Brīvības bulvāris

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politoloģijas asociēto profesori Dainu Bāru par Latvijas demokrātijas kvalitāti, vēlēšanu sistēmu, partijām un uzticību valsts pārvaldes institūcijām pēdējo 30 gadu laikā.  Latvijas demokrātija pēdējo 30 gadu laikā. Vairāk nekā 20 gadus nav veikts demokrātijas audits. "The Economist" demokrātijas indeksā Latvija tiek ierindota starp demokrātiskām valstīm ar trūkumiem salīdzinājumā ar Igauniju.  Pirms 17 gadiem Latvijas Universitātē iznāca pētījums "Latvija 2020: par nākotnes izaicinājumiem sabiedrībai un valstij", kura viena no autorēm bija politoloģe, asociētā profesore Daina Bāra. Pirms 10 gadiem viņa pētījusi Latvijas valsts pārvaldes optimālos modeļus, tai skaitā valdību stabilitātes rādītājus. "Valsts attīstība, vai tā būs bagāta vai nabadzīga, vai tā attīstīsies vai nē, lielā mērā ir atkarīga no tām institūcijām, ko veido valstī. Tātad, kā elites spēj izveidot attiecīgas institūcijas, tās nostiprināt un arī atrast līderus. Bet šiem līderiem ir jābūt ar kompetenci, ar pieredzi un zināšanām," sarunā atzīst Daina Bāra. Jūs 2008. gadā Universitātes pētījumā rakstījāt, ka Latvijā ir vērojama attiecībā uz valdību veidošanos tāda īpatnība, kāda nav citās Eiropas valstīs. Latvijas sabiedrībā, līdz ar to arī politiķu vidū pastāv uzskats, ka nav iespējams sadarboties kreisajiem un labējiem spēkiem. (..) Šodien ir 2025. gads. Un 30. oktobrī mēs redzējām Saeimā, ka Zaļo un zemnieku savienība kopā ar opozīcijas partijām - Nacionālo apvienību Apvienoto sarakstu un "Stabilitātei!" - spēja vienoties. No kurām daļu varam uzskatīt kā partijas, kuras sadarbojas vai eventuāli varētu sadarboties ar Krieviju. Vai mēs varam uzskatīt, ka šī īpatnība ar šo lēmumu Latvijas politikā mainījusies? Ja tas pirms 17 gadiem bija neiedomājami, tad šobrīd ir kaut kāda jauna robežšķirtne sākusies. Daina Bāra: Es esmu par to domājusi. Un 2008. gadā, kad rakstīju rakstus un skatījos, vairāk tomēr šis dalījums - kreisās un labējās - diemžēl bija ne visai pamatots. Mēs vienmēr kreisumu saistījām ar virzību un skatienu uz austrumiem, kas nav īsti precīzi. Toreiz tas dalījums tāds bija.  Šoreiz negribētu atbalstīt šo ideju, ka ZZS, Apvienotais saraksts, Nacionālā apvienība, "Stabilitātei!" un Latvija pirmajā vietā, ka tās skatās tikai uz austrumiem, tikai uz Krieviju. Šādu dalījumu tomēr es nepieņemtu, jo mums nav pierādījumu par to, ka šīs partijas, kas tagad ir apvienojušās, izņemot "Stabilitātei!", ka šīm partijām būtu reāli kontakti vai sadarbība ar Krieviju. Man, piemēram, nav tādu pierādījumu. Tā zināmā mērā ir tāda populistiska pieeja vai arī birku piekāršana. No otras puses, tas, ka šāda veida partijas vispār spēj sadarboties un vienoties, tas ir jautājums, kas prasa arī atbildi, kādēļ tā notiek? Daina Bāra: Tajā laikā, kad es tuvāk pētīju, arī atradu tādus pierādījumus, ka labējās, izcili labējās partijas un kreisās partijas noteiktos gadījumos var vienoties. Parasti gan tas notiek, ja ir jārisina kādi ekonomiski jautājumi. Tad ideoloģiskie skatījumi paliek ārpus. Šinī gadījumā, manuprāt, vairāk varam skatīties uz kaut kādu ideoloģisku pieeju, nevis ekonomisku.  Domāju, ka jebkurai no partijām būtu vairāk jādomā par tautsaimniecības attīstību, ekonomisko attīstību. Šinī brīdī, kad ir ļoti sarežģīta situācija valstī tautsaimniecības ekonomiskajā attīstībā, starptautiskajā situācijā, es uzskatu, ka tas tomēr ir mazsvarīgāks jautājums [Stambulas konvencija]. Tas ir jāprasa pašam partijā, kāpēc, vēlreiz saku, šinī brīdī tika izvirzīts šāds jautājums. Atļaušos teikt, ka tas nāk par labu gan vienai pusei, gan otrai pusei. Un atkal, aizejot prom no jautājumiem, kas Latvijai tiešām ir svarīgi. Jūs esat arī pētījusi koalīciju veidošanās aspektus. Ja mēs analizētu to, kas notiek šobrīd, vai, jūsuprāt, var pastāvēt, piemēram, mazākuma koalīcija, ja tāda rastos pēc Stambulas konvencijas balsojuma?  Daina Bāra: Katrā ziņā šeit ir viens ļoti svarīgs moments - spēja sadarboties, spēja atrast kopīgo mērķi, lai virzītos uz priekšu. Bet mums ir viena lieta, ka politiskās partijas grib iegūt varu. Viss ir par varu. Reāli varu var realizēt caur valdību.  Jūs domājat - pozīcijas un pozīcijas spēja sadarboties? Daina Bāra: Ne tikai. Ja mazākuma valdība, tad protams, pozīcijas un opozīcijas, kādas mums ir bijušas diezgan daudz mazākuma valdības. Bet valdības stabilitāte, noturība ir arī atkarīga no tā, kā valdība iekšienē spēj sadarboties; kā politiskie spēki, kas ir veidojuši valdību, spēj sadarboties, noteikt kopēju mērķi un to īstenot. Un šinī gadījumā pēdējā laikā man nav radusies pārliecība, ka valdībām būtu vīzija par valsts attīstību, programma, kā attīstīties valstij. Viņi ir pieķērušies pie varas, kaut kādā mērā realizē, bet es nezinu, vai viņi tādā veidā var noturēt varu.  Tad nāk jautājums, ko es vispār domāju, ka nav liekams dienas kārtībā, jautājums par Stambulas konvenciju. Un tagad notiek vienkārši plūkšanās starp pozīciju un opozīciju. -- Daina Bāra ir politikas zinātnes profesore, iepriekš bijusi Latvijas Universitātes Politikas zinātnes bakalaura nodaļas vadītāja. Viņas zinātniskās un akadēmiskās intereses saistītas ar Latvijas politikas jautājumiem un valsts pāreju uz demokrātiju. Īpašu interesi savulaik pievērsa politikas zinātnes attīstībai.  Daina Bāra publicējusi rakstus un piedalījusies starptautiskajās konferencēs par aktualitātēm Latvijas pārejā uz demokrātiju, par izmaiņām Latvijas politikā pēc iestāšanās Eiropas Savienībā.  Akadēmiskās publikācijas: "Par Latvijas vēlēšanu sistēmu tranzītsituācijā. 1993.-1995. gads", "Latvijas valdības komunikācija labas pārvaldības kontekstā", "Latvija Eiropas Savienībā: jauni izaicinājumi politiskajām partijām pēc iestāšanās Eiropas Savienībā".   2015. gadā bija viena no ekspertēm priekšlikumu izstrādē Latvijas publiskās varas pilnveidošanai, no 2016. gada - arī Latvijas bijušā Valsts prezidenta Andra Bērziņa sekretāre.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Tartu universitātes Politisko pētījumu institūta lektori Leldi Luiku par demokrātijas kvalitāti Latvijā, populismu un Krievijas informatīvā kara izpausmēm Latvijas iekšpolitikā. Līdz Saeimas vēlēšanām ir palicis nepilns gads, un atsevišķas politiskās iniciatīvas publiskajā vidē ļauj domāt, ka vēlēšanu kampaņa ir nopietni sākusies. Uzticība pārstāvnieciskās demokrātijas institūcijai - Saeimai - piedzīvo pēc aptaujām un dažādiem apzīmējumiem zemāko līmeni šajā gadsimtā. Mēs dzirdam, ka liberālo demokrātiju satricinājums pasaulē turpināsies un varbūt pat sasniegs bīstamu pagrieziena punktu. Jautājums - kas mobilizē Latvijas elektorātu šobrīd, kādas tēmas, kopīgas vērtības vai idejas dod iespēju mobilizēt mūsu vēlētājus? Vai Latvijas elektorāts un vēlēšanu sistēma spētu izturēt tādu Krievijas līdzekļu investīciju vēlēšanu kampaņā, kādu tikko piedzīvoja Moldova? Populisma uzvaras gājiens. Vai pēc partiju reitingiem varam mērīt šāda veida ideju popularitāti, ko tās reprezentē? "Pasaulē un arī Latvijā aktivizējas un mobilizējas spēki demokrātiskajā arēnā, kuri ir principā vērsti uz pretdemokrātisku loģiku. Kas nozīmē visa vienādošanu, visa citādā izslēgšanu, dažādību uztveršanu kā draudu. Ideja par to, ka mums nav vajadzīgs kompromiss, mums ir vajadzīgs viens lēmums - tas ir viens ļoti vadošs piemērs tāda veida politikai. Tas ir process pasaulē un to var redzēt arī Latvijas politiskajās partijās," atzīst Lelde Luika. Augusta beigās parādījās ziņa, ka tikai 13% Latvijas respondentu uzskata, ka tagadējā Saeima strādā labāk par iepriekšējo, un divas trešdaļas aptaujāto tam nepiekrīt. Tā bija SKDS aptauja. Pēdējos gados iedzīvotāju attieksme pret Saeimu ir bijusi ļoti kritiska, bet tieši pēdējās aptaujas liecina, ka Saeimas darba vērtējums ir viens no zemākajiem šajā gadsimt. Tāpat nule bija publicēts pētījums par valdības darbu, kur 39% aptaujāto atbild, ka izjūt pesimismu. Tā ir jau tendence, ka Latvijas neuzticība reprezentatīvās demokrātijas institūcijām ir zema kopš Latvijas atjaunošanas. Otrs jautājums, kas ir šobrīd pārstāvnieciskās demokrātijas problēma, jo virsraksti, ka ir zemākā uzticība šajā gadsimtā, patiesībā mums neko nepasaka.  Lelde Luika: No vienas puses, es domāju, nav nepieklājīgi runāt par uzticēšanās krīzi. Kaut kādā ziņā tā vienmēr tiek fonā minēta, bet vai ir kādi aktīvi pasākuma vai aktīvas rīcības, lai to mazinātu, lai vispār par to publiski diskutētu? Manuprāt, dziļas publiskas diskusijas par šo jautājumu nav bijušas. Tas ir atstāts kā savā ziņā daļa politiskās kultūras. Tā ir, mums ir zema uzticēšanās Saeimai un zema uzticēšanās valdībai. Lai mēs varētu saprast cēloņus, ne tikai minēt, mums būtu vajadzīgas daudz vairāk publiskas diskusijas par šo un daudz vairāk minējumu par iemesliem, kāpēc tas tā ir. Bet jūsu doktora disertācija bija par tēmu, kāda ir pārstāvniecisko demokrātiju loma dažādās demokrātijas teorijās, un viens no jautājumiem bija, ka tiek meklēti alternatīvi veidi, kā šai demokrātijai izpausties, ka tiek meklēti tiešās demokrātijas formāti.  Lelde Luika: Viens no biežākajiem iemesliem, ko min, kāpēc Latvijā, kā arī citās postpadomju valstīs vai Centrāleiropā, Austrumeiropā ir zema uzticēšanās, ir tādēļ, ka cilvēki neiesaistās politikā, viņi ir pasīvi, viņi neiesaistās dažādās organizācijās. Šī demokrātiskā kultūra nav pietiekami attīstīta.  Mans sākumpunkts bija cits. Skatoties uz to, cik aktīvi cilvēki iesaistās referendumos, parakstu vākšanās. Referendumu skaits Latvijā ir tāds, ko nevar īsti salīdzinot ar citām valstīm, vairāk līdz 2012. gadam, kad mainījās referenduma parakstu vākšanas noteikumi. Bet pirmo 20 gadu laikā mums bija, manuprāt, astoņi referendumi, neskaitāmas parakstu vākšanas. Tad pēc 2011. gada to pārņēma "Mana balss" kā veidu, kā sabiedrībai tieši iesaistīties lēmumu pieņemšanā.  Es skatījos no ideju vēstures un politisko diskursu, un politisko subjektivitāšu konstruēšanas puses, un mans secinājums bija, ka demokrātija Latvijā tiek pamatā asociēta ar tiešu iesaistīšanos lēmumos vai tiešu iesaistīšanos, ka mana dalība ir tā, kas novedīs pie politiska lēmuma pieņemšanas vai nē. Un reprezentācijai - pārstāvju grupām, interešu grupām vai citam modelim, kas mums ir reprezentatīvajā politikā, tam nav tik pozitīva asociācija kā šai tiešajai dalībai demokrātijā. Jūs gribat teikt, ka Latvijā tendence ir tāda, ka vēlēšanās elektorāts nobalso par "Vienotību", Nacionālo apvienību, Zemnieku savienību  vai "Stabilitāti", bet pēc tam šī identifikācija ar šo manu balsojumu pazūd pēc būtības. Lelde Luika: Jā, tā var teikt. Arī "Mana balss" uzstādījums ir, ka ir iespēja ietekmēt ne tikai vēlēšanās, bet arī visu četru gadu laikā. Arī reprezentatīvā politika paredz iesaistīšanos visu četru gadu laikā un ne tikai tiešās demokrātijas mehānismos, bet arī citos veidos.  Demokrātiska rīcība ir nevis tā, kura veido interešu grupu un mēģina caur politiski formālajām institūcijām meklēt savu interešu aizstāvību, bet tā, kur es tieši varu parakstīties vai iet arī protestā. Šīs abas formas ir pozitīvas, neviena nav sliktāka nekā otra, bet, ja viena ir daudz augstāk novērtēta nekā otra, tad tas rada disbalansu.  Mums ir arī jādomā par to, vai gribam vairāk veicināt esošās politiskās sistēmas ietvaros vairāk demokrātiskās inovācijas, kur cilvēki var tieši piedalīties, tādā veidā radot šo sajūtu, ka viņi piedalās vairāk lēmumu pieņemšanas procesā. Piemēram, municipālie budžeti, kur cilvēki var izvēlēties, kam tiks novirzīti līdzekļi. Tas ir viens piemērs.  Bet arī formālās sistēmas ietvaros jāveido vairāk tāda veida politiskie mehānismi, kur cilvēki var iesaistīties tieši. No otras puses, stiprināt arī šo reprezentatīvās demokrātijas ideju, reprezentatīvās politikas ideju vienkārši stājoties partijās, esot vairāk aktīviem dalībniekiem partijās un arī dažāda veida interešu pārstāvniecības organizācijās, sākot ar apkaimju biedrībām, dažāda veida citām interešu grupām.  Tas arī no tādas ideju vēstures perspektīvas man šķiet interesanti, ka mums šīs biedrības ir bijušas tik ļoti fundamentālas valstiskuma veidošanā. Man nav skaidrs, un es domāju, ka mums ir arī vajadzīga vairāk pētniecība par to, kāpēc šī tradīcija nav turpinājusies vai izvērsusies arī vairāk caur reprezentatīvu politiku. -- Lelde Luika ir politikas zinātniece, Tartu Universitātes politikas zinātnes lektore. Studējusi Vidzemes augstskolā, Tartu Universitātē Igaunijā, politikas filozofiju Lēvenes universitātē Beļģijā un Sodertornas universitātē Zviedrijā. 2023. gadā aizstāvējusi doktora grādu politikas zinātnē par tēmu "Pārvērtējot pārstāvniecisko institūciju lomu radikālās demokrātijas teorijā: mācības no demokrātiskās identitātes veidošanās Latvijā". Par disertāciju ieguva arī Igaunijas Zinātnes padomes balvu un Igaunijas parlamenta speciālbalvu. Viņas pētniecības lauks ir demokrātijas teorijas, politikas, kultūras teorijas un politisko identitāšu diskurss Latvijā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar laikraksta "Financial Times" komentētāju Edvardu Lūsu (Edward Luce) par ģeopolitisko atriebību, jaunā aukstā kara veidošanos, rietumu liberālās demokrātijas norietu un to, vai Putins uzbruks NATO.