Ģimenes studija

Varis Siliņš ir scenogrāfs, viņš arī raksta un dara citas radošas lietas. Vara sieva Evija ir bērnu psihiatre, arī Piejūras slimnīcas Psihiatrijas klīnikas galvenā ārste. Abi kopā viņi audzina četrus bērnus un Siliņu kā vecāku pieredzē šobrīd ir gandrīz viss – lielā meita jau meklē savu dzīves ceļu, jo absolvēta vidusskola, ģimenē aug pusaudži, kas izdzīvo šī vecumposma kalnus un lejas. Bijuši arī skarbāki pārbaudījumi, risinot bērnu veselības problēmas, bet pastarītis nupat tikai sācis skolas gaitas. Arī abiem vecākiem, paralēli kuplas ģimenes veidošanai un katram savai pamatizglītībai, izdevies studēt vēl citas specialitātes. Bet nesen uz "Lielā dzintara" skatuves izskanējis Vara jeb Liepu tēva teiku teatrāli muzikāls iestudējums.

Vai vairāku bērnu vecāki var atļauties attīstīt arī savu profesionālo dzīvi: kā atrast darbu pēc ilgākas pauzes, kas pavadīta mājās ar bērniem, un cik izprotoši ir darba devēji pret daudzbērnu vecākiem? Ģimenes studijā diskutē Elīna Treija, Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienības valdes priekšsēdētāja, Ilze Ušacka-Priekule, Latvijas karjeras atbalsta un attīstības asociācijas pārstāve, četru bērnu mamma,  Pēteris Leiškalns, Latvijas darba devēju konfederācijas sociālās drošības, veselības aprūpes un nodokļu eksperts, un septiņu bērnu mamma no Vecumniekiem Laura Putniece.

Vai taisnība, ka lūzumi un citas traumas bērniem sadzīst viegli un nerada paliekošas sekas? Kā kustīgu bērnu traumas gadījumā pierunāt sadzīvot ar vairākām nedēļām gultā vai vismaz mierīgākā režīmā? Un kā atsākt kustēties pēc tam, kad ģipsis noņemts? Skaidro un analizē Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Traumatoloģijas-ortopēdijas nodaļas ķirurgs Jānis Upenieks, šīs pašas slimnīcas fizioterapeite Arta Ūdre, kā arī mākslas terapeite un kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste Sindija Meluškāne. Labdarības maratons "Dod pieci!" šogad sabiedrības uzmanību pievērš kustībai - tās nozīmei, iespējām un bieži vien nepiešķirtajai vērtībai. Maratona uzmanības centrā ir bērni un jaunieši ar neiroloģiskiem kustību traucējumiem, kuriem regulāra rehabilitācija ir izšķiroša cīņā par patstāvīgu un piepildītu dzīvi. Vienlaikus tas ir rosinājums ikvienam aizdomāties par kustības nozīmi cilvēka dzīvē, tās ietekmi uz katra fizisko un arī emocionālo labbūtību.  Labdarības maratona tematika rosinājis Ģimenes studiju runāt par īslaicīgiem kustību ierobežojumiem bērniem.

Uzsākot šo mācību gadu, Latvijas skolās trūka apmēram 3% skolotāju, tostarp arī atbalsta personāls. Kā ir šobrīd, kā skolotāju neesamība var ietekmēt mācību kvalitāti, skolēnu un skolotāju labbūtību un kā rīkoties vecākiem, ja skolā joprojām nemāca kādu no mācību priekšmetiem? Kā skolas sadarbībā ar pašvaldībām risina šo problēmu un vai valstī ir ilgtermiņa plāni, lai skolotāju deficītu mazinātu ilgtermiņā, Ģimenes studijā diskutē Anita Pēterkopa, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Izglītības pārvaldes Vispārējās izglītības skolu nodaļas vadītāja, Oskars Kaulēns, Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas direktors, un Ināra Sprindžuka, Daugavpils izglītības pārvaldes Izglītības satura nodaļas vadītāja. Ierakstā uzklausām Rīgas Natālijas Draudziņas vidusskolas 2.b klases skolēna mammu, kā arī Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvi Rūdolfu Kalvānu.

