Kā labāk dzīvot

Kā izdodas atrast sevi un vietu dzimtenē tiem, kas atgriežas Vidzemes pusē? Tiešraidē tiekamies Cēsīs mākslas telpā "Mala", kurā saimnieko Kristīne Auniņa un Alberto Gennaro, cilveki, kas arī ir atgriezušies Latvijā. Raidījumu ciklā par reemigrāciju sarunājamies ar vidzemniekiem, kas izvēlējušies atkal dzīvot un strādāt Latvijā. Sarunā piedalās remigrācijas koordinatore Vidzemes plānošanas reģionā Inga Madžule, kurā arī pati vairākus gadus ir dzīvojusi, strādājus iun mācījusie ārzemēs; vieglatlēts un treneris Reinis Krēgers, kurš pēc akadēmiskās un sportiskās karjeras ASV un Čehijā, atgriezās Latvijā un izveidoja uzņēmumu "BST Latvija"; Ilze un Igors Vītoli, kuri vairāk nekā 10 gadus pavadīja Lielbritānijā, bet tagad dzīvo un strādā Cēsīs, gan veicot algotu darbu, gan attīstot savu uzņēmumu; Anna Poindere (Poynder), kura uz ārzemēm devusies tūlīt pēc vidusskolas beigšanas, sākumā ciemos pie māsas, tagad atgriezusies Latvijā un kopā ar vīru saimnieko Ķipēnu muižā Limbažu novadā; un Rūta Treija, kura devusies uz ārzemēm un atgriezusies Latvijā vairakkārt.

No 23. - 30.septembrim visā Eiropā norisinās "Eiropas Sporta nedēļa". Latvijā tās ietvaros katram ir iespēja piedalīties dažādos pasākumos un uzzināt, cik svarīgi ir kustēties. Kas notiks un kur, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Eiropas Sporta nedēļas koordinatore Dace Kaspare, trenere Liene Knope, Laila Bankovska, kuras ikdiena rit birojā, bet atrod laiku fiziskām aktivitātēm, Latvijas Veselības un fitnesa asociācijas valdes priekšsēdētājs Gints Kuzņecovs. Limbažu novadā Eiropas sporta nedēļa tika atklāta ar sporta nodarbību pirmsskolas audzēkņiem. Limbažos bija arī žurnāliste Daina Zalamane. Gints Kuzņecovs aicina pievienoties uzņēmumu komandām "Biroja izaicinājumam" - izveidot komandu un vingrot birojā, bet ikviens arī var arī izmantot treneru sagatavotus video un vingrot gan kopā ar kolēģiem, gan individuāli arī citās dienās. Iedvesmojoši video ar vingrojumu ieteikumiem pieejami šeit. Laila Bankovska atzīst, ja strādā biroja, ir sevi jāpiespiež un jāatrod laiks, lai kaut ko darītu, citādi var just, ja kādu laiku nav bijusi fiziski aktīva, sāk sāpēt mugura, ceļi. Tas ir motivators un atgādinājums, ka kādu laiku nav nekas darīts. Protams, laika visam nepietiek, tāpēc jāizvēlas prioritātes, tāpēc arī kopā ar ģimeni jāizvēlas, vai atpūsties pie televizora, vai ēst sviestmaizītes visiem kopā dabā.

Pilna spektra gaismas lampas interneta veikalos ir pieejamas cik uziet. Lielākoties tās piedāvā augu audzēšanai, nevis cilvēka mājokļa apgaismošanai. Kāpēc cilvēkiem nepieciešama pilna spektra gaisma, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro oftalmoloģe Anda Balgalve un gaismas un cirkadiāno ritmu pētniece Baiba Bieļa. Klausītājs jautā, vai, esot telpā ar seju pret plaši atvērtu logu, var saņemt pilnu spektra gaismu ziemā? "Tas pat ir ļoti ieteicams, jo tad mēs saņemam gan to nepieciešamo luksu daudzumu, gan pilnu spektru, gan arī ķermenis saprot, kādus gadalaiks," skaidro Baiba Bieļa. "Ķermenim ir jāsinhronizējas ar ārējo vidi, ar temperatūru, ar gaismu, lai saprot, kāds ir gadalaiks, jo mēs pavadām laiku iekštelpu klimatā un īsti nepiedzīvoju ne gaismas, ne temperatūras svārstības, kas būtu nepieciešamas." Protams, labāk iet ārā no telpām. Runājot par saulesbrillēm, Anda Anda Balgalve mudina tās neizmantot, ja acis ir veselas un nav kādi īpaši apstākļi, piemēram, augstu kalnos. Viņa arī min, ka jebkuru optisko briļļu materiāls sargā no ultravioletā starojuma. "Protams, ja braucam pie stūres, satiksmes drošība, [liekam saulesbrilles], bet acu jutīgums mums ir arī tāpēc, ka mēs nepiedzīvojam gaismas spektra pārmaiņas no rīta līdz vakaram. Acīm tieši ir nepieciešama tā rīta daļa, kad ir infrasarkanais spektrs un tās spektra pāreja, un arī gaismas spilgtums, kas pa dienu palielinās, tas arī ir kā acs trenažieris. Mēs ejam zāli, muskuļus trenājam, bet asc ir jātrenē tāpat, un viņu trenē tās gaismas spektra pārejas. Tad arī zūd problēma ar acu jutīgumu, par redzes atjaunošanu, ko Londonas universitātē pēta. Tā infrasarkanā daļa mums ir deficīts, jo mēs esam visu laiku telpās, un tas infrasarkanais spektrs ir visu dienu. Viņš tā kā pretdarbojas tam zilā un UV nodarītajiem kaitējumam, veic tādu atpakaļuzlādi šūnu mitohondroju līmenī. Izstrādājas šūnu melatonīns ne tikai miega melatonīns," skaidro Baiba Bieļa. Viņa mudina rītos cilvēkus, kas dodas sportot, nelietot saulesbrilles. Tieši tad vajadzētu saulesbrilles noņemt, jo rīta pirmā stunda ir bez UV spektra, saule nav tik augstu.   Viskaitīgākais ir uzlikt nekvalitatīvas saulesbrilles, kas neaizsargā no UV starojuma. "Par UV spektru varbūt nedzirdēta lieta ir tā, ka acī sākas dopamīna sintēze," bilst Baiba Bieļa. "Mēs patiesībā esam radīti, lai būtu zilās gaismas "narkomāni", un tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc arī mums patīk sauļoties. Piemēram, bērniem patīk gaismas stimuls, patīk kustīgs attēls. Tāpēc mums arī patīk tehnoloģijas, mums ir gan garīgi stimulējoša, gan fizioloģiski stimulējoša šī zilās gaismas iedarbība uz visu dopamīna sistēmu. Mums patīk."

