Atspere

"Patiesībā jau "Zelta globuss" ir balva ne tikai Latvijas kino: tā ir pirmā balva neatkarīgajam animācijas kino. (..) Tagad ar to "Straumi" gan ir tā, ka nevarēs jau gaidīt, ka arī visas nākamās Ginta filmas – vai visi projekti, pie kuriem es strādāšu – būs ar līdzīgiem panākumiem. Tie būs citādāki darbi un, cerams, tieši ar to arī uzrunās skatītāju: tur būs jauni meklējumi, kas nav vis saistīti ar kaķiem un nerunājošiem zvēriem, bet gan ar citiem personāžiem un tēmām, kas arī, cerams, uzrunās plašu auditoriju visā pasaulē," saka Ginta Zilbaloža filmas "Straume" producents Matīss Kaža. Viņš — arī "Spēlmaņu nakts" Gada jaunais skatuves mākslinieks. Viņš — arī viens no enerģiskākajiem un jaudīgakajiem jaunās paaudzes kino nozares profesionāļiem.   Anete AšmaneVilsone: Vai šis laiks tavā dzīvē ir "Straumes" laiks? Matīss Kaža: Pavisam noteikti – jā. Dažādos līmeņos un dažādās izpratnē. "Straumes" laiks arī tādā ziņā, ka notikumi vienkārši ar mani notiek – pēkšņi un negaidīti, un tad kaut kā uz tiem ir jāreaģē. Tāpat kā kaķim filmā! Vai šonedēļ iznācis arī kāds miera mirklis, lai patiešām saprastu, ka viena no vislielākajām un vissvarīgākajām kino balvām ir saņemta, turklāt arī Latvijai tā ir pirmā – pateicoties jums? Nē, nav, jo paralēli bija vēl viens cits darbiņš – Kultūras akadēmijā mums bija pirmizrāde studentu izrādei "Degošie". Arī tagad viss turpinās, jo strādāju pie izrādes Nacionālajā teātrī. Tā ka vismaz līdz marta vidum joprojām būs gan "Straume", gan arī citas paralēlās straumes, jo turpinās arī balvu sezona: tūlīt būs zināmas nominācijas gan kino balvai "Bafta", gan "Oskaram", gan vēl visādi citi pasākumi, kuri, cerams, palīdzēs filmai "Straume" iegūt vēl vairāk skatītāju visā pasaulē. Kā ir ar kritiķu atzinību: vai par "Straumi" ir arī sliktas atsauksmes, vai tomēr tikai un vienīgi sajūsminātas? Par visām filmām ir arī sliktas atsauksmes. Arī par "Straumi" ir sliktas. Tomēr kritiķu atzinība un balvas, arī skatītāju atzinība – vai uz ko tādu tu un Gints Zilbalodis sākumā varējāt cerēt un gaidīt?  Skaidrs, ka tik ārkārtīgi pozitīvu rezonansi negaidījām – tas būtu ļoti naivi. Tagad mēs kaut kā cenšamies uz to pēc iespējas adekvātāk reaģēt un turpināt strādāt arī pie Ginta nākamā projekta, neskatoties uz visu to, kas jāpaveic vēl ar šo filmu – galvenokārt tās ir mārketinga un publicitātes aktivitātes. Bet tas, uz ko mēs cerējām vēl izstrādes procesā, bija Kannu kinofestivāls, jo, zinot Ginta iepriekšējās filmas "Projām" panākumus un arī šīs filmas kvalitātes un unikālo autora rokrakstu, domājam, ka potenciāls tur varētu būt. Bet arī tur neklājās viegli: festivālā iekļuvām pēdējā brīdī – jau tad, kad tā programma jau bija izziņota. Bijām kā viena no papildus pievienotajām filmām… Kannu kinofestivāls, protams, bija ļoti spēcīga starta platforma, jo tās filmas, kuras ir Kannās, iegūst ārkārtīgi lielu preses uzmanību, industrijas uzmanību. Mums arī paveicās ar to, ka bijām vienīgā animācijas filma konkrētajā konkursā, un tad jau tā izcēlāmies. "Straume" saņēmusi ne tikai kritiķu un nozares profesionāļu atzinību: arī skatītāju kopējais skaits, kas jau noskatījušies filmu, ir ārkārtīgi liels. Jā, tur varētu būt jau virs pusotra miljona noteikti. Šobrīd Meksikā nedēļas, pusotras laikā jau ir vairāk nekā 500 tūkstoši skatītāju – Latvijas filmai tas ir nebijis precedents, ka tik milzīgs skatītāju skaits mazā laika periodā to noskatījies. Tāpēc paldies meksikāņiem, kuriem ir ļoti mīļa šī filma ar kaķi. (smaida) Kaut gan jāsaka, ka no izplatītāju puses tur bija sarīkota milzīga mārketinga kampaņa. Mehiko un arī citās lielajās Meksikas pilsētās esot daudz milzīgu izkārtņu ar filmu. Vai jums plūst arī sajūsminātas fanu vēstules? O jā, arī spāņu valodā! Ļoti daudz tiekam tagoti instagramā un citur, tiktokā ir ļoti daudz video. Jo īpaši tagad, kad filma jau nonākusi Amerikā. Arī digitālajās platformās "Apple TV" un "Fandango" ir daudz video par to, kā kaķi skatās "Straumi". Un tad raksta, vai noskatījās filmu līdz galam vai tomēr apnika, bet daudzi kaķi esot noskatījušies to līdz galam.  Kad filma martā nonāks digitālajās platformās arī Latvijā, tas varētu būt otrais skatītāju vilnis – kaķi, kuri mājās skatās filmu. (smejas) Un izrādās, ka projekts ar mazu finansējumu var pārspēt simtiem miljonu vērtas filmas un vislielākās animācijas studijas. Šoreiz tā sanāca, bet domāju, ka filmas veiksmes noteicošais faktors ir tas, ka, līdzko cilvēki un arī konkrētās balvas balsotāji šo filmu ir noskatījušies, viņu attieksme pret to ir ārkārtīgi pozitīva. Cilvēki ar šo filmu ir pārņemti un ļoti emocionāli stāsta, ka viņiem šī filma liek domāt pat par eksistenciālām, trauslām, ārkārtīgi personīgām lietām. Katram tas ir kaut kas cits. Filma strādā vispārīgā līmenī un ir brīvi interpretējama – tur  ir tik daudz simbolu, kurus var atkodēt, un katrs pieķeras kaut kam citam. Tāpēc mēs ļoti aktīvi strādājam tieši pie tā, lai maksimāli daudz balsotāju šīm balvām un industrijas pārstāvji Amerikā arī noskatās šo filmu. Esam dzirdējuši labus vārdus no daudziem brīnišķīgiem pasaulē pazīstamiem amerikāņu kino autoriem, toskait no Benija Avni, Bila Heidera. Tas iedvesmo – ka šie lielie vārdi tik tiešām arī šajā filmā saskata kaut ko jaunu un oriģinālu. Gintam arī bija iespēja šīs nedēļas laikā ar dažiem no viņiem satikties. Priecājamies, ka neatkarīgai animācijai ir atbalsts. (..)  Jo patiesībā jau "Zelta globusa" balva ir ne tikai Latvijas kino: tā ir pirmā balva neatkarīgam animācijas kino, jo "Studio Ghibli" filmas "The Boy And The Heron", kas varētu būt tuvākā neatkarīgajai animācijai un kura līdz šim saņēmusi "Zelta globusu", budžets ir 80 miljoni dolāru. Tas nav salīdzināms ar pusnabadzības apstākļos veidoto filmu "Straume". 2017. gadā tapa tava pirmā filma – "Vienu biļeti, lūdzu"... Jā, un tai bija diezgan lieli panākumi kino festivālos dokumentālajā žanrā – it īpaši tajā ziņā, ka tā bija jauna režisora debija. Filmas "Vienu biļeti, lūdzu" panākumi palīdzējuši man taisīt jau nākamās filmas, jo bija iemantota uzticība, kas jaunajiem režisoriem reti kad tiek dāvāta. Vienmēr jau ar tādu skepsi skatās, kas tad tur iznāks, vai konkrētajam cilvēkam var uzticēt lielbudžeta projektu Latvijas kontekstā vai valsts finansējumu. Tagad gan ar to "Straumi" ir tā, ka nevarēs jau gaidīt, ka arī visas nākamās Ginta filmas (vai visi projekti, pie kuriem es strādāšu) būs ar līdzīgiem panākumiem. Tie būs citādāki darbi un, cerams, tieši ar to arī uzrunās skatītāju – ka tur būs jauni meklējumi, kas nav saistīti ar kaķiem un nerunājošiem zvēriem, bet gan ar citiem personāžiem un tēmām, kas arī, cerams, uzrunās plašu auditoriju visā pasaulē. Tas, kas ir mainījies pēc šīs filmas – tagad tās vārds ir izskanējis un Gints Zilbalodis kļuvis par vienu no pazīstamākajiem animācijas autoriem pasaulē, un tas nozīmē, ka mēs ceram iedvesmot jauniešus gan Latvijā, gan citur pasaulē, kas taisa nelielas animācijas filmiņas tieši šādā pašā brīvpieejas programmatūrā 3D kā mēs "Blenderī" vai citā, ka tas ir iespējams – ja tev ir redzējums un stāsts, ko pastāstīt, un tu esi gatavs būt emocionāli patiess un atklāts pirmkārt jau pats pret sevi, tad tas ir iespējams. Tas ir arī darba jautājums. Jo tik daudz, cik Gints šos gadus strādājis pie "Straumes"… Tas ir milzīgs apjoms, un jāsaprot, ka nebūs tā, ka tu vienkārši ieslēgsi programmiņu, kaut ko pačakarēsi, un pēc pusgada tev būs kaut kas ģeniāls. Tas tiešām ir darbs sešas, septiņas dienas nedēļā piecu gadu garumā. Vai tu piekrīti plaši izskanējušajam apgalvojumam, ka tieši animācija ir viens no spēcīgākajiem Latvijas kino industrijas žanriem? Animācija nav žanrs. Kā pērn teica Pablo Berdžers, saņemot Eiropas Kino akadēmijas balvu par "Robotu sapņiem" – animācija nav žanrs,  tā ir viena no kino formām. Tas ir izteiksmes veids. Pašā animācijā var būt dažādi žanri: varam uztaisīt kriminālfilmu, vesternu, piedzīvojumu filmu un tā tālāk. Bet kā medijs, kā izteiksmes veids, kā viena no kino tehnikām mūsdienu animācija tiešām ir tā, ar kuru mēs visdrīzāk varam uzrunāt visplašāko auditoriju šodienas kontekstā, jo mums ir tā iespēja atšķirties no tā kanona, kurā strādā lielākā daļa mūsdienu animācijas studiju gan Eiropā, gan Holivudā. Tur viss veidots "Pixar 3D" estētikā. Šķiet, ka gandrīz visas filmas veidojis viens un tas pats mākslinieks, jo tās estētiski ir ļoti līdzīgas, personāži ir ļoti līdzīgi, un gandrīz visās ir pāris dziesmu kaut kur pa vidu, lai varētu tikt nominētas "Oskaram" par labāko dziesmu... Īpaši būtu vēlams pievērst uzmanību animācijas īsfilmām: lūk, tas gan ir formāts, kurā parādās ļoti daudz oriģinālas, interesantas, eksperimentālas stāstniecības. Tā ir ļoti atšķirīga vizuālā valoda. Skaidrs, ka pilnmetrāža prasa komerciālu potenciālu, jo animācija ir dārga un ilgi top. Tāpēc tur būs pārdodamāks virziens. Bet arī tur Eiropas, Āzijas un arī Dienvidamerikas neatkarīgā kino veidotāji var izcelties ar savdabīgu, oriģinālu stilu. Amerikā tas ir nedaudz grūtāk, bet arī tur šad tad parādās jaudīga neatkarīgā animācija. Tu pirms mirkļa pieminēji, ka Ginta nākamā filma būs citāda. Skatoties arī uz tavu režisora darbu, veidojot filmas – katra no tām ir atšķirīga! (..) 2017. gada intervijā Lienei Jakovļevai tu teici, ka ar filmu "Kur vedīs ceļš" gribi aizsāk žanru, kas nav tipisks latviešu kino, ar to domājot vesternu. Vai tas tev arī kā māksliniekam, kā režisoram ir apzināts lēmums – regulāri mainīt virzienus un mākslinieciskās trajektorijas, kurās tu dodies? Varbūt vēlies izaicināt sevi? Es domāju, ka jā. Arī tādā ziņā, ka pirmkārt man tas ir jauns lēciens nezināmajā, un, otrkārt, ir bail atkārtoties, kas kaut kādā ziņā stimulē iešanu jaunā virzienā vai mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu citādāku izmantojumu, dažādus meklējumus. Taču vēl tā ir vēlme kaut kā atsvaidzināt kopējo kino ainavu un Latvijas kontekstā piedāvāt jaunus virzienus. Bet domāju, ka tas pamata uzstādījums vienmēr ir – kas ir tas stāsts, kas tevi emocionāli šobrīd satrauc vai arī par kādu tēmu

Šovakar, 23. novembrī, teātra patriarha Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, uzzināsim teātra balvas "Spēlmaņu nakts" ieguvējus. Bet vēl no rīta "Klasikā" tiekamies ar Ati Rozentālu — teātra kritiķi, pagājušās sezonas "Spēlmaņu nakts" žūrijas priekšsēdētāju, laikraksta "Diena" žurnālistu un arī pieredzējušu mūzikas pasaules pārzinātāju. Liene Jakovļeva: Iespējams, ne visi, lasot tavas recenzijas un apcerējumus par teātri, aizdomāsies par to, ka tikpat daudz uzmanības, strādājot laikrakstā "Diena", tu velti politikai. Atis Rozentāls: Kā es parasti saku, maizi pelnu ar to, ka esmu Latvijas ziņu redaktors un šad un tad mani uzaicina arī Latvijas Radio raidījums "Krustpunktā". Pagājušajā nedēļā biju Valmierā un satiku vienu senu paziņu, kura teica: "Beidzot tu runā kā cilvēks, nevis tik gudri kā radio!" (smejas) Man nav žurnālista izglītības, bet žurnālistikā strādāju jau ļoti daudzus gadus, un sociālpolitika ir mana maize. Bet otra profesija ir teātra kritika: esmu beidzis maģistrantūru. Tas ir tas sviestiņš uz maizes.  Vai brīžos, kad tev nav jāvērtē konkrētais iestudējums, tu vari izbaudīt teātri vienkārši tāpat – ar prieku? Tieši vakar kādam teicu, ka tādu situāciju, kad es skatītos izrādi ar tā saucamajām nevērtējošajām acīm, jau gandrīz vairs nav. Varbūt kaut kur ārzemēs, kad skaidri zinu, ka nebūs jāraksta – tad varu palaist tos grožus vaļā. Savulaik intervijā Jakovs Rafalsons man teica: "Nu, ja jūs jau galvā rakstāt recenziju brīdī, kad skatāties izrādi, mēs skatāmies divas dažādas izrādes!" Es viņam piekrītu. Bet tajā pašā laikā neko darīt tur nevar: jau izrādi skatoties, viss pa tiem plauktiņiem jāsaliek... Un īpaši jau tad, ja esi "Spēlmaņu nakts" žūrijā un labi apzinies, ka sezonas beigās būs lielā izvērtēšana. Vakar salikāt visus punktus uz "i". "Lielajā mūzikas balvā" žūrija tik tiešām tos uzvarētājus uzzina brīdī, kad viņi tiek nosaukti. Kā ar jums? Mēs zinām... Ik pa brīdim ir priekšlikums, ka arī mēs varētu nezināt, bet mēs tam nemitīgi pretojamies viena iemesla dēļ: tāpēc, ka brīdī, kad žūrija nobalso, jābūt pārliecībai, ka atrāviens uzvarētājam ir pietiekami liels. Ka tur nav nejaušības un ir tikai viena punkta pārsvars. Jau vairākus gadus savu vērtējumu fināla fāzē liekam pēc sistēmas, ko savulaik ierosināja Eduards Liniņš, kas bija žūrijā – tieši togad manis žūrijā nebija –, un mēs tai pieķērāmies. Tā ir ļoti elastīga un ērta sistēma. Katrs žūrijas loceklis katrā kategorijā izvirza trīs pretendentus: pirmajai vietai liek trīs punktus, otrajai – divus, trešajai – vienu. (..) Šādi ir elastīgāk un pārliecinošāk, ka punktu skaits un uzvarētāja izrāviens ir lielāks. Arī vakar tā darījām. To, kādi ir rezultāti, es, protams, neteikšu, bet cīņas mums vakar nebija. Bija gan viena kategorija, kurā mēs pārbalsojām, jo tur bija tiešām vienāds punktu skaits. Un tas ir tas fakts, kāpēc mums jāzina rezultāti, jo diviem uzvarētājiem balvas netiek dotas. Esam devuši klusēšanas zvērestu. (smejas). Bet ir tāds trakums: pirms ceremonijas satiec cilvēkus, par kuriem tu jau zini, ka viņi dabūs balvu, bet tu nedrīksti iet klāt un apsveikt...  Vai esi saskaitījis, cik izrāžu vienā sezonā noskaties? Neesmu tik čakls kā Dita Jonīte – viņa skaita un raksta feisbukā. Es visu laiku saku, ka pienāks kaut kāds datums, kad arī es tā sākšu rīkoties, jo tas ir ļoti labi, tas ir ērti pašam. Ap simtu droši vien sezonā ir. Skaits kopumā gan ir samazinājies. Mēs savā laikā lielos teātrus lamājām par to, ka viņi pārvērtušies par fabrikām, jo pirmizrāžu laikā parasti bija trīs pirmizrādes vienlaicīgi. Dailē, piemēram, ar vienas dienas starpību bija vienlaicīgi trīs pirmizrādes: Lielajā zālē, Mazajā zālē un Kamerzālē. Tagad ir mazāk. Toties nāk klāt jaunas spēles vietas. Ir taču vēl "mazie" un neatkarīgie teātri, kurus taču arī vērtējat.  Protams, protams, jebkurš projekts, kurš vēlas, lai to vērtē, var pieteikties Teātra darbinieku savienībā, un tad šo projektu kritiķi noskatās. Arī komercprojekti var pieteikties. Mēs galu galā arī "Sfinksu" skatījāmies, un Maksims Busels ir nominēts. Bet tur iniciatīva jāizrāda viņiem pašiem. Jo uz valsts teātriem mēs ejam vienkārši tāpēc, ka mēs ejam, jo mums ir arī jāliek atzīmes. Tas nav tikai tā, ka izvirzām nominācijas. Un ko ietekmē šīs atzīmes? Teātru finansējumu. Koeficientu. Nezinu, cik lielā mērā, bet katrā ziņā mēs šīs atzīmes godprātīgi liekam. Piecas dažādas kategorijas desmit ballu sistēmā šogad – līdz šim bija piecu ballu sistēma – visām valsts kapitālsabiedrību izrādēm. Līdz ar to mums ir pienākums visas šīs izrādes noskatīties. Šovakar ir svētki. Bet kāda ir tava pieredze? Daudz nažu dūrienu esi saņēmis pēc tam, kad kaut kas pēc kāda prāta nav īsti pareizi izvērtēts? Bijis dažādi. Ir cilvēki, kuri nāk klāt, un apkampjamies, bet man bijusi arī diezgan traumatiska pieredze, kad pēc nomināciju paziņošanas sociālajos tīklos sākās kampaņa, ka viss ir nepareizi. Togad pirmoreiz biju žūrijas priekšsēdētājs – ja nemaldos, tā bija 2015./2016. gada sezona.  Tad tev vēl nebija uzaugusi tik bieza āda...  Man tā āda uzauga... Bet, ādai uzaugot, ir divas lietas. Pirmā – patīkamā īpašība – vairs tik ļoti nesāp tad, kad iedur nākamreiz. Bet otra – zem uzaugušās ādas var palikt Jāzepa ērkšķis, kas nekur nepazūd, un es tam cilvēkam, kurš kaut kādā veidā ir vērsies pret mani, līdz galam vairs atvērties nevaru. Bet es jau ļoti labi apzinos, ka pats esmu daudzus aizvainojis, tā jau ir dzīves realitāte. Tur neko nevar darīt. Aktīvajā kritikā esmu kopš 2013. gada, kad pabeidzu maģistrantūru – diezgan lielā vecumā ienācu kritikas laukā. Pabeidzu maģistrantūru, un uzreiz man piezvanīja no Kultūras ministrijas, kur toreiz strādāja Ingrīda Vilkārse, un piedāvāja man iet Spēlmaņu nakts žūrijā. Man izpalika iesācēja satraukums, ka man tagad visos teātros ir jālūdzas, lai mani ielaiž – ka esmu jaunais kritiķis. Man uzreiz bija durvis vaļā, jo biju žūrijā. Tas bija ļoti interesanti, ka tu tā uzreiz tiec iemests un uzreiz tā slodze... Tolaik skatījāmies arī dejas izrādes, un tad gan tas skaits jau gāja pāri simtam. Kā tev šķiet, vai garais nomināciju saraksts ik sezonu parāda Latvijas teātra ainu, virzību, kontekstu? Kaut ko tā parāda gan. Protams, vienmēr ir diskusija par dažiem, kuri tur nav iekļuvuši. Pēdējos gadus mums josta tiešām ir savilkta, jo nevaram vairāk par pieciem īsti nominēt – ar atsevišķiem ekstrēmiem izņēmumiem. Piemēram, šī reize ir izņēmums un ir nominēti septiņi režisori. Šogad arī ļoti jūtams tas, ka nav tikai Rīgas teātri vien. Lai gan joprojām daudziem cilvēkiem ir attieksme – ja kaut kas labs top ārpus Rīgas, tad ir lielais izbrīns. Un man savukārt ir brīnums par to, ka dažiem par to ir brīnums, jo tam tā sen nevajadzētu būt. Mēs esam pieraduši, ka mums ir ļoti labi teātri arī ārpus Rīgas, bet ik pa brīdim kādos rakstos parādās pārsteigums. Piešķirt Mūža balvas – tas arī vienmēr ir grūts uzdevums, vai ne?  To nedara žūrija. To dara Teātra darbinieku savienības valde. Tā ir balva, par kuru žūrijai nav pilnīgi nekādas darīšanas, tikai prieks. Protams, izvēle vienmēr ir sarežģīta, bet šogad ir brīnišķīgi, ka tieši šīs mākslinieces – Ilze Vazdika un Lidija Pupure – šo balvu šovakar saņems. Vairāk – ierakstā.

