Grāmatu stāsti

Nino Haratišvili ir godalgota dramaturģe, teātra režisore un romānu autore. Dzimusi 1983. gadā Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi, šobrīd viņa dzīvo Vācijā. Rakstnieces lielais dzimtas eposs "Astotā dzīve" ir viņas trešais romāns, kas saņēmis vairākas literārās balvas, tulkots daudzās valodās, ieguvis starptautiska bestsellera statusu. Tajā no jauna izstāstīta Eiropas vēsture kā dzimtas vēsture ar lieliskiem sieviešu tēliem. Šī aizraujošā dzimtas sāga sākas Gruzijā 1900. gadā ar šokolādes fabrikanta meitas Stasijas piedzimšanu un aptver sešu paaudžu likteņstāstus. Lai sekotu apjomīgajai sāgai (grāmatai ir 840 lappuses), lieti noder dzimtas koks uz grāmatas apvāka. Oktobra izskaņā autore viesojās Rīgā, un daudzi Latvijas iedzīvotāji izmantoja iespēju viņu satikt, lai paustu savu pozitīvo attieksmi pret viņas skaisto dzimteni Gruziju. Liegai Piešiņai bija iespēja satikties ar rakstnieci Nino Haratišvili plašākā sarunā, kuru latviskoja romāna tulkotāja Silvija Brice. "Sākumā es diezgan naivi ielaidos tajā visā… Iegāju šajā darbā, nedomājot par apjomu. Vienkārši jutu nepieciešamību to visu izstāstīt, un to arī darīju – stāstīju. Man atlika tikai cerēt, ka lasītājs nenobīsies no apjoma," stāsta Nino Haratišvili, kuras romānā vēsture ir fons, kas ļauj izjust cilvēciskās kaislības. Jautāta, cik tas apzināti, rakstniece neslēpj: "Esmu to darījusi pilnīgi apzināti, jo viena lieta ir par vēsturi, cīņām, slepkavībām rakstīt abstrakti, bet cilvēks to visu daudz konkrētāk var izjust caur atsevišķu varoņu likteņiem. Tāpēc tas tiešām tika darīts apzināti." Savā trešajā romānā Nino Haratišvili izvēlējusies apskatīt notikumus gadsimta garumā. Lasītājs, iespējams, vairāk ieradis, ka centrā ir kāds īsāks laika sprīdis vai viens konkrēts notikums – piemēram, Otrais pasaules karš. Kāpēc rakstniecei bijis svarīgi parādīt notikumus tieši simtgades griezumā? "Zināju daudzus un dažādus faktus un sīkumus, bet gribēju izprast to kopsakaru: jo, zinot sīkumus, cilvēks uzreiz nesaprot kopsakaru. Šajā gadījumā man bija svarīgi parādīt, kā viss savijies kopā: Gruzijas vēsture ar Krievijas vēsturi, Krievijas vēsture ar pasaules vēsturi. Zināju arī daudzas detaļas par savu ģimeni, bet gribēju ieraudzīt tās kopsakarā un vēsturiskajā kontekstā." Tomēr autore uzsver: dzimtas eposs "Astotā dzīve" nav viņas personīgās ģimenes stāsts: "Nekādā gadījumā! Lai gan man visas šīs jūtas un kaislības ir pazīstamas, tomēr tas nav manas ģimenes stāsts. Man vienmēr bijis svarīgi savu personīgo pieredzi vispārināt; pārvērst un pārtulkot to vispārinājumu valodā – neizmantot konkrētu personisko pieredzi, kas balstīta, piemēram, pašas rakstītajā dienasgrāmatā." Vairāk – ierakstā.

"Grāmata par nāvi un mīlestību; par cilvēka trauslumu; par to, ka mēs katrs esam mūžam viens." Tā varēja raksturot somu rakstnieces Rīkas Pulkinenas latviski tulkoto romānu "Patiesība" un šo raksturojumu var attiecināt arī uz nesen Maimas Grīnbergas iztulkoto viņas romānu "Burvība". Rīkas Pulkinenas romāns ''Burvība'' ir pētījums par to, cik jaudīgi un mierinoši mēdz būt sadomājumi, cik trausla ir atšķirība starp mīlestību un spēli. Ikkatrs romāna varonis 17 gadīgo Filipu, kas atrasta mirusi, redz atšķirīgi - kā spoguli savām fantāzijām un dusmām, arī brīvības meklējumiem. Uz Rīgas Grāmatu svētkiem Latvijā bija ieradusies Rīka Pulkinena, un viņu uz sarunu aicināja Liega Piešiņa. Interviju latviskoja tulkotāja Maima Grīnberga. Saruna ar rakstnieci aizsākās ar atziņu par stāstnieka spēku un varu pār lasītāju. Rīka Pulkinena: No vienas puses, vara šajā romānā saistās ar to varu, ko meitenes mēdz lietot pašas. No otras puses, tā ir vara, ko cilvēki izmanto attiecībā pret meitenēm. Filipa romāna sākumā mirst. Savā ziņā viņai vispār nav balss, viņa ir tikai attēls. No otras puses, var domāt, ka viņai kā mirušai ir skatījums uz visiem personāžiem un notikumiem, kas šajā romānā notiek. Te parādās arī sociāla, sabiedriska nots, jo es gribēju attēlot meiteni, kas dzīvē ļoti bieži pati ir dažādu stāstu objekts, bet šeit viņa parādās kā stāstītāja. Romānā parādās daudzu cilvēku viedokļi par Filipu, un tas atmasko to, vai meitenes bieži vien nav dažādu cilvēku aizspriedumu un viedokļu projekcijas. Man šķiet, ka šajā grāmatā tiek veicināta fantāzija. Cik Filipai tā ir svarīga? Filipa nepārprotami nemitīgi nodarbojas ar fantazēšanu, turklāt gan pozitīvu, gan negatīvu. Viņa spēj par cilvēkiem iztēloties gan pašu sliktāko iespējamo, gan pašu labāko. Tas savā ziņā parāda to, kā mēs, cilvēki, labprāt pakļaujamies tam, ko mums iestāsta. Ja ir kāds pietiekami autoritatīvs cilvēks, kas mums kaut ko saka, tad esam ar mieru noticēt gandrīz visam. Man izveidojās tāda ķēdīte, ko sauc “spēle, stāsts, meli”. Parasti grāmatās mums pietiek ar spēli un stāstu. Kāpēc ir svarīgi atzīt arī melus? Savā ziņā šis romāns ir alegorija par mūsu laikiem, jo vai tad mēs visi nedzīvojam tādā situācijā, kur pakļaujamies dažādām spēlēm un lietām, kas beigās izrādās tikai burvju plīvurs vai meli? Viena no svarīgākajiem balsīm šajā romānā ir tas brīdis, kad Filipas māte aiziet uz policiju un runā par to, ka darīšana ir ar bērnu. Romāns ir analīze par šo laiku, kad mēs bērnišķīgai rīcībai dodam vietu uz pjedestāla. Vai varat no savas pozīcijas paskaidrot vārdus “izskaidrot” un “saprast”? Man liekas, ka romāna ietvaros par to ir jādomā. Vai jums svarīgāk ir izskaidrot vai saprast? Man droši vien svarīgāka ir saprašana un jo sevišķi tas, lai lasītājs varētu saprast bez izskaidrošanas. Man ļoti bieži romānos alegoriskie līmeņi ir tādi, ka es ļoti ceru, ka lasītājs saprot, kaut neesmu neko izskaidrojusi. Jūs sakāt, ka varoņi būvē Filipu no mantām un vārdiem. Kā tas ir? Šo romānu var uzskatīt par meitenības vai meitenei būšanas vivisekciju. Romāna varoņi, apstrādājot savas sēras, cenšas uzbūvēt viņas tēlu. Tikpat labi var būt runa par uzbūvēšanu, kā arī par nojaukšanu.

