(ne)Diplomātiskās pusdienas

Šoreiz uz "pusdienu galda" raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas viena no ekonomiski vislielākajām un politiski visdinamiskākajām valstīm Dienvidamerikā – Argentīna. Kopš Havjēra Mileja nākšanas pie varas 2023. gada nogalē, tur ir piedzīvotas daudzas straujas ekonomiskas pārmaiņas. Kāda tad šobrīd ir situācija Argentīnā, kāpēc Latvijā vajadzētu tai pievērst uzmanību, un ko mēs varam no tās mācīties? Mileja nākšana pie varas bija tāda kā politiskā vētra Argentīnā. Viņš sevi pieteica kā pilnīgu alternatīvu līdzšinējām politiskajām elitēm, pat sevi dēvējējot par „anarhokapitalistu”. Viņa solījums valstij – nogriezt tēriņus kā ar motorzāģi. Bet, lai saprastu šo revolūciju, ir svarīgi atskatīties uz to, kas notika pirms tam. Pirms Mileja nākšanas pie varas Argentīna bija kritiskā situācijā. Tā bija izsmelta – gan burtiski, gan simboliski: ikgadējā inflācija 2023. gada beigās sasniedza 200%; puse iedzīvotāju bija nonākuši zem nabadzības sliekšņa; valsts budžets gadiem bija deficītā; centrālā banka drukāja naudu, lai segtu izdevumus; korupcija bija dziļi iesakņojusies valstī. Politiskā elite – Peronisti, kas desmitgadēm dominēja varā – šķita atrauta no sabiedrības realitātes. Tieši šajā kontekstā Milejs parādījās kā „sistēmas grāvējs”. Viņa kampaņa bija vienlaikus teatrāla un brutāli konkrēta. Viņš solīja dolārizāciju, centrālās bankas likvidāciju, masīvus tēriņu samazinājumus. Viņš runāja ne tikai pret valdību, bet pret valsts struktūru kā tādu. Un acīmredzot, sabiedrība bija gatava šim šokam. Jau pirmajos mēnešos Milejs sāka ekonomisko „šoka terapiju”. Viņš samazināja valsts budžeta izdevumus par vairāk nekā 5% no IKP, apcirpa subsīdijas elektrībai, degvielai un transportam, iesaldēja valsts algu palielinājumus, apstādināja publiskos projektus un samazināja reģionālo atbalstu. Šo pasākumu rezultātā valsts budžets 2024. gada pirmajos mēnešos sasniedza pārpalikumu – pirmo reizi vairāk nekā 15 gadu laikā. Mineapoles Federālo rezervju bankas galvenais ekonomists Huans Pablo Nicolini stāsta par Argentīnas ekonomisko situāciju un Mileja reformu ietekmi uz bezdarbu.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas saruna par Latvijai, pārējām Baltijas valstīm un principā visām NATO dalībvalstīm nozīmīgu tematu. Tie ir šī gada NATO samitā Hāgā pieņemtie jaunie nosacījumi alianses aizsardzības politikas veidošanā. Tieši šodien, Lāčplēša dienā, kad pieminam mūsu varoņus un Latvijas neatkarības vērtību, apzināmies, ka brīvība un valsts neatkarība nav pašsaprotamas vienības, jo tās ir jāsargā un jālolo, un to cena reizēm ir ļoti augsta. Tāpēc, spriežot par NATO jaunajiem mērķiem un to, kā rīkosies dažādas valstis, mēs to darām no vietas, kur brīvības saglabāšana nav tikai ideja — tā ir praktiska nepieciešamība. Mums jābūt gataviem sargāt un aizstāvēt savu valsti pret ikvienu, kas to apdraud. Skaidrojam, ko esam apņēmušies un kā to centīsimies kolektīvi paveikt? NATO jaunā vienošanās paredz ļoti ambiciozu mērķi — tuvākās desmitgades laikā aizsardzībai atvēlēt 5 % no IKP. Tas ir ievērojams lēciens no līdzšinējās 2 % vadlīnijas, kuru pat šobrīd nespēj izpildīt astoņas no 32 dalībvalstīm. Taču svarīgi ir uzsvērt, ka 3,5 % no šī 5 % apjoma būs jānovirza tiešajiem militārajiem izdevumiem, kas ir bruņotajiem spēkiem, ekipējumam un bruņojumam, savukārt papildu 1,5 % var tikt ieguldīti plašākā drošības kategorijā. Šī sadaļa ir definēta ļoti plaši, ļaujot valstīm to izmantot arī aktivitātēm, kas tikai netieši saistītas ar aizsardzību — piemēram, kritiskās infrastruktūras aizsardzībai, kiberdrošībai, civilās aizsardzības un noturības stiprināšanai, inovāciju attīstībai un aizsardzības industrijas kapacitātes palielināšanai. Praksē tas nozīmē, ka valstīm būs jāiesniedz ikgadēji plāni ar skaidru un ticamu grafiku, kā šis mērķis tiks sasniegts. Un ap 2029. gadu NATO veiks nopietnu izvērtējumu — vai solījumi tiek pildīti reāli, ne tikai uz papīra. Tātad, ko tas nozīmē realitātē? Faktiski Eiropa pāriet no “miera laika ekonomikas” uz “drošības ekonomiku”. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā NATO ir mainījusi pieeju: vairs negaidām krīzi, lai sāktu mobilizēt spēkus, bet veidojam spējas būt gataviem uzreiz — ar pastāvīgāku militāro klātbūtni austrumu flangā, ar tehnikas iepriekšēju izvietošanu un ar daudz lielākiem munīcijas krājumiem.

Raidījumā (ne)Diplomātisko pusdienas uz pusdienu paplātes ne tikai lielākā demokrātija pasaulē un strauji augošā ekonomika, bet arī valsts, kas diemžēl palīdz uzturēt Krievijas kara mašinēriju. Tā ir Indija. Indija – valsts, kura cenšas nosēdēt uz diviem krēsliem. Deli kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā cenšas ieņemt it kā neitrālu nostāju. Indijas premjers Narendra Modi uzsver, ka viņa valsts atbalsta “konflikta”, kā viņš to dēvē, risinājumu dialoga ceļā. Tieši tādēļ Indija no vienas puses ir sniegusi Ukrainai humāno palīdzību, bet no otras – turpināja draudzēties ar Krieviju. Indija ir viena no tām valstīm, kas nav atbalstījusi ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas, kurās Krievijas karš Ukrainā tiek nosodīts. Indija parasti atturas no balsošanas, skaidrojot, ka “konfliktu” jārisina pie sarunu galda. Īstenībā, Indijai un Krievijai ir ilgas sadarbības saites ANO. 20. gadsimtā Krievija kļuva par Indijas stratēģisko partneri, kas ANO Drošības padomē vairākas reizes uzlika veto balsojumos pret Indiju. Piemēram, balsojumā pret Indijas iebrukumu un Goa aneksiju 1961. gadā vai arī Indijas-Pakistānas karu 1971. gadā. Tāpat arī Indija atturējas no balsojumiem, kas vērsti pret Krieviju ANO Ģenerālajā asamblejā, piemēram, 1968. gadā Indija nebalsoja pret PSRS iebrukumu Čehoslovākijā un atturējās balsot 2001. gada rezolūcijā pret Krievijas darbībām Čečenijā. Indija neatkarību no Lielbritānijas ieguva 1947. gadā, un kopš tā laika Krievija kļuva par tās svarīgāko militāro partneri. Kā nekā, bet Indijai kaimiņos ir Pakistāna un Ķīna, ar kurām tai nav diez ko labas attiecības. Tātad Indija kļuva atkarīga no PSRS un vēlāk arī Krievijas ieroču piegādēm. Lai gan šobrīd Indija paplašina militārā aprīkojuma un ieroču importa partneru skaitu, tostarp ASV, tā joprojām ir atkarīga no Krievijas tehnoloģijām. Var pieminēt Modi diplomātisko “žonglēšanu”. 2024. gada jūlijā, pēc Krievijas diktatora Vladimira Putina ielūguma, Modi valsts vizītē apmeklēja Maskavu. Kamēr Modi un Putins spieda rokas un uzņēma draudzīgas fotogrāfijas, Krievija veica masīvu uzbrukumu Ukrainai. Cieta bērnu slimnīca Kijivā. ANO Cilvēktiesību uzraudzības misija paziņoja, ka civilie mērķi un bērnu slimnīca, visticamāk, bija tīšs Krievijas mērķis. Tas, protams, bija milzīgs trieciens Modi reputācijai. Krievijas publiskā nosodīšana nozīmētu netralitātes pārkāpumu, tādēļ Modi lēma iet citu ceļu. Augustā viņš devās uz Ukrainu, kur tikās ar valsts prezidentu Volodimiru Zelenski. Šī vizīte tika nodēvēta par vēsturisku notikumu, jo tā bija pirmā Indijas premjera vizīte Kijivā kopš 1992. gada. Protams, tas bija pirmām kārtām, lai, tā teikt, attīrītu savu reputāciju, jo Indiju kritizēja ASV un Eiropa, tomēr Modi vizīte Kijivā norādīja arī uz Indijas centieniem nezaudēt saites ar abām pusēm. Varam spriest, ka Indijas un Ukrainas attiecības nav bijušas ciešas un Deli, visticamāk, atbalsta Kijivu Rietumvalstu spiediena dēļ, kā arī demokrātiskās valsts statusa vārdā. Tomēr centieni attiecības uzlabot un “saglabāt līdzsvaru uz abiem krēsliem” ir. Modi ticies arī ar Trampu, šī gada februārī ierodoties vizītē Baltajā namā. Lai vai kā, tā bijusi vairāk biznesa tikšanās, nekā valsts vizīte. Modi un Tramps panāca vienošanos par ASV ieroču, kā arī naftas un gāzes, pārdošanas apjomu Indijai palielināšanu, tirdzniecības saišu stiprināšanu un sadarbību militārajā un aizsardzības jomā. Varētu šķist, ka katrs velk Indiju uz savu pusi, bet Deli īpaši nepretojas – Modi sanāk vienoties ar visām pusēm. -- Raidījumu veido arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta.

