Discover
Šņorbēniņi
Šņorbēniņi
Author: Latvijas Radio 3 - Klasika
Subscribed: 12Played: 278Subscribe
Share
© (C) Latvijas Radio 2026
Description
Lai klausītos sarunās par teātri, to skatītos un domātu par redzēto un dzirdēto, "Šņorbēniņos" viesus savulaik aicinājis dramaturgs Lauris Gundars, bet līdz 2024. gada nogalei - teātra zinātniece Ieva Struka.
No 2025. gada janvāra raidījuma vadības grožus pārņēmusi teātra zinātniece Zane Radzobe. Pats raidījums kļuvis garāks, un ēterā tas ir ik piekto sestdienu pulksten 14.05, iekļaujoties jaunajā slejā "Klasika +" un lielāku uzmanību veltot analītikai.
Tāpat šajā sadaļā rindojas pārraides, kas vēsta par aktualitātēm Latvijas teātros: sarunas, reportāžas, diskusijas.
No 2025. gada janvāra raidījuma vadības grožus pārņēmusi teātra zinātniece Zane Radzobe. Pats raidījums kļuvis garāks, un ēterā tas ir ik piekto sestdienu pulksten 14.05, iekļaujoties jaunajā slejā "Klasika +" un lielāku uzmanību veltot analītikai.
Tāpat šajā sadaļā rindojas pārraides, kas vēsta par aktualitātēm Latvijas teātros: sarunas, reportāžas, diskusijas.
102 Episodes
Reverse
Šoreiz "Šņorbēniņos" raidījuma vadītājas teātra kritiķes Zanes Radzobes saruna ar rakstnieku un dramaturgu Jāni Joņevu un scenogrāfu Kristianu Brekti par Latvijas Nacionālā teātra izrādi "Principiāla nostāja" (režisors Roberts Dauburs).
Uzmanības centrā – dokumentālais teātris, Atmodas sarežģītā vēsture un iemesli nepieciešamībai arī pēc nekomfortablām vēstures mācībstundām.
Šoreiz "Šņorbēniņos" – par Matīsa Gricmaņa "Rīkojumu Nr. 2", ko Dailes teātrī iestudējis režisors Valters Sīlis. Izrāde stāsta par Latvijas nesenās vēstures notikumiem – jāsaka, diezgan ekstrēmiem, jo demokrātiskā valstī parlamenta atlaišana nav ikdienišķa parādība.
Taču izrāde ir izpārdota un apspriesta visdrīzāk ne jau vēstures, bet šodienas dēļ. Kaut vai tā iemesla pēc, ka šodien politiķi teātrim draud ar tiesībsargājošu iestāžu uzmanību. Skaidrs, ka šādu skandālu katrs grib redzēt.
Protams, tas ir arī ļoti garšīgs kumosiņš diskusijai. Īpaši tāpēc, ka šis iestudējums kā politiskā teātra piemērs Latvijā ir arī retums.
Raidījuma autore, teātra zinātniece Zane Radzobe uz sarunu aicinājusi aktieri Lauri Subatnieku, kurš izrādē atveido visuzmanīgāk vēroto varoni, proti, Aināru Šleseru, teātra kritiķi Ati Rozentālu, kurš ikdienā ir arī žurnālists un ļoti cieši vēro Latvijas politiskās vides aktualitātes, un komunikācijas speciālisti, kura vienlaikus pārstāv inteliģenta skatītāja viedokli – Ingu Latkovsku.
Par ko liecina skandāli? Un vai Latvijas teātrī ar vārda brīvību viss kārtībā?
Pārraides producente – Sandra Ņedzvecka.
Dailes teātrī nesen notikusi jauna pirmizrāde – režisors Viesturs Kairišs iestudējis Ainas Rendas romānu „Pirmavots”. Pirmās atsauksmes jau ir publicētas, un šķiet, ka izrāde ir veiksme. Bet īpaši interesantu to padara tēma. „Pirmavots” ir ōda absolūtam bezkompromisa individuālismam. Tā esot viena no mīļākajām Īlona Maska grāmatām, un novērojumi rāda, ka arī izrādei skatītāji atsaucas ne tikai mākslas, bet arī savu personisko pārliecību dēļ. ZANE RADZOBE uzlūko šo izrādi kā lakmusa papīrīti Latvijas sabiedrības sapņiem un cerībām. Vai individuālisms Latvijas teātrī un sabiedrībā šodien ir tēma, kas spēj mūs satraukt un iedvesmot? Par to Zane runā ar savām kolēģēm - teātra kritiķēm un zinātniecēm VALDU ČAKARI un LAUMU MELLĒNU-BARTKEVIČU - un aktieri MĀRTIŅU MEIERU.
Rūdolfa Blaumaņa luga "Ugunī" pirmoreiz pie skatītājiem iznāca 1905.gadā Ērgļos – amatieriestudējumā, kurā Baronu spēlēja pats autors, bet Kristīnes lomu atveidoja Blaumaņa brāļasieva Anna.
Par pirmo profesionālo Kristīni gan kļūst pavisam cita mēroga aktrise – Dace Akmentiņa, kas 20. gadsimta sākuma teātrī iemiesoja gan mākslinieces, gan sievietes ideāltēlu.
Ir pagājis vairāk nekā gadsimts, un mums ir jauna Kristīne: Nacionālajā teātrī Ineses Mičules režijā tapis jauns "Ugunī" iestudējums.
"Šņorbēniņos" viesojas divas Kristīnes: Elza Rūta Jordāne no jaunā iestudējuma un Lidija Pupure, kuras Kristīne uz Dailes teātra skatuves pirmoreiz kāpa 1966. gadā.
