Kultūras rondo

"Tumšzilais evaņģēlijs" - kinostāsts par Latviju 90. gadu vidū, kad pēc PSRS sabrukuma gājām cauri "nežēlīgajam kapitālismam" Kultūras rondo redzes lokā. Izvaicājam galvenās lomas atveidotāju Raiti Stūrmani, filmas producentu Sergeju Timoņinu un filmas mākslinieku Tomu Jansonu. Mēs katrs varam savās atmiņās un sajūtās izdzīvot paši savus deviņdesmitos, bet kas tas bija patiesībā par laiku? Cik daudz no tā haosa, nedrošības un trauksmes, ko kolektīvi piedzīvojām, esam aizraidījuši uz savas zemapziņas ēnainākajiem nostūriem? Un kura paaudze būs drosmīga ekshumēt šī laika patieso seju ar mākslas valodas līdzekļiem? To pārrunājama ar kriminālsāgas "Tumšzilais evaņģēlijs" radošo komandu.

Notikumiem bagāta nedēļa – tāds noteikti  ir Latvijas Kultūras akadēmijas festivāla „Patriarha rudens” laiks. Festivāls šogad norit jau 16. reizi, nedēļas garumā piedāvājot vairāk nekā 30 notikumus – izrādes, meistarklases, sarunas un filmas. Piedalīšanās festivālā „Patriarha rudens” ir gaidīts notikums pašiem Kultūras akadēmijas studentiem, savukārt skatītāji izceļ svaigu un neparastu teātra pieredzi. Par īpaši festivālam tapušām izrādēm, par Kultūras koledžas studentu darbiem un skatītāju iespaidiem plašāk ierakstā. Festivāla „Patriarha rudens” notikumi Rīgā vēl 9. un 10 oktobrī, savukārt 18.oktobrī rudens plenērs Stāmerienā ar kustību izrādi, ar Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas īsfilmu skati un Mārča Broka izrādi „Rotaļlaukuma traumas”. Festivāla programmu var iepazīt šeit.

Pagājuši jau vairāk nekā pieci gadi, kopš apmeklētājiem slēgta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle „Arsenāls”. Atjaunošanai nepietiekamā finansējuma dēļ varenā 19. gadsimta sākuma būve Vecrīgā ilgāku laiku stāvēja dīkā, bet pēdējo gadu tajā norit aktīvi renovācijas darbi, ko plānots pabeigt 2028.gadā. Paredzams, ka publikai pieejamā telpu platība vairāk nekā dubultosies un „Arsenāls” pēc renovācijas varētu kļūt par plašāko laikmetīgās mākslas izstāžu telpu Latvijā. Ķiverēm galvās un būvnieku apaviem kājās mēs „Valsts nekustamo īpašumu” speciālistu pavadībā žurnālistiem bija iespēja iepazīt „Arsenāla” telpas, kas pašlaik piedzīvo lielāko rekonstrukciju kopš ēkas uzcelšanas 19.gadsimta sākumā. Krievu vēlīnā klasicisma stilā būvētajā muitas noliktavā pēdējos 30 gados atradās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle un krātuves, bet darbi glabājās nepiemērotos apstākļos un pati ēka bija bēdīgā stāvoklī. 2020. gadā krājuma darbus pārcēla uz jaunām telpām Pulka ielā, bet namu slēdza rekonstrukcijai. Pašlaik „Arsenālā” pabeigti demontāžas darbi, un visas augsti velvētās zāles izskatās ļoti līdzīgi – vien ieejas zonu akcentē zīmīgās vēsturiskās koka kāpnes uz otro stāvu. Bet vienā no zālēm Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce saka: šeit agrāk bija mākslas darbu noliktava, un izstādēm šis grandiozais apjoms pa kreisi no ieejas būs pieejams pirmoreiz. Lai jau tagad varētu iztēloties, kā pēc rekonstrukcijas izskatīsies „Arsenāla” zāles, SIA "ARH stadija" arhitektes Indra Valtere un Laila Ruža radījušas digitālu modeli. Pavēršot telefonu pret pašlaik atkailinātajām ķieģeļu sienām, gara acīm redzamas baltas velves ar minimālistiskiem interjera risinājumiem, kas viscaur kalpo kā fons mākslai.

