Rada un raida jau 100 gadus

"Radiofons Latvijā ir vislētākā kultūras un mākslas iestāde. Mazajā aparātā katram klausītājam ir vairāk kā burvība: tur ir tautas augstskola, koncertzāle, parlaments, avīze, deju un simfoniju orķestris, baznīca, sporta laukums - viss, kas vien viņu var interesēt." Tā ir rakstījis Jānis Akuraters, dzejnieks, rakstnieks un viens no Radio direktoriem. Latvijas Radio 100. dzimšanas dienā šajā raidījumā kā svecītes jubilejas tortē iedegšu mūsu darbvietas vērtības, cilvēkus, pārraides un notikumus. Atcerēsimies vairākus pagrieziena punktus radio vēsturē, radio darbiniekus un viņu paveikto šo 100 gadu laikā. Tā teikt, īsais kurss Latvijas Radio vēsturē: no Lintera ierosinājuma līdz raidījumam "Mikrofons", no pirmā radio seriāla līdz barikāžu laikam, akcijai "Dod pieci!" un vēl citiem raibumiem ēterā. Protams, tas zīmīgais mūsu radio ir 1925. gada 1. novembris, kad, kā jau vairakkārt ar mūsu radio jubileju saistītajos raidījumos ir pieminēts, tas sāka raidīt ar Satiksmes ministra Jāņa Pauļuka īsu uzrunu. Tad sekoja pieslēgums Nacionālajai operai, kur translēja Pučīni operu „Madama Butterlfly”. Zināms, ka par šo pieslēgumu radiofons samaksāja 500 latus. Taču pats sākums mūsu darbvietai bija Rīgā tā paša gada 1.martā, kad no Kuģu ielas radiotelegrāfa raidītāja izskanēja eksperimentālas pārraides. Tās bija īsas un neregulāras un nepārsniedza 15 minūtes. Raidījums sākās ar vārdiem „Hallo, hallo, Rīgas radio mēģina”. Interesants ir fakts, ka tā dēvētais radio tēvs, inženieris Jānis Linters, kurš  bija viens no iniciatoriem jaunā medija ieviešanai Latvijā, toreiz gāja pie Saeimas budžeta komisijas un skaidroja, un stāstīja tās pārstāvjiem, cik vienkāršs ir radiouztvērējs. Pirms balsošanas par līdzekļu piešķiršanu šim  jaunajam un nepazīstamajam sakaru līdzeklim, komisijas locekļi sīki izprašņāja Linteru, vai esot jāatver durvis un logi, lai tie radioviļņi varētu iekļūt telpā. Šajā raidījumā neskatām radio notikumus hronoloģiskā secībā, bet jauktā kārtībā, mēģinot izcelt tikai dažus spilgtus gadījumus, cik nu raidījuma hronometrāža ļauj.

YL100 LR - šādu kodu Latvijas Radioamatieru līga raidīs visās radioamatieru frekvencēs mūsu radio jubilejas nedēļā. Par radiotorņu cēlājiem Latvijas vēsturē un par "samīlēšanos radiolietās", godinot tos speciālistus, kas izveidoja un apkalpoja šo Latvijas radiotīklu, saruna ar radioamatieriem - liepājniekiem Oskaru Cēberu un Andri Rozentālu un dundadznieku Ervīnu Kristiņu un rīdzinieku Andri Bruņenieku. Raidot kodu YL100 LR Latvijas radioamatieru līga gan svinēs Latvijas Radio simtgadi, gan arī godinas tos radioamatierus, kuri, sākot no radio pirmsākumiem līdz šodienai ir palīdzējuši veidot un vēlāk apkalpot šo Latvijas radiotīklu. Savukārt informatīvs teksts par mūsu radio angļu valodā tiks publicēts starptautiskajā radioamatieru interneta vietnē "QRZ.COM". Tā stāsta Latvijas Radioamatieru līgas biedrs Andris Bruņenieks. Par šīs amatieru kustības sākumu Latvijā viņš stāstīja 13. aprīļa radio vēstures raidījumā. Šoreiz Andris Bruņenieks ir noorganizējis tikšanos ar citiem amata brāļiem, tāpēc abi dodamies uz Liepāju, lai iepazītos ar Oskaru Cēberu, Andri Rozentālu un Ervīnu Kristiņu. Ieraksts notika Oskara un Maijas Cēberu dzīvoklī. Kamēr citi radioamatieri vēl ierodas, namatēvs no skapja augšas noceļ tādu kā nelielu koferīti pārvilktu ar tumšu dermatīnu, bet šajā koferītī redzama radio staciju skala un viena puse pārvilkta ar mēbeļu  audumu, kas liecina, ka tur iebūvēts skaļrunis. Kastītes īpašnieks Oskars Cēbers un Andris Bruņenieks iepazīstina tuvāk ar šo darinājumu. Oskars Cēbers ilgus gadus strādājis Liepājas radio un televīzijas stacijā, bet ar radio konstruēšanu aizrāvies jau no bērnības, vēl tagad viņam ir saglabājušies pagājušā gadsimta 30. un 40. gadu žurnāli, kur bija drukāti praktiski padomi radioamatieriem. Oskara tēvs savulaik arī veidoja pirmos Liepājas raidītājus, un radio šajā ģimenē daudz nozīmējis arī Oskara māsai. Veidojot mūsu radio 90. gadadienas vēstures raidījumu ciklu, toreiz neko nezinot par tādu radioamatieri, intervēju mākslas zinātnieci Gundegu Cēberi, kura pastāstīja savas bērnības epizodi, kas saistīta ar radio klausīšanos. Savukārt Oskara Cēbera kolēģis, liepājnieks Andris Rozentāls uz interviju ir paņēmis līdz senu fotogrāfiju kopijas. Visi sarunas dalībnieki savulaik ir strādājuši radio stacijās vai raidtorņos. Arī Ervīns Kristiņš ir bijis saistīts ar darbu radio Dundagas radio un televīzijas stacijā. Bet netieši radioamatieru kustībā ir iesaistīta arī Oskara Cēbera dzīvesbiedri Maija.

Latvijas Radio par savu "tēvu" dēvē inženieri Jāni Linteru, elektroinženieri, kurš savulaik absolvēja Pēterburgas Elektrotehnisko institūtu un 1924. gadā ierosināja uzbūvēt Rīgas radiofona raidītāju. Taču šim "tēvam" bija vairāki "dēli" un līdzgaitnieki, kuriem arī ir būtiski nopelni jaunā medija dibināšanā. Par moderno tehnoloģiju ieviesējiem 20. gadsimta 20. gados, par to, kāpēc mūsu mediju sākotnēji sauca par radiofonu, kā attīstījās tā programma un kuri bija labāk apmaksātie radiofona mākslinieki, stāsta Latvijas Universitātes profesore Vita Zelče. "Rīgas radiofona darbības pirmajā gadā programma bija ļoti trūcīga: viens priekšlasījums, kam sekoja koncerts. Un tā – dienu no dienas. Otrais gads jau deva šo to jaunu un ieejot trešajā pastāvēšanas gadā, programma bija jau  kļuvusi vismaz elementārām prasībām atbilstoša.  Muzikālā un vokālā programma tagad izveidota pietiekoši interesanta un pievilcīga. Pārējās nozarēs (informācija, priekšlasījumu daļā u.c.) vēl daudz kas pārkārtojams un pārveidojams, pie kam nebūtu slikti, ja šai darbā ņemtu kā paraugus lielākos Vakareiropas radiofonus." Tā 1931. gadā rakstīja izdevumā "Radio abonentu rokasgrāmata". Jā, skatoties uz mūsu radio dzimšanu, nebija tā, ka sākotnēji jauno mediju uztvēra ar gavilēm. Gan neticība, ka šāds sakaru līdzeklis varētu piesaistīt plašas ļaužu masas, gan nedaudz augstprātīga attieksme no esošajiem kultūras lauka pārstāvjiem – aktieriem, mūziķiem un dziedātājiem, un, protams, minētie pirmie neveiklie soļi ēterā. No otras puses, tolaik radiofons pavēra lieliskas iespējas jauno tehnoloģiju ieviesējiem apliecināt savas prasmes  šī medija izveidē.      Radio sākuma gados ar runātāju, dziedātāju vai citu radošu personību piesaisti tik gludi vis negāja. Pēc laikabiedru atmiņām, tas pats Arvīds Pārups – pirmais radio orķestra dibinātājs un diriģents, programmu pieteicējs un raidījumu vadītājs vienā personā, nolasījis ziņas, tad skrējis uz ielas un tur ķēris teātra vai mūzikas pasaulei piederīgus ļaudis, lai tie piedalītos radiofona programmā. Tā režisors Voldemārs Feldmanis atceras, ka Pārups viņu  angažējis Brīvības bulvārī, solot samaksāt piecus latus par uzstāšanos radio. "Vienmuļība apnīkst arī radiofonā, tāpēc saprotama abonentu vēlēšanās iespējami biežāk dzirdēt kaut ko jaunu vēl nebijušu. Radiofons necieš šablonismu – radiofonā jāvalda  brīvam, dzīvam un ideju bagātam garam. Un tur, kur šī patiesība atzīta, radiofons tiešam aug un zeļ." Šādus vārdus arī var lasīt 1931. gada izdevumā "Radio abonentu rokasgrāmata".