Reti kurš konflikts jau gadu desmitiem ir radījis tik daudz emociju, viedokļu, centienu panākt mieru un faktiski sabiedrības viedokļa un atbalsta instrumentalizāciju no abām karojošajām pusēm, kā Tuvo Austrumu Izraēlas un Palestīnas konflikts. Bet šoreiz nerunāsim par pašu konfliktu, politikas lēmumiem un vadošo diskursu. Tā vietā uzdosim citu jautājumu: kāpēc ir tik grūti runāt par Palestīnu un Izraēlu? Kāpēc pētnieki, žurnālisti, mākslinieki un pat sabiedrības grupas tik bieži saskaras ar negatīvu reakciju, boikotiem vai pilnīgu apklusināšanu, paužot savu viedokli šo notikumu ieskatā? Un raidījums (ne)Diplomātisko pusdienas veltīts „cancel culture” jeb latviešu valodā – atcelšanas kultūras jēdzienam.  Mēs dzīvojam tehnoloģiju laikmetā, kur piekļuve informācijai ir nepieredzēti liela un pašizpausmes iespējas — vismaz demokrātiskās sabiedrībās — nekad nav bijušas lielākas. Tomēr paradoksālā kārtā tieši brīdī, kad cilvēka balsis var izplatīties tālāk un ātrāk nekā jebkad agrāk, saskaramies arī ar jaunām ierobežojumu, apklusināšanas un pielāgošanās spiediena formām. Sabiedrības polarizācija, kad katra puse tic savai patiesībai un negrib pat pieļaut domu, ka viņiem var nebūt taisnība, nav nekas jauns. Tā ir mūsu iedzimtā psiholoģiskā īpatnība, ka visu pasauli dalām “mēs” un “viņi” jeb “savējie” un “svešie”. Tas ir politikas, valstu un pat ģimeņu kā kopumu pamatu pamats. Mūsdienās, sakrītot divām parādībām – sociālo mediju kļūdainajam algoritmam un tradicionālo mediju sensacionālismam. Sociālie mediji, kā zinām, mūs ātri ieliek burbulī, kurā cirkulē tikai mums interesējoša vai patīkama informācija. Mēs vairs neredzam citus viedokļus ne tikai par to pašu jautājumu, bet pat citus jautājumus. Sākam dzīvot mazās specifiskās kopienās. Tikmēr tradicionālie mediji – prese, žurnālisti, televīzija, radio, kas cenšas konkurēt par sabiedrības uzmanību un klikšķiem, par reitingiem, tiecas izcelt ekstrēmo, sensacionālo, neparasto, neloģisko. Rezultātā, visa informācijas telpa kļūst par kliegšanu un bļaušanu, kurā vairs nav skaidrs, kas ir vērtīgs un kas pelavas. Brīdī, kad šīs dažādās cilvēku uztveres patiesības saduras, tās nekļūst par mierīgu dialogu – tās saskrienas kā bruņoti vilcieni. Tikai viens viedoklis ir pareizs un otram vispār nevajadzētu pastāvēt. Šeit vairs nav par otras puses pārliecināšanu, bet par otras puses viedokļa atcelšanu. Lai arī pats termins – atcelšanas kultūra radās apmēram 2018. gadā, kā parādība, tas ir eksistējis jau iepriekš. Visbiežāk tas bija kā “publisks nosodījums” firmām, aktieriem, politiķiem un citiem, kuru rīcība neatbilda ētiskām vai pat likumiskām normām. Sociālo mediju laikmetā šis masu publiskais mobings internetā jau kļuva par ieroci. Tādēļ mūsdienās par “cancel culture” jeb atcelšanas kultūru mēdz dēvēt tādu praksi, kad publiskas personas tiek atlaistas no darba, publiski lamātas un ignorētas par plašākai sabiedrībai nepieņemamiem vai aizskarošiem izteicieniem vai darbībām. Vienlaikus netrūkst arī šī jaunā sociālās dzīves fenomena kritiķu, kas vaicā, vai atcelšanas kultūra nav veids, kā no publiskās sfēras censties izslēgt tos, kuriem ir cits viedoklis. Atcelšanas kultūra teorētiski ir par atbildību: apturēt kaitīgu runas izpausmi, nepieļaut naidu, aizsargāt sabiedrību. Taču praksē, runājot kaut vai par Palestīnu un Izraēlu, tā bieži rada paradoksu. Tā vietā, lai veicinātu atbildību, samazinās diskusija. Tā vietā, lai radītu nianses, pieaug polarizācija. Tā vietā, lai būtu dialogs, iestājas viedokļu dzēšana, un nepareizā viedokļa paudēju publiska lamāšana un apsaukāšana. Pat ne viedokļa intelektuāla kritika, bet paša cilvēka pazemošana. Un šeit nav runa tikai par sociālo tīklu kampaņām. Tas attiecas uz institūcijām – universitātēm, izdevniecībām, valdībām –, kas izlemj, ka daži skatījumi ir pārāk riskanti, lai tos atļautu. Aplūkojam dažus piemērus ASV un Eiropas valstīs.

Ir pagājis gandrīz mēnesis kopš 28. septembrī notikušajām Moldovas parlamenta vēlēšanām, kurās tika veikta izšķiroša izvēle starp eiropeisku attīstības ceļu vai atgriešanos Krievijas ietekmes sfērā. Vēlēšanās pārliecinošu uzvaru guva proeiropeiskā “Rīcības un solidaritātes partija” jeb PAS ar aptuveni 50% balsu. Tā ieguva apmēram 55 no 101 vietām, nodrošinot stabilu vairākumu. Savukārt galvenais prokrieviskais spēks – “Patriotu bloks” ar bijušo Moldovas prezidentu Igoru Dodonu tā vadībā – palika tālu aiz muguras, saņemot tikai aptuveni 24% balsu. Jautājums tagad ir – kas notiks tālāk? Vēlēšanu rezultāti bija daudz labāki nekā aptaujas un eksperti bija paredzējuši, lai arī vēlēšanās piedalījās vien 52% balstiesīgo. Vēlētāju aktivitāte pirmajā brīdī liek domāt, ka arī paši Moldovas balsotāji šīs vēlēšanas uzskatīja par eksistenciālām, tomēr šādu zemu līdzdalību veicina vairāki savstarpēji saistīti faktori. Pirmkārt, Moldovā jau ilgstoši valda zema sabiedrības uzticība politikai un valsts iestādēm. Atkārtoti korupcijas skandāli, lēnas reformas, un prioritātes, kuras nesakrīt ar balsotāju vēlmēm rada sajūtu, ka nav jēgas balsot. Otrkārt, šo vilšanos pastiprina arī politiskā polarizācija un ģeopolitiskā spriedze. Daži pilsoņi uzskata, ka vēlēšanas ir kļuvušas nevis par iespēju izvēlēties partiju, kura spētu vislabāk risināt sistemātiskās problēmas, ar kurām tu saskaries, bet par ārpolitisku dueli. Treškārt, Moldovai ir liela ārvalstīs dzīvojoša diaspora, kurai ne vienmēr ir iespēja piedalīties vēlēšanās. Un, visbeidzot, ceturtkārt, regulāras dezinformācijas un ietekmes kampaņas, kā arī mēģinājumi pirkt balsis vēl vairāk grauj uzticību sistēmai. Piemēram, pirms pēdējā Moldovas referenduma tika ziņots pat par mēģinājumiem “nopirkt simtiem tūkstošu balsu”.