Vardarbība ģimenē joprojām pastāv, ir pieejami dati, ka no vienas vai vairākām tās formām cietusi katra trešā sieviete un gandrīz katrs piektais vīrietis. Vardarbīgs cilvēks spēj būt ne tikai pret savu partneri, arī pret bērnu. Kā palīdzēt varmākam iemācīties kontrolēt savas vardarbīgās tieksmes un tās pārvarēt, un vai visi varmākas vēlas dzīvot citādi? Vai tiem motivētajiem pieejama psiholoģiska palīdzība? Ģimenes studijā diskutē Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes psiholoģe Dace Landmane, klīniskā un veselības psiholoģe, krīzes centra "Skalbes" valdes locekle Santa Laimiņa-Rubene, Valsts probācijas dienesta Probācijas programmu nodaļas vadītāja Krista Skara un sociālantropoloģe, Latvijas Universitātes docente Zane Linde-Ozola. "Vardarbība ir ļoti plašs jēdziens, tas ietver emocionālu vardarbību pret otru cilvēku, fizisko, ekonomisko. arī seksuālo un vardarbīgu kontroli. Tā kā vardarbība ir ļoti plašs jēdziens, un arī tie cilvēki, kurus ieliekam šajā kategorijā kā varmākas, arī ir ļoti dažādām uzvedības izpausmēm. Tās var būt ar emocionālu aizskārumu un beigties arī ar ļoti smagiem miesas bojājumiem, arī ar personas nāvi. Negribētu teikt, ka visi vardarbības veicēji ir vienā kategorijā liekami, tā nav monogāma grupa. Tā ir ļoti variatīva grupa ar dažādām izpausmēm," skaidro Dace Landmane.

Radio 100. dzimšanas dienā saruna ar Latvijas Radio 1 rīta programmas Labrīt vadītāju Kristapu Feldmani un viņa sievu - topošo ģimenes ārsti Loretu. Kristaps un Loreta jau 10 mēnešus ir Grētas vecāki. Un tas radikāli mainījis viņu ikdienu - Loreta uz brīdi piebremzējusi savu mācību ceļu - studijas rezidentūrā. Bet Kristapam tagad jāsaskaņo specifiskais darba grafiks, jo rīta programmas vadītājam darbs ētarā sākas jau sešos no rīta, ar ikdienu ģimenē, kurā jārūpējas par mazu bērnu. Un reizē viņi nav attiekušies no tā, kas abiem sagādā prieku, piemēram, ceļošanas.

Labdarības maratons "Dod pieci!" šogad pievēršas tieši kustībai kā mūsu ikkatra dzīves pamatnepieciešamībai. Savukārt Veselības ministrijā savukārt top jauns rīcības plāns sabiedrības veselības uzlabošanai un tieši aptaukošanās mazināšanai. Tā veidotāju skats, izrādās, ir pavērsts ne tikai uz mums, tādiem dažkārt ļoti kūtriem pieaugušajiem, bet arī uz skolu vidi. Ir iecerēts ne tikai uzlabot bērnu ēdināšanu izglītības iestādēs, bet arī veicināt un iekļaut vairāk kustību ikdienas mācību procesā. Ko tas nozīmē, kā izskatīsies dabā un kā to iespējams īstenot. Ģimenes studijā diskutē Veselības ministrijas Sabiedrības veselības departamenta direktore Jana Feldmane, Valsts izglītības attīstības aģentūras vecākā eksperte, valsts metodiķe vispārējā izglītībā Gita Pērkone, Rīgas 49. vidusskolas direktors Imants Mednis un Līvānu 1. vidusskolas direktors Gatis Pastars.

