Augstāk par zemi

Daugavpils teātris uzsācis jaunu kursu repertuāra veidošanā – mūsdienu dramaturģijas un klasikas iestudējumi, attiecīgi – arī šo tekstu tulkošanu latgaliski. Raidījumā sarunājamies par tulkošanas grūtībām latgaliski un jaunvārdu tapšanu. Iepazīstinām arī ar jaunu digitālo izstādi “Linguapolise”, kas stāsta par latgaliešu un jaunnorvēģu valodas paralēlēm. Pagājušajā rudenī Daugavpils teātrī Oļega Šapošņikova režijā pirmizrādi piedzīvoja izrāde “Kaids nūteikti atīs”. Iestudējuma pamatā ir Nobela prēmijas laureāta literatūrā, norvēģu rakstnieka un dramaturga Juna Foses luga “Kāds noteikti atnāks”. Un ierosmi Daugavpils teātrim iestudēt tieši Juna Foses pirmo un visvairāk iestudēto lugu, un darīt to latgaliski, deva tā brīža Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā direktors Stefans Eriksons. Juns Fose savas lugas raksta jaunnorvēģu valodā, tā ir valoda, kurā ikdienā runā salīdzinoši neliels cilvēku skaits, un Stefans Eriksons saskatīja paralēles jaunnorvēģu un latgaliešu valodas stāstā. Iespēja noskatīties izrādi “Kaids nūteikti atīs” man bija vien nesen, kad Daugavpils teātris viesojās Rīgā. Un es pieķēru sevi, ka man ir vienlaikus bezgala interesanti, taču arī nesaprotama iekšēja pretestība skatīties mūsdienu dramaturģiju latgaliski. Jo Daugavpils teātris izrādes latgaliski saviem skatītājiem piedāvā jau vairāk nekā desmit gadus, taču līdz šim pārsvarā latgaliešu valoda iestudējumos tikusi saistīta ar mājas valodu, ar omulību, jokiem, piesaisti vietai, pat gadījumos, kad tapuši pasaules klasikas, kā, piemēram, Šekspīra lokalizējumi. Tas ir tas, ko acīmredzot no Daugavpils teātra sagaida skatītāji, taču arī Daugvapils teātra jauno kursu – iestudēt latgaliski mūsdienu dramaturģiju – skatītājs ir novērtējis. Izrāde “Kaids nūteikti atīs” šogad tika novērtēta ar latgaliešu kultūras balvu "Boņuks". Un acīmredzot Daugavpils teātra izvēle pagriezt repertuāra izvēli jaunā virzienā ir uz palikšanu, jo šobrīd teātrī latgaliski top sengrieķu dramaturga Eiripīda traģēdija “Hekube”, pirmizrāde gaidāma novembra vidū. Raidījumā saruna ar Juna Foses lugas tulkotāju Jūliju Tumanovsku, ar lieliski latviski runājošo norvēģi – tulkotāju un Valodas mājas dibinātāju Snorri Karkonenu Svensonu. Valodu māja tur rūpi par mazajām valodām, tai skaitā rīko latgaliešu valodas kursus, un latgaliski izdod arī grāmatas. Arī Juna Foses lugas “Kaids nūteikti atīs” tulkojums tagad iznācis grāmatā, papildināts ar vairākiem skaidrojošiem pēcvārdiem, gan par Juna Foses daiļradi, gan viņa iestudējumiem Latvijā, gan Latgales teātra pirmssākumiem un jaunnorvēģu valodas vēsturi. Savukārt Edeite Laime, latgaliešu kultūras kustības "Volūda" projektu vadītāja, sniedz plašāku pārskatu par latgaliešu valodas kopšanu. Un arī stāsta par jauno digitālo izstādi “Linguapolise”, kas iepazīstina ar jaunnorvēģu un latgaliešu valodām.

Stāsts par pagājušā gadsimta 90. gadiem, kad Tezē kopienas klosteris Francijas dienvidos daudziem kļuva par garīga piedzīvojuma vietu. Astoņas sievietes 2025. gada oktobra sākumā devās ceļā, lai jau apzinīgā vecumā satiktos ar savu jaunību, savas draudzības un pasaules izzināšanas ceļa sākumpunktu. Sākumā stāsts par to, kas notika pavisam nesen, oktobra sākumā Francijā. Kā astoņas sievietes, vecumā, kad koks jau ir iestādīts, bērni lieli un arī ar čūskām attiecības atmaigušas, nolēma atgriezties vietā, kurā viņu apzinīgās dzīves tikai sākās. Pagājušā gadsimta 90. gados, kad krita “dzelzs priekškars”, teju visa Austrumeiropa sakāpa autobusos iepazīt gadu desmitiem liegtās Vakareiropas mākslu, arhitektūru, domāšanas veidu un uzvešanos. Tā nebija tikai plika ziņkārība, tā bija sēkla, no kuras izauga Latvija, kura šobrīd pat nepieļauj domu, ka kāds varētu apšaubīt tās piederību Eiropai. Bet deviņdesmitajos, lai dotos uz kādu vecās Eiropas valsti, Austrumeiropas pilsoņiem vajadzēja vīzu. Lai dabūtu vīzu, vajadzēja izsaukumu. Bet cik gan daudziem no postpadomju Latvijas bija paziņas, piemēram, Parīzē? Un te izlīdzēja vēl viens mūris, kas bija kritis. Ateismā augusī pionieru un komjauniešu paaudze tagad uzzināja, ka Dievs ir. Ticības pārdzīvojums un kristietības atjaunošanas jūsma postpadomju zemēs, gāja roku rokā ar iespēju saņemt izsaukumu un vīzu uz tik kāroto Franciju. Jo Francijas dienvidos, Burgundijas reģionā Tezē ciemā kopš 1966. gada darbojas ekumenisks klosteris, kura misija ir izplatīt ticību, vienojot tautas. Klosterī darbojas ar simts klostera brāļu, bet katru vasaru klosteris uzņem ap 100 000 jaunu cilvēku no visas pasaules. Deviņdesmitajos Austrumeiropas kristieši bija atbrīvoti no līdzmaksājuma, nedēļu uzturoties Tezē, teltīs ar koka gultiņām kalna galā. Iespēja redzēt Franciju un saņemt brīvu iztikšanu vairoja ticīgo skaitu, autobusi no Latvijas kursēja katru nedēļu. -- Paldies manām ceļabiedrēm, Solvitai Kresei, Ivonnai Andersonei, Kristīnei Briedei, Ingai Burovai, Inetai Sipunovai, Līgai Puriņai-Purītei, Simonai Valkei. Mūsu kopība par šādu kompasa magnēta vietu izvēlējās Tezē klosteri, un es izstāstīju katoļu garīdznieka Marsela Ponta stāstu. Es, Anda Buševica, stāstīju šo stāstu, lai mudinātu pamanīt cilvēciskas tīrības un dāsnuma vietas un cilvēkus.