Pēc vērienīgas rekonstrukcijas Rīgas pilī šoruden atgriezies Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM). Lai arī ar pilnu jaudu darbību tas atsāks tikai nākamajā gadā, jau šobrīd interesentiem ir iespēja apskatīt rekonstruētās telpas un apmeklēt pasākumus. Tieši tāpēc novembra pirmajā "Atsperē" tiekamies ar muzeja direktoru Arni Radiņu.  Inta Zēgnere: Skaists notikums, ko esam piedzīvojuši – Rīgas pils ir atvērta, un Latvijas Nacionālais vēstures muzejs sāk lēnām atgriezties šajās telpās. Šobrīd tās vēl skatāmas bez ekspozīcijām, taču varbūt visupirms, Arni, atgādiniet pašus elementārākos faktus par Rīgas pili... Arnis Radiņš: Tā, kuru mēs šobrīd redzam, ir trešā Rīgas pils. Pirmā tika nopostīta, un tika ierādīta vieta otrajai – šajā pašā vietā, kur atrodas trešā. Taču otru toreiz arī nopostīja, un šī ir 1515. gada versija, kura uzbūvēta uz 1330. gada versijas jeb otrās pils pamatiem. Izklausās diezgan sarežģīti, bet patiesībā viss ir ļoti vienkārši. Šīs mājas pamatos var redzēt kaut ko no 14. gadsimta pils, bet pamatkorpuss ir no 16. gadsimta. Vakar beidzot pati apmeklēju Rīgas pili un biju absolūtā sajūsmā – negribējās iet projām: iesaku visiem paskatīties uz šīm telpām un sajust patiešām neparastu atmosfēru… Lai arī veikti restaurācijas darbi, senumu var just. Vai varu lūgt jūs mūs iztēlē izvadāt pa pils telpām? Pa vārtiem ieejam dienvidu korpusā. Šie vārti ir jauni, tie nav no senajiem laikiem: šie vārti izveidoti vēlāk, lai būtu komunikācija [arī ar šo pilsētas daļu]. Īstie vārti, kas ved pilī, atrodas pretējā pusē – ziemeļu korpusā. Šobrīd tie nav pieejami. Pagriežamies pa labi un ieejam vienā no pils pirmā stāva telpām – vestibilā, un redzam ārkārtīgi skaistas velves. Labā ziņa ir tā, ka izdevās pazemināt šīs telpas līmeni: agrāk cilvēki bija pietiekami slinki: ja nu kas, tika uzlikta arvien jauna un jauna grīda. Tagad kādi četrdesmit centimetri atgūti no sākotnējā līmeņa, kaut gan pie vienas kolonnas var redzēt, ka vēl kādu četrdesmit centimetru pietrūkst...  Stāvu augstāk ir lielākās pārvērtības: atjaunota kapela un remteris jeb baznīca un ēdamtelpa – tādā izskatā, kādas tās kādreiz bija, jo [laika gaitā] tām tika iebūvēts viens starpstāvs. Restaurācijas gaitā tas tika izņemts ārā, un šobrīd telpa ir visu septiņu metru augstumā – tāda, kāda tā reiz bijusi.  Ceturtais stāvs arī ir pārveidots, nostiprināts. Tas tapis vēlāk tapis, bijušā ieroču stāva vietā, un nekādus senus brīnumus tur redzēt nevar, izņemot atsegtās dienvidu korpusa sienas: tagad var redzēt, kādas tās izskatījās kādreiz – ķieģeļu mūrējums. No visām telpām mans favorīts ir pagrabs… Tā ir vismazāk pārveidotā telpa. Pareizāk sakot – izņemot ārā visas starpsienas, telpas ir vistuvāk sākotnējai substancei – pieņemu, ka kopš 1515. gada tās neviens šādā izskatā nav redzējis, jo tūlīt, kā jau pagrabā, tika ierīkotas noliktavas, telpa tika sadalīta mazākās daļiņās. Tagad tam visam var iziet cauri, un šis skats simt metru garumā ir diezgan iespaidīgs... Arī šeit labā ziņa ir tā, ka pagrabs atjaunots tuvu tam augstumam, kāds tas bija. Jo arī šeit bija sakrājušies uzbērumi, bet tagad velves un kolonnas nolasās labāk nekā iepriekš: telpa ieguvusi majestātisku skatu! Pie tam interesanti, ka viens gals šai telpai ir ar labākām velvēm, proti, izpildīts kvalitatīvāk, bet otrs ir vienkāršāks, izskatās, ka būvēts ātrākā tempā. Ir divas teorijas: viena no tām – ka bijuši divi amatnieki, divi meistari, kas mūrējuši: viens bijis kārtīgāks, viens nekārtīgāks. Jo patiešām meistari bija divi. Tur, kur ir greznākās velves, bijusi paredzēta prestižāka vieta, nevis vienkārši pagrabs. Iespējams, bruņinieku kapenes vai kas cits.  Pagrabs sagādāja lielāko arheoloģisko pārsteigumu: pils izrakumu laikā atradām hipokausta krāsni, par kuru jau tagad plaši izskanējis. Tas interesantākais fakts ir tas, ka šī krāsns nav saistāma ar pili – tā ir vecāka. Vēl vecāka par 1330. gadu! Bet kā tas nākas? Jo parasti taču tādas krāsnis ierīkoja, ja bija kādi konventi, klosteri. Šķiet, arī Piritas klosterī ir šāda veida krāsns.  Šis ir ļoti tipisks apkures veids tā laika celtnēs.  Bet ko tad apkurināja, ja nebija pils? Pēc rakstītiem avotiem zinām, ka šai pilij pilsēta ierādīja vietu pie Svētā Gara hospitāļa – pie pilsētas mūra, kurā atradās Svētā Gara tornis ar vārtiem pie zirgu staļļiem, daļēji pilsētas teritorijā. Šajos izrakumos pagalma dziļumā atradām gan koka pilsētu ar koka ielām jeb koka bruģējumu un koka mājām, atradām arī pilsētas mūri un Svētā Gara torni. Zirga staļļus gan neatradām, lai gan... smaka bija saglabājusies! Patiešām?!  Jā, vienā izrakumu laukumā... Apmēram ir nojauta, kur tie varētu būt bijuši, bet konstrukciju ziņā šīs liecības neatradām. Bet krāsns ir no Svētā Gara hospitāļa, kura sienas atradām izrakumos. Tā ir ēka, kas iepriekš atradās pils vietā. Tad tā tikusi nojaukta un uzbūvēta pils. Tas bija hospitālis, vai tomēr konvents? Tur ir valodnieciska nianse. Ja tulko no latīņu valodas, tad tas ir hospitālis, ja tulko no vācu valodas – konvents. Tā bija patversme, kur pavadīt vecumdienas – arī bagātiem cilvēkiem. Šis bija ļoti bagāts konvents – tam bija gan pārtika, gan nauda, gan viss pārējais. Tas aprakstīts hronikās. Nonākot velvju pagrabu teritorijā, uzreiz rodas asociācijas: tā taču ir Ārzemju mākslas muzeja izstāžu zāle, tikai ar ieeju no citas puses. Jā un nē. Jo Ārzemju mākslas muzeja Velvju zāle aizņēma daļu no šīs telpas. Ieeja ir tieši turpat. Bet velves izskatījās savādāk tāpēc, ka tur bija ierīkota grīda, bet otra daļa, kas tagad redzama, greznākā daļa – tā bija Vēstures muzeja īpašums. Es to vēl atceros kā ogļu pagrabu, vēlāk tur atradās keramikas glabātuve. Bet kopumā, veselumā, visā šajā garumā šo telpu sen neviens nav redzējis – tagad ir unikāla iespēja to apskatīt. Pagrabs ir krāšņākā telpa… Negribu neko sliktu teikt par remteri un kapelu, arī tās ir vienreizējas un tādas Latvijas pilīs vairs nav saglabājušās. Taču tās ir stipri pārveidotas. Garu var just, bet faktiski tās ir ne tik oriģinālas, jo tur ir jauni, pārveidoti logi. Arī pagrabs izskatās tīri svaigs! Kā jau pēc restaurācijas – viss ir "uzfrišināts". Bet laiks darīs savu. Nosūbēs un viss atkal nostāsies savās vietās. Grīdās parādīsies pirmie papēžu nospiedumi, uz sienām – plecu nospiedumi un skrāpējumi. Tas ir neizbēgami. Māja nolietojas. Sterili izskatās tikai pašā sākumā. Cilvēks atstāj savas pēdas. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja rīcībā ir visa kapelas daļa – četri korpusi. Pieejams šobrīd ir dienvidu korpuss: no 12 000 kvadrātmetriem šobrīd 4400 ir gatavi, un pils gaida vēl trešo kārtu, lai to pabeigtu. Tuvāko četru gadu laikā katru gadu nodosim pa vienai ekspozīcijai. Sāksim ar ekspozīciju "Straumējot laiku" ceturtajā stāvā – tā būs tāda ļoti saspiesta Latvijas vēsture no Akmens laikmeta līdz šodienai. Cilvēks varēs paātrinātā tempā iziet cauri visai mūsu vēsturei. Nākošā ekspozīcija būs pagrabā, tās nosaukums būs "Livonijas pilis", kas rādīs to lielisko materiālu, kas ir muzeja rīcībā no Latvijas arheoloģiskajos izrakumos iegūtajām liecībām. Tā varētu būt vēl pēc gada. Pēc tam būs ekspozīcija "Rīgas pils vēsture", bet vēl pēc tam – "Sakrālā māksla", kas atradīsies kapelā jeb baznīcas vietā. Remteris jeb ēdamtelpa netiks ekspozīcijām izmantota, bet paliks tāda, kāda tā ir šobrīd – lai var apjaust šīs telpas apjomu. Telpu varēs izmantot arī dažādiem pasākumiem. Vairāk – ierakstā.

