Šīs dienas acīm

2001. gada 11. septembris - diena, kad notika līdz tam nepieredzēts un praktiski visai pasaulei absolūti šokējošs un negaidīts terorakts Savienotajās Valstīs. Tika nolaupītas četras pasažieru lidmašīnas, trīs no tām ietriecās trīs ļoti nozīmīgās ēkās, kopējais upuru skaits tiek lēsts apmēram 3000 cilvēku. Par to saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar Ģeopolitikas pētījumu centra vecāko pētnieku Jāni Kažociņu. Toreiz, 2001. gada 11. septembrī, tu vēl biji Britu bruņoto spēku personālsastāvā brigādes ģenerāļa dienesta pakāpē. Kur tu biji un ko tu atceries par 2001. gada 11. septembri? Jānis Kažociņš: Pirms es atbildu, gribētu pieminēt, ka gandrīz līdzīgā veidā man ir atmiņā palikusi tā diena, kad 1963. gadā es dzirdēju par prezidenta Kenedija nošaušanu. Es zinu precīzi, kur es biju un kā mēs tajā laikā reaģējām. Tad arī šķita, ka kaut kas monumentāls noticis. 2001. gadā mans darbs bija palīdzēt Slovākijas bruņotajiem spēkiem iekļūt NATO. Es biju Slovākijas bruņoto spēku komandiera britu militārais padomnieks. Es biju iesaistīts visās nopietnākās sarunās.  (..) Tā bija pēcpusdiena, kaut ar uzbrukums notika Ņujorkā no rīta. Mums bija sanāksme pie bruņoto spēku komandiera, kur bija arī atvaļināts ASV divu zvaigžņu ģenerālmajors kā padomnieks, bija vairāki instruktori seržantu, virsseržantu līmenī. Pēkšņi kāds ienāca sanāksmes zālē un teica: "Kaut kas dramatisks notiek." Blakus telpā bija CNN, un mēs gājām tur. Es noskatījos, kā pirmais trieciens notika. Tad mēs redzējām otro triecienu tiešraidē. Vari iedomāties, kāda tiem amerikāņiem bija sajūta, īpaši tiem, kas bija dienējuši bruņotajos spēkos. Man savilkās rokas dūrēs, pilnīgi nespējīgs jebko ietekmēt un redzi ka notiek viena no vislielākajām traģēdijām, kāda ir bijusi ASV vēsturē.

2. septembrī apritēja 35. gadskārta, kopš 1991. gadā Amerikas Savienotās Valstis atjaunoja pilnvērtīgas diplomātiskās attiecības ar Latvijas Republiku, tādējādi atzīstot to par 1918. gadā dibinātā suverēnā Latvijas valstiskuma turpinātāju. Tolaik diplomātiskās attiecības ar Baltijas valstīm nodibināja vai atjaunoja ļoti daudzas pasaules valstis. Tomēr prezidenta Džordža Buša vecākā administrācijas lēmumam šai ziņā bija īpašs svars, un tas tika uzlūkots kā šī procesa vainagojums. Kā zināms, Savienotās Valstis nekad neatzina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas inkorporāciju Padomju Savienībā un baltiešu pārstāvniecības Amerikā arī aukstā kara periodā saglabāja pilnvērtīgu diplomātisko statusu. Tomēr to pārtapšana par pilnvērtīgām neatkarību atjaunojušo Baltijas valstu diplomātiskajām misijām bija pakāpenisks process, kas bija daļa no neatkarības atjaunošanas ceļa. Raidījumā Šīs dienas acīm fragmenti no sarunām ar diviem nu jau mūžībā aizgājušajiem tā laika Latvijas ārlietu sfēras darbiniekiem, kuri tolaik bija aktīvi šī procesa dalībnieki. Vispirms fragmenti no sarunas ar kādreizējo Latvijas Republikas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Amerikas Savienotajās Valstīs, vēlāko Latvijas institūta vadītāju un vairāku sasaukumu Saeimas deputātu Ojāru Ēriku Kalniņu. Tam seko fragmenti no sarunas ar kādreizējo Latvijas Republikas Augstākās padomes un Latvijas Republikas Saeimas deputātu, ārlietu ministrs laikā no 1992. gada novembra līdz 1994. gada jūnijam Georgu Andrejevu.

