Šīs dienas acīm

Šodien, 23. novembrī, ir Latvijas teātra ļaužu un arī teātra mīļotāju ikgadējā svētku diena - vakarā mūsu spēlmaņi pulcēsies Dailes teātrī, lai uzzinātu iepriekšējās sezonas Teātra balvas ieguvējus. Kā allaž tas notiek Latvijas teātra patriarha un Dailes teātra dibinātāja režisora Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā. Nu jau 139. Savukārt pavisam nesen, 19. novembrī, atzīmējām 105. gadskārtu kopš Smiļģa radītā un pusgadsimtu vadītā Dailes teātra tapšanas.  Savulaik, atzīmējot Dailes simto gadskārtu, divos raidījumos sarunājos par to ar teātra zinātnieku, Latvijas Kultūras akadēmijas profesoru un Teātra muzeja vadītāju Jāni Siliņu. Šoreiz daļa no šīs sarunas, kurā aplūkojām Eduarda Smiļģa devumu teātra attīstībā.

Raidījuma Šīs dienas acīm sarunas temats ir saistīts ar nesen uz ekrāniem iznākušo filmu "Tīklā. TTT leģendas dzimšana". Saruna ar filmas režisoru Dzintaru Dreibergu, scenāristi Ligitu Lukstraupi, vienu no filmas producentēm Artu Ģigu un aktieri, kurš filmā atveido trenera Oļģerta Altberga lomu, Gati Gāgu. Par filmu jau ir parādījušās recenzijas, un arī Latvijas Radio jūs jau esat viesojušies. Šajā sarunā vairāk koncentrējamies uz to problēmu, ko filma skar, proti, ko tas nozīmēja un kā tas ir no šodienas viedokļa vērtējams - kaut ko aktīvi darīt šajā gadījumā sportā laikā, ko mēs saucam par padomju okupācijas periodu. Un moments, par kuru runājam mēs, tas ir brīdis, kad rodas vēlāk leģendārā Rīgas sieviešu basketbola komanda "TTT Rīga", tas ir arī spilgts un interesants moments, kas sakrīt Latvijas vēsturē ar to, ko mēs dēvējam par nacionālkomunistu sagrāvi.  Viens tāds tēls, acīmredzot arī no šīs cilvēku grupas, filmā ir Pauls Strazds, ko atveido Artūrs Skrastiņš. Uzreiz jāsaka, nacionālkomunisti - tā nebija organizācija, tā nebija pat kāda apzināta kopība, tie bija apmēram vienādas ievirzes cilvēki, kas šīs savas pozīcijas un savas domāšanas dēļ izrādījās nevēlami padomju režīmam un tika, nu, teiksim, samtaini represēti tajos laikos.  Var nojaust, ka tas nosacītais Paula Strazda prototips ir latviešu ekonomists Pauls Dzērve, arī viens no tiem, kurus nacionālkomunistu no varas atbīdīšanas laikā atlaiž viņa amata, viņš līdz tam ir Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktors.  Pēc tam, jāsaka, viņš tādos dīvainos apstākļos iet bojā - it kā satiksmes negadījums, bet ir izteiktas versijas, ka tā varētu būt arī valsts drošības struktūru organizēta noslepkavošana. Taisnību sakot, šis tēls izraisīja vislielākās pretenzijas, skatoties filmu, likās, ka viņa darbības raksturs sevišķi nesagatavotam skatītājam nevarētu būt skaidrs vai arī to varētu pārprast.

1935. gada 18. novembris – Valsts svētki – ir diena, kad Rīgas centrā toreizējais Valsts prezidents Alberts Kviesis atklāj Brīvības pieminekli. Doma par to, ka Rīgas centrā vai kur citur Rīgā vai Latvijā vajadzētu tapt kādam piemineklim, kas apliecinātu Latvijas valstiskuma tapšanu, rodas jau visai drīz pēc Neatkarības kara. Ap 1922. gadu šāda doma parādās valdības aprindās un, acīmredzot, arī sabiedrībā, un sākas visai ilgstošs un sarežģīts process, kas ilgst līdz pat 1930. gadam, kad galu galā tiek apstiprināts Brīvības pieminekļa projekts – Kārļa Zāles veidots monuments. Atkārtojam raidījumu, kurā Eduarda Liniņa sarunbiedre studijā bija mākslas zinātniece Ruta Čaupova.

