Atvērtie faili

Latvijas drošības iestādes pēdējā desmitgadē cieši seko līdzi Ķīnas aktivitātēm mūsu valstī un to vairākkārt min kā potenciālu drošības riska avotu. Ķīna atbalsta Krieviju karā pret Ukrainu, bet tai piederoši kuģi Baltijas jūrā apdraud zemūdens sakaru un enerģētikas tīklus. Mārtiņš Hiršs, politikas zinātņu doktors, starptautiskās drošības pētnieks: „Tas, ko dara Ķīnas drošības dienesti, ir, pa lielam, tas pats, ko dara Krievija. (..) Mums ir „jāapdeito” tas, kā mēs skatāmies uz Ķīnu.” Latvijā ar derīgām uzturēšanās atļaujām šobrīd dzīvo teju 800 Ķīnas pilsoņu. Lielākā daļa šeit uzturas, jo saņēmuši termiņuzturēšanās atļaujas darba vai investīciju dēļ. Maira Roze, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšniece: „Visus investorus mēs sūtām papildu pārbaudē, kas ir noteikts jau normatīvajos aktos, drošības iestādēm.” Lai arī drošības iestādes Latvijā Ķīnu saredz kā draudu, uzņēmēji sadarbībai durvis neaizver. Katrīna Zariņa, Latvijas Tirdzniecībās un rūpniecības kameras valdes locekle: „Vēstniecība ir aktīva. Viņi visu kaut ko organizē un aicina.” Atvērto failu pusstundā pētām, vai investīcijas no Ķīnas – valsts, kas atbalsta Krieviju tās karā pret Ukrainu – Latvijai var radīt reālus drošības riskus?

Kuldīgas pašvaldība aizdomīgu notikumu rezultātā zaudējusi iespēju piedzīt vismaz 400 tūkstoš eiro nekustamā īpašuma nodokļa parādu no uzņēmēja Valentīna Kokaļa. Iespaidīgā summa vairāk nekā desmit gadu laikā sakrājusies par Kuldīgai kādreiz nozīmīgā uzņēmuma „Vulkāns” drupām. Inga Bērziņa, Saeimas deputāte, bijusī Kuldīgas novada domes priekšsēdētāja: „Kokaļa kungs tur būvēja dažādas, nu gribas teikt, gaisa pilis par to, ko viņš tur saveidos. Nekas dzīvē nav īstenojies.”  Valentīnam Kokalim, par spīti parādiem un piedziņas procesiem, „Vulkāna” drupas ir izdevies pārdot. Arī zeme, kas līdz pagājušajam gadam piederēja valstij un atrodas blakus vēsturiskajam UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautajam Kuldīgas centram, ir pārgājusi privātās rokās. Par šiem darījumiem ieinteresējusies prokuratūra. Armīns Reinis, Ģenerālprokuratūras Darbības kontroles un starptautiskās sadarbības departamenta Personu un valsts tiesību aizsardzības koordinācijas nodaļas prokurors: „Ģenerālprokuratūra veica likumā noteikto prokurora pārbaudi un attiecīgi konstatēja vairākus tādus faktus, kas norāda uz to, ka šī rīcība ar īpašnieka pāreju rūpnīcas „Vulkāns” ēkām nav notikusi likumīgi.” Vai iespēja uzņēmējam Valentīnam Kokalim pārdot īpašumu un izsprukt no četrsimt tūkstošu eiro nodokļa parāda maksāšanas bija apstākļu sakritība, likumu nepilnība vai tiesas kļūda? Par to stāsts Atvērto failu epizodē.