Tuvojoties vīrusu sezonai, Ģimenes studijā skaidrojam, vai un kā stiprināt imunitāti, cik lielā mērā tas ir mīts un kāpēc vieni slimo bieži, bet citi - gandrīz nemaz? Sarunājas Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas pediatre Daira Brenča un ģimenes ārsts Jēkabpilī, ģimenes medicīnas pasniedzējs Latvijas Universitātē, arī Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes loceklis Guntis Balodis.

Jau vējo priekšvēlēšanu vēsmas. Nesen politiķi rosinājuši izmaiņas Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā, piedāvājot izmaiņas abortu veikšanas procesā. Precīzāk, to, kas iesaistītajiem būtu jādara vēl pirms grūtniecības pārtraukšanas procedūras. Nevēloties iesaistīties liberālo vai konservatīvo vērtību sadursmē un noteikti arī neatbalstot politiskās cīņas, mēs tomēr esam lēmušas veltīt sarunu abortiem Latvijā. Kādas prasības, kādi noteikumi šobrīd ir attiecināmi uz grūtniecības pārtraukšanu? Ko mēs zinām vai nezinām par sieviešu motivāciju un kā mainās attieksme pret abortu Latvijā vispār?  Ģimenes studijā diskutē Lāsma Līdaka, Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas prezidente, bērnu un pusaudžu ginekoloģe, Diāna Kiščenko, Rīgas Stradiņa Universitātes maģistra studiju programmas "Sociālā antropoloģija" lektore un pētniece, un Rudīte Losāne, mācītāja, dzejniece, Iļģuciema sieviešu cietuma kapelāne.

Vai daudzi vecāki Latvijā turpina studēt arī pēc tam, kad ģimenē ir ienācis bērns vai vairāki bērni? Ar kādiem izaicinājumiem viņiem ir jāsastopas, cik pretimnākošas ir augstskolas, lai studijas varētu apvienot ar rūpēm par ģimeni, un kas vispār ir galvenie priekšnosacījumi, lai šāds mācību process vainagotos ar rezultātu? Ģimenes studijā diskutē Rīgas Stradiņa universitātes Pedagoģiskās izaugsmes centra Studiju inovāciju vadītāja Inguna Blese, integrālā līderības trenere Ilze Medne, Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas studente Nora Ziemele, Latvijas Studentu apvieības prezidents Alens Aleksandrs Čerņa un Rīgas Tehniskās universitātes Liepājas akadēmijas studente Una Kaļinovska.

Laura Tālberga māca mūziku, teātra mākslu un solo dziedāšanu, vada kori un vairākus ansambļus Mārupes pamatskolā. Nupat atzīta arī par Mārupes novada Gada pedagogu. Abi ar vīru Ansi, kas arī pēc izglītības ir mūziķis, viņi audzina trīs bērnus, kaut gan laikam jāsaka, ka daži jau gandrīz ir izaudzināti. Vecākais dēls Rihards nesen devies dzīvot atsevišķi, kas arī ieviesa zināmas korekcijas ģimenes ikdienā un sajūtās. Vidējā māsa Emīlija, kā pati atzīst, ir svarīgā dzīves pagrieziena punktā - šogad jākārto vidējās izglītības gala pārbaudījumi Doma kora skolā. Bet jaunākā meita Paulīna ir ģimenes mīlule. Lai arī meitenei ir autiskā spektra traucējumi, tomēr visi atzīst, ka mazā māsa ir sirsnīga, jauka, ar viņu izdodas labi sadzīvot. Paulīna ir arī talantīga, īpaši skaisti padodas viņas zīmējumi. Un, kas svarīgi, viņa nepieļauj, ka savējo starpā varētu noritēt dusmīgas domu apmaiņas vai kas tamlīdzīgs. Uz to reaģējot momentā.  Paulīnas ikdienā lielākais atbalsts ir tētis, kas profesionāla dziedātāja pienākumus ir nomainījis pret meitas asistenta amatu un tagad katru dienu ir kopā ar viņu skolā.  Lai arī ar Tālbergu ģimeni tiekamies Rīgā, patiesībā viņi ir īsteni kurzemnieki - satikušies un kopdzīvi uzsākuši Liepājā, taču jau ilgus gadus mīt Rīgā. Abi vecāki kopīgi ar draugiem arī muzicē grupā "Zum" Vēl Tālbergiem ir interesanti raduraksti - Laura ar aktrises Veltas Skurstenes vecākā mazmeita un stāsta arī par to, ko mantojusi no savas tautā iemīļotās vecmāmiņas ar tik kolorīto balsi.