Drīzumā sērijā "Latvijas Gēns" iznāks rakstnieces Janas Egles biogrāfiskos faktos balstītais romāns par dziesminieci Austru Pumpuri “Diena ir izdevusies. Austra”. Jana Egle pati ir no Rucavas, sarunā par nupat iznākušo grāmatu godinām gan rucavnieku izloksni, gan Liepājas Mūzikas skolas vēsturi, kā arī Liepājas teātra bohēmu. Runājam par vēl kādu paralēli Janas Egles un Austras Pumpures dzīvē – viņas abas kā radošas un neatkārtojamas personības uzplauka un ieguva atpazīstamību mūža otrajā pusē. Šis darbs ļoti atšķiras no Janas Egles agrāk rakstītā. Janas Egles prozai raksturīga liela atzīšanās cilvēcisko jūtu dziļumā, apbrīnojama empātijas spēja, iedvesmojoties pat no izlasītas avīžziņas, viņa spēj aizrakties līdz padzirdēta notikuma emocionālajiem cēloņiem. Taču šajā, biogrāfijas faktos balstītajā romānā, Jana Egle drīzāk palīdz Austrai Pumpurei saglabāt viņas noslēpumus, mērķtiecīgi iedzīvinot mums jau atpazīstamo dziesminieces un pulcētājas tēlu. Romānā arī nav viss dzīvesstāsts, tas apraujas ar 1990. gadu, kad Austra Pumpure, pavadot Imantu Kalniņu viņa priekšvēlēšanu kampaņās, palīdzēja viņam kļūt par Augstākās Padomes deputātu. Ārpus stāsta palikuši sarežģītie deviņdesmitie, kad privatizācijas procesā Austras mājai atrodas saimnieks un tā jāatstāj, kad postpadomju kultūrvide iepazīst vārdu autortiesības un tas ietekmē par tautas dziesmām uzskatīto autordziesmu atskaņošanu, kad komponists Imants Kalniņš no politiķa kļūst par diskutablu personību. Par Austru Pumpuri grāmatu līdz šim sarakstīts nav daudz. Divas. Abas tās iznāca dziesminieces dzīves laikā – Agneses Oses “Leģendārā Austra”, Austras biedrības izdotā “Austra Pumpure. Mana un tava”. Sērijas “Latvijas gēns” uzdevums ir izcelt Latvijas vēsturē nozīmīgas personības, un šis laikam ir faktu ziņā vispilnīgākais Austras Pumpures dzīves izklāsts. Un nedaudz arī kopīgi sadzīvota grāmata, jo Jana Egle labi pazina Austru Pumpuri, pati bija Austras bērnu kustībā ja ne iekšā, tad līdzās esoša. Romāna “Dzīve ir izdevusies. Austra” ir ļoti daudz rakstnieces fantāzijā tapuši tēli. Austras bērni ir ar izdomātiem vārdiem, lai gan prototipi viegli uzminami. Stāstā par Mūzikas skolas laiku Liepājā darbojas Vaira, meitene, kuras balss valdzināja mūzikas skolas koncertos, taču tas bija deportāciju laiks, Vaira operas skatuves vietā nonāca Sibīrijā. Vairas tēls ir izdomāts, lai gan vēstures fakti ir pat ļoti īsti. Un tomēr romānā ir atpazīstamas, Liepājas vēsturēs ierakstītas personības. Sarunās noslēgumā Jana Egle pastāsta, ka saņēmusi arī ne tik jauku attieksmi. Bijuši Austras bērni, kas, uzzinot, ka viņa raksta par Austru Pumpuri grāmatu, vaicājuši – tu tiešām iedomājies, ka varēsi saprast to ķīmiju, kas notika Austras bērnu starpā saiknē ar klausītājiem? Droši vien to nevar saprast, bet ir zīmes, uz kurām varam paļauties. Austras biedrība turpina darboties, rakstot ne tikai Austras Pumpures, bet visas Latvijas dziesminieku kustības vēsturi. Un šobrīd mēs piedzīvojam sava veida Imanta Kalniņa teātra mūzikas renesansi, izpildītu ļoti dažādos žanros. Jana Egle pazemīgi saka, ka Austras bērnu kustībai, kuras dzimšana aprakstīta arī viņas romānā “Diena ir izdevusies. Austra”, viņa vienmēr ir stāvējusi līdzās, nevis bijusi iekšā. Grāmatas “Diena ir izdevusies. Austra” atvēršanas svētki Rucavā tiks svinēti 31. oktobrī, savukārt Liepājā grāmatu vaļā vērs Austras Pumpures 97. dzimšanas dienā  26. novembrī.

Ilzes Jansones jaunākais romāns "Pasaules troksnis" ir veltījums Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātei. Romānā patiesi zīmēti topošo teologu, un viņu pasniedzēju portreti, taču drīzāk šis stāsts ir par cilvēka ceļu pie ticības, arī maldu ceļiem. Romānā ļoti smalki attainota Latvijas sabiedrība, rādot arī cik daudz un neredzamām stīgām pasauli caurauž doma par Visvarenā klātbūtni. Rakstnieces, teoloģes un literatūrkritiķes Ilzes Jansones romānu pamatā visbiežāk ir kāda dziļi personiska pieredze. Literatūrā viņa ienāca 2010. gadā ar romānu "Insomnia", kuru vietne literatura.lv raksturo kā "pirmais mūsdienu latviešu romāns, kas veltīts lesbiešu identitātei". Sekoja stāstu krājums "“Umurkumurs jeb Ardievas feminismam", kurā ikdienas dzīve savijās ar Dieva piedzīvošanu, romānā "Laika rēķins", šķetinot trimdas autores Ilzes Šķipsnas dzīvi un valodu, autore pieskaras rakstnieka būšanai. Jaunākā Ilzes Jansones romāna titullapā ir veltījums: “Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes piemiņai”. Par jaunāko Ilzes Jansones romānu "Pasaules troksnis" saruna raidījumā Augstāk par zemi. Romānā "Pasaules troksnis" savijušies vairāki, divdesmit piecu gadu laikā topošo teologu vidē vēroti cilvēkstāsti un notikumi. Romānā smalki attainota Latvijas sabiedrība, rādot arī cik daudz un neredzamām stīgām pasauli caurauž doma par Visvarenā klātbūtni. Ilzei Jansonei kā rakstniecei piemīt šāda spēja - dokumentēt un izaicināt sarunai par tēmām, par kurām sabiedrībā ir izvēlējusies klusēt vai sarunāties neprot.