Raidījumā (ne)Diplomātisko pusdienas pievēršamies vienam no karstākajiem jautājumiem globālajā politikā – mākslīgā intelekta attīstībai. Apskatīsim lielvalstu – Amerikas Savienoto Valstu un Ķīnas –, kā arī Eiropas Savienības skrējienu pēc ietekmes, varas un kontroles. Mākslīgais intelekts vairs nav tikai modes vārds tehnoloģiju pasaulē. Ar mākslīgā intelekta palīdzību uzņēmumi veicina savstarpējo konkurenci iepriekš neredzētā līmenī, mākslīgā intelekta tehnoloģijas spēj pārvaldīt un vadīt sabiedrības un pat šodien izmantojot mākslīgo intelektu tiek karoti kari. Ne velti tāpēc pastāv ticējums, ka tā lielvara, kas izvirzīsies vadībā mākslīgā intelektā jomā starptautiski jeb uzvarēs šajā skrējienā, iegūs ne tikai gudrākos čatbotus, bet veicinās arī varas un ietekmes pārsvaru ekonomiski, militāri un pat sociāli. Dzīvojot tehnoloģiju laikmetā, mainās arī mūsu saprašana par lielvaru ietekmes veidošanas noteikumiem. Atgriežoties pie konkurences starptautiski, mākslīgā intelekta ietekmes pazīmes katrai valstij var būt atšķirīgas. Dažiem tie ir ātrākie modeļi. Citiem kontrole pār noteikumiem. Bet vēl citiem – mākslīgā intelekta izmantošana visur, kur vien iespējams. Tādējādi šīs nedēļas epizodē aplūkosim trīs lielvaru (ASV, Ķīnas un Eiropas Savienības) sacensību mākslīgā intelekta jomā no trīs dimensijām – tehnoloģiju skrējiens, noteikumu spēles un globālās konkurence. Un beigās centīsimies atbildēt uz jautājumu: kurš tad patiesībā ir priekšā?

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas pievēršam uzmanību Sīrijai – valstij, kas gandrīz 13 gadus dzīvoja, ja tā var teikt, piemirstā pilsoņu karā, taču pēc diktatora Bašara al-Asada krišanas 2024. gada nogalē Sīrija šobrīd piedzīvo trauslu politisko pāreju. Un 5. oktobrī Sīrijā notika arī pirmās parlamenta vēlēšanas “pēc Asada” laikmetā. Sīrijā aizvadītās vēlēšanas izskatās kā demokrātijas sākums pēc gadu desmitiem ilgās autoritārās valdīšanas. Taču, iedziļinoties vēlēšanu struktūrā, reālajā sabiedrības līdzdalībā un ārējo spēku lomā, aina kļūst daudz sarežģītāka. Bet sāksim ar to – kā Sīrija vispār nonāca līdz šai situācijai? 2024. gada decembrī al Asada režīms sabruka pēc nemiernieku ofensīvas, ko lielākoties vadīja grupējums Hay’at Tahrir al-Sham (HTS) un citi sabiedrotie grupējumi. Daudziem sīriešiem tas nozīmēja autoritārisma beigas un jau 2025. gada martā tika izveidota pārejas valdība bijušā nemiernieku līdera Ahmeda aš-Šaraa vadībā. Līdz ar Ahmeda aš-Šaraa nākšanu pie varas tika pieņemta pagaidu konstitūcija jeb “konstitucionālā deklarācija”, kas noteica piecu gadu pārejas periodu. Vecais parlaments tika izformēts, un tagad tiekot veidotam no jauna, izmantojot jaunu vēlēšanu sistēmu. Lai gan vēlēšanu izsludināšana nozīmē valsts pagrieziena punktu demokrātijas virzienā, ir jāpiemin, ka jaunā valdība faktiski nekontrolē visu Sīrijas teritoriju. Kurdu spēki joprojām dominē ziemeļaustrumos, drūzu kopiena Svedeijā prasa autonomiju, bet dažādi vietējie kaujinieku grupējumi turpina darboties savās zonās. Arī al Asada režīma lojālisti pilnībā nav pazuduši. Līdz ar to šīs vēlēšanas var uzskatīt par ļoti sarežģītu mēģinājumu salikt kopā sašķeltu valsti. Sākotnēji vēlēšanas bija paredzētas septembra vidū, taču līdz ar sarežģīto situāciju reģionos tālu no valsts galvaspilsētas Damaskas, velēšanas tika pārceltas uz pagājušo svētdienu. Uz papīra tās izskatās kā svarīgs solis institūciju atjaunošanā, taču vēlešanu sistēmas dizains raisa nopietnas bažas. No 210 parlamenta vietām 140 tiks aizpildītas netieši – caur vēlēšanu komitejām. Savukārt 70 vietas jeb trešdaļu no parlamenta tieši iecels prezidents Šaraa. Tas nozīmē, ka izpildvara ne tikai uzrauga procesu, bet būtiski kontrolē tā rezultātu. Turklāt vairākos reģionos kā Svedeijā un Rakkā vēlēšanas drošības apstākļu dēļ vispār nenotika, tādējādi arī iezīmējot kā nacionālās pārstāvniecības ideja ir stipri apšaubāma.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas turpinām runāt ārpolitikas tēmām, kas dažādu apstākļu un situāciju dēļ ir, mūsuprāt, nepietiekami atspoguļota sabiedrībā. Lai gan klimata pārmaiņas un vides politika ir vienas no apspriestākajām politikas jomām šobrīd, ir lietas par ko it īpaši politikas lēmumu pieņēmēji un pati Eiropas Savienība (ES) kopumā ne vienmēr vēlas atzīt, kur nu vēl runāt par šo. Pēdējo 20 gadu laikā klimata pārmaiņas un vides politika ir kļuvušas par vienām no apspriestākajām politikas jomām. Eiropas Savienībai ir drosmīgs solījums: līdz 2050. gadam kļūt par pirmo klimatneitrālo kontinentu pasaulē. Šī ir vīzija, kas ir 2019. gadā uzsāktā Eiropas "zaļā kursa" pamatā. Uz papīra tā ir pasaulē vērienīgākā klimata stratēģija — līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 55%, investēt atjaunojamajos energoresursos un pārveidot lauksaimniecības un enerģētikas nozares klimatam draudzīgākas. Galvenās "zaļā kursa" iniciatīvas ietver “Fit for 55” paketi, ES oglekļa ievadkorekcijas mehānismu, ES atmežošanas regulu un pārveidojošus pasākumus mobilitātes jomā, piemēram, plānoto jaunu benzīna un dīzeļdegvielas automašīnu pārdošanas pakāpenisku pārtraukšanu līdz 2035. gadam. Lai gan "zaļais kurss" tiek plaši slavēts kā līdz šim vērienīgākais ES klimata ceļvedis, tas ir izraisījis arī kritiku par tā sociālo taisnīgumu, ietekmi uz globālajām piegādes ķēdēm un plašākām sekām videi. Raidījumā vēlamies pievērst pastiprinātu uzmanību elektrotransportlīdzekļu ražošanai un izmantošanai, pozitīvajām un ēnas pusē. Pirmajā brīdī skan lieliski – elektrotransportlīdzekļi nerada izplūdes gāzes. Tas nozīmē tīrāku gaisu pilsētās, mazāk slāpekļa dioksīda un smalko daļiņu, kā arī mazāk priekšlaicīgas nāves gadījumu, kas saistīti ar gaisa piesārņojumu. Eiropas Savienībā transporta nozare ir atbildīga par aptuveni 25 procentiem no ES siltumnīcefekta gāzu emisijām, tāpēc ceļu satiksmes emisiju samazināšana ir būtiska, lai sasniegtu klimata mērķus. Otrkārt, elektrotransportlīdzekļi savā kalpošanas laikā var emitēt līdz pat 70% mazāk CO₂ nekā benzīna automašīnas. Tas, protams, ir arī atkarīgs no tā, cik tīrs ir elektrotīkls. Tādās valstīs kā Francija vai Zviedrija, kur dominē atjaunojamie energoresursi un kodolenerģija, ieguvumi klimata jomā ir milzīgi. Treškārt, elektrotransportlīdzekļi ir arī energoefektīvāki. L​ai gan iekšdedzes dzinēji tērē salīdzinoši daudz enerģijas siltuma veidā, elektrotransportlīdzekļi lielāko daļu savas enerģijas izmanto, lai faktiski pārvietotu automašīnu. Daudziem politikas veidotājiem elektrotransportlīdzekļi ir kā modernas, zaļas Eiropas simbols. Bet ir arī otra puse. Elektrotransportlīdzekļi var piesārņot mazāk tā lietošanas laikā, taču tie piesārņo daudz vairāk ražošanas laikā, tādējādi atklājot tā saucamo Eiropas „zaļā kursa” ēnas pusi. Katra elektrotransportlīdzekļa sirds ir tā akumulators, un tā izgatavošanai nepieciešams milzīgs daudzums izejvielu. Viena akumulatora izgatavošanai nepieciešami aptuveni 8 kilogrami litija, 35 kilogrami niķeļa un 14 kilogrami kobalta. Tos nav viegli iegūt.

