Kurp griezies, pasaule?

Ukrainā un arī mums priekšā ir kārtējā, tā būs jau piektā pēc skaita, pilnā kara ziema. Par to, kā tas varētu izskatīties, vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra vecākais pētnieks Mārcis Balodis. Vai ir kādas iespējas, ka šī varētu būt miera ziema, ne vairs kara ziema?  "Diemžēl jāsaka, raugoties uz notiekošo gan frontē, gan arī politikā, domājot arī par ASV starpniecību, es šobrīd neredzu tādu skaidru perspektīvu, ka līdz ziemai, kaut vai decembra sākumam, situāciju varētu atrisināt. Pieņemot kaut vai lokālu pamieru vai uguns pārtraukšanas režīmu kā potenciālu izeju no situācijas. Nemaz nerunājot par kādu visaptverošu miera līgumu vai tādu fundamentālu risinājumu situācijai. Izslēgt pilnībā nevar, bet, analītiski skatoties, šobrīd neredzu indikatorus, kas liecinātu par to, ka tas vispār varētu būt iespējams," vērtē Mārcis Balodis. Arī Latvijā jārēķinās, ka dažādas Krievijas īstenotas hibrīdkara operācijas arvien būs. Turklāt, vērojot energoresursu cenas pasaulē, arī mums jāgatavojas ziemai, kurā diemžēl apkures, degvielas un līdz ar to visu citu preču cenas visdrīzāk, mums prieku nedarīs. Arī mums ziema nebūs viegla. Mārcis Balodis norāda, ka "ekonomiskais spiediens vai neapmierinātība var tikt konvertēta arī politiskā spiedienā ar ambīcijām mainīt mūsu attieksmi pret Krieviju vai mainīt attieksmi arī pret Ukrainu. (..) Tas var kļūt par politiskās, ekonomiskās un, es teiktu, arī  pārliecības noturības pārbaudījumu par to, uz ko mēs paši esam spējīgi, ko mēs paši esam gatavi panest, lai atbalstītu tos, kuriem atbalsts ir nepieciešams, un lai arī mēs paši tiktu no visas šīs situācijas ārā "sausām kājām", nevis izdomātu šoziem augstu gāzes cenu dēļ atgriezties pie Krievijas dabas resursu importa, piemēram."

Ķīna - tas ir šajā raidījumu ciklā nepārejošs temats, pie kura laiku pa laikam vērts atgriezties. Šoreiz saruna par to, kāda ir šībrīža Ķīnas pozicionēšanās pasaules politiskajos procesos un arī Ķīnas iekšpolitiskā situācija. Analizē Latvijas ārpolitikas institūta direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Iesākumā par to, kas notiek Pekinā, turienes varas virsotnē? Skaidrs, totalitāras sistēmas, varas koncentrācija priekšsēdētāja un prezidenta Sji Dzjiņpina rokās ir liela, tomēr cik lielā mērā tā ir vienpersoniska lēmumu pieņemšana, cik tomēr kolektīva, kādas augstākās partijas struktūras? Kuri faktiski ir tie otrais, trešais, ceturtais cilvēks aiz Sjī Pekinas varas virsotnē? "Par kompartijas ģenerālsekretāru Sji Dzjiņpins kļuva 2012. gadā, un bija skaidrs, ka pēc pāris mēnešiem viņš kļūst arī par Ķīnas Tautas Republikas priekšsēdētāju jeb, kā to starptautiski dēvē, prezidentu. Tad bija lielās gaidas, ka viņš būs tāds ar cilvēka seju, atšķirībā no Hu Dzjiņtao [iepriekšējais Ķīnas vadītājs], kurš bija tāds tehnokrātisks un