Nesen grāmatā iznākušais Guntara Cerava garstāsts “Traļmeistars” stāsta par piekrastes ciemu un zvejnieku dzīvi pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Šobrīd autors jau ir uzrakstījis lugu par Krišjāni Valdemāru, tagad strādā pie romāna par piejūras ciemos joprojām pieminēto pirmo jūrskolu dibinātāju. Kā kopš Valdemāra laikiem vairākkārt mainījusies piejūras ļaužu dzīve, par to saruna šai raidījumā Augstāk par zemi. Jauns vārds latviešu literatūrā – Guntars Ceravs. Grāmatā iznācis autora garstāsts “Traļmeistars”. Darbības vieta – Guntars Ceravs ir no Mērsraga, un to, ka pats jūrā gājis, to var sajust ik rindiņā. Darbības laiks – pagājušā gadsimta piecdesmitie gadi, tas nozīmē, ka aprakstīta pēckara nabadzība, kolhozu dibināšana, kad vecajiem saimniekiem atņēma ij lopus, ij zemes, taču piekraste tolaik bija pilna ar zvejas laivām. Grāmatas sākums ir skarba vīriešu pasaule. Zvejnieka darbs ir smags – agrās rīta stundas, laivas ir vecas, mitrums iekšpusē tāds, ka sausu iekuru grūti atrast. Un tad nāk veiksme, laiva pilna zivīm. Var vienkārši teikt – zivis, bet  “Traļmeistarā” zvejnieki vietējā izloksnē par zivīm stāsta tā, ka gaisā sāk smaržot. “Tu zin, cik siļķ ir garšig? Varej gan uz pann ar krejum uztaisīt, gan plītē uz oglēm avīzē ietīt un cept.” “Tu te stāst tā, ka pilnīg siekal sāk tecēt.” “Kad pabeigs, ies uzēst tos brētliņs. Tiem a nav nekād vain.” Garstāsta galvenais varonis ir Raimonds. Gribējis braukt uz lielajiem kuģiem, bet daltonisma dēļ izbrāķēts, apguvis traļa meistara amatu. Zvejas laiva – embiķis – pieder kolhozam, ir nozvejas plāni, tīklu un konservu cehi. Taču uz jūras zvejnieki zīmes meklē tieši tāpat kā to darījuši viņu tēvu tēvi. Garstāstā “Traļmeistars” savijas vairāki stāsti. Viens no tiem, kā nācies glābt Roņu salas zvejniekus, kuru laivai apstājies motors. Igauņi tik atkārto – Ruhnu, Runhu. Bet latviešu puikas brīnās ko kurratām vajag. Pamazāk “Traļmeistara” dzīvē ievijas arī citi stāsti: viņš iegriežas vecāku mājas, kuru kādreizējos laukus tagad apstrādā kolhozs. Apciemo māsu, kas apguvusi grāmatvedību, dzīvo no zvejnieku sētas jau atšķirīgu dzīvi. Un tad ir epizode, kurā viņš un viņa saskatās, stāstā ir vairāki pāri, kas dabonas.  Pārsteidz arī epizode, kurā cieminieki uz ostu nāk sagaidīt zvejas laivas, cerībā tikt pie zivīm. Kā? Ir taču kolhoza laiki! Krastā bargi stāv pieņēmēja, lai uzskaitītu ar kolhoza laivu nozvejoto. Taču uzskaite sāksies tikai krastā. Kamēr vēl laivā, no zivīm pagrābjas paši zvejnieki, viss ciems ir paēdis. Mērsragā Guntars Ceravs atgriezies kovidlaikā, kad radās iespēja strādāt attālināti. Tad jau klāt bija arī pensijas gadi, un nekur citur viņš vairs doties neesot gribējis. Bet darba mūžs aizritējis Rīgā un Pierīgā kā inženierim. Bet rakstniecībā roku izmēģinājis jau agrāk. Guntara Cerava un un Jāņa Vasiļevska grāmata par Latviešu leģiona virsnieku Teodoru Kalnāju iznāca reģionālā izdevniecībā pirms desmit gadiem. Pēc tās iznākšanas kādu laiku Guntars Ceravs kā rakstnieks klusē, tad 2022. gadā piedalās Prozas lasījumos, 2024. gadā žurnāls „Punctum” publicē viņa “Melnās jūras stāstu”, pagājušajā gadā tapusi luga “Vollis”. Luga “Vollis” ir veltījums Krišjānim Valdemāram viņa divsimtgadē. Kā 2. decembrī gaidāmās dižā jaunlatvieša jubilejas ieskaņas pasākums, Mērsraga bibliotēkā septembrī notika lugas fragmentu lasījums. Tos lasīja Guntars Ceravs pats, pieaicinot biedrus no amatierteātru kustības. Šobrīd Guntars Ceravs strādā pie romāna par Krišjāni Valdemāru.

Grāmatas “Eksčempions. Mihails Tāls” iecere dzima Latvijas šahistu vidē, lai Latvijai un pasaulei atgādinātu par vienu no slavenākajiem rīdziniekiem - astoto pasaules čempionu šahā, seškārtēju PSRS čempionu un starptautisko šaha lielmeistaru. Taču vēsturnieks un šaha treneris Andris Tihomirovs ir uzrakstījis ko vairāk. Grāmatā un arī šai sarunā sekojošajā raidījumā, ir viņa ļoti personisks skatījums uz šaha spēles nozīmi pasaules vēsturē, kā arī jautra saspēle ar, sarunās ar laikabiedriem noskaidrotajiem, Mihaila Tāla dzīves paradoksiem. Šis kārtējais atgādinājums par Mihaila Tāla dzīvi un personību, rosina arī atskatīties uz filmām, intervijām, pat operu, kas tapusi par slaveno šaha partiju ar Mihailu Botviņiku. Raidījumā arī mēģinām izsekot, kā Mihaila Tāla neordinārā personība pamazām pārtop mākslas tēlā un leģendā, kas sajūsmināt spēj daudz un dažādos veidos, tostarp arī tos, kas neko nejēdz no šaha. Sarunā ar šahistu nosaukt Tālu par “kaut kādu šahistu” ir tikpat aizvainojoši, kā baleta mākslas cienītājam pateikt, ka Pavlova ir kaut kāda kūka, Raksta Andris Tihomirovs savā grāmatā “Eksčempions. Mihails Tāls” . Paviršas zināšanas arī vienkārši nav interesantas. Nesen iznākusī grāmata piedāvā tuvplānus, kas interesanti būs arī nešahistam.  Ja jūs nesavaldzinās autora stāstījuma veids, grāmatā “Eksčempions. Mihails Tāls”,  ir alternatīva – Andris Tihomirovs ir arī Nacionālās enciklopēdijas šķirkļa par Mihailu Tālu autors, un tur viņa valoda ir gauži solīda, bez jebkādiem jokiem.