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar laikraksta "Financial Times" komentētāju Edvardu Lūsu (Edward Luce) par ģeopolitisko atriebību, jaunā aukstā kara veidošanos, rietumu liberālās demokrātijas norietu un to, vai Putins uzbruks NATO. Šogad Rīgā Jesaja Berlina piemiņas lekciju lasīja britu žurnālists, laikraksta "Financial Times" galvenais ASV komentētājs Edvards Lūss, kurš 2025. gadā izdeva grāmatu par ASV aukstā kara stratēģi Zbigņevu Bžezinski. Par viņu Lūsam bieži prasa, kā Bžezinskis domātu par vienu vai otru starptautiskās politikas aspektu šodien. Bžezinskis skaidri apzinājās, ka vēsture nekad nebeidzas un vara neieredz vakuumu.  Savā lekcijā Rīgā Lūss runāja par to, ka ASV atkāpjas no tās pasaules kārtības, kura pati reiz izveidoja, un ka lielvaru konkurence atgriežas, radot jautājumu, vai Rietumu spēja domāt un rīkoties stratēģiski izsīkst. Par to arī šoreiz saruna raidījumā. Jūs iesākāt savu paneļdiskusiju Rīgas konferencē ar jautājumu par to, ko pēdējā laikā darījusi Krievija un kā mēs to varētu apturēt. Jūs teicāt, ka šobrīd daudz izteiktāk  nekā iepriekš pieredzam hibrīdkara izpausmes. Bieži dzirdam "tas nav īsti karš, bet nav arī miers". Varētu domāt, ka problēma ir terminoloģijā. Kā jums šķiet, kāpēc mums ir tik grūti definēt notiekošo? Edvards Lūss: Domāju, ka visiem šiem terminiem – pelēkā zona, hibrīdkarš, nekonvencionālais karš, "nedz miers, nedz karš" – izaicinājumu met krievu daudzveidīgā darbošanās. Ir tādas darbības, ko iespējams ticami noliegt – piemēram, dezinformācijā. Mēs jau paši ražojam tik daudz dezinformācijas, ka krievu artavu šajā laukā ir diezgan grūti precīzi nošķirt un pateikt: "Šis pārstāv naidīgos spēkus." Jo mēs paši ražojam tik daudz mēslu, ja atvainosiet šādu izteicienu. Un, protams, pastāv arī īsta kara definīcija. Tas ir tas, ko pieredz ukraiņi. Mēs nepieredzam to, ko pieredz ukraiņi, un būtu visai ekstravaganti teikt, ka mēs karojam pret Krieviju. Tāpat arī nebūtu pareizi teikt, ka mēs esam lielvaru karā pret Krieviju. Mēs atbalstām valsti, kura cīnās par savu neatkarību, un Krievija izmanto nekonvencionālus, dažkārt ticami noliedzamus līdzekļus, lai mūs sašūpotu, dara visu iespējamo, lai šķeltu, radītu apjukumu un nesaskaņas Rietumvalstu starpā un to iekšienē. Man nav viena konkrēta termina angļu valodā, ar kuru aprakstīt Putina darbību. Es vēlētos, kaut varētu pateikt ko precīzāku par "pelēko zonu", hibrīdkaru un visu pārējo, taču tas nu ir mūsu pašreizējais vārdu krājums. Kāpēc Donalds Tramps pēkšņi ir aptvēris Ukrainas svarīgumu? Vai tas noticis pēc Aļaskas? Kāpēc tas noticis tik vēlu? Edvards Lūss: Jūs pieņemat, ka viņš turpinās apzināties Ukrainas svarīgumu. Pēdējo 10 mēnešu laikā viņš vairākkārt uz īsu brīdi ir mainījis savas domas par labu Ukrainai. Parasti tā bijusi reakcija uz to, ka Putins patiesi pazemojis Trampu. Publiski pazemojis, pastiprinot dronu, raķešu un citus uzbrukumus. Tai skaitā pret Ukrainas civiliedzīvotājiem. Tas noticis 72, 96 stundu laikā pēc tam, kad Tramps ir aicinājis uz uguns pārtraukšanu no Krievijas puses.  Psiholoģija ir svarīgs faktors visiem līderiem, un it īpaši Trampam. Viņam nepatīk, ka viņu pazemo. Lai arī viņš apbrīno – atklāti apbrīno un apskauž Putinu –, Putins viņu pazemo. Un es domāju, ka te tiešām vienkāršākais skaidrojums ir vistrāpīgākais. Taču, vai šī pārslēgšanās uz Ukrainas pusi, paraudzīšanās uz situāciju vairāk no Ukrainas perspektīvas būs ilgstoša – tas ir pavisam cits jautājums. Esmu skeptisks. Jūs, protams, esat pētījis Kisindžera stratēģiju attiecībā uz Padomju Savienību vai Krieviju un arī Bžezinski. Vai varam salīdzināt tā laika ASV stratēģiju pret Krieviju ar Trampa stratēģiju šobrīd?  Edvards Lūss: Jā, tie bija ļoti atšķirīgi [Kisindžers un Bžezinskis]. Tomēr pastāv virspusēja līdzība starp Kisindžera reālistisko pieeju aukstajam karam, kas būtībā pieņēma, ka Padomju Savienības iekšējās norises ir Padomju Savienības darīšana un ka Maskavai pastāv tās leģitīmā interešu sfēra. Tas, ko Tramps domā par Krieviju, tāpat arī Ķīnu – viņš pieņem to, ka šīm valstīm ir katrai savs lauciņš, katrai sava interešu sfēra. Tieši tāpat kā viņš pasludina Amerikas rietumu interešu sfēru – "šis ir mūsu lauciņš". Tomēr Kisindžers ir krietni lokanāks, izglītotāks un daudzpusīgāks, nekā Tramps. Turklāt Kisindžera definīcija karam… Atvainojiet, Kisindžera definīcija mieram – viņš to aizņēmies no vācu filozofa Imanuela Kanta –, ir sekojoša: miers vienkārši ir kara neesamība. Un, domāju, ka šī pieeja mums, kas cenšas definēt pašreiz notiekošo, ir ļoti noderīga. Tāpēc, ka tā nav specifiska un tā ir reālistiska. "Miers ir kara neesamība". Tas, protams, norāda uz karu kā pa pusei dabisku cilvēka stāvokli. Lasīju, ka jūs skaidrojat pašreizējo situāciju kā ģeopolitiko atriebību. Vai jūs varētu paskaidrot, kas ir šie atriebības aspekti? Edvards Lūss: Mēs, ne Latvijā un ne Baltijas valstīs, taču mēs – īpaši angliski runājošajos Rietumos – iekritām uz neapdomīgo ideju, ka, aukstajam karam beidzoties, vēsture kaut kādā veidā tika atcelta. Un, ka mūsu starpā nav nekādu lielu ideoloģisku nesaskaņu, tādējādi nav jārēķinās ne ar kādiem lieliem konfliktiem. Ka ģeopolitikas ēra ir beigusies. Un 90. gados mums bija aptuveni desmit gadu, ko Amerikā tagad dēvē par "atpūtu no vēstures". Tad nāca 11. septembris, un tā bija ģeopolitikas atgriešanās, vēstures atgriešanās. Atgriešanās pie tā domāšanas veida. Nedomāju, ka Latvijai 90.gados bija atvaļinājums, es aprakstu tikai Vašingtonas ārlietu politiku.  "Ģeopolitikas atriebība" ir vienkārši atgriešanās pie dabiskā cilvēku "status quo", proti, pie konflikta starp nācijām. Un šis konflikts var būt bruņots vai nebruņots, taču tā ir konkurence, sāncensība starp lielvarām, uzlecošām lielvarām, norietošām lielvarām, lielvarām viduspozīcijā – tāds kā dabisks stāvoklis. Es saku "atriebība", jo šī ir īpaši nestabila un ātri uzliesmojoša globālā aina. Atšķirībā no aukstā kara, kas bija bipolāra pasaule: Maskavas pasaule un Vašingtonas pasaule.  Šobrīd mēs esam multipolārā pasaulē, kas ir daudz neparedzamāka, un pasaules kārtības noteikumi, ko izveidoja ASV, – amerikāņu radītā kārtība pasaulē pēc Otrā pasaules kara – tagad ir kas tāds, ko pati Amerika prezidenta Trampa vadībā noliedz. Šī ir ārkārtīgi dinamiski nestabila situācija, tāpēc es izmantoju terminu "ģeopolitikas atriebība". Edvards Lūss ir laikraksta "Financial Times" ASV redaktors, iepriekš bijis "Financial Times" Vašingtonas biroja vadītājs un kapitāla tirgus redaktors, kā arī ASV finanšu ministra Lorensa Samersa runu rakstīājs prezidenta Klintona administrācijā. Viņš ir trīs plaši novērtētu grāmatu autors "Laiks sākt domāt. Amerika lejupslīdes laikmetā", kas iznāca 2012. gadā, 2017. gadā iznāca viņa grāmata "Rietumu liberālisma atkāpšanās", bet 2025. gadā – "Zbigņeva Bžezinska dzīve. Amerikas lielvaras pravietis".

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas vēstnieku Ukrainā Andreju Pildegoviču par dronu karu un Ukrainas frontes līnijām, Angelas Merkeles izteikumiem Krievijas informatīvā kara fonā, kā arī par to, kad Donalds Tramps varētu iegūt Nobela Miera prēmiju. Krievijas sabotāžas operāciju pieaugums Eiropā; Ukrainas uzbrukumi Krievijas enerģētikas uzņēmumiem; iespējams, prokremlisks vēlēšanu iznākums Čehijā; kampaņa pret Latvijas ārlietu ministri par Latvijas pozīciju Krievijas oligarhu paturēšanā Eiropas Savienības sankciju sarakstā; Donalda Trampa kampaņa par Nobela Miera prēmiju; Somijas prezidents Baltajā namā; vairāk nekā 1300 dienu ilgs karš Ukrainā. Iespējams, ka uzbrukumi Krievijas naftas pārstrādes rūpnīcām mainījis arī Trampa domas par kara perspektīvu. Jaunā nedrošība. Par to raidījumā saruna ar Latvijas diplomātu, Latvijas vēstnieku Ukrainā Andreju Pildegoviču.  Esam regulāri dzirdējuši dažādus viedokļus - karš žurnālistu acīm, karš politiķu acīm, karš mediķu acīm. Kad jūs devāties strādāt uz Ukrainu, teicāt, ka mūsu diplomātijā tas ir viens no vissvarīgākajiem virzieniem šobrīd. Kas ir tā specifika, kādā veidā diplomātija piedalās vai redz šo kara procesu?  Andrejs Pildegovičs: Esmu Kijivā jau kops šā gada augusta beigām. Aiz muguras ir sešas pirmās nedēļas. Un pirmajās dienās, pirmajās nedēļās cenšos pēc iespējas vairāk redzēt, dzirdēt, runāt ar ukraiņiem. Apmeklēju vairākus reģionus ārpus Kijivas, pabiju arī bēdīgi slavenajā Bučā, esmu bijis divreiz Čerņihivas apgabalā Ukrainas ziemeļaustrumos. Esmu bijis Sumos, kas ir vistālāk uz ziemeļaustrumiem izvirzītais reģions no centrālās Ukrainas. Viņņicu apmeklēju, kur atrodas arī Ukrainas gaisa spēku štābs, un Ļvivas apgabala valsts rietumos. Vēl neesmu bijis dienvidos, bet kopumā priekšstats par Ukrainu, kas ir teritorijas ziņā lielākā Eiropas valsts, man ir izveidojies skaidrāks.  Mēs esam kara ceturtajā gadā, ukraiņi jau runā diezgan atklāti par to, ka šī kara ilgums varētu pārsniegt Otrā pasaules kara garumu, un, protams, ka šā kara slodzi uz iedzīvotājiem var redzēt ar neapbruņotu aci. Ukrainai iet cauri ļoti sarežģītam posmam, ir ļoti daudz ciešanu, ļoti daudz personīgo, fizisko, garīgo traumu, pārdzīvojumu. Arī iedzīvotāju skaits ir būtiski samazinājies, šobrīd ir apmēram 28 miljoni iedzīvotāju šajā valstī, agrāk bija tuvu 40 miljoniem.  Bet par spīti Krievijas agresijai, es redzu, ka Ukrainas tauta cīnās, Ukrainas armija karo drosmīgi un inovatīvi. Ukrainas politiskā apņēmība ir ļoti stingra attiecībā uz valsts teritoriālo integritāti, uz valsts nemainīgo rietumniecisko ārpolitisko kursu. Var redzēt, ka par spīti visām ciešanām, ukraiņi ir noskaņoti sargāt savu valstiskumu, savu savu neatkarību.  Protams, es jūtu, ka stāvoklis katrā reģionā ir savādāks. Ja runājam par ziemeļaustrumiem, šie reģioni visvairāk izjūt uzbrukumus spēkstacijām, energo infrastruktūrai, kritiskai infrastruktūrai. Es runāju ar vienu no gubernatoriem, viņš skaidroja, ka viņam svarīgs uzdevums ir, kā pasargāt kombainus no dronu uzbrukumiem, jo tehnika ir ļoti dārga. Šobrīd ražas novākšanas laiks, un viņš cīnās ar tiem prozaiskām lietām, kā nosargāt tehniku un panākt to, lai ekonomika attīstītos un raža neietu zudumā.  Ir reģioni valsts vidienē, valsts rietumos, kas ir nosacīti vēl ir aizmugurē, kur ekonomika ir stabilāka, kur var redzēt, ka ienāk arī investīcijas. Šī valsts daļa dzīvo salīdzinoši mierīgāku dzīvi.  Protams, jūtam ka mainās kara gaita. Ja pirmie divi gadi bija klasiska karadarbība, kas vairāk atgādināja Pirmo un Otro pasaules karu, tad šobrīd faktiski par 95% ir karš starp bezpilotu lidaparātiem, starp droniem. Šīs tehnoloģijas attīstās ārkārtīgi strauji abām pusēm. Faktiski nosacītajā frontes līnijā, kas ir apmēram 20-30 kilometru plata karadarbības josla, būtībā notiek sadursmes tieši dronu sistēmām. Mēs esam redzējuši pēdējās nedēļās, ka mēdz būt tādas mierīgākas dienas, un tad seko plaši kombinēti uzbrukumi, kuros Krievijas puse izmanto simtiem dronu, kā arī gan spārnotās, gan ballistiskās raķetes. Jūs sakāt, ka pirmie divi kara gadi bija sakņoti Pirmā un Otrā pasaules kara konvencionālajā kara izpratnē, stratēģijā, ja šobrīd ir sācies dronu vai bezpilota lidaparātu karš, vai ir iespējamas kādas stratēģiskas prognozes, kā tas turpināsies, cik ilgi turpināsies? Andrejs Pildegovičs: Kristāla bumbas noteikti mums nav. Mēs arī nevaram apgalvot, ka, tehnoloģijām mainoties, šis karš būs mazāk asiņains. Faktiski Krievijas karaspēka zaudējumi frontē joprojām ir ļoti augsti. Protams, arī ukraiņi aizstāvoties cieš zaudējumus. Bet pēdējo mēnešu specifika ir tā, ka ļoti plaši tiek izmantoti tālās darbības droni. Droni tiek izmantoti gan izlūkošanai, gan ar droniem tiek likvidēti droni, parādās vēl plašāk dažāda izmēra droni abās pusēs, un notiek ļoti aktīva tehnoloģiska sāncensība no abām pusēm.  Ukraiņi noteikti ir viena no attīstītākajām valstīm šajā ziņā, protams, arī mēs Rietumos cenšamies viņus atbalstīt. Bet jāsaka, ka arī pretējā puse, arī Krievija iegulda milzīgus resursus aizsardzībā, publiski pieejamie dati rāda, ka vismaz ceturtdaļa Krievijas budžeta ir veltīta aizsardzībai un šai agresijai.  Es ticu tam, ka ASV prezidents un arī viņa administrācijas pārstāvji mēģina piespiest prezidentu Putinu uguns pārtraukšanai un diplomātiskā procesa uzsākšanai. Mēs zinām, ka bijušas tikšanās, mēs zinām par zvaniem, bet mums pieejamā informācija un arī tie pēdējie Putina paziņojumi, kas bija Sočos Valdaja foruma laikā, tie skaidri apstiprina, ka Krievija nemaina savus mērķus un savus uzdevumu. Ir tiesa, ka atšķirībā no 2022., 2023. un 2024. gada izmaiņas frontes līnijā nav tik izteiktas. Taisnība, ka netiek izmantotas tik plaši mehanizētās vienības, bet tas notiek pirmām kārtām tāpēc, ka ukraiņi ļoti sīvi un sīksti aizstāvas, un, otrkārt, tieši ar šo tehnoloģisko attīstību, ka droni un raķetes spēj iznīcināt mehanizētās vienības. Līdz ar to nu Krievija īsti nespēja pavirzīties uz priekšu, lai kā viņi gribētu. -- Andrejs Pildegovičs ir latviešu diplomāts, pašlaik Latvijas vēstnieks Ukrainā, iepriekš darbojies kā Latvijas kandidatūras ANO Drošības padomē sekretariāta speciālo uzdevumu vēstnieks un sekretariāta vadītājs, kā arī bijis Latvijas pastāvīgais pārstāvis ANO 2018. gadā.  No 1988. līdz 1994. gadam studējis ķīniešu valodu un Ķīnas vēsturi Pēterburgas universitātē un Pekinas Svešvalodu institūtā. 1994. gadā sāka strādāt par ierēdni Ārlietu ministrijā, 1995. gadā apguva diplomātijas specialitāti Stenforda universitātes Hūvera institūtā, pēc papildināšanās ārlietu dienestu specialitātē, arī Oksfordas universitātē. Vēlāk vadīja Ārlietu ministrijas Āzijas un Āfrikas nodaļu. 2000. gadā sāka strādāt Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas kancelejā un līdz 2006. gadam pie Valsts prezidentes padomnieks ārlietu jautājumos. Savulaik bijis arī Latvijas vēstnieks ASV.

