Laikmeta krustpunktā

Baletā ļoti svarīgi ir izjust centru un nezaudēt mērķi, un tieši tāpat ir dzīvē – saka horeogrāfe un baletdejotāja Lita Beiris. Par tēva darinātajām baleta kurpītēm, uzstāšanos ar Māri Liepu un kāpēc sevi sauc par titāna meiteni, kā savulaik iesaistījās politikā un kā dzima ideja par baleta festivālu, arī par vingrošanu – saruna ar Litu Beiris Laikmeta krustpunktā. Viņa piedzima ar pēdām, par kurām ārsts teica mātei – šis bērns nekad nestaigās. Bet izrādījās, ka tās ir balerīnas pēdas. Baletā, tāpat kā dzīvē, nepietiek tikai ar skaistu augumu un kustību. Ir jāprot noturēt līdzsvaru arī tad, kad zem kājām vairs nav drošas grīdas. Lita Beiris to zina labāk nekā daudzi. Viņa 26 gadus dejoja uz mūsu Baltā nama skatuves, bet, kad priekškars aizvērās, Litas dzīve neapstājās. Sākās nākamais cēliens. Pēc lielās skatuves viņa nevis aizgāja no baleta, bet uzdeva sev jautājumu – kāpēc ne es? Viņa nolēma Latvijā radīt to, kā mums nebija – starptautisku baleta festivālu. Viņa ir piedzīvojusi aplausus un vientulību, lielas lomas un brīžus, kad šķita, varbūt nevienam vairs neesi vajadzīga. Taču balets ir iemācījis pašu svarīgāko – nokrist drīkst, apstāties nedrīkst. Dažreiz dzīves lielais stāsts sākas pavisam nemanāmi – ar mazu meiteni, kura, gaidot tēti pie trolejbusa pieturas Torņakalnā dejo uz trotuāra. Piecu gadu vecumā tēvs Lilitai pats uztaisīja pirmās puantes un no šī brīža sākās ceļš, kas viņu aizveda līdz lielajām baleta lomām. Mūsu dzīve ir kā deja, dažreiz jākrīt, dažreiz jāmeklē jauns līdzsvars, bet galvenais ir turpināt kustību. Latvijas baleta viena no spožākajām prīmām Lita Beiris arvien ir kustībā, un visu viņas dzīvi var nosaukt vienā vārdā – deja.

Vairs nevēlos dzīvot divās pasaulēs un esmu abām kājām atpakaļ Latvijā – saka dziedātāja un komponiste Lolita Vambute un gatavojas 90. jubilejas koncertam. Par estrādi padomju gados un kā čekas dēļ emigrēja, par bērnībā piedzīvoto karu un Vācijas politiku tagad, arī par savām poļu saknēm un – kā būt laimīgai, saruna ar Lolitu Vambuti Laikmeta krustpunktā. "Ja gribēju būt laimīga, man bija jāiemācās izturēt nelaimi." Šādu teikumu var pateikt tikai cilvēks, kurš dzīvē pieredzējis arī daudz zaudējumu, bet nav pazaudējis pats sevi. Lolita Vambute zina, ko nozīmē zaudēt. Bet vēl labāk viņa zina, ko nozīmē atkal atrast un sākt no jauna. Savulaik viņa Latvijas estrādē izdarīja ko tādu, kas šodien šķiet pašsaprotami, bet toreiz bija gandrīz revolūcija – kļuva par pirmo sievieti mūsu estrādes žanrā, kura pati komponēja un pati izpildīja savas dziesmas. Un viņas dziesmas nebija vienkāršs meldiņš. Tajās bija simfoniskās mūzikas elpas sarežģītība un viņas pašas dvēsele. Tāpēc uz jautājumu: "Kāpēc Lolita nevar uzrakstīt vienkārši šlāgeri?" Viņa atbildēja: "Es rakstu tā, kā jūtu." 1972. gadā "Liepājas Dzintarā" viņa tika atzīta par labāko vokālisti. Viņas balss bieži skanēja radio un televīzijā, bet katru dziesmu uz skatuves viņa izdzīvoja kā mazu izrādi. Taču aiz spožās skatuves vienmēr bija tā pati meitene, kurai bērnība bija trūcīga un aiz loga kara šausmas, nebija iespēja iet mūzikas skolā, bet bija klavieres, pie kurām viņa pati pēc dzirdes sāka veidot savu mūzikas pasauli. Un tomēr šodien par to laiku viņa spēj pateikt neticamus vārdus: "Es biju ļoti laimīgs bērns." Vēlāk dzīve viņai atņēma jau ko citu – skatuvi, darbu un iespēju dziedāt, jo pēc atteikšanās sadarboties ar padomju drošības iestādēm Lolita tika izstumta no Latvijas mūzikas dzīves. 47 gadu vecumā viņa aizbrauca uz Vāciju un varētu šķist, ka tur arī beidzas stāsts par vienu no Latvijas spožākajām estrādes balsīm. Bet stāsts turpinās arī šodien. Lolita Vambute gatavojas savai 90 gadu jubilejai. Viņa būs uz skatuves Rīgas Latviešu biedrības namā. Saruna ar cilvēku, kura viena mūža stāsta pietiktu vairākiem mūžiem, bet kura pati joprojām grib tikai vienu – dzīvot, radīt un mīlēt savu Latviju.