Meklējot informāciju, kas ir kautrīgs bērns, var atrast skaidrojumus, ka tas ir bērns, kas baidās iegūt jaunus draugus pat smilšu kastē. Neskrien pirmais ieņemt rindu pie atrakcijām, bet palaiž pa priekšu visus pārējos bērnus. Izvairās komunicēt ar nepazīstamiem cilvēkiem, pat ja tuvumā atrodas māte. Lieku reizi nepārjautā, nepasaka, ka viņam, piemēram, nav ērti, ir karsti, auksti, bet pacieš neērtības. Klusē un nolaiž skatienu, kad viņu uzrunā. Varētu turpināt šo uzskaitījumu, tāpēc sarunā mēģinām saprast, kā kautrīgs bērns jūtas mūsdienu sabiedrībā, kas pieprasa būt atvērtam, aktīvam, un vai vajag palīdzēt šādam bērnam pārvarēt savu kautrīgumu.  Ģimenes studijā diskutē Valsts izglītības attīstības aģentūras valsts metodiķe teātra mākslā Elīna Apsīte, sertificētai mākslas terapeite, Pusaudžu resursu centra mentore Līga Cepurīte, Latvijas Leļļu teātra aktrise Dace Vītola un mamma Edīte Pauna, kura atzīst, ka kautrīga ir gan viņas meita, gan arī pati.

Lai gan aizvien biežāk runājām par lasītprasmes pasliktināšanos, tomēr daudzās ģimenēs ir ierasts rituāls kopā ar mazuli šķirstīt bilžu grāmatas un lasīt viņam priekšā pasaku pirms iemigšanas. Arī grāmatu piedāvājums ir gana plašs. Tomēr, kā turpināt lasīt un gūt prieku jau pusaudžu vecumā? Kādi stāsti ir svarīgi padsmitniekam? Un kā īpaši uzrunāt zēnus? Ģimenes studijā sarunājas  izdevniecības "Latvijas mediji" projektu vadītāja Līva Kukle-Kalniņa, rakstnieks Dzintars Tilaks, Ogres Centrālās bibliotēkas metodiķe, lasītrosmes nodarbību pusaudžiem vadītāja Līga Beināre un Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta pētniece Līga Vinogradova.

Bērni vienmēr ir skatījušies animācijas filmas, jo tās tēlaini stāsta par dzīvi - par tās priecīgo un arī grūto pusi. Kādi ir mūsdienu animācijas filmu vēstījumi: ko tie māca bērniem un kā laika gaitā mainās? Vai animētām filmiņām laikā, kad aizvien populārāki kļūst paštaisīti video ar vienkāršu saturu, vēl ir izredzes piesaistīt mazos skatītājus? Ģimenes studijā vērtē attīstības psiholoģe, Latvijas Universitātes asociētā profesore Anika Miltuze, Latvijas Universitātes Komunikācijas studiju nodaļas vadītāja, asociētā profesore Marita Zitmane un kinorežisore Ilze Burkovska-Jakobsena.

Starptautiski pētījumi rāda, ka skolēni Latvijā skolu kavē biežāk nekā citās valstīs. Iemesli - veselības problēmas, nedrošības sajūta skolā, arī ģimenē un vēl citi. Arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) jaunākajā izglītības datu publikācijā norādījusi uz lielo skolas kavējumu skaitu Latvijā, kam turklāt esot tendence pieaugt. Kā skolas kavēšana ietekmē mācību sasniegumus un kā kavējumu skaitu mazināt? Ģimenes studijā diskutē Diskutē Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktors Rūdolfs Kalvāns, Carnikavas vidusskolas direktors Raivis Pauls, vecāku organizācijas "Mammamuntetiem.lv" vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa un Saeimas analītiskā dienesta pētniece Ilona Beizītere.