Dailes teātris aicina uz tiesas procesu „Viņš teica, viņa teica”, ko iestudējis režisors Dmitrijs Petrenko. Precīza, dinamiska un psiholoģiska luga, - tā režisors raksturo vācu autora Ferdinanda fon Šīraha darbu, kurā risinās tiesas prāva starp bijušajiem mīļākajiem, tās laikā atkailinot abu personiskās un profesionālās dzīves. Lugu no vācu valodas tulkojusi Silvija Brice. Tuvākās izrādes „Viņš teica, viņa teica” Dailes teātra Jaunajā zālē 7.,17. un 29. oktobrī.

Kā arhitektūra spēj rast savu vietu laikā un telpā, vienlaikus radot jaunas un paliekošas vērtības un saglabājot drosmi un vietas piederību? Kultūras rondo izvaicājam Latvijas Arhitektūras gada balvas ieguvējus. Studijā "MADE arhitekti" pārstāvji Miķelis Putrāms un Linda Krūmiņa un arhitekte, atlases žūrijas pārstāve Liene Griezīte-Verpakovska. Uzvarētāju komandā ir arī Liena Šiliņa, Mārtiņš Vaskis, Krists Lūkins, Māra Starka, Jēkabs Slava, Evelīna Ozola.   Latvijas Arhitektūras gada balvas (LAGB) 2025. gada galveno apbalvojumu "Grand Prix" saņēmis koka bērnudārzs Salaspilī jeb Salaspils 7. pirmsskolas izglītības iestāde, kuras autori ir "Made arhitekti". Galvenās balvas ieguvējs tika nosaukts svinīgajā apbalvošanas ceremonijā 6. oktobrī Jaunajā Rīgas teātrī, kas pērn saņēma LAGB "Grand Prix" apbalvojumu. Šogad Latvijas Arhitektūras balva svinēja 30. gadadienu, par galveno tēmu izvēloties iederību. Papildus galvenajai balvai starptautiskās žūrijas īpašo atzinību, atzīmējot Latvijas Arhitektūras gada balvas 30. pasniegšanas reizi, ieguva žurnāls "Latvijas Architektūra", kura autori ir Jānis Lejnieks un Velta Holcmane.

"Plakāts kā ierocis – vēstījums, sauciens un trieciens" – tāds nosaukums dots izstādei, kas pašlaik skatāma Latvijas Mākslas akadēmijas aulā. Pirmo reizi tik plašs ieskats Mākslas akadēmijas plakātu kolekcijā. No apjomīgās kolekcijas, kurā ir vairāk nekā 4000 plakāti, izstādē aplūkojami ap 150. Plakātu izstāde Mākslas akadēmijas aulā būs skatāma līdz 22.oktobrim.

Desmit latviešu sieviešu mācītāju dzīvesstāstus, viņu ticības un aicinājuma ceļu, kā arī izaicinājumus, ko rada sabiedrības un baznīcas attieksme pret sieviešu kalpošanu atklāj izstāde “Neērtais aicinājums: sievietes garīdznieces luteriskajā baznīcā”, kas aplūkojama muzejā un pētniecības centrā “Latvieši pasaulē”. Tas ir stāsts par desmit sievietēm mācītājām, kuras kalpo ārpus Latvijas, jo šeit tas nav iespējams. Kāda ir sieviešu (ne)ordinēšanas vēsture Latvijā un pasaulē? Kāda ir baznīca sieviešu acīm un – kāda ir šodienas baznīcas attieksme pret sievietēm? Par to saruna Kultūras rondo ar izstādes kuratori Artu Skuju, pirmo latviešu bīskapi Jānu Jērumu-Grīnbergu, kā arī Latvijas Luterāņu Sieviešu Teologu apvienības pārstāvi, profesori emeritus, bijušo Piltenes un Užavas draudzes mācītāju Austru Reini. Līdz 2026. gada 9. janvārim muzejā "Latvieši pasaulē" būs apskatāma izstāde "Neērtais aicinājums: sievietes garīdznieces luteriskajā baznīcā".