Šogad atzīmējam 500. gadskārtu kopš latviešu grāmatniecības aizsākuma. 1525. gada novembra sākumā Lībekas domkungs Johanness Brandess savos pierakstos fiksējis, kā Lībekas rāte konfiscējusi vairākas mucas ar luterāņu grāmatām, tai skaitā arī igauņu, latviešu, un, kā bija teikts parastajā livoniešu valodā, kas, visticamāk, bijis Livonijā lietotais viduslejasvācu valodas variants. Toreizējie Lībekas pilsētas tēvi, būdami joprojām katoļu baznīcai uzticīgi, lēmuši šos ķecerīgos drukas darbus ugunij. Visdrīzāk rīkojums izpildīts, un tādējādi pirmā mums zināmā latviski iespiestā tirāža gājusi bojā, domājams, līdz pēdējam eksemplāram.  Zīmīgi, ka šis notikums saistīts ar Lībeku - pilsētu, kur vairākus gadsimtus iepriekš rodams aizsākums Hanzai - viduslaiku Ziemeļvācijas tirdzniecības pilsētu savienībai, kurā nozīmīga vieta bija arī Rīgai. Vairākus gadsimtus Hanza kalpoja kā Baltijas un Ziemeļjūras reģiona tranzīta ceļš, pa kuru pārvietojās ne vien preces, kapitāls un cilvēki, bet arī idejas, štati un tendences.  Tādā ziņā pirmā latviešu grāmata, kuras pēdas rodamas Lībekā, iemieso divu nozīmīgu sava laika novitāšu - drukātā vārda un kristīgās reformācijas - pārvietošanos, izmantojot Hanzas ceļus. Šis ir turpinājums sarunai, kuras temats - Hanzas savienība. Stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas profesors Andris Levāns. Sarunas 1. daļa.

Šogad atzīmējam 500 gadus kopš pirmā zināmā latviešu drukas darba parādīšanās. Tas notika arī tādā ļoti zīmīgā vietā. Tāpēc raidījumā Šīs dienas acīm saruna par Hanzas savienību. Stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas profesors Andris Levāns. Lībekā, kas ir Hanzas dibinātājpilsēta, tā pilsēta, ko min kā kodolu, no kurienes veidojās un izpletās šī tirdzniecības savienība, notiek arī mums svarīgais notikums. Tieši Lībekā 1525. gada novembrī vietējās pilsētas varas iestādes pārtver mucas ar grāmatām, starp kurām, kā ir ierakstīts attiecīgās annālēs, ir arī latviska grāmata. Visdrīzāk runa ir par sprediķu grāmatu vai kādu Bībeles fragmentu tulkojumu, varbūt kaķismu. Tobrīd Lībekā vēl pie teikšanas ir katoļi. Attiecīgi tas ir ķecerīgs darbs, tāpēc tas tiek likvidēts, visdrīzāk sadedzinot. Iespējams, pat publiski.  Pa šiem tirdzniecības ceļiem notiek gan lietu, gan paradumu, dzīves stilā un ideju kustība vairākus gadsimtus. Lai gan jāsaka, protams, arī pirms tam priekšstats par to, ka Baltijas telpa un Austrumbaltija, tai skaitā tagadējās Latvijas teritoriju, ka tā ir bijusi kaut kāds "lāču kakts", ir aplams pašos pamatos. Kā zināms, tā sauktās velna laivas Kurzemē, kas ir saistāmas visdrīzāk ar skandināviem, ar vikingiem, kas tajā brīdī vēl nav vikingi, tiek datētas ar 7. gadsimtu.  13. gadsimts ir laiks, kad Baltija nonāk aktīvākā Eiropas politiskajā un arī ideoloģiskajā apritē, tas ir kristianizācijas laiks šeit, un tas ir arī laiks, kad top Hanza. Faktiski abi tie procesi ir sinhroni. Sarunas 2. daļa.