Vairāk nekā 30 gadus mūsu korespondente Latgalē ir Silvija Smagare, kura, kā izrādās, nāk no ļoti "radiofoniskas" ģimenes. Kā ar triju mēnešu pieredzi mediju laukā var tikt darbā radio, par to Silvijas stāsts, ierakstīts viņas mājā Višķu pagastā. Savukārt Rēzeknē iepazīstam mūsu kolēģus Latgales studijā. Tur uzzinām, kur un kā studijas darbinieki apguvuši un apgūst latgaliešu valodu un cik cilvēku var ietilpt vienā nelielā studijā. Par to stāsta Latvijas Radio Latgales studijas Rēzeknē vadītāja Renāte Lazdiņa un viņas kolēģi.   9, 32, 100 – ko, jūsuprāt, varētu nozīmēt šis skaitļu virknējums? Tie ir deviņi gadi, kopš darbojas Latvijas Radio Latgales studija Rēzeknē; 32 gadi, kopš mūsu radio strādā Latgales korespondente Silvija Smagare, un mūsu kopējās darbavietas simtgade. Sākotnēji domāju ilggadējo kolēģi Silviju Smagari uzrunāt Rēzeknes studijā, bet tā kā šodien daļa žurnālistu strādā no mājām, arī Silvija sižetus montē mājā un aicina pie sevis ciemos. Ir saulaina rudens pēcpusdiena, kad ciemojos Višķu pagastā pie Silvijas un Aigara Smagariem: mielojamies ar Silvijas ceptajiem biezpiena plācenīšiem, tos bagātīgi pārlaistot ar Aigara vārīto zemeņu zapti, un klausos Silvijas stāstījumā par to, kā ar triju mēnešu pieredzi žurnālistikā viņa nonākusi Latvijas Radio un kādi nopelni un kāpēc sižetu tehniskajā inovācijā bijuši viņas vīram. Kultūras sižeti un ieraksti ar lauku ļaudīm Silvijai Smagarei ir sirdij tuvākie, bet līdztekus šiem ierakstiem Silvijai nākas arī būt tādai kā reģionālai Krustpunktu Mārai Jansonei vai  Aidim Tomsonam. Turpinot iepazīt kolēģus Latgalē, nākamais pieturas punkts ir Rēzekne, kur kopš 2016. gada darbojas Latgales studija. Tās vadītāja Renāte Lazdiņa, izrāda redakcijas telpu un studiju, salīdzinot ar Doma laukumā esošo tiešā ētera  telpu, te studija nav pārāk liela, viens pusloka formā pārvietojams galds ar mikrofoniem, turpat arī skaņu operatora pults. Iepazinusi studijas izmērus, turpinu iztaujāt te strādājošos. Tā kā ir beidzies kārtējais raidījuma „Kolnasāta” ieraksts, mūsu sarunai pievienojas šī raidījuma producente Guna Zvīdre. Abas kolēģes stāsta, kā savulaik izveidojas Latgales studija.

"…Ar 1969. gada 1. janvāri raidījums "Latviešiem svešumā" tiek pārveidots par programmu "Dzintarkrasts". "Dzintarkrasta" uzdevums ir stāstīt ārzemes dzīvojošajiem latviešiem par dzīvi Padomju Latvijā, iepazīstināt viņus ar mūsu sasniegumiem ekonomikā un kultūrā, plaši atspoguļot ekonomiskas un kultūras saites ar brālīgajām padomju republikām." Šis ir citāts no B.Hiršfelda grāmatas "28 stundas diennaktī". Raidījumi tautiešiem ārzemēs un zviedriem domāta programma, tāpat arī iekšpolitiskie un ārpolitiskie raidījumi - tie visi skanēja ar mērķi propagandēt padomju dzīves "jaukumus" un sasniegumus un parādīt mūsu klausītājiem rietumu pasaules dekadenci. Kopā ar vēsturnieku Kasparu Zelli analizējam, kā padomju laikos Latvijas Radio raidījumos izpaudās šī propaganda. "Marksistiski ļeņiniskā pasaules uzskata propaganda ir  kļuvusi kaujinieciskāka, uzlabojusies ārzemju naidīgās propagandas atmaskošana, pilnveidojušās raidījumu formas un žanri.  Klausītāju uzmanību iemanto Propagandas raidījumu redakcijas raidījumi  „Aiz robežstaba – kapitālisms” un „Notikumu orbītā”." Arī šis ir citāts no B.Hiršfelda grāmatas "28 stundas diennaktī". Ne tikai šajās konkrētajās pārraidēs, bet teju visos raidījumos tolaik izskanēja paradigma par padomju dzīves jaukumiem un sasniegumiem pretstatā Rietumu pasaules dekadencei. Raidījums "Dzintarkrasts" sākotnēji ar nosaukumu "Raidījums latviešiem ārzemēs" sāka skanēt jau 1947. gadā, un kā raksta Boriss Hiršfelds, "raidījums latviešiem svešumā izraisa dzīvu interesi un atbalsi". Raidījumā arī izskan aicinājumi tautiešiem atgriezties dzimtenē. Kaspars Zellis stāsta, ka atgriezās diezgan daudzi, aptuveni trešā daļa no Otrā pasaules kara beigās aizbēgušajiem: vieni  atbrauca pakaļ, jo dzīve bēgļu nometnēs nebija viegla, citiem te palika ģimenes un vēl daļa  atbraucēju bija propagandas upuri. Vēlākajos gados minētajā raidījumā dzirdam īsas intervijas ar latviešiem, kas šeit ieradušies viesos un uzdodot parastos jautājumus, kā patīk Rīga, kādi ir spilgtākie iespaidi, dzirdam arī  slavinājumus padomju iekārtai. Analizējot to laiku pārraides, Kaspars Zellis bilst, ka tās arī tika veidotas ar mērķi šķelt trimdas latviešu sabiedrību, nereti „Dzintarkrastā” tika piesaukti latvieši, kas piedalījušies ebreju iznīcināšanā un tas izraisīja polemiku klaida latviešu vidū. Zviedru valodā skanošais raidījums ēterā parādījās 1960. gadā. Raidījumu vadīja zviedru komunists Hildfings Karlsons un Aldona Tepfere, pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes mazmeita, kura Rīgā  no Zviedrijas atgriezās vien 18 gadus veca, mīlestības dēļ viņa sekoja līdz savam vīram Leonam Reiteram, diriģenta Teodroa Reitera dēlam. Darbu radio atrada, jo tolaik Latvijā bija ļoti maz zviedru valodas pratēju.

