Atvērtie faili

Latvijā ieviests naudas sods par sporta treniņu vadīšanu bez nepieciešamās kvalifikācijas. Un runa nav tikai par formālu prasību – trenera izvēlētā slodze un ieteikumi var ietekmēt cilvēka veselību. Inese Leikuma, rīdziniece: “Es uzticējos sporta zālei, ka pie viņiem strādā profesionāļi.” Arī līdz šim sporta treniņu vadīšanai bija nepieciešama atbilstoša kvalifikācija, un treneriem bija jābūt reģistrētiem publiskajā sporta speciālistu reģistrā. Taču ne visi šīs prasības uzskata par nepieciešamām. Līva Romane, sertificēta trenere: “Ir treneru grupa, kas uzskata, ka viņiem sertifikāts nav vajadzīgs, jo viņi tāpat visu zina.” Turklāt jautājumi rodas ne tikai par treneriem, kuri strādā bez sertifikāta, bet arī par pašu sistēmu, kurai jānodrošina viņu kvalifikācijas pārbaude. Inese Ļubinska, RSU Sporta akadēmijas studiju virziena “Sports” vadītāja: “To, ka tā ir neadekvāta rīcība, kas tur notiek, es pati to zinu, un tā tas nevar turpināties.” Atvērto failu pusstundā pētām, vai sistēma, kuras uzdevums ir aizsargāt cilvēkus un nodrošināt treneru kvalifikāciju, visos gadījumos patiešām kalpo šim mērķim?

Vairākus gadsimtus veco priežu audzi Rucavas apkārtnē līdz pēdējam brīdim vēl varēja glābt. Taču Meža pētīšanas stacija un Zemkopības ministrija, kas uzrauga iestādi, apzināti izvēlējās ignorēt informāciju par iespējamu dabas vērtību iznīcināšanu. Jana Simanovska, Saeimas deputāte: “Viņi man atbildēja – neko tādu viņi neredz, viss ir likumīgi!” Arī pēc meža izzāģēšanas Zemkopības ministrija un Valsts meža dienests, kas izsniedz ciršanas atļaujas, nekādus pārkāpumus notikušajā nesaskata. Āris Jansons, Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktors: “Tas, kas ir noticis, [..] ir atsevišķu dažu vecu koku nozāģēšana cirsmā, kas bija normāla, parasta cirsma sagatavota.” Tomēr iespējams, ar Rucavas meža nociršanu tā apsaimniekotājs ir pārkāpis ne vien dabas aizsardzības prasības, bet arī krimināllikumu. To tagad izmeklē policija. Jānis Nicmanis, biedrības “Puse Latvijas” pārstāvis: “Manuprāt, tas ir skandāls un apkaunojums, bet es ļoti ceru, ka šī lieta virzīsies uz priekšu un mēs pie kaut kāda risinājuma nonāksim.” Kāpēc ierēdņi un politiķi arvien pieļauj īpaši aizsargājamu dabas vērtību iznīcināšanu valsts mežos? To pētām Atvērto failu pusstundā.

Psihiskās veselības problēmas var piemeklēt ikvienu. Taču nokļūšana pie speciālista Latvijā var prasīt gan dažas dienas, gan vairākus mēnešus. Sanita Lazdiņa, Veselības ministrijas Psihiskās veselības, atkarību profilakses un integrēto pakalpojumu nodaļas vadītājas vietniece: “Man laikam nav uzreiz atbildes, kā to atrisināt, jo tā diemžēl nav tikai Latvijas problēma.” Kamēr pieprasījums pēc palīdzības pieaug, ārstu skaits tam netiek līdzi. Māris Taube, Latvijas Psihiatru asociācijas prezidents: “Vienā dienā 25, 30 pacienti, kas ir nenormāli, jo pieprasījums ir milzīgs!” Cilvēkam, kurš jau tā jūtas slikti, ilgā gaidīšana var vēl vairāk saasināt veselības problēmas. Zane (vārds mainīts), rīdziniece: “Tas tāds, es teiktu, nedaudz bīstams laiks, jo situācija var saasināties. Tu vari sākt domāt visādas domas nepareizās arī.” Vai Latvijā cilvēks ar psihiskās veselības grūtībām var laikus saņemt palīdzību, pirms nonāk krīzē? To pētām šajā Atvērto failu pusstundā. Raidījums ir daļa no šā gada "Dod pieci!" kampaņas.

