Laikmeta krustpunktā

Pārāk daudz runu, nekompetences un milzīga neizlēmība, nevis reāli darbi – tā savu aiziešanu no politikas pamato Skaidrīte Ābrama. Par jaunajiem ideālistiem "Progresīvajos" un Kulberga darba spējām, par Lemberga ietekmi un karteļiem Latvijā, arī par savu Latgales igauņu dzimtu – saruna ar Skaidrīti Ābramu Laikmeta krustpunktā. Jaunībā viņa studēja automātiku un telemehāniku, pēc tam vācu valodu un literatūru, bet vēlāk atrada savu īsto aicinājumu ekonomikā. Pēc studijām viņa strādāja par zinātniskās literatūras redaktori, vēlāk pievērsās mārketingam un uzņēmuma vadībai, līdz nonāca Konkurences padomē, kuru vadīja gandrīz astoņus gadus. Tur bija gan būvnieku karteļi, gan uzņēmēju slepenas vienošanās, gan jautājumi par to, kāpēc par vienu un to pašu preci vai pakalpojumu Latvijā mēs reizēm maksājam pārāk dārgi. Vēlāk viņa nolēma, ka valsts lietas jācenšas mainīt arī no otras puses, un kļuva par Saeimas deputāti, kura iestājās par deputātu kompensācijas sistēmas maiņu un amatpersonu atalgojuma caurskatāmību. Latgales saknes un, iespējams, arī latgaliskais spīts viņai palīdzējuši nebaidīties iet pret straumi un uzdot neērtus jautājumus. Taču politika izrādījās arī kompromisu un vilšanās pasaule. 2025.gadā viņa pameta partiju „Progresīvie” un šogad izlēma nekandidēt Saeimas vēlēšanās. Par politiķu karteļiem, Latviju šodien un arī par viņas Ludzas igauņu saknēm, saruna ar Skaidrīti Ābramu. Tagad, kad vēlēšanas jau ir aiz muguras un 14. Saeima aizvada savas pēdējās dienas, protams, jautājums kāpēc nekandidējāt?  Skaidrīte Ābrama: Kāpēc nekandidēju? Droši vien tāpēc, ka man ir ar ko salīdzināt – darbu Saeimā un darbu pirms tam. Ja pirms tam, it sevišķi Konkurences padomē, es tiešām ļoti spēcīgu profesionāļu komandu vadīju, arī milzīga atbildība, ko es uzņēmos. Un arī tas, ka es gāju uz rezultātu, jo gan lietas, gan uzraudzība, gan likuma grozījumi ir vērsts uz to, lai būtu rezultāts, nevis tikai process. Saeimā es vairāk sajutos, ka es esmu iesaistīta procesos. Ļoti daudz manu priekšlikumu, kurus es biju paņēmusi no profesionālās vides, kurus redzēju, ka ir jāsakārto, vienkārši neguva atbalstu. Un pret bija tie cilvēki, kuriem varbūt nav nekādas izpratnes par tiem jautājumiem, kāpēc tas būtu jāgroza. Jums bija vilšanās vienā konkrētā partijā  – "Progresīvajos", vai Latvijas politikā tajā visā sistēmā kopumā? Droši vien abējādi. Politiskajā sistēmā kopumā, jo es redzu politikā ļoti daudz runu, izdabāšanu vēlētājiem, lai tiktu ievēlēti, bet nevis reālus darbus. Milzīga neizlēmība ir.