"…Vismazākā ir spīkeru studija, tā ir istabiņa, kurā lasa ziņas un spēlē skaņuplates. Jau lielāka ir lektoru studija priekšlasījumiem, tur telpa ir klāta ar grīdsegu, popētiem griestiem, sienas ar priekškariem, galds ar mikrofonu un pulksteni un ērts krēsls." (V. Veldre. laikraksts „Zemnieku Domas" 1937. g.) Kopā ar arhitektu Jāni Lejnieku un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Sabiedrisko attiecību speciālistu Gunti Rozenbergu dodamies lūkot telpas, kuru vairs nav. Klausoties senos atmiņu stāstos, mēģināsim "restaurēt" Latvijas Radiofona gaisotni ēkā Aspazijas bulvārī 5 pagājušā gadsimta 20.-30. gados. Laika posmā no 1902.- 1904. gadam pēc Rīgas arhitekta Jūlisa Pfeifera un Pēterburgas inženiera Leontija Novikova projekta toreizējās Suvorova ielas sākumā pie Teātra bulvāra uzcēla trīs stāvus augstu Pasta un telegrāfa ēku. Paiet laiks, un še esošās sakaru iestādes paspārnē dzimst  jaunais sakaru līdzeklis – Rīgas Radiofons. Kamēr vēl notiek radio ierīkošanas darbi, tiek lemts par vārda došanu  mazajai ieliņai starp pasta ēku un pilsētas kanālu. 1925. gada 2. septembrī „Rīgas Ziņas” raksta: „…Ierosināts jautājums dot nosaukumu ielai, kura sākas no pasta virsvaldes nama un iet līdz prefektūras namam kanāla malā. Iesniegti priekšlikumi šo ielu nosaukt vaj nu par jauno Pasta vaj Radio ielu.” Un tā līdz šai baltai dienai iela nes Radio nosaukumu. Ēku sagrāva vācu karaspēks, atkāpjoties 1944. gada rudenī, bet tā tika atjaunota un daļēji pēc iepriekšējā plānojuma. Tagad namā darbojas LU Ekonomikas un Sociālo zinātņu fakultāte un dodamies meklēt telpas, kur reiz atradies radio. Esam iegājuši Gunta Rozenberga kabinetā trešajā stāvā un mēģinām iedomāties, kur tad atskanēja pirmās radiofoniskās skaņas, jo sākotnēji  jauna medija vajadzībām bija atvēlētas tik pāris telpas un viena  pavisam neliela studija. Toties mēs zinām kā šī studija bija iekārtota "Telpā nav logu. Visas sienas un griesti apklāti ar biezu raibas drānas kārtu, kura brīvi krītošās krokās neatstāj nevienu vietiņu kailu. Zem drānas vēl nāk polsterējums apmēram 10 cm biezumā. Grīdu sedz biezs tepiķis, kurš apslāpē katru soli. Tamdēļ šinī telpā ir neparasts klusums, jo te atrodas visjūtīgākā auss — mikrofons, kurš uztver arī vismazāko troksnīti. Ir pienācis laiks uzsākt programmas noraidīšanu. Tūlīt pēc pa­rei­zā laika noraidīšanas radiofona  runātājs pie­sē­žas pie gal­­diņa apm. 1,5 m attālumā no mik­ro­fona, atver muti un saka: „Rīga – ra­dio­fons. Lab­­vakar...” Tiek nolasīti jaunākie no­tikumi, tirgus un bir­žas ziņas. Šai laikā, protams, visiem pārējiem, kuri atrodas studijā, jā­izturas mie­rī­gi. Kad runātājs savu daļu pabeidzis, tad parasti pēc 3 min. pārtraukuma sākas priekš­­nesumi – dzie­­dātāji pēdējo reizi uzsit uz klavierēm pareizo „toni”; priekšne­su­ma da­ļas vadītājs vi­su ātri vēl pārskata, tad dod zīmi, ar kuru mikrofons atkal tiek ie­slēgts un mūzi­ka, dzie­dāšana jeb kas cits klausītājiem liek atkal aizmirst apkārtni." Paiet tikai viens gads, un jau 1926. gadā pirmā radiostudija izrādās par mazu. Uzbūvēja otru, lielāku, bet drīz vien arī tā neapmierināja radiofona programmu pārraides vajadzības. Pēc plašām diskusijām tika nolemts uzbūvēt pasta ēkai vēl divus  stāvus. To arhitekts bija Dāvids Zariņš. Pasta ēkas divu stāvu izbūvi pabeidza 1933. gadā un radiofona vajadzībām tika iekārtotas piecas studijas: divas bija paredzētas orķestriem un koriem, pārējās – priekšnesumiem ar  mazāku dalībnieku skaitu.

Ja ēterā viss skan un nav dzirdamas tehniskas kļūmes, tad viņu darbs ir labi padarīts. Vēl viņu uzdevums ir uzstādīt mikrofonus, austiņas un datorus studijā, nodrošināt telpā piemērotu akustiku, "saradināt tehniku ar lietotāju". Viņi remontē visu aparatūru, kas saistīta ar uztveršanu un raidīšanu, ķibinās ap mazmazītiņām detaļām un vadiem, un izgudro, kā veiksmīgāk uzbūvēt un iekārtot radio studiju. Un no ēterā raidītā viņi dzird ne vārdu vai mūziku, bet trokšņus, ko neuztver parastais klausītājs. Iepazīstinām ar mūsu inženieru brigādi – vecāko studiju apkalpošanas inženieri Māri Skurbu, komunikāciju apkalpošanas inženieri Dzintaru Dreimani, vecāko studiju apkalpošanas inženieri Induli Mekšu un IT resursu apkalpošanas inženieri Edgaru Jackeviču. Inženieris Māris Skurba urbj, jo veido korpusu ierīcei, kas kalpos kā indikators  skaņas traktam. Skan gana sarežģīti, un ja vēl sāktu izskaidrot, kas tā par ierīci, ko tā uzrādīs un pa kurieni plūdīs signāls, droši vien nepietiku ar šī raidījuma laiku, lai ienirtu tehniskās niansēs, ko pārzina mūsu radio inženieri. Labāk nedaudz iepazīsim viņus pašus un nedaudz ieskatīsimies viņu darba aizkulisēs. Ja Māris Skurba un Dzintars Dreimanis bija mēreni viegli pierunājami sarunai pie mikrofona, tad citi viņu kolēģi  diezgan paskābu sejas izteiksmi ļaujas intervijai. Bilst, ka labāk dara savu darbu, nevis stāsta par to, bet es apsolu, ka process būs īss. Dodos pie Induļa Mekša, kurš vairakkārt saņēmis balvas par savu  paveikto. Indulim ir vairāk nekā 30 gadus ilga darba pieredze būvējot, veidojot, uzlabojot skaņu studijas dažādos radio, darbojies arī kā skaņu režisors koncertierakstos un mūsu radiomājā Induļa redzamākais darbs ir viņa inženiertehniskie risinājumi stikla studijā, kas tiek uzstādīta, sākoties LR5 labdarības  maratonam „Dod Pieci”. Bet uzrunājot intervijai visādi citādi ļoti atsaucīgu un izpalīdzīgu kolēģi, IT resursu apkalpošanas inženieri Edgaru  Jackeviču, viņš aizbildinās ar pēkšņām zobu sāpēm. Kā sendienu zobārsts Edgaru mierinu, ka tas būs ātri, tik drusku pasāpēs, lai kolēģis šo iztaujāšanu piecieš, jo vēlos klausītājus iepazīstināt ar telpu, kur vēl arvien atrodas lenšu magnetofons, un līdztekus citiem darbiem Edgara pienākumos ir senos lenšu ierakstus pārvērst datu formātā, lai pēc tam tie iegultu mūsu digitālās fonotēkas plauktos. Pirms sarunām ar kolēģiem jāpiemin tie tehniskie darbinieki, ar kuru palīdzību pirms 100 gadiem sāka skanēt mūsu radio. Pirmkārt, tas bija  radioelektronikas  inženieris Jānis Linters, dēvēts par radiofona dibinātāju, radiofona tēvu. Viņš bija tas, kurš 1924. gada pavasarī Saeimas budžeta komisijas pārstāvjiem demonstrēja pašdarinātu radiouztvērēju un izskaidroja šī medija darbību, tādejādi pārliecinot komisijas locekļus piešķirt naudu jaunā radio būvei. „Linteram arī bija skolotu kolēģu brigāde – vācbaltietis Rolands Valters allaž bijis labi informēts par visjaunāko elektrotehniskas teoriju, bieži apmeklēja ārzemju raidstacijas un visus redzētos jaunumus ieviesa Rīgas radiofonā, Valdis Ziemelis izskaidroja veicamo visos sīkumos, projektēja pirmo pašu spēkiem būvēto Madonas raidstaciju. Cēsīs dzimušais Harijs Bauers, kurš kopā  ar Laimoni Ozoliņu uzbūvēja visus jaunākos raidītājus un modernizēja visas citas elektroniskās ierīces, tuvinot to kvalitāti vislabākajiem Eiropas valstu radiofoniem,” tā atmiņās par šiem pirmajiem radio tehniskajiem prātiem radio vēstures grāmatā pirms 25  gadiem rakstīja inženierzinātņu doktors un telekomunikāciju vēstures muzeja dibinātājs Jāzeps Ločmelis.