Sestdienas rīta "Atsperi" vadām kopā ar režisori, TV raidījumu vadītāju un producenti Martu Selecku. Runājam par jauno dokumentālo seriālu "Garainis", kas no 31. oktobra būs vērojams Latvijas Televīzijas 1. kanālā un tīmekļa platformā "REplay", ģimenes piedzīvojumu filmu "Bum!", kas no 3. novembra būs skatāma kinoteātros, kā arī superspējām un arī "Tutas lietām"... Ilze Medne: Sāksim ar "Garaini", kas pirmizrādi piedzīvos jau pavisam drīz. Esat tā pati komanda, kas sešus gadus veidojusi "Literatūri". Nu ejat solīti tālāk. Kā tapa ideja par tēmas paplašināšanu? Marta Selecka: Iniciatīva nāca gan no mums pašiem, gan arī skatītājiem. Daudzi prasīja: kāpēc runājat tikai par literatūru? Šādu raidījumu taču var veidot par visām mākslām! Piemēram, kāds mākslinieks izvēlas sev ceļabiedru no kāda cita laika un dodas ceļojumā kopā ar viņu. Nospriedām, ka patiešām varam mēģināt paplašināt darbības lauku. Kultūrkapitāla fonds mūs atbalstīja, uzrakstījām projektu, tad arī Latvijas Televīzija mūs ņēma savā paspārnē un nu mums būs ļoti labs raidlaiks: ēterā būsim tūlīt pēc "Panorāmas"! Raidījums būs arī daudz garāks nekā "Literatūre" – tas būs 45 minūšu garumā, un, kā teica arhitekte Zaiga Gaile, katrs raidījums būs kā filma. Cik vienkārši bija izvēlēties šīs personības? Tas princips, pēc kura izvēlamies, ir līdzīgs princesei uz zirņa... (smejas) Raidījuma varoņus uzrunājot, gribam, lai viņi tiešām ir visīstākās mākslas personības, kas sevi ir pamatīgi pierādījušas. Komplekts, kas būs pirmajā sezonā, manuprāt, iznācis ļoti, ļoti stiprs. Vai visi uzrunātie teica "jā"? Jā gan, visi uzrunātie uzreiz teica "jā"! Būs arī mans onkulis Ivars Seleckis – pat viņš teica "jā". Jo šis viņam ir ļoti, ļoti saspringts rudens, tikko kā bija "Turpinājuma" otrās daļas pirmizrāde, viss laiks vienās intervijās, un arī "kino gadu", kā viņš pats saka, viņam ir diezgan daudz. Šo raidījumu vēl neesam nofilmējuši, vēl gatavojamies. Bet pats pirmais pāris vien jau kaut ko nozīmē – Māra Ķimele un Ilmārs Blumbergs...  Tas būs ļoti jauks raidījums. Tas arī ir mūsu pirmais raidījums, ko šajā sērijā esam nofilmējuši. Lai skatītāji skatās un vērtē. Tas būs ļoti dziļš, daudz pārdomu raisošs. Ceļavārdi tam varētu būt šādi: "Darījām, ko varējām..." "Literatūrē" Gustava Terzena uzdevums ir būt ar grāmatu rokā. Kāds "Garainī" ir viņa uzdevums?  Gustavs skatās un meklē faktus par un ap abām personībām. Vai nu viņš dodas uz izstādi un skatās darbus, vai – kā Ilmāra Blumberga gadījumā – sarunājas ar laikabiedriem un meklē viņa pēdas pilsētvidē, runājas ar cilvēkiem uz ielas, aicina viņus baudīt kādus mākslas faktus. Katrā gadījumā tas ir tāds radošs process arī no Gustava puses. Katru reizi tas ir kaut kas cits, ko viņš izdomā. Visas izraudzītās ir ļoti liela mēroga personības, un, jo lielāks mērogs, jo vairāk tajā var iegrimt. Iegrimes process ir neaptverami liels! Ja "Literatūres" gadījumā tev bija jālasa grāmatas, Māras Ķimeles un Ilmāra Blumberga gadījumā, piemēram, izpētes process nav tikai viena mēneša garumā. Protams, izpētes process var būt ļoti garš, bet es dažkārt praktizēju tādu žurnālistisku paņēmienu, izpēti mazliet dozējot. "Literatūrē" tas nebija iespējams, bet šeit var būt arī tā, ka uz interviju ej mazliet kā balta lapa un skatītājam kaut kādā ziņā tas pat vairāk patīk, jo viņš kopā ar tevi var izzināt mākslas procesus, to, kā rodas māksla, kas ir māksla un kas ir tie jautājumi, ko mākslinieks risina, kur māksla rodas un kurš ir tas punkts, kad mēs uz pasauli sākam skatīties mākslas acīm. Tāpēc "Literatūre" man pašai personīgi ir grūtāks projekts, jo tur tā gatavošanās ir pamatīgāka. Nevaru aiziet un pateikt, ka konkrēto grāmatu neesmu lasījusi. Šeit tomēr ir citādāk. Mārai, piemēram, bijušas vairāk nekā astoņdesmit izrāžu, un man nav bijis iespējas tās visas noskatīties, taču varu paklausīties viņas intervijas, palasīt viņas domas kādos rakstos.  Kāda bija kopābūšana ar šīm personībām? Jo tas tomēr ir diezgan ilgs laiks, ko pavadāt kopā, kamēr top raidījums. Ļoti viegla! Bet tas tā ir ar daudzām lielām radošajām personībām. Šie cilvēki ikdienas komunikācijā ir ļoti brīnišķīgi un viegli sarunbiedri arī. Jo viņiem ir, ko teikt. Tas ir svarīgi. Jebkurš žurnālists to pateiks, ka ir ļoti svarīgi, lai viņa varonim ir, ko teikt. Un viņu teiktajam ir jēga. Tieši tā. Jēgpilnās sarunas arī ir viena no lietām, kas vieno visas "Garaiņa" filmēšanas. Vai, izvēloties personības, skatījāties arī uz žanrisko atšķirību? Jā gan. Atšķirībā no "Literatūres", "Garainī" uzdevums ir šāds: mēs izvēlamies cilvēku no konkrētas mākslas sfēras, un viņš nedrīkst sev blakus izvēlēties personību no tās pašas sfēras, ar kuru doties ceļojumā. Jāizvēlas personība no kādas citas nozares. Un tas bija ļoti interesanti! Piemēram, komponists Krists Auzinieks izvēlējās Mildu Pilēviču, kura ir filozofe un aprakstošās estētiskās domas pamatlicēja Latvijā. Zaiga Gaile stāstīs par Augustu Sukutu.  Un Laila Pakalniņa dosies vēl dziļāk vēsturē – pievērsīsies Jānim Jaunsudrabiņam. Viņu izvēles bija interesantas, turklāt mēs tās neietekmējām.  Man personīgi ir milzīgs prieks par to, ka Helēna Heinrihsone izvēlējusies muzikoloģi un režisori Ligitu Viduleju, kuras vārds ir nepelnīti piemirsts, jo viņas devums ir liels gan muzikoloģijā, gan televīzijas vēsturē – viņas muzikālās filmas ir tik brīnišķīgas! Ligitas un Helēnas raidījums vēl man priekšā, tā ka ļoti labi, ka tu man tagad to saki – tas man jāpatur prātā! (smejas) Līdz gada beigām paredzēti astoņi raidījumi. Vai ir cerības uz turpinājumu? Domāju, ka jā. Tie jaukie projekti, ja labi iesākas, parasti arī turpinās. Nav tā, ka pusceļā pazūd.  Un kas notiks ar "Literatūri"? Arī tai būs jauna sezona – pēc jaunā gada. Vēl astoņi raidījumi būs par literatūru, tā ka šis posms arī vēl nav noslēdzies. Redzēsim, protams, būs nākotnē, bet mums nebija tādas domas, ka pabeidzam vienu projektu un sākam nākošo. Mēs vienkārši paplašināmies. Tāda ir tā iecere.  Raidījumam ir ļoti zīmīgs nosaukums, un arī publicitātes fotogrāfijā šis vārds sadalīts divās daļās, vedinot pamanīt arī pirmos trīs burtus atsevišķi – ka tur klāt ir arī gars.  Mums bija ļoti ilgas diskusijas par to, kā mēs varētu nosaukt šo raidījumu. Un tad Uģa Oltes dzīvesbiedre Lāsma Olte, māksliniece un dzejniece, izdomāja tieši garaini – pirmām kārtām jau tas ir no Ziedoņa – "garainis, kas veicina vārīšanos". Un vēl man likās, ka arī tas stils, kādā runājam ar skatītāju, ir tādas garas ainas. Un vēl tas radošais gars. Dievišķais gars, kas ir mākslas darbā. Tā ka nosaukums, lai arī uzradās pēc ilgiem meklējumiem, atbild uz visiem jautājumiem, kas sagaidāms šajā raidījumā. Komanda tā pati, kas "Literatūrē"? Jā, tas ir mūsu komandas autordarbs, kurā jūtamies ērti. Mums šīs tēmas pašiem arī ir ļoti svarīgas. Prieks, ka raidījumi tikuši un tiks filmēti ne tikai Rīgā, bet arī ārpus tās. Jā, protams, protams! Un patiesībā gan "Literatūrē", gan arī "Garainī" tieši mūsu viesi ir scenārija autori: viņi saka – dosimies turp, tad dosimies turp, un tad – turp. Tajā brīdī mēs atpūšamies, kad kāds cits mūsu vietā saka, ka mums jābrauc tur un tur. (smaida) Esat jau devušies arī uz Liepāju? Turp brauca Gustavs, es nē. Viņš brauca uz Krista Auznieka operu. Tieši ar Liepāju saistīts tavs otrais radošais darbs – ģimenes piedzīvojumu filma "Bum!", kuras pirmizrāde būs jau 3. novembrī. Tā filmēta Liepājā, un tajā piedalās jauni, talantīgi cilvēki no Liepājas. Vai tev pašai ir kāda saistība ar Liepāju? Man pašai lielas saistības ar Liepāju nav, bet noteicošais faktors, kāpēc filmai "Bum!" izvēlējāmies tieši Liepāju kā galveno lokāciju, bija tas, ka mums vajadzēja atrast smuku skolu, jo visa filmas darbība notiek skolā un ap to. Liepājas Pirmā ģimnāzija filmēta daudzās filmās, arī "Homo novus" un vēl viskautkur. Tā ir ļoti skaista ēka, un arī mēs nevarējām atturēties – sapratām, ka Liepāja būs tā vieta, kur filmēsim savu filmu par skolu. Bet kā vispār tev radās ideja par šo lēcienu mazdrusciņ aukstā ūdenī, jo šī ir tava pirmā pilnmetrāžas filma! Līdz šim tavs vārds vairāk saistīts ar mazām distancēm, televīzijas raidījumiem, un nu pēkšņi kaut kas tāds liels un nozīmīgs kā filma!  Tas ir nejaušību ķēdes rezultāts... Ar Andru Doršu, kura ir filmas otra režisore, jau bijām kārtīgi ievingrinājušas roku bērnu saturā: filmējam tādu slavenu raidījumu kā "Tutas lietas", un mums ir arī bērnu detektīvseriāls "Emī un Rū", ko filmējam TET televīzijai. Tur mums bija 62 sērijas, piecas sezonas, un sapratām, ka varam to izdarīt, ka tas ir mūsu spēkos, jo caur šo seriālu un "Tutas lietām" sapratām, ko bērni no mums gaida, un nodomājām – labi, varētu pamēģināt uzfilmēt arī filmu. Radās iespēja, varēja pieteikties, bija kovids, bija nauda pilnmetrāžas filmām – un tieši bērnu filmām, tā ka visas kārtis bija mūsu rokās! Dabūjām finansējumu, un varējām ķerties klāt šādai pilnmetrāžas filmai... Kas tad ir tas, ko bērni gaida? Viņi gaida, ka mēs viņus cienīsim un par viņiem domāsim. Un nevis domāsim tā: ai, viņi jau tāpat sēž telefonos, un pusi no tā, par ko viņi sarunājas, mēs nesaprotam, puse vārdu ir angļu valodā un vispār nevar saprast, par ko viņi komunicē. Man šķiet – ir ļoti, ļoti svarīgi viņiem pievērst uzmanību! Teikt – hei, jūs te esat, un jūs mums esat svarīgi! Un mēs jums varam uzfilmēt filmu, kas domāta tieši jums! Kāds bija darba process? Ļoti grūts... Bet arī ļoti, ļoti interesants. Kad pabeidzu filmēšanas procesu, šķita, ka tas ir visforšākais, bet vienlaikus arī visgrūtākais darbs pasaulē, ko esmu darījusi. Un laikam nebūt nav viegli strādāt ar nepieredzējušiem aktieriem, vai ne? Jā… Mēs pašas gan ļoti ilgi gatavojāmies tam, lai tiktu galā ar šo uzdevumu, un rezultātā, domāju, sanāca labi. Iespējams, ka pašā sākumā, kad filmu sāk skatīties, liekas – tā kā īsti nevar saprast, kas tur notiek… Bet es jau iepriekš varu pabrīdināt, ka tas ir Liepājas dialekts, un ir tik jauki klausīties, kā mazie aktieri tajā runā! Bet kā bija strādāt? Bija tā, ka

Sestdienas rīta programmā "Atspere" viesojās rakstnieks Svens Kuzmins. Nupat klajā laista viņa piektā grāmata "Brīvībene", kuras galvenā varoņa vārds ir Svens Kuzmins. Sarunā - par 2000. gadu Rīgu, mūsu sasaisti ar senču izvēlēm, par vēstures un kultūras simboliem un to, vai maz nepieciešams literatūrā nodalīt reālo no izdomātā. Grāmata nākusi klajā izdevniecībā "Orbīta" un tā no jauna mākslinieka skatpunkta stāsta par kāda Rīgas nama likteni un iemītniekiem. "Brīvībene" vēsta par 2002. gada nogali, kad topošais mākslas students pārceļas uz sava vecvectēva denacionalizēto īpašumu. Nams ir zaudējis sendienu krāšņumu. Vecie, sociāli nelabvēlīgie īrnieki tajā saimnieko, it kā nekas nebūtu mainījies, taču pārmaiņas ir skārušas gan Rīgu, gan pasauli: Dvīņu torņi ir sagrauti, Latvija gatavojas uzņemšanai Eiropas Savienībā un NATO, pa Vecrīgu klimst niknu skinhedu bari. Bet jaunās paaudzes mākslinieki un literāti, kā visos laikos, meklē patiesību un skaistumu jauna laikmeta priekšvakarā. Svens Kuzmins: "Jau bērnībā sapratu, ka Rīga kā vieta, kas uzlādēta ar vēsturi, ir ļoti noslēpumaina, mīklaina, tajā ir daudz tumšu plankumu, visādu neizgaismotu kaktu. Šī vienmēr klātesošā noslēpuma sajūta saviļņo un grūti vārdos tverama. Pietrūkst vārdu tiktāl, ka jāraksta grāmatas, lai to izstāstītu (smejas). Jo vairāk mēģini šo noslēpumu atšifrēt, jo lielāks un kārdinošāks tas kļūst. 2002. gadā sāku šajos ēnainajos kaktos ieiet un uzkavēties. Tas bija interesants vadmotīvs, pat virsmērķis, strādājot pie šī teksta -  ļoti uzsvērt nezināmo, maksimāli maz izskaidrot, kas tad īsti notiek, koncentrēties uz to, ko es nezinu; izdarīt tā, lai, lasot to, neapskatāmo, tumšo plankumu būtu vairāk nekā to izskaidrojamo. Tā ir arī tumšu plankumu apzināšanās gan sevī, gan savas dzimtes neviennozīmīgajā vēsturē. Negribu izteikt kategoriskus, visaptverošus apgalvojumus, ka tā ir katra latvieša lieta, taču zinu, ka šādu dzimtu ar tik neviennozīmīgu vēsturi, kāda grāmatā aprakstīta, nav maz. Ļoti bieži, kad runājam par latviešu identitāti, pašnoteiksmi, līdz galam nav saprotams, kas tas ir un no kā tas sastāv. Ja skatāmies ārpus, teiksim, nacionālā romantisma komplekta un ejam dziļākos vēstures ēnu kaktos, tur ir ļoti daudz lietu, kuras aktīvi jāmeklē gan savā privātajā vēsturē, gan mūsu visu kolektīvajā. 19. un 20. gs. bija ļoti sarežģīts un daudzšķautņains laiks. Mēģināju šo sarežģīto lietu apzināt. Protams, es nekādā gadījumā nemēģinu pateikt, ka būtu nonācis pie kaut kādām atbildēm, drīzāk teiktu tā - tas ir individuāls sevis, savas vietas un laikmeta izprašanas ceļš, kuru noiet ir ļoti aktuāli." Svens Kuzmins (1985) ir latviešu rakstnieks, publicists un mākslinieks, etīžu teātra "Nerten" režisors. Latvijas Mākslas akadēmijā studējis  glezniecību un grafiku, Mančestras Metropolitēna universitātē – glezniecību. Kuzmins ir stāstu krājuma "Pilsētas šamaņi" (2016), kā arī romānu "Hohma" (2019), "Dizažio" (2021) un "Skaistums un nemiers" (2023) autors. Svena Kuzmina darbi tulkoti angļu, krievu, lietuviešu, igauņu, spāņu un citās valodās. Par romānu "Dizažio" pirms diviem gadiem viņš saņēma Latvijas Literatūras gada balvu, bet par romānu "Skaistums un nemiers", kuras galvenais varonis ir Kārlis Skalbe, 2024. gada sākumā izpelnījās balvu "Kilograms kultūras", kā arī saņēmusi Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas balvu "Sudraba tintnīca".

Sestdienas rītu "Klasikā" sākam kopā raidījuma ciemiņu – Latvijas Leļļu teātra direktoru, režisoru Mārtiņu Eihi. Sarunā par teātra 80. jubileju, paveikto, iecerēto un apjausto, klāt baudot muzikālu rīta kafiju. * Liene Jakovļeva: Lai ko tu darītu, tev vienmēr būs līdzi arī apzīmējums "režisors" – sirdī, izglītībā tu tomēr esi režisors. Direktorus jau nekur tā īpaši neapmāca? Mārtiņš Eihe: Direktorus, man liekas, apmāca vairāk (smejas) – arī dzīve. Tas mans gājiens uz direktora amatu zināmā mērā bija mērķēts aiz tā, ka mums ir vēl vairāk jāspēj pierādīt un rādīt, ka arī mākslinieki var vadīt šāda veida institūcijas. Ka mēs nedzīvojam tikai sapņos un vēl kaut kur, bet varam arī sastapties ar realitāti un tajā veidot izmaiņas. Liene Jakovļeva: Saistībā ar Leļļu teātri, droši viens no taviem un jūsu kopīgajiem mērķiem ir lauzt iesīkstējušus stereotipus, piemēram, par to, ka leļļu teātris ir domāts tikai bērniem, ka leļļu teātrī ir aktieri, kas runā ķēmīgās bērnu balsīs un kustina lelles. Un šeit es ļoti uzmanīgi saku "lelles" nevis "lellītes", jo zinu, cik tu ļoti saausītos un sadusmotos, ja es vai kāds cits teiktu "lellītes". Saistībā ar cirku, šķiet, tas stereotips jau ir pagaisināts. Mūzikas pasaulē, piemēram, arī uz vokālajiem ansambļiem un koklētāju ansambļiem. Tas ir mainījies un sagriezis mūsu apziņā priekšstatus. Vai ir tā, ka jūs gribat tās durvis pavērt plašākas un ieaicināt Leļļu teātrī daudz vairāk un citādāku auditoriju? Mārtiņš Eihe: Es nedomāju, ka mēs gribam lauzt, jo lietas jau ir notikušas. Piemēram, mana brālēna mamma bija koklētāju ansambļa "Spārīte" vadītāja, un "Spārīte" spēlēja Mocartu. Šīs lietas jau ik pa laikam parādās. Jautājums ir par to, kā to nostiprināt. Kā strādāt pie tā, lai tas saglabājas un lai mēs augtu, lai katrai nākošajai paaudzei nebūtu jāsāk no jauna stāstīt, ka kāda konkrēta lieta var darīt arī to, ko jūs negaidāt. Ja mēs runājam par lellēm, man liekas, ka viens no priekšstatiem ir par to "leļļu kustināšanu", bet patiesībā lelle laba meistara rokās (un es ar šo domāju gan to, kas lelles izgatavo, gan to, kas viņas spēlē kā mūzikas instrumentus) – tu to nevari apgūt vienas vai pat divu sezonu laikā līdz pilnībai. Tas ir nepārtraukts darbs, kuru tu dari. Tādā ziņā mums ir paveicies, ka mums ir gan pieredzējuši aktieri, kā Dace [Vītola], kā Santa [Didžus], un nāk klāt arī jaunie. Viņi izrādēs sastopas un var viens otram palīdzēt kādas lietas apgūt. Jaunie var nākt iekšā ar kādu jaunu impulsu un likt paskatīties uz lietām mazliet citādāk. Šī mijiedarbība kādā brīdī nonāk arī līdz skatītājiem, kaut vai tajās pašās pieaugušo izrādēs, kur tu vari darboties mazliet citādi, nekā tu to dari bērnu izrādēs.  