Ik gadu 17,3 miljoni cilvēku visā pasaulē priekšlaicīgi mirst no sirds asinsvadu slimībām. Ja nevēlamies iekļūt šādā statistikas ailē, mums būtu kaut kas jādara kas. Kas tieši, skaidro speciālisti raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas biedrības "Parsirdi.lv" vadītāja Inese Mauriņa un kardiologs, profesors Gustavs Latkovskis. Sazināmies ar P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas, Latvijas Kardioloģijas centra Ambulatorās un diagnostiskās nodaļas vadītāju Ivetu Mintāli. Pasaules Sirds diena ir 29. septembrī, bet pasākumi, lai mudinātu cilvēkus rūpēties par sirds veselību, norisināsies jau šonedēļ. "Labā ziņa, ka 80 procentus no visām sirds un asinsvadu slimībām mēs varam vai nu novērst pašu spēkiem, vai attālināti, ievērojot veselīgu dzīvesveidu," atgādina Inese Mauriņā. Viens no pasākumiem, veltīts Sirds dienai, norisināsies 24. septembrī. Tiks atzīmēta Starptautiskā ģimenes hiperholesterinēmijas diena. Tās ietvaros plānoti izglītojoši pasākumi par šo slimību. Pasākumi notiks P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas ātrijā A1 korpusā no pulksten četriem pēcpusdienā.  Savukārt  25. septembrī Pasaules sirds dienu atzīmēs ar pasākumu Āgenskalna tirgus siltumnīcā no No pulksten 17 notiks lielā svēršanās un mērīšanās. Tiks veikti ķermeņa masas indeksa mērījumi, vidukļa mērījumi, pārbaudīs asinsspiedienu, pulsu. Būs ieteikumi fiziskām aktivitātēm un olīveļļu degustācija, lai mudinātu lietot šo eļļu uzturā.  Tāpat iepazīstinās ar izdevumu "Iedvesma cilvēkam, kurš grib dzīvot", ko veidojusi Iveta Mintāle kopā ar kolēģiem.

Lai gan programmatūras izstrādātāji mēģina ar to cīnīties, mākslīgais intelekts var tīri labi palīdzēt interneta krāpniekiem veikt plānotos noziegumus. Kā tas notiek, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē kiberincidentu novēršanas institūcijas "CERT.LV" kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis, programmatūras inženieris Elviss Strazdiņš un digitālo mediju eksperts Artūrs Mednis. Lai cilvēki neuzķertos uz investīciju krāpniekiem vai vismaz mazāk būtu upuru, Elviss Strazdiņš iesaka visiem apmeklēt Latvijas Bankas mājaslapu un atrast tirgus dalībnieku sadaļu, pārbaudīt, vai platforma vai finanšu iestāde ir tur minēta. "Tikai tur uzskaitītajās platformās vai bankas, vai finanšu iestādēs drīkst investēt. Nekur citur nedrīkst investē. Kad šo mantru atcerēsies visi topošie pelnītāji un investori, viņu [apkrāpto] būs daudz mazāk," norāda Elviss Strazdiņš. Daudzi nezina, ka šāda iespēja ir pieejama. Jāņem vērā, ka krāpnieki var arī aizbildināties, ka bankas konkrēto investīciju kompāniju negrib akreditēt. Uz nevajag paļauties. "Brīžiem krāpnieki izmanto daļu no legāla uzņēmuma nosaukuma un pieliek galā kādu papildus vārdiņu un pēc tam stāsta cilvēkiem, ka esam daļa šīs grupas, pamatkontaktu sarakstā neesam atrodami, bet esam apmēram tas pats legālais uzņēmums," norāda Gints Mālkalnietis. Šādas nelegālas platformas rada vienu pēc otras, reti, kad CERT.lv vēršas cietušie ar vienu viltus investīciju platformu, kurā iekrituši. Artūrs Mednis dalās pieredzē, ka viņš cenšas vairāk iztērēt krāpnieku laiku sarunā, lai mazāk viņiem būs laika citiem, kas tiešām var "iekrist".  "Tajā brīdī, kad pilnībā visa krāpniecības shēma tiks realizēta ar mākslīgo intelektu, kad zvanītājs būs robots, krāpniekam būs vienalga, cik laika es tērēju, jo vienlaicīgi varēs krāpt kaut vai tūkstoti cilvēku. Kamēr tas ir reāls cilvēks, kas runā ar mani, vai pat gaida, tikmēr nevar apkrāpt kādu citu cilvēku," atklāj Artūrs Mednis. Viņš vērtē, ka tiem, kas saprot, ka runā ar krāpnieku, vajadzētu ar viņu ilgāk sarunāties, lai pasargātu citus. Nevis uzreiz teikt – hei, es zinu, kas tu esi.  Elviss Strazdiņš gan min, ka cilvēkiem nevajadzētu riskēt, jo ilgākas sarunas laikā var arī instalēt kādu spiegvīrusu un cilvēku tomēr apkrāj. Ilgāka saruna tomēr ir riskanta.