Raidījumā (ne) Diplomātiskās pusdienas turpinām vērtēt smagos politiskos jautājumus pasaulē, un šoreiz atgriežamies Eiropas kontinentā, lai parunātu par Franciju – valsti, kuras politisko situāciju varētu raksturot ar vienu vārdu – trausla. Četru gadu laikā jau pieci premjerministri, galēji labējā Nacionālā apvienība turpina uzņemt apgriezienus, un sagaidāmās prezidenta vēlēšanas 2027. gadā. Sākam ar 2024. gada 6. – 9 . jūniju – Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Šīs vēlēšanas visā Eiropā parādīja, ka galēji labējās partijas sāk politiski nostiprināties: Orbāna “Fidesz”, Vildersa “PVV”, Vācijas “AfD”, un stāsts nebija citādāks Francijas gadījumā. Lepēnas un Bardella Nacionālā apvienība izcīnīja 30 vietas, kamēr Makrona koalīcijas partija tikai 13. Tas bija sistemātisks šoks. Īsi pēc šīm vēlēšanām Makrons paziņoja, ka atlaiž Nacionālo asambleju – vienu kameru no Francijas parlamenta – un sasauc ārkārtas vēlēšanas. Kāda tad varēja būt viņa motivācija, lai pēc sagrāves Eiropas Parlamentā riskētu arī ar valdību un koalīciju valsts parlamentā? Tā visticamāk nebija laba ideja, bet tajā brīdī Makrons saskatīja divus galvenos argumentus vēlēšanu vajadzībai. Pirmkārt, Makrons uzskatīja, ka Francijas tautai Eiropas Parlamenta vēlēšanas nerūp tik ļoti, cik tai rūp valsts vēlēšanas. Viņš uzskatīja, ka Francija tauta neļaus Nacionālajai apvienībai nākt pie varas Francijā. Otrkārt, Makrons visticamāk uzskatīja, ka uzvara pār Nacionālo apvienību šajās ārkārtas vēlēšanas apslāpēs vēju, kas tik tikko bijis iepūsts Lepēnas partijas burās, tādā veidā mazinot iespēju, ka tā uzņems apgriezienus un pieaugs spēkā. Ideja laikam ir laba, un pirmajā brīdī Makronam izdevās atturēt Nacionālo apvienību, ar savu partiju iegūstot 159 vietas, kamēr Nacionālajai apvienībai atstājot 142. Tas, ko Makrons tomēr neparedēja, ir kreiso koalīcijas uzvaru pār abām iepriekšminētajām partijām. Jaunā populārā fronte/Jaunā tautas fronte ieguva veselas 180 vietas, būtībā uzvarot šajās vēlēšanās. Izveidojās trīs lieli bloki, no kuriem nevienam nebija vairākums. Bija jāveido koalīcija.

Raidījumā (ne)Diplomātiskas pusdienas neierasts skatījums uz militārām apmācībām. Tās ir nepieciešamas, bet  diemžēl piesārņo vidi un rada tai kaitējumu. Šodien, 16. septembrī, rit pēdējā Krievijas un Baltkrievijas militāro mācību „Zapad 2025” diena. Lai gan Satversmes aizsardzības birojs paziņoja, ka „Zapad” radītais apdraudējums Latvijai ir zems, Nacionālie bruņotie spēki pastiprināja valsts gaisa telpas novērošanu, bet Lietuva to slēdza uz robežas ar Baltkrieviju. Arī Polija slēgusi robežu. Nav šaubu, ka šīs mācības lielā mērā ir Rietumu nervu kutināšana, tomēr tās rada apdraudējumu, par kuru neviens tā īsti nerunā vai neaizdomājas. Mācības ir neatņemamas valstu aizsardzības stiprināšanai. Pēdējā laikā tās kļuvušas īpaši svarīgas un par tām dzirdam arvien biežāk. Piemēram, līdz 20. septembrim Baltijas jūras reģionā Vācijas vadībā turpinās „Quadriga” mācības, bet līdz 2. oktobrim Latvijā notiek „Namejs”. Karaspēka treniņi domāti, lai izstrādātu labāku valsts aizsardzību, tomēr tiem ir negatīva ietekme uz vidi. Iepriekšējā sezonā, runājot par ballistiskajām raķetēm, pieminējām, ka raķešu izmēģinājumi piesārņo dabu. Tomēr arī karavīru regulārās mācības piesārņo vidi un kaitē tai. Kaitējumu dabai un videi rada arī gatavošanās militārām mācībām – ieroču un tehnikas ražošana, kam nepieciešami resursi, metāls, enerģija un telpa. Tehnikas un ieroču apkope un uzglabāšana arī atstāj savu pēdu. Tomēr, kad runājam par militārām mācībām un vidi, pirmais kas nāk prātā, – tanki un cita smagā tehnika, kā arī lidaparāti sadedzina lielu daudzumu degvielas, dažādi lādiņi sprāgst un to šķembas lido visos virzienos, treniņu vietā izdalās kaitīgas vielas. Piemēram, svins, bismuts, varš un volframs. Tās visas ir toksiskas augsnei, ūdenstilpnēm, gaisam un visām dzīvām radībām. Apmācības ir arī ļoti skaļas, piesārņojot vidi ar trokšņiem. Bet ne tikai aktīvas mācības rada videi kaitējumu, to nodara arī poligonu izbūve.

Raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas šīs sezonas pirmo sēriju mēs sākām ar ASV un Donaldu Trampu. Vienlīdzības principa ietvaros šķita, ka ir tikai godīgi otro sēriju veltīt Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam. Krievijas agresijas orķestrētājs un multipolārās pasaules idejas aizstāvis savā 25 gadu garajā prezidentūras laikā ir centralizējis visu Krievijas varu ap sevi. Krievija acīmredzami ir autoritāra valsts, kuras priekšgalā ir līderis, ap kuru šajos gados ir izveidojies un nostiprinājies Putina personības kults. Kā līdz tam esam nokļuvuši? 2000. gadā, kad Putins kļuva par prezidentu, uz papīra viss izskatījās demokrātiski — bija spēkā 1993. gada konstitūcija ar visām iestādēm, kas paredzētas liberālai valstij, un cilvēkiem varēja šķist, ka Krievija turpina iet demokrātijas ceļu. Tomēr realitātē Krievija diezgan ātri pagriezās autoritārisma virzienā. Te rodas jautājums — kāpēc sabiedrība uz to nereaģēja ar dusmām vai masveida protestiem? Atbilde slēpjas tajā, ka Putins faktiski ir leģitīms, vismaz sākotnēji principā godīgi ievēlēts politiskais līderis. Vienlaicīgi viņa valdīšanu šobrīd par īsti leģitīmu ir grūti uzskatīt no demokrātiskā un tiesiskā viedokļa Viņš pats ir „orķestrējis” Krievijas konstitūcijas labojumus, apspiedis politisko opozīciju, neļaujot tai piedalīties vēlēšanās un arī falsificējis vēlēšanu rezultātus. Bet vēl 2000. gadu sākumā šķita, ka Putins būs Jeļcina demokrātiskuma turpinātājs. Tieši šeit parādās “harizmātiskās līderības” fenomens — vienkāršiem vārdiem sakot, cilvēki seko viņam, jo apbrīno viņa personīgās īpašības. Pēc PSRS sabrukuma Krievijas politika bija haotiska — nebija stipru partiju, nebija aktīvu pilsonisko organizāciju. Tas pavēra iespēju tādam līderim kā Putinam izvirzīties priekšplānā. Cilvēki viegli pieķērās līderim, kurš šķita spējīgs atnest stabilitāti. Un šis pieķeršanās process pakāpeniski ar valsts mediju un lojālo politiķu atbalstu kļuva par arvien izteiktāku un skaļāku dievināšanas kampaņu. Sevišķus apgriezienus tā uzņēma pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad Krievija uzbruka Ukrainai 2014. gadā. Tad masveidā parādījās krekli un krūzītes ar Putina attēlu un viņu slavinošiem saukļiem. Ieskaitot, piemēram, tās, kur Putins tika nosaukts par “vispieklājīgāko cilvēku”. Masveidā Putins tika attēlots kā vienīgais, kurš spētu glābt Krieviju. Kremļa mediji aktīvi šo tēlu uzturēja, stāstot, ka ekonomikas izaugsme 2000. gados ir tikai viņa nopelns, ka viņš ir tas, kurš izveda valsti no 90. gadu haosa, un vienlaikus stiprināta ideja, ka Krievija atrodas ienaidnieku ielenkumā un vajag stipru vadoni, lai izdzīvotu.