Raidījumā Brīvības bulvāris intervija ar Oksfordas universitātes profesoru Čārlzu Spensu par zinātnieka pētniecisko brīvību, politiku un gastronomiju, kā arī nākotnes ēšanas paradumiem un to saistību ar sociālām izmaiņām. Pēdējā laikā Latvijas publiskajā politiskajā telpā no jauna atgriezies jautājums par zinātnieka brīvību. Tajā skaitā zinātnieka politisko brīvību un to, vai politiķi drīkst kritizēt pētījumu nozīmi. Pirms nedēļas Mākslu un kultūras universitāšu padome iestājās pret uzbrukumiem akadēmiskajai brīvībai, reaģējot uz politiķu izvērsto kritiku nākotnē iecerēto pētījumu tēmās.  Kad septembra sākumā Latvijas Zinātnes padome izziņoja 56 jaunus fundamentālo un lietišķo pētījumu projektus, kas saņems valsts atbalstu, atsevišķas personas, piebalsojot virknei partiju, publiski metās kritizēt daļu iecerēto pētījumu kā nevajadzīgu naudas tērēšanu un ideoloģiski nepieņemamu. Raidījumā saruna ar vienu no pēdējo simts gadu nozīmīgākajiem britu zinātniekiem, Oksfordas Universitātes profesoru Čārlzu Spensu (Charles Spence), kurš pēta cilvēku maņas. Pētījumi šajā jomā palīdzot saprast, kā veidojas vienota uztvere, akcentējot zinātnes pašreizējo izpratni par saiknēm starp cilvēku maņām un to, kā šie secinājumi pielietojami mākslas pasaulē, dizainā, garšas uztveres un gastronomiskās uztveres nozarēs, kā arī jaunā virzienā - maņu mārketingā.  Nesen jūs Latvijas Universitātē lasījāt lekciju "Korespondences: savienojot maņas pāri laikam un telpai, ieteikumi zinātnei, mākslai un dizainam". Šobrīd Latvijā ir parādījusies jauna politiskā diskusija par zinātnieku izpētes tēmām. Tas, protams, aktualizē jautājumus par pētnieciskā darba brīvību, to, cik brīvam jābūt pētniekam? Kādas saistības vieno Jūsu pētniecisko darbu un politiķus? Čārlzs Spenss: Man ir paveicies, jo šķiet, ka esmu brīvs darīt lielākoties visu, ko vēlos. Protams, ir dažādi šķēršļi, kas jāpārvar. Tas attiecas uz izpētes vispārējo ietekmīgumu. Mums Apvienotajā Karalistē arvien mazāk rūp konkrētas disciplīnas. Tiek sagaidīts pētniecisks darbs, kas runā pats par sevi, pamatodams tā nepieciešamību ar atstāto iespaidu uz plašāku sabiedrību. Tas ir vispārīgs novērojums. Protams, konkrētās disciplīnās ir grūtāk, piemēram, filozofijā. Kā tajā nodemonstrēt ietekmi uz sabiedrību, salīdzinot ar psiholoģiju? Pats vienmēr esmu interesējies par praktiskām, reālās pasaules problēmām, taču pat tad vienmēr ir vieta akadēmiskai brīvībai. Manuprāt, ir svarīgi sekot paša zinātkārei. Tas mani motivē, liek kustēties uz priekšu. Ja to atņem, vietā dodot konkrētus norādījumus par to, kas jāpēta, tad tas kļūst par darbu, nevis izpriecu. Tāpēc brīvība ir jāaizsargā. Vai ir iespējams, ka Apvienotajā Karalistē politiķi apspriestu, kas būtu jāpēta zinātniekiem? Vai finanšu ministrs spētu izlemt, ka gastrofizika ir nepieciešama, vai arī nav? Čārlzs Spenss: Es domāju, ka to cieši pārrauga. Varbūt netiek uzspiests konkrēts darbības modelis - "darīsiet šo, nedarīsiet to, kāpēc vispār kāds šo pēta?" Iespējams, tādas runas klīst par mediju studijām vai ko tamlīdzīgu. Tomēr kopumā akadēmiskam darbam būtu sevi jāpierāda, jāpamato pašam. (..) Universitātēs tiek ieguldīta milzu nauda – ir jāpierāda, ka šie resursi netiek izšķiesti. To, ka nauda ir lieti iztērēta var pierādīt, sasaistot izpētes rezultātus ar plašākiem procesiem sabiedrībā. Ja to nespējat, tad viņi [valdība] teiks: kāpēc piešķiram jums finansējumu? Iespējams, viņi to atstās pašu institūciju ziņā – izlemt, kādus tematus ir vērts izpētīt. Taču ir bijušas disciplīnas, kas tiek masveidā slēgtas izpētei, universitātēm cenšoties optimizēt darbības modeli, kļūt efektīvākām. Dažos gadījumos, nav loģiski, ka katra valsts universitāte pasniedz visus priekšmetus. Jūsu pētījumi balstīti uz multisensoro uztveri, jūs pētāt, kā mūsu smadzenes pārstrādā informāciju, ko uzņem ar dažādu maņu palīdzību. Kā jūs nolēmāt pētīt tieši šo zinātnes lauku? Čarlzs Spenss: Pilnīgi netīšām, līdzīgi kā ar visu manu karjeru. 80. gadu beigās biju students Oksfordā, veicu projektu par kaut ko, taču atstāju tā pabeigšanu uz termiņa beigām. Nespēju tajā ieguldīties, strādāt pie tā. Kādam dīdžejam bija salūzis televizors un bija novērojama interesanta uztveres ilūzija. Kad filma sākās, kasete tika ievietota atskaņotājā, sākotnēji viss bija labi - bija redzami titri, viss izklausījās labi, skaņa plūda no dīdžeja galda, nevis no televizora. Kad pirmais tēls filmā sāka runāt, parādījās nobīde starp skaņu un attēlu, runātais teksts nāca no vienas puses, kustīgās lūpas ekrānā - no citas. Pēc pāris sekundēm, smadzenes izveidoja savienojumu starp skaņu un attēlu, lai šķistu, ka dialogs nāk no tās pašas vietas, no kuras redzama tēlu saruna. Viss atkal bija kārtībā. Tā bija uztveres ilūzija starp dzirdi un redzi. Daži no maniem pirmajiem eksperimentiem bija saistīti ar televizoru sabojāšanu, skaņas aparatūras pārvietošanu; skatījos, kad un uz ko cilvēkiem bija viegli vai grūti koncentrēties.  Kopš tā laika, redzei un dzirdei esmu pievienojis arī pārējās maņas - tausti, garšu, ožu, sāpes. Vienmēr domāju: "Kā šis varētu noderēt reālajā pasaulei?"  Mani vecāki nekad negāja augstskolā, īsti neizprot akadēmiskās aprindas. "Viņi tev maksā, lai darītu tieši ko?" viņi vaicā. "Kā tu to vari pamatot?"  Man ir svarīgi spēt laboratorijā atklātos faktus par maņām un uztveri pielietot, piemēram, mašīnu brīdinājuma signālu izstrādē vai krāsās, kas cilvēkos veicina produktivitāti, vai ēdienos, kas ir veselīgi, taču tāpat garšo labi. Vai ir viegli izskaidrot, kas ir gastrofizika? Čārlzs Spenss: Man tā šķiet, jā. Tā ir gastronomijas un psihofizikas kombinācija. Ar gastronomiju šajā gadījumā domāju patīkamas ēšanas pieredzes, jo ir daudz ēdiena zinātnieku, kas strādā ēdiena ražošanas uzņēmumos, pārbauda, cik daudz zivju barības var izbarot vistām, pirms pircējs to spēj sagaršot filejā. Tā ir ēdiena zinātne, garlaicīgas lietas. Gastronomija saistās ar labiem ēdieniem un dzērieniem, kurus gribu zinātniski izpētīt. Psihofizika ir sistemātiska maņu zinātne, kuras ietvaros, cilvēkiem piedāvājot izvēlēties starp izvēlētu krāsu, skaņu vai garšu kopu, censties izprast, kas tieši motivē viņu izvēli, atmiņu un uzvedību. Nevis vienkārši to, ko viņi saka, ka izvēlas. Apvienojot šīs abas disciplīnas, rodas zinātniska ēdāja prāta izpēte. Tā ir nepieciešama, jo pēdējos 40 gadus izplatās molekulārā gastronomija, modernisma virtuve. Tā bija ievērojama kustība gastronomijas pasaulē. Tas viss balstījās uz zinātni, taču tikai virtuves ietvaros. Sēnīšu, putu, rotācijas iztvaicētāju, ātro saldētāju zinātne; tekstūrvielu, mikroviļņu krāsns zinātne. Iespējams, jums tā nepatika, taču tā attiecās tikai uz virtuvi - neviens nedomāja par to, kas notiek ar pašu ēdāju. Vai tas nāk no šefpavāra vai ēdināšanas uzņēmuma? Jebkurā gadījumā - ēdiena garša tiek konstruēta mūsu smadzenēs. To veido tā izskats, skaņa, smarža, tauste, garša. Šeit psihologam, kas interesējas par ēdienu, ir, ko piebilst, palīdzot veidot izpētes ar mērķi izprast, vai tā ir ēdiena krāsa, kam ir nozīme, vai šķīvja krāsa, vai apkārtējā mūzika, vai piederumu svars, galda forma, garastāvoklis, ēdiena nosaukums ēdienkartē, cena, laikapstākļi? Katrs no šiem faktoriem ietekmē mūsu domas par ēdienu. Zinātniski pētot patīkamas ēšanas pieredzes, varam nonākt pie secinājumiem, kurus spējam nodot cilvēkiem, kas vakariņo mājās, vai ēdiena uzņēmumam, kas tirgo pārtiku lielveikalā, vai ātrās ēdināšanas vidē, vai jebkur citur. -- Profesors Čārlzs Spenss ir Oksfordas Universitātes Eksperimentālās psiholoģijas profesors, Šķērsmodālās uztveres laboratorijas vadītājs, viens no garšas izpētes pamatlicējiem mūsdienu zinātnē. Viņa pētījumi veltīti jautājumiem par to, kā dažādas maņas (redze, dzirde, oža, tauste un garša) ietekmē viena otru, un kā izmantot iegūtos zinātniskos rezultātus, lai uzlabotu dzīves kvalitāti. Vairāku gadu desmitu laikā prof. Spenss panācis nozīmīgu pavērsienu uztveres pētniecības jomā un izveidojis mūsdienu garšas pētniecības nozari. Daudzu asprātīgu pētījumu rezultātā viņš demonstrējis to, ka ēdiena garšu izšķiroši ietekmē skaņa, tauste un ēdiena izskats, kā estētiskais vērtējums ietekmē garšu, turklāt arī to, kā garša un citas maņas saistītas ar mūsu emocijām. Prof. Spensa ietekmē notikušas transformācijas vairākās zinātnes nozarēs: psiholoģijā, uztveres pētniecībā (īpaši – garšas un ožas pētniecībā), neirozinātnē, medicīnā, arhitektūrā, datorzinātnēs, pārtikas izpētē, dizainā, un citās jomās.