Kāpēc viņi atgriežas? Uz šo jautājumu meklējam atbildes septembra piektdienas raidījumos, kad dodamies ciemos pie tiem, kas savulaik devušies prom no Latvijas, bet nu ir atgriezušies. Šajā nedēļā dodamies uz Liepāju, lai uzklausītu tos, kas atkal saistījuši savu dzīvi ar vēju pilsētu un Kurzemi. 2025. gada pirmajā pusgadā Kurzemes reģionā pēc dzīves ārvalstīs atgriezušās 38 ģimenes jeb 112 cilvēki, un vēl 29 ģimenes pašlaik apsver iespēju atgriezties. Šajā laika posmā individualizēti piedāvājumi izstrādāti 108 ģimenēm jeb 316 cilvēkiem, kuri interesējas par dzīvi Kurzemē. Kopumā no 2018. gada marta līdz 2025. gada jūnijam Kurzemē ar remigrācijas koordinatora atbalstu atgriezušās jau 543 ģimenes jeb 1615 cilvēki.  Par prom došanos, atgirešanos un nākotnes plāniem stāsta kafejnīcas "Teika" saimnieks Edgars Miķelsons, kurš kopā ar sievu Beatrisi Liepāju izvēlējušies pēc vairākiem gadiem dzīves Spānijā, ainavu arhitekte Kristīne Pouzou, kura 10 gadus aizvadījusi Francijā. Par iespējam atgriezties Kurzemē pēc ārvalstīs pavadīta laika stāsta Kurzemes plānošanas reģiona Remigrācijas koordinatore Agnese Berģe un Liepājas Centrālā administrācija, Sabiedrības pārvaldes speciāliste Brigita Dreiže.

Androgēnā alopēcija liek daudzām sievietēm visā pasaulē raizēties par savu matu rotu un, ko tur slēpt, ietekmē arī psihoemocionālo komfortu. Kā palīdzēt un ko var solīt mūsdienu medicīna, lai matu izkrišanas problēmas sagādātu iespējami mazāk problēmu, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē dermatoloģe Jekaterina Pudova, dermatoveneroloģe Kristīne Poiša un ģimenes ārste, matu slimību speciāliste Inga Zemīte. "Alopēcija ir termins, kas apraksta, ka mēs zaudējam matus," skaidro Jekaterina Pudova. "Ja arī pacientam tikko ienākot kabinetā var redzēt, ka ir matu apjoma izmaiņas, iemesli tam var būt dažādi, tie var būt arī dažādi alopēcijas veidi, līdz ar to arī terapija būs atšķirīga." "Matam ir gan sava augšanas, gan izkrišanas fāze. Vidēji mats aug no diviem līdz līdz astoņiem gadiem un dzīves laikā šīs fāzes var samazināties. Arī pie dažādām slimībām var samazināties arī mata augšanas cikls," skaidro Kristīne Poiša. Inga Zemīte norāda, ka cilvēkam uz galvas ir apmēra 100 tūkstoši matu. "Cilvēks sāk redzēt, ka viņam mati sāk pasliktināties tad, kad viņš ir zaudējis 50 procentus no saviem simts tūkstošiem," norāda Inga Zemīte. "Tas nozīmē, ka mēs mēs nezinām, ka zaudējam matus. Mēs nezinām, ka mums no simts tūkstošiem ir palikuši 70 tūkstoši. Tad, kad paliek 50 tūkstoši, spīd cauri, tad meklējam palīdzību." "Androgēna alopēcija nozīmē, ka matiņš sāk miniaturizēties vīrišķā hormona iespaidā," skaidro Inga Zemīte. "Sieviete atnāk saka: Dakter, man visi hormoni ir pārbaudīti, man nav androgēnā alopēcija. Es saku: Bet ja jūs uztaisītu analīzes visiem pasaules vīriešiem, viņiem visiem hormoni būtu kārtībā, bet 70% no vīriešiem izkrīt mati. Androgēnu alopēcija nav atkarīga no hormoniem lielākajā daļā gadījumu, tā ir atkarīgi no mata saknītes īpatnības reaģēt uz šo hormonu. Un tā ir ģenētiski nosacīta īpatnība. Mata saknē ceļš, caur kuru hormons spēj matu miniaturizēt, ir iebūvēts. Taču androgēnā alopēcija dzīves laikā lēnām parādās. Ir pētījumi pierādījuši, ka no 20 līdz 30 gadu vecumam apmēram 12% sieviešu ar androgēnā alopēcija; no 30 līdz 50 gadiem - 20 procentiem. Un kā ir 50 gadi, kā sākas menopauze, 57% sieviešu ir androgēnā alopēcija. Tā ir ļoti viegli diagnosticējama slimība.  Katram otrajma pacientam, kas ienāk kabinetā, varu teikt, ka viņam ir androgēnā alopēcija. Tad ir jāskatās tālāk, kas tai ir licis parādīties. Kad to visu savāc kopā, saliec pa plauktiņiem un mati sāk atjaunoties, tā diezgan patīkama situācija gan pacientam, gan arī mums kā ārstiem, jo tas gandarījums jau ir liels.  Runājot par blaugznām un matu mazgāšanu Inga Zemīte noraida mītu, ka matu mazgāšana ir kaitīga.  "Ja cilvēkam ir alerģijas pret kāda konkrēta šampūna sastāvdaļu, tad viņam nevajag šo šampūnu lietot. Bet mazināšana nav nekāds bubulis"," atzīst ārste. "Ja tās blaugzniņas un plēksnītes parādās, tas nozīmē, ka viņas ir mehāniski nepietiekoši bieži labi noņemtas no galvas ādas. Un kas to dara? To dara šampūns. Tie pretblaugznu šampūni, kas aptiekās ir, to var paņemt, ieputot, paturēt piecas minūtes, izskalot. Pirmajā brīdī, ja blaugzniņas ir jau kādu laiku krājušās, var pavairoties, un tad cilvēks saka, ka šis šampūns man neder. Bet kādreiz tas liecina par to, ka viņš patiesībā strādā diezgan labi, jo viņš sāk atlobīt to, kas tur ir krājies." Parastā situācijā pietiek, ka galvu biežāk mazgā. Ja blaugznas nepāriet, viņa iesaka tautas metodi: Pulverizatorā ieliet vienu ēdamkaroti ābolu etiķa, četras ēdamkarotes ūdens, sakratīt, izsmidzināt uz galvas un atstāt apmēram piecas minūtes un tad mazgāt ārā.  Procedūra jāveic reizi nedēļā. 70% cilvēku blaugznu jautājumu tas atrisina.