robotīgs varasvīrs. Likās, ka viņš būs runājams no Rietumu viedokļa un ka viņš noteikti turpinās izaugsmi un mēģinās atrisināt tās sociālās problēmas, kuras šī izaugsme bija radījusi. Kad Ķīnas atvēršanās pasaulei process turpināsies. Nekā nebija," norāda Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. "(..) Sji Dzjiņpins faktiski diezgan ātri parādīja, ka viņš nejūtas komfortabli situācijā, kad viņam kāds nepiekrīt. Viņš uzreiz ieviesa tautā populārus pretkorupcijas pasākumus, "sitot gan pa tīģeriem, gan pa mušām", bet tajā pašā laikā arī tieši pa tiem tīģeriem un tām mušām, kuras viņam šķita viņu apdraudošas. Un šodien nav tāda otrā, trešā un ceturtā. Mēs redzam, ka jebkura galva var noripot, it īpaši tajos amatos, kuros ir ne tikai politiskā, bet arī militārā vara. Nav arī tāda otrā, jo Sji Dzjiņpins nav iezīmējis arī politiskajā varā sev mantinieku. Viņš faktiski ir pagarinājis savu termiņu. Kurš ir otrais, trešais un ceturtais? To, pat stāvot pie Ķīnas centrālās rezidences augstā mūra, nevar redzēt. Ne tikai no Rīgas to nevar redzēt."

Raidījuma uzmanības centrā ir Tuvie Austrumi, Palestīna, palestīnieši un Izraēlas gadu desmitiem ilgais konflikts un attiecību dinamika. Sarunbiedre studijā ir analītikas vadības grupas "Powerhouse Latvija" starptautisko attiecību vadītāja Sintija Broka-Kovalevska. Uz jautājumu, vai palestīniešu valstiskums ir kaut kas iespējams un īstenojams, pētniece norāda, ka uz to ir sarežģīti atbildēt. "No akadēmiskajām pozīcijām raugoties, svarīgas ir definīcijas, ko mēs saprotam ar valstiskumu, kādu lomu valstiskumā spēlē pašnoteikšanās tiesības, kāda ir iekšējās pārvaldes sistēma to realizēt un kāds šiem procesiem ir starptautiskās sistēmas atbalsts. Protams, pēdējos gados esam novērojuši, ka jebkas, kas saistās ar Izraēlas un Palestīnas attiecībām, no vienas puses, tiek skaidrots un analizēts caur normatīvajām prizmām, starptautisko likumu, cilvēktiesībām, humanitārajām tiesībām, starptautiskā tiesiskuma ietvarā. Pastāv princips starptautiskajā tiesiskumā – ja tauta ir izrādījusi interesi virzībā uz pašnoteikšanos, tad starptautiskās sabiedrības pienākums ir to atbalstīt. No otras perspektīvas, vienmēr saduras interešu un ideoloģijas konflikts šajā jautājumā, jo ir drošības prizma."  "Lai cik paradoksāli neizklausītos, 7. oktobra terorakts pret Izraēlu Palestīnas jautājumam deva vēl vienu "dzīvību", vēl vienu elpu," norāda Sintija Broka-Kovalevska. "Līdz tam mēs par to nerunājām, tas nebija dienaskārtības jautājums. Šobrīd jautājums ir atgriezies ne tikai medijos, bet arī politiskās dienaskārtībās arī tādās valstīs, kur tas vēsturiski nav bijis nepieciešams, tostarp Latvijā. Pateicoties tam, ka ir sabiedrības spiediens uz sabiedrisko un politisko diskusiju, es paredzu, ka šis jautājums no dienaskārtības nepazudīs. Bet nesaku, ka tas tiks arī atrisināts."

