Kultūras rondo

Un Pāvilostā "PAiR" rezidencē atklāta piemiņas izstāde gleznotājai Aijai Zariņai „Maigais svārsts”. Māksliniece šogad aizgāja mūžībā, bet viņai bija paredzēta rezidence Pāvilostā septembrī un oktobrī, ar izstādes atklāšanu 8. novembrī. Tagad 8. novembrī atklāja piemiņas izstādi. Dažas atmiņu skices no režisores Māras Ķimeles, ar kuru Aija Zariņa strādāja kā scenogrāfe; no Ievas Rupenheites, kura veidoja Aijas izstādi Ventspils muzejā; no operatora un fotogrāfa Haralda Vecvagara, kura fotogrāfijas skatāmas izstādē, mākslas zinātnieces Elitas Ansones un izstādes ‘’Maigais svārsts” kuratora Kristiana Fuksa. Izstāde būs apskatāma līdz 2026. gada 1. martam. Apmeklējums ir bez maksas. To iespējams apskatīties, iepriekš piesakoties. Jāraksta uz e-pastu info@vvfoundation.org.

Drīz uzzināsim "Spēlmaņu nakts" balvas ieguvējus. Līdz tam esam lēmuši aicināt teātra kritiķus, kas nav iesaistīti "Spēlmaņu nakts" žūrijā, veikt trīs izvēles no balvai nominētajiem. Mūsu pārsteigums - katram no viņiem favorītu trijnieks kārtojies citādāks. Toms Čevers izvēlējies runāt par savdabīgāko aizvadītās sezonas  iestudējumu, par drosmīgu materiālu izvēli un par sarežģītiem uzdevumiem aktrisei. Toma Čevera aizvadītās sezonas spilgtākie skatuves notikumi izcelti kategorijās "Gada aktrise", "Gada lielas formas izrāde" un "Gada video mākslinieks".  Kategorijā "Gada aktrise" viena no nominētajām ir Veronika Plotņikova par Lēdijas Makbetas lomu M. Čehova Rīgas Krievu teātra izrādē "Lēdija Makbeta". Toms Čevers arī izceļ "Gada lielas formas izrādei" nominēto Valmieras teātra iestudējumu "Burvju kalns". Režisors Toms Treinis. Tāpat kritiķis pievērš uzmanību Oļega Šapošņikova iestudējumam "Kāds noteikti atnāks" Daugavpils teātrī. "Spēlmaņu nakts" žūrija par darbu pie iestudējuma nominējusi Annu Meldrāju kategorijā "Gada video mākslinieks".

