Brīvības bulvāris

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar NATO stratēģiskās  komunikācijas un izcilības centra direktoru Jānis Sārtu par hibrīdkara draudiem Eiropas austrumu flangam un Krievijas ietekmes operācijām Latvijas priekšvēlēšanu periodā. Nesen Valsts prezidents sociālajos medijos paziņoja, ka situācija pasaulē, Eiropā un mūsu reģionā ir ļoti saspringta, Krievijas agresija pret Ukrainu un karadarbība Tuvajos Austrumos turpina radīt politisku un militāru eskalāciju un ka šī gada rudens un ziema būs visai sarežģīta un tam gatavojas gan Latvija, gan Eiropa.   Šim Valsts prezidenta paziņojumam sekoja arī jūsu paziņojums sociālajos medijos, ka runa ir par hibrīduzbrukumiem, par ko ir brīdinājušas Latvijas valsts amatpersonas. Un, iespējams, šo ziņu intensificēšanās ne tikai Latvijā, bet arī daudzās Eiropas valstīs liecina par jaunas izlūkinformācijas pieejamību. Ja agrāk šādas ziņas uztvērām kā hibrīdkara instrumentu, ka tiek sētas bailes šajā reģionā, šoreiz ziņu avoti ir citi, tās ir oficiālās amatpersonas. Jānis Sārts: Manuprāt, Krievija šobrīd mēģina ne tikai apziņas ziņā panāk, ka Eiropas valstis pārtrauc atbalstīt Ukrainu, bet principā sagraut apgādes ķēdes. Es pieņemu, ka ir bijusi saruna ar ģenerāļiem Kremlī, kāpēc nekas nenotiek. Viņi noteikti ir norādījuši, ka ukraiņiem visu ražo Eiropā un viņi neko nevar izdalīt, lai apturētu piegādes. Iespējams, ir pieņemts lēmums, ka Krievija ir gatava sist pa tām sistēmām, kas nodrošina visu bruņojumu un citu lietu piegādi Ukrainai. Tas ir viens. Otrs - visdrīzāk tas nozīmē arī, ka viņu riska apetīte ir pieaugusi. (..) Jāsaprot, kā savulaik bija teroruzbrukumi, kas visu laiku tai sabiedrībai būt tādā stresā. Cilvēki var iet bojā. Informācijas telpas ietekme no šā visa var būt diezgan nopietna.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politoloģi Ivetu Kažoku par mūslaiku politikas paātrinājumu, šādas politikas riskiem un ietekmi uz Saeimas vēlēšanām. Līdz Saeimas vēlēšanām ir divas nedēļas, un notikumu intensitāte liek domāt, ka mēs dzīvojam vēstures paātrinājuma laikmetā. Jautājums – vai tas tā ir, ja salīdzinām ar notikumu intensitāti 90. gadu beigās, kad bruka Padomju Savienība un beidzās aukstais karš? Tajā brīdī runāja par vēstures beigām. Kas notiek šobrīd? Kāpēc ir šāds vēstures paātrinājums un šāda intensitāte – vai tas ir Latvijas fenomens, vai tam ir globāli cēloņi? Iveta Kažoka: Es palieku pie apzīmējuma vēstures paātrinājums. Protams, tas, kas notika 80.–90. gadu mijā, kad sabruka vesela impērija, cilvēku dzīvi ietekmēja daudz jūtamāk, nekā tas, kas ir šobrīd. Līdz ar to tas paātrinājums notiek fāzēs un salīdzinoši pakāpeniski. Lielākoties, manuprāt, tas ir skaidrojams ar tehnoloģiju izmaiņām, kas ir nesušas pilnīgi citu veidu, kā cilvēki sazinās savstarpēji, kā viņi uzzina informāciju par sabiedrību. Proti, internets, pēc tam sociālie mediji un tradicionālo mediju noriets lielā mērā ir paātrinājis informācijas apriti starp cilvēkiem. Globalizācijas procesi ir palielinājuši savstarpējās saiknes starp dažādām sabiedrībām.  (..) Pateicoties šim milzīgajam paātrinājumam, ko ir nesušas jaunās tehnoloģijas un jaunās cilvēku saskarsmes formas, šķiet, ka ne tikai Latvijā, bet arī citur nevar runāt par to, ka šis būtu kaut kāds apceres pilns laiks, kad sabiedrība vai cilvēce kopumā varētu atļauties reflektēt par to, kas viņa ir un kur viņa virzās 50 gadu perspektīvā. Notikumi ir tik ātri un tik blīvā intensitātē, ka knapi paliek laiks tiem piemēroties.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politikas zinātņu profesoru Jāni Ikstenu par partiju priekšvēlēšanu tēmām un vēlētāju vērtībām, Latvijas vēlēšanu iznākuma variantiem un iespējamo koalīciju pēc Saeimas vēlēšanām. Vai vēlēšanu tēmas, ko par politikas dienaskārtību padara partijas, patiesi ir tās tēmas, par ko pēc trim nedēļām gaidāmajās Saeimas vēlēšanās mēs arī balsosim? Vai jautājums par nākamo koalīciju un skaidrām "sarkanajām līnijām" ir būtisks Latvijas valsts pastāvēšanas kontekstā? Vai un kā mēs redzam vai neredzam Krievijas ietekmi uz mūsu vēlēšanu procesu? Vai un kā mainās Latvijas demokrātija? ' Vairāki politiskie komentētāji medijos saka, ka šīs vēlēšanas ir arī par valsts aizsardzību, drošību, valsts pastāvēšanu. "Eirobarometra" mērījumi rāda, ka Latvijas iedzīvotājus visvairāk uztrauc karš Eiropā, 72% par to ir ļoti nobažījušies. Vai  redzam arī tēmās, kā partijas šobrīd mēģina mobilizēt vēlētājus? Jānis Ikstens: Droši vien ir abi atbilžu varianti - jā un nē. No vienas puses, Kulberga valdība izveidojās, lielā mērā pateicoties tam, kas notika aizsardzības resorā. Arī Kulberga valdības veidošanas procesā valsts drošība biju viena no lielajām prioritātēm. Tas arī pēc pirmajām simts dienām nav būtiski mainījies. Publiskajā apritē ir nonākušas arī ziņas, ka ir kaut kādas nekārtības iepriekš bijušas un pašreizējais ministrs mēģina vērst lietas uz labu.  Paralēli ir arī citi jautājumi, kas ir aktualizēti. Imigrācijas jautājums un pastarpināti caur to Latvijas nākotnes profils drīzāk demogrāfiskajā izpratnē, Latvijas kā nacionālas valsts, Latvijas kā latviešu valsts jautājums pastarpināti ir dienaskārtībā. Imigrācija noteikti nav starp pieciem nozīmīgākajiem jautājumiem, kas sabiedrību šobrīd nodarbina. Svarīgākie ir ekonomikas attīstība, dzīves dārdzības samazināšana, veselība, izglītība un, protams, arī drošība. Bet daži no jautājumiem, kuri ik pa brīdim parādās valdības darba kārtībā, ir diezgan tālu no tā, kas satrauc sabiedrību. Diemžēl ir jāsaka, ka pagaidām ļoti maz es dzirdu, redzu un lasu tādus konkrētus piedāvājumus, kā risināt Latvijas ekonomiskās attīstības problēmas.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar pētniecisko žurnālisti un sociālo mediju pētnieci Ingu Spriņģi par Saeimas vēlēšanu kampaņu sociālajos medijos, manipulācijām ar ziņu saturu, dusmīgiem politiķu savstarpējiem uzbrukumiem un šo dusmu izplatīšanās algoritmiem. Priekšvēlēšanu laiks šoreiz Latvijā ir sācies salīdzinoši agri, vairāk nekā pusgadu pirms parlamenta vēlēšanām bija jau kampaņas gan sociālajos medijos, gan arī tradicionālajos medijos. Sociālie mediji un tajos iepakotais kampaņas saturs apvieno vēlētājus veidos, kādos pat mēs nenojaušam. Dažiem liek mainīt izvēles, manipulē ar mums, par to nezinot. Kā mēnesi pirms vēlēšanām izskatās Latvijas priekšvēlēšanu kampaņa, kas ir tās instrumenti no sociālo mediju skatupunkta? Inga Spriņģe: Būtiskais faktors, kas uz šīm vēlēšanām ir ļoti svarīgs, ka