Daudzdzīvokļu māju renovācijas projekti pagaidām vairāk tiek īstenoti valstspilsētās. Bet kā ir mazpilsētās? Kā tur norit māju renovācija, raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē jurists, "Būves nākotnei" dibinātājs Jānis Uzulēns, SIA "Ludzas apsaimniekotājs" valdes loceklis Juris Vorkalis un Ludzas novada pašvaldības Nekustamo īpašumu pārvaldības nodaļas energopārvaldniece Ieva Bite.

Sācies jaunais mācību gads, un līdz ar tā sākumu ēterā atgriežas latviešu valodas stunda. Ar Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēju, filoloģijas doktori, valodnieci Diti Liepu un Latvijas Universitātes profesoru, valodnieku un tulku Andreju Veisbergu tiekamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Ierakstā uzklausām, ko par latviešu valodas lietošanu uz ielas, skolās un medijos, kā arī par paaudžu atšķirībām valodas izmantošanā domā iedzīvotāji kādā Kurzemes mazpilsētā. Pēc vasaras pārtraukuma valodnieki atgriežas ar dažiem atgādinājumiem un novērojumiem. Pirmais, ko min Andrejs Veisbergs, ir divdabja lietošana, kur nevajadzētu lietot. Piemēram, klātesošs, kur vienkārši var teikt ir klāt vai piedalās. Viņam piekrīt arī Dite Liepa. Abi valodnieki norāda, ka vārdu klātesošs, līdzesošs, atbalstošs, palīdzošs vietā visur var lietot darbības vārdu. Šādi divdabja teicieni ir garas neskanīgas konstrukcijas. Tā varētu būt laika mode, jo divdabja teicieni šobrīd daudz dzirdami mediju valodā. Vārds klātesošs varētu būt ienācis angļu valodas ietekmē. Tāpat Andrejs Veisbergs min vārdkopas mājas tirgus lietojumu Iekšējais tirgus vietā. Tas ir tiešs pārnesums no angļu valodas. Savukārt Dite Liepa norādā, ka pēdējā laikā daudz dzirdējusi latviešu valodas vārdus, kas ir daudzskaitlī, lietojam vienskaitlī, piemēram, emocija, baža, iesna.

Augusta beigās izsludināja ikgadējo sociālās uzņēmējdarbības piču konkursu „Tam labam būs augt”. Par konkursu un citiem ar sociālo uzņēmējdarbību saistītiem jaunumiem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas vadītājas vietniece Līva Švarce, Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta direktors Imants Lipskis, sociālā uzņēmuma "BJMK Rokskola" vadītāja Zane Rožkalna, sociālā uzņēmuma "Mājas TUVU" projektu vadītāja Zane Dreimane. Līdz 19. septembrim esošie un topošie sociālie uzņēmēji no visas Latvijas var pieteikties ikgadējā sociālās uzņēmējdarbības piču jeb prezentāciju konkursā “Tam labam būs augt 2025”. Kopējais balvu fonds – finansējums sociālās biznesa idejas realizēšanai vai organizācijas attīstībai – ir 8000 eiro. Konkursā var piedalīties gan juridiskas, gan fiziskas personas. Tie var būt uzņēmumi ar vai bez sociālā uzņēmuma statusa, biedrības un nodibinājumi, kam nepieciešamas finansējums kādas jaunas idejas realizēšanai vai organizācijas attīstībai. Tāpat var pietiekties individuālas personas, kuras vēl tikai lolo savu sociālās uzņēmējdarbības ideju un meklē tai starta finansējumu. Pieteikt var organizāciju vai biznesa ideju, kas atbilst sociālās uzņēmējdarbības būtībai un definīcijai – ražot preces vai sniegt pakalpojumus ar mērķi risināt kādu sociālo problēmu un radīt labumu sabiedrībai. Konkursu rīko Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācija kopā ar Luminor banku lai stiprinātu un attīstītu sociālo uzņēmējdarbību.