Sestdienas rīta intervijā tiekamies ar sabiedrisko mediju ombudu Edmundu Apsalonu. Viņš šajā amatā stājās 1. augustā, un pēc gandrīz diviem nostrādātiem mēnešiem teic, ka šķiet - pagājis jau pusgads, jo ombuda darbs ir tik intensīvs, ka viena darba diena ir kā trīs. Runājam gan par ombuda ikdienu, esot pa vidu starp sabiedriskajiem medijiem, sabiedrību, politiķiem un valsts pārvaldi, gan par Edmunda Apsalona izpratni par savu darbu, kas lielā mērā balstās savstarpējās izpratnes veicināšanā un sarunas veidošanā, kur saruna ir kā kopīgs domāšanas veids. Par medijpratības nozīmi, uzticēšanos medijiem un saiknes veidošanu - par to "Atsperes" saruna. Edmunds Apsalons: Bieži vien ir priekšstats, ka ombuds ir sava veida tiesnesis, kuram jāiztiesā konfliktsituācijas, kuras rodas vai starp medijiem un kādu sabiedrības daļu, vai starp medijiem un politiķiem, vai starp medijiem un valsts pārvaldi. Es saku “nē”. Es negribu būt tiesnesis tā apsvēruma dēļ, ka tiesāšana nozīmē, ka tev ir zināma patiesība, un tu šai konkrētajai situācijai piemēro šo patiesību, lai pateiktu, vai atbilst vai neatbilst. Bet ombuda gadījumā viena puse - mediji - konstruēs savu realitāti un stāstu par to, kas šeit īsti notiek. Tad auditorija klausās šo stāstu un mēģina to saskaņot ar savu realitātes konstrukciju jeb savu izpratni par to, kas te īsti notiek. Politiķi to dara tieši tāpat, valsts pārvalde arī. Ja šīs konstrukcijas nesaskan, sabiedrība saka - te kaut kas nav kārtībā - un vēršas pie ombuda ar pretenziju, ka mediji nedara to, kas viņiem jādara, vai nedara to tā, kā tas viņiem jādara. Bet tas, kā viņiem tas jādara, ir aprakstīts redakcionālajās vadlīnijās. Tad ombuda uzdevums ir ņemt šīs abas realitātes konstrukcijas un paskatīties. Tiesnesis teiktu, kuram taisnība. Mans uzdevums ir iedziļināties abās konstrukcijās un saprast, kā tās tapušas, jo abām konstrukcijām ir savs pamatojums. Tad mans uzdevums ir skatīties, kā mēs varam panākt to, ka puses sāk cita citu saprast. Ļoti daudzās situācijās man šķiet, ka man jārīkojas kā samierinātājam, ka man jāatzīst abu pušu tiesības uz savu viedokli, vienai pusei skaidrojot otras puses viedokli un otrādi. Man ir cerība, ka radīsies lielāka izpratne abās pusēs un ka abas puses, konstruējot savus nākamos stāstus, ņems to vērā. Kad es to visu stāstu, man saka - naivs ideālists. Ideālists? Piekrītu, jo ir jābūt noteiktiem ideāliem, pēc kuriem savā dzīvē vadies. Naivs - nē, jo es labi apzinos, ka iespēja pietuvoties šiem ideāliem ir minimāla. Nebūs liela progresa, taču pat, ja progress būs neliels, tas jau būs ļoti svarīgs tajā virzienā, kā mēs kā sabiedrība joprojām mācāmies cits ar citu sadzīvot, mēs joprojām mācāmies sarunāties cits ar citu, saprasties, un tas viss ir paredzēts tam, lai mēs varētu kopā kaut ko darīt, lai mēs varētu kaut ko darīt sadarbojoties, nevis tikai cīnoties citam ar citu. 

Jaunās sezonas otrajā "Atsperē" mūsu viešņa un raidījuma līdzveidotāja ir Ģertrūdes ielas teātra producente Maija Pavlova. Klausāmies mūziku un arī sarunājamies: par Ģertrūdes ielas teātra sezonas plāniem, par teātri vispār, par sabiedrību, mākslas nepieciešamību un dzīvošanu. Orests Silabriedis: Runājot par Ģertrūdes ielas teātra sezonu: kas būtu galvenie akordi, kurus tu vēlētos akcentēt? Maija Pavlova: Šosezon mums ieplānotas trīs pašu producētas izrādes, un pirmais iestudējums būs gatavs novembra beigās. Tā būs izrāde, ko veido Andrejs Jarovojs, Kristīne Brīniņa un jaunā māksliniece, scenogrāfe Justīne Jasikēviča. Tas būs vizuālā teātra darbs, kas nozīmē, ka tajā būs mazāk teksta, vairāk kustību un šajā gadījumā arī objektu. Tas ir tāds meklējums vai pētījums par to, kādas ir mūsu attiecības ar apģērbu, jo viens no izrādes tapšanas iedvesmas avotiem ir ātrā mode, kas mūsu vidū ir ļoti populāra, bet... vienlaikus tas ir viens no lielākajiem atkritumu ražošanas veidiem. Tas ir viens aspekts, uz ko mākslinieki skatās un pēta, kāpēc mums tā vajag, kāpēc mēs to darām, kā šī mode no četrām sezonām kļuvusi par 52 "sezonu" modi, un cik daudz apģērbu pa taisno no veikaliem tiek nogādāti atkritumu kaudzēs. Taču izrādē ir arī aspekti, kas saistīti ar cilvēka ķermeni: kāpēc mums vajadzīgs apģērbs, ko tas mums dod un kādas ir mūsu attiecības ar apģērbu plašākā nozīmē. Bet tev pašai ir atbilde uz jautājumu, kādēļ pasaulē ir tik nežēlīgi daudz apģērbu, jo patiešām – var tikai brīnīties, ar ko tie visi veikali tiek piepildīti, kur tas viss rodas un kur paliek? Kur paliek... Dažas fotogrāfija ir iespaidīgas, un skaitļi arī. (..) Atkritumu apģērbu ražošana ir šausmīgs, šausmīgs pasākums! Viens no iemesliem ir industrija, bet es arī domāju, ka tas ir stāsts par cilvēku nedrošību pasaulē. Tas viens mirklis, kad mēs kaut ko varam nopirkt un sajust prieku... Pirkšanas prieks lielāks nekā uzvilkšanas prieks? Jā, domāju, ka tas vairāk saistīts tieši ar šo laiku. Piemēram, no rīta mums bija mācības "Namejs". Laiks ir tik trauksmains, gribas kaut ko tādu... Savā ziņā tas ir tāds kompensējošais mehānisms – ka mēs iepērkamies. Taču mēs ļoti maz pievēršam uzmanību tam, ko mums patiešām vajag, un šis laiks, ātrums, nedrošība – šī kombinācija mums ļoti ātri var visu ko piedāvāt, un mēs ļoti labi ņemam pretī. Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā tiks publicēta portālā lsm.lv.   

"Iepriekš man nav bijis raksturīgi, ka vienā darba vietā palieku ilgāk par trim, četriem gadiem: tas man laikam no dabas – apgūstu lietas un eju tālāk. Operas gadījumā nostrādāja tas, ka, pirmkārt, operā nevar apgūt visu – tas ir vienkārši neiespējami, tāpēc es teiktu, ka pieci gadi bija drīzāk ieskrējiens. Tā mašinērija ir tik liela, apjoms – tik milzīgs, un darbs – tik aizraujošs, ka ikreiz par Operu nākas atklāt kaut ko jaunu un jaunu. Un – protams, protams, jāatzīst, ka tas Operas zelts un samts, tas Operas puteklis patiešām ir ļoti lipīgs," smaida Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra jaunais vadītājs SANDIS VOLDIŅŠ, kurš amatā stāsies novembra sākumā. Gunda Vaivode: Nesen kādā starptautiskā operas platformā bija redzama viena kaismīga dziedātājas atbilde uz jautājumu, vai opera ir šodienai atbilstošs žanrs. Viņa sacīja tā: "Opera ir par mīlu un nāvi, par dzīvi – kas atbilstošāks vēl var būt?!" Ko tu pievienotu par labu šim žanram šodien? Sandis Voldiņš: Šis jautājums uzdots pēdējos simt, divsimt gadus, un šie pareģojumi par to, ka opera, redziet, ir tāda dekadenta, izmirstoša māksla, vienmēr izrādījušies absolūti nepamatoti. Mūsdienās opera un arī balets vairs nav dekoratīva māksla – tā ir forma, kā runāt par lielām sabiedrības tēmām un kas ļoti bieži mērķē tieši šādos samezglojumos bez kautrēšanās, kas ļoti bieži arī izraisa diskusijas. Opera pēdējo desmit, divdesmit gadu laikā kļuvusi arī izteikti demokrātiska. Ja skatāmies, kas nāk pie mums uz Latvijas Nacionālo operu, tad redzam, ka pie mums nāk visi iespējamie cilvēki, un nav nekāda pamata domāt, ka opera būtu domāta mazam cilvēku lokam vai ierobežotai gaumei. Operas žanrs kļuvis arī izteikti muzikāli daudzveidīgāks. Redzam, kā notiek spēlēšanās ar jaunām formām, ar jaunu mūzikas valodu, ar jauniem izteiksmes līdzekļiem. Tie ir lielie procesi, ko var pamanīt. Tāpēc opera būs aktuāla atkal un atkal – nākamos simt un divsimt gadus, uzdos tieši šos pašus jautājumus un saņems to pašu atbildi, ka joprojām tā ir dzīva māksla. Pavasarī piedalījies konkursā uz Operas valdes vadītāja vietu, kuru arī saņēmi. Tas tika paziņots sezonas sākumā. Operā tu jau esi pavadījis piecus gadus: kas bija tava lielākā motivācija – turpināt, turklāt jaunā pakāpē? Iepriekš man nav bijis raksturīgi, ka vienā darba vietā palieku ilgāk par trim, četriem gadiem: tas man laikam no dabas – apgūstu lietas un eju tālāk. Operas gadījumā droši vien nostrādāja tas, ka, pirmkārt, operā nevar apgūt visu – tas ir vienkārši neiespējami, tāpēc es teiktu, ka pieci gadi bija drīzāk ieskrējiens. Tā mašinērija ir tik liela, apjoms – tik milzīgs, un darbs – tik aizraujošs, ka ikreiz par Operu nākas atklāt kaut ko jaunu un jaunu. Un – protams, protams, jāatzīst, ka tas Operas zelts un samts, tas Operas puteklis patiešām ir ļoti lipīgs… Tiešām lipīgs.  Atgādināsim arī, ka pašreizējais Operas vadītājs Egils Siliņš konkursā nepiedalījās. Paskatoties uz šiem pieciem gadiem: tie iezīmēti arī ar pandēmiju, bet visādi citādi – bez skaļiem skandāliem, krīzēm, varbūt arī bez megaspožiem notikumiem. Kā kopumā tu un kolēģi vērtējat šo posmu? Pandēmijas periods atstāja ļoti smagas sekas, kuras varbūt ārēji nevarēja pamanīt, jo mēs tā ļoti strauji atgriezāmies. Bet pagājušais gads bija pirmais kopš pandēmijas, kad mēs pa īstam varējām strādāt bez ierobežojumiem. Dziļākā traģēdija tā ir māksliniekiem. Iedomājieties, ko, piemēram, baletdejotājam, kurš spēku pilnbriedā ir salīdzinoši īsu periodu, nozīmē tas, ka viņš divus gadus nevar dejot! Tā bija tā īstā traģēdija visā stāstā. Ja no pieciem jauniestudējumiem, kas jau tā ir salīdzinoši maz – trīs operas un divi baleti gadā – vēl izņem ārā divus gadus, skaits paliek vēl mazāks. Kopš 2019. gada, kad ienācu Operā, esmu novērojis, ka ļoti spēcīgi augusi solistu trupa: tas, ka gandrīz visas repertuāra izrādes varam nodrošināt ar savu trupu, ir milzīgs sasniegums! Tas, ko šajā laikā vēl esam darījuši: daudz vairāk gājām kopražojumu virzienā, attīstījām kopprodukcijas, kas ir normāla Eiropas prakse, bet droši vien, ka runa ir par balansu, par ko tikām arī kritizēti – par to, ka ir pārāk daudz ārvalstnieku un nav vietējo komandu. Nākotnē jāpievērš lielāka uzmanība šim balansam. Tāpat esam spējuši pacelt ļoti smagus lielgabarīta iestudējumus: "Donu Karlosu", "Jenūfu", kurai uzbūve jābūvē trīs dienas – neesam baidījušies no lielām formām. Arī tā ir pēdējo piecu gadu iezīme. Bija taču arī "Carmina Burana". Operas vadītāja krēslā tu sēdīsies novembra sākumā. Vai savu kabinetu pārveidosi? Tāda bijusi iepriekšējo vadītāju tradīcija.  Jā, es tiešām savu kabinetu pārveidošu, bet nepāriešu uz lielo valdes priekšsēdētāja kabinetu – palikšu savā stūrītī. Man tas ir ļoti mīļš, un no tā arī paveras brīnišķīgs skats pa logu.  Saruna pilnā apjomā teksta formātā lasāma portālā lsm.lv.

"Atsperes" studijā ciemojas Latvijas Nacionālā teātra "bezkaunīgais vecis" Juris Lisners. Pieklājīgi runājam par teātri un šodienas sajūtām, jaunības draugiem un vaļaspriekiem...  Gunda Vaivode: Juri, cik liela nozīme ir vietai, kurā tu esi piedzimis un uzaudzis? Juris Lisners: Man liekas – izšķiroša. Jo mēs, bērzainieši, uzskatām Cēsīs, ka tā ir pati galvenā vieta Cēsīs, jo tā ir parku zona. Kādreiz tā bija mazliet norobežota no lielajām Cēsīm. Mēs uzskatām, ka tā ir elitāra vieta Cēsīs. Un joprojām tāda intelektuāla sala. Jā, nu… Tas ir tāds nacionāllokālpatriotisms. Bet nu – tādi mēs bijām, un tādi mēs paliekam. Un kur tad jūs to teātri spēlējāt – visi četrīši – tu, brāļi Žagari un Māris Pūris? Cēsu kultūras namā. Brāļi Žagari un it sevišķi Māris Pūris tolaik bija lielākās zvaigznes. Es tur biju perifērākais no visiem. (smejas) Viņi mani iesaistīja šajā avantūrā, kas beigu beigās izrādījās par mana mūža darbu. Vienā intervijā tu stāstīji: būdams vēl skolnieks, reiz esi atbraucis uz Rīgu un restorānā "Kamielis" ieraudzījis Ģirtu Jakovļevu. Pēc tam aizbraucis atpakaļ uz Cēsīm, stāstījis par to, un neviens tev nav ticējis. Tagad jaunieši sociālajos tīklos redz visu, un diezin vai viņiem maz var būt kāds pārsteigums. Bet par ko tu šodien pabrīnītos, ja kādu satiktu? Kas tas varētu būt par cilvēku? Domāju, ka arī mani ir skāris tas pats jaunības kults, jo es laikam ne par ko nebrīnītos. Jo, teiksim, Sjūzenu Sarandonu esmu redzējis tuvāk nekā tevi tagad, Deividu Boviju drusku tālāk esmu redzējis, un Kristapu Porziņģi arī esmu redzējis – viņš man nāca pretī. Raimonds Pauls ir ar mani runājis un arī viens otrs prezidents. Tā ka būtībā nav [nekā tāda], kas mani varētu tā ļoti pārsteigt. Pavisam nesen pirmizrādi piedzīvoja Gata Šmita iestudētā Anšlava Eglīša komēdija "Bezkaunīgais vecis", kur tev ir galvenā loma – esi vienskaitļots, atšķirībā no iepriekšējā iestudējuma. Nacionālā teātra mājaslapā pie izrādes publicēti daži uzvedinoši jautājumi, kas man šobrīd prasās atbildami. Cik alus kausu dienā drīkst izdzert, sasniedzot 65 gadu vecumu? Tik daudz, cik gribas, bet lai netraucētu citiem un nezaudētu jēgu. Vai jaunas brilles ir greznība? Nu jau jā... Jaunas labas brilles.  Un cik gadu vecumā vajadzētu pārstāt vadīt automašīnu? Tas arī ir diskutējams jautājums... Tu, starp citu, taču arī vadi auto? Jā, turklāt esmu šofera dēls. Atceros, kā mans tēvs 75 gadu vecumā, būdams profesionāls šoferis, jūtami zaudēja savas iemaņas tieši vecuma dēļ. Jo viņš bija ideāls šoferis, profesionālis! Un 75 gados viņš sāka braukt jūtami sliktāk. Tā kā tā ir tēma, kas būtu apskatāma. Tavs priekšgājējs tavā lomā šajā izrādē ir tavs skolotājs Alfrēds Jaunušans, kura kursu tu konservatorijā arī pabeidzi. Kas ir svarīgākās lietas, ko viņš tev iemācīja? Gandrīz viss, ko tagad daru uz skatuves un dzīvē, ir saistīts ar viņa dotajām pamācībām. Viena no pamācībām, ko mēģinu pielietot, ir šāda: ja gadījumā intervijās man prasa, ko es ar šo lomu esmu gribējis pateikt, tad Jaunušans mācīja, ko lai atbild: atnāciet uz izrādi, paskatieties, un to, ko jūs redzējāt, to es arī gribēju pateikt! Līdz ar to bieži vien, klausoties savas kolēģu intervijas, kurās tiek stāstīts par mīļāko lomu, sak', mana mīļotā loma ir Jegors Petrovičs, un es tajā atradu tur tādus un šitādus dziļumus... Es mēģinu no tādiem tekstiem izvairīties, jo maz kurš skatītājs zina, kas ir Jegors Petrovičs, vai ne? Un nezina to lugu, varbūt pat nav redzējis izrādi. Līdz ar to mēģinu no šāda veida jautājumiem veikli izvairīties. Starp citu, kuri aktieri bija tavā kursā?  Ināra Slucka, Dace Bonāte, Ilze Rūdolfa, Juris Rijnieks, Dainis Porgants, Jānis Reinis, Dzintars Belogrudovs. Mēs bijām "zelta kurss", kas diemžēl neizturēja juku un nabagu laikus un no talantīgā kursa mūsu teātrī esam palikuši tikai Dace, Ināra un es. Atceros, ka jūsu kurss bija ļoti spēcīgs jau konservatoriju beidzot – [uz jums skatījās] ar lielām cerībām. Tas bija arī laiks, kad teātros neienāca milzum daudz jaunatnes kā tagad. Teātrī ienācām pēc gandrīz desmit gadu pārtraukuma, līdz ar to mums tika ļoti liela uzmanība. Uzreiz bija visa prese, par mums interesējās, mēs bijām notikums Latvijas kultūras dzīvē. Tagad tie laiki ir pagājuši. Tagad teātrī iekšā un ārā staigā ļoti daudzi jaunie aktieri. Vienkārši laiki ir mainījušies. No Lāčplēša līdz Pumpišam, no varoņiem līdz humoristiskiem puišiem un lēnprātīgiem večiem –  ka jaunībā, piemēram gribas visu – un tad paķer arī to, ko nevar. Ar dziedātājiem tā notiek nereti, bet kā ar aktieriem un ar tevi pašu?  Es vienmēr esmu bijis diezgan piezemēts. Nekad neesmu īpaši kārojis kādu lomu. Kas man ir trāpījies, to esmu spēlējis, un es iemīlu to lomu, kas man tiek piedāvāta. Bet vai bijis arī kas tāds, kas bijis par grūtu? Piemēram, dziedātāji šad un tad grēko šajā ziņā, ka paņem kaut ko, kas vēl nav viņu profesionalitātei un attīstībai piemērots. Latiņa paņemta par augstu.  Tas jāprasa skatītājiem, jo [pašam šķiet, ka] ir veiksmīgākas, mazāk veiksmīgas lomas. Atkarīgs arī no tā, kādā iestudējumā tu esi, ar ko strādā kopā – tur ir vairāki faktori. Tas nav tā, ka "augsto do" nevari izdziedāt tāpēc, ka vēl neesi tam gatavs. Piemēram, Romeo es neesmu spēlējis. Bet būtu gribējis? Nē, tāpēc jau es saku – man nav bijušas sapņu lomas, ja nu vienīgi vienmēr, arī jaunībā, esmu sapņojis, ka varētu nospēlēt Ābramu izrādē "Skroderdienas Silmačos"… Un tas sapnis nu ir piepildījies! Jā, tas tā ir. Un atnāca laikā – tieši tad, kad biju tam gatavs. Esmu dikti priecīgs par šo lomu. Tu nupat pieminēji vārdu "kopā", un tas ir vārds, kas pēdējā laikā tiek lietots ļoti bieži. Tas ir gan modes vārds, gan arī pēc būtības lietots vārds, jo arī radio mūs uz to mudina – darīt lietas kopā un nesēdēt vairs vienam savā cellē. Teātrī jau tas ir pavisam normāli, jo tā ir tik sintezējoša māksla, kur satiekas viss. Tomēr gribu vaicāt: cik tavā darbā ir kopā darīšanas, un cik daudz tev ir vientulības, strādājot pie lomas?  Gan – gan. Pirms nākt kopā, ir jāpaveic mājasdarbi, un tie nu gan jādara vienam pašam, lai tu būtu gatavs strādāt ar saviem kolēģiem, lai tu viņus neapgrūtinātu un neierastos uz sarunu ar viņiem kā balta lapa. Tev jābūt gatavam. Tā ir cieņa gan pret materiālu, gan pret darbu, gan pret kolēģiem.  Ko tu dari vēl bez tā, ka izlasi lugas materiālu? Daudz domāju, iedziļinos sevī. Kas ir mūsu profesijas galvenā lieta? Ja nevari kā aktieris iekāpt smilšu kastītē, kopā ar bērniem rakņāties, paņemt mazu sērkociņu kārbiņu un teikt, ka tas ir tanks, kas šauj un tā tālāk – ja tev nav šīs spējas, naivitātes pakāpes – tev nav vietas profesijā. Tev jāiet projām. Ir jāmāk rotaļāties arī sirmā vecumā. Mazliet jābūt bērna prātā. Kādreiz iznāk tik atklātas sarunas arī ar jaunajiem kolēģiem? Droši vien, ka nē. Jaunos īpaši neinteresē mūsu viedoklis. Bet, ja man pajautātu, es labprāt pastāstītu, kā es domāju, kā man tas rādās un mālējas. Bet jaunie iet savu ceļu. Kostīmi, grims, scenogrāfija, mūzika – visam jāsaskan… Man, piemēram, ļoti gāja pie sirds “Bezkaunīgā veča” vizualizācija – Mārtiņa Vilkārša skatuve un Bertas Vilipsones kostīmi. Bet, vai tev ir gadījies arī iekšēji disharmonēt ar piedāvāto ārējo risinājumu? Tu tomēr pēc horoskopa esi Jaunava, visam jābūt sakārtotam. Pieņemu, ka tas tev varētu arī traucēt.  Mēdzu būt diezgan kašķīgs šajos jautājumos. Bieži vien man ir gluži vienalga, bet reizēm kļūstu arī sīkumains, kas laikam Jaunavām ir raksturīgi – ja pieķeros kādam sīkumam, nelaižos vaļā, kamēr tas netiek izpildīts. Bet kā tu jūties jaunās izrādes skatuves telpā? Mārtiņš Vilkārsis – tas ir vārds pats par sevi. Tas vispār neprasa nekādus komentārus. Mārtiņš šodien ir numur viens Latvijā savā profesijā. Mārtiņš ir Mārtiņš. Tu vienkārši skaties un brīnies, kā viņš visu redz.  Bertai Vilipsonei arī jau ir maza pieredze.  Nav pirmā reize, kad ar Bertu strādājam kopā. Berta ir ārkārtīgi burvīgs, patīkams cilvēks. Viņa ļoti maigi māk panākt to, ko grib. Skatoties acīs, jūtu, ka viņa mani māna, bet tas notiek tik burvīgi, ka es viņai to piedodu. Saku – jā, Berta, tev ir taisnība, es vilkšu šīs kurpes, man tās tīri labi patīk! Kaut arī pirms tam tās man nepatika. (smejas)  Bet kurpēm uz skatuves jābūt ērtām, vai ne? Tās arī ir ērtas, tikai gribēju citu fasonu. Bet nu – Berta to māk tik smalki panākt.. Tas arī jāmāk.  (..) Mēs šobrīd it kā dzīvojam savu mierīgo dzīvi, kaut zinām, ka pavisam netālu ir karš. Un arī pirms šī raidījuma dzirdējām, ka radio viļņos mūs visu laiku mazliet tā kā brīdina vai mudina būt gataviem X stundai. Vai tu arī par to domā? Visu laiku... Būtībā tas traucē man darbā, tas traucē man dzīvē, tas ēd mani kopā… Domāju par to visu laiku. Tāpēc bieži vien ir grūti mācīties vārdiņus [lugai]. Naktī aizmiegu, klausoties šīs tēmas Youtube. Smagi runāt par to... Un smagi man ir nevis par krieviem, kas uzbrūk, bet par tiem, kas var palīdzēt, bet nepalīdz. Tas mani visvairāk tracina un arī baida – ka kāds dara visu, lai nepalīdzētu. Var, bet neizdara. Un tad, kad mēs sakām, ka esam drošībā – mūs  sargā Piektais pants un tā tālāk –, esmu skeptisks. Ļoti. Man ir smagi par to runāt, bet domāju, ka kristīgā pasaule varbūt dzīvo savus pēdējos pārdesmit gadus – tik tālu acīmredzot esam degradējušies, ka mūsu laiks vēsturē beidzas. Ceru, ka kļūdos, bet manī ir ļoti daudz pesimisma.  Tomēr vienmēr jādomā uz to labo... Jādomā, jā. Bet optimismam lielas rūmes šobrīd nav atstāts, tāpēc ir jābūt gataviem, ka ziepes var būt un ka tev tā plinte būs jāņem padusē. Ir jābūt gataviem. Tas var notikt strauji… Nezinu, kurš par tevi to ir teicis – ka tevi ir grūti pārliecināt par to, kam mūža garumā esi radis pats savus pierādījumus, un gods tev ir augstā vērtē. Kas ir tavi goda postulāti? Mans princips ir – ja nevari izdarīt labu, vismaz nedari sliktu.  Tas nav maz. Jā. Mēģinu pēc tā principa dzīvot. Vai nu man tas izdodas, vai neizdodas, to lai citi saka, bet tā es sev pats esmu iestāstījis – runāt var viskautko, bet tu nedrīksti dar