Latvijas lauku ciemos cilvēki bieži dzīvo izolēti – autobusi kursē reti un pakalpojumi ir desmitiem kilometru tālu. Apmierināt ikdienas vajadzības ir izaicinājums un arī vieglāk nepaliek. No nākamā gada pieaugs ne tikai biļešu cenas reģionālajos vilcienu un autobusu maršrutos, bet saruks arī reisu skaits. Ļena, Salnavas iedzīvotāja: „Labi, ka mums ir Vaļa – glābējzvans vienmēr! Jāpiezvana un jāpaprasa, vai varētu aizvest.” Lai sasniegtu Eiropas Savienības klimata mērķus un pārietu uz videi draudzīgāku transportu, tuvākajos gados dārgāka paliks arī degviela. Maksis Apinis, vides eksperts un biedrības „Zaļā brīvība” vadītājs: „Ja dalībvalstis nespēs samazināt emisijas, un tad vienkārši tās kvotas nebūs pietiekami daudz, lai nosegtu tās emisijas, tad cena pieaugs.” Tā kā tas apgrūtinās mazaizsargātās mājsaimniecības, tad Eiropas Savienībā ir radīts speciāls Sociālā klimata fonds. Taču Latvijā ierēdņi šo plānu ir radījuši steigā un nav līdz galam pārdomājuši. Jānis Irbe, Klimata un enerģētikas ministrijas parlamentārais sekretārs: „Jums visiem būs iespēja vēl nākt ar priekšlikumiem!” Šajā Atvērto failu pusstundā pētām, vai šovasar valdības pieņemtais Latvijas Sociālā klimata fonda plāns sasniegs tos, kuriem tas visvairāk nepieciešams – mazaizsargātos iedzīvotājus?

Vairāk nekā 15 tūkstoši bērnu un jauniešu obligātās izglītības vecumā nav reģistrēti nevienā Latvijas izglītības iestādē. Par četriem tūkstošiem no viņiem atbildīgajām iestādēm precīzas informācijas nav. Ivans Jānis Mihailovs, IKVD Kvalitātes nodrošināšanas departamenta direktora vietnieks: “Lielākais pieņēmums, ka šie cilvēki ir ārzemēs, bet – tā kā nav droši ticamas informācijas, tad mēs attiecīgi atzīmējam, ka pašvaldība noskaidro informāciju.” Precīzas statistikas nav, bet sociālās jomas ekspertu novērojumi liecina, ka priekšlaicīgi mācības pametušo jauniešu skaits pieaug. To negatīvi ietekmē aizliegums ikdienā labot nesekmīgās atzīmes. Inguna Kronberga, Talsu novada Sociālā dienesta sociālā darbiniece: „Kāpēc man iet uz skolu, ja es zinu, ka man būs jāpaliek uz otru gadu? Manas atzīmes jau pirmajā semestrī to parāda.” Eksperti norāda, ka skolu pamet jaunieši no visiem sociālajiem slāņiem. Nevēlēšanās mācīties ir viens no retākajiem iemesliem. Biežākais ir emocionāli pārdzīvojumi, kurus nereti izraisījuši pieaugušie.  Edijs Klaišis, biedrības “Open Radošais centrs” vadītājs: „Pie skolām viņi turas līdz pēdējam, jo tā ir iespēja būt ārpus savas vides. Manuprāt, ir biedējoši, ja viņi ir gatavi aiziet no pēdējās vietas, kurā viņi vismaz kādu laiku jūtas “okej”!” Kāpēc Latvijā ir tūkstošiem bērnu un pusaudžu vecumā līdz 18 gadiem, kuri atrodas ārpus izglītības sistēmas? To “Atvērto failu” pusstundā pēta Raimonds Rudzāts.