Kādas ir izjūtas un pārdomas, atgriežoties Latvijā no citas zemes, kur vadīts kāds laiks – vai cerētais ir piepildījies un kas gaidāms nākotnē? Tiešraidē uzklausām stāstus Latgalē. Ārdavas muižā tiekamies ar tiem, kas devušies pasaulē, tagad atgriezušies un strādā Latvijā. Sarunājas Latgales Plānošanas reģiona koordinatore Ruta Priede, "Ārdavas muižas" saimniece Maija Krasnā, kura bija devusies uz Īriju, "Ērgļu" pirtiņas īpašnieks, pirtnieks Oļegs Orlovs, kurš atgriezies no Skotijas, uzturterapeite, psihoterapijas speciāliste Agnese Krumpāne, kura vairākus gadus pavadījusi Somijā, un veikala „Maxima” direktore Aglonā Karīna Selicka, kura strādājusi Īrijā vairākus, bet tagad jau piecus gadus ir atpakaļ Latvijā.

Empātija nav tikai vārds. Tā ir spēja un prasme izprast gan savas, gan citu cilvēku emocijas un tas var izrādīties būtiski dažādu situāciju risināšanā. Kāpēc empātija ir tik svarīga darba vidē, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un Kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) terapeite Agnese Orupe.

Bezrecepšu zāļu pārmērīga lietošana nav tikai Latvijas, bet visas Eiropas problēma. Kāpēc speciālisti ceļ trauksmi, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Zāļu valsts aģentūras direktore Indra Dreika, Latvijas Farmaceitu biedrības prezidente, farmaceite Dace Ķikute un Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras docētāja un pētniece Mirdza Kursīte. Zāļu valsts aģentūra no 15. septembra piedalās Eiropas kampaņā "Zāles nav konfektes" par drošu bezrecepšu zāļu lietošanu. Kampaņas mērķis - veicināt informētību par drošu bezrecepšu zāļu lietošanu visā Eiropā.

Ierakstot interneta meklētājā angļu vārdu „agility”, ko tulko kā veiklība, algoritms piedāvās neskaitāmu skaitu vingrinājumu, kas domāti cilvēka veiklības uzlabošanai. Šoreiz raidījumā Kā labāk dzīvot mazāk par cilvēkiem, bet vairāk par suņiem un viņu veiklības treniņiem. Adžiliti ir sporta veids, kurā suns, klausot saimnieku, pārvar dažādus šķēršļus noteiktā trasē! Sunim tā ir kā spēle un rotaļa kopā ar saimnieku. Plašāk stāsta Natālija Sokolova, kura nodarbojas ar šo sporta veidu, un trenere, starptautiskās kategorijas tiesnese Lidija Beļajeva kopā ar šeltiju Varju. Pieredzē dalās Saiva Pekuse. Viņa ir četrus gadus veca Austrālijas ganu suņa saimniece. Kad suņa riešana sāka traucēt gan pašiem, gan kaimiņiem, kinologs ieteica suni aizvest uz adžiliti nodarbībām. Lidija Beļajeva iepazīstina ar adžiliti: ir vairāki šķēršļi, dažādas barjeras, bumbas, slaloms, kuras suņiem jāpārvar noteiktā secībā un mēs kā treneri suni vedam cauri trasei noteiktā secībā un pēc iespējas ātrāk. Kurš ātrāk pieveiks bez kļūdām, tas arī uzvar. Šajā veiklības sporta veidā notiek gan vietējās, gan starptautiskas sacensības, ir cilvēki, kuri vienkārši nāk treniņā un nekad nepiedalās sacensībās, vienkārši suņa veselībai, savai veselībai, jo cilvēkam tur arī ir diezgan daudz jāpaskrien. Adžiliti uzlabo cilvēka un suņa savstarpējo kontaktu, jo suns skrien bez pavadas, bez siksnas lielā ātrumā un klausās. "Suņiem patīk skriet. Sākumā var motivēt ar kārumiņu vai mantiņu, kas nu kuram patīk. Pēc tam viņam vienkārši patīk pats process, patīk skriet, patīk piedalīties, kopā ar savu saimnieku kaut ko padarīt. Tad vairāk nevajag ne ar ko motivēt. Viņš atnāk uz laukuma un ir tik motivēts kaut ko darīt, ka tik skrien," stāsta Lidija Beļajeva. Ne visu šķirņu suņi var trenēties, lai piedalītos sacensībās, bet savam priekam piedalīties noteikti var daudzi. "Adžiliti ir kolosāla brīnumtabletīte, kā risināt suņu uzvedības problēmas, bet treniņiem nav jābūt septiņas reizes nedēļā," uzskata Natālija Sokolova. "Mans stāsts, kāpēc es atnācu adžilti, ir saistīts ar to, ka tad, kad tu lasi aprakstu par šķirnes izvēli, tev liekas - man būs visgudrākais suns pasaulē. Tad tu saskaries ar to, ka visgudrākajam sunim pasaulē ir vajadzīga mentāla slodze. Tie, kuri paņem aktīvas suņu šķirnes, kuras ir ar augstu IQ, rēķinieties, ka jums būs jādod mentālā slodze," pieredzē dalās Natālija Sokolova. "Manā gadījumā viss tik perfekti salikās, ka nāca adžilti, bet es sapratu to, ka ir jāiemāca arī paklausības pamati. Jo adžiliti ir par ļoti ciešu kontakta izveidi starp saimnieku un suni, bet bez kaut kādiem pamatiem, ka sunim ir, piemēram, jāpaliek startā, tu nevari to visu izveikt."