2025. gada novembrī atzīmēsim ne vien Latvijas Radio simtgadi, bet arī piecsimto gadskārtu kopš latviešu drukātā vārda aizsākumiem. 1525. gada novembrī Lībekas domkungs Johanness Brandess savos pierakstos fiksējis, ka Lībekas rāte konfiscējusi vairākas mucas ar luterāņu grāmatām, tai skaitā arī igauņu, latviešu, un, kā bija teikts "parastajā livoniešu valodā", kas, visticamāk, bijis Livonijā lietotais viduslejasvācu valodas variants. Toreizējie Lībekas pilsētas tēvi, būdami joprojām krietni katoļi, lēmuši šos ķecerīgos drukas darbus ugunij. Visdrīzāk, rīkojums izpildīts, un tādējādi pirmā latviski iespiestā tirāža gājusi bojā līdz pēdējam eksemplāram. Gandrīz gadsimtam bija jāpaiet, līdz pirmie iespieddarbi latviski tika nodrukāti arī Rīgā, un šis fakts saistīts ar Rīgas pirmiespiedēja Nikolaja jeb Nikolausa Mollīna vārdu. 1588. gadā viņš, pārcēlies šurp no Antverpenes, uzsāka darbību nākamajā Latvijas galvaspilsētā.  Par Nikolaju Molīnu stāsta poligrāfijas vēsturnieks Artis Ērglis. Bija jāpaiet vēl apmēram trīs gadsimtiem, līdz dominējošo vietu Latvijas grāmatniecībā ieņēma latviešu izdevēji. Šis periods iesākās neilgi pirms Pirmā pasaules kara un kulminēja Latvijas pirmās neatkarības divdesmitgadē, ko varam nepārspīlējot dēvēt par latviešu grāmatniecības zelta laikmetu. Viens no spilgtākajiem šī laikmeta censoņiem ir Jānis Rapa - viens no apgāda "Valters un Rapa" dibinātājiem un tā ilggadējais vadītājs. Par Jāni Rapu un viņa ieguldījumu latviešu grāmatniecībā stāsta literatūrvēsturnieki Viesturs Vecgrāvis un Rasma Rapa.

18. septembris ir īpaša diena gan Latvijas ebreju kopienai, gan Latvijas vēsturnieku cunftei. Šodien savu simto dzimšanas dienu svin Marģers Vestermanis - cilvēks, kuru nepārspīlējot var dēvēt par Latvijas holokausta vēstures pētniecības patriarhu. Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone ievadā sarunai ar Marģeru Vestermanis žurnālā "Rīgas Laiks" saka, ka viņš esot kā zivs, kura ir pati sev ihtiologs. Būdams viens no nedaudzajiem Latvijas ebrejiem, kuram izdevās, paliekot dzimtenē, izdzīvot holokausta katastrofā, zaudējis tajā savus tuviniekus, atlikušo mūžu Marģers Vestermanis veltīja šīs traģēdijas zinātniskai izpētei, kas savu pelnīto vietu Latvijas vēstures diskursā un līdz ar to arī sabiedrības apziņā ieguva tikai pēc mūsu valsts neatkarības atjaunošanas. Vairākkārt vēsturnieks bijis arī sarunbiedrs raidījumā Šīs dienas acīm. Piedāvājam noklausīties Marģera Vestermaņa vēstījumu par holokausta norisēm, kas tapis no vairāku agrākos gados izskanējušu raidījumu fragmentiem.

Skan turpinājums raidījumam, kas veltīts Stepanam Banderam – ukrainu nacionālistu organizācijas un visas ukraiņu nacionālās kustības līderim pagājušā gadsimta vidū. Viņa vārds ieguvis simbolisku nozīmi Ukrainas patriotisma un valstiskuma centienu kontekstā. Par Stepana Banderas dzīvi un cīņu vēsta ukraiņu vēsturnieks Tarasa Ševčenko Kijivas nacionālās universitātes Pasaules ukrainisma vēstures katedras vadītājs, vēstures zinātņu doktors profesors Volodimirs Serhijčuks.  Atsākam stāstījumu no brīža 1941. gada jūlijā, kad nacistiskās Vācijas vara pieprasīja, lai ukraiņu nacionālās kustības vadība atceltu jūnija beigās izsludināto Ukrainas valsts atjaunošanas aktu. Nekādas nāciju pašnoteikšanās tiesības reiha kontrolētajās austrumzemēs, kas līdz tam bija Padomju savienības teritorija, nebija paredzētas.