1995. gada janvārī Latvijas Radio darba dienās sāka skanēt jauns radījuma formāts - žurnālisti un raidījuma viesi runāja tiešajā ēterā. Kā raidījuma pieteikumā rakstīja tā autore jaunā žurnāliste no ziņu un politisko raidījumu redakcijas Santa Lauga: „Studijai ir pieslēgts tālrunis un klausītājs uzreiz saņem speciālista atbildi uz viņu interesējošu jautājumu." Kopā ar studijas "Kāp-nes" izveidotājām Santu Laugu un Mairitu Znotiņu atceramies pašus pirmos "pakāpienus" pirms 30 gadiem, savukārt ar vienu no "Kāpņu" veidotājām, žurnālisti Māru Variku, runājam par viņas ilggadējo specifiku radio - raidījumiem lauku ļaudīm. Sarunā arī pieminām Māras gaiļus, kas reiz raidījuma signālu iedziedāja. „Mēs sakām – Kāpnes, bet var taču teikt: Kāp – Nes! Un vārdam rodas citāda jēga – kāpt un nest. Nest var ne tikai savu dzīves krustu, nest var arī otram prieku, labu vārdu.” Tā var lasīt  jaunā raidījuma scenārijā, kas  datēts ar 1995. gada 10. janvāri. Pagājušā gadsimta 90. gadu vidus, radio apraides tīklā  jau kādu laiku skan  jaunas komercradio stacijas, kuras piedāvā ko nebijušu – sarunu šovus, brīvas nepiespiestas sarunas tiešajā ēterā. Latvijas Radio arī skan kas līdzīgs, bet tikai nakts stundās un šajā laikā toreizējās politisko raidījumu redakcijas žurnāliste Santa Lauga nāk klajā ar ideju jaunam raidījumam, kurā tiešajā ēterā uz sarunu tiks aicināti dažādu jomu speciālisti, klausītāji varēs zvanīt un uzdot jautājumus. Vieni viņas ideju uzskata par traku, citi priecīgi piebiedrojas jaunam formātam. Par „Kāpņu” pirmsākumiem stāsta idejas autore  Santa Lauga, kura tagad ir raidījuma „Kultūras rondo” producente, un viņas pāriniece šajā raidījumā - Mairita Znotiņa, kuru šobrīd pazīstam kā „Ģimenes studjas” vienu no vadītājām. No šiem raidījumiem, kas skanēja 90. gadu vidū, nav saglabājušies ieraksti, bet ir viens ļoti īpašs ieraksts mūsu arhīvā - Mairitas Znotiņas sarunā pieminētā „Kāpņu” sadaļa „Viesu grāmata”, kur pirms 30 gadiem Santa Lauga sarunājās ar dzejnieci, rakstnieci un tulkotāju Vizmu Belševicu. Ar laiku raidījuma vadītāju pulkam pievienojās ar Aidis Tomsons, Jānis Tomels, uz īsu brīdi Ineta Meimane un no pieredzes bagātajiem radio kolēģiem arī lauku raidījumu veidotāja Māra Varika. Vēlāk „Kāpnes” transformējās uz  garāku raidlaiku un šo radījumu vadīja gan Ingrīda Ābola, gan  Lia Guļevska, gan Ivars Svilāns, palielinājās arī ierakstīto sižetu autoru kolektīvs un, skatot uz šodienas raidījumiem „Krustpunktā”  un „Kā labāk dzīvot”, var teikt, ka tās ir atvases jeb jauni pakāpieni no sākotnējā raidījuma. Lai arī pirms 30 gadiem daudzi radio darbinieki bija skeptiski noskaņoti pret minēto jauninājumu ēterā, ar lielu labvēlību ”Kāpnēs”  savus sižetus piedāvāja  lauksaimniecības raidījumu žurnāliste Māra Varika. Māra Varika radio nostrādājusi aptuveni 40 gadus, allaž veidojusi raidījumus ap un par  lauksaimniekiem, kā pati reiz atzinusi ar lauciniekiem sarunas viņai  raisās vieglāk nekā ar pilsētniekiem. Pati cēlusies no laukiem - dzimusi Gulbenes novada Rankā, bet kopš jaunības saimnieko Ķekavas pusē un zina visus darbus, kas saistīti ar zemi un mājlopiem. Savulaik studējusi ekonomiku, radio nonākusi  nejaušības pēc un  labāk izvēlējusies radio žurnālista darbu, nevis vadītājas posteni kādā ar ekonomiku saistītā resorā.