Gaidot "Spēlmaņu nakts" ceremoniju, par aktualitātēm skatuves mākslā izvaicāsim Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētāju Ojāru Rubeni. Jautājam arī par diviem Eiropas teātra notikumiem, kas norisinājās Dailes teātrī, “STAGES” forums un Eiropas Teātru apvienības (European Theatre Convention, ETC) starptautisko teātra konferenci. Protams, svarīgs ir arī budžets kultūrai un vēlēšanu tuvošanos tik agri. Runājot par skatītāju balsojumu "Spēlmaņu naktij", Ojārs Rubenis atklāj, ka šogad izvēlēta cita stratēģija. Katru teātri aicināja izvirzīt vienu izrādi, vienu aktrisi un aktieri. "Teātri piegājuši ļoti dažādi. Kāds teātris izvirza tos, ko jau ir nominējuši mūsu kritiķi, mūsu žūrija, kāds teātris mēģina šo uztvert kā reklāmas pasākumu un izvirzīt kādu izrādi varbūt, kura mazāk tiek izpārdota. Tas ir teātra viedoklis šoreiz, un man būs ļoti un es domāju, ka visiem būs ļoti interesanti, ko par to saka skatītāji," atzīst Ojārs Rubenis. "Reizumis man liekas, ka skatītāja viedoklis ir tas būtiskākais, jo beigu beigās viņi jau ar biļetēm un savu mīlestību novērtē. Un Latvijas teātra skatītāji ir unikāli, neskatoties uz biļešu cenu pieaugumu, neskatoties uz pārpildītām zālēm, neskatoties uz politiskām finesēm un visu pārējo, viņi pērk biļetes, iet, pārdzīvo, dusmojas. Un pēc izrādēm nāk man klāt, mani uzpazīdami, un saka: kāpēc šitā izrāde tāda, kāpēc tā ir tāda? Es ļoti mīlu Latvijas teātra skatītājus un apbrīnoju viņus, ka viņi ir gatavi savus līdzekļus veltīt un iet uz tik daudzām izrādēm."  Skatītāju balsojums ir pieejams portālā LSM.lv. Ojārs Rubenis neslēpj, ja nākamā gadā budžeta taupības procesi skars arī Latvijas teātrus. Taču viņš izsaka kādu piedāvājumu "Man jau sen liekas, ka kultūras kopējā ainā ir nepieciešama riktīga revīzija," norāda Ojārs Rubenis. "Man liekas, ka mums ir jāpārskata, cik mums kas ir nepieciešams uz mūsu kopējo sabiedrību, jo kultūras pasākumu apjoms ir milzīgs, neaptverams. Es ļoti daudz ko negribu vispār skatīties un redzēt, bet, ja es gribētu redzēt vai noklausīties to, ko es gribu redzēt, tad reizēm ir tā, ka vienā vakarā ir 3-4 pasākumi, kurus tu ļoti gribētu redzēt, un tā nav teātra izrāde, uz kuru tu vari aiziet vēl pēc divām vai trijām nedēļām. Nē, viņi ir vienreizēji. Tu skaidri zini, ka uz Liepājas jubilejas pasākumu tu nevari paspēt aizbraukt, jo tev ir vēl viens pasākums. To tu vairāk nekad neredzēs jo tu vari noklausīties radio "Klasikā" vai citur, bet klātbūtnē nē.  Zāles ir pilnas. Paldies Dievam, uz muzejiem iet un uz kultūras namiem iet, un uz dažādiem pasākumiem, ko taisa visādās estrādēs, cilvēki iet. Tas nozīmē, ka kultūra ir vajadzīga." Ko tā revīzija varētu nozīmēt? Ojārs Rubenis: Domāju, ka mēs ļoti skrupulozi varētu pārskatīt, cik daudz un kas mums ir nepieciešams, kaut vai domājot par tiem pašiem muzejiem. Es tikai dzirdu no malas, ka atkal kaut kāds muzejs tiek taisīts, vēl tur kaut kas tiek darīts, cik mums viņš ir vajadzīgs? Cik ir apmeklētāju bijuši? Kas to finansē? Cik daudz iesaistās privātais kapitāls? Un kultūrā vairāk nekā varbūt citur ir tā privātā partnerība ļoti vajadzīga. (..) Līdz ar to man liekas, ka tā revīzija kopumā arī no ministrijas puses būtu ļoti pārskatāma. Tai skaitā arī ļoti skrupulozi iziet cauri Kultūrkapitāla fondam. Kultūrkapitāla fonds ir brīnišķīga lieta un brīnišķīgi atbalstāma, bet, ja mēs Kultūrkapitāla fondā redzam, ka vienu reizi konkrētie cilvēki un projekts nav aizgājis un tam ir maza piekrišana vai maz skatītāju, tad ir jautājums - kam mēs strādājam? Un tad dod otrreiz tam pašam līdzīgam un trešoreiz, un tā atdeve nav. Līdz ar to tas atdeves mērīšanas process, man liekas, mums pagaidām buksē. Brīdī, kad mums ar naudu ir tik grūti, es domāju, ka ļoti skrupulozi vajadzētu iet cauri tam visam.  Bet runājot par mūsdienu iestudējumiem un to saistītu ar šodienas aktualitātēm, Ojārs Rubenis uzskata, ka ir pienācis laiks runāt no skatuves runāt skarbi.

Latvijas Nacionālā bibliotēka aicina 8. novembrī svinēt latviešu grāmatas piecsimtgadi kopā. Tas būs cikla “Latviešu grāmatai 500” kulminācijas pasākums “Cauri tumsai ar grāmatu”. Svētku ievadā tiešraide Kultūras rondo, iepazīstinām ar programmu un tiekamies ar organizatoriem. Latvijas Nacionālā bibliotēka aicina ikvienu gan Latvijā, gan diasporā atzīmēt 500 gadus, kopš ir iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā. Pasākums notiks klātienē LNB, tiešraide no LNB būs skatāma 100 Latvijas bibliotēkās, kā arī diasporas kopienās. Vairāk nekā 30 vietās tiešraidi papildinās īpaši klātienes notikumi. Ar pasākuma programmu var iepazīties šeit. Kultūras rondo sarunājamies ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) direktori Dagniju Baltiņu, kā Latvijas Nacionālās bibliotēkas  Bērnu bibliotēkas direktoru un Skaļās lasīšanas uzvarētāju Robertu Gāži no Igauņu pamatskolas Rīgā. Notikuma “Cauri tumsai ar grāmatu” režisors un tiešraides moderators Reinis Suhanovs iepazīstina ar gaidāmajiem notikumiem Ziedoņa zālē, kas saistīti gan ar lasīšanu, gan rakstīšanu. Daudzpusīgais kultūras antropologs, Filadelfijas Brīvo Latvju biedrības pārstāvis Pēteris Dajevskis iepazīstina ar Karšu lasītavā gaidāmo „Novadpētnieku launagu”. Režisors Jānis Znotiņš un aktieris Emīls Krūmiņš aicina uz “Jauno grāmatnieku izstādi”, kurā varēs skatīt akcijā “Mana grāmata” bērnu radītās grāmatas no dažādām Latvijas vietām un arī diasporas. LNB norisināsies arī alternatīvajai lasīšanai veltīta programma “Pagrabs”. Alternatīvā lasīšana parāda, ka teksts ir dzīvotspējīgs ārpus grāmatas – kā pašizpausmes akts vai kolektīvs žests, tetovējums uz ādas, grafiti pilsētvidē vai ieraksts dienasgrāmatas lappusēs. Plašāk stāsta LNB Pētniecības un interpretācijas centra projekta vadītāja un kuratore Ineta Vaivode un LNB muzejpedagoģe Anita Smeltere. Rakstnieks Svens Kuzmins pa LNB pārvietojas kopā ar pārvietojamo skaļruni un informē par gaidāmajiem notikumiem. Viņš ir "mobilais šveicars", kuru varēs sastapt visos ēkas stāvos. Ar Svenu Kuzminu runājam arī par to, vai viņš pieļauj, ka paša rakstīto grāmatu izdod tikai digitāli. Bet būs arī „Digitālās vakariņas”, kurā runās par to, kā lasīšana izpaužas digitālajā laikmetā? Kāda būs grāmata nākotnē? Sarunājamies ar LNB digitālās pētniecības pakalpojumu vadītāju Andu Baklāni. Uzklausām Rīgas 45. vidusskolas skolēnus, kuri dalās pirmajos iespados par pasākumu. Režisors Lauris Gundars, kurš ir arī rakstnieks, bet šodienas pasākumā arī tēlos rakstnieku. Performacē “Rakstītājs. Grāmata. Lasītājs” viņš aicinās tikties ar citiem rakstniekiem. Kopa ar grāmtniecības vēsturnieku, Latvijas Nacionālas bibliotēkas vadošo pētnieku Paulu Daiju atminamies, kā tapa raidījumu cikls Latvijas Radio „Grāmatai pa pēdām”. Viņš arī atgādina, ka platformā „Manabalss.lv” var parakstīt „Rīgas manifestu”, kas aicina lasīt un saglabāt zināšanas nākotnei.