Sabiezējot rudens tumsai, šajā raidījumā izskan pārskats par aizvadītajos mēnešos izdoto dzeju. Kādi jautājumi nodarbina autorus šobrīd? Un ko dzeja šajos laikos var sniegt? Henrika Eliasa Zēgnera rosinātajā sarunā par spēcīgām debijām, autoriem pašā spēku plaukumā un spožu atdzeju piedalās atdzejotājs, dzejnieks, izdevniecības "Neputns" galvenais redaktors Raimonds Ķirķis; dzejnieks, atdzejotājs, viens no žurnāla "Strāva" redaktoriem Arvis Viguls un dzejniece, viena no radio "Naba" literatūrai veltītā raidījuma "Bronhīts" veidotājiem Māra Ulme.  Henriks Eliass Zēgners: Kas ir tas, ko jūs šobrīd lasāt? Raimond, varbūt varam sākt ar tevi? Raimonds Ķirķis: Es burtiski pirms pusstundas lasīju festivālam "Homo Novus" veltītu bibliogrāfiju uz 50 lapām... Es izbaudu. Tas ir kā adīt – šādu tekstu rediģēt, jo tur nav vajadzīga liela smadzeņu piepūle, bet ir patīkami to darīt – jo ir sajūta, ka es kaut ko sakārtoju. Varbūt piesaki, kas šī ir par grāmatu?  Raimonds Ķirķis: Mums izdevniecībā "Neputns" sadarbībā ar Latvijas Jaunā teātra institūtu top festivāla "Homo Novus" trīsdesmitgadei veltīta grāmata, kas principā ir eseju krājums. Tur ir arī intervijas un sarunas, kas atskatās, bet reizē skatās uz priekšu par starptautiskajām teātra estētikas tendencēm, kā tas viss ienācis Latvijā ar "Homo Novus" palīdzību un kādas ir nākotnes perspektīvas.  Henriks Eliass Zēgners: Arvi, kas šobrīd stāv uz tava galda? Arvis Viguls: Uz mana galda stāv Kirila Ēča debijas krājums "Te nu ir tā vasariņa", jo par to man ir jāraksta recenzija. Esmu iegrimis šajā grāmatā. Un paralēli lasu Reiņa Pelles Karlsona "Es aizgāju pēc piena un neatgriezos", jo arī par to man jāuzraksta recenzija. Māra, un kas tev ir acu priekšā? Māra Ulme: Arī man priekšā ir Reiņa Pelles Karlsona debijas krājums "Es aizgāju pēc piena un neatgriezos": man ļoti patika šī grāmata, un es ik pa brīdim to pašķirstu, jo man šie dzejoļi tiešām liekas jautri! Arī es labprāt par to būtu rakstījusi recenziju, bet pēdējā laikā man ir tāds haoss galvā, ka nevarēju! (Smejas.) Pēdējās dienās vairāk rakstu stāstus – tādas proziņas, kas, manuprāt, būs diezgan smieklīgas.  Šī raidījuma tēma ir jaunākā dzeja Latvijā. Nesen bija Dzejas dienas, kā jau ik gadu septembrī, bet man šķiet, ka tieši šajā vasarā un pēdējo četru, piecu mēnešu laikā iznācis samērā daudz dzejas grāmatu. (..) Jums esmu lūdzis uz studiju atnest pa trim grāmatām, kas jums pēdējā laikā bijušas svarīgas. Lūgšu jums pastāstīt, ko esat atnesuši, un mazliet iegrimt šajās grāmatās. Raimond, sāksim ar tevi! Raimonds Ķirķis: Visas ir šogad izdotās. Senākā no tām ir Arta Ostupa "Patiesība", vidējā – Annas Auziņas "Kāpostu zupa", un trešā ir Kirila Ēča "Te nu ir tā vasariņa". Visas trīs izdevis apgāds "Neputns". Pirmajām divām biju redaktors. Man tas savā ziņā bija liels gods – rediģēt divus autorus, kurus pats savulaik esmu uzskatījis par autoriem, kuri mani ir iedvesmojuši un kuri noteikti veidojuši manu izpratni par to, kāda ir un kādai būt latviešu laikmetīgajai dzejai. Manuprāt, abi autori savās grāmatās turpina savus iesāktos poētikas ceļus. Viņi ir sasnieguši tādu kā dzejas mūža pilnbriedu – ceru, ka viņi neapvainosies par šādu izteikumu, bet man liekas, ka abu krājumu gadījumā redzam abus autorus viņu spēku pilnbriedā. Šeit mēs redzam to, kā viņi redz dzeju un kā viņi to vēlas rakstīt. Trešā grāmatiņa ir Kirila Ēča "Te nu ir tā vasariņa". Man liekas, Kirils pats teica, ka viņš ne līdz galam izjūt, ka šī būtu viņa debijas debijas grāmata, jo pirms vairākiem gadiem bijis gatavs jau agrīnāks manuskripts. Tagad viņš priecājas, ka tolaik viņš to nav devis publicēšanai, bet nogaidījis. Tā kā pazīstu Kirilu jau diezgan labu laiku un zinu, kā viņš rakstīja agrāk un raksta tagad, man arī šķiet, ka ar nogaidīšanu viņš trāpījis īstajā vasariņā, kad šai grāmatai iznākt.  Brīnišķīgs sākums! Paldies, Raimond! Māra, ko tu esi atnesusi? Māra Ulme: Es esmu atnesusi ukraiņu dzejnieka Ostapa Slivinska grāmatu "Ziemas karalis un citi dzejoļi". Tajā esmu aizlocījusi teju katru lapu, jo man liekas, ka šajā grāmatā ir ļoti spēcīgi un interesanti teksti. Pat nezinu, kā to izskaidrot: kad lasi šo grāmatu, ir vieglāk sevi saprast un pamanīt kaut kādu specifisku sajūtu sevī. Un reizē tā ir arī dramaturģiski interesanta, jo katrā dzejolītī ir tāda kā neliela dramaturģija, un katru reizi tev liekas, ka tu sāc vienā punktā, bet tas viss aiziet uz skaistu, paplašinātu telpu. Tad vēl man ļoti patika Kirila Ēča "Te nu ir tā vasariņa" no "Neputna": varbūt es to vienkārši iztēlojos, bet man liekas, ka man ir kaut kāds dialogs ar šo grāmatu. Nezinu, kā tas iespējams, bet man tā ir ar daudzām dzejas grāmatām, ar kurām man izveidojas dialogs. Ļoti interesanta grāmata. Un trešā grāmata ir Katrīnas Rudzītes "Dažas piezīmes par ķermeni", kuru lasot, vienā vietā pat apraudājos. Man šķiet, ka viņa ir ļoti, ļoti jūtīgs cilvēks, līdzīgi kā es, tāpēc tas man kaut ko nozīmēja – lasīt šo grāmatu. Man vispār dzeja ir ļoti tuva, īpaši tādos laikos, kas ir trausli. Es domāju, ka mēs visi saprotam šo sajūtu. Arvi, kas ir tavs trijnieks? Arvis Viguls: Nākot uz šejieni, vairāk esmu koncentrējies tieši uz debijas krājumiem. Rakstot par Kirila Ēča grāmatu, sastādīju sarakstu ar pēdējos divos gados iznākušajiem debijas dzejas krājumiem. (..) Pirmā ir grāmata, kura pirms dažām dienām saņemta no tipogrāfijas – tā ir Sintijas Kampānes-Štelmaheres debijas grāmata "Dārzs": man pašam vēl nav eksemplāra, esmu redzējis tikai bildi. Esmu iesaistīts šīs grāmatas tapšanā. Tā ir ļoti liriska dzeja, ļoti sakopta, kārtīga. Varbūt pat vairāk tā atgādina nevis pēdējo gadu debijas, bet varbūt kaut ko, kas vairāk iznāca divtūkstošo gadu pirmajā desmitgadē. Grāmatiņa sanākusi ļoti, ļoti, ļoti jauka, un drīzumā lasītāji to varēs iepazīt. Otrā grāmata, ko esmu paņēmis līdzi un kuru jau mēs esam pieminējuši, ir Reiņa Pelles Karlsona "Es aizgāju pēc piena un neatgriezos". Šī ir ļoti veiksmīga grāmata, kura īsti neiederas kopainā – ja veidojam kādu kopainu. Kaut kādā ziņā tā ir nedaudz līdzīga Ingmāra Freimaņa debijas krājumam "Sirds un mute", jo abi autori strādā absurda poētikā, lai gan viņi ir no dažādām paaudzēm. Šī grāmata man patika labāk: varbūt tādēļ, ka tā ir apjomā ļoti koncentrēta, kompakta, šeit viss ir savās vietās un te autoram pat īsti nav vietas, kur izplūst tālās ekskursijās. Kompakta, maza grāmatiņa, no kuras rodas lielas domas un kura kaut kādā ziņā ir unikāla. Lai arī kaut kādā ziņā iet kopā ar 20. gadsimta literatūras absurda poētiku, kas bijusi dažādās paaudzēs, zemēs un tautās. (..) Un trešā grāmata, ko esmu paņēmis līdzi, ir Alises Bogdanovas "Ne tev, zivs". Grāmata ir ļoti apjomīga. Atšķirībā no Reiņa Pelles Karlsona grāmatas, šeit ir 160 lapaspuses ar dzeju! No vienas puses, varētu teikt, ka varbūt vajadzēja kaut ko šeit griezt ārā. Bet man liekas, ka nevajadzēja gan, jo Alise ir tāda ļoti spontāna un tieši spontanitāte ir tā, kas viņu padara īpašu, varbūt arī izceļ starp citām pēdējo divu gadu debijām. Un arī tas, ka šie dzejoļi ir tādi seksīgi, drosmīgi, bez kaut kādām bremzēm, robežām. Tāpēc man liekas pareizi, ka šī grāmata ir 160 lapaspušu gara. Šeit ir kaut kāda pārgalvība, kuras man nedaudz pietrūkst pēdējo gadu debijās. Tāpēc gribēju šo grāmatu izcelt. Arvi, visas trīs tavas nosauktās ir debijas. Māra, tu arī esi nesen nonākusi debitantu lokā. Vai ir kaut kāda kopīga iezīme vai kāds raksturlielums, kas raksturo pēdējā laika debijas Latvijā dzejā? Vai vispār var atrast kaut kādus kopsaucējus? Māra Ulme: Sirsnība, līdzjūtība un patiesīgums, bet reizē arī tāds kā krampis, ko mēs arī tā kā gribam ieviest. Kas man patīk laikmetīgajkā dzejā – ka var tā kā sakrustot rokas un vienkārši nodomāt: nu, kā var šitā pateikt?! Un tas var iedot jaunu enerģiju, baterijas, mēģināt vēl labāk pateikt kaut kādas lietas, vēl interesantāk kaut ko rakstīt, jo man ļoti patīk sacensties. Protams, es nevarēšu sacensties visu mūžu, bet gribētu, lai arvien vairāk ir tādu krājumu, kuros es izlasu kaut ko jaunu un brīnišķīgu; kas man iedod kaut kādu lādiņu, kad ir tāds – oho, dzejā kaut kas notiek, tagad arī man te ir, ko darīt, tagad arī es varu iet uz šo pusi un rakstīt dzeju! Cilvēkiem ir tik grūti sakārtot savas emocijas, īpaši jauniešiem... Braucu autobusā, redzu, kā viņi sēž savos telefonos, visi raud, viņi pat ir beiguši normāli sarunāties! Viņiem būtu tik nepieciešami vārdi, kas nav tikai tiktokā vai tviterī. Ja varētu viņiem palīdzēt kaut kā... Man vismaz jauniešu vecumā noteikti būtu palīdzējusi dzeja, to es zinu. Un tā arī bija! Tas ir tas, ko es gaidu arī no jaunās dzejas. Dzeja ir vajadzīga dažāda – arī man pašai: neesmu stāvā sajūsmā par savu pirmo krājumu... Varēju iekļaut tajā vēl vairāk dzejoļu, rūpīgāk izdomāt, ko tieši es gribu no savas pirmās grāmatas, vairāk saprast savu dzejas balsi, pieslēgties sev vairāk. Tagad vienkārši jāgaida, kad uzrakstīsies otrā grāmata, un tad jau redzēs.  Raimond, un kādas ir tavas domas par jaunākajām grāmatām debijas kategorijā?  Raimonds Ķirķis: (..) Man liekas, ka esam ļoti fokusējušies uz to, ka šie krājumi ir debijas krājumi: jo tad mums ir jādomā, ko tas vispār nozīmē. Vai tas nozīmē, ka esam pielaidīgāki un neskatāmies uz tiem kā uz izkoptiem darbiem? Debijas svaram ir kaut kas, kas man nešķiet tā kā līdz galam pamatots. Man gribētos, ka mēs tos skatām kā daļu no dzīva literatūras procesa, lai gan neesmu sev skaidri vēl noformulējis, kas tas ir. Bet man liekas, ka arī paši debitanti sevi grib uztvert kā pilntiesīgus procesa dalībniekus. Šo pārliecību manī radījis tas, ka visas grāmatas, kuras iznākušas pēdējos pāris gados, ir ļoti labā kvalitātē; mēs redzam, ka latviešu literatūra un konkrēti latviešu dzeja nekur nepagaisīs, ka tā aizvien atrod ceļu gan pie pašiem autoriem, gan pie lasītājiem, tā ir dzīva un spēcīga. Tikko biju Druskininku dzejas festivālā Lietuvā, un tur satiku arī vairākus debitantus. Interesanti, ka Lietuvā autoru debijas darbi iznāk krietni vēlāk nekā Latvijā: tur debijas krājumi mēdz iznākt divd