Ieva Sproģe-Grigorjeva vienmēr bijusi darbīga – bijusi muzejpedagoģe, izmācījusies arī par dūlu, cepusi kūkas ne tikai savējiem, arī citu godiem, viņai patikuši rokdarbi un vispār aktīva dzīves pozīcija – darboties, pieredzēt un piedzīvot. Tagad dzīve krasi mainījusies – ģenētiska saslimšana pamazām laupa Ievai redzi un dzīve radikāli jāmaina ne tikai viņai pašai, arī vīram Anatolijam un viņu četriem bērniem. Arī viņiem emocionāli un arī tīri praktiski jāpieņem, ka tagad dzīvosim citādi. Kā samierināties ar šādu dzīves pavērsienu un kā ieraudzīt citas iespējas, par to saruna ar Ievu, viņas vīru Anatoliju un meitu Ringlu. Bet satiekoties, vispirms žurnālisti sagaida suns-pavadonis Pablo, kas ta tagad ir Ievas palīgs viņas joprojām darbīgajā ikdienā. "Savā ziņā esmu pateicīga par to, kas man iedots, šī diagnoze. Mans redzes lauks ir kļuvis šaurāks, bet skatījums uz dzīvi plašāks," sarunā atzīst Ieva Sproģe-Grigorjeva. "Ja tas ar mani nebūtu noticis, iespējams, es nebūtu mēģinājusi iedziļināties, kā jūtas neredzīgi, nedzirdīgi cilvēki, cilvēki ar emocionāliem, mentāliem funkcionāliem traucējumiem kopumā. Šobrīd nav šī sabiedrības daļa mani ļoti interesē un ceru, ka tā interese man nepazudis. Es pēkšņi sāku sajust caur sevi, kā tas ir." "Tagad, kad esmu iestājusies servissuņu biedrībā "Teodors", esmu pati sevi iedevusi uzdevumu, kā tas ir būt neredzīgam un kā ir, ka tev ir suns-pavadonis, kur arī sabiedrībā ir daudz stereotipu un nezināšanās," papildina Ieva.

Savas vēlmes nu tev būs jānoliek malā uz daudziem gadiem, tā topošos vai jaunos vecākus nereti pamāca pieredzējušie. Atkarībā no pašu pieredzes gadu skaits, kāds tiek nosaukts šai pareģojumā, var atšķirties. Vai patiesi vecākiem nav nekādu tiesību, tikai pienākumi saprast, atbalstīt, pieņemt un pieciest? Protams, ka šis skan provokatīvi un ne velti tā, jo Ģimenes studijā saruna par to, vai vecāki drīkst pieprasīt, lai mūsu kopīgajā vidē, bērni ievēro arī viņu vēlmes, lai būtu miers, klusums un kārtība, vai tomēr tas no pieaugušo puses attiecībā uz bērniem būtu gluži nevietā? Sarunājas psihoterapeits, Rīgas Stradiņa universitātes docētājs Artūrs Miksons un platformas "uzvediba.lv" vadītāja Līga Bērziņa.

Plānots mainīt kārtību, kā mazuļiem pieejama fizioterapija un citi rehabilitācijas pakalpojumi. Kāpēc tas nepieciešams? Un kā saprast, kad mazulim ir vajadzīgas masāžas, peldināšana un citi pakalpojumi, kas palīdz attīstīties fiziski? Sarunājas Nacionālā veselības dienesta Ārstniecības pakalpojumu departamenta Pakalpojumu attīstības nodaļas vadītājas vietniece Linda Celmiņa-Ķeze, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, Nacionālā rehabilitācijas centra "Vaivari" metodiskā centra rehabilitācijas vadītāja Guna Bērziņa, bērnu fizioterapeite, - Latvijas Fizioterapeitu asociācijas Fizioterapija pediatrijā apakšgrupas vadītāja Solvita Ķerve un ģimenes ārste no Jēkabpils, arī Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas valdes locekle Aija Graudiņa.