Ukraina 24. augustā atzīmē savu neatkarības dienu. Pirms trīsdesmit četriem gadiem, brūkot Padomju Savienībai, īstenojās cerības uz suverēnas Ukrainas valsts izveidi. Tās bija briedušas līdz ar ukraiņu nācijas tapšanu jau kopš deviņpadsmitā gadsimta un pirmo reizi mēģinātas īstenot Pirmā pasaules kara izskaņā. Viena no personībām, ar kurām Ukrainas vēsturē saistās cīņa par nacionālo valstiskumu, ir Stepans Bandera.  No sava vien 50 gadus ilgā mūža astoņus gadus viņš pavadīja vispirms Polijas, pēc tam nacistu reiha ieslodzījuma vietās, un viņa dzīvi aprāva padomju specdienestu savervēta slepkavas inde. Ukrainā Stepans Bandera daudziem kļuvis par nacionālā valstiskuma simbolisku iemiesotāju. Lai arī joprojām tiek dažādi vērtētas viņa piekoptās cīņas metodes un uzskati. Par sava veida simbolu Bandera kļuvis arī Kremļa propagandai, kura ap viņa vārdu koncentrē visu to naidu un neiecietību, kuru izplata Krievijā un pasaulē pret Ukrainas suverēno valstiskumu. Kas bija Stepans Bandera un kā risinājās viņa cīņas 20. gadsimta vēstures kolīziju kontekstā, stāsta ukraiņu vēsturnieks, Tarasa Ševčenko Kijivas nacionālās universitātes Pasaules ukrainisma vēstures katedras vadītājs profesors Vladimirs Serhijčuks.

11. augustā apritēja 105. gadskārta, kopš Rīgā tika parakstīts Miera līgums starp Latvijas Republiku  un Krievijas Padomju Sociālistisko Federatīvo Republiku, līdz ar to noslēdzās  Latvijas neatkarības karš. Par to mana saruna ar vēsturnieku, Latvijas Nacionālā arhīva  vadošo pētnieku Artūru Žvinkli.

Turpinām šķetināt tematu par Otro pasaules karu, un šoreiz par Ķīnu Otrajā pasaules karā raidījuma sarunbiedrs studijā ir vēsturnieks Valdis Kuzmins.  No Eiropas viedokļa raugoties, tā ir ne tā nozīmīgākā daļa Otrajā pasaules karā, bet, no otras puses, Otrā pasaules kara cīņas Ķīnas teritorijā arī ir tikai viens cēliens ļoti ilgā nestabilitātes, iekšēju sacelšanos un juku, ārēju agresiju virknē, kas Ķīnu plosa jau kopš 19. gadsimta vidus. Šo procesu rezultātā iet bojā Ķīnas monarhija, kas līdz tam ir pastāvējusi tādā vai citādā formā vairākus tūkstošus gadu, tas notiek 1912. gadā. Un Ķīnas teritorijā izvērš koloniālu agresiju gan Eiropas lielvalstis, gan 20. gadsimta gaitā arvien aktīvāk līdzās esošā, jaunā, dinamiskā Japānas impērija. Ķīna karo ar Japānu jau divus gadus pirms Otrā pasaules kara sākuma Eiropā.

1975. gada 1. augustā Somijas galvaspilsētā Helsinkos tika parakstīta tā sauktās Helsinku vienošanās jeb Helsinku konferences gala dokuments. Pusgadsimts mūs šķir no tā brīža, un Helsinku gars un Helsinku principi joprojām tiek bieži piesaukti starptautiskajā politikā. Par visu, kas šai pusgadsimtā ir noticis ar Helsinku procesu, saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītāju Gintu Apalu. Droši vien iesākumā ir jāiezīmē process līdz Helsinkiem, respektīvi, aukstā kara, Rietumu - Austrumu pretstāves process, kāds tas bija vairākas desmitgades, jo Helsinki it kā vaiņagoja to brīdi šai procesā, kad ir iestājies tā sauktais starptautiskā saspīlējuma atslābuma periods angliski dēvēts "detente period", par kuru daži pētnieki pat uzskata, ka tas ir aukstā kara pārtraukums vai aukstā kara beigas. Kas noteica to, ka 70. gados, pagājušajā gadsimtā, iestājās tāds salīdzinošā atkušņa periods Rietumu - Austrumu attiecībās, līdz ar ko arī bija iespējami Helsinki, par ko šodien runājam.