Režisore Liena Šmukste ir atradusi vēl maz iepazītu nišu Latvijas teātra kopainā, un tas ir sajūtu teātris. Jaunākā no viņas sajūtu izrādēm ir Cēsu Mazā teātra iestudētā „Bezgalīgais ritums”, izrādes stāsts sakņojas Edvarta Virzas lauku dzīves poēmā „Straumēni”. Augusta sākumā izrāde viesojās vietā, kur šis Edvarta Virzas darbs sarakstīts – Jelgavas novada Salgales pagasta "Billītēs". Uz izrādi sabraukušie jau ir izstaigājuši dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas memoriālās mājas pagalmu, tiek sapulcināti pie saimniecības ēkas, šķiet, ratnīcas, tā vismaz mudina domāt lielās divviru durvis. Režisore mūs sagatavo gaidāmajām sajūtām. Mudina lielā kastē atstāt liekās mantas. Kad visi sasēduši, jāuzliek acu aizsēji, klēpī jāieklāj drāna, jo izrādes laikā sajūtu teātra aktieri gan šķaidīsies ar alu, gan apvēcinās pirtsslotām, gan rokās liks dažādus priekšmetus. Tā ir pavisam citādāka teātra domāšana, izrādes tapšanas paņēmieni. Pat skatītājus šai izrādē nemaz vairs nevar saukt par skatītājiem. Raidījumā Augstāk par zemi par izrādi saruna ar režisori Lienu Šmuksti un Cēsu Mazā teātra vadītāju Ilzi Liepu. Izrādē „Bezgalīgais ritums” Edvarta Virzas teksta nav nemaz tik daudz. Īsie lasījuma fragmenti tikai piesaka tēmas. Lūk, “Straumēnos” pienācis pavasaris. Izrāde „Billītēs” notiek augustā, vasaras izskaņā šeit putni ir pavisam klusi. Bet aktieru izdoma putnu balsu atdarināšanā patiešām liek brīnīties. Telpas sajūtu rada aktieru atrašanās dažādos telpas stūros, skaņas te pietuvojas, te attālinās. „Bezgalīgais ritums”, kas izstāstīts Edvarta Virzas „Straumēnos”, kaut kādā ziņā ir spēkā arī dzejnieku Elzas Stērstes un Edvarta Virzas mājās Jelgavas novada Salgales pagasta „Billītēs”. Tikai tas nav zemnieka darba vai dabas bezgalīgais ritums. Tas drīzāk ir stāsts, ka neviena netaisnība nav mūžīga. Mājas saimnieki – Edvarts Virza nomira Otrā pasaules kara gados. Elza Stērste par „tēvzemes nodevību” padomjlaikā tika notiesāta uz 25 gadiem spaidu darbos Sibīrijā. „Billītes” nonāca kolhoznieku ģimeņu rīcībā, tomēr jānovērtē, ka skaistie koki „Billīšu” pagalmā netika nopostīti, turpina kuplot pat Virzas dzejoli iedvesmojušais jasmīns. Tagad mājā saimnieko tās agrākie saimnieki, pagalmu man laipni izrāda Edvarta Virzas un Elzas Stērstes memoriālās mājas „Billītes”, vadītāja – dzejnieku mazmazmeita Diāna Jance.

2024. gada sākumā mūžībā aizgāja rakstnieks, producents, komponists un animācijas filmu autors Māris Putniņš (1950. gada 20. jūlijs – 2024. gada 24. janvāris). Taču viņa pieminēšana ir gaišuma pilna. Māra Putniņa radītās dziesmas šovasar tālāk nes “senie” Austras bērni, mūziķes un vokālās pedegoģes Zanes Šmites iedvesmoti tās šovasar mācījās festivāla „Trubadūrs” radošajā nometnē Cesvainē. Bet Māra Putniņa dzīvesbiedre Dace Rožlapa Kino muzeja krājumā pēc brīža izrādīs viņas muzejam dāvinātās lietas, kas spilgti liecina par “Animācijas Brigādes” filmu tapšanu. Raidījumā tomēr neizdodas izstāstīt pilnīgu stāstu par Māri Putniņu. Tik daudz vēl kas precizējams, noskaidrojams, laikabiedriem pārjautājams. Taču Māra Putniņa aiziešana ir parāvusi vaļā vēlmi jautāt, un arī nepieciešamību apzināt, kā Zane Šmite pēc brīža teiks, daudzu mūzu raustīta cilvēka devumu. Lai šī saruna ir tikai sākums nopietnākai brīnišķīgi radoša cilvēka Māra Putniņa mantojuma tālāk vētīšanai un saglabāšanai.

Sanitas Rībenas debijas dzejas krājums „Kaķe” tapis kā blakne rakstniecības studijām Liepājas Universitātē. Savukārt ideja par pašām studijām jau nobriedušā vecumā izaugusi no iekšējas pārliecības, ka cilvēkam ir jāseko skaistumam un visas dzīves garumā jāizkopj sevī spēja pamanīt pasauli ārpus ikdienišķā. „Esiet sveicināti!” – Tā sākas Sanitas Rībenas debijas dzejas krājums „Kaķe”. Mūsu sarunbiedre šai raidījumā vēl paspēs sasmīdināt ar paziņojumu, ka krājums ir tapis kā blakne studijām Liepājas Universitātes Rakstniecības programmā. Tāda esot bijusi viņas maģistra darba būtība: atrast vai vislabāk – sarakstīt – dzejoļu krājumu, un tad teorētiski izpētīt, cik dažādi tajā iekļautos dzejoļus iespējams interpretēt tekstu veseluma ietvaros. Krājuma redaktors Ivars Šteinbergs tobrīd strādāja pie literatūras žurnāla “Strāva” dzīvniekiem veltītā numura, šī vai cita iemesla dēļ arī Sanitas Rībenas krājumam kā vienojošo tēmu izvēlējās dzīvnieku tēlus. Iepazīstam suni, krājuma nosaukumā likta kaķe, ir vēl lūsis un lapsa. Ja būtu jāatrod vienojoša tēma Sanitas Rībenas debijas krājumā, var cieši turēties pie sekojošajā sarunā izskanējušās atziņas, ka paralēli maizes darbam un ikdienas dzīvei, dzīves garumā cilvēkam ir tik ļoti nepieciešams arī kaut kas aiz tā – kāda neproduktivitātes, nelietderīguma dimensija. Skaistuma meklējumi… Sanita Rībena savā dzīvē tos īstenojusi daudzveidīgi: dzejā, dejā, mūzikā, dabā... Leģenda par kaķi ar deviņām dzīvībām, iedvesmojusi arī Sanitas Rībenas krājuma nodaļu nosaukumus. Ir “Pirmās dzīvības”. Tad “Citas dzīvības”. Lieta kļūst nopietna kad tās rezerves dzīves iet uz beigām nodaļā “Pēdējās dzīvības”. Tituldzejolis “Kaķe”. Sarunas gaitā Sanitai Rībenai vaicājam, kā smalko pasaules vērojumu, kas ir viņas dzejā, ietekmējusi, piemēram, dalība akcijā “Mana jūra”, kuras misija ir jūras ūdens kvalitātes apsekošana, bet tīri fiziskā izpausme – vairākdienu iešana gar Baltijas jūras krastu. Dzejā pieminēts Dante un Sokrāts, vai filozofijas studijas, citu tekstu lasīšana ietekmē? Taču izrādās, ka šobrīd Sanitas dzīvē aktuālāka ir deja un kustība – kontaktimprovizācija – vēl viens viņas sevis un pasaules izzināšanas veids. Un tā, gandrīz nejauši, uzzinām, ka arī dzejas krājuma “Kaķe” atvēršanas svētkos Sanitas Rībenas dzeja tiks ne tikai lasīta, bet arī izdejota, kas lielā mērā arī noteicis izvēlēto dzejoļu saturu un ritmu.