Uz Tērveti 26. septembrī, dzejnieka Valda Grēviņa 130. dzimšanas dienā, Kultūras rondo aizveda Grēviņu ģimenes aicinājums kopā ar dzejniekiem ceļot pa vairākām vietām Tērvetē, kuras saistās ar Valdi Grēviņu. Tur ir pat Valda Grēviņa taka. Kā Grēviņa dzeju lasa mazbērni Marta Dziļuma un Toms Grēviņš, kā arī, kā par Grēviņa dzeju personiskā pieredzē stāsta teātra zinātniece Rita Rotkale, interesējamies Kultūras rondo. Pat tad, ja jūs nebūsit dzirdējuši viņa vārdu, jūs noteikti zināsit kaut vienu no šīm dziesmām, kurās skan viņa  dzeja – ļoti atšķirīgas dziesmas. Raimonda Paula "Virši zied" no filmas "Likteņdzirnas", "Līvu" dziesma "Dzelsgriezējs" un Burharda Sosāra "Tas trakais kavalieru gads", kas turpina skanēt kā Dailes teātra himna, tai pievienojoties arvien jaunai aktieru paaudzei. Valda Grēviņa (1895. – 1968.) mazmeita Marta Dziļuma, kas arī sastādījusi Grēviņa dzejas izlasi "Veca cilvēka dziesmas", atklāj, kāpēc tieši Tērvetē svinam. Būt Tērvetē, iet pa Valda Grēviņa taku, apiet apkārt Tērvetes sanatorijai un sameklēt Kārļa Zemdegas veidotos cilņus, arī tas pieder pie Grēviņa 130 gadu svinēšanas. Tāpat kā novērtēt spēcīgo priežu gaisu un labo akustiku. Pie Tērvetes sanatorijas  visi var runāt bez mikrofoniem, gan dzejnieki Daina Sirmā, Ērika Bērziņa, Aivars Eipurs un Jānis Rokpelnis, gan Tērvetes amatierteātra aktieri Sandra Zuševica un Gustavs Kuģis. Katrs izvēlējies savu Valda Grēviņa dzejoli. Bet teātra zinātniece Rita Rotkale izstāstu kādu ļoti personisku stāstu par Valda Grēviņa dzeju. Jautāsit, kāpēc par Valdi Grēviņu tik maz zinām? Iiespējams, tāpēc, ka viņš pieder pie 20. gadsimta 30. gadu  jaunromantisma autoriem, nav uzrakstījis daudz, bet bijis viens no visizsmalcinātajiem liriķiem un skumjākajiem dzejniekiem. Viņa dzeja bēg no dzīves un sociālā reālisma, viņa dzejai nav pa ceļam ar padomju cilvēku. Tā to novērtē arī Vilis Lācis pēc 1946. gadā iznākušās dzejas grāmatas "Lapas lido, lapas skan". 1951. gadā seko arests, Tērvetes māju nacionalizācija un pieci gadi Irkutskas apgabala nometēs.

Cilvēks, kura viss radošais mūžs saistīts ar Leļļu teātri – režisore Vija Blūzma viesojas Kultūras rondo studijā, un mēs izvaicāsim režisori par viņas sapratni par leļļu mākslu un jauno izrādi “Skrību skrābu tvīt plunkš!”. Kopā ar režisori studijā viesojas arī vardulēns Žeroms. Jaunā izrāde ir Latvijas Leļļu teātra režisores Vijas Blūzmas jaunākais veikums Ances Muižnieces dramaturģijā, kas balstīts populārās rakstnieces Kitijas Krauzeres grāmatas motīvos.

Cilvēka pārbaude ar mantu ir motīvs, kas allaž rosinājis stāstnieku fantāziju – no tautas pasakām līdz „Limuzīnam Jāņu nakts krāsā”. Naudas spēles ar cilvēka prātu komēdijas „kažociņā” ietērpis arī latviešu dramaturģijas klasiķis Rūdolfs Blaumanis, lugai dodot ironiski biedinošu nosaukumu „Ļaunais gars”. Kā pirms 130 gadiem tēlotie raksturi izskan šodien un cik pārlaicīgi ir Blaumaņa uzdotie jautājumi, – uz to atbildes meklē Valmieras teātra jaunās sezonas pirmais jauniestudējums „Ļaunais gars” Ineses Mičules režijā. Rūdolfs Blaumanis lugas „Ļaunais gars” ievadā raksta: notikuma vieta – Vidzeme, laiks – tagadne. Rūdolfa Blaumaņa valoda izrādē „Ļaunais gars” saglabāta gandrīz bez izmaiņām, radot apzinātu kontrastu ar mūsdienu vidi, jo Ineses Mičules iestudējumā darbība notiek vistu fermā. -- Ja dosieties uz šo Valmieras teātra izrādi, noteikti veltiet laiku programmiņas izpētei, kur līdzās radošās komandas aprakstam ir gan režisores pārdomas par šīs Blaumaņa lugas tēmām, gan izzinošs materiāls, kas tad Blaumaņa laikos bija tā „Prēmijas biļete”, ko domājās laimējusi Cīruļu ģimene, gan arī trāpīgs pārskats par pasaules loteriju lielākajiem laimestiem un to īpašnieku likteņiem, bet uz pēdējā vāka – asprātīga iespēja „nokasīt” pašam savu literārās loterijas biļeti.