1945. gada 6. un 9. augusts ir divi datumi, kad pirmo reizi un arī vienīgo reizi pasaules vēsturē kara apstākļos tikai lietoti kodolieroči, proti, Savienotās valstis veic Japānas pilsētu Hirosimas un Nagasiki atombombardēšanu. Saruna ar vēsturnieku Valdi Kuzminu.

2025. gada 1. februārī apritēja 125 gadi, kopš nācis pasaulē Žanis Lipke - cilvēks, ar kuru, pirmkārt, mums saistās stāsts par ebreju glābšanu Latvijā holokausta laikā. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar Žaņa Lipkes memoriāla direktori Lolitu Tomsoni. Runājot par Žani Lipki, viņa veikumam ir nācies ne reizi vien pieskarties mūsu raidījumos, bet šoreiz gribētu vairāk pieskarties viņa personībai un varbūt tam, ko mēs mazāk zinām. Un vispār iezīmēt to, ko mēs zinām par Žani Lipki kā par personību, kā par cilvēku. Sākot ar dzimšanas laiku un vietu. Viņš ir dzimis Jelgavā, kas toreiz ir ļoti kolorīta pilsēta 20. gadsimta sākumā, kādreizējā Kurzemes hercoga valsts galvaspilsēta un tobrīd vēl guberņas galvaspilsēta, bet salīdzinot, protams, ar pavisam netālu esošo Rīgu, zināmā mērā, var teikt, tāds Rīgas satelīts. Kāda ir tā vide, no kuras nāk Žanis Lipke?

2025. gada 17. maijā apritēja 125 gadi, kopš nācis pasaulē Herberts Cukurs. Kā ir teikts latviešu Vikipēdijā - lidotājs un žurnālists, bet angļu Vikipēdija jau pirmajā rindā nenoklusē arī to, ka nacistu kolaborants. Starp citu, februārī apritēja arī 60. gadskārta, kopš Herberts Cukurs šķīrās no dzīves Montevideo, Urugvajā, visai neordināros apstākļos.  Saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar muzeja "Ebreji Latvijā" vadītāju Iļju Ļenski.  Herberta Cukura dzīve dzīvē lūzt tādās divās daļās. Kā ļoti daudziem Latvijā. Tie datumi, kuriem mēs savukārt 85. gadskārtu šogad pieminam, proti, Latvijas nonākšana padomju republikas statusā un Padomju Savienības sastāvā. Līdz tam viņam bija spoža karjera aviācijā, kas ir tā laika modes lieta, to varētu salīdzināt ar šībrīža lido robotu tehnoloģiju, tas ir kaut kas jauns, tas ir kaut kas, kas attīstās ļoti saistībā ar militāro sfēru. Tajā brīdī tā ir ļoti bīstama nodarbe arīdzan, jo lidmašīnas vēl ir konstruktīvi nepilnīgas, daudzi arī zaudē dzīvību. Iļja Ļenskis: Bet tā ir arī sfēra, kur privātpersona diezgan daudz ko varēja izdarīt. Tāpat kā ar droniem, lidrobotiem šodien, kur cilvēks patiešām kaut kādā šķūnī var uzkonstruēt kaut ko ļoti svarīgu, kas var izrādīties veiksmīgs risinājums, kas tālāk tiks attīstīts Jā, un tas viss padarījis Herbertu Cukuru par slavenību Latvijas mērogā. Tad nāk 1940. gads un 1941. gads, un, cik var noprast, pēc kāda brīža Herberts Cukurs atrod pielietojumu sev jaunās varas dienestā. Ir komandējums uz Maskavu. Kas mums ir par šo brīdi zināms? Iļja Ļenskis: Es, protams, neesmu eksperts tieši šai viņa dzīves epizodē. Ja es pareizi saprotu, tad sadarbība ar Jakovļevu biroju Maskavā. Protams, ka visur piesauc, ka viņš turpina pa Rīgu braukāt savā kadiljakā, ko viņam uzdāvināja Ulmanis. Es pieņemu, ka tobrīd nevienam neienāca prātā piefiksēt, kā sabiedrībā uztver Cukura uzvedību un vai vispār par to domā. Pirmais okupācijas gads ir notikumiem pilns un šoka pilns. Un sekot tam, ko dara katrs no cilvēkiem, kas bija ievērojams Ulmaņa režīma laikā, es pieņemu, ka publika tam arī neseko.  Vai, mainoties varai un sākoties vācu okupācijai, viņi atcerējās, ka Cukurs  iepriekšējos divus mēnešus dzīvoja diezgan "zaļi". Bet ka viņš mēģināja ar padomju režīmu kaut kādā veidā sadarboties tīri savā jomā. Te ir svarīgi, ja es pareizi saprotu, oficiāli nekādus amatus neieņēma. Protams, tā sadarbība nav salīdzināma ar to sadarbības pakāpi, kas bija Viļa Lāča gadījumā.