Ja kaut ko rakstu, tad man gribas, lai tas ir ļoti labi, nevis tikai tāpēc, ka amats prasa – saka komponists Uldis Marhilevičs. Par vectēva jūrnieka stāstiem, Maestro smago roku un konservatorijas bohēmu, par "Remix" Amerikā, mūziklu "Tobago" un dzīvi Pāvilostā – saruna ar Uldi Marhileviču Laikmeta krustpunktā. Maestro Raimonds Pauls mūsu šīsdienas viesi reiz ir vērtējis šādi: „Es brīnos, kā tik mazā cilvēkā var būt iekšā tāds temperaments un tāds muzikāls melodiskums, un tik izcils pianista talants.” Šis mazais cilvēks ir pianists un komponists Uldis Marhilevičs, kurš varbūt nav no tiem garākajiem Latvijas mūziķiem, bet kura melodiskums, talants un temperaments ir ne vien reiz Raimonda Paula pamanīts, bet klausītāju novērtēts jau vairākās paaudzēs. Viņa saknes ir Kurzemē, Liepājā, Pāvilostas pusē, Akmensragā, kur meklējamas mammas dzimtas pēdas, bet tēva Stefana dzimta nāk no Latgales. Un arī viņa muzikālajā ceļā vienmēr bijis šo dažādo pasauļu savienojums – akadēmiskā pianistu skola, estrāde, rokmūzika, teātris un, protams, dziesmas. Viena no tām ir „Lūgums” ar Ārijas Elksnes vārdiem. Dziesma, kas 1984. gadā Mirdzas Zīveres izpildījumā uzvarēja „Mikrofona” aptaujā. Varbūt zīmīgi, ka dziesmas stāstā jau ir tas, kas kaut kādā ziņā raksturo arī pašu Uldi Marhileviču – vēlme aizvest klausītāju kaut kur citur ārpus ikdienas un ārpus ierastā. Tu esi teicis: "Es nevaru sēdēt tikai pie klavierēm. Man vajag kustību." Tagad dzirdam tu kusties, domā par nākamo pavasari, pieraksti savas atmiņas grāmatā, ko vēl šodien dara Uldis Marhilevičs?  Uldis Marhilevičs: Tā ir problēma vispār. Cits var sēdēt un smuki visu laiku spēlēt un visu laiku komponēt kaut ko. Es kā tieku no Rīgas ārā tos 200 km līdz saviem laukiem Pāvilostā, mani pārņem kaut kāds īstens latviešu zemnieka gars, jo es tomēr esmu dzimis un audzis…  Dzimis esmu pilsētā, bet arī visu laiku bijis lauku vidē viensētā. Es tieku dabā un tad, protams, es esmu atbildīgs cilvēks, man ir meži, man viņi jākopj, man ir dārzs un tā tālāk. Bieži tajā visā tā kā pazūdu. Tad tik es saprotu, kā nāk koncerts un mana roka kā baļķis, es neesmu spēlējis. Bet no otras puses tā ir laime – saaugt kopā ar dabu. Kas tad mums vēl varbūt tuvāks. Sajūti tādu īsti dievišķo garu tur.