Viduslaiku mistiķes un dzejnieces Hildegardes no Bingenas darbus no jauna atklāj gan izdevēji, gan mūziķi. Kultūras rondo saruna par viduslaiku mistiķi un dzejnieci Hildegardi no Bingenas. Un iemesls šai sarunai – grāmatā izdota viņas liturģiskā luga "Tikumu ordenis". Stāsta izdevuma idejas autore, ilustratore un priekšvārda autore Linda Mence un tulkotājs Mārtiņš Laizāns, kā arī vokālās grupas „Putni” vadītāja Antra Dreģe un senās mūzikas pētniece, grupas dalībniece Dārta Paldiņa. Luga "Tikumu ordenis" stāsta par dvēseles ceļu, pieņemot 13 tikumus, pretim Dievam. "Šī luga ir kā apsolījums, ka beigās viss tomēr būs labi," sarunā atzīst darba tulkotājs no latīņu valodas Mārtiņš Laizāns. Hildegarde no Bingenas (Hildegard von Bingen, 1098–1179) ir viduslaiku mistiķe, dzejniece, komponiste, dziedniece, klostera vadītāja un sludinātāja, kuras dzīve un darbi turpina pārsteigt un apburt arī šodien. Garās dzīves laikā Hildegarde pierakstījusi un interpretējusi savas mistiskās vīzijas darbā Scivias (no lat. Sci vias Domini – “Zini tā Kunga ceļus”), sarakstījusi medicīnai veltīto "Causae et curae" (“Cēloņi un ārstēšana”), dziedinājusi slimos, pieņēmusi dzemdības, komponējusi ne vien “Tikumu ordeni” (Ordo Virtutum), bet daudz citu skaņdarbu, vadījusi klosteri un radījusi pati savu valodu Lingua Ignota. “Tikumu ordeņa” atdzejojums un ilustrācijas ir mēģinājums ieklausīties viduslaiku mistiķes vārdos, ļaujot tiem zaļot balsī, domā un rokās. Liturģisko lugu "Ordo Virtutum" Hildegarde sarakstījusi ap 1152. gadu tolaik nesen uzceltajā Rupertsbergas klosterī. “Tikumu ordenis” ir alegorija, kas stāsta par dvēseles ceļu atpakaļ pie Dieva. Tā iekļaujas psychomachia tradīcijā, kuras aizsākumi meklējami vismaz 5. gadsimtā ar Prudentiju (348–405), kura darbā Psychomachia dvēsele cīnās ar grēku, palīgā saucot personificētus tikumus. Grāmata ir bilingvāla, Hildegardes no Bingenas liturģisko lugu var lasīt gan latīnu, gan latviešu valodā. Izdevis apgāds "Neputns".

Visu laiku ražīgākā ekslibru autore – tā var teikt par grafiķi un ekslibru autori Dzidru Ezergaili. Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) krājumā glabājas tūkstošiem viņas ekslibru. Izstāde „Dzidra Ezergaile. Kosmoss un ekslibri”, kas skatāma LNB 4.stāva ātrijā, sniedz nelielu ieskatu mākslinieces radītajos ekslibros, atspoguļojot kosmosa tēmu. Speciāli izstādei laikmetīgā māksliniece Zane Zelmene radījusi audiovizuālu darbu, izceļot Dzidras Ezergailes  grafikas darbu motīvus un to kinētiskās īpašības. Izstāde „Dzidra Ezergaile. Kosmoss un ekslibri” Latvijas Nacionālās bibliotēkas 4. stāva ātrijā būs skatāma līdz 2026. gada 18. aprīlim.