Laiks pirms 85 gadiem, 1940. gada jūlijā, bija traģiska pagrieziena brīdis latviešu nācijas liktenī. Padomju okupācijas varas izveidotā marionešu valdība ar Augustu Kirhenšteinu priekšgalā organizēja tā sauktās Tautas Saeimas vēlēšanas, kuras notika 14. un 15. jūlijā. Balsot varēja tikai par vienu sarakstu - tā saukto Darba tautas bloku. 21. jūlijā, sanākuši uz savu pirmo sēdi, jaunievēlētie deputāti pasludināja, ka Latvijas tautas griba esot padomju varas nodibināšana Latvijā, sociālistiskas iekārtas ieviešana un mūsu valsts pievienošanās Padomju Savienībai. Priekšvēlēšanu periodā nekas tāds netika pausts. Par tautas gribas izpausmi tika pasludināti varas organizētie masu mītiņi, kuri laikā starp vēlēšanām un pirmo Tautas Saeimas sēdi notika Rīgā un citur Latvijā. Komentē vēsturniece, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Daina Bleiere.    21. jūlijā izsludinātās pārmaiņas nozīmēja ne tikai Latvijas valstiskā statusa, bet arī radikālu saimniecisko un tiesisko attiecību maiņu, no līdz tam pastāvējušā tirgus attiecību modeļa pārejot uz valsts stingri regulētu tautsaimniecību - padomju plānveida ekonomiku. Kā tas izpaudās tā laika Latvijas pilsoņu konkrētajā dzīves situācijā, par to vēsturnieki Irēne Šneidere un Arturs Žvinklis.

Raidījumā Šīs dienas acīm atgriežamies 110 gadus senā pagātnē, kad mūsu dzimtene bija nonākusi Pirmā pasaules kara kauju ugunīs. Krievijas impērijai, kuras sastāvā bija arī latviešu zemes, 1915. gads nesa smagus pārbaudījumus – izpaudās cara armijas organizatoriskie un tehniskie trūkumi, kas tai liedza līdzvērtīgi pretoties pārākajai vācu kara mašīnai, rezultāts bija atkāpšanās no impērijas galējiem rietumu rajoniem. Situāciju Pirmā pasaules kara Austrumu frontē raksturo vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja ieroču un militārās tehnikas krājuma glabātājs Dainis Poziņš. Karadarbības ienākšana Latvijas teritorijā iedarbināja procesu, kam bija tālejošas sekas mūsu valsts un tautas vēsturē. Radās un tika īstenota ideja dibināt latviešu nacionālas karaspēka vienības Krievijas impērijas armijas sastāvā – latviešu strēlnieku bataljonus, kas vēlāk pārtapa pulkos. Latviešu strēlniekiem bija īpaša loma Pirmā pasaules kara, vēlāk Krievijas pilsoņu kara kontekstā, kas tālu pārsniedza Latvijas teritoriālos ietvarus. Par latviešu strēlnieku vienību tapšanas apstākļiem un kauju gaitu sākumu vēsturnieki – Latvijas Kara muzeja vēstures departamenta vadītājs Klāvs Zariņš un Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs Dagnis Dedumietis.