1. jūnijā, Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā, Rīgas Latviešu biedrība un Latvijas Bērnu fonds pulksten 14 aicina uz konkursa "Talants Latvijai" 32. sezonas noslēguma koncertu un laureātu apbalvošanu Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē: tieši tāpēc "Atsperi" šoreiz vadām kopā ar diriģentu un šī konkursa māksliniecisko vadītāju un producentu Normundu Dreģi, kurš sarunas gaitā uzsver: "Kokurss "Talants Latvijai" dod labas emocijas un virzību mūzikas pasaulē." Kopā ar Normundu Dreģi ielūkojamies konkursa "Talants Latvijai" vēsturē un šodienā, plašāk runājam par 32. sezonas noslēguma koncertu, skolu atsaucību dalībai konkursā, populārākajiem mūzikas instrumentiem jauniešu vidū un viņu motivāciju piedalīties jauniešu simfonisko orķestru darbībā. Vēl runājam arī par Normunda vadītās Latvijas Orķestru asociācijas darbību un to, kādi ir secinājumi pēc aprīlī notikušā Baltijas valstu Jauniešu simfonisko orķestru festivāla Lietuvā. Ilze Medne: 1. jūnijs tev ir ne tikai svētku diena, bet arī zināmā mērā patīkama darbadiena, jo šodien būs daudz pienākumu, daudz uzdevumu, kas jārisina Rīgas Latviešu biedrības namā, kas jau 32 gadus ir mājvieta konkursam "Talants Latvijai". Cik sen esi saistīts ar šo konkursu? Normunds Dreģis: Šo konkursu mākslinieciski vadīt un producēt man ir tas gods nu jau sesto gadu… Tajā piedalās instrumentu spēles dažādu specialitāšu audzēkņi no Latvijas mūzikas skolām. Katrā ziņā šis konkurss ir viens no vissenākajiem konkursiem Latvijā, un bērniem tā ir lieliska iespēja uzstāties Rīgas Latviešu biedrībā, kura vissenākā latviešu organizācija pasaulē. Vai konkursā kaut kas ir mainījies no tiem laikiem, kad to aizsāka un vadīja Arnolds Skride?  Dažas izmaiņas ir konkursa nolikumā un pašā norisē: piemēram, kopš 2019. gada mums ir konkursa atklāšanas koncerts, kurā iepriekšējā konkursa pirmo vietu laureātiem ir iespēja uzstāties kā solistiem kopā ar orķestri. Tāpat jau otro gadu, ņemot vērā konkursa dalībnieku apjomu, organizējam to trijās kārtās: ir tā saucamais lielais fināls, kur uz vienas skatuves satiekas visi pretendenti uz laureātu diplomiem. Bet pamats patiešām ir palicis nemainīgs – tāds, kādu to iedibināja Arnolds Skride, proti, šis konkurss ir tieši instrumentu spēles specialitāšu audzēkņiem, tajā piedalās mūzikas skolu audzēkņi: bērniem un jauniešiem tiek dota iespēja piedalīties konkursā gan ar savu skolu – kā pirmajā kārtā, kas ir tādā kā koncertcikla formātā; bet otrajā kārtā konkurss norisinās pa instrumentu grupām, bet finālā visi sanāk kopā uz vienas skatuves. Tas nozīmē, ka dalībnieki piesakās nevis individuāli, bet sadarbība norisinās tieši ar skolām? Tieši tā – piesakās skolas, un pirmajā kārtā, kas notiek koncertcikla formātā, katra skola uzstājas ar sagatavotu programmu. Savukārt konkursa žūrijas komisija vērtē un spilgtākos un izteiksmīgākos jauno talantu priekšnesumus izvirza jau uz otro kārtu. Būtībā tas nozīmē, ka sacensība ir ne tikai starp individuālajiem priekšnesumiem, bet kaut kādā ziņā arī starp skolām – tieši aktivitātes un ieinteresētības ziņā? Tā ir. Mums ir daudz aktīvu skolu, kas šajā konkursā piedalās jau vairākus gadus pēc kārtas. Daļa no tām izmanto šo iespēju un katru gadu sagatavo jaunu programmu un uzstājas. Latvijas Bērnu fonds dod balvas arī skolām! Ir tādas īpašās balvas, kas tiek pasniegtas divām skolām, kuras uzrādījušas vislabākos rezultātus konkursa finālā – tā ir Arnolda Skrides balva un Gunāra Eižena Bērzzariņa balva. Piedalīties konkursā daudz vienkāršāk ir Rīgas skolām, bet vai arī reģionu skolas izmanto šo iespēju un atrod veidu, kā atvest savus talantus uz Rīgu? Tas atkarīgs arī no tā, kādas ir konkrētās skolas iespējas, kāds ir pašvaldību atbalsts. Šogad piedalās Priekules mūzikas un mākslas skola; vairākus gadus aktīvi bijuši dalībnieki no Alūksnes mūzikas skolas, Balvu mūzikas skolas. Ir ļoti daudz skolu ārpus Rīgas, kas piedalās šajā konkursā. Ja vērojam šī konkursa tendences, piemēram, beidzamos desmit gadus – vai interese par to aizvien ir tikpat liela, vai varbūt kļūst pat lielāka? Un kāds ir bērnu sagatavotības līmenis? Lielu iespaidu uz konkursu atstāja pandēmijas laiks, taču noturējāmies. (..) Skolas ir aktīvas, un, lai arī gadās dažādi sarežģījumi, konkurss ir labi zināms, un vidēji katru gadu tajā piedalās apmēram divdesmit mūzikas skolas jeb 150 audzēkņi. Tad arī tieši jums pirmajiem redzamas indikācijas, kāda ir jauniešu interese par konkrētiem instrumentiem. Bija flautas popularitātes laiks, tad bija saksofona ziedu laiks. Bet tieši jūs esat pirmie, kuri redz – šeit briest krīze… Mēs šīs tendences pamanām. Taču būtībā, kopš vadu šo konkursu, amplitūda ir tāda, ka katrā konkursā piedalās piecpadsmit līdz divdesmit instrumentu spēles specialitāšu audzēkņi: ir gan stīginstrumenti jeb lociņinstrumenti, daudzstīgu instrumenti, tāpat pūšaminstrumenti, sitaminstrumenti, pianisti, akordeonisti – viss spektrs ir pilns. Protams, ir instrumenti, kuri ir retāki, un tos mēs arī atbalstām, cik varam, ar kādām īpašām balvām. Zināms iztrūkums ir gan alta spēles specialitātē, gan kontrabasa spēlē, tāpat fagots vai trompete ir tie instrumenti, kuri šodien tiek apgūti retāk. Taču caurmērā tomēr mūzikas skolās ir daudz jauniešu, kuri patiešām apgūst visu šo apmēram divdesmit instrumentu spēli un var piedalīties kādā konkursā. Kuri ir tie instrumenti, kas aizvien ir pieprasīti un kurus patiešām bērni labprāt spēlē? No stīgām tā ir vijole un čells, tāpat arī taustiņinstrumenti, kokle, ģitāra. Šogad piedalījās arī viena arfiste – arfa ir retāks instruments. No pūšaminstrumentiem dominē flautisti. Klarnete – kā kuru gadu. Retāk ir obojisti vai fagotisti. Samērā aktīvi ir saksofonisti. Retāk ir trompetisti, trombonisti un tubisti. Pirms pandēmijas bija viens brīnišķīgs eifonists no Alūksnes mūzikas skolas.  Pianistu ir daudz, akordeonistu tāpat. Bet katrā ziņā instrumenti pārstāvēti ļoti bagātīgi un visā spektrā. Vairāk – audioierakstā.