Es saskatīju glābiņu kamerā un ceru, ka mans "Sērošanas ceļvedis" vēl kādam palīdzēs – saka dokumentālists Ivars Zviedris un filmā fiksē savas izjūtas pēc meitas zaudējuma. Kas notika ar Purva Intu un kāpēc neizdevās Piejūras kino, par sumbriem pierobežā un filmēšanu kapos, arī par savulaik nodibināto videobāru "Vējiņš" – saruna ar Ivaru Zviedri Laikmeta krustpunktā. Šī raidījuma viesis ir teicis, ka dokumentālajam kino vajadzīgi trīs stūrakmeņi – laiks, varonis un notikums. Taču, runājot par režisoru un operatoru Ivaru Zviedri, šķiet, jāpieliek vēl ceturtais – ziņkārība, nepārejoša vēlme paskatīties, kas notiek otrpus durvīm, aiz birokrātijas, aiz cilvēka publiskās sejas un reizēm arī aiz paša režisora robežām. Varbūt tieši tāpēc Ivara Zviedra dokumentālie stāsti nav tikai par to, ko redzam uz ekrāna. Tas ir par mums pašiem, par Latviju, kas reizēm ir absurda, reizēm smieklīga un reizēm skarba. Viņa dokumentālajās filmās ir interese par latvietību un Latvijas laukiem, jo īpaši nomalēm un cilvēkiem tur, interesi par cilvēku. Latvijas dokumentālajā kino šis meklējums gan nav nekas jauns. Herca Franka, Ulda Brauna, Aivara Freimaņa, Ivara Selecka, Jura Podnieka un citu dokumentālistu kino savulaik pavērsa kameru prom no ideoloģiskajām dekorācijām un pretī dzīvajam cilvēkam. Ivars Zviedris ir šīs tradīcijas mantinieks. Tikai viņa Latvija bieži vien ir daudz raupjāka. Purva Inta, zāģeri, robežšķērsotāji, kaprači, vientuļi pensionāri. „Lai kāds tu sūdu muša būtu, bet tevī kaut kas cilvēcisks arī ir iekšā,” – Purva Inta filmā „Dokumentālists” to teica par Ivaru Zviedri, un, iespējams, viņa neapzināti pateica arī ko būtisku par dokumentālo kino. Ka aiz visa, ko kamera fiksē, beigās tomēr jāatrod cilvēks. Ivar, tu Latvijas Radio studijā esi ieradies ar kameru. Vai tu esi tagad kā politiķi pirms vēlēšanām, kuri fiksē un dokumentē visu, ko viņi dara? Vai kā influenceri, kas dokumentē katru savu minūti? Ivars Zviedris: Es filmēju filmu ar darba nosaukumu „Sērošanas ceļvedis”. Redzēsim, vai tas nosaukums tāds arī paliks. Droši vien jau daļa sabiedrības zina, ka no manis atvadījās pirms pāris gadiem mana meita un es īsti nezināju, ko darīt, un es saskatu to glābiņu vienmēr kamerā. Kā mans kino skolotājs Kalvis Zalcmanis teica – kamera ir tāda māte barotāja vai māte sargātāja. Dokumentālais kino jau, ja tu gribi kādu filmu uztaisīt no sirds un labi, ir dzīvesveids tev, un tas arī psihoterapijas seanss. Tad, es domāju, noteikti ir jāfilmē. Es sāku filmēt divu iemeslu dēļ – viens, es gāju pie cilvēkiem, kas bija ar mieru ar mani runāt, un teicu - palīdzi man. Runājām sērošanas procesā. Otra lieta, es domāju, varbūt, ka no tās filmas arī kādam citam kļūs labāk un kādam tā palīdzēs, noskatoties, kādas ir iespējas sērot un ko var darīt sērojot.

Politika man ir paņēmusi ļoti daudz nervu šūnu, piedzīvots lepnums, bailes, pazemojums un gods, tomēr tas bija ļoti interesants periods – atzīst bijušais politiķis, publicists Andrejs Panteļējevs. Par krievu valodu skolās un sabiedrības sašķeltību, par trīs miljonu lietu deviņdesmitajos un premjeru Šķēli, arī par to, kā skolā netika vaļā no trijniekiem un ko tagad māca ģimnāzijā saruna ar Andreju Panteļējevu Laikmeta krustpunktā. Fiziķis, politiķis, publicists. Gan pirms, gan pēc šiem dzīves posmiem viņa atbildes caurvij tāds kā sentiments par iespējami labāko, ko cilvēks dzīvē var paveikt. Un atziņas, kuras gūtas vienās no skarbākajām attiecībām – varas pasaulē. Laikmeta krustpunktā studijā viens no nozīmīgākajiem apvienības „Latvijas ceļš” politiķiem Andrejs Panteļējevs, kurš tagad ar saviem laikabiedriem raidījumu ciklā diskutē par kopā lemto un, kā tas ietekmēs mūs visus šodien. Viņš arī Atmodas laika notikumu dalībnieks, Augstākās padomes, vairāku Saeimu deputāts, „Latvijas ceļa” frakcijas priekšsēdētājs un kopš 2013. gada Latvijas Zaļās partijas biedrs. Esam satikušies dažas dienas pēc 15. Saeimas vēlēšanām. Ir skaidrs, ka Saeimā būs sešas partijas. Kā jūs vērtējat vēlēšanu rezultātus? Andrejs Panteļējevs: Godīgi runājot, rezultāti ir labāki, nekā es sagaidīju, jo es baidījos, ka tās nosacīti latviskās vai valstiskās partijas būs tādas saskaldītas mazos gabaliņos un ka nākošā valdība būs atkal tāda raiba kā dzeņa vēders, ar četriem pieciem koalīcijas partneriem. Tādā ziņā es esmu priecīgs. Es negaidīju tik lielu rezultātu – man liekas, neviens negaidīja. Pirmkārt, kā bijušais „Latvijas ceļa” priekšsēdētājs apsveicu Kulberga kungu, ka viņš ir pārspējis mūsu, „Latvijas ceļa”, rekordu savā laikā. Var patikt vai nepatikt kaut kas Kulbergā, bet labā ziņa ir tā, ka viens politiskais spēks un viens politiskais līderis ir saņēmis ļoti spēcīgu mandātu. Tas nozīmē, ka ir visas iespējas, nemeklējot nepārtrauktu kompromisu koalīcijā, radikālāk veikt kaut kādas nepieciešamās reformas. Mums ilgi nav bijis tā, ka premjeram ir tik liels mandāts. Par to man ir prieks.