Raidījumā Kurp griezies, pasaule? saruna par iespējamām Krievijas režīma akcijām pret NATO teritoriju - pret Baltijas valstīm un Poliju. Runājam par to, kas jau tiek apspriests kopš pilna mēroga kara sākuma Ukrainā, bet pēdējos mēnešos būtiski atkal aktualizējies mediju vidē. Analizē politologs, Latvijas Ārpolitikas institūta vecākais pētnieks Sandis Šrāders. Par iespējamām Krievijas akcijām pret NATO pēdējā laikā tiek runāts tajā kontekstā, ka Krievijai pavisam militāri neklājas spoži, triecieni pa Krievijas iekšieni kļūst arvien pamanāmāki, frontē nekādu spožu panākumu nav. Putinam ir tāda īpašība, ka viņš mēdz laikā, kad viņam diez ko neiet "uz viena spēles galdiņa", pārcelt spēli uz nākamo. Savā laikā, kad Ukrainā pirmās kara fāzes situācija bija it kā iesprūdusi, Putins aktīvi iesaistījās Sīrijā pilsoņu karā, kas nešķita tajā brīdī ļoti loģiski, bet Krievija tur sevi militāri un ģeopolitiski sāka apliecināt.  Cik nopietni vērtējama kāda konvencionāla iebrukuma iespēja? Sandis Šrāders: Militārie plānotāji saskata Krieviju kā draudu no 1994. gada, kad tika izvesta Krievijas armija. Būtībā visu laiku, kamēr Krievijas armija ir mums blakus, tā ir militārs drauds, jo vienmēr pastāv iespēja, ka tā varētu tikt pielietota. Par pašreizējiem notikumiem. Ir pilnīgi skaidrs, kā stratēģiskā situācijā Ukrainas un Krievijas attiecībās ir mainījusies, jo Ukraina spējusi kara laikā attīstīt industriju, kas ļauj tai izdarīt to ar pašu mājās saražotajiem ieročiem, ko vienmēr Ukraina ir lūgusi no Eiropas, no Amerikas Savienotajām Valstīm. Ir pilnīgi skaidrs, ka piektais [kara] gads un laiks, kas ir pavadīts Krievijai tā saucamajā speciālajā militārajā operācijā, liek Krievijā ļoti daudziem militāristiem un politiķiem, un plānotājiem, stratēģiju un filozofiem uzdot jautājumu - uz kuru pusi virzās Krievija? Vai tā joprojām ir speciālā militārā operācija, kuras mērķis bija dažu dienu laikā sagrābt Ukrainu? Skaidrs, ka tas ir pilna mēroga karš, kā tas tiek uztverts Ukrainā un arī Eiropā, un citās valstīs. Krievijā, ja tas ir karš, tad tas noteikti ir pret NATO, demokrātijām un visām lietām, kas Krievijai un Krievijas sabiedrībai vienmēr nav bijušas pieņemamas.  Lai Krievija mainītu kaut ko šī kara laikā, kura dinamika pamazām, bet pakāpeniski pāriet Krievijai nelabvēlīgā situācijā, ir jādestabilizē. Viena iespēja ir horizontālā destabilizācija. Attiecībās pret Ukrainu Krievija vienmēr ir izmantojusi vairāk ieroču, vairāk pārkāpusi noteikumus, gājusi vairāk likumpārkāpumos un teroristiskos aktos pret Ukrainu savā karadarbībā nekā Ukraina. Lai destabilizētu vai mainītu kara gaitu, protams, ir pieļaujama, un daudzi analītiķi un arī izlūkdienesti ir teikuši, ka Krievija varētu veikt hibrīdoperāciju - īsu, limitētu karu pret kādu no NATO dalībvalstīm, kādu Baltijas valsti vai Poliju, kas varētu pārbaudīt NATO vienotību. Ja NATO nav vienots, tad skaidrs, ka mēs kā bloks esam ievainojami un Krievija savas militārās spējas var pārvirzīt uz kādu citu mērķi, sakot, ka Ukraina patiesībā ir izdevusies operācija, ka Krievija sasniegusi [mērķus], lai arī tā nav. Eiropas valstīm, protams, ir jāraugās uz papildu riskiem, uz ko jau norādījuši arī Polijas līderi, uz ko norādījuši Latvijas izlūkdienesti, arī britu un amerikāņu izlūkdienesti. Bet ziņas, protams, nav tādas, kādas bija pirms 2022. gada februāra, kad indikācijas bija neapstrīdamas. Un mēs redzam, ka tas noveda pie pilna mēroga kara pret Ukrainu.