Ne viens vien Latvijas iedzīvotājs, kurš seko līdzi Eiropas čempionātam basketbolā un jau pirms kāda laika savus sporta apavus kāris vadzī, šajās dienās noteikti sajuta vēlmi atgriezties laukumā. Bet ar vēlmi ir par maz. Nepieciešams arī kur un ar ko spēlēt. Par iespējām amatieriem uzspēlēt basketbolu interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvijā lielākās basketbola līgas amatieriem vadītājs Krišs Rauska un "Pasportosim.lv" vadītājs Jānis Sprukts. "Mēs kopā ar domubiedriem gan no hokeja, gan no volejbola izveidojām kopīgu platformu, attiecīgi mēs visi trīs sporti brālīgi ejam kopā un mēģinām kaut kādā veidā attīstīt entuziastu, amatieru sportu un padarītu to profesionālāku," stāsta Krišs Rauska. Viņš atzīst, ka spēlētāju diapazons ir ļoti plašs. "Mums spēlē gan jaunieši, kas tikko pabeiguši sporta skolu, gan pieauguši cilvēki, kuriem ir 30 līdz 40 gadi, arī veterāni, kuriem jau ir pie 60 gadiem, spēlē gan tēvi ar dēliem, kuriem ir 15 - 16 gadi, kuri vēlas uzspēlēt ar saviem vecākiem. Diapazons ir ļoti plašs - gan vīrieši, gan sievietes," norāda Krišs Rauska. Arī spēku samērs un spēju ziņa sportisti ir dažādi. "Ir gan bijušie Latvijas izlases spēlētāji, ir spēlētāji, kuri augstākajā līgā spēlējuši, gan tādi, kas šobrīd spēlē otrajā līgā pēc spēka, trešajā līgā. Gluži to nevar nosaukt pilnīgi par amatieru līgu," atzīst Krišs Rauska. "Bet ir arī apakšējās divīzijas, kurās var spēlēt spēlētāji, kuri ir tik tikko sajutuši to kāri pašiem pamēģināt uzspēlēt basketbolu, iziet ārā no treniņu režīma un beidzot paspēkoties ar citiem un saprast, kāds ir viņu līmenis." Komandas veido gan darba kolektīvi, gan domubiedri, reizēm arī palīdz cilvēkiem apvienoties komandā vai kādam, kas meklē, kur spēlēt, iesaka, kurai komandai varētu pievienoties. Jānis Sprukts iepazīstina ar to, kā viņa pārstāvētajā organizācijā notiek komandu veidošana. "Cilvēks, kurš grib atsākt spēlēt pēc kaut kādas pauzītes, viņš var aizpildīt anketu, norādīt savu spēlētprasmi, un tad mēs viņam atrodam vispiemērotāko treniņu," skaidro Jānis Sprukts. "Basketbolā un volejbolā galvenā sāls ir atrast tādu grupu, kura spēlē daudzmaz tavā līmenī. Ja tu aiziesi spēlēt ar cilvēkiem, kas spēlē daudz labāk nekā tu vai daudz sliktāk, nebūs interesanti. Daudzus tas pat var demotivēt, tāpēc ir svarīgi tieši atrast tādu grupu, kura būtu piemērota." Lai novērtētu katra sportot gribētāja spējas, viņš aizpilda anketu, kurā raksturo savu iepriekšējo pieredzi. Papildus pieejami video, kur var redzēt dažādu grupu spēles līmeni, un cilvēks var paskatīties, kura grupa būtu piemērotāka. Vārdos raksturot savu spēles līmeni ir sarežģīti. "Volejbolā tur ir svarīgi trāpīt īstajā līmenī, jo citādi spēle vispār neiet," norāda Jānis Sprukts. Bauskas novadā basketbols ir viens no top sporta veidiem, vienlaicīgi ar futbolu un florbolu. Bauskas novada čempionātā sacenšas 10 - 11 komandas no visa novada. Ierakstā uzklausām Bauskas novada basketbolistus.

Kādas ir izjūtas un pārdomas, atgriežoties Latvijā no citas zemes, kur vadīts kāds laiks – vai cerētais ir piepildījies un kas gaidāms nākotnē? Tiešraidē uzklausām stāstus Zemgalē. Šī gada pirmajos sešos mēnešos Zemgalē ar remigrācijas koordinatores atbalstu atgriezusies 51 persona, kas apliecina nemainīgu interesi par atgriešanos dzimtenē. Lai sekmētu veiksmīgu remigrācijas procesu, Zemgales plānošanas reģions sadarbībā ar pašvaldībām sniedz ne tikai informatīvu, bet arī finansiālu atbalstu – tas šajā pusgadā ļāvis jaunam uzņēmējam Bauskas novadā uzsākt darbību loģistikas nozarē. Par aicināšanu atgriezties un pieredzē par to, kā ir atgriezties Latvijā pēc garāka vai īsāka citā valstī aizvadīta laika, dalās Zemgales reemigrācijas koordinatore Anete Briņeca, garšvielu eksperts Gatis Vilciņš, Andris Tālbergs, kā arī "SFabrika.lv" Ingus Krots, jo, protams, svarīgas ir darba iespējas, atgriežoties Latvijā.