Raidījumā Brīvības bulvāris intervija ar Oksfordas universitātes profesoru Čārlzu Spensu (Charles Spence) par zinātnieka pētniecisko brīvību, politiku un gastronomiju, kā arī nākotnes ēšanas paradumiem un to saistību ar sociālām izmaiņām. Pēdējā laikā Latvijas publiskajā politiskajā telpā no jauna atgriezies jautājums par zinātnieka brīvību. Tajā skaitā zinātnieka politisko brīvību un to, vai politiķi drīkst kritizēt pētījumu nozīmi. Pirms nedēļas Mākslu un kultūras universitāšu padome iestājās pret uzbrukumiem akadēmiskajai brīvībai, reaģējot uz politiķu izvērsto kritiku nākotnē iecerēto pētījumu tēmās.  Kad septembra sākumā Latvijas Zinātnes padome izziņoja 56 jaunus fundamentālo un lietišķo pētījumu projektus, kas saņems valsts atbalstu, atsevišķas personas, piebalsojot virknei partiju, publiski metās kritizēt daļu iecerēto pētījumu kā nevajadzīgu naudas tērēšanu un ideoloģiski nepieņemamu. Raidījumā saruna ar vienu no pēdējo simts gadu nozīmīgākajiem britu zinātniekiem, Oksfordas Universitātes profesoru Čārlzu Spensu, kurš pēta cilvēku maņas. Pētījumi šajā jomā palīdzot saprast, kā veidojas vienota uztvere, akcentējot zinātnes pašreizējo izpratni par saiknēm starp cilvēku maņām un to, kā šie secinājumi pielietojami mākslas pasaulē, dizainā, garšas uztveres un gastronomiskās uztveres nozarēs, kā arī jaunā virzienā - maņu mārketingā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Kannu straptautiskā kino festivāla direktoru Tjerī Fremo (Thierry Frémaux) par kino un ģeopolitiku, māksliniecisko brīvību un politisko atbildību. Kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022.gada februārī pasaules kinematogrāfijā un filmu izplatīšanā īpaša uzmanība pievērsta Krievijas un Ukrainas un citu valstu autoru darbiem, kuri tieši vai pastarpināti runā par šī jaunā aukstā kara cēloņiem, ģeopolitisko kontekstu vai valstu reprezentāciju A klases kino festivālu līmenī.  Kino ir publiskās diplomātijas instruments, komunikācijas un arī hibrīdkara instruments, un visi šie instrumentu tiek sajaukti vienlaikus. Kara apstākļos kino kā mākslas un neatkarīga medija būtība ir apdraudēta, vai arī tikai ilūzija? Lielie Eiropas kino festivāli ir būtiska skatuve, kur šī maigā vara vai nekonvencionālo ieroču karš notiek. Par to saruna ar Kannu festivāla direktoru Tjerī Fremo. "Mēdz teikt, ka filmu veidotāji reprezentē pašreizējās pasaules redzējumu." Tā ir viena no jūsu tēzēm, ko vairakkārt esat teicis. Festivāla programmu sastādītāji katru gadu noskatās 2000 – 3000 filmu, vai varat aprakstīt, kas ir tā pasaule, vai ir iespējams aprakstīt, ko redzat jūs? Tjerī Fremo: Pirmkārt, jūtos privileģēts, ka varu strādāt ar oriģinālo, klasisko kino, ar "Lumiere", un strādāju Kannu kinofestivālā, kas pamatā saistās ar pašu jaunāko kino pasaulē. Vakardien sagatavoju pirmo potenciālo filmu sarakstu, kuras skatīsimies nākamajā ziemā, lai varētu izveidot festivāla programmu. Kino ir divas lietas, tas vienmēr ir par mūsu pasauli, lai arī kādas filmas būtu, un no kurienes nāktu – Rietumu pasaules, Āzijas, Āfrikas. Un, otra lieta – kino nekad nemainās, jau no pašas tā sākotnes. Ir labi apzināties, ka kino vienmēr cenšas paredzēt nākotni, taču nekad neaizmirst, no kurienes cēlies. Tas ir ļoti svarīgi mūsdienu pasaulē, ņemot vērā mākslīgo intelektu, tehnoloģisko pārmaiņu platformas, internetu, utt. Kino ir un paliek kino. Tas ir saglabājies tāds pats kā toreiz, kad Lumjērs to izgudroja. Jo tālāk virzāmies nākotnē un jo vairāk inovācijas skar vizuālo mākslu un attēlu kā tādu, jo svarīgāks būs kino. Lumjēra izgudrojums sastāvēja no divām daļām. Bija kino māksla un tehnika, taču bija arī kinoteātris. Tāpēc kino ir svarīgs mūsdienās. Pasaule, ko redzam filmās ir tā pati pasaule, balstīta uz vienu, individuālu  ideju. Kino, ja esat režisors, filmas veidotājs, jūs uzņematies atbildību par attēliem, ko rādāt. Ja vēlaties veidot filmu, tā ir jāparaksta, jūs esat tās autors. Mūsdienās, ir daudz attēlu, tūkstošiem, miljardiem attēlu, kam trūkst paraksta un, līdz ar to, jēgas. Kino vēl aizvien ir valoda, māksla, un veids, kā uz pasauli skatīties. Dažkārt filmu veidotājiem iesaka domāt filmām, kuras skatītāji gribēs redzēt pēc trim vai pieciem gadiem. Tjerī Fremo: Es nezinu un tas ir labi, neesam spējīgi paredzēt nākotni. Es pat nezinu, kas būs nākamgad. Pašlaik, viņi [kino veidotāji] pie tā strādā – filmē, raksta, montē. Redzēsim. Katru gadu ir citādi. Lai spētu izvērtēt vēsturi, jāapskata vismaz desmitgadi ilgs periods. Šogad nav īpaši spēcīgs gads kino, vismaz Kannās. Mums bija lieliskas filmas, taču kopējais ražošanas līmenis šogad vēl aizvien nav atkopies, iespējams, no pandēmijas. Taču esmu pārliecināts, ka kino ir atpakaļ. Jā, visdrīzāk, tas izriet no pieredzes pandēmijas laikā, ar dzīves, zināšanu trauslumu. Arī kā pilsonis uzskatu, ka pasaules savādais stāvoklis to ietekmē. 70 –80 gadu bez lielas karadarbības. Tas, kas notika Ukrainā vai Gazā, ir bēdīgi, tomēr tie ir izņēmumi, īpaši gadījumi.  Septembrī Francijā katru gadu notiek tas, ko saucam par "literāro jauno gadu". Ja ņemam šī gada labākās grāmatas, tās visas ir ļoti intīmas, skar personiskus jautājumus. Tēva vai mātes nāve – kaut kas tāds, kas ir romāns un dokumentāls darbs vienlaikus. Cilvēki koncentrējas uz sevi, ir iekšēji vērsti. Jā, atgriešanās pie sevis. Varbūt ne tāpēc, ka ir bail no pasaules, iespējams, domājat, ka neesat pietiekami augstā līmenī, lai runātu par pasauli. Varbūt sev nedodat tiesības runāt par to, ko nepārzināt. Daudzi cilvēki ir teikuši, ja runājat par šo vai to, jums ir jābūt daļai no tā. Ja neesat tam piederīgs, zogat. Tā ir jums nepiederoša stāsta zādzība. Tādēļ cilvēki atgriežas pie kā personiska, intīma, kas "pieder" viņiem.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar "Luminor" bankas ekonomistu un publicistu Pēteri Strautiņu par aizsardzības ekonomiku, ģeopolitiskajiem riskiem un investīcijām, eksportu uz Krieviju un enerģētiskās neatkarības risinājumiem. Nule kā Eiropas Parlaments apkopojis jaunākos Eirobarometra aptaujas rādītājus par pavasari. Aptauja par attieksmi pret Eiropas Savienības (ES) problēmām tika veikta 27 ES valstīs, gan par Eiropas Savienības lomu globālo problēmu risināšanā, ilgtermiņa budžetu, pilsoņu galvenajām prioritātēm un vērtībām. Par šo saruna ar ekonomikas analītiķi, publicistu un "Luminor" bankas galveno ekonomistu Pēteri Strautiņu.  Mēs redzam pēc šīs aptaujas, kas, no vienas puses, nav nekas jauns un pārsteidzošs, tomēr Eiropas Savienībā kopumā un tajā skaitā arī Latvijā diezgan daudz tiek sagaidīts no ES daudzgadu budžeta, kas stāsies spēkā 2027. gadā. Ir redzams, ka diezgan izteikta galvenā joma, kam pievērš uzmanību, ir aizsardzība un drošība. Ņemot vērā neskaidro ģeopolitisko situāciju, apmēram 68% no aptaujātajiem Eiropā kopumā, bet Latvijā vēl vairāk - 76% uzskata, ka Eiropas Savienībai jāspēlē būtiska loma savu iedzīvotāju aizsardzībā no globālām krīzēm un drošības riskiem. Tas ir samērā liels izaicinājums un uzstādījums tuvākajiem trīs līdz pieciem gadiem tam, kas notiks gan attiecībā uz ekonomikas attīstību, gan arī uz kopīgiem jautājumiem ne tikai Eiropā, bet arī Latvijā. Pēteris Strautiņš: Protams, ka cilvēki vienmēr no visām sabiedriskajām institūcijām un no valsts pārvaldes līmeņiem sagaidīs vairāk, nekā tie var dot. Ja nekļūdos, tad tipisks salikums aptaujās ir, ka 80% cilvēku vēlas mazākus nodokļus un 80% vēlas lielākus pabalstus.  Tagad uzzinājām, ka Latvijā tuvu 80% vēlas no Eiropas Savienības lielāku drošību. Skaidrs, ka tas ir kaut kas jauns Eiropas Savienībai, Eiropai kopumā beidzot nāksies vairāk nodrošināt savu drošību. Amerika jau par to teicu kādu laiku pieklājīgi, un tagad pateica skarbāk. Nu tas acīmredzot notiks, kaut kas tajā virzienā tiks darīts. Bet, protams, mums jau ir nostājušās rindiņā, piemēram, lauksaimnieku organizācijas, kuras saka, ka uz lauksaimniecības rēķina, nē un nē. Ja skatās loģiski, protams, tā varētu būt viena no jomām, no kuras varētu pārdalīt, bet nekad jau nebūs viegli. Droši vien būs kārtējie samiti visu nakti vai vairākas naktis, un pēdējā brīdī kaut ko nolems. Bet ir skaidrs, ka ejam uz lielāku Eiropas Savienības aktivitāti drošības politikas jautājumos. Nav šaubu. (..) To saucam par aspektu maiņu - lielāki ieguldījumi no iekšzemes kopprodukta aizsardzībā kopumā, Trampa tarifi attiecībā uz Eiropas Savienību plašā spektrā. Runas no ASV puses ir mainīgas.  Pēteris Strautiņš: Ir pilnīgi skaidrs, ka Eiropai nav tie vieglākie laiki.  Ja es atceros, kādas bija noskaņas par nākotni šī gadsimta sākumā, skats uz dzīvi kopumā bija daudz optimistiskāks ļoti daudzos veidos un virzienos - ekonomika, drošība, vides problēmas arī vēl nebija tā saasinājušās. Vienkārši mēs ejam cauri posmam, kurā nebūs viegli.  Varētu teikt, kad tad ir bijis viegli? Ja paskatās pēdējos 30 gadus, kas mūsdienās ir apmēram viena paaudze, tad Latvijā reālie ienākumi ir vairāk nekā trīskāršojušies uz vienu iedzīvotāju. Ja atceramies laiku no savas jaunības līdz pašreizējam briedumam, droši vien varētu teikt, ka dzīve kļuvusi labāka.  Atceros savulaik piedalīšanās lielākajā daļā atmodas laika demonstrāciju Daugavmalā, pie Brīvības pieminekļa un citur. Tajā laikā mūsu pasaules uzskats veidojās. Tas, protams, bija grūts laiks. Bija daudz problēmu, kuras šobrīd pat grūti iztēloties, ka veikalā vienkārši nav pārtikas. Kopš tā brīža dzīve neapšaubāmi ārkārtīgi lielai daļai Latvijas iedzīvotāju ir kļuvusi labāka.  Tagad, domājot, kā būs ar maniem bērniem, viņu sākumpunkts, neapšaubāmi, ir daudz labāks, nekā bija man. Bet vai viņi savas ekonomiski aktīvās dzīves laikā, kas pamazām tuvojas, piedzīvos tādus uzlabojumus, par to man nav pārliecības. Domāju, par to īsti nav pārliecības Latvijā, par to nav pārliecības arī daudz kur citur Eiropā, kur, protams, sasniegtais līmenis ir vēl augstāks.  Eiropai nav viegli laiki. Izrādījies, ka pārējā pasaule daudz skarbāka vieta, nekā bija domāts. Tāpat jāsāk izpausties demogrāfiskās krīzes ietekmei uz ekonomiku, kas būs ļoti garš un grūts process. Eiropā ir bijusi apmēram pusotra paaudze, kas ir daudz mazāk ieguldījusi pūļu nākamajā paaudzē, varbūt sadzīviski iegūstot lielāku brīvību, gūstot iespējas vairāk braukāt un izklaidēties. Tā ir bijusi sava veida demogrāfiskā ballīte. Ir pat tāds termins ekonomikā - demogrāfiskā dividende, kad uzturamo cilvēku skaits ir samazinājies, bet veco uzturamo cilvēku skaits nav tik liels. Tagad šī demogrāfiskā dividende ir beigsies. Tas ir vēl viens papildus spriedzes faktors. Saliekot visus šos apstākļus kopā, grūti būs ar naudām, ar budžetiem valstīm, Eiropas Savienībai.  Latvijā tagad saka: oi, mums ir grūts budžets, ir jāizdara visādas izvēles - jātaupa tas un šitas. Es jums varu pateikt, ka nākamā, aiznākamā gada budžets arī būs grūts. Aizaiznākamā gada budžets arī būs grūts. -- Pēteris Strautiņš ir "Luminor" bankas ekonomikas analītiķis. Studējis Rīgas Biznesa skolā un politikas zinātni Latvijas Universitātē. Savulaik bijis arī laikraksta "Diena" komentētājs, strādājis Latvijas Bankas Starptautisko attiecību departamentā.  Grāmatas "Latvijā dzīvot ir interesanti" autors, kas iznāca 2019. gadā. Pirms gada sarunu festivālā "Lampa" sevi pozicionēja kā speciālistu dažādās jomās. Interesējas par ekonomiku, vēsturi, zinātni, pēta Latvijas reģionu ekonomiku. Jau kopš 90. cenšas atradināt Latvijas sabiedrību no ideoloģiskā radikālisma, aicinot atbalstīt minimālu valsts iejaukšanos vērtības radīšanā, bet veicināt aktīvu vērtības pārdali.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar bijušo diplomātu un vēsturnieku Gintu Apalu par mūsdienu diplomātijas un varas attiecībām, diplomātijas iespējām un  ģeopolitikas izmaiņām. Diplomātija ir jēdziens, ko pēdējā gada laikā piesauc visbiežāk, gan runājot par to, kā apturēt un neeskalēt  konfliktus Eiropā un pasaulē, gan runājot par to, kā karus vienmēr izbeidz ar diplomātiskām sarunām. Taču ne vienmēr viss ir publiski redzams un daudz kas ir saprotams tikai pēc tam.  Notikumi septembra otrajā nedēļā liek runāt un domāt par to, ka notiek kaut kādas būtiskas izmaiņas. Raidījuma viesis ir Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs, vēsturnieks un bijušais diplomāts Gints Apals.  Ja mēs sakām, citējot Klauzevicu, ka karš ir miera turpinājums, kas ir diplomātiskais process šajos miera un kara apstākļos? Zviedrijas premjerministrs, šķiet, šī gada sākumā, kad zemūdenes iebrauca Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos, teica: karš tas nav, bet miers arī tas nav. Gints Apals: Ir daudzi starpstāvokļi, tāpat kā starp okupāciju un neatkarību ir daudz starpstāvokļu, ko parasti piemirstam. Un skatījums, ka viss ir melnbalts un nekas nav pelēks, droši vien jārunā par daudziem pelēkā toņiem daudzās sfērās. Bet ideāla diplomātija - tas ir instruments politikas īstenošanai. Diplomāti paši nenosaka politiku. Viņiem būtu jāpalīdz īstenot tādu politiku, kas vērsta uz nacionālajām interesēm, un tās savukārt izriet no valsts un tautas vajadzībām, ja ir labi organizēta valsts un sabiedrība.  Politikas zinātnieks Barijs Buzans definēja, kas ir jebkuras valsts intereses. Tur bija četri elementi: tā ir drošība pašai valstij un tās pilsoņiem, tā ir labklājība valstij un pilsoņiem, tā ir autonomija lēmumu pieņemšanā, tas, ka politiķi un valdība pieņem lēmumus patstāvīgi, mazāk ietekmējas no ārējiem signāliem, bet vairāk mijiedarbojas ar tautu jeb pilsoņiem un pieņem valstij vajadzīgos lēmumus. Un beigās prestiža jautājums. Tāpat kā cilvēks vēlas būt atzīts, tāpat arī valsts vēlas būt atzīta starptautiskā sabiedrībā, lai ar viņu rēķinātos, un tam ir vajadzīgs prestižs, ir vajadzīgs tas, ko mēs saucam par kredibilitāti, kad cilvēki dara to, ko saka, un saka to, ko grasās darīt, nevis maina pozīcijas bezatbildīgi.  Pamatjautājums tomēr ir, vai politikas noteicēji konkrētajā valstī jūt atbildību pret tautu, vai atbildība tiek prasīta no viņiem arī par ārpolitiskiem lēmumiem? Un vai ir sekas ignorancei, tam, ka nerēķinās ar šīm objektīvajām nacionālajām, valsts un tautas interesēm? Visos šajos jautājumos diplomātija ir tikai instruments, kādā veidā lēmumu pieņēmēji mijiedarbojas ar ārējo vidi. Ja tas īsti nestrādā, tad diplomātija ir ne vairāk kā informācijas apmaiņas kanāls, un šī informācija var būt asimetriska. Proti, diplomāti vienkārši pienes savai priekšniecībai informāciju par to, ko ir teikuši citu valstu pārstāvji, palīdz interpretēt šo signālu nozīmi un atstāj to visu politikas veidotāju rokās. Pie viena izskaidro politiķiem manevra iespējas, kas konkrētajā situācijā būtu reāli iespējams, un šeit definīcija: diplomātija - tā ir iespējamā māksla sasniegt maksimālu rezultātu konkrētajos apstākļos. Ja paskatāmies uz pēdējiem vairāk nekā trīs gadiem kopš pilna mēroga Krievijas iebrukumu Ukrainā, visu šo laiku ir notikuši dažādi diplomātiski formāti, divi pret divi, dažādas Eiropas valstis ir tikušās savā starpā. Vai mēs varam nosaukt kādus būtiskus diplomātiskos sasniegumus tajā?  