Pirms dažiem gadiem Baltija kļuva par importētāju Nīderlandes tērauda izdedžiem. Tie ir tērauda ražošanas laikā radušies blakusprodukti, kurus pielieto ceļu un inženiertehniskajā būvniecībā. Līdz šim nezinājām, cik daudz nonāk tieši Latvijā. Mārtiņš Brokans, SIA "CTB HOLDINGS" Juridiskā departamenta vadītājs: „Esam iegādājušies nelielu testa partiju.” Firmas, kas tērauda izdedžus importē un iegādājas, reālos ievestos apjomus nevēlas atklāt. Bet mēs esam izpētījuši un tagad zinām – tie ir nepilns pusmiljons tonnu. Ja šo materiālu izmanto nepareizi, tad ilgtermiņā tas negatīvi ietekmē cilvēku veselību un apkārtējo vidi. Ludmila Rjazanova, Liepājas iedzīvotāja: „Vajag apzināt, kur tie izdedži ir ievesti, cik daudz, kur jau ir izmantoti un to informāciju ir jāpublicē noteikti iedzīvotājiem!” Kamēr Latvijā likums neregulē tērauda izdedžu izmantošanu, Nīderlandes atbildīgā nozares ministrija ir noteikusi pagaidu aizliegumu – tos nedrīkst izmantot sabiedriskās vietās. Tobiass van der Valks, Nīderlandes sabiedriskā Radio 1 žurnālists: „Līdz pat nesenam laikam stāsts bija tāds, ka šis ir drošs materiāls, drošs lietošanai kā būvmateriāls. Tagad šī aizlieguma vēstījums ir pavisam cits.” Šajā Atvērto failu pusstundā pētām, cik uzņēmumu un kādā apjomā Latvijā importē tērauda izdedžus no Nīderlandes, kuri, ja nepareizi izmanto, ilgtermiņā kaitē gan cilvēku veselībai, gan videi? Šī epizode ir turpinājums raidījumam, kas izskanēja 2025. gada 20. martā.

Pēdējos gados mežu izciršana Latvijā uzņēmusi rekordlielus apmērus. Ja pirms desmit gadiem līdz apstrādei nonāca 11 miljoni kubikmetru koksnes, tad pērn no mežiem izveda jau 16 miljonus. Krista Burāne, režisore un dramaturģe: „Es redzu, ka Latvijas dabas daudzveidība un meži, kā tas pamats, viens no lielākajiem, tiek nogalināti.” Aizbildinoties ar birokrātijas samazināšanu, klimata mērķiem un ģeopolitisko situāciju, politiķi, kuri pārstāv mežsaimniekus, grib atļaut cirst jaunākus mežus un zāģēt plašākus izcirtumus. Raimonds Čudars, viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrs: „Ir jāatceras, ka par šī brīža ienākumiem, iespējams, pēc tam maksās visa sabiedrība kopumā.” Zemkopības ministram Armandam Krauzem, kurš pārstāv un vada mežsaimniecības nozari, daudz nerūp drastisko izmaiņu ietekme uz vidi. Pētniekus un dabas vērtību aizstāvjus, kas iebilst valsts mežu noplicināšanai, Krauze cenšas publiski diskreditēt, apvainot un noniecināt. Armands Krauze, zemkopības ministrs: „Šis izteiciens par zaļajiem komunistiem ir pilnīgi vietā, un es nevienam netaisos atvainoties!” Vai Zemkopības ministrijai izdosies „izdzīt cauri” valdībai un Saeimai ieceri kailcirtēs gāzt arvien vairāk veco mežu? To pētām Atvērto failu pusstundā.

Tie ir aptiekās nopērkami medikamenti. Pavisam legāli – pret ārsta recepti. Taču to lietošanas sekas var būt smagas. Inita, cieš no medikamentu atkarības: „Tu nokļūsti kaut kādā tādā šausmīgā baiļu stāvoklī.” Latvijā ik dienu vairāki desmiti tūkstoši cilvēku lieto miega vai prettrauksmes zāles, kas var izraisīt atkarību. Benzodiazepīni paredzēti akūtām krīzēm un īslaicīgai lietošanai, taču realitātē tos cilvēki lieto gadiem. Ilze Jagmane, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Toksikoloģijas un sepses klīnikas virsārste: „Bet kāds viņiem turpina rakstīt to, un tad man tas nav skaidrs, kāpēc tā notiek.” Nozares uzraugi par nepamatotu recepšu izrakstīšanu ārstiem var piemērot sodus, tomēr pārbaudes veic tad, ja saņem signālus. Rihards Burmistris, Veselības inspekcijas Farmācijas departamenta vadītājs: „Recepte ir, bet nav pamatojuma, kāpēc tā izrakstīta.” Šajā Atvērto failu raidījumā pētām, vai mūsu veselības aprūpes sistēma piever acis uz to, ka arvien vairāk iedzīvotāju kļūst atkarīgi no recepšu tabletēm, kas sola mieru?