Intelektuālis un vara. Kultūras rondo filozofi Andrejs Balodis un Ainārs Kamoliņš iepazīstina ar pētījumu rezultātiem un pārdomām par padomju mantojumu Latvijas filozofiskās domas telpā, literatūras un padomju filozofijas attiecībām. Raidījuma viesus interesējis, kā Latvijas pirmās brīvvalsts filozofi, arī citu zinātņu pārstāvji, atjēdzoties padomju ideoloģijas apstākļos, ir mēģinājuši sadzīvot ar jauno varu un turpināt savu darbu.  -- 7. novembrī Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Gara mājā (Miera iela 58a) norisināsies sekcija “Filozofija Latvijā (1944–1991): konversijas un pārrāvumi”, kurā pētnieki dalīsies ar pētījumu rezultātiem un pārdomām par padomju mantojumu Latvijas filozofiskās domas telpā, literatūras un padomju filozofijas attiecībām,  intelektuāļu likteņiem un lomu totalitāru režīmu ietvaros. Sekcijas ietvaros referenti aplūkos arī jaunākās tendences un metodoloģiskos izaicinājumus padomju pieredzes izpētē. Andrejs Balodis skaidros kvalitatīvu empīrisku datu izmantojumu darbā ar intelektuālās vēstures tematiku un raksturos biogrāfiski naratīvi interpretatīvās metodes lietojumu. Velga Vēvere ir analizējusi filozofiskajiem jautājumiem veltītās publikācijas Latvijā laikā posmā no 1944. gada līdz 1953. gadam un referātā aplūkos publikāciju tematiskās ievirzes. Sandra Leikarte prezentēs referātu par komponista Jāņa Ivanova (1906–1983) likteni padomju periodā un viņa Piekto simfoniju. Andris Gauja pievērsīsies iespējām atspoguļot filozofiskās domas attīstību filmās. Anna Freiberga aplūkojas staļinisma laika literatūras iezīmes Annas Sakses (1905–1981) romānā “Pret kalnu”. Andris Hiršs prezentēs referātu par kritikas un paškritikas praksēm pēckara Staļina laikā Latvijā, pievēršoties Paula Dāles (1889–1968) un Mildas Palevičas (1889–1972) paškritikas referātiem. Ainārs Kamoliņš aplūkos latviešu būvinženiera Artura Tramdaha (1884–1974) filozofiskos uzskatus par tehnikas jautājumiem starpakaru periodā, kā arī pret viņu izvērsto padomju režīma kampaņu un Tramdaha sniegto “grēksūdzi”. Paula Elmere padomju periodu apskatīs kā “sarežģīto pagātni” un tā analīzei piedāvā izmantot Aleidas Asmanes (dz. 1947) memoriālās kultūras nojēgumu. Konferenču sēriju plkst. 19.00 Stūra mājā (Brīvības iela 61) noslēgs pasākums “Padomju filozofu paškritikas: performatīva diskusija”. Paškritika padomju ideoloģijas ietvaros bija plaši praktizēta subjekta konstruēšanas tehnika, kuras nolūks bija audzināt pilsoņus un atmaskot ienaidniekus. Filozofi, kuri palika Latvijā pēc 1944. gada, bija spiesti publiski nožēlot savus agrākos uzskatus. Pasākumā performatīvi tiks izspēlēti Paula Dāles un Mildas Palevičas paškritikas referāti, kā arī norisināsies diskusija par intelektuāļu lomu totalitāras varas apstākļos. Lomās: Daiga Kažociņa (Palēviča) un Kārlis Reijers (Dāle). Diskusiju vada: Andris Hiršs, Andrejs Balodis un Ainārs Kamoliņš. Sekcija notiek starptautisko konferenču sērijas "Kultūras krustpunkti XIX" ietvaros.

Arnolda Šēnberga romantiskā oratorija “Gurres dziesmas” šonedēļ skanēs Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” desmitgades svinību kulminācijā. Par “Lielā dzintara” desmit gadiem, oratorijas saturu un tās īpašo vērienu Kultūras rondo iztaujājam koncertzāles “Lielais dzintars” māksliniecisko vadītāju Orestu Silabriedi. 7. un 8. novembrī plkst. 19.00 Liepājas koncertzāle “Lielais dzintars” aicina klausītājus pievienoties desmitgades svinību kulminācijai, kurā tiks īstenots sen lolots sapnis – Arnolda Šēnberga romantiskā oratorija “Gurres dziesmas”. Koncerts ir daļa no Eiropas kultūras galvaspilsētas “Liepāja 2027” programmas, kas uz vienas skatuves apvienos vairāk nekā 250 profesionālu mūziķu – piecus solistus, lielu jaukto kori, trīs vīru korus un grandiozu orķestri. Šis ir pasaulē reti atskaņots opuss, kas Latvijā līdz šim skanējis tikai divas reizes tā kolosālā mēroga dēļ. Skaņdarbs balstīts viduslaiku leģendā par karaļa Valdemāra un viņa mīļotās Toves skaisto mīlestību, kurai pienāk traģiskas beigas. Karaliene Helviga, greizsirdības apmāta, pasūta Toves nāvi. Valdemārs izmisuma lēkmē nolād Dievu, izraisot pārdabisku izrēķināšanos, jo pats tiek nolādēts klejot kopā ar spoku armiju. Rītausmai austot, visu vainago elpu aizraujošs un atpestījošs kora un simfoniskā orķestra saullēkts, skaistākais kāds vien iespējams. Atskaņojumu vadīs Modests Pitrens (Modestas Pitrenas). Viņa vadībā apvienosies Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, Rīgas Projektu koris, Igaunijas Nacionālais vīru koris, Liepājas Simfoniskais orķestris un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Mīlasstāsta emocionāli spēcīgo vēstījuma solisti būs Magdalēna Anna Hofmane (Magdalena Anna Hofmann), amerikāņu operdziedātājs Korbijs Velčs (Corby Welch). Viņiem pievienosies viens no vadošajiem Latvijas Nacionālās operas solistiem Mihails Čuļpajevs, Frankfurtes operas soliste Zanda Švēde un Vācijā un Latvijā ievērojamus panākumus guvušais basbaritons Olivers Cvargs (Oliver Zwarg).