Kultūras rondo tiekamies ar ukraiņu rakstnieci Oksanu Zabužko un tulkotāju Māru Poļakovu. Drīzumā arī Latvijā iznāks viņas romāns "Lauka pētījumi ukraiņu seksā”. Lūdzam viņu runāt ukrainiski, tulko Māra Poļakova. "Karš noteikti beigsies ar Krievijas impērijas sabrukumu," ir pārliecināta ukraiņu rakstniece Oskana Zabuško, kaut gan – tas nenotiks vienā dienā, bet gan ilgā un sāpīgā procesā. "Rakstnieks ir vajadzīgs vienmēr, vajadzīgs arī tad, ja neproducē garus romānus, jo romāns prasa laiku un paskatīšanos no malas, iziet it kā uz brīdi no nepastarpinātiem dzīves pārdzīvojumiem. Bet literatūra aug kā zāle dažādās formās, literatūra var būt "Facebook" ieraksti, dzejoļi, ko karavīri skaita ierakumos. Vienmēr ir pieprasījums pēc stāsta, katram ir vajadzība dzirdēt stāstus un katram ir vajadzība, lai viņa stāstu izstāsta. Tad ir literatūra, vārdi, bez kuriem nevar iztitkt," sarunā atzīst ukraiņu rakstniece Oksana Zabužko. Viņas grāmatās ir ukraiņu traumas, traģēdijas, valoda, vēsture un arī aprakstā vēsture atdzīvojas literāros tēlos. Viņas balss ir Ukrainas balss arī Rietumu pasaulē. Mums noteikti ir ļoti daudz jautājumu, kurus būtu vērts papētīt un saprast, piemēram, ko Ukrainai nozīmēja 1921. gada Rīgas miera līgums, kuru mēs mēdzam traktēt kā diplomātijas virsotni, bet Ukrainai – tā bija sadalīšana. 20. gadsimta vēsture ukraiņu nacionālo traģēdiju sarakstā ir 1933.gads  – holodomors – genocīds, kurā bada dēļ aizgāja bojā cilvēki.  Jau šajā gadsimtā – 2014. gads ar Krimas okupāciju un Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā. 1996. gadā, kad iznāca Oksanas Zabuško pirmais romāns „Lauka pētījumi ukraiņu seksā”, tā bija sensācija.  "Lielākais skandāls ukraiņu literatūrā," nosmej Oksana Zabužko, bet tālāk jau turpina nopietni. "Ar šausmām un izbrīnu redzu, ka šis jau otrais grāmatas popularitātes vilnis. Tagad lasītājas ir mazmeitas tām sievietēm, kurām šī grāmata bija atklāsme 90. gados. Un tikai nesen es sapratu, kāpēc rindās pēc autogrāfiem stāv šīs meitenes. Mēs esam palaiduši garām "pornohub". Ir izaugusi puišu paaudze, kas augusi ar to, ko viņi iemācās no šiem video. Kad šī jauno Romeo paaudze tiek pie dzīvā, siltā jaunas sievietes auguma, viņi grib jaunajām Džuljetām demonstrēt to, ko samācījušies, skatoties video. Šis otrais sieviešu traumatizācijas vilnis. Cēloņi ir citi, tie ir tehnoloģiski, bet no jaunajām lasītājam nākas dzirdēt to pašu, ko no viņu vecmāmiņām – paldies, jūs mani izglābāt, jūs parādījāt, ka es esmu normāla." Protams, ka pirms 30 gadiem vēsturiskais konteksts bija cits. Skandālu izraisīja tas, ka pirmo reizi sievietes ķermeņa valodā izskanēja tēmas, kas pirms tam bija rezervētas tikai vīriešu meinstrīmam. Proti, nacionālā trauma, nacionālā atmiņa, paaudžu trauma, nācijas vēstures drāma, izrādās, varēja tikt tulkota intīmo attiecību valodā, sievietes ķermeņa valodā." Redzēsim, kāda būs Latvijas lasītāju reakcija, jo Māras Poļakovas tulkojumā Oksanas Zabuško "Lauka pētījumi ukraiņu seksā” tūlīt nāks klajā arī latviski apgādā "Rundas Publishing". Romaņs tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem darbiem mūsdienu ukraiņu literatūrā. Tas ir intensīvs apziņas plūsmas monologs, kur personiskā pieredze savijas ar plašāku vēsturisko un sociālo kontekstu, meklējot atbildes uz jautājumiem par nacionālo identitāti, valodas nozīmi un sievietes vietu postsovjetu Ukrainā. Romāns tulkots jau 19 valodās. Šobrīd Oksana Zabužko interesējas par 20. gadsimta vēsturi, īpaši par 60.-70. gadiem PSRS, jo tajā laika posmā norisināsies viņas topoša romāna darbība. "Sakritības pēc tieši tajā laika posmā sakņojas tagadējo traģēdiju cēloni. Tās ir mācību grāmatas, pēc kurām ir mācījies Putins un pēc kurām viņš "strādā"," bilst Oksana Zabužko. Līdz šim latviski izdoti trīs Oksanas Zabužko darbi - romāns "Pamesto noslēpumu muzejs" (2009), eseju krājums "Planēta Vērmele" (2020), kurus tulkojusi Māra Poļakova, un gareseja "Visgarākais ceļojums" (2022), ko tulkojis Kristaps Vecgrāvis.