​​​​​​​Mants Adomēns (1972) ir Viļņas Universitātes klasiskās filoloģijas studiju absolvents, Kembridžas Universitātes filozofijas zinātņu doktors un arī politiķis. Viņa intelektuālais spiegu romāns "Monēta & labirints", ko klajā laidusi izdevniecība "Zvaigzne ABC", ir autora pirmā daiļliteratūras grāmata un diloģijas pirmā daļa, par kuru intervijā Liegai Piešiņai plašāk stāsta tulkotāja Dace Meiere. Dace Meiere: Grāmata ir laba. Bet pagaidām līdz latviešu lasītājam ir tikusi tikai puse šīs grāmatas, jo tas ir romāns divās daļās. Latviešu izdevēji ir nozvērējušies, ka līdz Ziemassvētkiem noteikti būs: iztulkota ir, izrediģēta ir, tātad kaut kur izdevniecības gaņģos staigā romāna otrā daļa, jo pirmā lasāma aizrautīgi... Bet, protams, vienmēr ir labāk, ka grāmatai ir arī otrs ķieģelītis klāt – turpinājums. grāmatās.  Grāmata vairāk ir klasiska spiegu romāna krustojums ar tapšanas romānu, tā saukto Bildungsroman, un vienlaikus tas stāsts par mūsu nesenāko vēsturi, jo galvenais varonis ir diezgan līdzīgs pašam autoram: no tās pašas paaudzes, no tās pašas Viļņas universitātes – tikai citas fakultātes, bet ar kopīgiem pagalmiem. Galvenā darbība notiek 2018. gadā, kad viņš ir iesaistījies dažādās peripetijās, bet atceras visu savu dzīvi: viņš iet cauri gan saviem studiju gadiem 90. gadu sākumā; kā viņš sāk strādāt Lietuvas izlūkdienestā; atceras dažādus braucienus uz citām valstīm. Tas dod diezgan plašu skatījumu par neatkarības atgūšanu, neatkarības pirmajiem gadiem un arī vēlāko laiku, kad, kā autors ir uzsvēris arī intervijās, Viļņa savā ziņā pārvērtās par jaunu Berlīni, kas aukstā kara laikos bija tāds centrs, kur satikās aukstā kara laika pretējo spēku pārstāvji, spiegi čumēja un mudžēja, un, viņaprāt, Viļņa šobrīd un arī iepriekšējā gadu desmitā ir tieši tāda vieta. Liega Piešiņa: Vai tieši tas, ka šī ir salīdzinoši nesena vēsture un tagad vēl jo vairāk saasinājušās attiecības ar Krieviju, lasītājos izraisījusi īpašu interesi par šo grāmatu? Vai arī tas, ka atsaucēs pieminēti tik daudzi Umberto Eko, Dena Brauna darbi, ka šķiet – jā, tā ir pasaules elpa? Šis ir ļoti plašs jautājums. Pirmkārt, Mants pēc izglītības ir klasiskais filologs. Filozofijas doktora grādu viņš ieguvis Kembridžā, kur turpinājis savu filoloģisko interesi par sengrieķu filozofiju, uzrakstot doktora disertāciju. Viņš ir filologs un filozofs, antīkās filoloģijas un filozofijas pētnieks. Atgriezies Lietuvā, viņš kļuva par politiķi: daudzus, daudzus gadus viņš sēdējis Seimā, daudzus gadus bijis Ārlietu ministra padomnieks, bet tagad viņš kā Lietuvas pārstāvis strādā lielā starptautiskā politiskā organizācijā Varšavā. Viņš visu laiku ir bijis ļoti tuvs politikas un ārpolitikas jomai. Par to, vai viņš ir tuvs arī izlūkdienesta pasaulei, varēsim pajautāt viņam pašam, kad viņš atbrauks uz Latviju – ceru, ka Latvijā notiks svinīga grāmatas atvēršana. Par to pasaules elpu... Protams, ir ļoti dīvaini lasīt romānu, kurā ir bibliogrāfiskais saraksts. Man ļoti patīk grāmatas ar atsaucēm un bibliogrāfiskajiem sarakstiem, bet romāniem tas ir diezgan neparasti. Autors daudz citē. Autors daudz atsaucas gan uz klasiskās, gan mūsdienu literatūras darbiem. Un viņš arī norāda, no kurienes ir ņemti citāti un no kā viņš ir iedvesmojies. Tas ir interesanti. Tas ir ļoti savdabīgi. Atļaušos teikt, ka šī grāmata vairāk varētu patikt vīriešu kārtas lasītājiem, nevis sievietēm, jo esmu novērojusi, ka tieši vīrieši ir tendēti uz apcerīgumu, pārdomām, cēloņu un seku analīzi. Brīžiem kā tulkotājai man šķita – varbūt vajadzētu īsināt, varbūt tas ir par garu. Bet lasītājs jau lasa ātrāk nekā tulkotājs, tātad lasītājiem tas noteikti neliksies par garu – sevišķi vīriešiem.  Vairāk – ierakstā.

Lelde Jauja 2005. gadā ieguvusi maģistra grādu Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē Vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja programmā. Pirms pieciem gadiem absolvējusi "Literārās akadēmijas" Prozas kursu un piedalījusies "Prozas lasījumos" 2019. gadā. Lelde ir romānu "Vīrs, bērni un pieci randiņi" (2020) un "Pārēšanās ābece" (2023) autore. Viņas stāsti un lugas publicēti dažādos periodikas izdevumos. Autores grāmata bērniem "Tās ir tikai superspējas" (2023) guvusi atzinību lasītāju vidū, un pavisam drīz gaidāms arī stāsta turpinājums. Šogad izdevniecība "Latvijas Mediji" plānojusi izdot divas Leldes Jaujas grāmatas. Trešdienas rītā Liega Piešiņa autori iztaujā par viņas jaunāko stāstu krājumu "Šim stāstu krājumam es dodu četrarpus zvaigznes", kas ataino mūsdienu latviešu sieviešu dažādo dzīves un attiecību pieredzi.

Guntars Ceravs pēc izglītības ir inženieris, kas tagad piepulcējies pensionāriem, bet līdz ar biedrību "Piestātne" ir aktīvs kultūras dzīves rosinātājs Mērsragā, arī aizrautīgs amatierteātra dalībnieks. 2015. gadā klajā nākusi grāmata par Latviešu leģiona virsnieku Teodoru Kalnāju. Kopš 2022. gada piedalījies Prozas lasījumos un šogad tapusi luga "Vollis", kas ir veltījums izcilajam novadniekam Krišjānim Valdemāram 200. jubilejā. Savulaik Guntars Ceravs, rakstnieces Ingas Žoludes paspārnē, vēlējās pārliecināties, vai var gada laikā uzrakstīti grāmatu un tā tapa "Traļmeistars", kas ir klasiskā stilā izturēts garstāsts. Tā ir dzīve pie jūras pagājušā gadsimta 50. gados un jaušama gandrīz vai ar fotogrāfisku detaļu ticamību un neizskaistināta. Ar Guntaru Ceravu sarunājās Liega Piešiņa. Kas mudināja rakstīt “Traļmeistaru”? Vēlme rakstīt, vēlme runāt par mūsu tautu jūras krastā vai kas cits? Mums ir tik gara jūras robeža un tik daudz kas ir noticis jūras krastā, jūras ciematos, ap jūru, jūrā, zvejojot, sākot jau no Krišjāņa Valdemāra laikiem. Jūs viņam saistībā ar divsimtgadi esat arī lugu uzrakstījis. Rakstot par zvejniekiem Mērsragā, gribot vai negribot nonāc līdz Valdemāram - lai kādos avotos meklētu, vienmēr pavīd Valdemāra vārds. Tad sapratu, ka viņam šogad ir liela jubileja. Par Valdemāru mums ir tik maz - daiļliteratūras praktiski nekādas, ne lugas, ne filmas. Ir piemiņas vietas, Valdemārpils, ielas, pieminekļi. Vienīgais, ko mans mazdēls par Valdemāru varēja pateikt ir, ka viņš ir jaunlatvietis. Arī manā skolas laikā nepatrāpījās izzinošas lietas par Valdemāru, bet, tagad iedziļinoties, varu piekrist Edmundam Krastiņam, ka viņš ir bijis latviešu diženākais vīrs 19. gadsimtā. Vai lugu rakstījāt tāpēc, ka pats spēlējat amatieru teātrī? Jā, jo amatieru teātris ir mana sirdslieta. Savā laikā esmu spēlējis "Rīgas Pantomīmā" pie Roberta Ligera, tad ilgus gadus spēlēju Salaspils teātrī pie Edītes Neimanes. Tagad, aizejot pensijā, turpinu spēlēt vietējos teātrīšos. Patlaban darbojos Pļavmuižas teātrī. Kā nonācāt pie “Traļmeistara”? Ideja atnāca pēkšņi. Es sapratu, ka gribu atstāt kaut ko aiz sevis, vismaz to, ko pats esmu piedzīvojis, par ko zinu, kā tas ir bijis, jo dzīve straujiem soļiem iet uz priekšu. Vēsture paliek arvien tālāk un tālāk. Es sapratu, ka mana bērnība jau ir patāla vēsture, un, ja es to tagad neuzrakstīšu, tad tā arī aizies nebūtībā ar līdz ar mani. Es gribēju šīs atmiņas noformēt literārā veidā un atstāt nākošajām paaudzēm. Vai pats esat piedzīvojis vienu no epizodēm, kur ziemā taisīja ledu, lai vasarā varētu saglabāt zivis svaigas? Jā, es atceros tos ledus kalnus, kas atradās Mērsraga ostā un tika apbērti ar lielu kaudzi zāģu skaidu. Vīri vilka ledus klučus ārā no kaudzes un gatavoja, smalcināja, bēra kastēs un ņēma līdzi jūrā. Ir vēl kādas epizodes, par kurām Jums šķiet, ka šobrīd liekas neticami, ka tas tā ir bijis? Zivju bagātība, kas bija tajā laikā. Patlaban tādas vairs nav. Tādi traleri - koka korpusa kuģi, ar kuriem bija bīstami ledus apstākļos doties jūrā - tādu vairs nav. Ir dzelzs, metāla korpusi. Arī zvejošanas iemaņas ir mainījušās. Trali praktiski vairs nevelk ar rokām. Es īstenībā nemaz tik labi nezinu jaunās zvejošanas metodes kā tās, ko esmu redzējis ar savām acīm. Kāpēc mēs esam zaudējuši šīs tradīcijas, kas saistītas ar zvejniecību? Ja palasām vecākas grāmatas, tad redzam, ka pirmās brīvvalsts laikā kuģu skaits bija neaprakstāms. Šobrīd kuģus, ar ko kādreiz lepojāmies, varam saskaitīt uz divu roku pirkstiem. Guntars Ceravs: Lēciens no kolektīvās saimniecības uz privāto apsaimniekošanu, kapitālisma sabiedrību, bija pārāk straujš. Cilvēki nesaprata, kas var mainīties. Kapteiņiem, kas brauca uz zvejas traleriem, bija iespēja par savām pajām iegādāties zvejas kuģus. Nebija jau tādu padomdevēju vai ekonomistu, kas varētu izvērtēt situāciju. Mēs nebijām tālredzīgi. Kā mēs varējām būt tālredzīgi, ja dzīvojām padomju iekārtā, kur viss ir izdomāts tavā vietā? Tev pašam nebija jādomā. Mums nebija tāda tautsaimnieka kā Krišjānis Valdemārs, kurš varbūt būtu saskatījis iespēju, kā būtu jādara.