Raidījuma temats ir Krievijas maigā vara, tās pašreizējās izpausmes un kā uz to reaģēt. Vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Marts Eduards Ivaskis.  Eduards Liniņš: Šis gads gandrīz vai izskatās pēc tāda pavērsiena gada. Mēs atceramies sabiedrības noskaņojumu kara sākumā, pirmajos mēnešos, kad ļoti konsekventi tika rautas saites ar Krieviju, pārtraukti sakari ar zinātniskajām un kultūras institūcijām, kur tādi vēl bija. Tika lauzti kontrakti ar krievu operdziedātājiem, māksliniekiem. Tagad vērojam zināmu svārsta kustību pretējā virzienā. Tāda spilgta bezdelīga vai varbūt pat jāsaka - maitu lija bija daļēji izdevies mēģinājums atkal atvērt Krievijas paviljonu Venēcijas biennālē. Marts Eduards Ivaskis: Runājot par sportu un kultūru, man šķiet, ka vērtīgi ir saprast, ka ne vienmēr šie lēmumi, kas ir šajā gadījumā Starptautiskās Olimpiskās komitejas lēmums un no tās izrietošie federāciju lēmumi, kā arī Venēcijas biennāles valdes lēmums, atspoguļo vispārējo sabiedrības un arī pat dažreiz valstu nostāju attiecīgajā jautājumā.  Par Starptautisko olimpisko komiteju. Jāsaka, ka tā ir vienmēr ir bijusi aktīva cīņa jau kopš paša 2022. gada. Vispār Krievijas iekļaušana aizliegto valstu sarakstā. Tas beigu beigās ir lobijs šīm federācijām. Olimpiskais sports ir bizness arī, un Krievija ir aktīvi sevi lobējusi un iefiltrējusi dažādās sporta federācijās jau kopš 2006. vai 2005. gada, varbūt pat ātrāk. Mēs tam izlauzāmies cauri 2022. gadā. Tur bija inerce un virziens. Četri gadi bija vajadzīgi [Krievijai], lai izlauztos tam cauri. Bet vēl ne galīgi. Par karogu un himnu vēl nav pieņemts lēmums. Un par to mēs turpināsim cīnīties. Man liekas, ka Krievijai vēl aizvien ir sava nosacītā vara un spēja vilkt sviras dažādās valstīs, kuras ir daļa no šīm federācijām, it īpaši globālajos dienvidos, kur vēl aizvien Krievijai ir nozīmīga loma. Austrumos ar Ķīnas atbalstu, viņiem ir diezgan liela partnerība ar daudzām citām valstīm, kuras ir pretstatā mūsu mērķim.  Par kultūru. Kā tu jau minēji, tā vairāk jau bija kā tāda maitu lija. Krievijas ekspozīcija nebija publiski atvērta Venēcijas biennālē, viņi rādīja uz ekrāniem. Beigās arī Eiropas Savienība atvilka finansējumu, bija protesti un arī boikoti. Ja godīgi, arī Itālijas valdība nebija apmierināta ar šo rezultātu un vispār šo lēmumu. Noteikti sabiedrībā ir lielāks nogurums tagad, nekā tāds bija 2022. gadā. Noteikti Krievija ir atradusi jaunus veidus, kā manevrēt, bet cīņa nekādā veidā nav beigusies un tā turpinās. Katru reizi, kad Krievijai kaut kas izdodas, mēs izvērtējam, mēs sakām: jā, šeit mums nesanāca mūsu vēlamais mērķis, ejam tālāk. Viena izgāšanās nenozīmē, ka viss ir sabrucis.