2024. gadā no vardarbības Latvijā ir cietuši 439 bērni. Tas ir par 118 vairāk nekā pirms pieciem gadiem, kad no vardarbības cieta 321 bērns.    Inese, vardarbībā cietuša zēna mamma: „Viņš spēra pa vēderu ar kājām, skrāpēja, sita. Tas nopietnākais bija sitiens ar dūri pa galvu.” Apmēram puse bērnu cieš no seksuālas vardarbības. Inga Lubāne, juridiskā psiholoģe: „Tie ir bērni, kuriem aiztiek krūtis, dzimumorgānus, kur dzimumorgānos bāž pirkstus, veic izvarošanas.” Ar cietušajiem strādā arī psihologi samērā nesen izveidotā iestādē ar nosaukumu „Bērna māja.” Tajā zem viena jumta strādā visi speciālisti, kuri nopratina šos bērnus. Laila Grāvere, Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja: „”Bērna māja” nav tā vieta, kur iegūt pirmo darba pieredzi. Tā ir tā nepareizība.” Kādēļ „Bērna mājā”, īpaši izveidotā valsts iestādē Labklājības ministrijas paspārnē, kur strādā ar vardarbībā cietušiem bērniem, noalgoja sešus psihologus bez iepriekšējas darba pieredzes, kas nav jomas eksperti? To pētām Atvērto failu pusstundā.

Par diskrimināciju dzimuma dēļ Ārlietu ministriju ir iesūdzējusi tiesā tās darbiniece – diplomāte un divu mazu bērnu mamma. Viņa uzskata, ka ministrijas īstenotā politika pret sievietēm diplomātēm ir negatīvi ietekmējusi viņas privāto dzīvi un karjeru. Kristīne Rimša, Ārlietu ministrijas darbiniece: „Tas bija drusku tāds šoka moments. Nu nevar būt, tas taču ir brutāli! Tā nevar! Nevar pārtraukt līgumu uz grūtniecības pamata.” Tikko kā sievietes savam darba devējam paziņo par grūtniecību, tā ministrija var viņas atsaukt no norīkojumiem diplomātiskajā dienestā ārvalstīs pret pašu gribu. Dāvis Baiža, Ārlietu ministrijas Juridiskā departamenta direktors: „Diplomātam jebkurā brīdī – ar bērniem, bez bērniem, ar grūtniecību vai bez grūtniecības, vienalga – ir jābūt gatavam rīt pārcelties uz Latviju vai uz kādu citu valsti, ja dienesta intereses to prasa.” Attīstīto valstu diplomātiskajos dienestos ir īpaša kārtība, kā sabalansēt valsts un jauno māmiņu intereses. Latvijas dienestā Tiesībsargs konstatēja jucekli. Emīlija Plaksins, Tiesībsarga biroja Diskriminācijas novēršanas nodaļas juridiskā padomniece: „Tur parādās ne tikai šie diskriminācijas aizlieguma aspekti, bet arī labas pārvaldības princips.” Kāpēc Latvijas diplomātiskajā dienestā topošās māmiņas saskaras ar diskriminējošu attieksmi no Ārlietu ministrijas, skaidrojam Atvērto failu pusstundā.