Viss, kas šobrīd pasaulē notiek, atbalsojas tepat Šķērsielā, kur tagad dzīvo arī bijušā diktatora Huseina pulkveža dēls – saka leģendārais dokumentālists Tālivaldis Margēvičs. Kāpēc vidēji izglītoti cilvēki ar augstāko izglītību ir visgarlaicīgākie un kā filmēja Zilākalna Martu, kā savulaik publicēja Ļeņinam veltītu dzejoli un kāpēc narkotiku tableti sauc par vienu no tuvākajām dāvanām – saruna ar Tālivaldi Margēviču Laikmeta krustpunktā. Tālivaldi, ja jums šodien būtu jāizvēlas viena Latvijas vieta un tajā jānofilmē cilvēki tā, kā jūs savulaik filmējāt "Šķērsielu". Kur jūs dotos, ko jūs meklētu? Tālivaldis Margēvičs: Nav nekur jāiet, turpat Šķērsielā. Bet tur jau ir jaunas paaudzes. Tālivaldis Margēvičs: Kad "Šķērsiela" tā plašāk izgāja pasaulē, visi teica: "Tādu filmu var uztaisīt jebkurā ielā." Nevar uztaisīt jebkurā. Tomēr Šķērsiela ir īpaša, jo tai tomēr ir arī sava neparasta vēsture. Šajos 800 metros pašā nabadzīgajā nomalē dzīvoja gan pozitīva personība – rakstnieks Jānis Veselis, gan GULAGa dibinātājs Eduards Bērziņš. Ielai pa vidu scenārists Tālivaldis Margēvičs. Tālivaldis Margēvičs: Lai cik tas dīvaini nebūtu, savulaik ar Šķērsielu Vilnis Baltiņš bija saistīts, viņa sievas māsa Dzintra Vilks, tekstilmāksliniece. Pie tam neviens to neorganizēja, tas vienkārši kaut kā tur krājās. Šai mazajā, pie tam izcili necilajā it kā ielā. Tur visu laiku kaut kas notiek. Tagad, protams, Šķērsiela jau ir kā tāds brends, kas pievelk daudzus. Tur saliek stabiņus pirmos Rīgā. Nevajadzīgi. Ko tik tur nedara! Tad politiķi izmanto savā reklāmā Šķērsielu, ka tur nav kas. Kritizē tos, kas ir pie varas. Redz, kā salika stabiņus... Vienmēr atrod, kāpēc tur ir bijuši, sākot no Šlesera, beidzot diez ar ko. Bez tam tur tomēr tas laikmets joprojām parādās. Pilnīgi neiedomājama lieta – mana mazdēla draugs, kas bieži pie mums nāk, pagalmā rotaļājas. Vienreiz viņa vecāki grib atnākt pie mums ciemos, paskatīties, pie kā dēls tik bieži ciemojas. Un ierodas pāris, kas mani nošokēja. Tas patēvs ir Sadama Huseina uzticamā pulkveža dēls, musulmanis, kas izgājis daudz kam cauri, ar rētām. Tāds būdīgs. Viņš tagad dzīvo Šķērsielā. Nopietni? Tālivaldis Margēvičs: Nopietni! Tā pasaule atkal nāk Šķērsielā iekšā. Viss, kas šobrīd pasaulē notiek, pat no tik tālām zemēm atbalss ir Šķērsielā. Tādu gadījumu tur ir daudz.

Gan cilvēkam, gan pelei, murkšķim vai zilonim ir noteikts sirdspukstu skaits dzīves garumā, bet mēs savu sirdi varam trenēt, daudz staigājot – iesaka kardiologs Andrejs Ērglis. Kā pirmajai asinsvadu paplašināšanai pats locīja katetrus un par modernajām tehnoloģijām tagad, par ārstu izdegšanu un viņu algām, arī par iekrišanu vircas bedrē bērnībā un maestro Paula mūžam jauno sirdi – saruna ar Andreju Ērgli Laikmeta krustpunktā. „Ja mums ir lieli kreņķi, mēs parasti sakām, ka sāp sirds. Un arī sāp, jo sirds uz visu ap mums notiekošo reaģē ātri. Viņa ir ļoti emocionāla. Sirds ir sieviete, un tāpēc mums viņa ir ļoti jāsargā, bet sirds var arī ļoti daudz paciest.” Tā ir teicis Andrejs Ērglis, profesors, kardiologs, kurš savu sirdsdarbu ikdienā veic sava vectēva Paula Stradiņa reiz izveidotajā sirdsdarbā – Stradiņa slimnīcā. Un vēl viens citāts nu jau par pašu profesoru Ērgli. „Sabiedrība redz Andreju tikai priecīgu, bet lai visu laiku būtu priecīgs, vajag nenormālu iekšējo spēku. Nekāda sniegpārsliņa un balta pūciņa brālis nav, bet viņam ir spēks un viņš ir dāsns un ļoti labsirdīgs.” Tā par Andreju teikusi viņa māsa Jana. Saruna ar cilvēku, kura dzīve ir tikpat pulsējoša, nemierīga, priekpilna un jūtīga kā mūsu katra sirds. Andrejs Ērglis: Sirds ir ārkārtīgi mīlīga. (..) Sirds ir ārkārtīgi interesanta. Romāns Lācis kādā sanākšanā teica, ka kardioloģija kā katedrāle. Bet, atklāti sakot, tā sirds ir kā katedrāle. Ja paskatāmies īpaši kādos aprakstos, nezinu, Igo [Viktora], vai vienalga kādu, ko mēs skatāmies, piemēram, par Parīzes Dievmātes katedrāli. Tā tiešām ir ar kambariem, sirds ir ar priekškambariem, sirds ir ar austiņām. Par austiņām ir vesels stāsts. Sirdij ir iekšā vadīšanas ceļi. Tas ir īpatnēji, ka sirsniņa ir tādas Purkinjē šūnas, kas visu laiku dod impulsu. Un man nekad nav bijis īsti skaidrs, no kurienes viņa ņem tos impulsus.