Raidījumā Šīs dienas acīm atkal pievēršamies notikumiem, kas mūsu dzimtenē risinājās pirms 85 gadiem - 1940. gada 17. jūnijā, kad Rīgā ienāca Sarkanās armijas kolonnas, tika brutāli pārtraukta Latvijas Republikas neatkarīgā pastāvēšana un iesākās pusgadsimtu ilgais okupācijas un aneksijas laikmets.  Staļiniskais režīms, kura varā bija nonākusi Latvija un tās kaimiņvalstis, bija kas gluži citāds nekā mūsu valstī līdz tam ierastā politiskā, sociālā un ekonomiskā kārtība, un Latvijas sabiedrību gaidīja radikālas pārmaiņas visās dzīves jomās un līmeņos. Tiesa, svešā vara bija arī pietiekami viltīga, lai tūdaļ neatklātu visus savus mērķus un nolūkus, dažos gadījumos tos pagaidām pat slēpjot.  Sākotnēji savu valsts galvas statusu saglabāja Latvijas autoritārais vadonis Kārlis Ulmanis. Viņam nācās apstiprināt PSRS sūtniecībā sastādīto jauno valdību ar mikrobiologu profesoru Augustu Kirhenšteinu priekšgalā. Tā savu darbību uzsāka 1940. gada 20. jūnijā.  Par sabiedrības piekrišanu un atbalstu pārmaiņām bija jāliecina plašajām masu demonstrācijām, kuras centīgi un ar vērienu organizēja okupācijas režīms.  Latvijas sabiedrībai tika solīta demokrātijas atjaunošana, par kuras sākumu kļūšot jaunās Saeimas vēlēšanas. Tiesa, politiskajā procesā jau no paša sākuma iezīmējās nelāgu vēstošas īpatnības. Neatņemama okupācijas režīma sastāvdaļa bija represijas pret potenciālajiem jaunās varas pretiniekiem. Sākumā gan šīs represijas vēl bija samērā mazskaitlīgas un plašai sabiedrībai ne sevišķi pamanāmas. Zināms, ka nopietnu pretestības aktu pirmajos padomju okupācijas mēnešos nebija. Bija vairāk vai mazāk izteikta nesadarbošanās ar okupantiem. Kaut arī tā izrietēja pamatā no katra individuālas izšķiršanās. Radikālu izvēli izdarīja pāris Latvijas spēka struktūru pārstāvji, atņemot sev dzīvību. 21. jūnijā pēc sarunas ar savu jauno priekšnieku iekšlietu ministru Vili Lāci savā kabinetā nošāvās Latvijas robežsardzes priekšnieks ģenerālis Ludvigs Bolšteins. 24. jūlijā tāpat rīkojās Latvijas armijas štāba informācijas daļas priekšnieks pulkvedis Fricis Celmiņš. Par šo laika posmu Latvijas vēsturē stāsta vēsturnieki: Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Daina Bleiere, Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis, vēsturniece Irēne Šneidere, Latvijas Kara muzeja direktores vietnieks pētniecības darbā Juris Ciganovs un Ogres Vēstures un mākslas muzeja darbiniece Inese Dreimane.

Apritējusi simtā gadskārta notikumam, kuram bija lemts grozīt pasaules likteņus. 1914. gada 29. jūnijā Sarajevā, toreizējās Austroungārijas impērijas autonomās provinces Bosnijas un Hercegovinas galvaspilsētā serbu jaunietis, faktiski vēl pusaudzis Gavrilo Princips nāvējoši sašāva Austroungārijas troņmantinieku erchercogu Franci Ferdinandu un viņa sievu – hercogieni Sofiju. Gavrilo Pricipa šāvieni kļuva par signālu Pirmajam pasaules karam – grandiozai katastrofai, kura satricināja tā laika pasauli, sagrāva drupās, tā dēvēto, Daiļo laikmetu un ievadīja asiņaino 20. gadsimtu. Savā ziņā šie procesi turpina ietekmēt arī mūsu šodienu. Par liktenīgajiem šāvieniem Sarajevā pirms 111 gadiem – saruna ar vēsturnieku profesoru Ilgvaru Butuli.

18. jūnijā savu 90. dzimšanas dienu svinēja vēsturnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Valdis Bērziņš. Jubilāra mūža tēma ir latviešu strēlnieku vēsture. Šīs tēmas sakarā savulaik tapa raidījumi, kuru fragmenti apkopoti šajā raidījumā, suminot jubilāru.