"Latvijas PSR radiofons ir ievedis savā programmā skolu pusstundas. Otrdienās raidīs pamatskolām, bet piektdienās – vidus un arodskolām piemērotus priekšnesumus. Radiofons sāks raidīt 1. skolas dienai piemērotu programmu, kas visai skolai kolektīvi jānoklausās. Visiem skolu priekšniekiem ir uzdots rūpēties par radioaparātu uzstādīšanu," tā drukāts 1940. gada Jēkabpils reģionālajā laikrakstā „Brīvā Daugava". Sākoties jaunajam mācību gadam pārskatīsim kādi radioraidījumi dažādos gados bija domāti skolu jaunatnei un kas bija šo raidījumu veidotāji. Tāpat uzzināsim, kā, skolēni būdami, darbu radio sāka Latvijas Radio 5 galvenais redaktors Toms Putniņš un raidījuma „Pēcpusdiena" vadītājs Tālis Eipurs.  Sadaļā „Radio regālija" ieskatīsimies līdz šim senākajā uzietajā diplomdarbā par Latvijas Radio, to 1939. gadā rakstīja toreizējais radio apgādes daļas vadītājs Ervīns Gorkšs. Kāpjoties atpakaļ uz mūsu radio pirmajiem darbības gadiem, ziņas par  skolēniem domātiem raidījumiem ir rodamas pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā, kad kā grāmatā „Latvijas radio 75” rakstīja radio režisors Andrejs Migla: „Parādījās jauns radiodramaturģijas žanrs – literārās pēcpusdienas, kad pie mikrofoniem aicina arī skolēnus. Notiek tiešraides no  skolām un skolu audzēkņi deklamē latviešu dzejnieku darbus.” Trīsdesmito gadu otrajā  pusē Radiofonā reizi nedēļā skanēja tā dēvētas „skolu pusstundas”, domātas atsevišķi 5. un 6.klašu audzēkņiem, vidusskolēniem un tiem, kas mācās arodskolās. Programma tika  izstrādāta kopā  ar Izglītības ministriju. Un šajās pusstundās skolu jaunatne dzird zinātnieku, rakstnieku kā arī valstsvīru vērtējumus  un atzinumus. Kā  teikts  Ervīna Gorkša diplomdarbā par radio, kam pievērsīsimies mazliet vēlāk, tad „…šajās pārraidēs  zināmas tēmas apskata galvenos vilcienos, lai modinātu jauniešu gara lidojumu, interesi par parādību vai notikumu. Skolu jaunatne še manto to, ko citādā ceļā tai grūti vai pat neiespējami gūt.” Plašs skolēniem domātu raidījumu klāsts Latvijas Radio ir pagājušā gadsimta  otrajā pusē, kad ēterā  bērnu un jauniešu raidījumi skanēja sešas stundas nedēļā, stāstot par skudru dzīves pētīšanu, gan Otrā pasaules kara varoņiem. Skolas ziņas, raidlugas, humoreskas,  izzinoši, pamācoši un izklaidējoši – tādi  bija raidījumi „Jānonkulis piktojas”, „Radiožurnāls  oktobrēniem – Tuk – tuk – tuk”, „Pionieru radioavīze” „Atbildam jums, Kāpēcīši” „Ar jums runā Kaspars” „Caur likuma prizmu” „Trešais tēvadēls” un vēl daudzi citi. Skatot uz jaunākiem laikiem, 90. gadu nogali un 2000. gadu sākumu, tad mūsu radio neskanēja pārraides, kas domātas tādiem, kas ierindojas vecuma grupā “pusaudži gados un jauni jaunieši”, bet bija jaunākā skolas vecuma bērniem domāti  raidījumi „Raibā otrdiena” un „Skaitāmā piektdiena”, un tā veidotāji Kaspars Rūklis un Inta Ancāne  lūkoja pēc jauniešiem, kas palīdzētu   gatavot ierakstus. Un tā radio nonāca vidusskolēns Tālis Eipurs, kurš iepazinis darbu šajā  medijā, bija gatavs darīt jebko, lai tik varētu te strādāt. Tālis Eipurs  tālāk pieteicās darbam radio ziņu dienestā, savukārt minēto bērnu raidījumu vadītāji pieaicināja talkā vēl dažus  aktīvus jauniešus un vidusskolēnus, un nolēma, ka jāveido savai mērķauditorijai domāts raidījums. Pirmais šī raidījuma nosaukums bija „Akadēmiskā pankūka”, kas diezgan drīz mainīja nosaukumu uz „Radiobumba”. Atsevišķus stāstus par Radio bērnu un jauniešu raidījumiem dažādos laikos un intervijas ar to veidotājiem interesenti var atrast  tīmekļa pārlūkprogrammā ierakstot vārdus „ Reiz radio”: Skolēnu balsis radio un Pirmā darba vieta - Latvijas Radio. Esam nonākuši līdz mūsdienām, kad jau 12 gadu ēterā skan LR 5, jauniešu auditorijai domāta radio stacija. Viens no tā darbiniekiem ir Toms Putniņš, ienācis te kā vidusskolēns, sācis darbu visneklausītākajā šī kanāla ētera laikā, padarījis to par diezgan klausāmu, kļuvis par ētera producentu, studē tieslietas un nu vairāk nekā gadu pilda galvenā redaktora pienākumus šajā kanālā.

„Omonieši ienāca radiomājā un mūs, vairākus darbiniekus, nostādīja vestibilā pie sienas, bakstīja ar automātiem mums mugurās, ņirgājās… Nevaru apgalvot, vai viņi bija piedzērušies, bet bija agresīvi noskaņoti," tā 1991. gada augusta puča dienu notikumus atceras toreizējais Latvijas televīzijas un radio raidījumu komitejas priekšnieka vietnieks Jānis Ozols. Uzklausām viņa atmiņas par tajā laikā notiekošo radio. Par raidīšanu no slepenās studijas Salaspilī atmiņās dalās toreizējais skaņu inženieris Aigars Semēvics, bet Ingvilda Strautmane atminas, kā tolaik viņa kā ziņu korespondente devās uz citu slepenu studiju raidīt jaunumus tūlīt pēc puča izgāšanās.

Skaniska rosība ris telpā, kur sēd Latvijas Radio 1 ētera operators, šajā gadījumā tā ir Iveta Zvejniece – viena no tiem klausītājam nedzirdamajiem starpniekiem, kas gādā par to, lai raidījuma veidotāja darbs izskanētu ēterā. Gan Iveta, gan viņas kolēģis Aleksis Šaicānovs stāsta par dinamisko darbu pie skaņu pults, vadot pārraides tiešajā ēterā, bet no arhīva materiāliem klausāmies, kā noritēja skaņu operatora darbs agrāk, kad no magnetofona lenšu graizīšanas un līmēšanas pirksti kļuva jēli. Par to stāsta Aija Keizika un Inga Bēdele. Operatora pultij, salīdzinot ar agrākiem laikiem, ir nākušas klāt vairāk pogu, un apkārt pultij rindojas datoru monitori, kur redzams, kādi gabali cik gari ēterā ir spēlējami, kā kosmosa kuģa kapteinis visas šīs uzpariktes uzmana un  kontrolē operators. "Tagad mums ir sēdošs darbs," saka Iveta Zvejniece, bet bija laiks, kad tiešā ētera operators ar cirka žongliera cienīgu prasmi ziņu laikā zibenīgi mainīja lenšu ruļļus un bija kaujas gatavībā labot un tīt kopā vaļā pasprukušo lenti. Iveta radio ir nostrādājusi teju 40 gadus, sākusi kā sekretāre, bet drīz vien pievērsusies operatores darbam.  Gtavojoties kārtējam ziņu izlaidumam, no Ivetas uzzinām, kā precīzajam radio pulkstenim tiek pieskaņota ik sekunde un kas ir „zirgi”, kas palīdz šo precizitāti ievērot. Skaņu operators Aleksis Šaicanovs savukārt darbu pie ētera pults sāka 1992. gadā. Ar viņu runājam par to, kā viņam šķiet, cik ļoti ir mainījušies viņa darba apstākļi kopš magnetofonu, kompaktdisku un minidisku ēras laikiem, tagad darbojoties tikai ar pulti un datoru. „Tiešajā ēterā ir kā hokeja laukumā – situācija var manīties sekundes laikā,” pēc mūsu sarunas Aleksis vēlāk atsūta šādu ziņu telefonā, un ir skaidrs, ka radio ētera operatori ir rūdīti šādiem gadījumiem. Pirms aptuveni 30 gadiem un, protams, arī krietni agrāk puspagraba telpās montāžas studijās raidījumus montēja uz lenšu magnetofoniem. Savulaik tādas meistares  Latvijas Radio bija vairākas, viena no viņām – Inga Bēdele, kura šobrīd strādā radio jau 48 gadus un vēl aizvien nu jau  protams datorā montē radio raidījumus, otra – Aija Keizika, kas 2016. gadā aizgāja mūžībā. Tagad, redzot skaņu datora monitorā, kas izskatās kā trekna kardiogrammas līkne, ir viegli izķert skaņu „blusas” ierakstītajā materiālā, bet agrāk tikai graizot un līmējot magnetofona lentu, bija ļoti jāuztrenē auss un pirkstu veiklība, lai kvalitatīvi samontētu raidījumu. Neraugoties uz šo tolaik smago darbu, tas vilinājis, piemēram Inga Bēdele radio valdzinājumam nodevusies pamatīgi un apzināti mēģinājusi iekarot šo iestādi, lai darītu savu sapņu darbu, proti, montētu raidījumus.