nav vairs iespējams par maksu pirkt "feisbukā" politisko reklāmu. Iepriekšējās vēlēšanās tu varēji ielikt savu saturu, samaksāt naudu, lai parādītu algoritms vairāk cilvēkiem. Politiskās reklāmas vairs nav. Tas nozīmē, ka politiķiem ir ar ar dabisku saturu jāsasniedz liela auditorija. It sevišķi, ja tu esi bijis kūtrs politiķis, un tev nav jau izveidota sava kopiena, tagad sākt veidot no nulles trijos mēnešos ir praktiski neiespējami. Es to saku kā cilvēks, kurš jau gadiem strādā pie sava sekotāju skaita. Tāpēc arī viņiem ir jābūt radošiem. Un viens no veidiem, kā ātrāk sasniegt [auditoriju], ir emocionālo tēmu jeb dusmu radīšana. Bet tieši tas, ka viņi nevar vairs par naudu nopirkt, viņiem ir pēkšņi – ā, mums ir kaut kas pašiem jāsāk vairāk darīt, ir jāizdomā, kā piesaistīt auditoriju.  Es domāju, tas ir būtiski visās vēlēšanās. Tāpēc šobrīd Lielbritānijā ļoti runā par viņu patreizējo premjeru, cik viņš atraktīvi panāk uzmanību, tieši strādājot uz sociāliem medijiem.  Mūsdienās vispār jebkurā jomā sociālie mediji ir mainījuši komunikāciju, arī žurnālistikā. Domāju, ka nākamajos gados arī žurnālistus tas ļoti mainīs. Mēs šobrīd joprojām daudz "guļam" attiecībā uz saturu. Un politikā ir tieši tas pats. Viss ir balstīts mūsdienās uz personībām. Cilvēki seko cilvēkiem, tev ir jābūt personībai. Tu neseko "Jaunajai Vienotībai", tu seko konkrētam politiķim, kurš tev patīk.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Kultūras akadēmijas zinātņu prorektori un Kultūras un mākslas institūta vadītāju socioloģi Andu Laķi par zinātnes brīvību, pētījumu lietderību un nozīmīgumu un to, kāpēc politiķi šobrīd zinātni izmanto savai priekšvēlēšanu kampaņai. 21. augustā apritēja 35 gadi, kopš atjaunoja Latvijas Republikas konstitucionālo likumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu, proti, Latvijas valsts un varas atjaunošanai de facto. Tikai divas dienas pirms šī vēsturiski nozīmīgā datuma notika Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēde, kuras uzmanības centrā bija zinātne, fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas efektivitāte vai jautājums par to, kā valstij vērtēt zinātnē ieguldīto publisko finansējumu. Par ko mēs diskutējam 35 gadus pēc valstiskās neatkarības de facto atjaunošanas, kāpēc zinātne pēkšņi kļūst par priekšvēlēšanu kampaņas instrumentu un kas ir antiintelektuālisma cēloņi Latvijas sabiedrībā un pasaulē? "Pats fakts, ka politiķi lemj vai ir apņēmīgi izdarīt secinājumus par to, vai ir izvēlētas pareizās tēmas, vai ir lietderīgi iztērēta nauda jeb dažkārt tiek lietots jēdziens "izpļekarēta nauda", tas jau vien parāda, ka mūsu politiskajā domā jeb politiskajā kultūrā pastāv kā norma, ka politiķi ir eksperti zinātnieku tēmu izvēlē un zinātnisko zināšanu lietderīgumu novērtēšanā," vērtē Anda Laķe. "Tas, ka notiek cenzūra jeb politiķi cenšas rekomendēt vai ieteikt to, kādas tēmas tiek izvēlētas pētniecībā, tā nav tikai Latvijas situācija. Kad izveidojās pirmā Trampa valdība Amerikas Savienotajās Valstīs, tika izveidota īpaša politiski administratīvā struktūrvienība, kurai bija dots uzdevums izvētīt ieguldījumus zinātnē. Bija apdraudēti pat tādi ieguldījumi, kas bija saistīti ar pētījumu virzieniem, kas ir Nobela prēmijas saņēmuši."