Sestdienas rītā "Klasikā" kopā ar režisoru un aktieri Kārli Krūmiņu un telefoniski iesaistoties arī komponistam Jēkabam Jančevskim, noskaņojamies gaidāmajām Rīgas Doma kora skolas trīsdesmitās jubilejas svinībām. Uzzinām, kā top vērienīgais koncerts ar četrsimt dziedātāju piedalīšanos un ko šodien aktuālu var iemācīties Rīgas Doma kora skolā...  Signe Lagdziņa: Ar smaidu satiekamies un sadzirdamies, lai uzzinātu, kas tad sagaidāms 30. aprīlī Dailes teātrī. Un jau teikšu priekšā: tā būs Rīgas Doma kora skolas 30 gadu jubileja, un šajā brīdī studijā ir lielo svinību režisors Kārlis Krūmiņš un esam arī sazvanījušies ar komponistu Jēkabu Jančevski. Jēkab, Rīgas Doma kora skola ir arī tava skola, kur tu esi audzis, dzīvojis un turpini dzīvot. Vai vari trijos vārdos raksturot, kas ir Rīgas Doma kora skola? Jēkabs Jančevskis: Trijos vārdos būs grūti noraksturot, bet varu runāt no savas perspektīvas. Manā gadījumā tā ir vieta, kur es kaut kā loģiski un organiski esmu atgriezties. Tā ir vieta, kas pievelk. Absolvējot šo skolu, man nebija aizdomu, ka es tik ātri varētu atgriezties šeit kā pedagogs. Bet nu, paldies Dievam, viss ir kaut kā saslēdzies, ka šobrīd man ir vesels pulks ar audzēkņiem, un tas man tiešām ir sirdsdarbs. Ja tādos īsos lozungos – Rīgas Doma kora skola ir vieta, kur atgriezties.   Es gandrīz varētu pievienoties Jēkabam. Es gan neesmu tur atgriezies, es tur esmu pievienojies. Šorīt lūkoju izskaitīt – šis laikam ir desmitais gads, kopš s tur strādāju kā pasniedzējs. Arī man tas ir sirdsdarbs, jo kaut kā kaut kā tā mijiedarbība – mācot un mācoties no skolēniem, audzēkņiem – tas kaut kā iedvesmo. Protams, tas, ka tu vari dot, bet tik pat daudz vari saņemt pretī un mācīties pats. Ir patīkami tur doties un strādāt. Kad ieraudzīju, ka Rīgas Doma kora svin jubileju, man šķita – kā, atkal? ! Jo man ir sajūta, ka Rīgas Doma kora skola svin bieži un māk to darīt jaudīgi. Jēkab, kā ir patiesībā? Jēkabs Jančevskis: Jā, jā, cenšamies sanākt ik pēc pieciem gadiem nu tā pavisam jaudīgi nosvinēt. Bet tas vienkārši varētu nozīmēt, ka diemžēl tā ideja par to, ka laiks skrien ātrāk – tā  laikam mūs visus kaut kā vieno. Man tiešām likās, ka tas bija tikko, kad mēs jau svinējām Ķīpsalā pusapaļo jubileju, bet nu redz – tas viss bijis jau pirms pieciem gadiem, un nu jau būs klāt apaļā jubileja. Jēkab, tev šajā gadījumā ir liels uzdevums: ne velti esam sazvanījušies tieši ar tevi, un man šķiet, ka visa pirmā daļa "ietīta" tavā nošpapīrā, esi daudz strādājis un turpini to darīt. Pastāsti, kāds bijis tavs uzdevums, lai veidotu šo koncertu?  Mazliet precizēšu. Pirmā daļa gandrīz simtprocentīgi ir manā veikumā, tomēr ir pāris numuru, kas ir autentiski – tādi, kādi ir. Bet varētu teikt, ka pirmā daļa varētu būt manā zīmē. Tas gluži vienkārši bija mūsu sadarbības rezultāts gan ar šī koncerta darba grupu, gan jo īpaši ar māksliniecisko vadītāju Jurģi Cābuli, un tie ir tādi skolai pietuvināti muzikāli numuri. Neteiktu, ka tur ir kāds, kas nebūtu kontekstā ar šīs skolas vēsturi vai kaut kā tamlīdzīgi, jo gribējās jau, protams, izstāstīt to stāstu tā, lai katrs var kaut kādu savu gabaliņu no tās skolas vēstures paņemt un pēc koncerta gremdēties atmiņās. Līdz ar to tie ir tādi numuri, kas ir šai skolai ļoti būtiski un nozīmīgi. Mēģināju tos pārlikt brīnišķīgu mūziķu sastāvam, tostarp arī veidoju dažādas elektroniskas intermēdijas, lai viss tā plūstoši iet kopā. Tā kā nu aptuveni tāds mans darbiņš izskatās. Nu jā, bet tev ir bijis, ka jāapdarina vai jāaranžē gan tautas dziesma, gan citu autoru skaņdarbi. Arī "O Sole Mio" tev bija jārada mūzika pirmo līdz ceturto klašu meiteņu koriem, gan Daumantam Kalniņam, Mārtiņam Zvīgulim un Jānim Ķirsim - trim tenoriem. Tas uzdevums tev ir gana plašs. Arī tāda vesela skola. Jā, uzdevums patiešām ir gana plašs. Man tiešām no sirds patīk aranžēšanas darbs, jo tas mani no vienas puses kaut kā ļoti atbrīvo un tai pašā laikā uzliek arī kaut kādus pienākumus, man ļoti patīk šis virziens. Arī komponista pieredzei kādreiz aranžijas darbs atver kaut kādu jaunu redzējumu, bet bija arī tādi numuri, kur atļāvos būt mazliet brīvāks. Manuprāt, vairāk tas bija tautasdziesmu virzienā, bet bija tādi numuri, kurus es vienkārši centos faktiski pārlikt esošajiem sastāviem - tik precīzi, cik vien iespējams, tomēr saglabāt to autentisko. skanējumu. Jo nu sākt pārāk eksperimentēt ar "O sole mio" skolas koncertam... Lai ir kaut kas tāds, kas būtu ļoti labi atpazīstams, un kaut kas tāds, ku varbūt būs arī mana klātbūtne jūtama vairāk.  Kārli, kā jau Jēkabs minēja, programma ir apjomīga, un otrajā daļā ieskanēsies arī Jēkaba Jančevska skaņdarbs, būs arī Ērika Ešenvalda, Karla Orfa, Uģa Prauliņa, Jāņa Ķirša, Raimonda Paula un Gunāra Kalniņa mūzika. Pirmajā daļā vēl ir daudz kas no nepieminētā. Kārli, uzdevums jums, kā to visu salikt kopā, apvienot? Jā, tas mūžīgais pasākumu režijas izaicinājums – kā to visu salikt kopā, ko ar to visu iesākt? Bet šajā gadījumā uzdevums man likās salīdzinoši vienkāršs, jo stāsts par skolu, par skolotājiem un audzēkņiem… Man kaut kā liekas, mūsu realitātē tas ir svarīgs. Tas visu laiku ir svarīgs! Bet ik pa brīdim ir forši to atgādināt, un šis koncerts man arī dod tādu iespēju par to kaut kādā ziņā runāt, proti, par skolas nepieciešamību, par to skaistumu, kas ir pedagoga darbā. To dažreiz ikdienas rutīnā piemirstam, ka mūsu bērns skolā pavada deviņus, divpadsmit, trīspadsmit gdus un pēc tam vēl augstskolā! Un skolotājs pie mums sociāli nekotējās pārmērīgi augstu, un man mazliet par to ir skumji, bet nu - kaut kas jādara lietas labā. Tāpēc arī šajā koncertā vēlējos vārdu dot pedagogiem. Protams, daļa no Rīgas Doma kora skolas pedagogiem paši ir aktīvi mūziķi, diriģenti, koncertmākslinieki, bet šajā koncertā gribējās viņus ieraudzīt tieši skolotāju ādā un paklausīties arī dažas domas par šo darbu un kaut kā mazliet atgādināt par šīs saites nepieciešamību. Lai saite starp audzēkni un pedagogu izveidotos, tur divas lietas nepieciešamas: jāmīl bērni un jāciena pedagogi. Vai pareizi saprotu, ka otrajā daļā uz skatuves būs 400 dziedātāju plašs koris? Jā! Tā arī abas koncerta daļas iezīmējas: ka viena daļa ir tēmēta vairāk par pedagogiem un pedagogiem, bet otrajā daļā redzam pedagogu sasniegtos augļus vai rezultātus audzēkņu sniegumā. Redzam kopkori, kas ir Rīgas Doma kora skolas audzēkņi: lielais skaits nedaudz radīs Dziesmu svētku sajūtu. Būšu tikai priecīgs, ja šāda asociācija kādam izveidosies. Pirmajā daļā melodisko plūdumu ar Aspazijas dzejas lasījumiem papildinās aktrise Guna Zariņa. Klausītājus priecēs arī Gundegas Šmites, Ilonas Breģes, Jura Karlsona un Krista Auznieka mūzika. Šajā skolā jābūt spējīgiem uz daudz ko: slodze. protams, liela un kas vēl būtiski – "Klasikas" klausītāji  jau šīs skolas kontekstā zinās, ka tā nav tradicionāla skola. Daudzi to nojauš,  bet varbūt tāda plašāka sabiedrības daļa kaut kā uzreiz neiedomājas. Nu, kā: ir skola, ir trīs klases un tad deviņas. Rīgas Doma kora skolā ir cits modelis, un tas, protams, daudz ko maina – kaut vai tas, ka vidusskolā jāmācās četri gadi, nevis trīs, un slodze ir lielāka, un tas maina arī to, kādas veidojas attiecības starp pedagogiem un audzēkņiem, jo ir dažas nodarbības, kur pedagogs un audzēknis ir daudz tuvāks. Ir taču atšķirība, ja ir viņš pedagogs 30 bērniem, un ir modelis, ka dažās individuālajās nodarbībās esi viens pret viens. Un tas ir pilnīgi kaut kas cits. Tas ir modelis, uz kuru gribētos tiekties. Man liekas, tā vajadzētu būt, ka katram skolēnam ir iespēja būt sadzirdētam, ka viņam ir iespēja dabūt uzmanību, jo tad mēs varam cerēt uz to, ka viņš iejutīsies mūsu sabiedrībā, ne tikai klasē un ne tikai skolā. Man liekas, ka tā ir lieta, uz ko mums kā sabiedrībai vajadzētu iet. Mums vēl daudz jāstrādā tajā virzienā. Pirmie soļi būtu saprast, ka tas ir ieguldījums, kas mums jāveic. Mēs ļoti racionāli saprotam, ka pensiju fondos jāiegulda, ka 1. martā VIDAM arī jāpaprasa viss kaut kas atpakaļ, to mēs visi saprotam, bet runa ir par sabiedriskām, kopīgām interesēm. Esam mazliet kūtrāki vai līdz galam vēl tajā ilgtspējībā nedomājam vai nevirzāmies. Tas bija mans dzinulis, kāpēc ķēros pie šī koncerta, jo man likās – šīs skolas modelis ir skola ļoti konkrētiem mērķiem. Piemēram, mijiedarbība un savstarpējā pedagogu skaita attiecība. (..) Pedagogi lielā mērā ir saistīti gan ar viņu ikdienas rutīnu. Lielās klases – ne visi ar to var tikt galā. Un nepazaudēt tajā ideālista redzējumu. Jo man tomēr liekas, ka pedagogam jābūt ideālistam, un tajā mirklī, kad viņš vairs nav ideālists, viņš arī vairs nav pedagogs. Tā ka līdz ar ideālistu nomirst arī profesijas būtība un to pazaudēt ir visai viegli. Vairāk - audioierakstā

"Atsperē" šoreiz tikšanās ar šī pavasara jubilāru, reiz ļoti un pa īstam, arī tagad reizumis "Klasikas" kolēģi, komponistu, pētnieku, mūzikas žurnālistu un kultūras dzīves procesu virzītāju Edgaru Raginski, kuram 31. martā apritēja apaļi četrdesmit. Liene Jakovļeva: Kas ir četrdesmit tavā skatījumā: robežšķirtne, kuru mēdzam saukt par slaveno četrdesmitgadnieku krīzi, zīmīgs nogrieznis, vai arī – vienkārši viss turpinās? Edgars Raginskis: Veselīgi paskatīties uz aizvadīto dzīves periodu ir arī citos laikos, bet četrdesmit gadu slieksnis ir tāds interesants posms. Man, piemēram, šobrīd ir tā: Mūzikas akadēmijā, kur mācu studentus cenzūras kursā un arī mūzikas žurnālistikas modulī, reāli secinu, ka pēc gadu skaita jaunieši ir tādi paši, kāds es biju pirms divdesmit gadiem, bet kā personības viņi radikāli atšķiras. Tas ir veselīgi – uztaisīt tā saucamo realitātes pārbaudi, bet no otras puses, tāpat kā visi, kuriem vairs nav divdesmit, arī es arvien labāk saprotu to, ka ķermenis neapturami noveco, bet gars un smadzenes vismaz pagaidām saglabā zināmu jauneklīgumu. (..) Nav tā, ka četrdesmitā jubileja man nozīmētu kaut ko diženu: to nosvinēju jau februārī, kad Mazajā ģildē man bija koncerts. Bet vispār šis posms no trīsdesmit astoņiem līdz četrdesmit un droši vien vēl kādu laiku man būs tāds kā vērtību izsvēršanas laiks, jo nevaru teikt, ka beidzamos divdesmit gadus būtu vienlīdz intensīvi darbojies kompozīcijā vai klavierspēlē. Laba tiesa manas dzīves aizritējusi "Klasikā" un esmu ļoti pateicīgs par to – tas palīdzējis man veidoties kā personībai, ļoti daudz ko uzzināt un iegūt virkni kompetenču, bet tagad, dzīvojot Smiltenes novadā, darbojoties turienes kultūras dzīvē un sastrādājoties ar tās brīnišķīgajiem cilvēkiem, es kaut kā vairāk un intensīvāk atgriežos pie komponēšanas. Kad mācījos pie Pētera Plakida bakalaura studiju laikā Mūzikas akadēmijā un marta sākumā sveicu viņu dzimšanas dienā, viņš mēdza ironizēt: ko tu mani te tagad sveic, nejūtu nekādus savus nopelnus – apsveic  mani ar kādu pirmatskaņojumu vai koncertu! Jā, tagad es to saprotu. Tad nu nākamreiz mani, ja kāds vēlēsies, varēs sveikt 18. maijā Kuldīgā, kur uzstāšos Dāvida Kļaviņa uzņēmuma kamerzālē.  Tā būs tā pati programma, kas Mazajā ģildē? Nē, nekādā ziņā! Jo improvizācija iekļauj to, ka tu katru reizi dari kaut ko citādāk. Turklāt tu pielāgojies – pat neapzināti – konkrētās vietas atmosfērai un arī katram instrumentam. Tur būs Dāvida Kļaviņa instruments, ko man gadījies spēlēt tikai pāris reižu, tā ka interesanti, kā tur klāsies. Ik pa laikam tu mūs mēdz pārsteigt. Piemēram, dodoties uz Honkongu. Arī sākot darboties tevis jau pieminētajā Smiltenes novadā un kļūstot gan par Kultūras centra vadītāju, un nu jau kādu laiku vadot visa novada kultūras dzīvi. Vai tev pašam tie bijuši tādi kā lēcieni aukstā ūdenī? Es pat nedomāju, ka aukstā ūdenī. Vienkārši tad, kad uzkrāta zināma dzīves pieredze, ar lielāku drošības izjūtu un interesi dari tās lietas, kas tevi [aizrauj]. Ir vēl viena tēma, kas noteikti jāpiemin: gan mūziķiem, gan radošiem cilvēkiem kopumā, gan īstenībā katram cilvēkam ir svarīga savas iekšējās mentālās higiēnas un mentālās veselības uzturēšana noteiktā līmenī. Pirms nu jau vairāk nekā pieciem gadiem sāku iet psihoterapijā, kas man ārkārtīgi palīdzējusi: esmu savai terapeitei ļoti pateicīgs par to, ka viņa rosinājusi dažādus domu procesus, kas manī noritējuši ilgstošā laika periodā un palīdzējuši sevi stabilizēt. (..) Honkonga bija saistīta ar to, ka biju mazliet noguris no pārāk monotonā darba režīma Latvijā. (..) Latvija savā ziņā ir province: kaut arī mums ir ārkārtīgi daudz skaistu kultūras notikumu, būsim reālisti – pārāk daudziem cilvēkiem viss par tevi ir skaidrs un visiem par tevi izveidojies priekšstatu kopums un viedoklis. Tas ir saprotami, bet arī nogurdinoši. Tāpēc domāju – došos projām uz citu pasaules malu. Ironiski, ka tajā laikā iepazinos ar savu – tagad nu jau bijušo – sievu, sākās kovids, studentu nemieri un demokrātijas kustība. Ironiski tādā ziņā, ka biju domājis pilnībā pārtraukt saikni ar Latviju, tomēr tas neizdevās, un es, protams, esmu šim cilvēkam un arī citiem, kuri ar mani izvēlējušies tā vai citādi veidot draudzības saites, pateicīgs par to, ka es daudz ko esmu iemācījies. Ja nebūtu bijis kovida, ej nu sazini, varbūt Honkongā es būtu palicis ilgāk. Pašlaik Honkongā situācija ir stipri bēdīgāka nekā tad, kad 2018. gadā tur ierados. Savukārt 2018. gadā bija bēdīgāk nekā 2014. gadā, kad notika lietussargu revolūcija, jo Ķīnas Komunistiskā partija ir nepielūdzama. (..) Tu atgriezies Latvijā, un šobrīd esi piederīgs Smiltenei. Tomēr esi radījis tāda diezgan "spundīga" tēla iespaidu: piemēram, tu droši raksti sociālajos medijos  to, ko tu domā. Sociālie tīkli savulaik man bija liels izaicinājums. (..) Tie, kas tos izgudroja, neiedeva mums prasmes ar tiem rīkoties – paši mācījāmies un mācoties ļoti daudz ko izdarījām šķērsām, apdedzinājāmies un, kas diemžēl nav pilnībā pagaisis vēl joprojām – sociālajos tīklos cilvēks vēl arvien ir ārkārtīgi agresīvs, toksisks, ja viņam ir vēlme kaut ko kādam diži pierādīt. Tagad esmu kļuvis rāmāks. Ja man kaut kas nepatīk kolēģu darbā, es to mēdzu pateikt, bet paturot prātā, ka profesionālo no privātā ir vēlams nodalīt un nav nepieciešams cilvēku aizskart. Bet savā mūzikā esi romantiķis... Droši vien. Teiksim tā: viena no manas mūzikas [un arī būtības] šķautnēm ir trauslāka, nekā pašaizsardzības nolūkos izvēlos to rādīt citiem. Skaista un romantiska noskaņa valda vairākās tavās dziesmās. Man liekas, arī dzeja, ko tajās izmanto, tev ir ļoti svarīga. Gribētos cerēt, ka katrs komponists, kurš izvēlas publiski demonstrēt savu mūziku, arī padomā par vārdiem un to nozīmi. Turklāt dzejai ne vienmēr jābūt komplicētai. Domāju, ka citiem ir atšķirīga pieeja. Man pat ir labi, ja virsmas līmenī dzejolis ir šķietami klārs un vienkāršs. Tā varētu teikt par Jāņa Baltvilka dzeju. Bet tie, kas pazīst Jāņa Baltvilka dzeju, zina, cik tā ir asprātīga un daudzslāņaina, ja virsmas līmenim tiekam garām. Tādēļ bieži vien ir tā, ka uzrakstu kādu dziesmu bērniem, bet beigās izrādās, ka šai auditorijai tā īsti neder – bērniem vajag kaut ko atsperīgu, kustīgu un uzmanību piesaistošu, bet es esmu uzrakstījis kaut ko lirisku un mazliet citai auditorijai paredzētu. (..) Līdzās Jāņa Baltvilka vārdam ir arī Austra Skujiņa, Ojārs Vācietis – stabila vērtība, Māris Melgalvs ir bijis, un pēdējā laikā esmu piefiksējis, ka viegli un nepiespiesti man top mūzika ar Knuta Skujenieka dzeju. Diemžēl dzīvē tā arī neiepazinos ar šo personību. Tā Knuta Skujenieka dvēseliski tiešā, dažreiz sāpīgi atkailinātā, bet liriski romantiskā, sirsnīgā pasaules izjūta... Te nu es apstiprinu tavus iepriekš teiktos vārdus par to romantiķi, bet es noteikti negribu to ne idealizēt, ne arī kaut kādā veidā sentimentalizēt. Vienkārši tāda tā mana personības konfigurācija ir, un esmu droši vien trauslāks, nekā labai tiesai "Klasikas" klausītāju un kolēģu esmu to demonstrējis. Bet no otras puses – tajā mirklī, kad cilvēks pamazām iegūst mazliet lielāku rūdījumu un dzīves pieredzes bagāžu, viņš var atļauties būt atklātāks pret apkārtējo pasauli: jo – kaut arī zini, ka ir diezgan liels procentuālais potenciāls, ka otrs cilvēks tevi var sāpināt vai nodarīt tev pāri, tu arī saproti, ka tā ir dzīves sastāvdaļa. Un galvenā atziņa no tā visa ir tāda, ka tiecies iespēju robežās nenodarīt pāri citiem. Tas sanāk ar mainīgām sekmēm, bet iespēju robežās tomēr cenšamies. Cik atklāts tu vari būt tad, kad raksti teātra mūziku? Jo tā tomēr ir tikai viena no sadaļām un šķautnēm šajā sarežģītajā mākslā, tomēr tu tur esi klātesošs un esi bijis arī nominēts balvai – pavisam nesen.  (..) Mana pieeja, teātra mūziku rakstot – lai tā integrējas kopējā mākslas izteiksmes līdzekļu paletē tā, ka nedominē un neprevalē.  Režisora pieeja savukārt droši vien ir izvēlēties savus domubiedrus. Te es domāju Valteru Sīli irmām kārtām.  Es tā gribētu cerēt. Arī Ingai Tropai sirsnīgi sveicieni, vēl varu minēt arī Paulu Pļavnieci, Kristu Burāni. Atvainojos tiem, kurus nepieminu. Bet – jā: cilvēki, ar kuriem sadarbojos teātra jomā, pirmkārt ļauj man pastarpinātā veidā realizēt amatierteātra aktiera ambīcijas, nevis mani laižot uz skatuves, bet ļaujot citādāk izpausties teātra mūzikas radīšanā. Un tas īstenībā bija veids, kā es atgriezos mūzikā. Iepazinies ar Valteru Sīli, atkal sāku atgriezties mūzikas komponēšanā. (..)  Kas tev vēl jāizdara, lai tava disertācija par cenzūru iegūtu kādus apveidus? Process diezgan tiešs un vismaz simboliski vienkāršs. Pirmkārt, jānoformē darbs korektā formā, lai varu to iesniegt savā augstskolā Honkongā. Iesniegšu to digitālā veidā, bet, ja vajadzēs fizisko kopiju, sarunāšu, lai kāds to izprintē. Kad būšu aizsūtījis manuskriptu, recenzenti to aplūkos, norādīs uz pamanītajām kļūdām un atsūtīs darbu man atpakaļ, lai tās izlaboju. Vai pēkšņi sacīs – viss ir pilnīgā tūtē un slikti... (smejas) It kā nevajadzētu būt tik dramatiskam scenārijam. Kad veikšu attiecīgos labojumus un tos pieņems, sekos aizstāvēšana.  Kur tā notiks?  Te ir tā interesanti. No vienas puses, labprāt aizbrauktu vēlreiz uz Honkongu, pat ja tas varētu radīt zināmas skumjas saistībā ar to, ka notikušas pārmaiņas sociālajā, politiskajā un lingvistiskajā telpā. No otras puses, tas ir rūpīgi jāpavērtē, jo disertāciju rakstu par sensitīvu tēmu – mūzikas cenzūru Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Cenšos panorāmiski pārskatīt mūzikas žanrus, tostarp popmūziku, nepretendējot uz superpadziļinātu katra žanra analīzi, bet vismaz izprotot tendences un saprotot interesi, ko cenzūra izrādīja par vienu vai citu žanru, izprotot cenzūras darbības mehānismus un, kas manā gadījumā interesanti man pašam – arī cenzūras apiešanas stratēģijas, ko praktizēja komponisti un komponistes, dzīvojot vienkārši vājprātīgos, pat šizofrēniskos apstākļos, kad nevarēja saprast, kurā brīdī kas ir atļauts un kas ir aizliegts. Daudzi tomēr pamanījās radīt brīnišķīgu mūziku, bet vienlaikus tika n