Latvijā ir apmēram 111 tūkstoši cilvēku, kas ir vecāki par 80 gadiem. Veco ļaužu pansionātos – gan pašvaldību, gan arī nevalstisko organizāciju un  privātajos – kopā vietas pietiek vien katram desmitajam. Taču tiem, kuri tomēr pansionātā nonāk, jārēķinās ar būtiskām izmaksām. Ingūna Raudiņa, rīdziniece, radiniece privāta veco ļaužu pansionāta iemītniecei: “Es domāju, ka man vecmammiņa īstenībā to nesagaidīs.” Pašvaldība no pašvaldības atšķiras gan informācijas, gan finanšu atbalsta jautājumos, taču lielākoties palīdzība pienākas tiem, kuri var pierādīt, ka nespēj samaksāt. Solvita Rudoviča, Rīgas sociālās aprūpes centra “Mežciems” direktore: “Ja man būtu jāievieto savi vecāki aprūpes centrā un es jūtu, ka drīz tāda situācija varētu būt, man jāšķiras būs vismaz no 2000, un es skaidri zinu un saprotu, ka es to samaksāt nevaru.” Toties aprūpētājiem, kas strādā pašvaldību pansionātos, darba samaksa uz papīra ir vidēji minimālās algas apmērā. Kārlis Volanskis, pansionāta “Lauciene” vadītājs: “Mēs nevaram prasīt no cilvēka, lai viņš strādātu ar pilnu atdevi, ja viņam ir jādomā par savu ikdienu.” Kas jāmaina sociālās aprūpes sistēmā, lai Latvijas iedzīvotājiem varētu nodrošināt cieņpilnas vecumdienas? To pētām Atvērto failu pusstundā.

Pēdējos gados skolēnu vidū strauju popularitāti iemantojusi elektronisko cigarešu smēķēšana, ko sarunvalodā dēvē par veipošanu. Nikotīns komplektā ar aromatizētājiem kļuvis par daudzu jauniešu ikdienu. Elīna Rotbaha-Zaremba, psiholoģe, Bērnu un pusaudžu resursu centra Siguldas filiāles vadītāja: “Patiešām tā ir atkarība, ja tik daudzi ir mēģinājuši atmest gada laikā, bet viņiem nav izdevies.” Lai pret to cīnītos, pagājušā gada sākumā Saeima ar likumu aizliedza tirgot tabakas aizstājējproduktus, kas satur aromatizētājus jeb tā saucamos “veipus ar garšām”. Likumsargi tajos norāda uz trūkumiem. Normunds Šteinbriks, Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 3. biroja priekšnieks: “Diez ko pozitīvs efekts no tā nav. Tas ierobežojums šobrīd to mērķi nav sasniedzis.” Veselības ministrijā gan uzskata, ka tirdzniecības ierobežojumi savu mērķi sasniedz, taču vēl sekmīgāku cīņu kavē problēmas sadarboties ar policiju.  Sanita Lazdiņa, VM Psihiskās veselības, atkarību profilakses un integrēto pakalpojumu nodaļas vadītājas vietniece: “Diemžēl mēs bieži vien esam vienīgie. Es jums varu pateikti godīgi, ka tā arī ir!” Vai elektroniskās cigaretes jeb veipošana ir palielinājušas smēķējošu skolēnu īpatsvaru? To Atvērto failu pusstundā pēta Raimonds Rudzāts.