„Ļoti kvalitatīva glezniecība”, „stipra  konkurence”, - atzīst žūrijas pārstāvji un jaunie mākslinieki, kuri piedalās starptautiskā jauno gleznotāju konkursā. Latvijas Mākslas akadēmijas aulā pašlaik skatāma starptautiskā jauno gleznotāju konkursa „The Young Painter Prize 2025” finālistu izstāde. Balvas laureātu uzzināsim 14. novembrī, ko izraudzīsies starptautiska žūrija. Konkurss notiek jau 17. reizi, taču pirmo reizi finālistu darbu izstāde sarīkota ārpus Lietuvas un Viļņas. Izstādes darba laiks no pirmdienas līdz piektdienai, un ieeja ir bez maksas.

Režisora Dāvja Sīmaņa jaunākā filma „Frankenšteins 2.0” savu pasaules pirmizrādi jau piedzīvojusi Jihlavas starptautiskajā dokumentālo filmu festivālā Čehijā. Latvijā filma pie skatītājiem nonāks nākamā gada sākumā. Par festivālā pieredzēto un „Frankenšteins 2.0” Kultūras rondo studijā izvaicāsim režisoru Dāvi Sīmani. Bet īsi pirms sarunas raidījumā Dāvis Sīmanis Kultūras akadēmijā atklāja ikgadējo starptautisko konferenču sēriju "Kultūras krustpunkti XIX". Un savā atklāšanas viņš bija ļoti tiešs un, varētu pat teikt, nesaudzīgs, runājot par kultūru un izglītību.  "Mums ir unikāla iespēja pieredzēt, kā cilvēki, kam esam deleģējuši varu, ir cilvēki bez kultūras, domāšanas, idejām, ar aukstu, trulu politisku aprēķinu, izrīkoties ar valsti, kā viņiem ienāk prātā. Šī situācija ir baisa," atklājot konferenci norādīja Dāvis Sīmanis. Turpinot domu, raidījumā viņš vērtē: "Domāju, ka mēs dzīvojam ļoti kritiskā brīdī un arī ļoti skumjā brīdī, kas, es ceru, pārtaps uz nākotni vērstā." Viņš norāda, ka konferencē vairāki pētnieki dažādos aspektos runās par to, kādā veidā kultūra var sasniegt sabiedrību, un kultūras satura pieejamība ir svarīga ikvienam. "Mēs redzam to, ka šobrīd sabiedrības intereses pārstāv vienkāršu saprātu ignorējoša politiska grupa, kura principā uzskata, ka tai ir dots mandāts izrīkoties ar mūsu nākotni, kā viņiem ienāk prātā," atzīst Dāvis Sīmanis.  "Šajā brīdī ir ļoti svarīgi, lai mēs būtu pietiekami gudri, pietiekami izglītoti, pietiekami bagāti savā kultūras spēkā, lai pateiktu, ka mēs tā negribam. Ka viņi nerunā mūsu valodā, viņi neizsaka mūsu domas. Lai arī kā viņi cenšas pierādīt ar dažāda veida dīvainiem faktiem un dažāda veida argumentiem, tas viss ir smieklīgi. Mums ir jādomā par mūsu bērnu, mūsu jauniešu nākotne un kādā valstī viņi dzīvos.  Manuprāt, jaunieši ļoti stingri ir pateikuši, kurā virzienā viņi vēlas virzīties. Viņi ir pateikuši nē visai šai principā gerontokrātu, veco cilvēku, kas izmisīgi savā ziņā arī kontekstā ar filmu, ko esmu veidojis, turas pie savas eksistences pēdējā perioda. Principā ir gatavi, kā saka, sačakarēt visu, kas paliek aiz viņiem, jo vienkārši zina, ka viņi tur vairs nedzīvos. Šī ir baisa attieksme. Es domāju, ka mums kopā tas izdosies, un es ceru, ka ceturtdien protestos šeit pat blakus sapulcēsies tik daudz cilvēku, ka to nevarēs vienkārši norakstīt uz kaut kādu nelielu neveiksmi, kaut kādu dīvainu cilvēku grupiņu, kas pēkšņi kaut ko mēģina iebilst Saeimas visvarenība." -- Filmas „Frankenšteins 2.0” idejas pirmsākumi meklējami Covid-19 pandēmijas laikā – periodā, kad pieauga vientulības sajūta, bailes un apziņa par cilvēka mirstīgumu. Filmas autori – režisors Dāvis Sīmanis, scenārija līdzautors Uldis Tīrons, operators Andrejs Rudzāts – devās eksistenciālā un reizē ironiskā izpētes ceļojumā, lai noskaidrotu, vai zinātne un jaunās tehnoloģijas patiešām spēj pagarināt cilvēka dzīvi vai pat pārvarēt nāvi. No sākotnēji šķietami nopietna pētījuma filmas uzņemšana pāraug absurdā, aizraujošā odisejā pa ASV, Krieviju un Eiropu, filmas veidotājiem sastopot zinātniekus, tehnoloģiju pionierus un pašpasludinātus nemirstības praviešus. Pievēršoties mūsdienu sabiedrības apsēstībai ar nemirstību, filma vienlaikus neatļaujas izdarīt pārsteidzīgus secinājumus par nākotni bez novecošanas un nāves. Filmas „Frankenšteins 2.0” producents ir Guntis Trekteris, tā veidota kā Latvijas un Čehijas kopražojums, ko atbalstījis  Nacionālais Kino centrs un Čehijas Filmu fonds. Filma tiks izrādīta Latvijas kinoteātros 2026. gada sākumā.