Latvijā strauji attīstās digitālā transformācija jeb pāreja no fiziskiem uz e-pakalpojumiem. Taču ir cilvēki, kas joprojām izmanto podziņtelefonus, rēķinus dodas apmaksāt uz pastu un viedierīces neizmanto. Ināra, pensionāre no Korģenes, Limbažu novadā: „Cilvēkam ir vecums, cilvēkam ir redze, cilvēkam ir pirksti, kas ir līki sastrādāti un nevar vairs to tik ātri izdarīt. Tāpēc veciem cilvēkiem tā ir ļoti liela problēma.” Apmēram pusei Latvijas iedzīvotāju digitālās prasmes ir tikai pamatlīmenī, kas ir mazāk nekā vidēji Eiropas Savienībā. Turklāt pie mums šis rādītājs pasliktinās. Liesma Kalve, Latvijas Pensionāru federācijas pārstāve: „Tikai un vienīgi nauda izskatās, ka diktē šo lietu, ka valsts pārvalde tiek digitalizēta, neraugoties uz to, ka cilvēki nav tam gatavi.” Lai sasniegtu digitālās desmitgades mērķus, tam atvēlēs simtiem miljoniem eiro. Lai tiktu līdzi tehnoloģiju attīstībai, par jomu atbildīgie rīcību sagaida no pašiem lietotājiem. Gatis Ozols, VARAM Valsts sekretāra vietnieks digitālās transformācijas jautājumos: „Nevienam mēs šo prasmi neieliksim ar ministrijas uzdevumu.” Kādā mērā valsts palīdz iedzīvotājiem tikt līdzi digitālajai attīstībai, pētām Atvērto failu pusstundā.

Latvijā ir gandrīz 42 tūkstoši bērnu, par kuriem rūpējas tikai viens no vecākiem. Tas ir gandrīz tikpat daudz, cik ir iedzīvotāju visā Cēsu novadā. Otra vecāka vietā uzturlīdzekļus maksā valsts. Jana (vārds mainīts), māte divām meitām: „Kā viņš vienreiz izmeta: „Kāpēc man tai valstij kaut ko maksāt?”” Pēdējos divos gados alimentu nemaksātāju parāds valstij turpina pieaugt un pārsniedz pusmiljardu eiro jeb ir 581 miljons. Viņi slēpjas vai ir pametuši Latviju. Māris (vārds mainīts), uzturlīdzekļu parādnieks: „Sanāk tā, ka mēs esam tā kā izdzītie.” Atbildīgās iestādes parādniekiem gan piemēro sodus, gan arī cenšas viņiem nākt pretī.  Inita Ilgaža, Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece tiesu jautājumos: „Jāstrādā tagad, kamēr viņi vēl ir darbspējīgi.” Atvērto failu pusstundā pētām, kā atbildīgajām iestādēm sokas ar naudas atgūšanu no alimentu nemaksātājiem, kuru parāds valstij turpina pieaugt? Šajā raidījumā turpinām pirms diviem gadiem aizsākto tematu.

Katru gadu sabiedriskais sektors Latvijā izsludina vairāk nekā desmit iepirkumus mobilo sakaru pakalpojumiem.  Ingmārs Pūķis, SIA „Latvijas mobilais telefons” viceprezidents: „LMT gribētu vinnēt vēl biežāk. Šobrīd mēs vinnējam apmēram 70% no konkursiem.” Par daudzmiljonu eiro vērtajiem līgumiem sīvi cīnās vien dažas kompānijas. Raimonds Janševskis, SIA „Tele 2” Biznesa nodaļas vadītājs: „Ja tur būtu godīga iespēja visiem uzvarēt, tad, protams, mēs tur piedalāmies.” Kamēr operatori cīņā par iepirkumiem viens otram pārmet netaisnīgus biznesa prakses paņēmienus, valsts iestādes ir gatavas pārmaksāt par nevajadzīgiem pakalpojumiem. Linda Zalāne: „Jums visiem ir viedpulksteņi? Līva Tauriņa, Zemkopibas ministrijas Publisko iepirkumu un saimnieciskā nodrošinājuma nodaļas departamenta direktora vietniece: Domāju, ka nē!” Kādā mērā sabiedriskais sektors pārmaksā mobilo sakaru operatoriem par to sniegtajiem pakalpojumiem? To pētām raidījumā Atvērtie faili.