Šogad mūsu valsts galvaspilsēta Rīga svin jau 825 gadadienu kopš savas dibināšanas.  Vairāki nākamie raidījumi būs veltīti Rīgas vēsturei. Šajā reizē vēlamies pieskarties tam, kas šeit, Daugavas grīvā, un arī plašākā reģionā bija pirms Rīgas un kāpēc varbūt Rīga radās tad, kad tā radās un tieši šeit. Sarunu biedrs studijā ir vēsturnieks, arheologs, akadēmiķis, Turaidas muzejrezervāta vēsturnieks Guntis Zemītis.

Pirms 35 gadiem Latvijā un daudzviet citur tobrīd vēl Padomju savienībā risinājās dramatiski notikumi, proti, notika valsts apvērsuma – puča – mēģinājums, kas faktiski pielika punktu Padomju savienības pastāvēšanai un arī finišēja Latvijas neatkarības atjaunošanas procesu. Šie 1991. gada notikumi nozīmīgi saistījās arī ar Latvijas Radio darbību. Latvijas Radio tolaik, laikmetā pirms tīmekļa, pirms mobilajiem sakariem, bija faktiski vienīgais operatīvais saziņas kanāls, pa kuru Atmodas piekritēji, neatkarības kustības dalībnieki, varēja sazināties, saņemt informāciju. Skaidrs, ka pret Latvijas Radio tika vērsta arī šo pučistu spēku darbība. 1991. gadā naktī no 19. uz 20. augustu Latvijas Radio ēka Doma laukumā tika ieņemta, raidīšana no šejienes pārtraukta, taču burtiski minūti vēlāk ēteram pieslēdzās slepeni izveidota raidstacija Salaspilī, no kurienes radio signāls tika vispirms pa "Latvenergo" tīklu struktūru nogādāts Valmierā un no turienes izplatīts pa vairākiem punktiem Latvijā. Tātad Latvijas Radio turpināja raidīt. Šajā komandā darbojās ļoti ierobežots cilvēku skaits. Ļoti maz bija tādu, kuri to zināja, burtiski uz pirkstiem skaitāmi cilvēki. Centrālā figūra bija toreiz skaņu inženieris Aigars Semēvics, vēlāk Latvijas Radio ģenerāldirektors, kā diktors strādāja Dzintris Kolāts – vēl viens vēlākais Latvijas Radio ģenerāldirektors, Sergejs Kruks, kurš strādāja ar saturu krievu valodā. Vēl pāris skaņu tehniķu cilvēki – Andris Ūze un Aivars Štengels, un arīdzan jauns cilvēks, kura atbildības lauciņš bija gatavot informāciju par Latvijā notiekošo angļu valodā – Uldis Cērps, šobrīd viņš ir viens no prominentākajiem finanšu sfēras darbiniekiem. Ar Uldi Cērpu tiekamies uz sarunu raidījumā "Šīs dienas acīm".

1961. gada 13. augusts ir datums, kad toreizējās Austrumvācijas (Vācijas Demokrātiskās republikas) valdība slēdz satiksmi ar Rietumberlīni, kuru kontrolē Otrajā pasaules karā uzvarējušo rietumvalstu militārie spēki. Līdz ar šo datumu sākam, tā sauktā, Berlīnes mūra vēstures skaitīšanu. Par to, kas bija Berlīnes mūris, kā tas tapa, kā tas pastāvēja un kā tas beidzās, šodienas saruna ar vēsturnieku profesoru Antoniju Zundu.