Teodors Lācis un Ludmila Špīlberga bija tie aktieri, kuru balsis visvairāk izmantoja radioteātra vajadzībām Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Tā stāstot par populāriem skatuves māksliniekiem, kas savulaik darbojušies Latvijas Radiofonā, teic teātra zinātnieks E.Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš. Sarunā ar Jāni Siliņu lūkojam, kā tolaik veidoja iestudējumus un kas tajos piedalījās. Klausāmies senus un retus ierakstus minēto aktieru balsīm. „Jaunāko lugu, interesantāko fragmentu lasīšana autoru izpildījumā kļuva par tradīciju Latvijas Radio. Klausītāji dzirdēja paša autora balsi, iepazinās ar labu dramaturģiju un bez šaubām, kļuva rosīgāki  teātra izrāžu apmeklētāji. Par patiesu radioteātra mākslas notikumu kļuva 1927.gada 17. augustā speciāli  radiopārraidēm rūpīgi sagatavotais Rūdolfa Blaumaņa viencēliens „Pēc pirmā mītiņa. (..)Tā sākās mūsu Radioteātris, tā pamazām veidojās arī oriģinālā radio dramaturģija.” Šādus vārdus par Radioteātra pirmsākumiem Latvijas Radio 75. gadskārtas grāmatā rakstīja radio režisora Andrejs Migla. Bet kopā ar Jāni Siliņu lapojam pagājušā gadsimta periodiku, radioprogrammu „Hallo, Latvija” , kur ir runa par aktieru piedalīšanos radio uzvedumos. Diemžēl nav ierakstu no tiem laikiem, arī pieminēto aktieru biogrāfijas nav aplūkots fakts, ka, piemēram, pats Teodors Lācis vai Ludmila Špīlberga būtu darbojušies Latvijas Radiofonā. Vienīgā informācija ir, kā min Jānis Siliņš, tolaiku radio programmas.

"To ko mēs gribam, lai klausītājs dzird, to mēs viņam uzburam," tā savulaik teica Radioteātra skaņu režisors Ungars Savickis. Raidījumā Radioteātra skaņu meistars Valdis Zilveris stāsta par saviem paņēmieniem audio efektu ierakstīšanā. Kā top raidījumu signāli, atklāj Latvijas Radio 1 galvenais mūzikas redaktors Ģirts Bišs. Kā senāk ar skaņām tika "būvētas dekorācijas" Radioteātrī, par to saruna no arhīva ar skaņu režisoriem Ungaru Savicki un Maigoni Ozolu. Reiz sensenos laikos, kad vēl nebija izgudroti datori, kuros vajadzības  gadījumā varēja atrast ikvienu skaņu, lai uzburtu fantāzijas pasauli  klausītājiem, radio skaņu režisori lika lietā izdomu un gluži kā īstā teātrī veidoja dekorācijas, lai aktieri ieraksta laikā iejustos radioteātra vidē. Viens no šiem skaņu meistariem bija Maigonis Ozols. Viņa meistarstiķi bija ieraksti ārpus radiostudijas sienām, pie jūras, uz ielas, mežā, pilīs vai muižās. Izcilais skaņu režisors devas mūžībā 2019. gadā, bet jūsu uzmanībai  piedāvājam ieraksta fragmentu, kas tapa 2015. gadā. Laikrakstā „Rīgas Balss” 1971. gadā intervijā Maigonis Ozols stāsta: „…uz skatuves jūs redzat kā varonis pariet no vienas situācijas, no viena stāvokļa uz citu. Kā viņš ar izteiksmīgu žestu izsaka savu noskaņojumu, turpretim mums pa radio jāpārraida gan kustības, gan žesti, gan jācenšas ar skaņu efektiem klausītāju iztēlē izveidot varoņu ārējo izskatu. Taču tas nebūt nenozīmē, ka skaņa pati par sevi spēj atrisināt visas problēmas – nē! Ir nepieciešami apvienojumi, ir vajadzīga visa skaņu gamma, kā arī prasme to izmantot.” Savukārt par to, kā mūsdienās raidlugas tiek ietērptas skaniskās dekorācijās, stāsta komponists, mūziķis un šobrīd Radioteātra skaņu režisors Valdis Zilveris. Bet kā ir ar tiem mazās formas audiodarbiem – raidījumu signāliem,  kas kalpo kā skanisks virsraksts, kā ceļvedis klausītājam, lai viņš saprastu, ka tūlīt skanēs Krustpunktā, Ģimenes studija, Monopols vai kāds cits no daudzajiem Latvijas radio raidījumiem? Par to stāsta komponists un Latvijas Radio 1 galvenais mūzikas redaktors Ģirts Bišs, kurš jau pagājušā gadsimta 80. gadu beigās sāka darbu audio reklāmas laukā. Visi  LR1 radījumu signāli ir Ģirta pārziņā un viņa veidoti.  Līdzīgi kā Valdis Zilveris, arī viņš atzīst, ka internetā pieejamā ļoti plašā skaņu bibliotēka vai šodien jau pielietojamais mākslīgā intelketa ražojums nav tas labākais un ērtākais risinājums īstenam skaņu māksliniekam.

Kopā Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesori Vitu Zelči lapojam 60 gadus senus un jaunāku laiku studentu diplomdarbus, kuros pētīts Latvijas Radio. Tuvāk ielūkojamies bijušā Latvijas Radio Reklāmas un mārketinga daļas vadītāja Andra Morkāna maģistra darbā „Radio dzimšana un iekļaušanās sabiedrības dzīvē" un bijušā Ziņu dienesta producenta Jāņa Juzefoviča bakalaura darbā par klātbūtnes efektu radio reportāžās. Tostarp arī uzzinām, kādās vietās tagadējie žurnālistikas studenti klausās radio. „Nekad iepriekš civilizācijas vēsturē ne­bija bijis me­dijs, kas bū­tu pārraidījis tik daudz informācijas tik plašai auditorijai. Radio gluži kā pasta sistēma sa­­­sniedza sa­biedrību pat visattālākajā vietās „Nāk ra­diodrudzis! Veļas pār pasauli radiodrudža vilnis. Kur tas nonāk, tur visi sa­slimst.[…] Esiet uz­ma­nīgi! Arī mums tuvojas radiodrudzis.”  Ar šo metaforu sabiedrībai tika no­­do­ta ziņa, ka būt par radioklausītāju ir moderni un reizē – neizbēgami.” Tādas rindas var lasīt Latvijas Radio bijušā Reklāmas un mārketinga daļas vadītāja Andra Morkāna maģistra darbā "Radio dzimšana un iekļaušanās sabiedrības dzīvē: radio diskurss Latvijas presē (1921-1934)". Plašāk par to kā savulaik radio ietekmēja savus klausītājus sarunā ar Andri Morkānu. "Radio  ar savu izteiksmes līdzekļu palīdzību spēj rosināt iztēli, katram klausītājam  pašam iedomājoties savu neatkārtojamo attēlu." Tā  2004. gada bakalaura darbā "Klātbūtnes efekta veidošana radio raidījumos" rakstīja toreizējais komunikācijas zinātņu students un Latvijas Radio ziņu dienesta producents Jānis Juzefovičs, tagad - Rīgas Stradiņa universitātes vadošais pētnieks mediju un komunikācijas nozarē. Viņš bija arī tas, kurš tolaik, tā teikt, atdzīvināja reportāžas žanru radio ziņās.