Kopš augusta apskatei atvērts Cēsu viduslaiku pils ziemeļu tornis. Tagad tornī ierīkota ekspozīcija – lapidārijs, kurā izstādītas no senajām pils daļām saglabājušās liecības – kolonnu un velvju fragmenti, logu aplodas un citas akmens būvdetaļas. Izstaigājam ziemeļu torni un uzklausām stāstus par tā restaurācijas vēsturi Cēsu muzeja Viduslaiku pils nodaļas vadītāja Gundara Kalniņa vadībā. Ziemeļu tornis Cēsu viduslaiku pilī ir viena no jaunākajām celtnēm, tā izbūve sākta tālajā 1498. Gadā, mestra Voltera fon Pletenberga piektajā valdīšanas gadā. 1577. gada aplenkuma laikā tornis smagi cieta moskovītu karaspēka veiktajā apšaudē. 17. gadsimta nogalē pils saimnieki to pilnībā pameta likteņa varā. Ziemeļu tornis, kā pēc brīža jokos mans ceļvedis, Cēsu muzeja Viduslaiku pils nodaļas vadītājs Gundars Kalniņš, ir cietis ne tikai karos vai no pamestības, bet arī neveiksmīgas restaurācijas – pagājušā gadsimta 30., 60. un 80. gados veikti plaši torņa atjaunošanas darbi, par kuriem Gundars Kalniņš ir arī stāstījis savā Facebook kontā, un aprakstījis “Cēsu pils rakstu” gaidāmajā sējumā. Ja jāapraksta sajūtas, kādas pārņem, ienākot Cēsu pils ziemeļu tornī, tā ir gaisā sajūtamā mūra un darvotu dēļu smarža. Torņa telpa ir apaļa, mēs uzreiz nokļūstam šaujamlūkās izvietotās ekspozīcijas centrā. Gaisma laužas pa durvīm, no augšstāviem, un līdzīgi tas ir arhitektūras vēsturnieka Ilmāra Dirveika radītajos zīmējumos, kas eksponēti gaismas kastēs. Paši zīmējumi ir uz melna fona, bet gaismas iezīmētās līnijas rāda kāda kādreiz ir izskatījusies Cēsu viduslaiku pils. Gundars Kalniņš ir ziemeļu torņa ekspozīcijas kurators. Ziemeļu tornim atjaunots tā vēsturiskais plānojums, pēc atjaunošanas darbiem, būvprojekta autors ir pieredzējušais restaurācijas arhitekts Artūrs Lapiņš. Tornim atkal ir trīs stāvi. Un katra stāva ekspozīcija koncentrējas uz noteikta veida būvdetaļām. Pirmajā stāvā tie ir pārsegumi un velves. Atrasto būvdetaļu krāsojums, rotājumi apliecina, ka Cēsu pils viduslaikos ir bijusi visai grezna ēka. Otrajā stāvā var uzzināt vairāk par pils logiem. Trešais stāvs atstāts minējumiem, tajā ir būvdetaļas, kuru funkcijas atminējums pieļauj vairākas versijas. Taču pirms doties uz lapidāriju, Gundars Kalniņš aizved uz nelielu koka šķūnīti pils pagalmā. Šķūnī ir plaukti, pilni ar atradumos atrastiem akmeņiem. Gundars Kalniņš ceļ ārā vienu,  liek uz galda, lai es aplūkoju vērīgāk. Izstāstīt, kurš tad no Cēsu viduslaiku pils torņiem ir ziemeļu tornis, patiesībā ir ļoti vienkārši. Otrpus pils mūriem, Cēsu pils parkā ir iekārtota estrāde, tur notiekošie uzvedumi kā skatuves scenogrāfiju izmanto pilskalna nogāzē uzbūvētās izteiksmīgās kāpnes. Nu, lūk, tad Ziemeļu tornis ir tas, kas labi redzams no estrādes puses, un mani vienmēr mulsinājis, kāpēc torņa trūkstošā daļa aizpildīta ar dēļiem. Tas ir skaists, bet mazliet neparasts risinājums. Savās publikācijās sociālajos medijos Gundars Kalniņš slavē šo risinājumu, kas saglabāts arī tagad. Ja reiz nav ne zināšanu, ne prasmju atjaunot torni vēsturiskajā izskatā, ir saprātīgi ķerties pie šī laika skaistuma izpratnei atbilstoša, moderna risinājuma.

Kara ārsts un dzejnieks Antons Skrinda 20. gadsimta sākumā bija ne tikai viens no Latgales garīgās atmodas virzītājiem, bet arī vāca folkloru. Šo mantojumu no jauna dzīvā lietojumā atgriezusi Augšdaugavas novada folkloras kopa "Dyrbyni", izdodot  albumu "Ontona monts". Antons (Ontons) Skrinda, dzimis 1881. gadā, mūžībā aizgājis īsi pirms Latvijas valsts dibināšanas, 1918. gadā, bija viens no izcilākajiem un redzamākajiem Latgales atmodas darbiniekiem – kara ārsts, žurnālists, grāmatu izdevējs, arī folkloras vācējs. Latvijas Folkloras krātuves digitālajā arhīvā garamantas.lv ir pieejams Ontona Skrindas arhīvs ar 1590 folkloras vienībām. Ap 30 viņa teiktās dziesmas un melodijas 1900.gadā Pēterburgā pierakstījis Emīls Melngailis. Skrindas teiktajām un pierakstītajām dziesmām jaunu dzīvību devusi Augšdaugavas novada folkloras kopa “Dyrbyni”, izdodot albumu “Ontona monts”, kas klausāms arī lielākajās mūzikas straumēšanas vietnēs Spotify un Youtube. Ar “Dyrbyni” dalībniekiem tiekamies Valmieras etnomūzikas festivālā. Nupat beigusies viņu uzstāšanās, kurā kopas vadītāja Anna Briška nepagurstoši arī vidzemniekiem dziesmu starplaikos vēstī par savu novadnieku. No sava mūža 37 gadiem, tikai apmēram trešdaļu Antonam Skrindam bija dots aizvadīt Latgalē. Pēc atgriešanās Rēzeknē 1913. gadā, jau gadu vēlāk, sākās Pirmais pasaules karš. Skrinda kā frontes vecākais ārsts piedalījās kaujās Krievijas—Vācijas un Krievijas—Austroungārijas frontēs. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas devās uz Latviju, mira īsi pirms Latvijas valsts dibināšanas 1918. gada 31. martā no ceļā iegūtas rozes infekcijas. Apglabāts Rēzeknes Katoļu kapos. Folkloras kopai "Dyrbini" izdevies savam novadniekam radīt līksmu un dzīvības pilnu piemiņu – mūzikas albumu "Ontona monts".