Domājot par to, ar kādu tēmu uzsākt raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas sezonu, tālu nebija jāmeklē. Ārpolitikas jomā uz mēles gala, ja tā var teikt, ir Donalda Trampa vārds. Mūsu reģiona iedzīvotājiem, nenoliedzami, vislielākā interese ir par Trampa solījumiem un mēģinājumiem ātri izbeigt karu Ukrainā, taču šoreiz gribētu parunāt par Trampa deklarēto “Amerika pirmajā vietā” politiku. Cik tā ir bijusi ārpolitiski un ekonomiski veiksmīga pašām Amerikas Savienotajām Valstīm pirmajos astoņos Trampa otrās prezidentūras mēnešos? Dažreiz gribas teikt, ka runa nemaz nav par Ameriku pirmajā vietā, bet gan par Donaldu Trampu pirmajā vietā. Jā, spēcīgi un pamanāmi līderi starptautiskajā politikā nav nekas neparasts, taču Amerikas Savienotās Valstis līdz šim bija pazīstamas ar varas līdzsvara principu “checks and balances”, taču pašlaik ASV notiekošais liek uzdot jautājumus par zināmām līdzībām ar dažu labu autoritāru režīmu. Šī gada laikā ļoti daudz arī Latvijas Radio ziņās esam stāstījuši gan par dažādiem pretrunīgi vērtētiem ārpolitiskiem lēmumiem, gan par pretrunīgi vērtēto Trampa tarifu politiku faktiski pret visu pārējo pasauli. Augstas ievedmuitas, draudi sabiedrotajiem un konkurentiem, tirgus lejupslīdes un fondu biržu milzīgie zaudējumi, atkāpšanās no draudiem, un jaunie tirdzniecības līgumi. Īsti „amerikāņu kalniņi”.

Raidījumā “(ne)Diplomātiskās pusdienas” stāsts par to, kā pasaules ūdeņi ir sadalīti, ko mēs varam tajos darīt un kas tajos atrodas. Kopumā starptautiskajās tiesībās un starptautiskajās attiecībās jūras ir sadalītas vairākās zonās, katru no kurām regulē atšķirīgi tiesiskie režīmi un galvenais tiesiskais regulējums, kas regulē šīs jūras zonas, ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencija (UNCLOS), kas pieņemta 1982. gadā. Kā tad pasaules jūras tilpnes ir sadalītas? Visu pirms mums ir valstīm piekrītošie teritoriālie ūdeņi, kas stiepjas līdz 12 jūras jūdzēm jeb apmēram 22 kilometriem no krasta jūrā. Vai precīzāk runājot – no bāzes līnijas, ko parasti nosaka bēguma atzīme gar krastu. Šajā apgabalā piekrastes valsts, piemēram Latvija, īsteno pilnīgu suverenitāti pār gaisa telpu, ūdeni, jūras gultni un zemes dzīlēm. Principā līdzīgi kā tās suverenitāte uz sauszemes. Tomēr ārvalstu kuģi, tostarp militārie kuģi, saglabā tiesības uz miermīlīgu caurbraukšanu caur šiem ūdeņiem, ja vien to tranzīts neapdraud piekrastes valsts mieru, kārtību vai drošību. Aiz teritoriālajiem ūdeņiem atrodas pieguļošā zona (Contiguous zone), kas stiepjas līdz 24 jūras jūdzēm no bāzes līnijas. Lai gan šajā teritorijā valstīm nav pilnas suverēnās tiesības, tās šajā zonā var piemērot īpašus likumus, kas saistīti ar muitu, nodokļiem, imigrāciju un piesārņojumu. Šī tiesiskā režīma mērķis ir ļaut valstīm novērst vai sodīt to iekšzemes likumu pārkāpumus, kas notiek to teritorijā vai teritoriālajos ūdeņos. Tālāk uz āru atrodas ekskluzīvā ekonomiskā zona (EEZ), kas var stiepties līdz 200 jūras jūdzēm jeb apmēram 360 kilometriem no bāzes līnijas. EEZ ietvaros piekrastes valstij ir suverēnas tiesības izpētīt, izmantot, saglabāt un pārvaldīt dabas resursus gan ūdens slāņos, gan jūras gultnē. Tomēr citas valstis saglabā kuģošanas un pārlidojumu brīvību šajā zonā, kā arī tiesības ierīkot zemūdens kabeļus un cauruļvadus, ja vien šīs darbības atbilst piekrastes valsts likumiem un starptautiskajām saistībām. Ja tagad lūkojamies uz Latviju starptautiski – mūsu robežas ir daudz lielākas, ja ņemam vērā mūsu tiesības uz jūru. Apkopojot mūsu teritoriālo ūdeņu, blakus zonas apjomu un piederību ekskluzīvajai ekonomiskajai zonai, Latvijas jūras teritorija aptver aptuveni 55 000 kvadrātkilometru, kas ir teju tikpat liela kā mūsu sauszemes teritorija. Beigu beigās tomēr neesam tik maza valsts. Tādēļ skaidrojam, kā ir ar Latvijas kuģošanas spējām un vai tiešām tik bēdīga ir situācija, ka nereti nācies dzirdēt medijos vai no atsevišķiem politiķiem. Šo jautājam pieredzējušam kapteinim, entuziastiskam kuģotājam un burāšanas skolas „Nautica.lv” dibinātājam Askoldam Hermanim.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas esam izlēmuši pievērsties kādam pavisam tuvu esošam, ne visai ērtam un potenciāli ļoti bīstamam kaimiņam. Proti, Kaļiņingradas apgabalam. Valodnieki gan ir aicinājuši izmantot lietuviešu jau izmantoto vēsturisko nosaukumu Karaļauči vai vācisko Kēnigsberga. Ir vēl arī versija izmantot senprūšu vārdu Kunigsgārbe vai Tvāngste. Kamēr valodnieku vidū pilnīgas vienprātības nav, mēs gribētu palikt pie Kaļiņingradas. Kaut vai tādējādi parādot to, ka šajā vēsturiskajā Eiropas reģionā joprojām atrodas padomju laika mantojuma daļa – tāda daļa, kur viss vēsturiskais mērķtiecīgi ir nīcināts un apspiests. No vēsturiskajiem nosaukumiem, protams, izvairīties neizdosies. Kēnigsberga tika dibinātas kādus gadus 50 pēc Rīgas, kā teitoņu ordeņa atbalsta punkts pie Baltijas jūras. Pilsēta savulaik tika nosaukta par godu karalim Otokaram Otrajam, kurš vadīja karagājienu pret senprūšu ciltīm. Arī vēlāk, kļūstot par Prūsijas hercogistes, Prūsijas un austrumprūsijas pilsētu, tieši Kēnigsbergā tika kronētie vietējie karaļi. Kēnigsberga vēsturiski ir bijis ļoti nozīmīgs inteliģences centrs, kuram bijusi arī ievērojama ietekme uz Lietuvas un Polijas kultūru. Piemēram, tieši šeit savulaik pirmo reizi iztulkota Jaunā derība poļu valodā, šeit izdota arī pirmā grāmata lietuviešu valodā. Šeit mācījies arī tāds apgaismības domātājs kā Imanuels Kants un viena no 20. gadsimta ietekmīgākajām politikas teorētiķēm Hanna Ārendta. Kēnigsbergas liktenis vispamatīgāk mainījās Otrā pasaules kara laikā, kad pēc bombardēšanas un ilgstoša ielenkuma pilsēta nonāca Padomju Savienības kontrolē. Vēlāk pilsēta tika nosaukta bijušā boļševiku komandiera Mihaila Kaļiņina vārdā. No pilsētas tika padzīti vai no tās aizbēga vietējie vācieši, bet vietā, protams, nāca padomju pilsoņi. Starp citu, lietuviešiem tika atļauts palikt. Sākotnēji esot bijis plānots šo teritoriju iekļaut Lietuvas PSR sastāvā, taču Josifs Staļins esot devis priekšroku tieši Kaļiņingradas