Mūsu klausītājs interesējas, kā daudzdzīvokļu mājā cīnīties ar prusakiem un blaktīm? Kā un kam tas būtu jādara, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Dabas muzeja entomologs Uģis Piterāns, "santāraisdienests.lv" pārstāvis Māris Boža, Rīgas namu pārvaldnieka Telpu uzkopšanas daļas vadītāja Vita Timermane un Veselības Inspekcijas Sabiedrības veselības kontroles nodaļas vadītāja Ilona Drišļuka. Kā blusu, prusaku un pat žurku un ērču kodumi ietekmē cilvēka veselību un pašsajūtu un kad ieteicams konsultēties ar ārstu, ierakstā vaicājām alergoloģei Signei Puriņai. Droši vien neviens neraudātu, ja blaktis un prusaki pazustu pavisam. Problēmas ar dažādiem kukaiņiem daudzdzīvokļu mājās pastāv, bet jānodala apsaimniekotāja un dzīvokļa īpašnieka atbildība. Visiem mājas dzīvokļu īpašniekiem kopīgi jācīnās ar to, kura dzīvoklī ir, piemēram, prusaki, lai viņš savestu kārtībā savu īpašumu. Vienā dzīvoklī veikt kādu kukaiņu iznīdēšanu bieži vien nav jēgas, ja vien nav konkrēti zināms, ka tieši tas dzīvoklis rada visiem problēmas. Lai veiktu kukaiņu iznīdēšanu, dzīvoklis vispirms ir jāsagatavo. Piemēram, lai indētu prusakus, ir jāatbrīvo virtuves skapīši, jāatbīda no sienas, jānoņem dekoratīvās grīdlīstes, lai visas mēbeles var izsmidzināt un tā darbojas vēl pāris nedēļas. Ja vienā daudzdzīvokļu mājas kāpņutelpā kādā dzīvoklī ir iemitinājušies prusaki vai blaktis, ja ar viņiem necīnās, laika gaitā, tie var būt arī daži gadi, viņi var pārvietoties arī uz citām kāpņutelpām un izplatīties pa visu māju. Blaktis sākotnēji parasti ir gultā, tad jau aiz grīdlīstēm, ar laiku arī plauktos un skapīšos, kas ir pie gultas, ar laiku var ievākties arī aiz aizkaru stangām. Gultas blakti nejauši var aiznest mājās arī no sabiedriskā transport, ja viņa ir rūpīgi paslēpusies kādā sēdekļa šķirbā.

Iemesli, kāpēc Latvijas iedzīvotāji tik reti apmeklē bezmaksas profilaktiskās veselības pārbaudes pie sava ģimenes ārsta, ir dažādi. Kā tos mazināt? Risinājumus meklējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē ģimenes ārste Katrīna Priede, "Profesora Skrides sirds klīnikas" valdes priekšsēdētāja Jeļena Jesajana un ģimenes ārste, Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedras docētāja, Metodiskā vadības centra ģimenes medicīnā koordinatore ģimenes medicīnas jautājumos Dārta Puriņa. Jeļena Jesajana maģistra darba ietvaros veica pētījumu, lai noskaidrotu, kas kavē profilaktisko apskašu pie ģimenes ārsta veikšanu. Viņa atzīst, ka primāri tas ir zināšanu trūkums. Daudzi nezina, ka reizi gadā var veikt bezmaksas profilaktisko apskati pie ģimenes ārstā. Bet zināšanas ir saistītas ar profilakses jēgas un nozīmes izpratni. "Daudzi atbildēja – kad būs slikti, iešu pie ārsta, bet arī atklājās, ka liela loma ir ārstam, kamēr ārsts nesaka, ka vajag, cilvēks pats nejūtas daļēji līdzatbildīgs rūpēties par savu veselību," atzīst Jeļena Jesajana. Katrīna Priede skaidro, ka katra prakse, kas to dara [veic profilaktiskās apskate], organizē to atšķirīgi. "Mēs cenšamies uz profilaktiskām apskatēm aiz rokas ķert tos, kas nav kādu laiku bijuši un kaut kādu iemeslu dēļ ienākuši praksē," norāda Katrīna Priede. "Cenšamies gada ietvaros apskatīt maksimāli daudz pacientus profilaktiski, bet būsim godīgi – ir gandrīz nereāli apskatīt visus pacientus reizi gadā." Ģimenes ārsti diskutē, ka vajadzētu pārskatīt profilaktisko apskašu sistēmu Latvijā, jo ir aktuāls jautājums, vai veselam cilvēkam 18 līdz apmēram 35 gadu vecumam, ja viņam nav sūdzību, būtu jāiet pie ģimenes ārsta reizi gadā veikt profilaktisko apskati. Tāpat cilvēkiem ir dažādi priekšstati, ko šī profilaktiskā apskate iekļauj.  Primārā profilakse ir pasargāt no slimības attīstības, kas ietver pretsmēķēšanas politiku un veselīga dzīvesveida reklāmas. Dažādi skrīningi jau ir sekundārā profilakse, kurā cenšas atrast tos, kam slimība ir sākusies, bet ir agrīnā stadijā un vieglāk to ārstēt. Latvijā ir pieejami vēža skrīningi, bet ārstes vērtē, ka vajadzētu skrīningu depresijai un trauksmei, tas, piemēram, notiek Somijā un Lielbritānijā. Arī Latvijā ir aprobēta anketa, kas pieejama Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapā. Savukārt senioriem būtu nepieciešams demences skrīnings.