Skolas 80. dzimšanas dienas iekustināšanas notikums – par  tādu uzskatāma nupat atklātā Jaņa Rozentāla mākslas skolas pedagogu grupas izstāde „Pašportrets ar galvassegu”. Galerijā „Istaba” savus darbus rāda 25 skolas pedagogi, tradicionālo mācību uzdevumu – pašportretu – šoreiz izpildot paši. Izstādes kuratore Madara Gulbis arī iepriekš organizējusi pedagogu grupas izstādes, notikušas divas ar nosaukumu „Zīmējums”. Galerijā „Istaba” pie centrālās sienas eksponēti 25 mākslinieku, viņi arī Jaņa Rozentāla mākslas skolas pedagogi, dažādās tehnikās, stilos un materiālos tapuši pašportreti. Galerijas siena veidojas krāsaina, asprātīga un pārsteidzoša. Ir izstādes atklāšanas diena, tāpēc klusums pamazām pāraugs arvien skaļākā sarunu mutulī, bet iesāku ar izstādes kuratores, gleznotājas un skolas pedagoģes Madaras Gulbis iztaujāšanu. Audzēkņiem viņa māca ne tikai gleznošanu, bet arī zīmēšanu. Pedagogu kopīgā izstāde „Pašportrets ar galvassegu”  galerijā „Istaba” ir tikai viens no skolas jubilejas mācību gada notikumiem. Sekos audzēkņu izstādes un lielāki projekti. Portretu siena apliecina dažādos pedagogu piegājienus arī savam portretam. Izstāde „Pašportrets ar galvassegu” būs skatāma līdz 24. oktobrim.