Šonedēļ "Klasikā" izskanējis cikla raidījums "Dzejas dienu laiks", kas pievērsies "Trešdaļgadsimta balvas" nominētajām grāmatām. Otrās "Trešdaļgadsimta balvas" žūrijā ir literāti Gunta Šnipke, Linda Mence, Edvards Kuks un Ivars Šteinbergs. Trīs no tiem, Guntai Šnipkei klāt neesot, darbadienas rītos bija dzirdami "Dzejas dienas laikā".   Četrus rītus varēja dzirdēt par balvai nominētajām grāmatām: Andra Akmentiņa “Māja”: Jāņa Baltvilka “Kāds putns”: Jāņa Baltausa “Burtu būšanas”: Dzintara Buša un Kaspara Kļaviņa “Kaut kam jānotiek”: Balva tiek pasniegta par oriģināldzeju vai atdzejas krājumu, kas izdots laikā no vienām "Dzejas dienām" līdz nākamajām. Šāds vērtēšanas periods ļauj objektīvāk novērtēt darbu ietekmi un kvalitāti, sniedzot nepieciešamo distanci, lai izceltu patiesi nozīmīgus darbus. Tā ir iespēja novērtēt tos autorus, kuru vārdi un darbi veido mūsdienu Latvijas literatūras ainavu. 8. septembrī bārā “Čē” (Dzirnavu iela 82) tiks paziņots "Trešdaļgadsimta balvas" uzvarētājs.   Noslēdzošajā raidījumā "Dzejas dienu laiks" viesi – dzejniece Linda Mence, dzejnieks Edvards Kuks un dzejnieks un literatūrzinātnieks Ivars Šteinbergs – stāsta par pašu daiļradē aktuālo. Vai izlasītie krājumi liek ar citādām acīm palūkoties uz savu dzeju? Ivars Šteinbergs: Lasīšanas pieredze jebkurā gadījumā ir transformatīva. Īsās vai šķietami nenozīmīgās lasīšanas reizes tevi transformē nemanāmā, niecīgā daudzumā, bet šajā gadījumā, izlasot 23 dzejas krājumus, kas tapuši pirms 33 gadiem, izmainās laika izjūta, izmainās tā, ka to var ievērot. Es tagad noteikti citādi raugos uz 1992. gadu. Tas citādums varbūt nav kontrastējošs vai krass, bet 1992. gads tagad manā laika izjūtā ir dziļāk iezīmējies, un tas maina izpratni vai sevis sajūtu. Kā tas atspoguļosies uz manu radošo darbību, man nav ne jausmas, bet es varu galvot, ka tas ir noticis, un atļaušos teikt, ka tas ir noticis arī ar citiem žūrijas pārstāvjiem. Edvards Kuks: Piekritīšu, ka rakstīšana ir ļoti saistīta ar lasīšanu, no tās nāk impulss. Ja domājam par “Trešdaļgadsimta balvu”, neko tieši no lasīšanas pieredzes neuzrakstīju. Mēs raidījumos runājām par sava laika klišejām vai paņēmieniem, un, pārlasot ar distanci gan labus, gan ne tik labus tekstus, kas ir līdzīgā toņkārtā, var saprast, kas palīdz izvairīties no klišejas, respektīvi, kā var izmantot kādu paņēmienu, neiekrītot tajā pašā grāvī. Tādu dzeju lasot, nagi niez pamēģināt rakstīt mazliet vecmodīgi, ja tā var teikt, paskatīties, kā izdarīt šādi, bet, lai tas nav ar sasmakumu, sastāvējuša gaisa sajūtu. Linda Mence: Šī lasīšanas pieredze droši vien atstāj kaut kādas pēdas, kā ikviena lasīšanas pieredze. Es bieži vien rakstu ļoti tiešā cita teksta iespaidā. Reizēm periodos, kad intensīvāk lasu un klausos citu cilvēku dzeju, es pati vairāk rakstu. It kā esmu pabeigusi jaunās grāmatas manuskriptu, bet visu laiku gribas kaut ko likt klāt un ņemt nost. Es arī nezinu, kad īsti mēs to izdosim, tā kā ir drusku nepabeigta sajūta, jo vienmēr var kaut ko pamainīt, un, ja kaut ko jaunu pierakstu klāt, liekas, ka tas arī ir jāliek iekšā.

Cikla "Dzejas dienu laiks" raidījumos turpinām sarunas par "Trešdaļgadsimta balvai" nominētajām grāmatām, kas izdotas pirms 33 gadiem. Šogad balvai nominētas četras grāmatas – Andra Akmentiņa “Māja”, Jāņa Baltvilka “Kāds putns”, Jāņa Baltausa “Burtu būšanas” un Dzintara Buša un Kaspara Kļaviņa “Kaut kam jānotiek”.  Žūrijas pārstāvji Linda Mence, Edvards Kuks un Ivars Šteinbergs sarunājas par Kaspara Kļaviņa un Dzintara Buša dzejas krājumu “Kaut kam jānotiek”. Linda Mence: Kaspara Kļaviņa un Dzintara Buša dzejas krājums, pavisam sīkā burtnīciņa “Kaut kam jānotiek” pārsteidz neparastās noskaņas un mainīgās balss dēļ. Krājumā mēs sastopam mullu un mācekli, “kurš pavirši klausījās, urbinot degunu”, tēvu, kuram bija divi, nevis trīs dēli, un muļķītis bija viņš pats, kā arī nemierīgos pusnakts vecīšus un citus sirmus kungus. Mēs nonākam vietās otrpus ikdienai – Ziemeļzemē, skaudrajā vietā un uz soliņa pie tramvaja pieturas, kur sarunājas filozofi. Dzejoļu tēli un vietas vilina noslēpumainībā, kas nav bijības apdvesta, bet pārsteidz ar rotaļību un ķecerīgu interesi par nesaprotamo, necenšoties to izskaidrot un padarīt par savu. Dzejoļu balsī ironija mijas ar lirismu un arī dzejoļu forma ir gana dažāda, lai krājums nekļūtu vienmuļš. Viscaur krājumā liriskais “es” – un vietumis liriskie “mēs” – it kā vēro, ieturēdami zināmu distanci, vairīdamies izteikt vērtējumu, bet notverdami un tūdaļ atsvabinādamies no neparastā stāsta, atgadījuma vai iespaida. “Kaut kam jānotiek” ir krājums, kas pārsteigs arī dzejas zinātājus, kuri nemaz nenojauš par mazo, neparasto grāmatiņu.

Ukraiņu rakstniece Taņa Maļarčuka savā romānā "Nejauša brīnuma biogrāfija" stāsta par traģikomiskiem notikumiem provinces meitenes Ļenas dzīvē. Ukrainas mazpilsētā Sanfrancisko, kur Ļena uzaugusi, pēc Padomju Savienības sabrukuma iestājies apjukums, valda patvaļa, korupcija, netrūkst vardarbības. Taču Ļena ir cīnītāja un visiem spēkiem mēģina padarīt pasauli labāku un līdzcilvēkus laimīgākus. Un nepārstāj ticēt brīnumiem. Romāns ar maģiskā reālisma piesitienu. Tā autore – Taņa Maļarčuka (1983) – dzimusi Ukrainas rietumos, Ivanofrankivskā, un pieder paaudzei, kas 20. gadsimta 90. gados noskatījusies uz savu sovjetu iekārtā uzaudzināto vecāku morālo un materiālo nevarību, redzējusi, kā tirgus laikmetā devalvējas viņu vērtības. Jāatzīst, ka tā ir uzdrīkstēšanās rakstīt grāmatu par savējiem, parādot tās dzīves neglaimojošāko pusi.  Liegas Piešiņas sarunā ar romāna "Nejauša brīnuma biogrāfija" tulkotāju Māru Poļakovu uzzinām, kā viņa raksturo šo romānu.

Cikla "Dzejas dienu laiks" raidījumos turpinām sarunas par "Trešdaļgadsimta balvai" nominētajām grāmatām, kas izdotas pirms 33 gadiem. Šogad balvai nominētas četras grāmatas – Andra Akmentiņa “Māja”, Jāņa Baltvilka “Kāds putns”, Jāņa Baltausa “Burtu būšanas” un Dzintara Buša un Kaspara Kļaviņa “Kaut kam jānotiek”.  Žūrijas pārstāvji Linda Mence, Edvards Kuks un Ivars Šteinbergs sarunājas par Jāņa Baltvilka (1944–2003) dzejoļu krājumu "Kāds putns". Edvards Kuks: "Jāņa Baltvilka “Kāds putns” ir pārejas laika krājums, kurā sirreāli dabas tēli savienojas ar Atmodas laika nebrīvības vērojumiem. Žūrijas vērtējumā, šis ir arī dziļi empātisks krājums. Baltvilks it kā izlīdzina ierasto cilvēka pārākumu pār dabu, solidarizējas ar dabu kopīgu draudu un krasu pārmaiņu priekšā, un līdzīgā svarā nostāda gan cilvēku, gan skudru, gan lidojošu ceriņkrūmu. Reizē Baltvilka dabas tēlu lietojums krājumā skatāms arī no ekokritikas perspektīva –  “Kāda putna” solidaritāte ir tieši ar Latvijas dabu kā tautas spoguli, jo tās vieno kopīgs liktenis. Tomēr nešķiet, ka Baltvilks dabu instrumentalizē, drīzāk – rod glābiņu “mūsu” dabā, izkāpdams ārpus sava laika."

Cikla "Dzejas dienu laiks" raidījumos šoreiz akcentējam "Trešdaļgadsimta balvas" nominētās grāmatas. Festivālā “Dzejas dienas” 8. septembrī bārā “Čē” (Dzirnavu iela 82)  norisināsies otrā "Trešdaļgadsimta balvas" pasniegšana.   Pērn, kad "Trešdaļgadsimta balva" tika pasniegta pirmo reizi, laureāts bija "Slengs pilsētas ielās" – dzejnieka Jura Kunnosa (1948–1999) trešais dzejoļu krājums. Šogad balvai nominētas četras grāmatas – Andra Akmentiņa “Māja”, Jāņa Baltvilka “Kāds putns”, Jāņa Baltausa “Burtu būšanas” un Dzintara Buša un Kaspara Kļaviņa “Kaut kam jānotiek”.  Otrās "Trešdaļgadsimta balvas" žūrijā ir literāti Gunta Šnipke, Linda Mence, Edvards Kuks un Ivars Šteinbergs. Trīs no tiem, Guntai Šnipkei klāt neesot, dzirdami raidījumā. Balvas iniciators ir Ivars Šteinbergs, kuram būtiski ir laika pārbaudi izturējušu grāmatu un nepelnīti aizmirstu dzejas grāmatu atrašanu un mērķis ir turpināt un godāt dzejas tradīcijas Latvijā.  "Trešdaļgadsimta balva" uzskatāma par simbolisku literatūras apbalvojumu, kas otro gadu tiek piešķirta vienam latviešu dzejas krājumam, kas iznācis pirms trīsdesmit trīs gadiem. Balvas mērķis ir publiski godināt un popularizēt tos latviešu dzejas krājumus, kuri literatūras profesionāļu ieskatā ir izturējuši laika pārbaudi, ir ietekmējuši literāro procesu pēdējo 33 gadu laikā vai arī – kuri šķiet nepelnīti izgājuši no literārās aprites, bet būtu pelnījuši, ka tos aktualizē.  Balva tiek pasniegta par oriģināldzeju vai atdzejas krājumu, kas izdots laikā no vienām "Dzejas dienām" līdz nākamajām. Šāds vērtēšanas periods ļauj objektīvāk novērtēt darbu ietekmi un kvalitāti, sniedzot nepieciešamo distanci, lai izceltu patiesi nozīmīgus darbus. Tā ir iespēja novērtēt tos autorus, kuru vārdi un darbi veido mūsdienu Latvijas literatūras ainavu. Pirmdienas raidījumā "Dzejas dienu laiks" - vairāk par Jāņa Baltausa (1961—2000) "Burtu būšanām". Prieks par Baltausa "Burtu būšanām" izriet arī no tā, ka šogad radusies iespēja pievērst uzmanību pirms trīsdesmit trīs gadiem iznākušai dzejai bērniem.  Ivars Šteinebrgs: "Jāņa Baltausa “Burtu būšanas” ir dzejas krājums bērniem, kas sakārtots pēc gaužām vienkārša, pat neoriģināla, principa – pakļāvies alfabētam, arī katrs dzejolis jeb tā saucamās tautogrammas veidotas tā, lai katrs vārds sāktos ar attiecīgo burtu. Un tomēr šis krājums ir fantastiski jestrs, tas ir gan praktiski lietojams, gan tieši tik rotaļīgs, lai paceltu lūpas smaidā arī pēc 33 gadiem. Manis provokatīvi piesauktā “neoriģinalitāte” šeit patiesībā nozīmē, ka Baltauss ir spējis vienkāršiem paņēmieniem parādīt jaunrades prieku, mācīšanās prieku, delverību. Grāmatas spēks, kas pārliecinājis žūriju, savukārt, slēpies dzejnieka brīvībā lietot tēlus un vārdus, kas liecina par to, ka šie dzejoļi savu lasītāju uztver kā līdzvērtīgu – te ir nekautrēšanās no jokiem, kas mazliet pakaitinās kādu vecāku, bet cauri visam – oriģināla iztēle un mīlestība pret citiem cilvēkiem, kuru redzam arī autora redakcionālajā un labdarības darbā ārpus literatūras. Literatūrā bērniem izceļama grāmata, kuru žūrijas vārdā rosinu lasīt bērniem priekšā arī 2025. gadā."