"Ko manas vecmāmiņas man nestāstīja" ir Austrālijā dzīvojošās latviešu izcelsmes rakstnieces Andras Putnis pirmā grāmata. Grāmatas stāsts balstās sarunās ar abām vecmāmiņām, dažādu sociālo slāņu, izglītības un rakstura latvietēm, kuras, dzīvojot Latvijā, varbūt nekad nebūtu satikušās, ja ne Otrais pasaules karš un bēgļu gaitas, kas aizveda uz Austrāliju.

Šī gada Starptautiskajai Jāņa Baltvilka balvai bērnu literatūrā citu nominantu vidū arī Nila Saksa stāsti un dzejoļi par pieaugšanu krājumā “Augstāk”. Vai šī būs tā grāmata, kas saņems Baltvilka balvu? Intriga atrisināsies Jāņa Baltvilka dzimšanas dienā, 24. jūlijā. Saruna par sarežģīto un aizraujošo pieaugšanas tēmu ar grāmatas autoru, psihologu Nilu Saksu Konstantinovu. Nila Saksa stāsti un dzejoļi par pieaugšanu “Augstāk” ir izmēros neliels krājums, tos papildina Kristīnes Martinovas zīmējumi. Uz grāmatas vāka daudzdzīvokļu māja, kāds Purvciema vai Ziepniekkalna dzīvojamo namu masīvs, kur pustumsā klīst mazi melni cilvēciņi. Šī norāde ir arī krājuma stāstos – ka visdziļākās, vispatiesīgākās traģēdijas jāmeklē tieši ikdienišķajā. Stāstu krājumā “Augstāk”  ir dažādu vecumposmu stāsti. Starp stāstiem Nila Saksa krājumā “Augstāk” ir arī dzeja. Mulsinoša.

Līdz septembra vidum Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izstāžu zālē skatāma koktēlnieka Jāņa Žīmanta personālizstāde “Citi putni”. Peļu Māra, velīši jeb kauki apaļām mugurām, latviešu pūķis ar dzintara acīm. Un arī pārdomas par pasaules kultūrās noskatīto: sengrieķu filozofs Hērakleits zivs izskatā, indiešu Ganešs un Bībeles Goliāts. Savas Rucavas mājas darbnīcā Jānis Žīmants prāto par grāmatās izlasīto, nostāstos dzirdēto, iepludinot šos tēlus kokā. Ar koktēlnieku tiekamies Brīvdabas muzeja gadatirgū. Vietu sarunai atrodam Priedes krogā, tur tirgus dienas burzmā nav ne klusāks, ne skaļāks kā citur. Sarunā iesaistās arī Velta Paupere. Viņi abi ir kopā, iepazinušies pirms pāris gadiem: bijis koktēlnieku plenērs, Velta tur māksliniekiem pieaicināta putru vārīt. Velta Paupere Rucavā veic sociālo darbu. Kādā intervijā viņai jautāts, kā viņa palīdz Jānim koktēlnieka darbā. Viņa netraucējot. Ļaujot būt. Un ir labi, ja ir līdzās dzīves liecinieks. Arī ja vajag nosaukt kādu savas dzīves gadaskaitli, Jānis Žīmants vēršas pie Veltas. Jāņa Žīmanta izstādei ir vairākas daļas. Zāles vidū ir vēderainas vīna pudeles, ar savādiem, kokā grieztiem apaļformas korķiem. Dibenplānā seni darbarīki, kuru kāti vai citas koka daļas pārtapušas Jāņa Žīmanta fantāzijas darbos. Brīvdabas muzeja izstādes iekārtotājs ir daudzpusīgais mākslinieks Egils Mednis, kurš  koka darbiem radījis fonu, planšetes ar naivi zilām debesīm, tik zilām kā Kurzemes baroka baznīcu apgleznotie griesti. Fonā skan putnu balsis, radot telpu meditatīvai koka skulptūru vērošanai, kas blīvi eksponētas stikla vitrīnās. Gadatirgus dienas burzmā gan nekāda meditācija nesanāk. Sarunā skaitu līdzi Jāņa Žīmanta dzīves gadus, lai neizlaistu kādu biogrāfijas posmu. Dzimis Jelgavā, pie vecvecākiem Rucavā izaudzis, jau pilngadīgs devies uz Liepāju. Matemātikas skolotājs, lai gan matemātiku tikpat kā nav sanācis mācīt. Par skolotāju pastrādāt gan - par darbmācības skolotāju. Pat ne darbmācības, tie esot bijuši tie īpašie bērni, ar vajadzībām. Un tad tās mācīšanas mērķis ir ierādīt darbu drīzāk kā terapijas veidu, atrast trauslu balansu starp dot āmuru skolēnam rokās un nedot. Galvenā vieta Liepājas pusē, kur aplūkojami Jāņa Žīmanta darbi, no kurienes arī atceļojusi laba daļa no Brīvdabas muzejā skatāmās izstādes eksponātiem, ir viesu māja "Sīpoli" Bernātos, tās saimnieks ir Visvaldis Vecvagars. Viens no iemesliem, kāpēc Jāņa Žīmanta koka darbu izstāde skatāma tieši Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā, meklējama tajā, ka Brīvdabas muzeja kolekcijā iepirkti 20 koktēlnieka darbi. Rucavā atrodas Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiāle, zvejnieku sēta “Vītolnieki”. Muzeja speciālisti interesējas par seniem darba rīkiem, kurus savukārt kolekcionē Jānis Žīmants. Un šādā radošā veidā abu pušu interese satikusies. Vēroju kā Jānis Žīmants sarunājas ar izstādes apmeklētājiem. Varbūt tā izpaužas skolotāja rūdījums, kad viņš liek izstādes skatītājiem minēt, stāstīt pašiem. Un tad sarunai piemet pa pagalītei, atklājot kāda simbola izcelsmi, piemetot klāt pa stāstam. Bet ko iesāks tie, kas atnāks uz izstādi, kad meistara paša klāt nebūs. Kā lai viņi zina, ko lai viņi domā? Intervijās ar Jāni Žīmantu parasti tiek pieminēts, ka viņš nav nekāds runātājs. Man gan šķiet, ka sarunbiedrs ļoti cenšas panākties pretim. Viņam jau iepriekš sagatavoti pāris asprātīgi pastāsti iz dzīves sarunas uzturēšanai. Viņš ieklausās, ko saka izstādes apmeklētāji. Tā sajūta drīzāk ir, ka koktēlnieks domā drusku citādā veidā. Un to viņš neslēpj, atklāj arī sarunā. Viņš domā ar rokām, darinot, mīļojot koku, iedziļinoties tā formā, piemeklējot materiālu. Un tur vārdiem nav vietas.