Gēteborgas grāmatu tirgū pirmo reizi viesojas Latvijas dramaturgu delegācija un iepazīstina ar latviešu jaunākās dramaturģijas izlasi angļu valodā. Kultūras rondo studijā par Gēteborgas pieredzi izvaicājam dramaturgus Matīsu Gricmani un Kārli Krūmiņu, kā arī Latvijas Teātra darbinieku savienības starptautisko sakaru koordinatori Maiju Pavlovu. -- No 25. līdz 28. septembrim Gēteborgā norisinājās Gēteborgas grāmatu tirgus. Šogad viena no Gēteborgas grāmatu tirgus fokusa tēmām bija Drāma. Tā uzsvēra dramaturģijas un teātra vietu sabiedrībā gan globālā, gan vietējā mērogā.  Latviju Grāmatu tirgū pārstāvēja dramaturgi Rasa Bugavičute-Pēce, Artūrs Dīcis, Matīss Gricmanis, Kārlis Krūmiņš un Ance Muižniece, un Latvijas Teātra darbinieku savienības (LTDS) starptautisko sakaru koordinatore Maija Pavlova, piedaloties gan semināros, gan prezentācijās un lugu lasījumos.  Tuvojoties Gēteborgas grāmatu tirgum, Latvijas Teātra darbinieku savienība laidusi klajā latviešu jaunākās dramaturģijas izlasi angļu valodā “Five plays from Latvian theatre”. Tajā publicēti piecu starp 2019. un 2023. gadu sarakstītu lugu tulkojumi. Visas lugas iestudētas vismaz vienu reizi, turklāt izrāde vai dramaturģiskais materiāls saņēmis “Spēlmaņu nakts” nomināciju vai apbalvojumu. Izdevumā iekļautas Ances Muižnieces “Mēs, roks, sekss un PSRS”, Rasas Bugavičutes-Pēces “Puika, kurš redzēja tumsā”, Artūra Dīča “Ričards. Nekā personīga”, Kārļa Krūmiņa un MI radītais “Frankenšteina komplekss”, kā arī Matīsa Gricmaņa “Kur pazuda valsts” lugas. Lugu izlase veidota speciāli 2025. gada Gēteborgas grāmatu tirgus Drāmas programmai, kas veidota sadarbojoties vairākām Baltijas un Skandināvijas sadarbības partneriem, starp tiem Nordic-Baltic Drama Network, Igaunijas Teātra aģentūra un Lietuvas Teātra informācijas centrs. Latvijas dalība programmā ir bijusi iespējama ar LR Kultūras ministrijas un Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu.

Septembra kultūras notikumus pārskatām kopā ar teātra un dejas kritiķi Ditu Jonīti, kino kritiķi Dārtu Ceriņu un mūzikas un kultūras kritiķi Armandu Znotiņu. Mēs reizēm mēdzam nodarboties ar neiespējamiem uzdevumiem, piemēram, nepilnu stundu garā raidījumā salikt subjektīvas pieturzīmes pārpildītā septembra kultūras notikumu telpā. Dailes teātris sezonu sācis ar poļu režisora Lukaša Tvarkovska otro iestudējumu teātrī. Izrādē „Orākuls”, turpinot strādāt ar teātra un kino izteiksmes līdzekļu sapludināšanu, dažādu tehnoloģiju izmantošanu režisors pēta zinātnes un kara  saistību. Bet Nacionālais teātris sezonu sācis ar vērienīgu Raiņa „Indulis un Ārija” iestudējumu, kas ir veltījums viņa 160. gadskārtā. Pirmizrādi septembrī piedzīvoja Latvijas Televīzijas dokumentālā filma „Ērģeles naktī” par ērģelnieci Ivetu Apkalnu, bet pati māksliniece kopā ar Liepājas simfonisko orķestri atklāja tā koncertsezonu, pirmatskaņojot Jēkaba Jančevska  pirmo ērģeļsimfoniju.  Septembris ir igauņu komponista Arvo Perta dzimšanas dienas mēnesis. Suminot viņu 90. jubilejā, Georgs Osokins Perta centrā atskaņoja programmu „For Arvo”,  kas tagad pieejama arī ierakstā un koncerti gaidāmi arī Latvijas koncertzālēs. Dzejas dienas svinējām ar vairāku dzejas krājumu iznākšanu. Aizvadīts arī Starptautiskais jaunā teātra festivāls „Homo novus” un Baltijas dokumentālo filmu forums. Un festivāls „Baltijas pērle”, kurā pirmizrāde Latvijā bija Sergeja Lozņicas filmai „Divi prokurori”, kas lielākoties filmēta Latvijas Radio ēkā.  Par pašu festivālu sajūtas ir duālas – labas filmas, vienlaikus neskaidra finansējuma izcelsme. Bet Bāzelē noslēgusies gleznotājas Vija Celmiņas personālizstāde. Oktobrī viņa pati pasniegts Rīgā pirmo Vijas Celmiņas stipendiju jaunam māksliniekam. Septembris ir arī gleznotājas Džemmas Skulmes simtgades mēnesis, kas aizvadīts ar izstādi „Džemma” un Antras Cilinskas dokumentālo filmu. Kultūras rondo skanēja ierakstu sērija „Kas ir Džemma”.