Gints Apals: Ir daudz nezināmā par neseno vēsturi. Kāpēc apstājās Krievijas agresija 2014. gadā? Kādus signālus Krievija tobrīd saņēma no ārpuses? It kā tas bija ļoti veiksmīgi - Krimu paņēma bez neviena šāviena. Arī visas tanku kaujas Donbasā bija ļoti veiksmīgas, un Krievija apstājās. Jautājums, kāpēc viņi apstājās? Viņi apzinājās savu vājumu vai tomēr saņema konkrētus signālus, ka, turpinot šo agresiju tobrīd, būtu kādi konkrēti pretsoļi? Tā ir aisberga neredzamā daļa par to, kas toreiz īsti notika.  Tālāk diplomātiskie formāti - mēs zinām gan no Merkele, gan no Francijas vadītāja izteikumiem, ka viss Normandijas formāts bija vērsts tikai uz to, lai atliktu krīzi, lai vilktu garumā. Minskas vienošanās praktiski netika ievērota ne no vienas puses, gan Ukrainas, gan Krievijas puse pārkāpa Minskas vienošanos, un tā arī nevarēja būt izšķiroša. Eiropas Drošības sadarbības organizācijas novērotāju misija bija vienkārši disfunkcionāla tajos apstākļos.  Tas parādīja, ka tobrīd praktiski diplomātija tādā formātā risināt nevarēja neko. Bija vajadzīgas tiešās valstu un valdību vadītāju sarunas par būtiskiem jautājumiem. Un tas arī bija ultimāts, ko Putins stādīja Rietumu pasaulei 2021. gada decembrī, rakstiski pasakot, ko viņš vēlas. Ultimāts tika noraidīts, un sākās karš pret Ukrainu.  (..) Arī jautājums par incidentu Polijā. Kas tad notika? Pirmie ekspertu paziņojumi bija, ka visdrīzāk tā ir kļūda, ka šie relatīvi zemās tehnoloģijas lidroboti radioelektroniskās karadarbības vešanas rezultātā ir novirzīti no kursa un sākuši lidot ne pēc paredzētās trajektorijas. Pēc tam nāca ātri politiskie paziņojumi, dažādi politiķi Vācijā, Polijā, arī Latvijā un citur politiski lēma - nē, tā ir Krievijas provokācija. Ko nozīmē šāds secinājums? Gints Apals: Tas nozīmē, ka mēs vēlamies to tā politiski interpretēt. Tas ir jautājums par gatavību eskalācijai. Gints Apals: Jā, par to, ka mēs vēlamies redzēt, kur mēs stāvam. Mēs īsti nezinām, kas tur notika, mēs zinām, ka Maskavā valdīja liels apjukums, Ārlietu ministrija teica vienu, Aizsardzības ministrija kaut ko citu, Peskovs vispār izvairījās no atbildes. Svarīgi ir viens, ka pašā ļaunākajā gadījumā, ja tā arī būtu, tad tā bija Krievijas vēlme pārbaudīt NATO struktūru efektivitāti un NATO valstu vienotību brīdī, kad risinājās diezgan dramatiski notikumi Katarā, Dohā, Izraēlas uzbrukums Dohai arī risinājās paralēli. Kārtējo reizi pietiekoši dramatiski notikumi Gazā, par ko pie mums cilvēki vispār neuztraucas. Polijā nav nekādu postījumu, nav gājis bojā neviens šo dronu dēļ, bet Gazā, piemēram, zaudēja dzīvību karadarbības rezultātā 50 cilvēki. Tas mūs vispār neuztrauc. Ko mēs uzzinājām 24 stundu laikā? Gints Apals: Tas, ka notika Izraēlas trieciens Dohā, un pie tam Katara ir diezgan draudzīga valsts Izraēlai, kā arī valsts, kurai ir labas un tuvas attiecības ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Protams, ka tādā situācijā ir labs kārdinājums pārbaudīt, vai mēs nevaram atrast kādu plaisu. Amerikai, dabiski, svarīgāki ir notikumi Katarā, arī Rietumeiropas valstīm, tad mēs varam pārbaudīt, kas notiek austrumu flangā pie zema līmeņa provokācijas.  Tas, ko mēs uzzinājām no šīs lietas: pirmkārt, pretgaisa aizsardzības kapacitāte arī Polijā ir zema. Lidoja 19 lidroboti, pacēla gaisā četru dažādu NATO valstu iznīcinātājus, kuri pa visiem spēja notriekt pēc vienām ziņām četrus no šiem droniem, pēc otrām - varbūt septiņus vai deviņus. Pie tam lidoja zemas tehnoloģijas droni, kuri nav īpaši viltīgi un izvairīgi. Tas mums militārā ziņā neko labu nevēsta. Lai gan Latvija pat būtu vēl sliktākā situācijā.  Labā ziņa ir tā, ka NATO valstu militārās struktūras spēj sadarboties un reaģēt vismaz tā, kā reaģēja, neprasot politisku saskaņošanu savās galvaspilsētās. Tas ir svarīgi.  Arī aukstā kara stabilitāte vairāk nodrošināja nevis NATO organizācijas pastāvēšanu, nevis Ziemeļatlantijas padomes pastāvēšanu Briselē, bet to, ka bija vienotā militārās struktūra. Notikumus Polijā mēs varam norakstīt kā tādu nekonvencionālu karu, līdzīgi kā sabotāžas operācijas, kuras notiek pēdējos gados, ko Krievija realizē Eiropā. Gints Apals: Neesmu eksperts, nevaru iedziļināties, tikai konstatēju, ka drusciņ atšķīrās ekspertu sākotnējie viedokļi no politiķu vēlākās interpretācijas. Vai tā bija apzināta provokācija? Nezinu. Tas, ka tas nebija tik nopietns jautājums kā, piemēram, uzbrukums Dohai, tas gan. Tas, ka šis incidents bija arī daudz mazāk svarīgs nekā politiskās slepkavības mēģinājums Amerikā, tas gan.   Gints Apals studējis vēsturi Latvijas Universitātē, zināšanas papildinājis Stokholmas Universitātē Baltijas studiju centrā un strādājis Latvijas Vēstures institūtā, kur 1994. gadā ieguvis doktora grādu, aizstāvot promocijas darbu par latviešu nacionālo kustību 19. gadsimtā.  1996. gadā pabeidzis Oksfordas universitātes diplomātijas studiju programmu un kopš 1994. gada bijis Latvijas ārlietu dienestā saistīts ar politikas plānošanas jautājumiem, Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas problemātiku.  No 2004. līdz 2010. gadam strādājis Eiropas Savienības Padomes Sekretariātā, pildot Eiropas Savienības īpašā pārstāvja Centrālāzijā politiskā padomnieka funkcijas. Bijis Latvijas pastāvīgais pārstāvis ANO, EDSO un citās starptautiskajās organizācijās Vīnē. Pēc tam līdz 2017. gadam pildījis Latvijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka pienākumus Īrijā.  Ginta Apala zinātniskās intereses ietver ģeopolitiku, drošības politikas jautājumus plašā vēsturiskā kontekstā, Eiropas Savienības kopējo ārpolitiku, aizsardzības un militārās drošības tēmas. Viņš ir arī grāmatas autors kopā ar Māri Zanderu "Latvieši, vācbaltieši un Krievija: polemiska saruna".

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar ukraiņu kino producenti Darju Baselu par kara dokumentēšanu un traumām, par lielo pasaules kino festivālu piedalīšanos nekonvencionālā karā, par iespējamām krievu un ukraiņu attiecībām pēc kara. No pilna mēroga atkārtota Krievijas iebrukuma Ukrainā ir pagājušas vairāk nekā 1286 dienas, lai gan daudzviet kara skaitīšana no mediju aprites ir izzudusi. Nesen notikušajā 82. Venēcijas filmu festivālā daudzus pārsteidza, ka festivāla karoga mastā irs uzvilkts Krievijas karogs, jo tur izrādija krievu režisora Aleksandra Sokurova jaunāko filmu, kas veidota kā Krievijas un Itālijas kopprodukcija. Līdzīga situācija bija pirms gada, kad festivāla oficiālajā programmā bija iekļauta arī Anastasijas Strafimovas filma "Krievi karā", un tajā pašā programmas sadaļā arī ukraiņu režisores Oļhas Žurbas filma "Lēni degošās zemes dziesmas", kuras producente Darja Basela ir raidījuma viese. Šogad "Variety" rakstīja, ka pēc Rīgā uzņemtās filmas "Kremļa burvis" pirmizrādes, kurā aktieris Džūda Lovs atveido Putinu, ir bijušas desmit minūšu ilgas ovācijas. Ukrainas karš Eiropā notiek arī ārpus frontes un šis ir karš uz ekrāniem – jauka, nekonvencionālā kara metode. Par to saruna ar Darju Baselu. Vai jūs varētu atgādināt, kas notika pirms gada Venēcijā, kad vienā programmā bija gan jūsu filma "Lēni degošās zemes dziesmas" un Anastasijas Strofimovas filma "Krievi karā", kas ir par krievu kareivju izjūtām? Vai mēs varam teikt, ka filmas ir kļuvušas par ieroci karadarbībā? Darja Basela: Jā,  pagājušajā gadā situācija bija neērta mums, ukraiņu kino veidotājiem. Pat preses konferences laikā, kad Venēcijas filmu festivāla režisors paziņoja visas programmas filmas, abas šīs filmas tika pieteiktas kopā, viena pēc otras. Prezentējot tās kā filmas, kuras skatītājiem radīs priekšstatu par abām konflikta pusēm, it kā mūsu perspektīvas un pozīcijas būtu pielīdzināmas, it kā būtu divas puses, kas no konflikta cieš. Tas bija festivāla režisora vēstījums, ko viņš nodeva presei un industrijai. Šī paziņojuma brīdī mēs nebijām filmu redzējuši, tāpēc nereaģējām; izlasījām visu, ko varējām atrast par filmas režisori un tā laika publikācijas par filmu, režisores komentāru, kas bija publicēts festivāla mājaslapā. Pamanījām, ka režisore iepriekš bija strādājusi "Russia Today", kas ir krievu propagandas kanāls, un ka viņa ir taisījusi filmas par Sīriju. Tas mūs padarīja aizdomīgus, bet nolēmām, ka noskatīsimies filmu un tad, ja nepieciešams, ja redzēsim, ka filma ir patiešām "nepareiza", tad publiskosim savus iespaidus "Facebook" vai tamlīdzīgi tos izplatīsim.  Festivāla organizatori abas pirmizrādes ieplānoja vienu pēc otras. Mēs aizgājām filmu noskatīties; mani personīgi tā ļoti aizkaitināja, es biju par to dusmīga, tāpat kā visa mūsu komanda. Es izteicu savas pārdomas par filmu, analizēju to, un viņi šīs pārdomas publiskoja. Tās ātri izplatījās internetā, kas mudināja daudzus ziņu dienestus Ukrainā un ārpus tās izmantot šo popularitāti. Tā sākas diskusija par šo filmu.  Tad, protams, ukraiņu sabiedrība visā pasaulē reaģēja uz šo situāciju. Pēc Venēcijas festivāla filmu rādīja Toronto – tā ir Kanādas produkcija, jo režisore jau kādu laiku ir dzīvojusi Kanādā, ja nekļūdos. Kad paziņoja, ka filmu izrādīs Toronto starptautiskajā filmu festivālā, ukraiņu kopiena, kas Kanādā ir milzīga, sāka protestēt – tas bija ļoti liels protesta vilnis. Tas izvērtās par milzu skandālu, bet priekš manis galvenais ir tas, ka šī filma patiesībā nav tikai “nabaga krievu kareivju” izpēte. Savā kodolā tā ir ļoti imperiālistiska filma, un pašā filmas sākumā, režisore aizkadrā saka, ka pilna mēroga iebrukums esot viņu pārsteidzis, ka ilgus gadus Krievija neesot bijusi iesaistīta karadarbībā. Tā nav taisnība. Mēs zinām, kas notika Gruzijā, kas notika Čečenijā un tā tālāk – saraksts ir ļoti garš.  Filmas ietvaros viņa veido naratīvu, kas Krieviju ataino kā tīri miermīlīgu valsti. Turklāt viņa caur saviem tēliem, ne tieši, ne pati ar savu balsi, bet pauž to, ka 2014. gadā nenotika Krievijas iebrukums Ukrainā. Tas esot bijis tikai pilsoņu karš. Tā ir Krievijas propagandas daļa, kuru visi ukraiņi apkaro jau ilgus gadus, un filmā netrūka tamlīdzīgu elementu. Šī filma ir tīra Krievijas propagandas daļa un tā piemuļķo rietumeiropiešus, liekot tiem domāt, ka tā ir nejauši izvēlētu, vienkāršu cilvēku izpēte, it kā atklājot, ka šie cilvēki cieš no kara tikpat, cik ukraiņi. Pēc šī gada Venēcijas kinofestivāla izdevumā "Variety" par mākslas filmu "Kremļa burvis", kurā Džūda Lovs spēlē Putinu, un, kuras filmēšana ir notikusi Latvijā, var lasīt, ka pēc filmas bijušas vairāk nekā 10 minūtes stāvovācijas. Atminos ukraiņu protestus pret Serebreņņikova filmas "Čaikovska sieva" Kannu kinofestivālā un citu tamlīdzīgu lietu atkārtošanos arī šogad Venēcijā ar Sokurova dokumentālo filmu. Kas notiek šajos prestižajos festivālos, vai var teikt, ka šie augstas raudzes kinofestivāli kalpo kā frontes līnija nekonvenciālai karadarbībai? Darja Basela: Šāda tipa festivāli ir liels bizness, kur iesaistīts milzīgs naudas apjoms. Venēcijā tas ir vesels pasākums, tāpat arī Kannās, kur piedalās slavenības, tāpēc šai mašinērijai ir nepieciešams ļoti daudz naudas. Pieļauju. ka liela daļa šo finanšu nāk no Krievijas, tāpēc viņi izliekas, ka nav iesaistīti politikā, ka kultūra nav saistīta ar politiku, kas, manuprāt, mūsdienās ir bērnišķīgi Kāda veido kino, jūsuprāt, ir iespējams uzņemt kara laikā? Daudzi saka, ka mākslai nav vietas karadarbības vidū. Atceros vācu filozofu Hābermāsu, kurš sacījis, ka pēc holokausta dzeju rakstīt vairs nav iespējams. Jūs izvēlaties strādāt poētiska kino žanrā, – es teiktu, ka filma "Pārtverts" (Intercepted) arī savā ziņā bija poētiska, tāpat arī "Lēni degošās zemes dziesmas", neskatoties uz to, ka tās dokumentē karu Ukrainā. Darja Basela: Būšu godīga – nevaru teikt, ka kaut ko izvēlējāmies. Tā viss vienkārši notika. Sākām filmēt un ātri sapratām: tā nav tikai kara dokumentēšana, ne parasts "arhīvs", tā būs filma, kinematogrāfisks gabals. Taču tas nebija mūsu motīvs pašā sākumā, kad sākām strādāt pie "Lēni degošās zemes dziesmām". Ar "Pārtverts" ir nedaudz citādi, jo filmas režisore strādāja kā vietējā producente starptautiskajiem medijiem, palīdzēdama žurnālistiem ar filmēšanas procesa organizēšanu. Viņa ceļoja caur atbrīvotajām valsts teritorijām kopā ar šiem medijiem; viņa savām acīm pieredzēja kara sekas, bija Bučā, Irpiņā – tā bija graujoša pieredze. Pa naktīm viņa klausījās pārtvertās krievu karavīru telefonsarunas, kas tolaik jau bija publicētas “YouTube”.  Vienā brīdī, viņu skāra apziņa, ka dienas laikā viņa redz vidi, kuru ir iznīcinājis karš, bet pa nakti klausās tos, kas ir atbildīgi par šo iznīcību un karu kā tādu. Tā viņa nonāca pie filmas koncepta. Filmu veidotājas – Oļha Žurba, "Lēni degošās zemes dziesmu" režisore, un Oksana Karpoviča, "Intercepted" režisore – abas ir mākslinieces, kurām ir spēcīga kinematogrāfiska vīzija teju visā, ko viņas dara.  Tāpēc mani šīs filmas nepārsteidza. No vienas puses, situācija bija neizturama – pirmajā kara pusē nevarēja zināt, kas notiks tālāk, un, vai vispār paliksim dzīvi? Neko plānot nebija iespējams. No otras puses, ja esi mākslinieks un izjūti atbildību – tu centies saprast, kas notiek šeit, ar tevi, apkārtējiem, ar tavu tautu? Kāda īsti ir šī laiktelpa – tas ir mentāls process, kuru apturēt nav iespējams. Šo refleksijas procesu nevar apturēt, tāpēc domāju, ka viņu centieni reflektēt un analizēt šīs izjūtas ir tas, ko redzam abās filmās.  Taču runa nav tikai par viņām. No Ukrainas strāvo dokumentālo filmu plūsma, un vairums to ietver poētiskas, dziļas pārdomas par to, kas tieši notiek, apskatot dažādas kara daļas no dažādiem leņķiem. Arī kara atšķirīgās sekas. Cilvēki cenšas saprast, kas ar viņiem notiek, un mēģina par to runāt ar starptautisku publiku. Mēs visi izjūtam atbildību nest patiesību pārējai pasaulei, teikt un parādīt: "Šis ir tas, kas ar mums notiek." Varbūt arī celt pasaulē trauksmi par to.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar ukraiņu kino producenti Darju Baselu par kara dokumentēšanu un traumām, par lielo pasaules kino festivālu piedalīšanos nekonvencionālā karā, par iespējamām krievu un ukraiņu attiecībām pēc kara.