Triloģija "Zīmogs sarkanā vaskā" (2001. gadā "Brāļi", 2004. gadā "Ķēniņš" un 2009. gadā "Rūnas") padarīja rakstnieku Jāni Lejiņu par vienu no zināmākajiem latviešu vēsturisko romānu autoriem, bet latviešu literatūrā viņš ienāca ar stāstu krājumu "Mūsu stacija" (1988). Jānis Lejiņš savos darbos ir pievērsies arī mūsdienām, bet jaunākais romāns "Dieva dusmības bērni" ir stāsts par dzīvību un cilvēka izpratni par to astoņpadsmitajā gadsimtā. Jāni Lejiņu iztaujā Liega Piešiņa. Vai pārdzīvojumi un mocības, mēris un kari, kas ir līdzās 18. gadsimtā, vairāk izgaismo cilvēkus? Noteikti. Visas katastrofas vairāk izgaismo cilvēkus. Jo esi nostādīts uz kraujas malas - vai tev būs dzīvot, vai būs mirt. Tas jau uzreiz iedod citu garšu. Un kas var būt labāks rakstīšanai? Ir tāds priekšstats - vēsturiskais romāns ir par vēsturi. Tā nav, jo runa ir par cilvēkiem, kurus rakstnieks nostāda kaut kādā noteiktā situācijā. Rakstnieka uzdevums ir iztēloties, kā viņi tiek  galā kādā situācija, un tad mēģināt to iespējami labi un spilgti pasniegt. Vai varoņi veica tādus gājienus, kurus no viņiem negaidīji? Plāns ir rūpīgi sastādīts. Kad varoni  izdodas sajust, nevis redzēt, pieslēgties viņa sajūtām, tad tas ir fantastisks materiāls. Saplānotais, kas viņam jādara, nekad nav piepildījies. Vienīgais ir mēģināt noturēt plūsmu kaut kādās noteiktās robežās, lai tas būtu lasāmgabals, citādi var aizklīst nezin kur. Man bieži vien ir tā, ka varonis sāk dzīvot un aiziet pavisam kaut kur citur. Tad jūk ārā sižets, jūk struktūra. Un tad ir jāgrožo tā lieta. Interesanti, cik daudz tu pētīji vēsturi, lai varētu radīt šo sajūtu? Ļoti daudz. Mēģināju uzskaitīt, ko esmu izlasījis. Ap 200 grāmatām noteikti, nerunājot par rakstiem. Pētot ir jāsajūt šī laikmeta elpa, nevis konkrētie notikumi. Notikumi ir dekorācija, bet elpa, ar ko šis laikmets dzīvo… 18. gadsimts ir vispār fantastisks laiks ar lielajām pārmaiņām – apgaismību,  ortodoksālajiem  luterāņiem un hernhūtiešiem. Patiesībā man ļoti grūti bija iedzīvoties tieši kristietības dogmatikā, tieši mācītajā uztverē. Bībeli esmu  kādas trīs četras reizes izlasījis no viena gala līdz otram, ar Luteru un dažādu mācītāju dzīves aprakstus, bezgalīgi daudz. Vēsture pati par sevi, kādu to  mēdz pasniegt biezās vēstures grāmatas, nav interesanta. Uzskaitīti notikumi, bet kā tas viss dzīvo... Ir ļoti daudz lasīšanas.

Rakstniece un teoloģe Ilze Jansone ir pazīstama ar savu spēju dziļi un aizrautīgi pētīt cilvēka iekšējo pasauli. Tādi viņas darbi kā „Insomnia”, „Umurkumurs jeb Ardievas feminismam” un „Vienīgais”, piedāvā daudzslāņainus un filozofiski piesātinātus tekstus. Tāds ir arī viņas jaunākais romāns „Pasaules troksnis”. Tiek gūtas jaunas atziņas. Ilzi Jansoni uz sarunu aicinājusi Liega Piešiņa, kura sarunas iesākumā vēlējās noskaidrot attiecības starp ticību un šaubām. Bija vairākas lietas, par kurām man neatkarīgi no grāmatas pēc tam gribējās domāt. Viena no tām - kas mums katram ir svētnīca? Vai mums šajā svētnīcā ir jābūt vai vienkārši ir jāzina, ka tā vieta ir mūsu svētnīca? Latvietim jau svētnīca ir jūra vai arī mežā pie sēnēm (smejas), bet es teiktu, ka tev ir jāzina, kur svētnīca ir tevī pašā iekšā. Piemēram, ar draudzi, kurai piederu, mēs kādreiz tikāmies baznīcā, tad tikāmies citā baznīcā un tagad reizi mēnesī mēs tiekamies biroja telpās. Vai tāpēc tā nav svētnīca? Par svētnīcu to padara fakts, ka mēs esam sanākuši, lai nosvinētu kopā būšanu, lai kopā lūgtos, lai kopā baudītu Svēto Vakarēdienu un pēc tam saglabātu sevī to, ko katrs no tā vakara var paņemt līdzi. Svētnīca ir tā vieta cilvēkā, kur ir šīs dziļi intīmās, personiskās attiecības ar Dievu, par kurām parasti nepļāpā. Kad pirmoreiz grāmatā izlasīju, ka attiecības ar reliģiju un baznīcu ir tāds kā interešu klubs, drusku palēcos, bet pēc tam domāju, ka, jā, redz, kā ir, mēs dzīvojam pragmatiskā laikā un tas diemžēl nav melots. Es nojaušu, par kuru vietu tu runā. Man šķiet, to vairāk esmu domājusi kā ironiju, ka tas jau ir tāds interešu klubiņš. Bieži vien tā arī ir. Mēs dzīvojam patērētāju sabiedrībā, un reliģija ir viena no precēm. Grozies kā gribi, lielākā daļa sabiedrības uz reliģiju skatīsies kā uz preci, kuru pārdod. Tieši tāpēc diezgan labi iet dažādiem reliģiju miksiem. Piemēram, budismu sajauc kopā ar kristietību, vēl piejauc kaut ko no hinduisma vai kādas eksotiskākas reliģijas un tad pasniedz to kā īsto dzīves mācību un sniedz atbildes uz visiem jautājumiem, ko kristietība nekad nedarīs. Kristietība nesniedz atbildes uz visiem jautājumiem. Kristietība uzdod tev jautājumus, ar kuriem tev ir jātiek galā. Domāju, ka savā ziņā mēs vienmēr esam tāds interešu klubiņš, jo mēs centrējamies. Katrā draudzē bieži vien dzīvesvieta šos cilvēkus apvieno, bet arī tas, kāda ir teoloģiskā doma draudzē, kas draudzē tiek sludināts, kāda ir draudzes kalpošanas misija, kas tiek likts centrā. Tas viss tā vai citādi to diemžēl padara par sava veida interešu klubiņu. Nereti pie baznīcas nepiederīgi ļaudis vai cilvēki, kuriem nav vai ir ļoti virspusēja pieredze ar reliģiju, izturas pret šiem interešu klubiņiem ar neslēptām aizdomām, tāpēc man šķiet, ka nereti mūsu sabiedrība kristiešus diskriminē, kaut vai saucot viņus par tumsoņām vai atpalikušiem, un tas viss rodas no tā, ka cilvēkiem ir ļoti virspusīgi priekšstati un trūkst izpratnes un zināšanu. Kāds ir tavs pasaules troksnis? Pasaules troksnis ir tas, kas notiek. Tie ir arī dialogi, kas norisinās manā prātā. Pasaules troksni veido viss fons, ko saucam par dzīvi, ko mēs dzīvojam, ko mēs strādājam, dažādas atbildības, kas kombinējas tā vai citādi - darbs, ģimene, mācības, nepieciešamība uzturēt mājokli, nopelnīt. Tas viss ir pasaules troksnis. Jāatzīstas, ka frāzi “pasaules troksnis” es izzagu no viena Jura Cālīša sprediķa pirms vairākiem gadiem. Viņa vēstījums sprediķī bija, ka pasaules troksnī tu vari nesadzirdēt, ka Dievs ar tevi runā.