Sigulda aizvadītajās brīvdienās kļuva par Latvijas bērnu un jauniešu literatūras galvaspilsētu, jo ar autoru lasījumiem, dzīvīgām meistardarbnīcām, spēlēm un izstādēm pilsētā notika otrais Bērnu un jauniešu literatūras festivāls. Tajā viesojās ne vien pašmāju bērnu grāmatu autori, bet arī viesi no ārvalstīm, un piektdien – festivāla Skolu dienā – viņi tikās ar novada skolu bērniem un jauniešiem. Viens no viņiem bija islandiešu literatūras “rokzvaigzne” Andre Snaijs Magnasons (Andri Snær Magnason). Viņš pazīstams ne vien ar savām bērnu grāmatām un dzejoļiem, bet ir arī ilggadējs vides aktīvists, filmu un dokumentālu stāstu autors. Bet latviski nesen iznācis viņa fantāzijas darbs mazajiem pusaudžiem „Laika lāde”, kurā viņš spēlējas ar domu – kā būtu, ja mēs varētu izlaist visas nepatīkamās dienas un apturēt savu personīgo laiku, kad pasaulē valda slikti laiki?

Andreja Upīša memoriālajā muzejā skatāma izstāde „Punkts. Kādas personības noriets” Tas ir mākslā un pētniecībā izteikts stāsts par rakstnieku Upīti, par tautas nodevēju Upitīti, par traģisma un smaguma pilno Upīti, par Upīti, kurš uzbur pats savu cietumu cietumā un tur piedzīvo arī sava mūža izskaņu. Cik reizes mira Andrejs Upīts? Kāpēc to ir svarīgi pētīt tieši šobrīd? Un ko pasaka mums viņa nāves maska un viņam adresētās ķengu vēstules, par Kultūras rondo saruna ar izstādes autoru literatūrzinātnieku un  muzeja vecāko speciālistu Arni Koroševski un mākslinieku Kristianu Brekti.

26. septembris ir kinorežisora un scenārista Jāņa Streiča dzimšanas diena. Šodien viņš svin 89. dzimšanas dienu. Jānis Streičs ar sievu Vidu tagad dzīvo skaistās lauku mājās Lietuvā, tikai apmēram sešu stundu braucienā no Rīgas. Tā kā Rīgu bija sasniegušas ziņas, ka Jānis Streičs raksta grāmatu, Radio mazā lasītava ziņkārīgi brauca ciemos pie Jāņa un viņa viesmīlīgās Vidas, kura klāja galdu, palīdzēja visur, kur jāpalīdz Jānim, un īstā brīdī pārtrauca mūsu sarunas, piedāvājot tēju. Sarunai fonā –parasti mājas trokšņi. Jānis Streičs raksta, meklē interneta dziļumos un grāmatās. Iespējams, ka dienas gaismu ieraudzīs kultūrvēsturisks romāns ar retrospektīvām ainām, bet varbūt atsevišķi stāsti par kalēju Kazimiru un viņa zirgu Balkanu, par Vecās naudas ozolu un Bondaru Zosju, par māņticībām, ko Latgalē sauca par „zababoniem”, par sastrēgumiem, kas rodas pie divvaldībām, kad pavēles nāk no divām dažādām pusēm. Jānis Streičs raksta, glezno un stāsta. Un viņa stāsti klejo no krievu - turku un japāņu kariem līdz mūsdienām, no Pirmā un Otrā pasaules kara līdz leģendām, jo, kad  notikuma aculiecinieki ir miruši, rodas leģenda. Bet uz manu hipotētisko jautājumu – par ko būtu filma, ja Jānim Streičam būtu vēl iespējams filmēt – viņš saka – par 1949. gadu. Kultūras rondo sveicina Jāni Streiču dzimšanas dienā un piedāvā jums noklausīties nelielu sarunas fragmentu, kurā jautā Ingvilda Strautmane un Gundars Āboliņš. Sarunas turpinājums un topošās grāmatas fragmenti Radio mazajā lasītavā.