Saruna ar Ukrainas militāro analītiķi Hannu Šelestu par katra gaitu Ukrainā, pamieru un tā saucamajām miera sarunām un pēckara scenārijiem.

Saruna ar Ukrainas militāro analītiķi Hannu Šelestu par katra gaitu Ukrainā, pamieru un tā saucamajām miera sarunām un pēckara scenārijiem. Gints Grūbe: Karš jūsu valstī ildzis jau vairāk nekā 1200 dienas. Eiropā un arī Latvijā mēs bieži vien sakām, ka ukraiņi cīnās par mums. Vai ir iespējams paredzēt, kādas būs sekas šim karam? Vai tam vēl par agru? Hanna Šelesta: Vispirms es gribētu uzsvērt, ka šis karš notiek kopš 2014. gada februāra… Jā, protams, piekrītu. …nevis kopš 2022. gada februāra. To daudzi mūsu Rietumu partneri diemžēl aizmirst un uzsver tikai beidzamos trīs pilna mēroga agresijas gadus. Ja mēs būtu pievērsuši uzmanību tam, ar ko krievi nodarbojušies gados pirms tā visa, varbūt nebūtu bijis 2022. gada. Tomēr mēs esam, kur nu mēs esam. Un tie ir tie trīsarpus gadi, kad Krievija atzinusi, ka veic tiešu iejaukšanos, kad tie nav tikai zaļie cilvēciņi un citu drošības dienestu darbība, bet gan klasisks pilna mēroga karš, kas skar visu teritoriju. Ir konkrētas sekas, kas jau tagad ir samērā skaidras. Pirmkārt… Es teiktu, ka mums tomēr ir saraustīts priekšstats, mēs droši vien vēl neredzam visu kopainu, tomēr pastāv noteiktas tendences, ko nevaram neņemt vērā. Pirmā tendence ir tāda, ka visas tās starptautiskās kārtības konvencijas, starptautiskās tiesiskās saistības, ar kurām bija izveidota noteikta sistēma, kas palīdzēja – pat ar konkurējošajiem spēkiem kā Padomju Savienība un amerikāņi aukstā kara laikā… Krievija tās ir iznīcinājusi. Krievija tās ir iznīcinājusi, jo par šādiem pārkāpumiem nebija noteikts pienācīgs sods, tāpat arī pastāv bailes no kodolieročiem. Tā nu šie beidzamie trīs gadi skaidri apliecina, ka kodolieroči spēlē to lomu, kādēļ tie vispār tika radīti – iebiedēšanai. Kodolieroči nav domāti lietošanai, bet gan iebiedēšanai. Un te nu krievi sapratuši, ka bailes no tiem pat padomju laikos nebija tik stipras kā tagad – pat tajās valstīs, kurām pašām ir kodolieroči un kuras zina, ko tas nozīmē, kāda ir krievu situācija. Otra mācība, ko mēs noteikti esam daudzkārt konstatējuši un ko būtu ļoti svarīgi apzināties jebkurā citā konfliktsituācijā, ir tas, ka sliktie apvienojas ātrāk par labajiem. Ķīna, Ziemeļkoreja, Irāna, ir spējušas apvienot savus spēkus – it īpaši tas attiecas uz ieroču ražošanu un sankciju apiešanu – daudz ātrāk nekā spēcīgā Eiropas Savienība. Tāpēc, ka viņiem nav demokrātijas. Tas nav tikai saistīts ar demokrātiju. Tas ir arī… Demokrātija mums ir spēcīgs un svarīgs faktors, taču tas ir arī par ievainojamību, jo krievi to daudz izmanto. Un mēs baidāmies atzīt, ka šīs manipulācijas ar mūsu demokrātiju ir problēma. Problēma nav pati demokrātija, bet gan tas, kā krievi to spēj manipulēt. Otrā mācība ir ļoti psiholoģiska. Totalitārās sabiedrībās ir pierasts, ka cilvēkiem saka, kas darāms, un viņi dara. Un ir viegli apvienot spēkus. Eiropa domāja, ka tās būs trīs dienas. Viņi joprojām domāja, ka Krievija ir spēcīga, viņi neanalizēja, nepieslēdza kritisko domāšanu, viņi atslābināti domāja: "Nu, labi. Trīs dienas. Kāpēc gan mums būtu jāapvieno savi spēki? Kāpēc mums jāgatavojas karam? Brīvība, demokrātija – to visu mēs vienreiz esam ieguvuši, kāpēc gan mums būtu vēlreiz par tām jācīnās?" Esam aizmirsuši, ko nozīmē cīnīties par brīvību. Esam aizmirsuši, ko nozīmē cīnīties par cilvēktiesībām. Jo daudzi no mums piedzimuši ar pieņēmumu, ka tas ir dotais un nav atņemams. Tā ir tā sāpīgā mācība, ar ko tagad saskaras daudzi politiķi, daudzas valstis: tās vērtības, tie principi, ko mēs uzskatām par mūsu sabiedrības pamatu, mums nav doti uz mūžīgiem laikiem. Tas ir kas tāds, kas nemitīgi jāsargā un jāaizstāv. Ja mēs to nedarīsim, ir pārāk daudz tādu, kas to gribētu apdraudēt. Un viņi to šobrīd apdraud. Tātad jūs uzskatāt, ka Eiropa un Rietumu pasaule pārāk vēlu saprata, ka šis karš Ukrainā nav tikai… tas nav vietējs konflikts, vietējs karš. Tieši tā. Jo, zināt, krievi jau kopš 2010. gada ļoti atklāti uzskata Rietumus par ienaidnieku. Ja palasa 2010. gada NATO stratēģisko konceptu, Krievija… un pat 2020. gada… Krievija joprojām ir partneris, stratēģiskais partneris. Ja palasām tā paša laika krievu stratēģiskos dokumentus – NATO ir apdraudējums, bīstamība, Rietumi ir slikti un tā tālāk. Viņi par to runāja atklāti. Tā bija pilnīga uztveres dihotomija par to, kas mēs viens otram esam. Un tad – jā, Ukraina Krievijas skatījumā ir šī kara būtība. Jo tā pieder pie viņu impēriskās domāšanas. Bez tās viņi nevar justies kā spēcīga impērija. Tomēr vienlaikus jau no paša sākuma viņi atklāti pauduši, ka cīnās pret visiem Rietumiem, pret visu NATO. Kad viņi cieš zaudējumus karalaukā, viņi nekad neatzīst, ka zaudē Ukraiņiem, vienmēr teic, ka tie bijuši poļu vai amerikāņu karavīri vai britu izlūkdati, kas veido šīs operācijas. Ka tas bija NATO, kas ir Ukrainā, un tāpēc viņi zaudē. Visā Krievijas propagandā to ir tik viegli nolasīt un pat ne tikai stratēģiskajā komunikācijā, bet atvērtos krievu sociālajos tīklos – viņi cīnās pret Rietumiem. Un Ukrainas skatījumā bijis ārkārtīgi savādi: Krievija atklāti pauž, ka cīnās pret ES un NATO, bet ES un NATO uzsver, ka nepiedalās šajā konfliktā. Nav iespējams nepiedalīties konfliktā, kad tavs ienaidnieks jau ir pateicis, ka sācis karu pret tevi. Tu tikai zaudē laiku un iespējas sagatavoties nākamajam šī kara posmam. Taču šīs tā sauktās miera sarunas… Vakar lasīju Zelenska paziņojumu pēc Stambulas sarunām, kurā viņš teica: "Mēs cīnāmies pārejā uz Trešo pasaules karu." Tas ir brīdinājums, vai jums šķiet, ka tā jau ir realitāte? Es teiktu, ka savā ziņā tā ir realitāte. Jautājums ir par to, kurā šī kara posmā mēs esam. Mums patīk paralēles, tomēr paralēles parasti ir diezgan neprecīzas. Tāpēc nevilksim tiešas paralēles. Tomēr, ja es novienkāršotu un pievērstos Otrajam pasaules karam, atcerēsimies, ka trīsdesmito gadu beigās, pat pirms atklātā iebrukuma Polijā – kas tad mums bija? Mums bija virkne nelielu karu. Mandžūrijā, šeit, Eiropā – karš Somijā. Mums neienāca prātā, ka pēc dažiem gadiem tas viss izveidos vienu kopainu. Taču tās par to jau liecināja, šīs nelielās "zemestrīces" dažādās pasaules malās, kuras vēlāk izveidoja šo vienoto bildi. Kas tad mums ir tagad? Ne jau tikai acīmredzamais – ķīnieši un taivānieši. Paraugieties, ko ķīnieši dara Filipīnās. Paraugieties uz jaunākajām problēmām Latīņamerikā, kur viena valsts nolemj, ka tai ir tiesības uz kādu suverēnas kaimiņvalsts apgabalu. Paraugieties, ko hutieši dara Sarkanajā jūrā. Mēs gribam uz to skatīties, kā uz atsevišķiem incidentiem. Varbūt tie ir atsevišķi, tomēr vienlaikus tās arī ir tās paralēles: mēs redzam nelielās zemestrīces un redzam, kā cilvēki kooperējas. Viņi mācās cits no cita, palīdz cits citam un veido šos tīklus daudz ātrāk, nekā mēs vēlamies veidot tīklu. Un tomēr, es neesmu pārliecināta… No vienas puses, Trešajam pasaules karam bija jābūt jau sen, ņemot vērā to, ka Japāna un Austrālija palīdz Ukrainai, Argentīna ved sarunas ar Ukrainu. Brazīlija ierosina miera sarunas, Gvatemala pievienojas Krimas platformai, Ziemeļkoreja piegādā ieročus Krievijai… Tas skar visu pasauli. Mēs nevaram neņemt vērā šos procesus. Mēs bieži vien… Esmu dzirdējis daudzus analītiķus sakām, ka Ukraina un ukraiņi ir viena no militāri spēcīgākajām nācijām Eiropā pēc šiem trim gadiem. Vai, teiksim, pēc šiem 11 gadiem. Kāds ir apstākļu kopums, kas neļāva Krievijai īstenot šo zibenskaru? Kā jums šķiet? Ziniet, jūsu jautājumu es sadalītu divās daļās. Pirmkārt, Ukrainai ir pieredzes bagātākā armija, bet es neteiktu, ka tā ir visspēcīgākā. Spēcīgus mūs dara vienotība ar mūsu sabiedrotajiem. Bez visu nāciju atbalsta – finansiāla, militāra, diplomātiska – tas nebūtu iespējams. Tāpēc mūsu spēks nāk gan no mūsu pieredzes un gatavības cīnīties, gan no mūsu vienotības ar mūsu partneriem. It īpaši ar tādām valstīm kā Baltijas valstis, kuras jau no pirmās dienas nešaubījās, vai būtu mums jāpalīdz, vai ne. Ja mēs atgriežamies pie 2022. gada un tā, kāpēc Krievija cieta neveiksmi, esam identificējuši vairākus ļoti vienkāršus pamatfaktorus – jo tajā visā ir vēl daudz vairāk. Pirmkārt, tā bija morāle. Ukraiņi zināja, kāpēc cīnās, ko aizstāv un kāpēc. Nebija jāskaidro, kāpēc cilvēkiem ir jāaizstāv sava zeme. Savukārt krievu karavīri, it īpaši sākumā, nesaprata, kāpēc cīnās. Tāpēc morāles jautājums ir tas, uz ko bruņotie spēki šobrīd fokusējas, sakot, ka… Mēs par to runājām jau pirms 300 gadiem, taču tagad mums ir lielisks piemērs tam, kā pierādīt, kāpēc morāle un izpratne par to, par ko tu karo, ir svarīga. Otra lieta ir tā, ka krievi bija ārkārtīgi augstprātīgi un ieguldīja lielu naudu – pusi no kuras nozaga viņu sabiedrotie Ukrainā – tajā, lai izzondētu Ukrainā notiekošo. Viņi bija pilnīgi pārliecināti, ka ukraiņi necīnīsies un sajūsmā sagaidīs krievus ar parādi un puķēm. Visas īstās socioloģiskās aptaujas liecināja, ka tā nav patiesība, taču tādu informāciju krievi saņēma. Arī tāpēc, ka viņi ļoti ticēja tam, ka viņus gaidīs atplestām rokām, viņi dabūja to, ko dabūja. Trešais punkts – viņi bija pilnīgi pārliecināti, ka Rietumi mūs neatbalstīs, ka Rietumi baidīsies mums palīdzēt. Par laimi, tā nenotika. Un visa palīdzība, ko esam saņēmuši, ir ļoti labi darbojusies. Numur četri – tas varbūt ir tehnisks aspekts, taču tas ir ļoti svarīgs. Tā ir vadības un kontroles sistēma. Kopš 2014. gada, pateicoties NATO fondiem mēs reformējām savus bruņotos spēkus. Vienas no reformām skāra vadību un kontroli. Vidējā un zemākā līmeņa virsniekus mēs gatavojām par līderiem. Tā bija ļoti sāpīga reforma pēc padomju sistēmas. Līdz 2022. gadam tā vēl nebija pabeigta, tomēr tai bija lielas priekšrocības salīdzinājumā ar krievu padomju doktrīnu. Kad pēkšņi kāda krievu grupa attapās, piemēram, meža vidū bez saziņas iespējām ar Maskavu, viņi gaidīja pavēles. Mūsu virsnieki, kas pēkšņi… Un ne tikai virsnieki, nelielas vienības, pēkšņi palikušas bez sakariem ar saviem komandieriem, pieņēma lēmumus. Tas izrādījās ārkārtīgi būtiski, jo laiks tādā brīdī ir ļoti no svara. Un spēja pieņemt lēmumus, negaidot, ka cits pieņems lēmumu tavā vietā – šai ziņā NAT