reģionam, kā tādai simboliskai buferzonai, kas vēl vairāk norobežotu Baltijas valstis no Rietumiem. Rezultātā Kaļiņingrada kļuva par Padomju Savienības tālāko rietumu reģionu un arī nozīmīgu transporta mezglu. Bija visai loģiski, ka tieši šeit tika izvietota Krievijas Baltijas jūras flote, tostarp, kara flote, jo galu galā vēl pirms kāda laika Kaļiņingrada bija vienīgā Krievijas neaizsalstošā osta Baltijas jūrā. Taču paši varat iedomāties, ko nozīmēja šāda ar Krievijas sauszemes teritoriju nesaistīta reģiona turpmāka pastāvēšana pēc Padomju Savienības sabrukuma, īpaši jau vēl pēc tam, kad kaimiņos esošās Polija un Lietuva izlēma pievienoties NATO. Diskusijas par  ieroču un radariekārtu izvietošanu Kaļiņingradā aizsākās jau aukstā kara laikā. Tāpēc nav brīnums, ka padomju laikā Kaļiņingrada bija slēgtā zona, kurā iekļūšanai pat padomju pilsoņiem bija nepieciešamas īpašas atļaujas. Taču vēl pirms gadiem 20 šo tēmu īpaši patika aktualizēt tā brīža Krievijas prezidentam Dmitrijam Medvedevam. Arī pašlaik Kaļiņingradas apgabals tiek uzskatīts par vienu no visvairāk militarizētākajiem reģioniem Krievijā. Tajā atrodas aptuveni 25 tūkstoši militārpersonu. Pagājušajā gadā poļu un Baltijas valstu pētnieciskie žurnālisti noskaidroja, ka Kaļiņingradā ir izvietotas arī īpašo uzdevumu izlūkošanas vienības, kuru galvenais uzdevums ir sagatavot sabotierus operāciju veikšanai NATO valstīs, galvenokārt jau kaimiņos esošajās Polijā un Lietuvā, kā arī Latvijā, Igaunijā un citās Eiropas valstīs. Tiek uzskatīts, ka pirms gada notikušais IKEA veikala dedzināšanas mēģinājums Viļņā, piemēram, ir bijis saistīts ar Kaļiņingradā bāzētajiem krievu specdienestiem. Lietuvas specdienesti faktiski jau  pirms 10 gadiem apgalvoja, ka īpašo uzdevumu vienības varētu būt izcēlušās Lietuvas piekrastē, lai pārbaudītu lietuviešu dienestu modrību. Pašlaik bīstamākais izlūkdienestu apmācību punkts atrodoties Parusnoje ciematā, kas atrodas vien dažu kilometru attālumā no Baltijskas ostas. Pētnieki apgalvo, ka tieši šeit tiek gatavotas iespējamās sabotāžas operācijas, piemēram, pret stratēģiski svarīgo Klaipēdas ostu. Nevienam droši vien nav noslēpums, ka Klaipēda ir nozīmīga ne tikai Lietuvas ekonomikai, bet arī NATO operācijām. Turklāt blakus atrodas arī Palangas lidosta.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas stāsts par Lielbritānijas karaļnamu. Tomēr, kā jau ierasts, tēmu aplūkojam no skatupunkta, kurš parasti tiek pieklusināts. Jau gandrīz 1200 gadus Angliju un Lielbritāniju pārvalda monarhi. Kopš 827 gada karaļa vai karalienes amatu ieņēmusi 63 monarhi. Tieši monarhs ir senākā valsts pārvaldes sistēmas daļa, tomēr laika gaitā karaļa un karalienes vara ir mazinājusies. Mūsdienās monarham ir vairāk ceremoniāla loma. Neskatoties uz to, ka britu karaļnamam mūsdienās ir ierobežota vara, tas tomēr ir Lielbritānijas seja. Tādēļ notiekošais karaļnamā tiek plaši apspriests ne tikai Lielbritānijā, bet visā pasaulē. Tieši tādēļ pievēršamies britu karaļnama intrigām, kas saistītas ar princi Hariju un viņa sievu Meganu Mārklu. Jāsaka gan, ka ar šo pāri ir saistīti daudzi strīdi karaliskajā ģimenē. 2021. gadā Harijs un Megana piedalījās ASV televīzijas zvaigznes Opras Vinfrijas intervijā, kas, ja drīkst tā teikt, uzspridzināja internetu. Tajā Harijs un Megana pirmo reizi publiski izskaidroja to, kādēļ lēma aiziet no karaliskās ģimenes 2020. gadā. 2022. gadā „Netflix” izlaida dokumentālo filmu “Harijs un Megana”. Sešās epizodēs pāris apsprieda karaliskās ģimenes netīrākos noslēpumus. Gan intervijā, gan filmā karaliskā ģimene tika apsūdzēta mediju manipulācijā un rasismā. Pāris atklāja, ka starp karaļnamu un presi ir noslēgts “neredzamais līgums”. Tas paredz, ka daži ģimenes pārstāvji tiks labvēlīgi atspoguļoti presē, apmaiņā pret citu ģimenes locekļu personīgās informācijas noplūdi. Harijs pastāstīja, ka starp medijiem un karaļnamu šī vienošanās jau noslēgta sen, tomēr, Meganai, ienākot ģimenē, preses un karaliskās ģimenes sadarbība tika satricināta, jo tajā iejaucās tieši Harijs. Prese arvien biežāk publicēja aizskarošus rakstus par Meganu, kuru Harijs sāka aizstāvēt. Raidījumu palīdzēja izveidot arī Albīne Hlopņicka.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas skaidrojam, kā valdība, vēlēdamās aizsargāt savus iedzīvotājus no terorisma, kļuva par cilvēktiesību pārkāpēju. Minot terorismu, varētu domāt, ka dosimies uz Tuvajiem Austrumiem, kas jau gadu desmitiem tiek asociēti ar vietu, kur rodas un darbojas lielākie teroristiskie grupējumi. Nē, mēs dosimies uz citu pasaules malu – mazāko valsti Centrālamerikā, proti, Salvadoru. Salvadora starptautisko mediju redzeslokā arvien biežāk nonāk tās valdības nežēlīgās cīņas pret bandām dēļ. Bandas, kuras starp citu tika dibinātas Losandželosā, Mara Salvatrucha, ko dēvē par MS-13, un Barrio-18 tika ievestas Salvadorā masu deportāciju rezultātā tieši no ASV. Starp abām bandām izcēlās cīņa par ietekmi, ko mūsdienās mēdz dēvēt par vienu no asiņainākām bandu cīņām pasaulē. 2015. gadā Salvadora atzina MS-13 un Barrio-18 par teroristiskām organizācijām. Salvadoras, kuru pastāvīgi plosa bandas un cīņas starp tām, iedzīvotāji 2019. gadā par prezidentu izvēlējās Najibu Bukeli, kurš solīja “sagraut” bandas un atbrīvot Salvadoru no tām. Šeit gan gribu piebilst, ka ASV pētnieki no Kolumbijas Universitātes un Vilsona Centra apgalvo, ka kopš Bukeles nākšanas pie varas demokrātija Salvadorā piedzīvo krīzi. Vēl pirms kļūšanas par prezidentu, Bukele ieņēma Salvadoras galvaspilsētas Sansalvadoras mēra amatu. Bukele, būdams mērs, mēģināja noslēgt vienošanos ar bandām, lai ne tikai mazinātu vardarbību pilsētā, bet arī modernizētu tās centru. Bukeles vienošanās ar MS-13 un Barrio-18 paredzēja, ka bandas gūs ekonomiskos un politiskos labumus, ja vardarbība starp tām samazināsies un tās palīdzēs mēram virzīties uz priekšu politiskajā karjerā. Taču vienošanās nenesa pozitīvus rezultātus. Bukele tika apsūdzēts sadarbībā ar bandām un valsts Konstitūcijā noteikto normu neievērošanā. Raidījuma izveidē piedalījās arī Albīne Hlopņicka.

