Brīvības bulvāris

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar žurnāla "Ir" komentētāju Paulu Raudsepu par ASV vidustermiņa vēlēšanām un lielvaru veidoto spēles laukumu aktuālajā ģeopolitikā. 3. novembrī Amerikas Savienotajās Valstīs notiks vidustermiņa vēlēšanas, ko uzskata par referendumu par prezidenta darbību kopumā. Ko ASV šis tā saucamā referenduma iznākums nozīmē un kādu domino efektu ASV ārpolitikā tas radīt pārējā pasaulē? Vienlaicīgi ar vidējā termiņa priekšvēlēšanu procesiem no jauna virsrakstu līmenī ir atgriezušās ASV un Krievijas attiecības, kur dienaskārtībā ir likta Ukraina un jautājums par lielvaru zīmētu pasaules kārtību.  Kadā ziņā notikumi, kurus mēs skatāmies par jauno pasaules kārtību, un šis vidusposma vēlēšanu process nav tikai sakritība? Kādā ziņā šīs abas lietas tomēr ir ļoti konkrēti saistītas? Kāpēc tieši tagad notiek ASV un Krievijas sarunas par Ukrainu? Pauls Raudseps: Tās ir cieši saistītas, jo abas atspoguļo vienu un to pašu centrālo notikumu, kas ir tas, ka Tramps ir atkal kļuvis par prezidentu. Nonākot Baltajā namā otro reizi, viņš jūtas pilnībā atbrīvots darīt, kā viņam labpatīk. Viņš domā, ka var lielā mērā ignorēt gan amerikāņu vairākuma vēlmes un intereses, gan arī daudz brīvāk rīkoties ārzemēs, lai realizētu savu skatienu par to, ka, pirmkārt, valsts vara ir viņa personisko interešu pagarinājums, tāds, teiksim, papildinājums. Otrkārt, ka pasaulē valda džungļu likumi. Tas bija arī atspoguļots pagājušā gada Amerikas ārpolitikas stratēģiskajā vīzijā, ko viņi bija uzrakstījuši. Lielā mērā pasauli sadala savā starpā lielvaras. Tas bija skaidri salasāms tajā dokumentā. Respektīvi, Ziemeļu dienvidu Amerika - tā ir Amerikai. Eiropa arī droši vien. Par pārējo mēs tā sevišķi neuztraucamies.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Ukrainas skeletonistu Vladislavu Heraskeviču par sportu kā Krievijas realizētās ārpolitikas daļu un savas paaudzes dzīvi mūsdienu Ukrainā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Ukrainas skeletonistu Vladislavu Heraskeviču par sportu kā Krievijas realizētās ārpolitikas daļu un savas paaudzes dzīvi mūsdienu Ukrainā. Cik bieži jūs esat Latvijā? Latvija jums droši vien ir labi zināma vieta. Vladislavs Heraskevičs: Jā, Latvija ir ļoti tuva manai sirdij, un patiesībā mana skeletona karjera aizsākās šeit, Latvijā, 2014./ 2015. gada sezonā ar Dukuru ģimenes palīdzību. Kopš tās reizes mēs katru gadu kādu laiku esam šeit. Dažreiz vairāk, dažreiz mazāk – atkarībā no kalendāra –, taču vienmēr ar lielu prieku. Šķiet, ka tā bija viena no pirmajām intervijām pēc jūsu diskvalifikācijas Milānas-Kortīnas olimpiskajās spēlēs laikrakstam "The Guardian", kurā teicāt, ka jums palikuši nenoslēgti rēķini ar olimpiskajām spēlēm. Kā jūs redzat nākotnē savas attiecības ar olimpiskajām spēlēm? Vladislavs Heraskevičs: Mana diskvalifikācija bija Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) vadības atbildība, bet olimpiskā kustība – tie ir arī līdzjutēji, cilvēki, kas skatās spēles, dažādu sporta veidu sportisti un treneri. Man joprojām ļoti patīk olimpiskā kustība, man patīk tas, ko tā pārstāv, taču esmu ļoti vīlies SOK lēmumos. Ne tikai attiecībā uz savu diskvalifikāciju, bet arī par neseno ieteikumu atļaut dalību krieviem. Tomēr kopumā olimpiskā kustība ir lieliska, un es gribu piederēt pie olimpiskās ģimenes. Kā jums šķiet, kāda izskatīsies pasaule 2030. gadā? Vladislavs Heraskevičs: Cerams, bez kara. Vai vispār ir iespējams ko tādu prognozēt? Vladislavs Heraskevičs: Protams, to ir grūti prognozēt, jo var notikt jebkas, tomēr es ceru – un tā ir tikai cerība –, ka Ukrainā vairs nebūs kara un mēs mēģināsim atgriezties normālā dzīvē. Pašlaik ir ļoti grūts brīdis. Ja jūs man 2020. gadā būtu teicis, ka mums būs pilna mēroga karš un ritēs jau piektais pilna mēroga kara gads… neviens neticētu, ka tas varētu vilkties tik ilgi un ka Eiropā norisināsies tik milzīga traģēdija. Bet tā nu tas ir. Tāpēc šobrīd es nemēģinu prognozēt neko četrus gadus uz priekšu. Mēs cenšamies darīt savu darbu un kaut kādā veidā atbalstīt savu valsti.