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Oksfordas universitātes profesoru, vēsturnieku Pīteru Frankopanu par Krievijas kara Ukrainā ģeopolitisko kontekstu, jauno auksto karu un vēstures pagrieziena punktiem jaunāko laiku vēsturē. NATO Stratēģiskās komunikācijas un izcilības centra konferenci Rīgā atklāja ar diskusiju par to, cik ļoti mākslīgais intelekts var ietekmēt demokrātiju. Tajā piedalījās arī raidījuma viesis – vēsturnieks un Oksfordas universitātes profesors Pīters Frankopans, kurš ir pasaulē plaši pazīstams publiskais vēsturnieks. Nesen viņš savā blogā par tā dēvētajām miera sarunām Stambulā vērstīja: “Es par to esmu rakstījis grāmatās „Zīda ceļi” un „Zemes transformācija”, šeit, „Substack”, esmu domājis par to, kāda varētu izskatīties vienošanās par Ukrainu. Vai Krievija varētu pāriet no izstumtās valsts statusa uz naftas piegādātājas statusu starptautiskajiem tirgiem un metālu un retzemju piegādātājas statusu ASV un citām valstīm? Vai Maskava varētu atdalīties no Pekinas. Vai Tramps varētu beigt karu 24 stundās, savās pirmajās 100 dienās vai vispār? Un atbilde ir – nē.” Esam pilsētā, kurā dzimis Jesaja Berlins. Priecājamies uzņemt jūs savā programmā – kuras nosaukums, starp citu, arī saistās ar Berlina brīvības ideju – "Brīvības bulvāris"… Atceros, ka Jesaja Berlins savā esejā "Ezis un lapsa" rakstīja par vēstures filozofiju un apgalvoja, ka tādi vēsturiski notikumi kā karš nesniedz iespēju saprast, kas tobrīd īsti notiek. Vai jūs viņam piekrītat? Pīters Frankopans: Jesaja Berlins ir viens no 20. gadsimta diženākajiem filozofiem. Ir ļoti grūti nepiekrist kādam, kurš ir tik slavens un gudrs. Es domāju, viņa paaudzi bija ievainojis ne tikai viens, bet veseli divi pasaules kari un pieaugošā ideoloģiju konfrontācija – fašisma un vēlāk komunisma totalitārie uzskati. Domāju, ka savā ziņā pasaule bija samērā melnbalta. Mūsdienu pasaulē – par ko runājām arī "StratCom" konferencē Rīgā – trūkst skaidrības par to. Ne tikai jauniešiem iesaistīšanās pasaulē ir ļoti svarīga. Domāju, trūkst izjūtas, kur mēs šobrīd esam. Vai esam milzīgā krīzē politiskajā un militārajā ziņā, vai arī kādudien viss vienkārši nokārtosies. Ja atsevišķi līderi – kā Putins – pazudīs vai nomirs un tiks aizstāts, varbūt pasaule varēs atgriezties normālās sliedēs. Vai varbūt mēs stāvam kāda patiesi šausminoša kalna pakājē. Un, ja padomājam par karu Ukrainā, spiedienu šeit, Baltijas valstīs, tas nāk no Krievijas, bet pastāv arī citi faktori. Eiropas kohēzija, dažādās balsis Eiropā, kas katra grib doties citā virzienā migrācijas, ekonomikas jomā. Tad daudzi faktori sāk viest satraukumu, piemēram, klimata pārmaiņas šeit, Baltijā, Latvijā. Vai arī jaunās tehnoloģijas, jaunu materiālu pieejamība. Un vēsturniekam jāspēj saprast, kas ir svarīgais, kas ir fundamentālais. Kā visiem labiem vēsturniekiem Jesajam Berlinam labi padevās sarindot faktorus pēc svarīguma. Un eseja "Ezis un lapsa" tieši to arī dara. Jūs esejā laikrakstā "Telegraph" dažas dienas pēc tam, kad sākās Krievijas pilna mēroga  iebrukums Ukrainā, rakstījāt par to, kā vēsture atskatīsies uz Krievijas iebrukumu. Minējāt, ka šis karš ierosinājis notikumu ķēdi, kas uz ilgu laiku varētu izmainīt varas līdzsvaru. Jutājums - kā vēsture atskatīsies uz šiem pēdējiem trim gadiem? Pīters Frankopans: Zināt, slaveno frāzi, kad Džou Eņlajam, Ķīnas premjeram, sešdesmitajos gados jautāja viņa domas par 1789. gada Franču revolūciju. Viņš teica: "Vēl par agru spriest." Pēc divsimt gadiem! Tāpēc, saprotams, daudz kas atkarīgs no tā, kas notiks turpmākajos mēnešos un gados. Taču no šodienas atskatoties uz 2022. gada februāri un tam sekojošajiem notikumiem, pamanāms, ka Krievija un Ķīna atjaunojušas savas attiecības. Esam pieredzējuši ASV reakciju uz karu tādā veidā, kas – nav svarīgi, labi vai slikti –, taču ASV ir atkāpusies no tās saistībām Eiropā. ASV ir pateikusi eiropiešiem, lai tie maina savu izturēšanos, citādāk tērē savu naudu, citādāk domā par aizsardzību. Domāju, ka mēs pieredzam tās pasaules konsolidāciju, kas neredz Eiropu kā pasaules notikumu līderi nākotnē. Tas norisinājās jau agrāk, pie tā tika piestrādāts jau sen. Taču reizēm ir grūti, ja tu dzīvo Latvijā, Rīgā, Eiropā vai ASV, atcerēties, ka 85 % pasaules iedzīvotāju nedzīvo Rietumos. Indijas, Ķīnas, Pakistānas, Nigērijas, Bangladešas un Indonēzijas iedzīvotāji kopā veido gandrīz 40 % pasaules iedzīvotāju. Varbūt pat vairāk. Ko gan viņiem nozīmē karš Ukrainā? Karš Ukrainā ļāvis lieliem resursiem ieplūst Indijā. Indija no Krievijas lēti iepirkusi naftu lielos apmēros, sadarbība starp Deli un Maskavu turpinās jau ļoti sen. Un šobrīd, 2025. gadā, Indija ir lielākais naftas piegādātājs Eiropai. Kaut arī Indijai nav pārāk daudz naftas ieguvju, tā ir Krievijas nafta. Daudziem šis karš ir nācis par labu. Eiropai tas maksājis zaudētas cilvēku dzīvības – sakarā ar aizsardzību un raizēm par mūsu politiskajām sistēmām. Spriedze starp Rietumiem un Krieviju atgādina kara situāciju. Atšķīrās tas, ka Padomju Savienībai nebija sabiedroto, tai nevajadzēja sabiedrotos. Bija valstis, ko tā atbalstīja – kā Angolu vai Kubu. Tagad Maskava veido alianses. Un tas nozīmē, ka mums Eiropā un Rietumos vairāk jādomā par to, kāds ir mūsu modelis. Ko lai mēs sakām saviem partneriem un draugiem Malaizijā un Indonēzijā par Izraēlu un tās atšķirību no Ukrainas. Domāju, ka mēs neesam īsti godīgi, īsti neprotam atbildēt uz šiem jautājumiem. * Pīters Frankopans (Peter Frankopan) ir Oksfordas Universitātes globālās vēstures profesors, Oksfordas Bizantijas pētniecības centra direktors. Viņš ir arī UNESCO Zīda ceļa pētījumu profesors un Kembridžas King's College stipendiāts. Viņa pētījumu loks aptver Vidusjūras reģiona, Krievijas, Tuvajos Austrumos, Persijas/Irānas, Centrālās Āzijas, Ķīnas un citu reģionu vēsturi un politiku, kā arī klimata, dabas resursu un savienojamības vēsturi. Laikraksts „The Times” nosaucis Pīteru Frankopanu par “literatūras zvaigzni”, bet BBC viņu dēvē par “vēstures rokzvaigzni”. Pītera Frankopana grāmata „Zīda ceļi” („Silk Roads”) tika atzīta par „The Daily Telegraph” 2015. gada vēstures grāmatu.  Arī viņa jaunākā grāmata „Zemes transformācija” („The Earth Transformed: An Untold History”) ir globāls bestsellers, kas uzreiz iekļuva grāmatu topā Lielbritānijā. Tajā tiek apspriestas cilvēku sabiedrības un vides mijiedarbības visā vēstures gaitā. Grāmatā viņš apgalvo, ka sausums, vulkānu izvirdumi, ledus laikmets, viduslaiku siltuma periods un mūsdienu klimata pārmaiņas ietekmēja un sakrita ar sabiedrības pārmaiņām, piemēram, klasiskās maiju civilizācijas sabrukumu vai Mongoļu impērijas paplašināšanos.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Oksfordas universitātes profesoru, vēsturnieku Pīteru Frankopanu par Krievijas kara Ukrainā ģeopolitisko kontekstu, jauno auksto karu un vēstures pagrieziena punktiem jaunāko laiku vēsturē.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar ukraiņu teātra režisoru Vladu Troicki par to, kā strādā Krievijas realizētais hibrīdkarš pasaulē un vai māksla var mazināt manipulāciju iedarbību uz cilvēkiem, un kāds teātris kara laikā ir iespējams. Nacionālajā teātrī ukraiņu režisors Vlads (Vladislavs) Troickis uzvedis izrādi "Karalis Ibī un citi zvēri", kuras anotācijā likts sava veida brīvības manifests: tu dzīvo brīvā, neatkarīgā valstī, bet nezini, vai tādā dzīvosi rīt, jo tev liekas, ka tavas cilvēktiesības un izvēles brīvība ir pašsaprotamas un to sargā tava valsts, bet valsts esi tu pats. Vai tu proti sevi pasargāt no demagoģijas un manipulāciju priekšā?  Vlads Trockis kopš kara sākuma Ukrainā pārcēlās dzīvot uz Franciju un šogad, augustā, pārcelsies dzīvot atpakaļ uz Ukrainu, lai tur veidotu savu teātri. Savu teātra izrādi, jo esat iestudējis Nacionālajā teātrī, jūs saucat par manifestu. Māksla nav tikai izklaide, tā ir arī būtiska pretošanās forma. Vlads Troickis: Māksla piederas pie politiskās dzīves. Bieži vien spekulē, ka politika ir nošķirta no mākslas. Taču, kad domāju par īstu mākslu, kas iekustina gan sirdi, gan prātu, tā ir politiska. Māksla, kas neiekustina ne sirdi, ne prātu, ir slikta māksla. Tāpēc es domāju, ka ir tikai viena nianse. Ja mākslinieks saprot, ko grib pateikt un jūtas atbildīgs par savu teikto. Es domāju, nav daudzi cilvēki, mākslinieki, kas domā par patiesu atbildību, jo šobrīd laiks, manuprāt, ir tik bīstams, tik īsts. Es jūtu, ka viss vecais ir iznīcināts ārkārtīgi strauji. Un, ja mēs neaizstāvēsim savu nākotni un nepretosimies šim iznīcības procesam… Šis laiks ir nedaudz līdzīgs kā pirms Otrā pasaules kara: brūnais neofašisma, neonacisma vilnis visā pasaulē, Eiropā – ļoti nopietna šī politiskā kustība, labējo un kreiso radikāļu partijas. Krievija izmanto ļoti nopietnu tehnoloģiju - manipulācijas, fragmentē, sadrumstalo sabiedrību. Es nezinu, varbūt jūs zināt šo tehnoloģiju, ko sauc "metodologi". Ščedrovickis, šīs kustības izveidotājs, bija 20. gadsimta vidus filozofs un polittehnologs. Un tagad Krievija izmanto šo metodologu tehnoloģiju, lai cilvēkus reflektoriski vadītu. Kāda ir šīs tehnoloģijas būtība? Vlads Troickis: Tā ir ļoti vienkārša. Kad es par to dzirdēju pirmo reizi, es domāju - tie ir kaut kādi konspiratori, masoni, tas izklausās pavisam dīvaini. Taču, kad izlasīju pašu tekstu, būtība ir ļoti vienkārša. Būdams režisors, es saprotu, ka tā ir ļoti vienkārša metode. Viņi atrod sabiedrībā kādu sāpīgu punktu, izveido kādu "trigerpunktu" un sistemātiski spiež uz šiem sāpīgajiem punktiem. Un galvenais šīs darbības mērķis ir saņemt nopietnu reakciju. Kas notiek, kad sabiedrībai sistemātiski spiež vienu punktu? Vairums cilvēku izjūt stresu, jo tas aizskar kaut kādu… Iekšējo pasauli? Vlads Troickis: Jā. Un brīdī, kad darbojas emocionālā reakcija, tava galva nestrādā, tu darbojies uz emocijām. Tas rada sabiedrību ar tādiem kā burbuļiem, kas izveidojas ap šiem trigeriem. Un te ir divas lietas: sistemātiski grūdieni trigerpunktā un ziņas, kas visbiežāk ir negatīvas. Jo tā ir klikšķu ēsma un ir viegli piesaistīt vairāk cilvēku, ja drukā vai stāsta kaut kādas nelāgas ziņas. Eiropā mēs to saucam par hibrīdkaru jeb informatīvo karu. Vlads Troickis: Tā ir manipulēšana. Kad es runāju ar specdienestu pārstāvjiem Ukrainā, viņi teica, ka šajā Krievijas operācijā piedalās kādi 100 tūkstoši Eiropas pilsoņu – nevis krievi. Turklāt tas nenotiek zem Krievijas karoga, tas var būt zem patriotisma karoga, zem ekoloģijas karoga, zem dažādiem karogiem. Turklāt nav nepieciešams šiem cilvēkiem maksāt, tie ir kaut kādi "noderīgie idioti" – šo terminu 20. gadsimta sākumā izdomāja Ļeņins. "Noderīgie idioti". Es atceros to, kā Herberts Velss, Romēns Rolāns, Lions Feihtvangers paviesojās Padomju Savienībā un teica: "Cik lieliski!" Šī romantiskā kreiso ideja… Tajā pašā laikā Ukrainā bija holodomors un gulags pa visu Padomju Savienību. Taču daudzas romantiskas domas par kreisajām idejām, par komunismu un tā tālāk – Eiropā tās nostrādāja. Un tagad tas turpinās. Jo visa tā antikoloniālisma kustība, nereti arī ekoloģisma kustība, sabiedrības kreisais spārns, viņi tikai gādā par to, lai sabiedrībā pastāvētu atšķirīgi informācijas burbuļi ap šiem trigerpunktiem. Kas notiek pēc tam? Viņi strādā vienlaikus gan ar labējiem radikāļiem, gan kreisajiem radikāļiem. Kreisie radikāļi vairāk ilgojas pēc KGB stāstiem un tas joprojām strādā. Ar labējiem radikāļiem viss aizsākās 21. gadsimta sākumā, kad Dolgins Sanktpēterburgā sarīkoja Eiropas un pasaules labējo radikāļu kustības kongresu. Tagad viņi maksā nelielas summas – daudz ne –, taču viņi dod tehnoloģijas. Vlads Troickis ir ukraiņu režisors un producents. Ukrainā pirmā neatkarīgā teātra "Dakh", kā arī postfolka grupas "DakhaBrakha" un frīkkabarē "The Dakh Daughters" izveidotājs, starpdisciplinārā mūsdienu mākslas festivāla "Gogolfest" dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs, kultūras iniciatīvas "Antidots"  izveidotājs. Pēc pilna mēroga kara sākuma Ukrainā viņš kopā ar savu teātri pārcēlās uz Francijas ziemeļiem Normandijā. Pēdējos trijos gados viņa māksliniekiem bija vairāk nekā 300 uzstāšanās visā pasaulē. Iiestudētas izrādes Šveicē, Latvijā, Ungārijā, Vācijā, Gruzijā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar ukraiņu teātra režisoru Vladu Troicki par to, kā strādā Krievijas realizētais hibrīdkarš pasaulē un vai māksla var mazināt manipulāciju iedarbību uz cilvēkiem, un kāds teātris kara laikā ir iespējams.