Vēl pagājušajā nedēļā Krievijas, ASV un Ukrainas pārstāvji tikās Turcijā, lai spriestu par Ukrainas kara risinājumu. Šoreiz raidījumā (ne)Diplomātisko pusdienu nerunāsim par kara izbeigšanu, bet gan par pašu Turciju. Valsti, kas galvas sāpes ir izraisījusi diezgan daudzām valstīm gan tās kaimiņos, gan citos reģionos. Iespējams, esat pamanījuši, ka nereti Turciju Rietumvalstu medijos dēvē par “neērto” sabiedroto. Šī brīža ģeopolitiskajā situācijā, kad turpinās Krievijas izvērstais karš Ukrainā, kad turpina uzplaiksnīt konflikti un kari Tuvajos Austrumos, nepārtraukti tiek pārbaudīta un testēta NATO kā starptautiskas organizācijas izturība un noturība. Un diemžēl nereti šī izturība tiek testēta ne tikai pret konkurentiem vai pretiniekiem, bet lielākoties organizācijas iekšienē. Turcijas gadījums ir ļoti specifisks, taču ne pietiekami apspriests starptautiskajās attiecībās. Turcija kļuva par NATO dalībvalsti jau 1952. gadā un šobrīd starp kopumā 32 dalībvalstīm tai ir otra lielākā armija aiz ASV. Nereti tiek teikts, ka Turcijai ir kā vārti starp Eiropas un Āzijas kontinentiem un Turcijas kājas ir novietotas abos. Līdz ar ģeogrāfisko novietojumu tā ir spēlējusi nozīmīgu lomu Tuvo Austrumu karos un konfliktos, kā arī NATO misijās Afganistānā un Balkānu reģionā Kosovā. Tomēr, lai arī Turcija ir pilntiesīga NATO dalībvalsts, tā vairākkārtēji ir izvēlējusies piekopt citu politiku starptautisko attiecību īstenošanā. Šobrīd visredzamākais piemērams ir Krievijas karš pret Ukrainu, kur Turcija, ja tā var teikt, spēlē abās frontēs. No vienas puses, tā neatbalsta Ukrainas pievienošanas NATO, taču kopš kara sākuma ir militāri palīdzējusi Ukrainai, piegādājot vidēja augstuma bezpilota kaujas lidaparātus “Bairaktar”. Tā arī bija viena no galvenajām valstīm, kas palīdzēja vienoties par Melnās jūras tā saukto “graudu līgumu”. No otras puses, Turcija saglabā neitrālu pozīciju attiecībās ar Krieviju. Abas valstis var uzskatīt par stratēģiskajiem sāncenšiem reģionā, bet par spīti tam ekonomiskās attiecības tiek saglabātas. Turcija iepērk Krievijas gāzi, kā arī uzņem tūkstošiem krievu tūristu. Krievija šobrīd arī būvē Turcijas pirmo atomelektrostaciju valsts dienvidos.  Un, protams Turcija arī atteicās sekot Rietumvalstu piemēram, piemērojot sankcijas Krievijai. Raidījumu veido arī Justīne Elferte no Latvijas Ārpolitikas institūta.

Lai arī pēdējā laikā mūsu uzmanība ir pievērsta dažādām politiskām un ģeopolitiskām cīņām gan Eiropā, gan citur pasaulē, šoreiz vēlamies runāt par vēl kādu mazāk apspriesto lielvaru cīņas lauku – kosmosu. Lai arī par kosmosu mēs tradicionāli runājam kā par kaut ko ļoti tālu, nezināmu, neizmērāmu un nebeidzami izpētāmu lietu, mūsdienu realitāte liek uz šīm astronomiskajām lietām paskatīties arī no politiski militārās un aizsardzības skatu punkta. Lai arī paši mēs varbūt esam tikai maza daļiņa no šiem milzīgajiem kosmosa izpētes procesiem, cīņas par šo sfēru ir ārkārtīgi vērienīgas. Tie, kas ir dzimuši un auguši Padomju Savienībā, noteikti atcerēsies, cik liela nozīme tā laika politiskajā un vēsturiskajā retorikā bija ASV un PSRS cīņai un sāncensībai par sasniegumiem kosmosa izpētē. Pirmais mākslīgais pavadonis un pirmais cilvēks izplatījumā, ja tā var teikt, tika Padomju Savienībai, pirmā izsēšanās uz Mēness un atspoļkuģu raķešu jeb šatlu sistēma – Savienotajām Valstīm. Tālais un nezināmais kosmoss daudziem maziem puikām likās nepiepildāms sapnis. Abu lielvaru sāncensība patiesībā bija izvērsusies arī abpusēji izdevīgā sadarbībā, jo arī pēc „šatlu” programmas beigām 2011. gadā Krievijai līdz 2019. gadam faktiski piederēja monopols cilvēku nogādāšanai kosmosā. ASV Kosmosa izpētes aģentūra šajā laikā Krievijai samaksāja aptuveni 4 miljardus dolāru, lai nogādātu savus astronautus Starptautiskajā kosmosa stacijā, ko abas valstis izveidoja un apsaimnieko kopā. Amerikas Savienotās Valstis arī turpināja pirkt 70. gados izstrādātos, Krievijā ražotos raķešu dzinējus, jo tie bija ļoti efektīvi un salīdzinoši daudz lētāki. Faktiski šādu dzinēju pirkšana apstājās tikai 2022. gadā pēc Krievijas pilna apjoma iebrukuma Ukrainā. Lai arī jauno dzinēju pirkšana ir apstājusies, savulaik nopirktie krievu raķešu dzinēju krājumi gan vēl nav beigušies. Tie joprojām tiek izmantoti ASV visilgāk izmantojamajās raķetēs „Atlas V” un teorētiski ir paredzēti vēl vismaz 14 šādu raķešu starti. Taču ASV Kongress ir uzdevis šo palaidējraķešu ražotājam izstrādāt jaunu sistēmu „Vulcan Centaur”, kurā tiktu izmantotas galvenokārt ASV ražotas detaļas. Līdz šo sistēmu pabeigšanai gan vēl kāds laiks paies. Starp citu, viens no mērķiem abu konkurējošo lielvaru sadarbībai pēc Aukstā kara beigām bijis tas, ka amerikāņi esot vēlējušies nodrošināt darbu krievu raķešu inženieriem, lai viņi turpinātu strādāt ASV labā, nevis, piemēram, izstrādātu raķešu dzinējus kādai citai nedraudzīgai valstij.    Tā vien izskatās, ka pati Krievija nav nemaz tā draudzīgākā valsts. 2024. gadā Amerikas Savienoto Valstu pārstāvji arvien aktīvāk sāka apgalvot, ka Krievija jau gadiem strādā pie tāda kodolieroča, kurš kosmosā varētu iznīcināt veselas satelītu sistēmas. Piemēram, Īlona Maska kompānijas „SpaceX” izstrādātos „Starlink” satelītus, kas palīdz nodrošināt interneta pārklājumu arī Ukrainā karojošajiem. Par Īlonu Masku un viņa darbībām mēs varam nereti pasmieties, bet par nesenajām politiskajām aktivitātēm pat pašausmināties, taču viņa kosmosa izpētes ambīcijas ir tiešām vērā ņemamas. Viņa kompānijas izstrādātās raķetes spēj gan nogādāt kravas un cilvēkus kosmosā, gan atgriezties uz Zemes, viņa plāni strādāt pie Marsa izpētes un potenciāli nākotnē nodibināt tur arī cilvēku apmetni ir vairāk nekā ambiciozi. Arī kompānijas „Amazon” dibinātājam Džefam Bezosam ir ambīcijas piedalīties kosmosa izpētē. Un liekas, ka šo pasaules bagātāko cilvēku atklātā simpatizēšana Donaldam Trampam daļēji ir saistīta arī ar vēlmi iegūt valsts vadības labvēlību savām kosmosa programmām. Kolēģi no dažādām amerikāņu domnīcām brīdina, ka, par spīti šiem redzamākajiem komerciālajiem sasniegumiem, ASV arvien vairāk riskē zaudēt savu neapšaubāmo pārākumu kosmosā. „Council of Foreign Relations” domnīca nesen veica plašu kosmosa pētījumu projektu, kurā tika uzsvērta nepieciešamība pēc daudz jēgpilnākas kosmosa izpētes un aizsardzības industrijas sadarbības. Eksperti bija aicinājuši noteikt dažādas kosmosa sistēmas par kritisko infrastruktūru, lai nodrošinātu tai pietiekamu finansējumu. Savukārt Mičela institūta pētnieki uzsver, ka ASV drīz var piedzīvot vēl vienu tā dēvēto “Sputņika momentu”, proti, nogulēt konkurentu izlēmīgās darbības. Eksperti uzsver, ka ir nepieciešamas ne tikai tehnoloģiskas pārmaiņas, bet arī domāšanas pārmaiņas, jo Krievija un Ķīna jau gadiem ir aktīvi strādājušas pie tā, lai savas kosmosa sistēmas militarizētu.