Friča Brīvzemnieka pamatskolas folkloras kopa “Spruksti” Rīgā ir viens no tiem stāstiem, kas pierāda: tradicionālā kultūra ir dzīva tik ilgi, kamēr tajā piedalās cilvēki. Šobrīd “Spruksti” aktīvi gatavojas diviem nozīmīgiem notikumiem – starptautiskajam folkloras festivālam “Baltica” un XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. Kopas vadītāja Sarmīte Sedliņa ir ne tikai dziesmu iesācēja ar spēcīgu balsi, bet arī iedvesmo bērnus un jauniešus iedziļināties folkloras būtībā. Kopa dibināta ar etnomūziķes Kristīnes Kārkles iniciatīvu, bet Sedliņas vadībā darbojas kopš 2016. gada. “Sprukstu” dalībnieku vidū ir gan izcila stāstniece Marta Kristīne Matīsa, gan mūzikas talanti – Teodors Martinsons ar mutes ermoņikām un varganu, kā arī rotaļu vadītāja Marta Jefimova. Stāsts par “Sprukstiem” ir arī stāsts par Sarmītes Sedliņas ceļu folklorā – no “Mares” Jūrmalā līdz jaunajai paaudzei Rīgā. Ielūkojamies šīs kopas ikdienā, kas rāda – folkloras kustība nav tikai kultūras saglabāšana, tā ir dzīva vide, kas audzina, satuvina un iedvesmo.

Pirms 40 gadiem, 1985. gada 7. jūlijā, Turaidā tika atklāts Dainu kalns. Par Atmodas gadu uzdrošināšanos, par latviešu mūsdienu rituālu vietu, stāsts raidījumā Augstāk par zemi. Dainu kalns patreizējā Turaidas muzejrezervātā tika atklāts 1985. gada 7. jūlijā, un tobrīd tajā bija izvietotas 15 no kopumā 26 tēlnieka Induļa Rankas veidotajām granīta skulptūrām. Dainu kalns ir muzejrezervāta direktores gandrīz 50 gadu garumā Annas Jurkānes mūža darbs un iecere.  Šobrīd Turaidas muzejrezervāta pārvaldnieka mājā top izstāde "Dainu kalnam - 40". Pie sienām tiek liktas vēl pēdējās planšetes, un izstādes veidošana ir laba iespēja Annai Jurkānei pārskatīt arī savus personīgos arhīvus. No mājām viņa ir atvedusi tautasdziesmu izdevumus. Centrā ir Induļa Rankas dāvināts Barontēva portrets, un intervija sākas burtiski uz sliekšņa. Anna Jurkāne gaišā enerģijas straumē rauj līdzi izstādes telpā, uzreiz uzsākot aizrautīgi stāstījumu. Dainu kalna tapšanas stāsts ir neparasts, jo šī grandiozā iecere tapa citādāk, nekā mūsdienās top projekti, nekā arī padomju laikā tika apstiprinātas tik vērienīgas ieceres. Izstādes "Dainu kalnam - 40" stāsti sākas, piemēram, ar Latviešu tautasdziesmu 13 sējumu izdevumu, arī ar tiem daudzajiem kabatas formāta tautasdziesmu izdevumiem, kas mūsu tautas gara mantas popularizēja, padarīja pieejamas. Dainu kalns tika iecerēts kā veltījums tautasdziesmu kārtotājam Krišjānim Baronam viņa 150. jubilejā. Taču Dainu kalnu labiekārtošana izvērtās par visas tautas kustību. Dainu kalna četrdesmitgadei top arī grāmata, un tās autore ir rakstniece un dzejniece Inga Ābele. Daļa no šīs grāmatas top sarunās ar Annu Jurkāni. Taču Anna pa šiem gadiem ir sakrājusi arī mapes ar rakstiem, fotogrāfijām. Vaicāta par viņas pirmo sastapšanos arī Dainu kalnu, Inga Ābele stāsta, ka arī viņa kā skolniece ir bijusi viena no tiem daudzajiem talciniekiem, kas labiekārtoja Dainu kalna apkārtni.

Spilgta mūziķu apvienība, trio „Bille”, pieteica sevi Latvijas tautas mūzikas vidē pagājušā gada beigās, izdodot minialbumu “Visu gadu dziesmas krāju”, tas klausāms mūzikas platformās. Visas trīs „Billes” dalībnieces izaugušas Latvijas folkloras kustības vidē. Māsas Katrīna un Anna Patrīcija Kareles – Iecavas folkloras kopā „Tarkšķi”, etnomūziķe Liene Skrebinska – Rēzeknes „Vīteros”. Šobrīd viņa studē Igaunijā, Tallinas Mūzikas un teātra akadēmijā, tāpēc arī mūsu saruna notiks ar zoom starpniecību. Liene ir arī daļa no grupas “The Baltic Sisters”, kura nesen izdevusi savu pirmo albumu “Vārti”, šī ir ļoti interesanta muzikāla apvienība, kurā apvienojušās dziedātājas no visām trim Baltijas valstīm, iepazīstinot klausītājus ar latviešu, lietuviešu un igauņu folkloras saspēli. Raidījuma stāsts gan par jauno albumu un gaidāmo koncertu Latvijas Radio 1. studijā 16. jūnijā, gan arī par to, kā folkloras ierakstus un pierakstus interpretē pasaules mūzikā un folkloras kustībā augušo paaudze. Sarunās ar trio „Bille” atklājas, kā būšanu folklorā uztver un īsteno jaunākas dziedātājas, pamanīt arī, kā no jauna tiek iedibināta dziesmu pārmantošanas tradīcija, kurā nepārkāpjamas vairs nešķiet novadu izlokšņu un pat valstu robežas. Jo tieši tā arī trio „Bille” dalībnieces iepazinušas viena otru. Trio „Bille” minialbums „Visu gadu dziesmas krāju” izceļas ne tikai ar skaistajām meiteņu balsīm, bet arī interesantām instrumentālām saspēlēm.