Nopietns darbs, liela patika uz tekstu ierunāšanu, draudzīga attieksme no pieaugušajiem aktieriem, Antas Klints nestās šokolādes konfektes mazajiem kolēģiem, aktrises Veras Singajevskas pedagoģiskais darbs. Bijušie „radio-bērni": pianiste un koncertmeistare Helēna Laukmane, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Ilze Rūmniece un aktieris un režisors Edmunds Freibergs atceras laikus, kad viņi, skolēni būdami, darbojās arī radio. „Savā mūžā esmu sastapusi daudzus no viņiem – mazus, biklus, vienreizīgus. Nu jau viņi ir daudzināti žurnālisti, apbrīnoti aktieri, respektēti skolotāji, ārsti…,” – tā savulaik radio 75. jubilejas gadā izdotajā grāmatā rakstīja ilggadējā radio režisore Herta Naudiņa, kura strādāja tieši ar iestudējumiem bērniem. Režisore noskatīja mazos ķiparus, kuru runā varēja just talanta dzirksti, un tādus viņa ņēma radio savā paspārnē, lai mācītu un ļautu šīm pērlēm augt un pilnveidoties: aktieri Lolita Cauka, Arnis Līcītis, Rūdolfs Plēpis, kino cilvēki- Juris Podnieks, Vija Beinerte, Ilona Brūvere, žurnālisti Raitis Kalniņš, Daina Oliņa… un vēl daudzi citi spalvas, vārda un kadra meistari sevi sauca par radiobērniem. Viens no viņiem bija mazais Edmunds, kuru šodien zinām kā aktieri un režisoru Edmundu Freibergu. Tā 1965. gada iestudējumā „Kaķīša dzirnavas” Princeses Ilzītes lomu ierunāja llze Vēze, kura paaugoties turpināja darboties Hertas Naudiņas režisētajos „Pionieru radioavīzes” iestudējumos, bet tagad viņa zināma kā sengrieķu valodas speciāliste, Latvijas Universitātes humanitāro zinātņu klasiskās filoloģijas profesore Ilze Rūmniece. Radio viņa ienāca, pateicoties dalībai bērnu dziedāšanas ansamblī. Veru Singajevsku droši vien vairāku paaudžu teātra skatītāji zina kā pasaules labāko vīreli ar propelleru uz muguras, proti, runa ir par aktrises  vispopulārāko lomu – Karlsonu, kas dzīvo uz jumta, bet paralēli darbam Jaunatnes teātrī aktrise darbojās arī kā radio bērnu drāmas ansambļa „Pūpolītis” vadītāja un režisore. Klausāmies fragmentu no 1985. gadā tapuša iestudējuma, kur kopā ar Veru Singajevsku Raiņa dzeju ierunājusi Helēna Laukmane, šodien zināma kā pianiste un koncertmeistare. Uzklausām Helēnas atmiņas par darbošanos šajā drāmas ansamblī.

Gluži kā daudzkrāsainus ziedus Jāņu vainagā liksim kopā fragmentus no tā, kā dažādos gados šie svētki skanēja un skan ēterā, kā vasaras saulgriežiem gadiem ilgu neatņemamo sastāvdaļu - lugu "Skoderdienas Silmačos" savulaik radio raidījumā vērtēja teātra zinātniece Rita Melnace un kura dziesma, runājot par Jāņu laiku, tīk maestro Raimondam Paulam.

"Radiofonā visu krievu gadu valdīja sīkumains birokrātisms un milzu piesardzība. Radio direktora Arveda Smilgas vietā tiek iecelts kreisi noskaņotais Indriķis Lēmanis taču daudz lielāka ietekme uz radio darbību ir bijusi Maskavas ieliktenim - PSRS laikraksta „Pravda" korespondentam Vasilijam Ardamatskim. Liela noteikšana piederēja arī no Krievijas atsūtītajam latvietim Apsītim, kas bija cēlies no Rīgas Jūrmalas un tagad Radiofonā ieņēma kadru daļas vadītāja amatu. Faktiski Apsītis bija čekas pilnvarotais mūsu iestādē." Tā var lasīt "Jāni Mediņa grāmatā "Toņi un pustoņi" 1940. gada jūnijā Latviju okupē PSRS. Krasas pārmaiņas notiek visā valstī un, protams, arī radio kā masu saziņas līdzeklī īsā laikā tiek nomainīta programma un darbinieki. Par Latvijas Radiofona satura un kadru maiņu saruna ar vēsturnieku Kasparu Zelli, no arhīva materiāliem par tā laika mūzikas repertuāru stāsta muzikologs Arnolds Klotiņš.

Latvijas Radio pārvadājamā ierakstu studija parādījās 1936. gadā. Radiofona rīcībā nonāca aparatūra, ar kuras palīdzību reportāžas tekstu un skaņas ierakstīja vaska platēs. Kopš tā laika skaņu pārraides tehnika ir attīstījusies milzu soļiem, taču vēl arvien ir blakusfaktori - mušas, vējš vai tas, ka koncerts, kas nesākas laikā, un tad gan skaņu vīriem translācijas busiņā, gan tiešraižu vadītājiem nākas pasvīst, lai ēterā nevaldītu klusums. Elvis Jansons, Gita Lancere un Ilga Auguste atceras situācijas, kad kāds pasākums nesākas laikā vai cilvēks neatnāk uz interviju. Savukārt no arhīva apcirkņiem paklausīsimies skaņu inženieru Aivara Štengeļa un Jāņa Finkenfūsa atmiņas par translāciju draudiem - mušām un vēju. Pirmā pasākuma pārraide tiešajā ēterā bija tad pat, kad piedzima Latvijas Radio, proti, 1925. gada 1. novembrī notiek pieslēgums operas namam, kur radiofons translē Pučīni operu „Madame Butterfly”. Radiofona dibinātājs, inženieris Jānis Linters vēlāk savās atmiņās raksta, ka par šo pieslēgumu radiofons samaksāja 500 latu un līdz ar to krājumi no iekasētas abonēšanas maksas bija izbeigušies. Radio pārvadājamā ierakstu studija parādījās 1936. gadā. Radiofona rīcībā nonāca aparatūra, ar kuras palīdzību reportāžas tekstu un skaņas ierakstīja vaska platēs. Interesanti, ka pagājušā gadsimta 50. - 60. gados dažu sporta spēļu translācija  nenotika vis tiešajā ēterā, bet gan ierakstā. To atceras  toreizējais tehniskās daļas inženieris un remontu daļas vadītājs ldis Mazvērsītis, kad 2000. gadu sākumā  šīs atmiņas  ierakstīja Ulda meita –mūzikas žurnāliste un Latvijas Radio 2 darbiniece Daiga Mazvērsīte. Uldis Mazvērsītis atceras, ka šīs translācijas toreiz tika ierakstītas pa telefona vadiem. Tagad jau vairāk nekā divdesmit gadu radio rīcībā ir satelīta uztvērēji un visi skaņas signāli nāk, tā teikt, no kosmosa. Translāciju busiņā, kas aprīkots ar satelīta uztvērēju pie nelielas pults, ar skaņu līmeņa monitoriem un datora  ekrānā ar skaņu spektra līkni veras skaņu inženieris Jānis Finkenfūss, kurš teju 50 gadus rūpējas par to, lai skaņa no translācijas vietas nonāk pie radio klausītājiem. Translācijas  brigāde darbojas sazobē ar žurnālistu, kurš  vada konkrēto pasākumu un viens no tādiem ir raidījuma kā „Kā labāk dzīvot” vadītājs Elvis Jansons. Uzrunāju viņu par tiem gadījumiem, kad, neraugoties uz modernu tehniku, labiem laika apstākļiem un komandas darbu, tomēr ir vēl citi faktori, kas var traucēt translāciju. Turpinājumā kolēģi dalās ar stāstiem, kā aizpildīt ēteru tiešraidēs, ja translējamais pasākums nenorit pēc scenārija. Elvim Jansonam ir stāsts par pagājušo gadu, bet pasaules tautu mūzikas raidījuma „Odiseja” veidotāja un mūzikas žurnāliste Gita Lancere atzīst, ka „reizēm cilvēki domā, ka radio pietiek ar labu balsi, taču tiešraidēs ļoti liela un glābjoša nozīme ir tavām zināšanām un sagatavotībai”. Viņa atceras, kā pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā kā jauna radio darbiniece vadīja folkloras festivāla „Baltica” noslēguma koncertu. LR kanāla „Klasika” raidījumu veidotāja, cilvēks ar bagātīgu  pieredzi tiešraižu vadīšanā Ilga Auguste arī uzsver, cik būtiski ir izpildīt mājas darbu, proti, apbruņoties ar informāciju par konkrētu pasākumu un tajā iesaistītajām personām, taču reizumis nākas arī improvizēt un meklēt savā zināšanu bagāžā papildu resursus.