"Atsperes" rīta intervijas viesi nākuši no Baltā nama: Ērika Millere ir Latvijas Nacionālās operas solistu koncertmeistare, bet viņas dzīvesbiedrs Rihards Millers – Nacionālās operas solists, baritons.  Inta Zēgnere: Zinu, ka šis jums ir ļoti aizņemts un intensīvs darbalaiks. Sāksim ar pašām galvenajām aktualitātēm: kas šobrīd notiek jūsu dzīvē un kam jūs gatavojaties? Rihards Millers: Šobrīd mums ir divas aktualitātes: pirmā – koncerts pirmdien Rīgas Svētā Pētera baznīcā. Tas ir labdarības koncerts, lai savāktu līdzekļus ērģeļu uzstādīšanai Pētera baznīcā. Un otra aktualitāte, kas mums abiem ar Ēriku ir kopēja – Gaetāno Doniceti operas "Mīlas dzēriens" jauniestudējums: šobrīd jau sākušies ansambļu mēģinājumi. Kādā sastāvā koncertēsiet Pēterbaznīcā? Ērika Millere: Būsim trijatā: mums pievienosies jaunais soprāns Anna Tatara no Kazaņas. Esam izvēlējušies patiešām fantastiski skaistu romantisku mūziku, lai pēc Lieldienām un ciešanu laika nāk kaut kas svaigāks, lirisks un skaists. Programmā būs gan Frederika Šopēna klavierdarbi, gan divas ļoti skaistas ārijas no Eriha Volfganga Korngolda operas "Mirusī pilsēta", kas tiek ļoti maz atskaņota: gribējām to pacelt saulītē, jo mūzika ir fantastiska! Būs arī pāris itāļu melodijas un, kā jau baznīcā, bez "Ave Maria" tomēr neiztikt… Esam izveidojuši tiešām skaistu, romantisku progammu, lai cilvēki var atnākt un pabaudīt šo brīdi. Uzstādīt Svētā Pētera baznīcā ērģeles – tādas, kādas tās bijušas pirms kara, kad šis instruments tika iznīcināts: tas taču prasa milzīgus līdzekļus! Vai jums nešķiet, ka tas ir gandrīz utopisks projekts? Jau daudzus, daudzus gadus par to sapņots, ērģelnieki kaluši plānus, un es atceros, ka baznīcas mūzikas direktors Johaness Baumans par to savā laikā runāja. Un šobrīd notiek tāda interesanta iniciatīva. Rihards Millers: Šīs iniciatīvas autore ir vijolniece Anete Graudiņa, kura bija iniciatore arī koncertu ciklam flīģeļa finansējuma vākšanai. Bez šādu projektu kustināšanas projekti neradīsies. Protams, mērķis ir ļoti augsts, jo, ja pareizi saprotu, nepieciešams miljons eiro. Līdzfinansējums, kā saprotu, jau ir nodrošināts, bet bez tā mēs netiksim pie jauna instrumenta. Mums tomēr ir diezgan dauzu  jauno ērģelnieku, kuriem nepieciešamas telpas un labi instrumenti, pie kuriem praktizēt un kļūt labākiem. Šobrīd ērģelnieka mūžs nav viegls: viņi spēlē agri no rīta vai vēlu vakaros, jo baznīcās notiek dievkalpojumi, kuru laikā viņi nevar mācīties savus skaņdarbus. Šī būtu lieliska iespēja iegūt vēl vienu skaistu instrumentu tieši mūsu ērģelniekiem. Vai zināmi arī kādi termiņi, kad tas varētu tapt? Vai arī tas atkarīgs no tā, cik aktīvi jūs koncertēsiet? Rihards Millers: Termiņš ir noteiktais mērķis – nepieciešamā summa. Jo ērģeles ir ļoti sarežģīts instruments.  Ērika Milllere: Medijos uzrunāti diezgan daudzi mūziķi – gan dziedātāji, gan ērģelnieki, gan instrumentālisti. Mūsu devīze šiem koncertiem: "Ir katram roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu iet!" Mums jāatbalsta labdarība. Tā arī ir viena no mūziķu sūtībām – ne tikai sniegt skaistus koncertus un priecēt klausītājus, bet vienoties arī kaut kam lielākam. Bet ja runājam par jūsu soloprojektiem. Jums jau ir zināma pieredze ilgu gadu garumā. Kad īsti sākāt sadarboties solokoncertos? Varbūt tas notika jau studiju laikā? Kā tapa jūsu savstarpējais un ģimeniskais duets? Rihards Millers: Labs jautājums! Akadēmijas otrajā vai trešajā kursā sākām strādāt kopā, pēc tam – operā. Paralēli visu laiku esam muzicējuši. Rihard, tu esi priviliģētā stāvoklī, jo tev mājās ir savs koncertmeistars, ar kuru iespējams mācīties lomas jebkurā brīdī! Cik greizsirdīgi var būt citi solisti, kuriem tiek tikai neliela deva no Ērikas Milleres… Rihards Millers: Man šķiet, ka visi tā domā, bet pirmām kārtām Ērika man mājās ir sieva, nevis privātais koncertmeistars, un mēs cenšamies šo lietu nodalīt – strādājam  operā, nevis mājās. Protams, bieži vien pa dienu nesanāk laika un tad vakaros mums līdz desmitiem jātraucē kaimiņi… Vairāk – audioierakstā

Sestdienas rīta programmas "Atspere" viesis - diriģents Aigars Meri, Latvijas Nacionālās operas kora, Ventspils kamerorķestra un Jelgavas kamerorķestra līderis, jauktā kora "Ventspils" vadītājs un Ventspils valstpilsētas un Ventspils novada virsdiriģents. 2023. gadā Aigars debitēja Dziesmu un deju svētkos kā kopkora virsdiriģents, lielkoncertā "Tīrums. Dziesmas ceļš" atskaņojot Raimonda Paula "Tautasdziesmu", bet šī gada janvārī saņēma Kormūzikas balvu kategorijā "Gada kora vadītājs". Sarunā - par radošo darbošanos trijās Latvijas pilsētās, domubiedrību mūzikā, Latvijā līdz šim neatskaņotu partitūru meklēšanu un atskaņošanu, patiku pret futbolu un gaidāmajiem koncertiem: Lielās Piektdienas koncertu Jelgavas Sv. Annas baznīcā, kur, iespējams, pirmoreiz izskanēs Alesandro Skarlati «Stabat Mater», kā arī Artura Maskata Salve Regina , kā arī "Pavasara koncertu" 26. aprīlī Ventspils koncertzālē "Latvija". Tajā Mārtiņš Zilberts būs solists Alfrēda Šnitkes Koncertā klavierēm un stīgām, Aigars Reinis būs pie ērģelēm un Kaspars Zemītis ar ģitāru Marģera Zariņa Koncertā ērģelēm un kamerorķestrim "Concerto triptichon"   Jauktā kora "Ventspils" priekšnesumā skanēs arī Antona Bruknera, Fēliksa Mendelszona un Alfrēda Šnitkes sakrālā mūzika. Ar kādām emocijām šobrīd atskaties uz Kormūzikas balvas saņemšanu? Es uz to skatos kā uz jauku notikumu ļoti senā, tālā pagātnē (smejas), esmu to jau krietni piemirsis. Protams, ieguvu gan apsveikumus, gan saltus skatus un ignoranci, klusēšanu un smīnus, bet es tam biju gatavs. Arī sportā ne vienmēr uzvar favorīts, citreiz var būt arī pārsteigums, man tas bija nenormāls pārsteigums (smejas). Šis notikums ir kā motivējošs un virzošs mirklis, bet tas bija tik sen, nevis vakar, bet jau aizaizaizaizvakar (smejas). Nē, esmu ļoti priecīgs. Cilvēki žūrijā, protams, vērtēja arī iepriekšējo gadu, bet es domāju, ka tas bija arī tāds, kā Andris Veismanis teica, “mūža ieguldījums”. Ir ļoti jauki, ka mana un manu domubiedru rosīšanās tika ievērota. Savā runā, balvu saņemot, skaisti teici - “kas gan ir kora vadītājs, diriģents, bez sava kora, bez sava instrumenta?”. Un visupirms teici “paldies” gan saviem koristiem, gan saviem diriģentiem, gan savām “labajām” un “kreisajām rokām”, kuru tev ir daudz, un tās visas ir patiešām atbalstošas. Jūtos izredzēts par sadarbību ar komponistiem-laikabiedriem un kopdarbu ar saviem kolēģiem - gan Astru Plostnieci Ventspilī, gan Andri Pujātu Latvijas Nacionālajā operā, gan visiem orķestru koncertmeistariem un kordziedātājiem. Protams, ikdienā iet, kā iet, ir labākas un ne tik labas dienas, bet, kopumā… Cieņa un respekts. Kā sadali savu nedēļu? Kā paspēj būt Rīgā, Ventspilī un vēl Jelgavā? Pirmdiena un trešdiena, kā minimums, ir Ventspils dienas, otrdiena un ceturtdiena - Jelgavas dienas, bet Jelgava ir tuvu un to ir iespējams apvienot ar Operu, kad var būt gan rīta, gan vakara izsaukums. Piektdien, sestdien, svētdien - Opera. Tad, ja kādā piektdienā/sestdienā/svētdienā ir kāds brīvs mirklis, tas tiek aizpildīts ar vai nu (smejas) Ventspils kora Rīgas frakcijas mēģinājumiem, vai individuālo darbu un tā tālāk. Un tad ir tā saucamās “projektu nedēļas”, kad tuvojas kāds koncerts, un tad fokuss ir vairāk uz kādu no virzieniem - vai Jelgavas, vai Ventspils, vai operas. Turpinājums - raidījumā...

Sestdienas rīta programmā "Atspere" viesojās alta spēles profesore Štutgartes Mūzikas augstskolā un 2013. gadā izveidotā kamerorķestra Urban Camerata diriģente Andra Dārziņa. 11. martā viņa sniedza meistarklasi Emīla Dārziņa mūzikas skolā, bet sestdienas rītā viesojas "Klasikā", lai pastāstītu par nesen klajā nākušiem Paula Hindemita un Ernsta Bloha mūzikas ierakstiem, kas veikti kopā ar pianisti Laumu Skridi. Tie ir divi fundamentālus alta repertuāra skaņdarbi - Hindemita Sonāte un Bloha Svīta. Sarunas fokusā - šie opusi, kā arī plašākas sarunas par mūziku vispār un saspēlēšanos ar dažādiem mūziķiem un to, kas vēl veicina ideālu saspēli bez klausīšanās vienam otrā. Runāts tiek arī par to, cik alta mūzika var būt pārsteidzoša un jutekliska, kuros brīžos ar metronomu spēlēt vajag pavisam noteikti, un kuros - pavisam noteikti nē. Jaunie ieraksti iznākuši digitālā formāti un meklējami straumēšanas vietnēs. Andra Dārziņa: Man liekas, CD vairs nav šodienas formāts. Es agrāk veicu ierakstu CD formātā, bet daudziem vairs nemaz mājās nav CD atskaņotāja. Šodien visbiežāk ierakstus nodod straumēšanas platformām. Tas laikam tagad ir modernākais veids, tāpēc CD es vairs neizmantoju. Nezinu, cik liela interese ir citās vietnēs, bet Spotify mēnesī mani ir kādi 1000, reizēm 1500 klausītāji. Tā tagad ir mana publika. Un to ir jauki apzināties, vai ne? Jā, alts jau nav nekāds instruments, kas var masas iekustināt. Klasiskā mūzika nav arī nekāda popmūzika. Man tas ir pietiekami daudz un pietiekami nozīmīgi, lai liktos, ka ir vērts ierakstīt un strādāt. Man arī patīk veikt ierakstus. Dažreiz lieku arī Youtube, tur vienam ierakstam varbūt vēl vairāk klausītāju rodas… Šis jaunais formāts man der. Ar Laumu Skridi ierakstījāt Paula Hindemita Pirmo alta sonāti, kas komponēta 1922. gadā, savukārt Ernsta Bloha Svīta altam un klavierēm tapusi 1919. gadā - tātad tas ir aptuveni viens laiks. Vai tā bija apzināta izvēle? Varbūt pieeja ierakstu veidošanai ir tāda, ka jūtat, ka šajā brīdī dzīvē jāspēlē tieši šī mūzika? Tā ir liela sajūsma par šiem darbiem. Hindemita sonāti mēs arī agrāk ar Laumu esam spēlējušas, piemēram, koncertā Latvijas Radio 1. studijā tiešraidē. Abi darbi ir ļoti virtuozi klavierēm. Tas man arī likās ļoti svarīgi, sadarbojoties ar Laumu. Es biju spēlējusi Bloha mazo svītu, bet nebiju spēlējusi šito lielo, un mēs abas ļoti sajūsminājāmies par šo darbu. Tā man nāk arī kā dāvana, jo es to nebiju spēlējusi. Svīta ir gara, to sarežģīti pielāgot kādam mazākam koncertam - tā ir 35 min ilga. Man tā tiešām ir kā dāvana atkal atgriezties pie šī darba, kas ir ļoti interesants. Blohs ir teicis, ka viņš vēlējies Tālos Austrumus mazliet tur rādīt, džungļus un grotesku, tas ur tik krāšņs! Es vienkārši ļoti kaifoju par to darbu.

Sestdienas rītu iesākām kopā ar Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" izpilddirektori un redaktori Sanitu Jembergu. 4. martā Mihaila Čehova teātrī "Re:Baltica" žurnālistes un aktieri sniedza skatītājiem vienreizēju iespēju noskatīties izrādi, kas tapusi no stāstiem, kas aktualizējušies seriāla "Sķelšanās" veidošanā. Sanita un citas kolēģes arī iepriekš saskārušās ar naidīgiem komentāriem un draudiem internetā, tāpēc runājam par mūsu sabiedrības agresijas līmeni, uzbrukumiem žurnālistiem, žurnālista spēju un vajadzību būt drosmīgiem, pašcenzūru un citām aktuālām tēmām, kas skar mūsu visu ikdienu. Anete Ašmane-Vilsone: Pašcenzūra varētu parādīties arī žurnālistu vidē, jo arī viņi mēdz saņemt dažādus uzbrukumus gan sociālajos tīklos un interneta vidē, gan pat klātienē. Sanita Jemberga: Latvijā klātienē tādu gadījumu, paldies Dievam, ir ļoti, ļoti maz. Mums "Re:Baltica" sanāk satikt un strādāt kopā ar dažādu valstu žurnālistiem, un dzirdot, kas notiek, piemēram, Centrālāzijas vai pat dažās tā saucamajās Eiropas valstīs, sapratu, ka pie mums viss ir labi. Manuprāt, pašcenzūra jau ir iestājusies. Viens no iemesliem, kāpēc jutos spiesta uzrakstīt seriāla “Šķelšanās” scenāriju, bija tas, ka cilvēki, arī žurnālisti, vairs neiet meklēt visus viedokļus. Viņi paši zina, ka ja viņiem būs nepareizie viedokļi, kas nesakrīt ar meinstrīmu, viņi vienkārši internetā "atrausies". Nevienam negribas katru dienu klausīties, cik tu esi slikts un nepareizs, kā tu nemāki neko darīt,... Cik korumpēts esi un kas tev maksā vai nemaksā. Jā, un kas tik tu neesi. Es vienmēr saku - jā, maksā Kremlis, maksā Soross, paskatos kontā - kur tā nauda? Kā nav, tā nav visus šos gadus (smiekli). Bet pašcenzūra eksistē, un man to ļoti negribas. Es esmu tieši tik jauna, lai nebūtu piedzīvojusi tos padomju gadus, kad cilvēki tajā nonāca. Sāku strādāt žurnālistikā  neilgi pēc tam, kad bijām atguvuši brīvību. Kad skatos uz viedokļu dažādību un spēju runāt tajā laikā, kas arī ir ļoti trausls, un salīdzinu ar tagadējo, man liekas, ka… Nav foršs tas virziens. Ja nav dažādu viedokļu, tad nav arī dažādu domu, un beigās visi domā, ka ir kārtībā. Bet nav. Teicāt, ka klātienē žurnālistiem reti uzbrūk, bet sociālie tīkli un internets gan… Arī “Šķelšanās”, dažādi sabiedrisko mediju portāli, kas ir izcēluši konkrētas mazāku sabiedrības grupu problēmas. Kā ar to cīnīties? Manās rokās nonāca Filipa Bampa raksts par to, ka žurnālistiem jāiemācās sevi aizstāvēt. Gan raksta sākumā, gan raksta beigās viņš onāk pie secinājuma, ka neviens nezina, kā to izdarīt. Tas ir lielisks jautājums, jo arī pati esmu ilgstoši ignorējusi šos uzbrukumus žurnālistiem, sabiedriskajiem medijiem un "Re:Baltica", domājot, ka “nu, labi, ir citas lietas, ar ko nodarboties, nekā cīnīties ar idiotismu”. No otras puses, tu jau redzi, no kurienes tie uzbrukumi nāk. Pamatā tie nāk no, pirmkārt, politiķiem vai wannabe politiķiem, kuri šādā veidā mēģina pārliecināt pārējo sabiedrību, ka medijiem nevar ticēt, bet viņiem var. Vienā no “Šķelšanās” sērijām parādās tas, kā tiek būvēta šī alternatīvā realitāte, pilnīgi pretēja tam, kas patiesībā notiek. Mērķis ir ne jau konkrētie žurnālisti, bet žurnālistika kā tāda, pateikt, ka tai nevar ticēt. Bet, ja nevar ticēt žurnālistikai, kur tu to uzticamo informāciju iegūsi - internetā, no tīkliem? Mēs esam sapratuši, ka, pirmkārt, ir jāstāv pretī un solidāri jāaizstāv savi kolēģi, bet viņi ir arī jākritizē tad, kad ir, par ko, lai nav sajūtas, ka tā ir noslēgta kasta, kuru nedrīkst kritizēt. Otrkārt, mums jāskaidro, kā žurnālistika strādā. Mēs to pieņemam par pašsaprotamu, ka cilvēks saprot, kā un kāpēc top ziņas, un to mēs "Re:Baltica" darījām arī seriālā “Karmas latvieši”, kas bija pirms “Šķelšanās”, kas bija vienkārši tāds šarlatānu seriāls (smiekli). “Šķelšanās” tiek rādīta redakcija Daugavpilī, kur redzams, ko cilvēki nāk mums stāstīt, kā tas tiek apstrādāts un kā mēs ejam meklēt komentārus. Ļoti bieži ir reakcija “mediji mums to nestāsta”. Tu nevari pastāstīt to, uz ko tev neatbild. Bet man jāsaka, ka mēs iegūstam ļoti lielu iedvesmu un atbalstu no cilvēkiem, kuri mums raksta vēstules gan e-pastā, gan sociālajos tīklos, tāpēc man ir šis lūgums - ja cilvēkam patīk, ko žurnālisti dara, tad, lūdzu, neklusējiet, mums tas ir svarīgi! Mums nav svarīgas tās balvas, bet tas, ka kādam ir vajadzīgs tas, ko mēs daram. Kad saņem to, tad domā “nu labi, lai tie anonīmie varoņi internetā bļaustās, bet reālam cilvēkam tu esi vajadzīgs”, un kamēr ir šī sajūta, tikmēr, es domāju, var strādāt.