Raidījumā (ne)Diplomātisko pusdienas saruna par arvien pieaugošu problēmu pasaulē, pret kuru ir ļoti grūti cīnīties. Tā ir saistīta narkotisko vielu tirdzniecību un kontroli. Jau kādu laiku starptautisko attiecību uzmanības centrā ir arī ASV prezidenta Donalda Trampa izpildītais solījums noteikt visaptverošus tarifus trim ASV galvenajām tirdzniecības partnervalstīm Kanādai, Ķīnai un Meksikai. Ieviešot šos tirdzniecības tarifus, Tramps minēja "ārkārtējos draudus", ko rada fentanils, nāvējošs un ļoti spēcīgs sintētiskais opioīds, un kas ir izraisījis tā saukto opioīdu epidēmiju ASV. Tās sakarā prezidents Tramps šobrīd daļēji vaino Meksiku un Ķīnu nespējā novērst šo nelegālo narkotiku plūsmu uz ASV. Statistika ir diezgan graujoša, jo saskaņā ar ASV slimību kontroles centra datiem kopš 2000. gada vairāk nekā viens miljons cilvēku ASV ir miruši no narkotiku pārdozēšanas, no kuriem lielākā daļa bija opioīdu dēļ. 2023. gadā pēc fentanilu saturošu zāļu maisījumu lietošanas nomira vairāk nekā 74 000 amerikāņu. Fentanils un sintētiskie opioīdi ir ātri kļuvuši par galveno nāves cēloni amerikāņiem vecumposmā no 18 līdz 45 gadiem. Kas īsti fentanils ir un kāpēc tas prasa tik daudzas dzīvības? Fentanils faktiski ir ASV Pārtikas un zāļu pārvaldes apstiprinātas zāles. Pirmo reizi tās tika ieviestas 1960. gados kā spēcīgs intravenozs pretsāpju līdzeklis. Šobrīd farmaceitisko fentanilu var lietot pirms operācijas, ko ārsti izrakstījuši, lai mazinātu stipras sāpes pēc operācijas vai iekšējo slimību progresējošās stadijās. Tomēr ar laiku fentanilam tika radīti analogi jeb citas sintētiskās kombinācijas un piejaukumi, ko galvenokārt var atrast tikai melnajā tirgū un to lietošana ir pat vairāk atkarību izraisoša. To raksturo kā augsti bīstamu, jo ķīmiskā piejaukuma fentanils ir aptuveni 50 reizes spēcīgāks nekā heroīns un līdz pat 100 reizēm spēcīgāks par morfiju. Tik vien kā 2 mg fentanila dozas var būt letāla deva cilvēkam. Tas nozīmē, ka fentanila lietošanai nav nepieciešama liela deva, kas attiecīgi norāda, ka šī viela ir viegla svara ziņā un ir viegli pārvadājama. Pamatojoties uz ASV Narkotiku apkarošanas pārvaldes datiem, viens kilograms nelegāli iegādāta fentanila no Ķīnas, kas izmaksātu aptuveni 5000 ASV dolāru, var nelegālajā tirgū sniegt ieņēmumus vairāk nekā 1,5 miljonu ASV dolāru apmērā. Diemžēl vēl viens svarīgs aspekts šī opioīda epidēmijas izraisīšanā ir tas, ka nelegālajā tirgū to var iegādāties par salīdzinoši zemu cenu, kas pietuvināta heroīna cenai. Tā kā šis opioīds ir daudzas reizes spēcīgāks, tas ne tikai ir vairāk atkarību izraisošs, bet arī vairāk apdraud veselību. Bieži vien cilvēki nevar saņemt legālo fentanilu, tāpēc izvēlas lietot heroīnu, jo faktiski ģimenes ārsti ir izraisījuši atkarību no pretsāpju līdzekļiem. Kāds sakars šim ir ar Meksiku un Ķīnu, pamatojoties uz ASV prezidenta Donalda Trampa apgalvojumiem? Diemžēl, lielākā daļa fentanila kontrabandas nonāk ASV caur tās robežu ar Meksiku. Kontrabandisti to lielākoties sūta transportlīdzekļos vai kopā ar gājējiem, kuri var ceļot ar nelielu, viegli noslēpjamu narkotiku daudzumu. Vidējais konfiscētais svars parasti nav lielāks par 1,2 kilogramiem, tomēr tas satur vairāk nekā 50 000 nāvējošu devu. Pēc ASV datiem, par to ir lielākoties atbildīgas divas Meksikas narkotiku karteļu organizācijas - “Sinaloa kartelis” un “Jalisco jaunās paaudzes kartelis”, pārvaldot lielāko daļu ražošanas un izplatīšanas tīklu. Tomēr laika posmā no 2019. līdz 2023. gadam vairāk nekā 86% fentanila tirgotāju bija tieši ASV pilsoņi.  No otras puses, Ķīna ir bijis dominējošais fentanila ievešanas avots, jo Ķīna ir pazīstama kā liela dažādu ķīmisko vielu ražotāja. Lielākā daļa fentanila, kas kontrabandas ceļā ievests ASV no Meksikas, ir izgatavots no Ķīnā ražotām ķīmiskām vielām. Šeit gan jāpiebilst, ka 2019. gadā Ķīna klasificēja fentanilu kā kontrolētu narkotisko vielu un vēlāk sarakstam pievienoja dažas no ķīmiskajām vielām, kas tika izmantotas tā pagatavošanai, tomēr tas nav apturējis nelegālos tirgotājus apiet likumu. Pēc tam, kad Donalds Tramps paziņoja par tarifu ieviešanu, Meksika uz kopīgās robežas ar ASV izvietoja papildus 10 000 karavīru, cenšoties apkarot narkotiku kontrabandu. Meksikas prezidente Klaudija Šeinbauma ir arī pastiprinājusi tiesībsargājošos centienus un uzlabojusi sadarbību ar ASV valdību, viņas administrācijai konfiscējot tūkstošiem kilogramu fentanila un arestējot vairāk nekā 6 000 ar narkotiku kontrabandu saistītu personu. Starptautisko attiecību pētnieki arī ir norādījuši, ka ASV un Ķīnas pasliktināto ekonomisko attiecību sakarā sadarbība narkotisko vielu plūsmas ietekmēšanā var izrādīties pat mazāk sekmīga nekā pirms tam. (..) Diemžēl teju visi pasaules reģioni un valstis ir savstarpēji iesaistītas narkotiku ražošanā, tirdzniecībā un arīdzan lietošanā, radot šo ne tikai par katras valsts iekšpolitisko problēmu, bet par kopēju pasaules problēmu. ANO Narkotiku un noziedzības biroja Pasaules narkotiku 2024. gada ziņojumā parādās arī dati par Baltijas valstīm, norādot pieaugošo tendenci tieši jaunu psihoaktīvu vielu, kā izotonitazēna, protonitazēna un metonitazēna lietošanā, arvien biežāk tiek konstatēti narkotisko vielu pārdozēšanas un nāves gadījumi tieši Igaunijā un Latvijā. Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centra direktors Aleksis Gūsdīls (Alexis Goosdeel) uzsver, ka dati ir apstiprinājums tendencei, ka narkotikas ir visur. Centra ziņojumā arī uzsvērts, ka vardarbība un korupcija ir cieši saistīta ar narkotiku tirdzniecību un to lietošanu.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas kā vienmēr šķetināsim neērtu tēmu, šoreiz pievēršamies valstij ar otro vecāko konstitūciju pasaulē – Polijai. Polija pirmo rakstisko konstitūciju pieņēma 1791. gadā, tomēr tajā nekas netika minēts par prezidentu, jo tad Polija bija monarhija. Polija veica izmaiņas konstitūcijā 1921. gadā, iekļaujot tajā arī prezidenta lomu un līdz ar to arī prezidenta vēlēšanas. Tad prezidentu ievēlēja Nacionālā Asambleja. 1990. gadā konstitūcijā tika veiktas izmaiņas, nosakot, ka prezidentu ievēlēs tauta. 18. maijā notiks astotās tiešās prezidenta vēlēšanas Polijā. Kā jau demokrātijā, šajās vēlēšanās piedalās vairākas partijas, tomēr mēs lielāku uzmanību veltīsim diviem redzamākiem kandidātiem. Lielākā opozīcijas partija “Likums un taisnīgums” jeb saīsinājumā PiS, no kuras nāk šī brīža Polijas prezidents Andžejs Duda, prezidenta vēlēšanām izvirzīja vēsturnieku Karolu Navrocki, kurš ieņem konservatīvu nostāju un politikā uzsver nacionālās identitātes nozīmīgumu. Savukārt “Pilsoniskā koalīcija”, no kuras nāk Polijas premjerministrs Donalds Tusks, izraudzījās Varšavas mēru Rafalu Tšaskovski, liberālu politiķi, kurš iestājas par progresīvām reformām. Raidījumu veido arī Beāte Livdanska un Albīne Hlopņicka no Latvijas Ārpolitikas institūta.