"Ieejas vestibils joprojām atgādina Rīgai pagājušā gadsimta sākumā raksturīgo bagātīgo arhitektūru. Ienākot ēkā, cilvēks var just iedvesmu darbam. Pretī galvenajai ieejai ir majestātiskas kāpnes. Tās veda uz lielo kases operāciju zāli un turpina saistīt visus stāvus, piešķirot ēkai lielmēroga celtnes statusu." Tā raksta Jānis Lejnieks grāmatā "Arhitekta Paula Mandelštama trešais stils" Kopā ar arhitektūras pētnieku Jāni Lejnieku staigājam pa arhitekta Paula Mandelštama projektētās bijušās Rīgas Komercbankas (vēlāk Latvijas Kredītbankas) telpām un skatām, kādus vaibstus te ienesa Latvijas Radio, kad šeit ienāca 20. gadsimta 40. gadu nogalē. Kas ir saglabājies no bankas laikiem un kas - mainījies? Kā arī uzzinām, ko uz viena no šī nama dēļiem savulaik ir uzrakstījis kāds vācu karagūsteknis. Saruna par Jāņa Lejnieka grāmatu "Arhitekta Paula Mandelštama trešais stils" arī raidījumā Radio mazā lasītava. Namu eklektisma stilā, kur kopš 1949. gada mājo Latvijas Radio, projektēja ebreju arhitekts Pauls Mandelštams. Dzimis turīga tirgotāja  Hirša Mandelštama ģimenē Žagarē, skolojies Rīgā Politehniskajā institūtā, kur vispirms ieguvis mehāniķa un pēc tam arhitekta izglītību.  Mūsu galvaspilsētā ir ap 50 namiem, ko projektējis šis arhitekts, likumsakarīgi, ka šoreiz tuvāk iepazīsim ēku Doma laukumā 8. Kopā ar Jāni Lejnieku esam iegājuši vestibilā, kur daļējs grīdas flīzējums, kupolveida griesti un plašās kāpnes ir saglabājušies no nama pirmsākumiem. Dodamies uz grāmatā piesaukto bijušo kases operāciju zāli. Jānis Lejnieks bruņojies ar senā projekta kopijām skatās, kas tolaik ir ierakstīts un iezīmēts bankas būvniecības pIānā. (..) Tur, kur tagad cokolstāvā ir kafejnīca, padomju laikos dekoratīvo kolonnu kapiteļus greznoja piecstaru zvaigznes, atbilstoši tā dēvētajam Staļina barokam, ideoloģija tika pausta arhitektūrā. Ievērības cienīgs ir fakts, ka 1946. gadā, kad bankas ēku sāka pārveidot radio vajadzībām, pārbūves darbus veica vācu armijas karagūstekņi. Grāmatā "Latvijas Radio- 75" ilggadīgs radio inženieris un Radio tehniskas daļas maiņas priekšnieks Ilmārs Ūlands rakstīja: "Celtniecības darbos bija norīkoti vācu  armijas  karagūstekņi. Radio ēkas pusstāvā celtnieki vairāku mēnešu garumā kala durvju ailes vienā no bijušās bankas seifiem. Šim seifam bija dubultas dzelzsbetona sienas ar aptuveni 80 centimetru platu eju starp tām, kuru vajadzības gadījumā drošības nolūkos varēja piepildīt ar ūdeni.  Šāda sistēma radio namam, protams, nebija vajadzīga. Gūstekņi būvēja arī studijas pirmajā stāvā un tehniskās telpas otrajā." Un pirms gada, pārbūvējot tiešā ētera studiju, Radio saimniecības daļas vadītājs Andis Balodis uzgāja dēli, kur uzrakstu vācu valodā atstājos kāds no šiem gūstekņiem.

"Kad Latvijas valsts radiofons agrā 16. maija rīta stundā, gadu atpakaļ tautai darīja zināmus lielos vēsturiskos notikumus, vēstīdams Vadoņa, ministru prezidenta Ulmaņa, un armijas virspavēlnieka ģen. Baloža uzsaukumu latviešu tautai, tad Latvijas pilsētas un lauki modās jaunam darbam, jaunai dzīvei." Tā rakstīts izdevuma "Latvijas Radiofons" 1935. gada 12. maija numurā. 1934. gada 15. maijā, nākot pie varas Kārlim Ulmanim, radio lieti noder kā vadoņa ideju paudējs. Vēsturnieks Kaspars Zellis stāsta par tā laika režīma ietekmi caur radio, un kopā Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva darbiniekiem šķirstām greznu fotogrāfiju albumu, ko Rīgas radiofona darbinieki dāvināja prezidentam Ulmanim vadoņa 60 gadu jubilejā. Protams, ka 30. gados modernais saziņas līdzeklis – radio – ir laba platforma, kur izskanēt Ministru prezidenta un vēlāk arī Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa paustajām idejām, un lai to nodrošinātu, ir vajadzīgi valdošajam režīmam lojāli darbinieki. Tas gan nenozīmē, ka radiofonā tiek ņemti darbā pārliecināti   ulmanisti, vairāk gan tiek skatīts, lai radiofonā, un arī citās darbavietās nestrādātu politiski neuzticami ļaudis. Vairāk par to stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, vēsturnieks Kaspars Zellis. Literātam, politiķim un toreizējam radiofona direktoram Jānim Akurateram piespiež uzrakstīt atlūgumu. Un par to viņš savā dienasgrāmatā raksta, ka no radiofona izvadīts atriebīgā kārtā – bez atvaļinājuma, kas parasti tiek dots augstākiem ierēdņiem, kad tie aiziet no dienesta. Un iemesls tam esot, ka dzejnieks pats ir uzrakstījis atlūgumu, un tādiem, kas paši atlūdzas – neko nemaksā! ”Tā nu šis laikmets ir ievadīts: ar lielu sajūsmu, ar visskaistākiem lozungiem un solījumiem. Un arī ar to lozungu, ka izrēķināšanās nenotiks ar pretējo partiju piederīgajiem. Par nožēlošanu... Vārdi un darbi... cik tie pretēji viens otram.” Tādas rūgtas rindas lasāmas Akuratera pierakstos. Bet tā laika presē, konkrēti avīzes „Pēdējā Brīdī” 1934.gada 1.jūnija numurā rodams šāds teksts: „Kā jau vakar ziņojām. Rīgas radiofona vadītājs dzejnieks Jānis Akuraters atlūdzies no amata. Šai amatā viņu iecēla 1930. gada 9. maijā, toreizējais satiksmes ministrs Frīdrihs Ozoliņš. Pēdējais valdībā reprezentēja Demokrātisko centru. Arī Akuraters bij visai redzams Demokrātiskā centra darbinieks un „Jaunāko Ziņu” redakcijas loceklis. Daudzi cerēja, ka Akuraters, kā nacionālais dzejnieks, arī radiofonā plašākos apmēros piekops nacionālo mākslu un kultūru. Izrādījās, ka tas tomēr nenotika. Radiofonā gan biežāk varēja dzirdēt Demokrātiskā centra biedrus varēja dzirdēt demokrātiskā centra biedrus vaj arī tur reprezentējās centram tuvu stāvošās personas, bet redzamāka nacionālās propagandas darba tur nevarēja saskatīt. Sevišķi no laukiem ne vienreiz vien pacēlās balsis, kas protestēja pret internacionālajiem „šlāgeriem” radiofona programmā un prasīja latvisku programmu. Cerams, ka šīs balsis tagad tiks vairāk ievērotas.” Vēl raidījumā ieskats unikālā fotoalbumā, kas glabājas Latvijas valsts kinofotofono dokumentu arhīvā. Kopā ar dokumentu saglabāšanas nodaļas galveno  fondu glabātāju Santu Blumbergu lapojam palielu albumu, gaiši brūnos ādas vākos, ko rotā  valsts karogs sudrabainu saules staru fonā un  apakšā sarkanbaltiem sarkaniem burtiem uzraksts „Latvijas Radiofons”. -- Visi pielikumā aplūkojamie fotoattēli no Latvijas Radiofona dāvinātā albuma Latvijas Valsts un Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim 1937. gada 4. septembrī.