Raidījuma Brīvības bulvāris saruna ar pētniecisko žurnālisti un Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" izpilddireltori Sanitu Jembergu par demokrātijas kvalitāti Latvijā un citur pasaule, mediju brīvību, Krievijas ietekmi uz pašvaldību vēlēšanām un prokremiliskumu Latvijas politikā. Līdz pašvaldību vēlēšanām palikusi mazāk nekā nedēļa. Priekšvēlēšanu kampaņā iezīmējas jaunas un, iespējams, pārsteidzošas sadarbības aprises. Pēc 30 gadiem kopš Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas mēs redzam, ka atsevišķi politiskie aktori vēl aizvien turpina šo etnisko dalījuma principa savu vēlētāju uzrunāšanai, arvien mazāk, varētu teikt, iezīmējas princips "vienošanās zem karogiem", kas būtu it kā šī laika iezīme. Turpmākās politikas veidotāju kandidātu kvalitāte izraisa arvien lielākas diskusijas.  Raidījuma viese ir pētnieciskā žurnāliste, "Re:Baltica" vadītāja Sanita Jemberga, kura ilgstoši darbojusies arī kā novērotāji citu Eiropas valstu vēlēšanu procesos. Tu pētīji arī diezgan intensīvi periodu, kas bija saistīts ar Krievijas ietekmes operācijām ap Krimas okupācijas laiku, tas ir pirms un pēc 2014. gada. Kā tu redzi, kas ir mainījies būtiski šajos pēdējos trīs gados? Sanita Jemberga: Ir grūtāk ieraudzīt. Kaut kādu laiku Krievija, vēl izliekoties par demokrātisku valsti, publicēja, piemēram, maigās varas naudas saņēmējus. Viņa nekad nepublicēja, kam viņi maksā politikā, bet to, kam maksā nevalstiskajās organizācijās vai aktīvistiem, to varēja redzēt. Tas ir mainījies. Viņiem kļūst arvien grūtāk šo finansējumu ievest. Pirmām kārtām tāpēc, ka banku kontrole, otrkārt, tāpēc, ka drošības iestādes ir pamodušās. Kopš tā laika tās ir mainījies. Arī sabiedrības attieksme ir nepieņemošāka pret šīm iniciatīvām. Mēs redzam, kurš to pauž un pauda pirms kara sākuma, un pauž joprojām. Tirgosim uzturēšanās atļaujas, palaidīsim bankām vaļīgāk grožus, lai tevi var cilvēki biznesu taisīt. Tie ir tie paši cilvēki, kas pirms tam to teica par Krieviju, un tagad viņi saka - nu tur Ķīnai, vai Centrālajai Āzijai. Tā kā sabiedrība mazāk pieņem, kontroles mehānismi ir lielāki, bet arī drauds ir daudz lielāks. Vairāk nekā 16 gadus tu strādā kā novērotāja vēlēšanu procesos. Tas valstu spektrs ir pietiekami liels, lai varētu dot apstiprinājumu diagnozei, ka demokrātijas kvalitāte Eiropā samazinās un ka mūsu būtiskākais uzdevums ir nosargāt demokrātiju. Vai tu redzi tam apstiprinājumu šajos vēlēšanu procesos? It sevišķi, ja mēs salīdzinām to, kas notiek citur, ar to, kas notiek pie mums. Sanita Jemberga: Katru reizi, kad es atgriežos no kādām skumjām vēlēšanām, es pie sevis nosaku, ka mēs nesaprotam, cik mēs labi dzīvojam, mēs nesaprotam, par kādiem niekiem mēs strīdamies. Ja mums nebūtu Krievija blakus, mums pat īsti tādu draudu, izņemot sevi pašu, nebūtu.  Es novēroju vēlēšanas gan EDSO ietvaros, gan Eiropas Savienības ietvaros. EDSO strādā Eiropā, un Eiropas Savienība strādā ārpus - Latīņamerikā, Āzijā un Āfrikā, un tā tālāk. EDSO kolēģi smejoties mani sauc par neliberālo demokrātiju speciālistu, jo es esmu apzināti izvēlējusies strādāt valstīs, kurās notiek demokrātijas lejupslīde - Ungārijā savulaik, Polijā, Slovēnijā, kad tas gāja uz leju. Pēdējā bija Moldova, kur es biju, bet tas valstu spektrs ir ļoti liels. Kāpēc es to daru? Tāpēc, ka man ir svarīgi redzēt mehānismus, ar kādiem to var īstenot, ar kādiem to panāk, lai cilvēki demokrātiskās vēlēšanās, kuras pēc formas ir demokrātiskas, pareizas un visi papīri ir vietā un neviens nebāž urnās neko, kā var panākt to, ka viņi aiziet, piemēram, un nobalso par Orbānu [Ungārijā] vai savulaik par Kačiņski [Polijā].  Mana atziņa ir, ka notiek process, kuru es vēl neprotu definēt. Demokrātija zaudē un turpinās zaudēt. Jautājums - līdz kuram līmenim tas nonāks? Un demokrātiju zaudē tieši tā iemesla dēļ - viens ir, ko es minēju, šī dusmu kurināšana, kurā cilvēks, dzīvojot relatīvi labu dzīvi, to nenovērtē, bet viņš dusmojas internetā par kaut ko. Otrais ir vilšanās sajūta, kas ir par iepriekš izvēlētajiem pārstāvjiem, liekot domāt, ka tad labāk lai nāk tā stingrā roka un to dara.  Paņemsim, piemēram, Slovākijas piemēru, kur es esmu strādājusi divreiz. Kāpēc Fico varēju atgriezties? Tāpēc, ka demokrātiskā koalīcija, kas tika ievēlēta pēc žurnālista un viņu dzīvesbiedres slepkavības, sabiedrībai saprotot, ka viņi negrib dzīvot tādā valstī, kur žurnālistus slepkavo. šī koalīcija tika ievēlēta, savā starpā strīdējās, neko neizdarīja. Cilvēki vienkārši atgriezās pie Fico.  Notiek kaut kāds fundamentāls izmaiņu process mūsu sabiedrībā, kuru es nespēju vēl nosaukt vārdā. Es viņu redzu, bet es nezinu, kā viņš saucas, un es nezinu, cik viņš tālu aizvedīs. Bet to, ka demokrātijas būs vairāk, par to mēs pilnībā varam aizmirst. Sanita Jemberga medijos strādā kopš 1996. gada. Īsu brīdi strādājusi Eiropas Komisijā un 2014. gadā atgriezās "Re: Baltica" kā izpildirektore un redaktore. Viņa vienlaikus ir OCCRP (Organized Crime and Corruption Reporting Project) valdē, pārstāv vairāk nekā 50 pētnieciskās žurnālistikas centrus no visas pasaules. Bijusi žurnāla "Ir" izdevēju padomē. Sanita sadarbojas ar EDSO, UNESCO, Rīgas Ekonomikas augstskolu, Thomson Reuters foundation organizācijām un regulāri pasniedz pētniecisko žurnālistiku - ziņu dienesta vadību un citus apmācību kursus. Vairāk nekā 15 gadus Sanita Jemberga strādā starptautiskajās vēlēšanu novērošanas misijās kā mediju eksperte. Veidojusi scenāriju vairākām dokumentālajām filmām un ir desmitiem pētniecisku rakstu autore?

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Ukrainas kinorežisoru Sergeju Lozņicu, kura filmai “Divi prokurori” pagājušā nedēļā bija pirmizrāde Kannu kinofestivālā. Saruna par staļinismu mūsdienās un kino kā valodu, kas apraksta šobrīd pasaulē notiekošo. Sergeja Lozņicas filmu “Divi prokurori”, kas vēsta par Staļina režīmu Lielā terora laikā Krievijā, ļoti augstu novērtēja kritiķi. Filma uzņemta Latvijā. Ar režisoru Sergeju Lozņicu, kurš sevi piesaka kā Ukrainas režisoru,  tiekamies Kannu festivālā dienu pēc tam, kad turpinās  tā sauktais “diplomātijas teātris” par Ukrainas miera sarunām starp Putinu un Trampu.  Karš Ukrainā turpinās jau vairāk nekā 1180 dienas. Filma krievu valodā bija iekļauta Kannu festivāla galvenajā programmā. Pēc filmas pirmizrādes festivāla direktors aicina Lozņicu uzrunāt publiku krievu valodā, lai zālē sanākušie dzirdētu šo vēstījumu. Varētu likties pārsteidzoši, ka starptautisko publiku ieinteresēja staļinisms, lai gan skaidrs, ka vēsturisks kino vienmēr ir par mūsdienām. Francijas prese raksta, ka Ukrainas režisora Lozņicas jaunā filma ir brīdinājums par despotiem un par to, cik bīstami ir to nepamanīt, līdz ir par vēlu. Vai, tavuprāt, ir atšķirība starp to, kā ar vēstures tēmām strādā vēsturnieki un kinorežisori? Sergejs Lozņica: Protams. Kas atšķiras? Sergejs Lozņica: Vēsturniekam jāievēro notikumu secība. Taču režisors tomēr pakļaujas kino likumiem. Kino ir māksla, kas attīstās pa laika līniju un te pastāv noteiktas likumsakarības. Piemēram, filmā spēcīgas ainas, atslēgas epizodes būtu labi likt otrajā pusē. Tādas epizodes, kas veido sižeta pavērsienu. Savukārt vēsturē bieži vien tā nav. Piemēram, es ar to vairākkārt saskāros, veidojot filmu "Blokāde". Paši šausmīgākie notikumi bija sākumā, nevis beigās. Un vēlāk… piemēram, šīs briesmīgās lietas – sniegā guļošus līķus Ļeņingradā uz ielas, kuriem cilvēki iet garām un neliekas ne zinis, tos neaizvāc, jo nav tādas iespējas – es tās atstāju kulminācijai. Un tas bija tuvu filmas beigām. Ja es to parādītu agrāk, tālāk neviens pēc šīm spēcīgajām emocijām filmu vairs neskatītos, un es nezinātu, ar ko šīs emocijas nosegt, ko stāstīt tālāk, jo es jau būtu aizgājis līdz galējai robežai. Lūk, te mēs saskaramies ar zināmiem kino ierobežojumiem.  Vēl viens spilgts piemērs, kā parādīt 1917. gada revolūcijas, boļševiku apvērsuma norisi. Visi notikumi noritēja vienlaicīgi. Taču kino nav iespējams neko parādīt vienlaicīgi. Kaut kas tiks rādīts pirmais, kaut kas otrais un trešais. Es domāju par tiltu, elektrostaciju, pasta, banku ieņemšanu un tā visa rezultātā – Ziemas pils lokalizāciju. Kino vienlaicīgi to nav iespējams parādīt. Kaut kas nāks pirmais, kaut kas otrais un trešais. Un vissvarīgākais būs beigās. Tātad jūs jau uzliekat citus uzsvarus notikumiem. Tāpēc, ka kino ir māksla, kas attīstās lineāri laikā. Un šis lineārums mūs ierobežo. Es nezinu, kā to var pārvarēt.  Vai arī, piemēram, tāds notikums kā Volīnijas slaktiņš. Kā filmā risināt šo savstarpējās slepkavības jautājumu. Poļi nogalināja ukraiņus, ukraiņi nogalināja poļus. Un tas bija savstarpēji. Protams, bija arī provokācija. Taču, ja kino jūs ieliksiet – kā to izdarīja Smaržovskis – vispirms poļus un pēc tam… Tas ir, vispirms ukraiņi nogalināja poļus – tā viņš to ataino – un pēc tam poļi nogalina ukraiņus. Tad visiem ir skaidrs iemesls un cēloņsakarības tiek atainotas nepatiesi. Jā, bija provokācija, taču pēc tam sākās savstarpēja slepkavošana. Tad sanāk, ka vieni kļūst par upuriem, bet otri – par varmākām. Taču stāsts nav par to. Un pārspēt  – kā viņš parādīja poļu-ukraiņu ģimeni… Pārspēt ar šīs poļu-ukraiņu ģimenes likteni, kur vīrs ar sievu viens otru mīl, negrib tajā visā iesaistīties… Ar to ir grūti visu to pārspēt. Lūk, tai ziņā šis laika lineārums diktē savus noteikumus. Tāpēc, ka to, kas notiek vēlāk, izraisa tas, kas bijis iepriekš. Un kā to pārvarēt – tā ir vesela māksla. Sergeja Lozņicas jaunā spēlfilma "Divi prokurori" veidota pēc rakstnieka Georgija Demidova memuāru motīviem, attēlojot notikumus Staļina režīma laikā Padomju Savienībā 1937. gadā. Stāsta centrā ir jauns un naivs prokurors Korņevs, kurš, atklājot NKVD korupciju, uzsāk bīstamu ceļojumu pret totalitāro sistēmu. Sergejs Lozņica: Dmitrijs Demidovs šo romānu sarakstīja 1968.gadā. To bija sarakstījis cilvēks, kurš Gulagā bija pavadījis 14 gadus. 80.gados šis romāns rokrakstos bija konfiscēts, visus arhīvus VDK bija konfiscējis. Un šos rokrakstus atgrieza 90. gados no VDK arhīviem. Tas pirmo reizi trīs daļās tika publicēts 40 gadus pēc tam, kad tas tika sarakstīts.  Es vācu šīs grāmatas, es vācu atmiņas par Gulagu, par koncentrācijas nometnēm ne tikai Padomju Savienībā. Es to izlasīju 2010 .gadā un šis romāns kaut kā palika manī. Un kad parādījās iespēja veidot filmu, 2020. gadā mēs sākām to darīt. Man šī filma atspoguļo mūsdienas. Nevis pagātni, bet mūsdienas. Daudz ko no tā, kas ir filmā, iespējams ieraudzīt mūsdienās. Stāstā, kas uzrakstīts pirms vairāk nekā 40 gadiem par notikumiem, kas notikuši turpat vai pirms simt gadiem. Tas ir apbrīnojami.   Kinorežisors Sergejs Lozņica ir dzimis Baltkrievijā, uzaudzis Ukrainā, studējis lietišķo matemātiku un robottehniku Kijevā, pēc tam – kinorežiju Vissavienības Valsts Kinematogrāfijas institūtā (VGIK) Maskavā. Strādājis Sanktpēterburgas dokumentālo filmu studijā, bet kopš 2001. gada ir emigrējis uz Vāciju, lai arī pilsonība viņam joprojām ir Ukrainas.  2010. gadā viņš pārsteidza pasauli ar melnbaltu absurda drāmu "Mana laime", kas tika demonstrēta Kannu kinofestivālā un stāstīja par to, kā cilvēks pakāpeniski zaudē sevī visu cilvēcisko. 2012. gadā kinofestivālos ievērību guva viņa filma "Miglā", kuras darbība notiek Otrā pasaules kara laikā Baltkrievijā, bet tās filmēšana notika Latvijā. Filmā parādītas attiecības starp vienkāršiem baltkrievu zemniekiem, kurus karš sadalījis cietsirdīgos partizānos un gļēvos fašistu līdzskrējējos, bet dažus ir atstājis kaut kur pa vidu.  Lozņicas dokumentālās filmas "Blokāde", "Process", "Austerlica", "Uzvaras diena", "Valsts bēres", "Lansberģis" ir vizuāls un antropoloģisks pētījums par 20. gadsimta varas un cilvēka attiecībām, galvenokārti izmantojot arhīvus kā kino izteiksmes līdzekli. Latvijās Sergejs Lozņica uzņēmis četras filmas, tostarp jaunāko - "Divi prokurori", kā arī  "Miglā", "Lenprātīgā", kā arī dokumentālo īsfilmu "Vecā ebreju kapsēta" ciklā "Pārci ceļiem un upei".