Mums visiem diennaktī ir vienāds daudzums laika, bet jautājums ir – kā mēs to izmantojam? Ar šādu domu par jēgpilnu un garīgi piepildošu laika pavadīšanu domubiedru lokā pirms divdesmit gadiem Liepājā dzima jauktais koris „Laiks”. Tieši pēc mēneša, 26.oktobrī, tas noslēgs savu jubilejas gadu ar vērienīgu koncertu Liepājas teātrī, talkā aicinot režisoru Valteru Sīli un dramaturģi Rasu Bugavičūti-Pēci. Likumsakarīgi, jo tieši viņi pērn aicināja kori „Laiks” piedalīties Liepājas teātra izrādē „Tēvs klusums”, kas korim kļuvis par vienu no spilgtākajiem pieturpunktiem 20 gadu ilgajā vēsturē.

Čipsu fraktālis un kraukšķīguma frekvence, pūces atriju kolekcija un atonāli laikmetīgs skatījums uz oda spēju kaitināt cilvēku – tie ir tikai daži no virzieniem, kas pētīti jaunākajā izstādē „Ārpus rāpus” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Šī izstāde domāta muzeja mazajiem apmeklētājiem un stāsta par maņām un to nozīmi apkārtējās vides un sevis paša izzināšanā. Visu jutekļu iesaiste izstādē līdz pētīt arī citu dabā sastopamo dzīvību maņu talantus un iztēloties pasauli, kāda tā pavērtos, ja līdzīgas superspējas piemistu arī mums. Par netradicionālu pieeju bērnu un jauniešu auditorijai un topošo „Bērnu muzeju” Medicīnas vēstures muzejā Kultūras rondo saruna ar jaunākās izstādes “Ārpus rāpus” kuratori Kristīni Liniņu un projekta „Bērnu muzejs” vadītāju Zani Zajančkausku. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs aicina ģimenes ar bērniem uz lēni un rāpus iepazīstamu izstādi “Ārpus rāpus”. Domāta muzeja mazajiem apmeklētājiem, tā stāsta par maņām un to nozīmi apkārtējās vides un sevis paša izzināšanā. Visu jutekļu iesaiste izstādē līdz pētīt arī citu dabā sastopamo dzīvību maņu talantus un iztēloties pasauli, kāda tā pavērtos, ja līdzīgas superspējas piemistu mums. Izstāde ir mudinājums pamanīt tos novārtā atstātos jutekļus, kas nav aizsniedzami klikšķinot vai ritinot, bet ir darbināmi ikdienišķos un apkārtējo vidi pētošos veidos - sarokojoties ar draugiem, pēc smaržas mēģinot atrast ceļu uz mājām, klausoties skaņdarbus, kas stimulē garšas kārpiņas, izaicinot mājiniekus uz sīpolu kapāšanas sacensību vai izslēdzot gaismekli, kad tajā kā lamatās iemaldījies naktstaurenis. Daudzveidīgas un nepastarpinātas maņu pieredzes sniedz pilnvērtīgāku izpratni par to, kā pasaule darbojas. Izstāde mazajiem apmeklētājiem sniedz pirmo ieskatu zinātnē, ko sauc par ekoloģiju. Tā iepazīstina ar dabas vēstures kolekcijām un pētniekiem, kas tās vākuši, iedrošinās veidot savējās vai izraudzīties vēl citus veidus, kā izzināt dzīvo.

Dejotāju un horeogrāfu apvienība „Deja Today” tradicionāli septembrī rīko laikmetīgās dejas notikumu „Dance&Perform”, šoreiz ar nosaukumu „Kods: Cilvēks”, kurā skatītājiem būs iespēja pieredzēt piecas oriģinālas īss formāta horeogrāfijas, ko radījuši atzīti laikmetīgās dejas mākslinieki.  Skatītājiem būs iespēja pieredzēt piecas oriģinālas īsformāta horeogrāfijas, ko radījuši tādi atzīti laikmetīgās dejas mākslinieki kā Artūrs Nīgalis, Anna Marija Puķe, Rūdis Vilsons, Elizabete Ļaksa, Nauris Strautnieks, Beāte Ēķe, kā arī “Deja Today” horeogrāfu un dejotāju radošā komanda - Beāte Ieva Roze, Arina Buboviča, Alīna Matvejeva, Ksenija Simanova un Gints Dancītis. Laikmetīgās dejas notikums gaidāms estdien, 27. septembrī, plkst. 19.00 PER FORM telpās, Vagonu ielā 21.