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes vadošo pētnieku sociologu Juriju Ņikišinu par to, kāpēc cilvēki izvēlējās nepiedalīties vēlēšanās, populisma politiku un politikas kompetencēm. Visu laiku zemākā Saeimas vēlēšanu aktivitāte un politiskās līdzdalības kritums raisa nopietnu satraukumu gan par Latvijas iekšējo drošību, gan par Latvijas sabiedrības kopējo noskaņojumu un atsvešinātību. Vai vēlēšanu aktivitāte Latvijā, ko mēģinām šobrīd skaidrot un saprast, vai tā bija arī jums kā pētniekam negaidīts pārsteigums? Jurijs Ņikišins: Tā kā es pārsvarā nodarbojas ar salīdzinošo pētniecību, skatos ne tikai uz to, kas notiek Latvijā, bet arī cenšos to iekļaut arī plašākā kontekstā, tad tas nav kaut kas unikāls. Mēs redzam, ka vēlēšanu aktivitāte mēdz samazināties arī citās valstīs. Nesen man bija saruna ar kolēģi no Rumānijas, kas arī radīja datus ar ļoti līdzīgām tendencēm kā pie mums. Protams, analizējot katru valsti, pat ja tendences ir līdzīgas, tik un tā būtu jāmeklē iespējamie skaidrojumi, faktori un cēloņi, nepaļaujoties tikai uz to, ko saka pētījuma atziņas no citām valstīm, jo katra valsts ir atsevišķs stāsts, diezgan unikāls. (..) Ir viena lieta, kas mani uztrauc un kas parādās arī salīdzinošo pētījumu datos, ka Latvija ir starp tām valstīm, kur ir diezgan liels cilvēku īpatsvars, kas vienlīdz pozitīvi novērtē gan demokrātiju, gan arī sistēmu, kuras centrā ir stiprs līderis, kuram nav jādomā par parlamentu un vēlēšanām. Acīmredzot cilvēki bieži vien meklē nevis programmu vai kādu foršu komandu, kas spētu šo programmu izvirzīt, bet joprojām daudzi meklē vienu cilvēku, kurš atnāks un visu autoritatīvi un efektīvi atrisinās. Un cik tas būs demokrātiski vai nedemokrātiski, tas daudzus cilvēkus ne visai uztrauc.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes sociālo zinātņu docētāju politologu Romānu Gagunovu par zemās līdzdalības cēloņiem Saeimas vēlēšanās un demokrātijas auditu Latvijā. 15. Saeimas vēlēšanas ir aizvadītas, un Latvija, iespējams, turpina būt demokrātiska valsts. Gan vēlēšanu kampaņa, gan jaunākie politiskie procesi rāda, ka Latvijas demokrātijai ir arī apdraudējuma riski – pieaugošs populisms, partiju sastāva vājums, politiskās līdzdalības izmaiņas un politiskā procesa kā nemitīgas kampaņas pieaugums. Viena no tēmām, kuru jūs pēc vēlēšanām analizēsiet, būs jauniešu līdzdalība. Tā vienmēr ir bijusi riskanta grupa vēlēšanu procesa analīzē gan Latvijā, gan citās Eiropas valstīs. Vai jūs jau zināt, ko domā jauni cilvēki Latvijā par to, kāda varētu izskatīties demokrātija pie mums? Romāns Gagunovs: Ja mēs runājam par jauniešiem, tad viena tendence, kas sāk parādīties, un tas nav specifiski Latvijā, arī ārvalstu kolēģi ir pētījuši citās Eiropas valstīs, ka pieaug jauniešu vidū neuzticība demokrātijai. Tas ir viens no nepatīkamiem signāliem, jo vienmēr mēs uzskatījām, ka jaunieši ir tie, kuri ir tie kvēlākie demokrātijas atbalstītāji. Parasti mēs runājam par gados vecākiem cilvēkiem, kuri varbūt nejūt to savu lomu demokrātijā. Bet tas, ka jauniešu vidū parādās šādas tendences, tas nav labs signāls. Redzēsim, kā tas ir Latvijā.