Raidījumā Kultūras rondo saruna par kultūras un mākslīgā intelekta krustpunktiem, kam šonedēļ veltīta konference konference „Mākslīgais intelekts kā kultūras satura daudzveidības avots un apdraudējums. Mākslinieka, auditorijas un politikas perspektīva” Kultūras akadēmijā. Tiekamies ar Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātes pētnieci Zani Šimi un sazināmies ar Elīnu Vikmani, kura pašlaik strādā pasaules lielākajā muzeju un pētniecības kompleksā – Smitsona institūtā. Sarunas ievadā skan „kordziesma”, kas ir viens no miljoniem „šļurmākslas” mākslīgās daudzveidības piemēreim, ko dažās sekundēs var radīt ar pašlaik internetā pieejamajiem mākslīgā intelekta rīkiem. Un „šļurmāksla”, kā mēs latviski nolēmām tulkot anglisko terminu „slop art” jeb „slort”, ir arī viena no tēmām, kas pašlaik ir Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātes pētnieces Zanes Šimes uzmanības centrā. "Mākslīgais intelekts, piemēram, chatgpt un daudzi lielo valodu modeļi, kas tiek lietoti dažādas informācijas radīšanai,  ir pierādījuši savas aplamības. Ļaudis, kas maldīgi uzticas informācijai, ko sniedz šie pakalpojumi, var nonākt lielākās aplamībās. Par to runā ne tikai akadēmiski eksperti," sarunā norāda Zane Šime.  Viņa arī min, ka aizvadītās UNESCO digitālās un informatīvās nedēļas vadmotīvs bija - mākslīgais intelekts var pieļaut kļūdas, kur ar piemēram skaidrots, kā šādas aplamības notiek. "Viena no lielākajām problēmām ir ar informācijas drošticamību, kad cilvēks palūdz, piemēram, chat GPT pateikt, kāda ir Latvijas valsts iekārta? Angļu valodā iedos konkrētus formulējumus kā atbildi. Ja uzdevumā nav norādīts piemērs atsaucēm, informācija nav izsekojama. Tas atšķir mākslīgā intelekta sniegto informāciju no tās, ko tradicionāli esam meklējuši dažādos avotos," norāda Zane Šime. "Pirmais, cilvēks pārbauda, cik drošticams vai aplams ir konkrētais resurss, pirms vēl skatās tekstu. Es uzticos šai ziņu platformai vai nē?"  Savukārt Elīna Vikmane min, kad Eiropa muzeju vidē ir jauna tendence - antropomorfie mākslīgā intelekta čatboti, kuri ir nevis tikai teksta lodziņi, bet tie ir tēli ar līdzību cilvēkiem un ļoti bieži balstīti uz vēsturiskām personām, īstām, reālām, dzīvojošām personām, kas tagad tiek pārradītas.  "Līdz ar to veidojas jaunas ētiskās dilemmas. Ir interesanti lūkoties, kā šīs pilnīgi jaunās inovācijas, ko muzeji ievieš tāpēc, lai veiksmīgāk komunicētu ar sabiedrību, nonāk pretrunā ar ētikas kodeksu, kurā tiem pēc iespējas precīzi, faktos balstīti, ir jāinterpretē mantojums," norāda Elīna Vikmane. "Mākslīgā intelekta čatbots paredz, ka muzeja darbinieks nevar kontrolēt, ko šis čatbots saka. Tādēļ, ka tas ir reāla vēsturiska persona, mēs faktiski nezinām, vai šī vēsturiskā persona tā domātu vai tā teiktu. Tad dilemma ir par to, vai muzejiem būtu vispār jāiet šajā virzienā, pēc iespējas akurātāk un arī vizuāli līdzīgāk šīs personas atainojot? Vai mums ir drīzāk ļoti pastiprināti jāpievēršas sabiedrības izglītošanai, skaidrojot, kas ir ticams un kas nav ticams. Un, jo līdzīgāki šie čatboti kļūst cilvēkiem, jo plašāk un izvērstāk viņi varēs runāt, jo cilvēki vairāk ticēs, ka tiešām tā ir bijis, tiešām tā viņi ir izskatījušies un tiešām bija, tā varētu būt domājuši un teikuši." "Te es saskatu zināmus riskus. Nupat Berlīnē redzēju vienas mākslinieces čatbotu, kas ir "sabarots" ar viņas dienasgrāmatām, un viņa faktiski ir programmēta tā, lai stāstītu tikai par saviem darbiem. Un vienlaikus es viņai uzdevu jautājumu par viena muzeja esamību, kas viņas dzīves laikā nebija, un viņa man atbildēja. Viņa nevarēja to zināt, jo viņas dzīves laikā šis muzejs nebija," turpina Elīna Vikmane. "Līdz ar to tās programmēšanas robežas tomēr mēs nevaram kontrolēt.  Otra iespēja, ko muzeji īsteno, viņi šobrīd no dzīviem cilvēkiem, kas tam ir piekrituši, vāc liecības. Piemēram, Ilinoisas holokausta muzejā holokausta liecinieki un izdzīvojušie zina, ka viņi pēc nāves kļūst par hologrammām. Viņi atbild uz neskaitāmiem jautājumiem, tūkstošiem jautājumu. Viņi tiek filmēti no visiem rakursiem, lai noķertu visas mīmikas nianses, kustības, žestus, lai pēc iespējas precīzāk atspoguļotu šo cilvēku. Un viņi apzinās, ka viņi kļūst par hologrammām. Šobrīd mēs varam sākt diskutēt, ka medicīniski mēs varbūt varam nodot savu ķermeni pētniecībai, bet savu balsi, savas idejas, savas atmiņas varbūt mēs varam nodot atmiņas institūcijai. Tas ir pilnīgi kaut kas jauns un nebijis. Šobrīd tās ētiskās robežas vai tas veids, kā mēs domājam, vienkārši mainās. Un es nesaku, ka tas ir labi vai slikti. Bet mākslīgais intelekts radīs pilnīgi jaunu lauku, kurā mēs tikai tagad mācamies saprast, kas mums šķiet ētiski pieņemami un kas nē. Tas attiecas arī uz muzejiem. Šķiet, ka liela atbildība ir pašam muzejam nodrošināt, ka apmeklētājs spēj atšķirt māksliniecisku izpausmi no fakta. Bet muzejs nevar viens pats uzņemties atbildību. Muzejs var izdarīt visu, lai paskaidrotu, ka šī ir mākslinieciska izpausme vai tas ir mākslīgā intelekta radīts atbilžu apkopojums. Apmeklētājiem arī būs jāuzņemas aizvien vairāk atbildība izvērtēt, kam tad mēs ticam, kam nē." -- No 4. līdz 7. novembrim Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA) norisināsies starptautiska konferenču sērija "Kultūras krustpunkti XIX", kas tradicionāli pulcēs pētniekus, studentus, politikas veidotājus, kultūras profesionāļus un radošo industriju pārstāvjus, lai diskutētu par aktuālākajiem kultūras un mākslas procesiem. Četru dienu konferenču sērija atklās plašu tematisko un formātu daudzveidību – no kultūras lomas sabiedrības attīstībā un jauniešu pilsoniskās līdzdalības līdz mākslīgā intelekta ietekmei uz kultūras saturu un jaunākajiem pētījumiem kultūras un radošo industriju jomā. 6. novembrī LKA Nacionālās filmu skolas paviljonā (Miera iela 58a) pulksten 10.00–16.30  sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju norisināsies starptautiskā konference "Mākslīgais intelekts kā kultūras satura daudzveidības avots un apdraudējums. Mākslinieka, auditorijas un politikas perspektīva" (Artificial Intelligence as a Source and Threat to the Diversity of Cultural Content: Perspectives of Artists, Audiences, and Policymakers).   Konferencē Latvijas un ārvalstu pētnieki sniegs daudzpusīgu ieskatu par mākslīgā intelekta ietekmi uz kultūras procesiem un māksliniecisko jaunradi – no tehnoloģiskajām un ētiskajām dimensijām līdz politikas plānošanai un kultūras mantojuma pieejamībai digitālajā vidē. Konferencē tiks aplūkotas arī radošās industrijas iespējas un izaicinājumi, ko rada ģeneratīvā mākslīgā intelekta izmantošana, savukārt konferences noslēgumā pētnieki pievērsīsies digitālās atmiņas un kultūras mantojuma resursu pieejamībai. Darba valoda – angļu.