Baletā ļoti svarīgi ir izjust centru un nezaudēt mērķi, un tieši tāpat ir dzīvē – saka horeogrāfe un baletdejotāja Lita Beiris. Par tēva darinātajām baleta kurpītēm, uzstāšanos ar Māri Liepu un kāpēc sevi sauc par titāna meiteni, kā savulaik iesaistījās politikā un kā dzima ideja par baleta festivālu, arī par vingrošanu – saruna ar Litu Beiris Laikmeta krustpunktā. Viņa piedzima ar pēdām, par kurām ārsts teica mātei – šis bērns nekad nestaigās. Bet izrādījās, ka tās ir balerīnas pēdas. Baletā, tāpat kā dzīvē, nepietiek tikai ar skaistu augumu un kustību. Ir jāprot noturēt līdzsvaru arī tad, kad zem kājām vairs nav drošas grīdas. Lita Beiris to zina labāk nekā daudzi. Viņa 26 gadus dejoja uz mūsu Baltā nama skatuves, bet, kad priekškars aizvērās, Litas dzīve neapstājās. Sākās nākamais cēliens. Pēc lielās skatuves viņa nevis aizgāja no baleta, bet uzdeva sev jautājumu – kāpēc ne es? Viņa nolēma Latvijā radīt to, kā mums nebija – starptautisku baleta festivālu. Viņa ir piedzīvojusi aplausus un vientulību, lielas lomas un brīžus, kad šķita, varbūt nevienam vairs neesi vajadzīga. Taču balets ir iemācījis pašu svarīgāko – nokrist drīkst, apstāties nedrīkst. Dažreiz dzīves lielais stāsts sākas pavisam nemanāmi – ar mazu meiteni, kura, gaidot tēti pie trolejbusa pieturas Torņakalnā dejo uz trotuāra. Piecu gadu vecumā tēvs Lilitai pats uztaisīja pirmās puantes un no šī brīža sākās ceļš, kas viņu aizveda līdz lielajām baleta lomām. Mūsu dzīve ir kā deja, dažreiz jākrīt, dažreiz jāmeklē jauns līdzsvars, bet galvenais ir turpināt kustību. Latvijas baleta viena no spožākajām prīmām Lita Beiris arvien ir kustībā, un visu viņas dzīvi var nosaukt vienā vārdā – deja.

Vairs nevēlos dzīvot divās pasaulēs un esmu abām kājām atpakaļ Latvijā – saka dziedātāja un komponiste Lolita Vambute un gatavojas 90. jubilejas koncertam. Par estrādi padomju gados un kā čekas dēļ emigrēja, par bērnībā piedzīvoto karu un Vācijas politiku tagad, arī par savām poļu saknēm un – kā būt laimīgai, saruna ar Lolitu Vambuti Laikmeta krustpunktā. "Ja gribēju būt laimīga, man bija jāiemācās izturēt nelaimi." Šādu teikumu var pateikt tikai cilvēks, kurš dzīvē pieredzējis arī daudz zaudējumu, bet nav pazaudējis pats sevi. Lolita Vambute zina, ko nozīmē zaudēt. Bet vēl labāk viņa zina, ko nozīmē atkal atrast un sākt no jauna. Savulaik viņa Latvijas estrādē izdarīja ko tādu, kas šodien šķiet pašsaprotami, bet toreiz bija gandrīz revolūcija – kļuva par pirmo sievieti mūsu estrādes žanrā, kura pati komponēja un pati izpildīja savas dziesmas. Un viņas dziesmas nebija vienkāršs meldiņš. Tajās bija simfoniskās mūzikas elpas sarežģītība un viņas pašas dvēsele. Tāpēc uz jautājumu: "Kāpēc Lolita nevar uzrakstīt vienkārši šlāgeri?" Viņa atbildēja: "Es rakstu tā, kā jūtu." 1972. gadā "Liepājas Dzintarā" viņa tika atzīta par labāko vokālisti. Viņas balss bieži skanēja radio un televīzijā, bet katru dziesmu uz skatuves viņa izdzīvoja kā mazu izrādi. Taču aiz spožās skatuves vienmēr bija tā pati meitene, kurai bērnība bija trūcīga un aiz loga kara šausmas, nebija iespēja iet mūzikas skolā, bet bija klavieres, pie kurām viņa pati pēc dzirdes sāka veidot savu mūzikas pasauli. Un tomēr šodien par to laiku viņa spēj pateikt neticamus vārdus: "Es biju ļoti laimīgs bērns." Vēlāk dzīve viņai atņēma jau ko citu – skatuvi, darbu un iespēju dziedāt, jo pēc atteikšanās sadarboties ar padomju drošības iestādēm Lolita tika izstumta no Latvijas mūzikas dzīves. 47 gadu vecumā viņa aizbrauca uz Vāciju un varētu šķist, ka tur arī beidzas stāsts par vienu no Latvijas spožākajām estrādes balsīm. Bet stāsts turpinās arī šodien. Lolita Vambute gatavojas savai 90 gadu jubilejai. Viņa būs uz skatuves Rīgas Latviešu biedrības namā. Saruna ar cilvēku, kura viena mūža stāsta pietiktu vairākiem mūžiem, bet kura pati joprojām grib tikai vienu – dzīvot, radīt un mīlēt savu Latviju.