Būtu ideāli, ja primāri mēs izvēlētos Latvijā ražotu pārtiku, bet mūsdienās tikai ar patriotismu cauri netiksi. Vietējam ražotājam nepieciešami trumpji, ar ko pārliecināt patērētāju izvēlēties pašmāju preci. Ar ko iespējams "pārtrumpot" importēto pārtiku? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētāja Ināra Šure, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Lauku attīstības nodaļas vadītāja Elīna Ozola, uzņēmuma "FOOD UNION" vadītājs Eiropā un Latvijā Artūrs Čirjevskis un Latvijas maiznieku biedrības pārstāvis maizniekmeistars Normunds Skauģis. "Mūsu pircējs izvēlas vidusceļu, gan skatās kvalitāti, gan skatās, kas ir iepakojumā, gan arī skatās uz drošību," norāda Ināra Šure. "Jo loģistikas ķēde ir īsāka, jo drošāka ir pārtika," turpina Ināra Šure. "Tas nozīmē, ka visērtākā un vislabākā ir vietējā pārtika ar savu kvalitāti, jo mūsu pārtikā ir trīs galvenie kritēriji – drošība, kvalitāte un atbalstām vietējo ražotāju. Šie "trīs vienā" ir svarīgākais, ko vajadzētu saprast pircējam, pat ja ir nedaudz dārgāks produkts, ir savai veselībai labāk, tautai un valstij labāk." Artūrs Čirjevskis salīdzina ar Dāniju un vērtē, ka tur sentiments pēc vietējiem ražojumiem ir mazāks, nekā novēro Latvijā. "Tādu plašu plauktu ar svaigiem produktiem, kā Latvijā, varbūt arī Baltijā, jūs nekur neredzēsiet. Tik daudz svaiga sortimenta - deserti, jogurti, biezpiena sieriņi. Lielākoties Rietumeiropā plauktā var redzēt 4-5 jogurtus un tie paši būs vienkārši, bez lielām ogām, iekļāvumiem," atzīst Artūrs Čirjevskis. Ināra Šure tomēr norāda, ka piena produktu segmentā vajadzētu vairāk orientēties uz vietējiem, jo tikai 50 % ir vietējais piens.  "Igaunijā gandrīz 90% pērk vietējo produktu, Lietuvā tas ir nedaudz zemāk. Mums ir izteikti tas, ka aizvedam pienu daudz uz Lietuvu un atved jau ar pievieno vērtību produktu. Tas nav pareizi. Svarīgas ir tirgotāju stratēģijas," vērtē Ināra Šure. Ar savu produkciju noteikti varam nodrošināt Latviju gan ar jogurtiem, gan sieriņiem, gan pienu. Tas, ka plauktā stāv importa jogurti, sviests, ir ļoti nepareizi no vietējo tirgotāju stratēģijām."

Lai gan valstī vērojams darba roku trūkums, cilvēkiem ar invaliditāti atrast darbu joprojām ir problēmas. Cik pieprasītas darba tirgū ir personas ar invaliditāti un kā ieinteresēt darba devējus nodarbināt šādus cilvēkus? Par integrāciju darba tirgū sarunā piedalās biedrības "Ilgtspējīgas uzņēmējdarbības atbalstam" un sociālā uzņēmuma "Ligero" vadītāja Liene Reine-Miteva, Invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" vadītājs Ivars Balodis, kā arī sociālā mentore Inese Raisa-Reisa, kas darbojas kā asistents darba procesā. "Visgrūtāk ir cilvēkiem, kuriem ir intelektuālās attīstības traucējumi, kuriem neesam pievērsuši uzmanību tik daudz. Kur nav speciālas atbalsta politikas, nav speciāli integrējošu pasākumu, lai radītu izpratni par dažādām invaliditātēm. Darba devēji arī ir neizpratnē, nezina, kā rīkoties vienā vai otrā gadījumā. Labprāt ņemtu kādu darbā, bet nav gatavi ieguldīt daudz laika un pūļu, lai vienu vai otru lietu iemācītu. Rezultātā sabiedrība bieži ir neizpratnē," vērtē Ivars Balodis. Bieži vien arī paši cilvēki nav motivēti, jo sociālo pakalpojumu politika ir tāda, ka bieži strādāt ir neizdevīgāk, nekā saņemt pabalstu. Tas arī atspoguļojas nodarbinātībās situācijā. "Mēs cenšamies pārvarēt attieksmi, ka no vienas puses labprāt kaut ko nodrošinātu, no otras puses - ļaut cilvēkiem strādāt. Nebūs tā, ka tagad visiem ir jāstrādā, šim procesam jābūt no bērnības, jāmācās skolā kopā, jābūt atbalsta mehānismiem gan darba devējiem, gan pašiem cilvēkiem, jābūt sistēmai, kas darba prasmes un iemaņas iemāca. Tikai pēc tam varam runāt, ka sistēma ir mainījusies un attieksme ir mainījusies," atzīst Ivars Balodis. Kā cilvēki ar invaliditāti šobrīd tiek iesaistītidarba tirgu? Par pieredzi kādā no mazumtirdzniecības veikalu tīklā un ēdināšanas iestādē interesējās Daina Zalamane. Runājot par mentoru piesaisti cilvēku ar invaliditāti iesaistei darbā, Ivars Balodis vērtē, ka lielāka atbildība jāuzņemas valstij un finansējumam vajadzētu būt no Valsts nodarbinātības aģentūras budžeta.  "ja būtu atbilstošs atalgojums, mentorus varētu atrast ļoti daudz," uzskata Inese Raisa-Reisa. "Tikai vajadzētu atrast pareizo pieeju apmaksas sistēmai. Mums ir daudz bijušo mediķu, kas labi saprot šo tēmu, pedagogi visās vecuma grupās. Domāju, ka cilvēki būtu ieinteresēti." Liene Reine-Miteva piebilst, ka vērtīgas būtu apmācības mentoriem.