Latvijas Radio simtgades rītā Kultūras rondo aicina uz lomu spēli tiešajā ēterā - viens aktieris, viens dzejnieks un divi tulkotāji, kā arī Kultūras rondo žurnālisti. Svētku noskaņu studijā radīs dzīvā mūzika. Esam bagāti un par to arī sarunas! Raidījuma ieskaņā to vada Gundars Āboliņš un Guntars Godiņš. Abi ir cieši saistīti ar Latvijas Radio, Gundars Āboliņš jau kopš 1964. gada, kad viņam bija pirmā loma Radioteātra iestudējumā. Guntars Godiņš ar Latvijas Radio bijis saistīts divas reizes - pagājušā gadsimta 80. gados un pirms dažiem gadiem, kad veidojis raidījumus Latvijas Radio. Latvijas Radiofons pirms simts gadiem savu skanējumu sāka ar Pučīni operas “Madama Butterfly” translāciju, kas nedaudz arī ieskanas fonā. Izvēle bija pilnīgi nejauša, jo iecerētajā dienā tieši šī izrāde bija Nacionālajā operā. Gluži kā šovakar, kad arī Latvijas Nacionālajā operā izrādīs “Madama Butterfly”, ko arī varēs klausīties Latvijas Radio 3 „Klasika”  tiešraidē. Bet Kultūras rondo studijā muzicē Erna Daugaviete (čells) un Reinis Jaunais (ģitāra). Viņu atskaņojumā klausāmies „Viesuļvētru” un „Brīzīti”. Īpašā svētku raidījuma vadītājiem pievienojas Kultūras rondo komanda - Ingvilda Strautmane, Laima Slava, Māra Rozenberga un Anda Buševica. Kopīgi stāsti un atmiņas par radio darbā pieredzēto. Arī par to, kas garšo Latvijas Radio žurnālistiem. Runājot par radio nākotni, nevar nepieminēt arī mākslīgo intelektu un to, kā tas maina un varētu mainīt arī Latvijas Radio nākotni. Sazināmies ar jauno mediju mākslinieku Jurģi Peteru, kurš Somijā, Tamperes universitātē doktorantūrā pēta, kā, izmantot mākslīgā intelekta rīkus, lai radītu jauna veida interaktīvas pieredzes, kur cilvēki ietekmē sistēmu, gan sistēma ietekmē cilvēkus. Pēta mijiedarbes rezultātu vairāk mākslas fokusā.