Oksana Zabužko ir mūsdienu ukraiņu rakstniece, dzejniece un esejiste, vairāku dzejas grāmatu, eseju krājumu un romānu autore.  Pazīstama gan kā rakstniece, gan kā literatūras kritiķe. Viņas pirmajam romānam "Lauka pētījumi ukraiņu seksā" (1996), kas dēvēts par vienu no postpadomju perioda ukraiņu literatūras pamattekstiem, ir bijuši 13 izdevumi Ukrainā, tas tulkots 15 valodās. Savos darbos Zabužko pievēršas ukraiņu nacionālās identitātes jautājumiem, postkoloniālajām problēmām un feminismam. Oksana Zabužko tiek uzskatīta par vienu no ietekmīgākajiem ukraiņu intelektuāļiem.  Tagad izdevniecībā "Latvijas Mediji" izdota viņas grāmata "Pamesto noslēpumu muzejs", kas iznācis Māras Poļakovas tulkojumā, bet pirmo reizi dienas gaismu ieraudzīja 2010. gadā. Liega Piešiņa par grāmatu sarunājas ar vēsturnieku Mārtiņu Mintauru. Vai šo romānu tu vairāk lasīji vēsturnieks? Mārtiņš Mintaurs: Mans uzdevums bija to lasīt kā vēsturniekam un pateikt, ko es par to domāju. Es tiešām sāku lasīt ar tādu vēsturnieka skatu, bet tas ļoti ātri pārgāja – tieši tāpēc, ka grāmata tiešām ir aizraujoši uzrakstīta un izcili tulkota latviešu valodā! Patiešām nezinu citu piemēru, kur visi dažādie valodas slāņi būtu tik perfekti, precīzi un garšīgi atveidoti latviešu valodā. Tāpēc, neskatoties uz ievērojamo grāmatas apjomu, lasīšana notika raiti. Izlasīju to ātri, un domāju, ka arī liela daļa lasītāju to izlasīs ātri. Tātad sāku šo romānu lasīt kā vēsturnieks, bet turpināju to baudīt kā lasītājs, kuram ir ļoti interesanti to izlasīt līdz galam, gaidot, kas sekos aiz nākamā pagrieziena. Tie, kas lasīs, domāju, tie arī sapratīs. Viņi ļoti ātri nokļūs šī teksta varā. Šajā grāmatā ir arī ļoti daudz atbalsu... Jā. Tāpēc, ka tur ir dažādi laika slāņi. Ja skatās no literatūras teorijas viedokļa, tas ir postmodernisms – stāstā ir paralēlā darbība dažādās laika dimensijās, kas arī, starp citu, izklausās it kā ļoti vienkāršs un dzirdēts paņēmiens gan literatūrā, gan kino, bet pieņemu, ka to ir ļoti grūti izveidot tā, lai tas savienotos dabiski; lai nebūtu sajūtas, ka šī grāmata sadalīta trijās vai četrās paralēlās sižeta līnijās. Šeit tas viss patiešām savijies un savienots kopā ļoti meistarīgi, tāpēc arī panākts maģiskā reālisma efekts – nevis literatūras klasifikācijas nozīmē, bet tādā ziņā, ka tu lasi un saproti, ka tā nav pasaka, tā nav fantāzijas literatūra: te ir gan reālas personas, gan reāli notikumi, gan atbalsis no reālajiem notikumiem, un tas viss kopā veido patiešām maģisku literatūras iztēles un dzīves savienojumu. Tāpēc atbalsis ir ļoti svarīga lieta – tās satur kopā dažādās laika un telpas dimensijas: mēs to visu lasām kā vienu romānu, saistītu vēstījumu, kurš ir ļoti daudzšķautnains. Tas parādās dažādās perspektīvās, no dažādām pusēm. Pagātne, kas nav beigusies. Ko tu saki no šāda aspekta? Jā, grāmata ir ļoti labs piemērs tam, ko nozīmē frāze "pagātne, kas nav pagājusi" vai "pagātne, kas patiesībā nav beigusies". Protams, ka mēs varam teikt, ka pagātne jau ir tas, kas notika pirms trim minūtēm – tā tehniski skatoties no fizikas viedokļa. Tā ir pagātne, kas cilvēkam nāk līdzi burtiskā nozīmē, jo savu pieredzi mēs izdzēst nevaram. Varam gan to atcerēties dažādos kontekstos, un katru reizi atcerēties kaut ko citu – no bērnības vai kāda cita savas dzīves laika, un tas tikai pierāda, ka mūsu atmiņas nav vienādas, tās nav vienmēr identiskas: vienus un tos pašus notikumus mēs atceramies dažādi. Postpadomju un padomju okupācijas laika pieredzes slāņus grāmatā var atpazīt arī Latvijas pagātnes kontekstā. Vai no savas biogrāfijas vai vēsturiskām paralēlēm – te ir ļoti daudz kopīga, kas nav vis parādīts plakani, ilustratīvi vai plakātiski, bet kas atnāk kā impulsi no pagātnes vai personiskās pieredzes. Kad saproti: jā, tas ir tieši tas, ko es atceros, par ko es domāju. Kā ir ar tādu jēdzienu kā briesmu instinkts? Jo man šķiet, ka šobrīd mēs brīžam atsakāmies no kādām smagākām tēmām un sakām, ka mums to briesmu ir par daudz. Bet vai nav tā, ka šis briesmu instinkts, pateicoties tam, kā autore to ir uzrakstījusi, mums liek izjust asumu un apzināties briesmu sajūtu? Briesmu instinkts, protams, ar laiku notrulinās, tāpēc svarīgi, ka ir tieši šādi romāni, kas patiesībā ir kā brīdinājums – tu redzi, cik tās briesmas var būt ikdienišķas, nepamanāmas. Ka viss sakrājas un akumulējas pamazām, un notikumu trajektorija aizved līdz katastrofai – vai tie ir četrdesmitie gadi nacionālo partizānu cīņu kontekstā, vai 90. gadu kriminālais bizness. Briesmas patiesībā neuzkrīt uz galvas: tās patiesībā ir ļoti ikdienišķas un tieši tāpēc bīstamas, jo viss notiek pamazām. Kaut kur kaut kas sakrājas, veidojas dažādās kombinācijas, kas var beigties arī bez briesmām un bez katastrofām, bet ļoti iespējams, ka var novest arī pie traģiskajām beigām. Tāpēc tas briesmu instinkts... Ja mēs domājam par karu Ukrainā, tad sākumā visus tas interesēja, visi par to runāja, bet pēc tam pamazām tā interese tā kā atkāpās. Viena daļa cilvēku saka – es to nevaru skatīties, es to nevaru izturēt, un es to nekādi nevaru ietekmēt. Kad cilvēks saprot, ka viņa līdzpārdzīvojums uz karstām pēdām nekādas izmaiņas neradīs un neko neapturēs, psiholoģiski nāk kaut kāds atslābums… Bet ukraiņiem jau nav izvēles – viņiem vienkārši jāiztur, jāpaliek dzīviem un jānokļūst līdz uzvarai. Mums ir tā "privilēģija", ka varam atļauties teikt – "es to vairs nevaru izturēt". Ar to atšķiras mūsu situācija no Ukrainas. Viņiem iespējas izvēlēties nav. Vairāk – ierakstā.

Ir jāpiekrīt atziņai, ka austriešu rakstnieces Monikas Helferes romāns “Bagāža” vēl kādu laiku lasītājam dzīvosies prātā arī pēc izlasīšanas. Teksts ir blīvs un neviennozīmīgs. Šis ir dzimtas stāsts, sievietes mūža atainojums, smalka versija par ciemata dzīves gaišajām un tumšajām pusēm, viegls atgādinājums par to, cik ātri un nesaudzīgi mēs, cilvēki, vēršamies pret citādākajiem. Tas ir arī tulkotājas Silvijas Brices izmeklēts, ieteikts un iztulkots darbs. Liega Piešiņa tikās ar Silviju Brici un sarunas iesākumā mēģināja noskaidrot, kāda šodien ir "bagāžas" garša un vai vārdam daudz sinonīmu. Silvija Brice: Monikas Helferes vārds man ir pazīstams jau kopš 1994. gada, kad pilnīgi nejauši, strādājot apgādā “Vaga,” manās rokās nonāca Monikas Helferes romāns “Oskars un Lilija”. Mēs bijām tikko tikuši pāri 1991. - 1992. gada slieksnim, mums bija ļoti vājš priekšstats par rietumu literatūru, un “Oskars un Lilija” mani ļoti pārsteidza ar savu rakstības veidu. Tas ir stāsts ir par diviem bērniem, bāreņiem, brālīti un māsiņu, deviņi un seši gadi. Man ļoti patika šis darbs, un, lai gan ieteicu, tā arī tas netika izdots. Nākamreiz ar Moniku Helferi sastapos pirms diviem gadiem Frankfurtes Grāmatu tirgū, kad man bija tikšanās ar Minhenes apgāda “Hanser” pārstāvi. Ar šo apgādu “Zvaigzne ABC” jau ir sadarbojusies vairākkārt, kas nozīmē, ka “Hanser” cilvēkiem ir skaidrs, kāda ir “Zvaigzne ABC” programma. “Hanser” ir smalka izdevniecība, kura izdod literatūru šī vārda labākajā nozīmē. Mēs savā laikā no viņiem nopirkām licenci, lai tulkotu Aleksa Kapī romānu. Man nebija šaubu, ka tas, ko iesaka “Hanser”, pie tam, ja apjoms nav milzīgs, mums varētu ļoti labi derēt. Izlasījusi “Bagāžu”, biju sajūsmā, jo man ļoti patika veids, kā Monika Helfere stāsta par savu ģimeni. Tas nav izdomāts stāsts, bet vajag mācēt vienu ģimenes šķautni ietērpt tik poētiskā, es teiktu, askētiski poētiskā formā, kuru lasot tu pārdzīvo līdzi. Arī valoda ir brīnišķīga savā taupīgumā un krāsainībā vienlaikus. Monikai Helferei pašai ir četri bērni, un viņai ģimene ir ļoti svarīga. Ir rakstījusi gan romānus, gan stāstus, gan bērnu grāmatas, un te figurē ģimene un ģimenes tēma. Tā nekad nav vienkārša ģimene, lai gan, vai vienkāršas ģimenes vispār pastāv? Tā, lūk, es satikos ar Monikas Helferes “Bagāžu”. Jau ir iznākušas divas nākamās grāmatas par ģimeni - “Tētis” 2021. gadā, kur tēvs ir šīs grāmatas cilvēks, un “Lauvassirds”, kas ir par brāli Rihardu, kuram dzīve aprāvās ļoti agri. Vēl viņai ir 2023. gada romāns “Jaunava” - grāmata par viņas draudzeni. Rudenī tiekoties ar “Hanser” pārstāvi noteikti apjautāšos par šīm grāmatām, lai gan nemaz nebrīnīšos, ja tās tiks piedāvātas jau uzreiz. Kāda ir mazo grāmatu burvība? “Bagāžu”, liekas, var izlasīt vienā vakarā. Rakstot mazā formātā, teksta koncentrācija ir daudz blīvāka. Nešaubos, ka autore ir daudzkārt taisījusi pauzi, lasījusi vēlreiz, slīpējusi, jo stils ir nevainojams, un šajās 120 lappusēs var pateikt vairāk nekā dažs labs daudzrakstītājs. Ir bijuši gadījumi, kad paņemu kādu psiholoģisku trilleri, kuram ir 700 lappuses, un pa vidu dusmojos par to, ka redaktors nav iebildis pret bezjēdzīgi garu tēmas izvērsumu vai ko tādu. Protams, nevar žanra ziņā salīdzināt psiholoģisku trilleri ar šo mazo dārgakmeni, kurš pats par sevi ir psiholoģisks trilleris. Mazajā formā ir koncentrācija, skaidrība, noslīpējums, un lasītājs varētu būt patīkami pārsteigts, paņemdams vienu mazu grāmatu kādam braucienam vai lidojumam un atklādams, ka šo grāmatu gribas pārlasīt otrreiz.

24. jūlijā tika pasniegtas ikgadējās Jāņa Baltvilka balvas bērnu un jauniešu literatūrā. Starptautisko balvu šogad saņēma vācu autore Dita Cipfele par grāmatu "Kā ārprāts man izskaidroja pasauli", ko latviskojusi Signe Viška un izdevis apgāds "Liels un mazs". Tā rosina domāt par ļoti daudzām tēmām. Viena no balvas pasniegšanas tradīcijām ir ārzemju autora ierašanās Latvijā. Tā tika ievērota arī šogad, un Liega Piešiņa balvas pasniegšanas vakarā sarunājās gan ar vācu rakstnieci Ditu Cipfeli, gan tulkotāju Signi Višku.  Liega Piešiņa: Kā ir ar to pieaugšanas aspektu? Dita Cipfele" Šī tēma man vienmēr bijusi tuva ne tikai kā rakstniecei, bet arī kā lasītājai. Bet es to drīzāk uzskatu nevis kā tēmu, par kuru apzināti izvēlos rakstīt, bet tas ir stāsts, ko stāstu es, un tā pieaugšana ir vienkārši dabiska daļa no tā.  Kas šādos stāstos ir galvenais? Jo šeit ir dumpīga meitene, kas grib iet savu ceļu. Mēs drusku ticam šim fantastiskajam kungam… Cik tajā visā ir realitātes, un cik viss ir izdomāts? Kā rakstniecei man kaut kas jājūt saistībā ar varoņiem. Tas ir gan humors, man varoņiem ir jāpatīk un jānotic – šīs lietas man ir svarīgas kā rakstniecei. Kura varoņa ādā jūs visbiežāk un visvairāk iejutāties? Runājot par šo grāmatu, galvenā varone ir Lūsija, jo notikumi risinās no viņas skatupunkta. Rakstot grāmatu, man pašai ik pa laikam uzpeldēja kaut kādas atmiņas no saviem pusaudža gadiem, tā kā šis noteikti ir tas tēls, ar kuru varu identificēties visvairāk. Šī grāmata ir domāta pusaudžiem, bet, manuprāt, tā noteikti jāizlasa arī visiem pieaugušajiem, visai ģimenei! Paldies, ka jūs tā uzskatāt! Es pati grāmatas kategorijās nelieku – bērnu  literatūra, pusaudžu literatūra, pieaugušo literatūra. Man svarīgi, lai grāmata vienkārši ir laba un lai katrs to gribētu paņemt un izlasīt. Tas man ir svarīgākais. Bet kādam tas tomēr ir jāiestāsta. Piemēram, pieļauju variantu, ka ar tādu grāmatas noformējumu, kā šis, pieaugušie vis nemetīsies to pirkt uzreiz. Jaunieši gan, jo tas ir atšķirīgi, tas ir ārpus rāmja, bet pieaugušie ļoti piedomās. Vai tā nav? Jā, protams, ka tā var būt un tā arī bieži ir, bet tā tam nevajadzētu būt... Ja pieaugušie dotu iespēju šīm ilustrācijām, arī viņi varētu gūt daudz prieka no šīs grāmatas. Grāmata kā medijs. Jūsuprāt, grāmata ir veca vai jauna? Jo mēs Latvijā jau trešo gadu atzīmējam Latvijas grāmatas 500. Jubileju un diezgan daudz cenšamies ļaudīm stāstīt par vēsturisko pusi. Man šis medijs ir pārlaicīgs, man grāmatai nav citu aizvietotāju. Tāda ir mana pārliecība par grāmatu. Vārdam "ārprāts" bieži vien ir kutelīga pieskaņa. Cik apzināti jūs kā grāmatas nosaukuma autore to izvēlējāties? Vai tādējādi mazliet centāties pievērst uzmanību? Tas noteikti nebija apzināti. Un man rakstīšanā ir tā, ka patiesībā jau lielākā daļa lietu vienkārši notiek, viss ir procesā. Nav tā, ka tu sēdi un domā – jā, es darīšu to tā un tā. Tas vienkārši notiek. Tas process ir rakstīšanā. Vai visas lietas var izskaidrot? Un vai visas lietas ir jāizskaidro? Grāmatā jūs cenšaties izskaidrot neizskaidrojamas lietas. Noteikti negribu kādam kaut ko skaidrot, es drīzāk grāmatas rakstīšanas procesā kaut ko noskaidroju pati sev. Bet es noteikti negribētu būt cilvēks, kura mērķis ir kādam kaut ko ieskaidrot. Kaut arī tas minēts grāmatas nosaukumā.  Kā jūs abas satikāties, un vai jūs to uzskatāt par brīnumu? Signe Viška: Satikāmies pirms trim gadiem Hamburgā, kur tika organizētas tulkotāju meistardarbnīcas – paredzētas tieši tiem, kuri tulko bērnu un jauniešu literatūru no vācu valodas. Biju viena no tulkotājiem, bet Dita bija viena no autorēm, kas ieradās ar lekciju un lasījumiem. Jau tobrīd zināju, ka tulkošu viņas grāmatu, bet es viņu nekad nebiju satikusi. Tas bija jauks brīdis – satikt savu autoru! Toreiz vēl tā kā kārtīgi sakautrējos. Uztaisījām dažas bildes kopā. Domāju, tas savā ziņā vienmēr ir brīnums – satikt autoru, kuru tu tulko. Jo tas nav pašsaprotami – satikt autorus, jo ne vienmēr viņi ir tuvu, un ne vienmēr viņi dzīvi… Vairāk – ierakstā.