Lai saprastu, kāds tad ir bijis Kristīnes gadsimts latviešu kultūrā, raidījuma vadītāja Zane Radzobe uz sarunu aicinājusi arī kinozinātnieci Ingu Pērkoni, kura par latviešu sievietēm latviešu kinofilmās ir uzrakstījusi grāmatu, tās nosaukumā liekot Blaumaņa Kristīnes sacītos vārdus: "Es varu tikai mīlēt".
Raidījuma producente – Sandra Ņedzvecka.
Teātra vide mainās līdzi laikam. Bet ko tas nozīmē cilvēkiem, kas tajā strādā? Ko nozīmē būt aktierim šodien? Un kā skatītājam orientēties teātru skandālos?
"Šņorbēniņos" par darbu teātrī, pensijām un talantu diskutē aktrise, dramaturģe, viena no neatkarīgās teātra trupas "Kvadrifrons" dibinātājām Ance Strazda, Latvijas Nacionālā teātra aktrise, Latvijas Teātra darbinieku savienības fonda "Rampa" valdes locekle Daiga Gaismiņa, kā arī Jaunā Rīgas teātra aktieris, dramaturgs un režisors Gerds Lapoška, kurus uz sarunu aicinājusi teātra zinātniece Zane Radzobe.
Pārraides producente – Sandra Ņedzvecka.
Zane Radzobe: No vienas puses, aktieris ir ļoti publiska, bet no otras – arī noslēpumaina profesija, jo no tā, ko darāt, publika redz tikai pašu aisberga smaili. Vai tas ir labi, vai arī tā ir problēma?
Ance Strazda: Tas ir ambīciju jautājums. Šī profesija var būt tik publiska, cik tu pats izvēlies to iznest publiskajā telpā, un tā var būt tieši tik privāta, cik tu vēlies to saglabāt.
Daiga Gaismiņa: Ļoti labi atceros mirkli, kad apmēram trīsdesmit gadu vecumā man bija lielas pārdomas, vai gribu tādu publicitāti, kādu vajadzētu, lai es savā profesijā attīstītos. Izvēlējos iet to ceļu, kurā varu sadzīvot ar sevi un savu ģimeni.
Gerds Lapoška: Man šķiet, ka skatītājam jāredz un jāzina viss tikai par un ap izrādi un to, kas notiek uz skatuves, nevis aizkulisēs vai aktieru grimētavās. Un turos pretī visiem, kuri grib filmēt rullīšus "tiktokiem" vai "instagramiem" par to, kas un kā notiek aizkulisēs. Tas ir nevajadzīgi – pazūd brīnums.
Kā aktieri vispār nonāk savā profesijā? Cik daudz jaunietis, kurš tikai sāk studēt, vispār nojauš, kāda ir šī profesija. Vai atceraties, no kurienes jums radās priekšstats par to, kas ir aktieris, un vai tas ir mainījies, reāli strādājot?
Ance Strazda: Sešpadsmit gadu vecumā sāku strādāt Jaunā Rīgas teātra garderobē. Nostrādāju tur gadus desmit, un tieši tur arī mīlestība pret teātri radās un izauga, un viss tālākais ceļš likās ļoti loģisks un secīgi gāja uz priekšu. Ir gan pilnīgi citādāk, nekā likās, ka būs. To jau kaut kādā mērā uzrāda arī tas, ar cik daudz cilvēkiem tu iestājies kopā [Kultūras akadēmijā], cik daudzi no viņiem pabeidz un cik daudzi pēc tam strādā profesijā.
Gerds Lapoška: Man sākumā bija citi priekšstati un fantāzijas. Tad viss lūza, bruka un veidojās no jauna.
Daiga Gaismiņa: Man līdzīgi…
Kas ir tās lietas, kas fundamentāli mainījušās?
Ance Strazda: Agrāk bija sajūta, ka tas nav rutinēts darbs. Bet ir! Ļoti! Rutīna gan ir jebkurā lietā, bet šajā gadījumā tā ir specifiska. It kā tu visu laiku taisi jaunas izrādes un strādā ar citu saturu, bet faktiski tu visu laiku… taisi izrādes! Viena no domām ir arī par to, ka aktiera profesija ir mainīga. Nav. Un uz to nevar paļauties. Sākot šo darbu, liekas – tagad nu gan strādāšu, bet var gadīties, ka tu diezgan ilgi sēdēsi un gaidīsi, ka varbūt tu strādāsi.
Daiga Gaismiņa: Uzreiz pēc Teātra fakultātes beigšanas ir dažādas ilūzijas par to, kas būs, jo muskuļus esi uztrenējis dažādās jomās: esi iemācījies dziedāt, dejot, dažādos veidos performēt. Kad nokļūsti darba attiecībās, tas, ko un cik no tevis prasa… Viss kļūst savādāks. Nonākot uz lielās skatuves, sākas pilnīgi jauna skola, kas jāapgūst turpmāko gadu laikā.
Ance Strazda: Tāpēc aktiera profesija no ārpuses noteikti izskatās daudz savādāka, nekā patiesībā. Tā ir ļoti liela pašdisciplīna. Ir diezgan skarbi jāstrādā ar sevi un jāveido savs tēls, lai tu šajā profesijā noturētos.
Gerds Lapoška: Sākumā šķiet – katra izrāde, kurā tu piedalīsies, būs pasaulē labākā! Bet izrādās visādi. Par pašdisciplīnu piekrītu – no jauna jāsāk būvēt sava iekšējā struktūra. Bet tas ir skaisti, tur nav nekā slikta.
Diskusiju pilnā apjomā lasiet portālā LSM.LV!