Pagājušās vasaras jūlija vētra un lietavas Latvijā iedzīvotājiem radīja nepieredzētus zaudējumus. Apdrošināšanas industrijai tās iedragāja reputāciju. Evija Dundure, Latvijas Bankas Apdrošināšanas un pensiju uzraudzības pārvaldes vadītāja: „Tā retorika gan no Valsts prezidenta, gan no Ministru prezidentes, no visiem vadošajiem bija – nu, kas te notiek?!” No apdrošinātājiem nekādu atlīdzību nesaņēma teju katrs desmitais klients. Vairāki no viņiem joprojām cīnās ar apdrošinātājiem, lai pierādītu, ka zaudējumi radās no vētras un lietus.  Līga Pētersone, vētrā cietuša mājokļa īpašniece Jelgavā: „Tu dzīvo faktiski ar tādu pilnīgi fiktīvu drošības sajūtu.” Pagājušās vasaras notikumi atklāja, ka kompānijas gadiem pārdeva polises, kas dabas stihiju gadījumos nepasargāja īpašumus no zaudējumiem. Edgars Lūcis, “Compensa” Atlīdzību daļas vadītājs: „Klientam nav tik svarīgi nodrošināt šos te visus riskus, kā lai šī te polise ir un segtu bankas prasības.” Vai apdrošināšanas kompānijas apzināti pārdod polises, kas nepasargā to klientus no reālām dabas stihiju sekām? To pētām Atvērto failu pusstundā.

Vasarā būs pagājuši divi gadi kopš Valsts aizsardzības dienestā Latvijā sāka dienēt pirmie karavīri. Noteiktu skaitu vīriešus tajā iesauc pēc nejaušības principa, bet sievietes dienestam var pieteikties brīvprātīgi. Marita Zitmane, dzimumu līdztiesības pētniece: „Runa ir par to, ka valsts redz kā viena, tā otra dzimuma ieguldījumu kā svarīgu, ka mēs nenoniecinām sievietes kā mazsvarīgākas savas valsts aizsardzībai.” Lai gan sieviešu interese par dienestu ar katru iesaukumu pieaug, viņu skaits tajā joprojām ir neliels. Kaspars Pudāns, Nacionālo bruņoto spēku komandieris, ģenerālmajors: „Viņas varētu labāku pienesumu dot nekā puiši, kuri citreiz varbūt kaut kur uzmanību novērš.” Kamēr Latvijā tikai cer, ka sievietēm palielināsies interese par bruņotajiem spēkiem, obligātajā militārajā dienestā Norvēģijā jau katra trešā ir sieviete. Pērs Tomass Bē, Norvēģijas Aizsardzības štāba virspavēlnieks: „Tas bija pretdabiski iesaukt tikai pusi no sabiedrības.” Kādā mērā Valsts aizsardzības dienests Latvijā ir piemērots sievietēm? To skaidrojam Atvērto failu pusstundā.

Valsts finansētie medicīnas pakalpojumi ir nepieejami vai uz tiem ir pārāk ilgi jāgaida. Tie ir galvenie iemesli, kādēļ vairums iedzīvotāju apmeklē maksas ārstus speciālistus. Taču, ja uz pirmo vizīti esi aizgājis par savu naudu, tad arī visi turpmākie soļi būs maksas. Sandija, studente no Rīgas: „Man nebija ne jausmas, ka es varētu arī netikt par valsts līdzekļiem.” Lai saņemtu tos pašus nosūtījumus, bet šoreiz – uz valsts apmaksātiem pakalpojumiem, speciālisti iesaka pacientiem doties atkārtoti pie sava ģimenes ārsta. Dace Žentiņa, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes locekle: „Tādā veidā tiek noslogoti ģimenes ārsti nepamatoti, jo viņi faktiski darbojas kā tādi lietveži.” Valsts divās lielākajās universitātes slimnīcās plāno pilotprojektu, kas varētu šo sistēmu mainīt. Taču ar projekta nosacījumiem nav apmierināta organizācija, kas pārstāv nozares uzņēmējus. Ināra Pētersone, Veselības aprūpes darba devēju asociācijas izpilddirektore: „Kāpēc? Tāpēc, ka mūsu skatījumā maksas pakalpojums universitāšu slimnīcās kļūst vērtīgāks, ja tā drīkstētu izteikties.” Atvērto failu pusstundā pētām, kāpēc maksas konsultāciju laikā iedzīvotāji zaudē iespēju turpmāk saņemt valsts apmaksāto veselības aprūpi un kā šo sistēmu viņi pēcāk mēģina apiet?