Saruna ar aktieri un režisoru Matīsu Budovski - par padarīto un iecerēto aktierdarbā, režijā, teātrī un kino, rakstniecības studijām, balvu nozīmi un svaru un svarīgiem pedagogiem. 29. februārī Matīsam Budovskim tika pasniegta Liepājas Kultūras balva par debiju režijā profesionālajā teātrī ar izrādi "Dziesmu svētki" Liepājas teātrī, bet 7. martā kopā Lielajā ģildē koncertā "Veltījums mūzām" viņš sniegs īpaši šim koncertam radītu prozas darbu lasījumus. Liene Jakovļeva: Mūza noteikti ir vajadzīga visiem māksliniekiem. Vai nav tā, ka mūzai tavos ceļos vairāk jāatlido tieši tad, kad nodarbojies ar režiju? Aktiera darbā jau diezgan daudz kas dots priekšā - ir teksts, ir režisors… Matīss Budovskis: Kad pats esmu režisors, es smeļos no aktieriem. Tas ir mijiedarbes process. Arī aktierim, ja viņu neiedvesmo režisors vai temats, vai teksts, vai visādi citādi apstākļi, kaut kur tomēr spēks ir jārod un darbs jāturpina, bet ideālā gadījumā, man liekas, ka tā ir mijiedarbība, ka viens no otra iedvesmojas gan režisors, gan aktieri, un tādā enerģijas lādiņā tu tiec līdz finālam, kas rezultējas izrādē. Mūzas tikai romantiskās iedomās lidinās mākoņos vai tomēr tās ir jāķer? Starp citu, tu taču šobrīd esi studenta kārtā un rakstniecība arī ir viens no taviem ceļiem - tur gan to mūzu vajag ķert! Nu, mums māca tieši pretējo, ka jāspēj rakstīt arī brīžos, kad mūzas vai iedvesmas nav klāt - dod vairāk tehniskus rīkus, kas principā, nav jau noslēpums, ir vienkārši darbs - rakstīt, rakstīt, rakstīt, lai kaut ko uzrakstītu. Protams, man ļoti svarīga ir ģimene. Tas mani laikam visvairāk baro un dod spēku. Ja jārunā par mūzām, laikam no mājām smeļos visu to spēku arī brīžos, kad varbūt neiet tik labi vai viss ir apnicis. Tad mājinieki, tuvinieki, vecmāmiņas un mamma, sieva un bērni, dod spēku. Un varbūt arī mūzika, jo koncertā Lielajā ģildē 7. martā skanēs Roberts Šūmanis un Klāra Šūmane, būs arī Ērika Ešenvalda jaundarbs, Anitas Miezes opuss, Ģerģs Kurtāgs, pa vidu arī Lindas Rudenes… vēstules mūzām? Vēstules, jā. Pārsvarā tās ir fiktīvas, rakstītas kā proza, kurās ir iepīti arī fakti, bet viena no šīm vēstulēm, fināla vēstule, būs īsta sarakste starp mūziķiem, ko Linda atradusi. Manuprāt, ļoti skaists noslēgums, kad no fikcijas un lidošanas mūzu pasaulē nonākam pie īstas vēstules, kas absolūti nav mazāk poētiska kā Lindas rakstītās. It kā īsta, dzīva vēstule, bet veids, kādā tā uzrakstīta - ļoti skaisti. Tam visam pāri mūzika ar brīnišķīgiem mūziķiem. Man liekas, būs ļoti jauks koncerts. Un tev noteikti spēku ir devuši tavi skolotāji - Elmāru Seņkovu vairākkārt esi minējis, bet pats arī esi bijis pasniedzēja lomā. Zinu, ka esi paspējis pastrādāt Rīgas Doma kora skolā, arī ar Liepājas aktieriem. Ko tas tev pašam dod? Man šķiet, ka visas lietas, ko mēģinu darīt, beigās rezultējas tajā režijā un aktiera profesijā. Es mēģinu tās darīt apdomīgi, taupot laiku, darīt maksimāli daudz, lai dabūtu plašāku skatu tieši režijas un aktiera profesijās. Tas viss kaut kur paliek, un viss varbūt kādreiz noder. Jā. Pedagoģiskā puse ir ārkārtīgi svarīga, ko redzu arī Elmārā Seņkovā - viņš ir izcils režisors, un viens no iemesliem tam ir tas, ka viņš ir lielisks pedagogs. Pedagoģija un režija iet roku rokā. Tā ir vairāk kā puse no uzvaras, ja tu spēj visu ansambli vienot vienai idejai, un tas jau ir ļoti daudz. Izrāde ar vislabāko ideju vai ieceri var būt ļoti briesmīga, ja aktieri tai neticēs. Bet, ja aktieris šai idejai noticēs, tad pat vissliktākā ideja beigās var tapt par kaut ko lielu. Tur ir tā pedagoģiskā puse, kas absolūti, manuprāt, ir vajadzīga un svarīga režisoram - spēt runāt ar aktieri, viņu iedvesmot un izvilkt no viņa, iespējams, ko tādu, ko viņš pats nebija gaidījis. Tas ir brīnumaini un ļoti iedvesmojoši, to ieraudzīt - ja aktieras uzticas un iet līdzi, un vēl kaut kā spēj sevi pārspēt, tas ir brīnišķīgs brīdis. Un, droši vien, ceļš mūža garumā. Jā.    

Februāra zīmīgajā sestdienā rīta programmu "Atspere" vadījām kopā ar arhitektūras un kultūras fenomenu kritiķi, komentētāju Ventu Vīnbergu un pārdomājām kultūras mantojuma pārvērtēšanu politisko notikumu iespaidā. Sarunā - arī par jaunu kultūrlauku atklāšanu, uztveres atšķirībām starp paaudzēm, kā arī kultūrdzīves organizēšanas pēctecību un koordināciju.

"Karjeru vēl nebeidzu – man ir ļoti daudz ideju! Fakts, ka es par to domāju, gan ir īsts, taču tas nav paredzēts ne nākamo piecu, ne desmit gadu laikā. Patiesībā šī epizode tika izrauta ārā no konteksta: mūsu trīs stundu garā saruna tika reducēta dažās minūtēs izlasāmā materiālā un līdz ar to sanāca tā, ka beidzu savu karjeru," komentējot plašsaziņas līdzekļos izskanējušo mulsinošo informāciju, kas sekojusi pēc intervijas Austrijas televīzijas raidījumā "Brokastis ar mani", skaidrību ievieš pasaulslavenā latviešu operdziedātāja Elīna Garanča.  Sarunā ar Latvijas Radio 3 "Klasika" direktori Gundu Vaivodi dziedātāja stāsta par grezno Vīnes Operas balli, kas risinājusies 8. februārī un kurā piedalījusies jau trešo reizi, par pasaules nemieru un ukraiņu karavīriem adītajām vilnas zeķītēm, kas top, mācoties operu partitūras, par grūto ungāru valodu, kas nekādi nedodas rokā, un arī par divām dzīvēm, kuras tiek izdzīvotas vienlaikus: "Ir dziedātāja Garanča, kas ir smuki sapucējusies, uzstājas koncertos, prezentācijās un raksta diskus, un ir Elīna, kura dzīvo paralēlo dzīvi un ir meita, sieva, māte, vienkārši draudzene vai paziņa. Sieviete, kas iet cauri dzīvei. Kaut kad tai Garančai balss vairs nebūs, taču Elīna vēl var nodzīvot ilgu mūžu! Tāpēc man negribētos atstāt Elīnas dzīvi novārtā." Gunda Vaivode: Tu Rīgā šodien esi ļoti privātu iemeslu dēļ, jo tavai mammai ir 75. dzimšanas dienas atcere, bet viņa tev, protams, bija ne tikai mamma, bet arī skolotāja un gan jau arī pirmais cenzors. Ko tu pa šiem gadiem - nu jau astoņiem - esi sapratusi un iemācījusies pa šo laiku, bez mammas? Mammas aiziešana bija ārkārtīgi liels šoks un trieciens mums visiem... Kā jau tu saki: viņa bija pirmā recenzente, pirmā kritiķe. Brīdī, kad pēkšņi viņas vairs nebija blakus, likās – tagad esmu pati par sevi. Savā ziņā tā bija arī tāda kā brīvības sajūta – un apziņa, ka tagad pati par sevi esmu atbildīga.  Jau no paša sākuma ar mammu vienmēr bijām runājušas, ka vienam viedoklim nedrīkst akli uzticēties: man vienmēr bijuši arī citi pedagogi un citi cilvēki, pie kuriem esmu gājusi uz konsultācijām. Esmu meklējusi pedagogus arī sava repertuāra attīstībai. Mamma zināja arī par manu pašreizējo pedagogu, un deva savu svētību, tā ka zināju: viena pati nepalikšu, būs noteikti kāds, kuram uzticēties. Bet nu… Protams, ka vēl joprojām pietrūkst sajūtas, ka pēc liela koncerta vai izrādes translācijas varu mammai piezvanīt un pajautāt – nu, kā bija? Kam zvani tagad?  Noklausos pati, šad un tad paprasu savam pedagogam, šad un tad sazvanāmies ar tēti, kurš pasaka savu viedokli, bet nu – tētim vienmēr ļoti patīk teikt man tā: "Tu neforsē un nedziedi par daudz!" To mēģinu ielāgot. Bet tavos sapņos sarunas ar mammu droši vien turpinās? Jā. Mamma pati bija māksliniece. Redzot, kā šis process mājās notika un cik daudzas reizes viss ir jāatkārto, pati sev esmu kļuvusi par tādu kā cenzori: ir situācijas, kurās šķiet – vēroju un vērtēju sevi no malas. Turklāt mūsdienās jau var ierakstīt jebkuru izrādi, jebkuru koncertu un uzreiz noklausīties. Ja zinu, ka zālē būs radio vai televīzija, vienmēr pieprasu visu ģenerālmēģinājumu un skaņas pārbaužu ierakstus: klausos un mēģinu arī šādā ziņā sevi attīstīt. Tagad tu pati, būdama profesionāla dziedātāja, turklāt ar laika distanci vari novērtēt savu mammu – kā viņa dziedāja? Man jau likās, ka šis jautājums parādīsies... (sirsnīgi smejas) Jā, nu... Ir interesanti! Es domāju, ka mums būtu, par ko parunāt!  Arī tev tagad varētu būt pirmā cenzora tiesības!  Varētu, jo operdziedāšanai un ļoti sarežģītajam belcanto repertuāram ir savas nianses, pie kurām jāstrādā un kuras jāattīsta; tāpat ieraksti, kas tapuši studijā pie mikrofona vai lielajās koncertzālēs – tehniski ir daudzas lietas, kas jāattīsta, jāpilnveido un jāpamaina. Mūsu fonotēkā ir ļoti daudz Anitas ierakstu, kuros viņa fiksējusi tieši latviešu mūziku, un domāju, ka šajā ziņā viņa ar tevi ļoti lepotos. Patiesībā mēs visi lepojamies ar to, ka tu savos koncertos jau no sākta gala esi iepludinājusi arī latviešu komponistu mūziku. Arī tava solokoncerta programmā Zalcburgā, kas notiks 20. augustā, redzam deviņas latviešu dziesmas! Tur ir Jāzeps Mediņš, Alfrēds Kalniņš, Jānis Mediņš, Jāzeps Vītols... Vai, tavuprāt, mūsu mūzika labi pieguļ sekojošajam Rihardam Štrausam? Tas savā veidā ir liels izaicinājums. Varbūt pat risks, jo mūzika nezināma? No muzikoloģijas viedokļa par risku domāju mazāk, drīzāk tās ir manas iekšējās sajūtas un pārliecība: uzskatu, ka mūsu dižgari muzikālajā ziņā ļoti labi sader ar jebkuru romantiķi vai pēdējā gadsimta komponistu mūziku. Mediņš vai Dārziņš ļoti labi saskan ar Rihardu Štrausu! Mēs taču zinām, kur mūsu komponisti mācījušies, no kādas mūzikas viņi ietekmējušies, un uzskatu, ka ir laiks šo mūziku iznest arī kaut kur citur. Nu, ar ko gan, piemēram, Vītols ir sliktāks par Štrausu vai Māleru?! Jā, varbūt dimensija ir cita, bet tā ir mūsu identitāte, mūsu iekšējā pasaule, mūsu valoda. Ļoti daudzi tādu latviešu valodu nemaz nav dzirdējuši! Daudzi koncertzāļu direktori saka – mums vajag jaunu materiālu: cik var klausīties Brāmsa dziesmas, cik var klausīties vienu un to pašu Vāgneru vai Māleru? Līdz ar to tā ir arī iespēja parādīt latviešu komponistus. Tu tikko minēji, ka mamma daudz dziedāja latviešu mūziku: jā gan – viņai tika rakstīti daudzi pirmatskaņojumi, un es vēl joprojām atrodu dažādu komponistu notis ar ierakstu "veltījums Anitai" vai "mīļajai Anitiņai". Ir tik daudz atšķirīgu melodiju! Sāku spēlēt, klausīties un domāju – es taču šo darbu pazīstu un atceros; pilnīgi vizuāli redzu, kā mamma gatavoja koncertus, kurus viņa dziedāja visās iespējamās koncertzālēs. Tas man pašai šobrīd ir tāds kā sentimentāls ceļojums, jo liekas, ka arī man pamazām tuvojas zīmīgs vecums un nepieciešamība būt ļoti tuvā kontaktā ar šo mūziku. Pavisam drīz "Deutsche Grammophon" laidīs klajā arī jaunu tavu albumu, un arī tajā iekļauta latviešu mūzika. Tas man bija ļoti svarīgi. Ar Maestro Raimondu Paulu jau pirms kāda laika bijām šo to ierakstījuši, bet izrādījās, ka nesapas kaut kāda programma vai bija citas tehniskas nianses, kāpēc "Deutsche Grammophon" tas nederēja, tāpēc speciāli vēlreiz ierakstījām dažus skaņdarbus. Un kas vēl būs šajā diskā? Tas būs tāds noskaņu albums.  Tas būs tāds kā ceļojums dažu stundu garumā – kad pienāk vakars vai kad pienāk nakts... Tā doma bija – cilvēks atnāk mājās no sava darba, no sava skrējiena, no pārbrauciena, un pamazām, pamazām aiziet sapņu pasaulē. Pēdējais skaņdarbs albumā mums ir a cappella "Aijā, žūžu, lāča bērni", kas man bija ļoti, ļoti svarīga. Ar šo dziesmu saistītas pirmās atmiņas par manu omi, šo dziesmu dziedāju saviem bērniem, un man liekas, ka tieši a cappella dziedājumā šī dziesmiņa būtu labs noslēgums albumam. Ja nu gadījumā kāds cilvēks tiešām klausīsies šo disku, tas būs kā pēdējais pieskāriens pirms ieiešanas sapņu pasaulē. Tātad Maestro pats arī piedalās šajos ierakstos? Jā gan, Maestro tur arī pats piedalās, un vēl bija interesanta sadarbība ar Hosē Mariju Galjardo del Reju, kas ir spāņu komponists un ģitārists: arī viņa darbi ir šajā diskā. Man likās tik maģiski: dzīvoju Latvijā un daļēji arī Spānijā, un abas manas pasaules kā piramīdas tiek saliktas kopā. Jā, tā bija tiešām ļoti interesanta sadarbība un enerģija, kas virmoja studijā. Sarunu pilnā apjomā aicinām lasīt portālā lsm.lv.