"Tas ir dīvaini, bet laikam esmu piedzimusi ar filmām galvā. Bet nevienu no tām iekšējām filmām, ko saceru, man nekad nav bijusi doma sākt pierakstīt – man pietiek, ka pati tajā izdzīvojos. Bija arī slinkums kaut ko pierakstīt. Bet šobrīd man vienkārši nav, kur to savu radošo enerģiju likt, un rakstīšana ir vienīgais pieejamais veids, jo manai profesijai vajag komandu un aizmuguri, un tās man nav, tā ka rakstīšana bija vienīgā iespēja kaut kur to enerģiju likt," smej televīzijas režisore Virdžīnija Lejiņa, kuras radītie "Likteņa līdumnieki" tiek uzskatīti par visu laiku skatītāko daudzsēriju videofilmu Latvijā.  Pirms dažiem gadiem kopā ar dzīvesbiedru Jāni Lejiņu Virdžīnija sarakstīja romānu "Straupes pilskungi". Tā bija daudzu seriālu un dokumentālo filmu autores debija rakstniecībā. Jaunajā romānā "Reizēm. Vienmēr. Nekad." Virdžīnija Lejiņa prasmīgi un asredzīgi, ar krietnu devu ironijas parāda dzīvi mūsdienu Latvijas laukos un arī to, kā nepazaudēt sevi. Šobrīd viņas romāns "Reizēm. Vienmēr. Nekad." ir grāmatnīcās pirktāko grāmatu skaitā. Liega Piešiņa: Kā īsti tu no režisores pārtapi par grāmatu autori? Virdžīnija Lejiņa: Man vienkārši nav, kur likt to radošo enerģiju, un rakstīšana ir vienīgais pieejamais veids, jo manai profesijai vajag komandu un aizmuguri, un tās man nav. Tā kā tas bija vienīgā iespēja kaut kur likt to enerģiju. Cik tas ir atšķirīgi no tā, ko savulaik esi darījusi televīzijā?  Zināmā mērā, protams, ir atšķirīgi. Tas ir dīvaini, bet laikam esmu piedzimusi ar filmām galvā. Bet nevienu  no tām iekšējām filmām, ko saceru, man nekad nav bijusi doma sākt pierakstīt – man pietiek, ka pati tajā izdzīvojos. Bija arī slinkums kaut ko pierakstīt. Un kā tu pārvarēji slinkumu? Laikam bija pienācis kaut kāds brīdis, kad vīrs Jānis teica – paklausies, sēdies un raksti, citādi vairs nevar izturēt! (Smejas.) Līdz tam man kaut kā bija pilnīga neticība. Vienmēr teicu – nu, kādas muļķības! Domāt un iztēlē dzīvoties ir viena lieta, bet sēdēt un rakstīt – pavisam cita. Teicu – nelīdīšu citā profesijā! Bet reiz vakarā nenāca miegs un kaut kā uzpeldēja pirmie teikumi. Kāpēc tie uzpeldēja, nemāku atbildēt. Pabrīnījos, bet piecēlos, paņēmu burtnīciņu un tos pierakstīju, tad vēl kaut ko pierakstīju klāt, un tad noliku. Nebija laika. Pa vidu vēl bija filma par [Elvīru] Baldiņu, tā ka pagāja ilgs laiks. Pēc Baldiņas filmas iestājās liels tukšums. Palasīju Jānim savu rakstīto, un viņš, protams, teica – raksti tik tālāk! Tad vēl to visu palasīju dažiem draugiem, un tā pamazām, ar atsevišķiem piegājieniem, bišķi darīju. Nekad nebiju rakstījusi datorā – arī sāku rakstīt ar roku, bet tad ar mokām pārrakstīju. Man tā riebās to darīt! (Smejas.) Pārrakstīju 50 lappuses, kas man bija uzrakstītas, bet vienā brīdī pat nezinu, ko nospiedu, bet viss pazuda... Bet nu – man tas viss bija rokrakstā. Ilgu laiku gan neko nedarīju. Tā ka visādiem kūleņiem viss gājis.  Vai bija sajūta, ka raksti scenāriju? Nē, man tā iztēle ir tāda, ka… Piemēram, kad filmējām "Likteņa līdumniekus", dienā nofilmējām kādas desmit, divpadsmit epizodes, un pēc tam es varēju vienkārši iekšēji noskatīties to visu – man pat nevajadzēja pie montāžas galda to skatīties. Es vienkārši tās [sevī] noskatījos un konstatēju, kur kaut kas nav labi un kur kaut ko vajag savādāk. Bija pat brīži, kad, brigādei par šausmām, lūdzu iespēju pārrakstīt, jo konstatēju, ka tur kaut kas nav tā. Līdz ar to es nevaru teikt, ka grāmatu rakstot, rakstu scenāriju. Es vienkārši rakstu to, ko redzu. Ja tev būtu jāraksturo sava grāmata "Reizēm. Vienmēr. Nekad." – par ko tā ir? Par mūsdienu sievieti, ne pārāk jaunai, jāsāk dzīve no nulles? Zini, es atsakos piecos teikumos stāstīt par to, par ko ir grāmata. Tad nebūtu jēga to vispār rakstīt. Ja kādam ir vēlēšanās, lai katrs lasa pats un domā, par ko ir grāmata. Bet tev būtu tā jāraksturo, lai cilvēks saprastu, vai viņam tā der vai neder. No pāris teikumiem jau neviens nesapratīs, vai viņam tā der vai neder. Bet ja burtiski patiešām pāris teikumos, tad man liekas, ka tā nav viena nosaucama tēma. Tas ir dzīves nogrieznis zināmā vietā, kas skar ļoti daudzus cilvēkus un daudzus likteņus. Varbūt viņus vieno tas, ko esmu pamanījusi gan pie sevis, gan pie citiem – ka cilvēks vienmēr domā: kāpēc [tas notiek] tieši ar mani? Un tad es meklēju atbildes uz šo jautājumu caur daudziem raksturiem un likteņiem – kāpēc tas, kas notiek, notiek tieši ar konkrēto cilvēku. Kā ir ar grāmatas varoņiem un tevi? Kurā tu pati esi visvairāk izteikta?  Varbūt kaut kādas manas īpašības izmētātas pa vairākiem tēliem, bet katrā ziņā grāmatā nav neviena prototipa un nav arī nevienas konkrētas vietas. Tas viss kaut kā dzima manā galvā un noteikti šeit nav nekādas konkrētības ar manu dzīvi. Ja tev, piemēram, būtu iespēja šo grāmatu uzfilmēt – tu to darītu? Riskanti... Jo viena lieta ir tāda: bieži esmu domājusi par grāmatām, kas cilvēkiem patīk. Labi atceros savu ārkārtīgi lielo vilšanos, kad skatījos Sigridas Unsetas romāna "Kristīne Lavransa meita" ekranizāciju. Jo izlasīju to tad, kad man bija divpadsmit, trīspadsmit gadu, un arī vēl pēc tam – reizes piecas. Man tās grāmata bija ārkārtīgi mīļa, es iztēlē dzīvoju tur, Norvēģijā, tajos apstākļos, un man tas viss ļoti gāja pie sirds! Un tad aktrise Līva Ulmane, kas man ļoti patīk, bija uztaisījusi filmu. Biju tik šausmīgi vīlusies! Ne tā Kristīne bija tāda, kādu es viņu biju iedomājusies, ne tas Erlends tāds, un līdz ar to es domāju, ka katrs cilvēks tos galvenos varoņus iedomājas citādākus. Uzņemot filmas, intuīcija man likusi izvēlēties tieši to aktieri, nevis citu. Tāpēc, ja man būtu jāfilmē, tad tā būtu problēma. Ir ļoti skaists teiciens, ka dzīve ir traģēdija tiem, kas jūt, bet komēdija – tiem, kas domā. Bet cilvēkā mēdz būt abas šīs īpašības – viņi gan jūt, gan domā. Tāpēc traģikomēdija, man liekas, ir faktiski vienīgais īstais žanrs, kādā vajadzētu strādāt. Bet tā ir ļoti smalka padarīšana. Ja to neizdodas realizēt, čiks vien ir. Man liekas, ka šis laiks ir ļoti grūts visiem. Ir grūti saprast, ir grūti paļauties uz kaut ko, un visi meklē kaut kādu izdzīvošanas veidu. Tādā ziņā arī manas grāmatas varone meklē izdzīvošanas veidu, un – jā, es viņai piešķīru to variantu, kādā es pati gribētu izdzīvot. Bet man tā liekas, ka tomēr mūsdienās viena no reālākajām izdzīvošanas iespējām ir lauki, daba. Varbūt tieši tāpēc cilvēkiem patīk mana grāmata – ka tā tomēr dod tādu gaismas staru, iespēju.  Ticību arī tad, ja tev ir grūti. Ticība, kad ir viegli, jau vispār nav vajadzīga! Ticība nepieciešama tieši tad, kad ir grūti, un īstenībā jau tās lietas ir pavisam vienkāršas. Arvien biežāk domāju, cik daudz ir tādu viltus vajadzību, viltus standartu, viltus vēlmju, jo īstenībā cilvēkam nevajag daudz. Tā laime jau pašam sevī jāsagādā, neviens tev viņu nedos. Diemžēl, bet tā ir.  Vai tu šobrīd jau atkal raksti? Nē, vēl nerakstu. Bija gan kaut kādas idejas, bet tagad no tās lielās atzinības esmu nobijusies, jo tas ir diezgan riskanti – vienmēr jāiet tālāk uz priekšu un augstāk. Vai tas ir iespējams? Es tiešām nezinu. Man ir tāds raksturs, ka nespēju raudzīties uz lietām, parādībām un notikumiem no malas, aukstasinīgi. Es skatos un jūtu: te ir filma. Jānis jau smejas par mani: kaut kur braucam, un es saku – tas ir filmējams. Ja kaut kas notiek, saku – te būtu kolosāla filma! Bet kaut kāda ideja man ir. Ko es ar to darīšu tālāk? Nevaru pat atbildēt.