Kā saglabāt padomjlaika disidentu, pretošanās kustības dalībnieku piemiņu un Trešās atmodas notikumus? Nupat iznākusi grāmata “Juris Ziemelis (1941–1988). Ceļā uz gaismu”, tās autore ir grupas "Helsinki 86" dalībniece Anta Bergmane, ievada autors - vēsturnieks Gints Zelmenis. Ar Antu Bergmani intervijai tikāmies pirms gandrīz desmit gadiem, kad iznāca viņas iepriekšējā grāmata “Mūsu karoga stāsti", kurā bija apkopoti cilvēku pašu stāstīti stāsti, arhīvu liecības, atmiņas par cilvēkiem, kuri piecdesmit padomju okupācijas gados uzvilka sarkanbaltsarkano karogu. Vai ir vērts riskēt ar brīvību un savu dzīvi, lai uzvilktu Latvijas karogu? Par to, ka bija vērts, liecina kaut vai tas, ka brīvā Latvijas valstī izaugušajai paaudzei ir jābrīnās, ka par ko tādu pienāktos sods, un vienlaikus tieši tāpēc pretošanās kustības dalībnieku dzīvesstāstus mūsdienās izstāstīt ir tik grūti. Ar karoga uzvilkšanas nodomu saistīta arī Jura Ziemeļa pirmā notiesāšana vien 17 gadu vecumā. Jura Ziemeļa dzīvesstāsts vispār ir iezīmīgs ar to, ka vairāk nekā pusi savas dzīves, kopumā 24 gadus, viņš ir pavadījis nebrīvē kā politieslodzītais. Kāds Juris Ziemelis bija kā cilvēks, kā attīstījās viņa politiskie uzskati, kādas domas viņu nodarbināja? Grāmatā “Juris Ziemelis. Ceļā uz gaismu” publicētas viņa vēstules mātei un māsai, un tā ir viena no šīs grāmatas vērtībām. Latvijas Radio arhīvos Jura Ziemeļa balsi neizdevās atrast, lai gan uz intervijām viņš tika aicināts. Taču grāmatā ir 80. gados tapusi Raita Valtera intervija ar Juri Ziemeli, kurā viņš prognozē Atmodas procesu attīstību. Kāda bija sakāpinātā pasaules izjūta,  Atmodas gados acu priekšā vērojot ļaunā un labā cīņu, spilgti izlasāms Jura Ziemeļa domubiedru, „Helsinki 86” dalībnieku Miervalda Krima un Jāņa Vēvera atmiņās par Juri Ziemeli. Radījumā saruna ar grāmatas “Juris Ziemelis. Ceļā uz gaismu” priekšvārda autoru vēsturnieku Gintu Zelmeni, un grāmatas autori un sastādītāju Antu Bergmani. Grāmatas atvēršanas svētki tika nosvinēti pavisam nesen, 17. maijā, Jura Ziemeļa dzimšanas dienā.

Kā sadzīvot ar pagātnes traumām? Karš, genocīds, kad viena ļaužu grupa nacionalitātes, reliģijas vai varas vārdā iznīcina citus, ir dzīva un aktuāla brūce arī mūsdienu pasaulē. Šovasar Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāma laikmetīgās dzejas personālizstāde “Pārejošā iznīcība”, kuras autors emets ezells atgriežas pie dzimtas saknēm. Viņa dzimtai piederīgos 1915. gadā cara valdība no Sabiles deportēja uz Krievijas vidieni, uzskatot ebrejus par politiski neuzticamiem. Raidījumā Augstāk par zemi stāsts par šovasar Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāmo laikmetīgās dzejas personālizstādi “Pārejošā iznīcība”. Izstādes autors emets ezells jau apzinīgā vecumā uzzinājis līdz tam noklusētās savas dzimtas vēstures lappuses. Viņa senči pirms Pirmā pasaules kara dzīvoja Sabilē, līdz 1915. gadā cara valdība šo ģimeni masu deportācijās pārveda uz Krievijas vidieni. Deportācijas, karš, genocīds - kad viena ļaužu grupa, nacionalitātes, reliģijas vai varas vārdā iznīcina citus, ir dzīva un aktuāla brūce arī mūsdienu pasaulē. Kā vārdā vara toreiz pārvietoja cilvēkus, izpostot viņu dzīves vidi, iznīcinot valodu, tradīcijas? Kāda izskatās Sabile? Un ko iesākt ar nesadziedināmām pagātnes traumām? Jau trešo gadu emets ezells vasarās brauc uz Latviju, apmetas Pedvāles mākslas parka Starptautiskajā mākslinieku rezidencē, kur veic kultūras pētījumus un kā mākslinieks strādā ar šīm tirdošajām tēmām. Šovasar viņš ar izzināto un piedzīvoto gatavs dalīties Sabiles Mākslas, kultūras un tūrisma centrā skatāmajā izstādē.

25. maijā E. Veidenbauma muzejā “Kalāči” Cēsu novada Liepas pagastā tiks atklāta mūsdienu mākslas izstāde “Atkalāčojums”. Tas būs šo laiku mākslinieku dialogs ar pirms 30 gadiem šeit notikušo laikmetīgās mākslas izstādi, kas bija viena no pirmajām, kas laikmetīgo mākslu izveda ierastajām izstāžu vietām un ārpus Rīgas. Dzejnieka Eduarda Veidenbauma memoriālais muzejs “Kalāči”,  atrodas Cēsu novada, Liepas pagastā. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos muzejs kļuva par radošu ļaužu pulcināšanas vietu. Te notika vairāki leģendāri grupas “Pērkons” koncerti, Filozofu talkas, par pasākuma noslēguma vietu Veidenbauma muzeju bija izvēlējies Jauno autoru seminārs. Bet deviņdesmito vidū – 1995. gada 28. maijā – Eduarda Veidenbauma muzejā tika atklāta izstāde “Kalāčojums”.  Mākslinieki, viņu vidū Ieva Iltnere, Aija Zariņa, Ēriks Božis, Kristaps Ģelzis, Anita Zabiļevska un citi, Ivara Runkovska kūrētajā izstādē veidoja laikmetīgās mākslas objektus, pasākumos visas vasaras garumā piedalījās arī dzejnieki un mūziķi. Dažas no muzeja tradīcijām ir saglabājušās nemainīgas cauri gadu desmitiem. Un viena no tām – memoriālā muzeja sezona tiek atklāta Eduarda Veidenbauma vārda dienā, jeb pareizāk sakot, Eduardiem tuvākajā nedēļas nogalē. Un tā nu arī šī gada  25. maijā “Kalāčos” tiks atklāta mūsdienu mākslas izstāde “Atkalāčojums”, kuras darbi gan sasauksies ar pirms 30 gadiem notikušā “Kalāčojuma” tēmām, gan arī   iemīs gluži jaunas takas. Raidījumā Augstāk par zemi stāsta mākslinieks Andris Breže, kura jaunradītais darbs turpinās pirms 30 gadiem izstādē iesākto, dzejniece un māksliniece Madara Gruntmane, kura “Kalāčus” pirmo reizi sev atklāja vien pagājušajā rudenī, un “Atkalāčojuma” kuratore Ieva Astahovska. Izstādei “Atkalāčojums”, kas šovasar būs skatāma Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā, jaunus darbus veido Anda Lāce, Andris Breže, Andris Eglītis, Ēriks Božis, Haralds Matulis, grupa “Preiļu konceptuālisti” un Madara Gruntmane. Labs veids kā mācīties Eduarda Veidenbauma dzeju no galvas, ir dungot līdzi Jura Kulakova dziesmas Ievas Akurāteres balsij radītajā ciklā “Septiņarpus dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem”. Pirmatskaņojumu tas piedzīvoja 1986. gadā tieši “Kalāčos” .