Izstrādātas vadlīnijas mākslīgā intelekta izmantošanai skolās, to pagājušajā nedēļā dzirdējām ziņās, lasījām ziņu virsrakstos. Bet kādas tās ir - ko vadlīniju izstrādātāji iesaka un kā uz to raugās profesionāļi un pedagogi? Ģimenes studijā skaidro un analizē Latvijas Drošāka interneta centra izglītības darba vadītāja Liene Valdmane, Latvijas Universitātes Studiju inovācijas nodaļas vadītāja Mārīte Seile, Valsts izglītības attīstības aģentūras valsts metodiķis fizikā Edijs Freimanis, viņš izstrādā arī metodiskos ieteikumus mākslīgā intelekta jomā, un Ikšķiles vidusskolas metodiķe, informācijas tehnoloģiju mentore Monta Turciņa. Tieši Drošāka interneta centrs ir izstrādājis mākslīgā intelekta vadlīnijas lietošanai skolās.  "Mākslīgā intelekta vadlīnijas tapa brīdī, kad pirms pusgada ar mums sāka sazināties skolēni un teica: Hei, mums vajag kaut kādu regulējumu, tāpēc ka katrs skolotājs dara pa savam. Mēs esam apjukuši, mēs nesaprotam, vai varam izmantot? Viens saka - jā, otrs saka - nē un vēl mēģina atrast, kur esam pārkāpuši noteikumus. Absolūti nevienāda situācija no skolotāju puses," skaidro Liene Valdmane. "Tieši to pašu mums teica arī skolotāji, ka viņiem īsti nav skaidrs, vai atzīt, ka viņi izmanto mākslīgo intelektu. Vai tad kāds neteiks - paga, darbs ir jādara pašam. Sapratām, ka ir bijis pārāk maz diskusiju par šiem jautājumiem tieši praktiķu līmenī, tajā līmenī, kur skolotājs uzdod mājasdarbu, skolēns pilda šo mājasdarbu. Vēl ir vecāki, kuri ir apjukuši," turpina Liene Valdmane. "Mēs sapratām, ka ir laiks radīt vadlīnijas, kurām ir tikai ieteikuma raksturs un kurās mēs nevis sakām konkrētas praktiskas lietas, bet parādam, ka mākslīgā intelekta ienākšana ir ļoti cieši saistīta ar citām prātībām - kritisko domāšanu, medijpratību, lasītprasmi un dažādām citām lietām. Tā nav jauna pratība, kas pēkšņi ir ienākusi un revolucionāri rīkojas, mums ir jābūt attīstītām citām pratībām. Un mākslīgā intelekta pratība ir uz tās bāzes vēl viena pratība, kura šobrīd ir jāapgūst, ja mēs gribam jēgpilni un droši dzīvot šai pasaulē." Vadlīniju izstrādē iesaistījās skolotāji, eksperti, kas strādā izglītības jomā ar šīm tēmām, pētnieki un arī skolēni.

Kāda vieta Latvijas izglītības sistēmā ir mācību olimpiādēm, to dalībniekiem un viņu pedagogiem? Cik lielā mērā mums kā valstij ir svarīgi attīstīt izcilības un vai šobrīd ar to nodarbojamies mērķtiecīgi? Vai pamanām visus skolēnus, kuriem ir dotības startēt olimpiāžu līmenī? Ģimenes studijā diskutē Valsts izglītības attīstības aģentūras vecākā eksperte talantu jautājumos Marta Pujāte, Rīgas Valda Zālīša sākumskolas skolotāja Ilze Opmane, starptautisko olimpiāžu dalībnieks un Latvijas matemātikas izlases vadītājs Kims Georgs Pavlovs un Egila Birznieka Jauno ģeogrāfu skolas skolotājs Morics Roberts Mūrnieks.