Šobrīd pirktāko grāmatu TOPā ir arī Andra Tihomirova grāmata "Eksčempions Mihails Tāls", kas vēstī gan par šahu, gan pasaules eksčempiona Mihaila Tāla dzīvi. Grāmatas atvēršanas svētki vēl tikai būs: 18.jūlijā sešos vakarā Aspazijas bulvārī 32 šaha klubā "3+2". Izlasītais ļauj iepazīt gan slavenu šahistu, gan personību. Uz sarunu aicinājām grāmatas autoru: šahistu un vēsturnieku Andri Tihomirovu. Cik šodien ir pazīstams Mihails Tāls? "Mēdzu kādreiz uz ielas paprastīt, it īpaši Vērmanes dārzā, kad eju garām Mihaila Tāla piemineklim, "Vai jūs zināt, kas ir Mihails Tāls?". Daļa saka, ka tādu vispār nezinot, protams, pieklājības pēc daudzi atbild, ka kaut kur dzirdēts. Bet visbiežākā atbilde ir "kaut kāds šahists," stāsta grāmatas autors.

Okupācijas muzejā 9. jūlijā tiks atklāta Andras Putnis grāmata "Ko manas vecmāmiņas man nestāstīja" - divu sieviešu ceļojums no kara plosītās Eiropas uz Austrāliju. Grāmata ir personīgs un emocionāls ceļojums dzimtas vēsturē, par divu latviešu ģimeņu likteni un latvisko identitāti trimdā. Debijas grāmatā Andra Putnis stāsta par savām vecmāmiņām Mildu Māsēnu Bērziņu (1913-1997) un Alīnu Putnis (1924-2021), kuras piedzīvoja Otrā pasaules kara šausmas un došanos trimdā uz Austrāliju. Andra Putnis ir dzimusi un augusi Austrālijā. Grāmata Austrālijā iznāca 2023. gadā ar nosaukumu What My Grandmothers Didn’t Tell Me, bet tagad tā iznākusi apgādā "Zvaigzne ABC". Grāmatu latviešu valodā tulkojusi Daina Grūbe. Liega Piešiņa par šo grāmatu sarunājās ar Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdētāju Valdu Liepiņu. Valda Liepiņa: Es šo grāmatu lasīju apmēram pirms gada, un tad man šķita, ka tā noteikti jātulko latviešu valodā, jo šis ir neparasts stāsts, varētu teikt, pat ļoti intīms stāsts par abām vecmāmiņām. Daudz kas izstāstīts, ko parasti, man liekas, nestāstītu. Odziņa ir arī tā, ka Andra Putnis reflektē, atskatās uz to, kā kara laika traumas ir ietekmējušas viņas vecākus un viņu pašu. Man liekas, ka tā ir salīdzinoši nesena atklāsme, kā mūsu vecāku vai vecvecāku piedzīvotais kara laikā ir ietekmējis mūs nezinot, un droši vien arī mūsu bērnus, jo pārnesamas ir šīs traumas, kas pārdzīvotas. Varat izstāstīt arī kādu konkrētu epizodi no grāmatas? Te ir eleganti izstāstīts, kā, piemēram, viena vecmāmiņa izbrauc no Latvijas ar puišeli pie rokas un gaidībās. Otru bērnu viņa laiž pasaulē Vācijā, militārajā slimnīcā. Otra meita tiek atšķirta no vecākiem un nosūtīta uz Vāciju darba dienestā. Viņa vairs nekad nesatiek savus vecākus. Cilvēki taču meklē mīlestību. Nelaimīgās mīlestības un negaidītais bērniņš, un ko darīt ar šo bērniņu, jo viņa ir palikusi viena - viss tas, kas nāk līdzi dzīvē ar to, ka viņa ir dabūjusi atdot bērniņu adopcijai. Kad iznāca grāmata, rakstnieces tēvs viesojās Latvijā, es ar viņu tikos un teicu, ka ir apbrīnojami, ka ļauj šo visu izstāstīt grāmatā. Viņš teica, ka jā, viņa mamma no sākuma piekritusi, bet tad, kad izlasījusi grāmatu, gandrīz vai negribēja, lai to publicē, bet beigās esot atļāvusi. Tas to visu padara tik ļoti dzīvu, un sāpes ir tik īstas. Bet vēl pa vidu ir tas, kur Andra apstājas un padomā par to, kā tas ir ietekmējis arī viņas vecākus un viņu. Kas viņa ir kā Austrālijā dzimusi latviete, kura diemžēl nerunā latviski, bet tāpat latviete? Kādas ir viņas attiecības ar Latviju šodienas ģeopolitiskajos apstākļos? Kā šī grāmata var palīdzēt izprast to, ko var redzēt Okupācijas muzejā? Andrai pēdējās sešas lapaspuses ir tieši par to, ka viņa viesojās Okupācijas muzejā. Viena vecmāmiņa ir Milda. Staigājot pa Okupācijas muzeju, viņa ieraudzīja Mērijas Stakles kabatlakatiņu, uz kura viņa ieraudzīja vārdu “Milda”. Lai gan saprata, ka tā nav viņas Milda, bet tikpat labi viņas vecmāmiņa būtu varējusi būt starp tām sievietēm. Mēs runājam par okupāciju, un cilvēki iedomājas, ka mēs runājam tikai par Latvijas okupāciju trīs režīmos - padomju, nacistu, padomju. Bet bez okupācijas nebūtu trimdas, nebūtu šo stāstu par bēgļiem, cilvēkiem, kuri izgāja ļoti smagus apstākļus. Nebija viegli nodibināt jaunu dzīvi Austrālijā. Vēl ir stāsts, ka pēkšņi ne ko kurienes parādās vienas vecmāmiņas vīrs no Latvijas, Rūdis, kurš grib atbraukt ciemos, satikt savus bērnus un tā tālāk. Viņš jau bija tas, kas visu laiku mudināja, lai viņi brauc atpakaļ. Neatceros, kurai vecmāmiņai mamma bija atrakstījusi: “Tagad mums ir viss tas, kas avīžpuikam tādā un tādā ielā”. Tātad skaidrs, ka viņiem vairs nav nekā. Tulkojuma vākam esam izvēlējušies skaistu bildi, kur Milda staigā pa Rīgu. Tur uzreiz redzams tas skaistais, kas varēja turpināties. Un apakšā - kā viņiem jādodas, jākāpj uz kuģa, lai brauktu prom. Un pa vidu ir balta svītra, kas skaudri parāda, kā dzīve tika izjaukta. Ļoti skaisti ir izstāstīts stāsts, kā tas ir - jaunai sievietei atbraukt uz Latviju, apciemot vairākas vietas, iet garām Brīvības piemineklim un saprast, ka šis ir tas piemineklis, gar kuru gājušas viņas vecmāmiņas, par kurām viņa raksta.

Dzejniece, dramaturģe un rakstniece Kirana Milvuda Hārgreiva ir ieguvusi atzinību visā pasaulē – viņas grāmatas tulkotas jau trīsdesmit valodās. Viņa dzimusi Sarejā, un bērnībā sapņoja kļūt par kaķi, kaķa īpašnieci vai pirmo sievieti, kas aizlidos uz Marsu. Viņai izdevies piepildīt tikai vienu no šiem sapņiem – dot mājas pat diviem no patversmes paņemtiem kaķiem, toties laika gaitā radusies pārliecība, ka rakstnieks var iztēloties itin visu, ko vēlas. Autore par grāmatu "Džūlija un haizivs" ne tikai saņēmusi Baltvilka balvu, bet 2024. gada Bērnu un jauniešu žūrija vecuma grupā 11+ grāmatai piešķirta 3. vieta. Tad arī viņa viesojās Latvijā. Savukārt grāmatas ilustrators Toms de Frestons ir mākslinieks un rakstnieks, kurš savos darbos runā par cilvēcību un izmisumu, atklājot cilvēkā mītošās bailes par pasauli. Viņi ar Kiranu iepazinās 2009. gadā, kad Kirana studēja Kembridžas Universitātē un Toms tur bija rezidējošais mākslinieks. Kopš tā laika viņi ir kopā gan dzīvē, gan dažādos projektos. Liega Piešiņa tikās ar grāmatas tulkotāju un izdevniecības "Jānis Roze" vadītāju Renāti Punku.  Renāte Punka: Pagājušajā gadā, kad runa bija par Baltvilka balvu un Kirana Milvuda Hārgreiva viesojās Rīgā, mēs par grāmatu “Džūlija un haizivs” diezgan daudz runājām. Protams, tika pieminēts un uzteikts arī Toms de Frestons, kurš veidojis grāmatas vizuālo noformējumu. Šajā darbā Džūlija ir tik tumsnēja ne tikai tāpēc, ka runa ir par okeāna dzīlēm, bet arī tāpēc, ka Toms šajā grāmatā atdzemdināja ugunsgrēkā bojā gājušus darbus, apdegušus mākslas darbu fragmentus, jo viņa darbnīcā bija plosījies ugunsgrēks. Šī ir grāmata par sarežģītām tēmām, bet ārkārtīgi gaiši, skaisti un saistoši uzrakstīta. Šos epitetus es droši varētu attiecināt arī uz jauno grāmatu “Leila un zilā lapsa”. Ja darbā “Džūlija un haizivs” viena no tēmām ir ilgmūžība dabā un esības noslēpumi, ko varam meklēt arī citu dzīvu radību gēnos un mēģināt risināt cilvēku pasaules medicīniskas problēmas, pētot dzīvo dabu, tad “Leilā un zilajā lapsā” viena no pamattēmām ir tas, kas šobrīd notiek ar klimatu un kā tas ietekmē ne tikai mūs pašus un mūsu turpmākās izredzes, bet arī dzīvo dabu ap mums. Ja “Džūlija un haizivs” vairāk bija par Džūliju un haizivs tur parādījās ļoti fragmentāri, drīzāk kā nojaušama, rēgaina vīzija, tad zilā lapsa šajā grāmatā ir pilnīgi reāla, tai pat ir bijis īsts prototips vārdā Anna. Kirana, viesodamās Latvijā, minēja, ka šīs grāmatas ierosme ir bijusi ziņās izlasīta informācija par šo lapsiņu, kas bija neticami garu attālumu pa sasalušo ledu nogājusi no Norvēģijas līdz Kanādas piekrastei. Iemesls ir tāds, ka klimata izmaiņu dēļ sarūk aukstie reģioni, mainās lietas, kas ietekmē ziemas un vasaras, ko gan mēs izjūtam savā ikdienā, gan izjūt arī polāro apvidu dzīvnieki. Šī lapsiņa ir spilgts piemērs tam, kā daba cenšas pielāgoties un reaģēt uz to, kas notiek."