Mūsdienu intelektuāļa traģēdija – tā par tikko Jaunajā Rīgas teātrī iestudēto somu dramaturga Juhas Jokelas lugu „Docentes” saka aktrise Guna Zariņa. Viņa šajā izrādē atveido profesori, kuras iestāšanās par sava pētījuma rezultātiem pret pašas gribu ierauj viņu varas spēlēs un publiska naida atvarā. Universitātes vide gan ir tikai dramaturga izvēlēts ietvars, jo lugā ierakstītās situācijas atpazīs daudzi hierarhiskās struktūrās strādājošie. Izrāde tapusi Lindas Zaharovas režijā, un radošā komanda mēģinājumu gaitā ar pārsteigumu vērojusi, kā lugas notikumi arvien precīzāk izspēlējas arī Latvijas sabiedrībā. Izrāde „Docentes” sākas kā publiska lekcija: Gunas Zariņas atveidotā sociālpsiholoģijas profesore Johanna Virtanena iepazīstina ar savu pētījumu par darba vides klimatu universitātē. Tas atklāj vadībai netīkamu ainu: pasniedzēji jūtas pārlieku kontrolēti, viņu ikdienu pārpludina atskaites, viņi nejūt vadības ieinteresētību savā darbā. Izklausās pazīstami? Dramaturgs Juha Jokela šajā pirms pieciem gadiem rakstītajā lugā runā par Somiju, tomēr ātri kļūst skaidrs, ka stāsts nav tikai par Somiju un tikai par akadēmisko vidi, bet par universāli sāpīgu tēmu loku – no birokrātijas, neuzticēšanās un atsvešinātas priekšniecības līdz populisma barotnēm sociālajos tīklos un zinātnes diskreditēšanai. Guna Zariņa: „Es to izlasīju kā mūsdienu intelektuāļa traģēdiju pilnā šī vārda nozīmē. Lai arī [lugā] runa ir par akadēmisko vidi, šo tēmu matrica ir tik viegli pārliekama uz jebkuru citu institūciju vai profesiju. Man tās tēmas vienkārši likās nenormāli būtiskas, arī teātra laukā strādājot.” Luga „Docentes” līdz skatuvei nonākusi tieši Gunas Zariņas uzstājības dēļ. Savulaik viņai to atsūtījis teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis.

Liepāja kopā ar Kuldīgu un Dienvidkurzemi gatavojas Eiropas Kultūras galvaspilsētas norisēm 2027. gadā. Kultūra var mainīt būtiskus procesus sabiedrībā, uzskata "Liepāja 2027" rīkotāji. Par Liepājas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas radošajiem izaicinājumiem un iespējām Kultūras rondo studijā pārrunājam ar nodibinājuma "Liepāja 2027" valdes priekšsēdētāju Intu Šoriņu un māksliniecisko vadītāju Baibu Bartkeviču.

Pašiem romiem interesanti fotogrāfijās saskatīt savas saknes, romu vēsture ir bagātāka nekā mēs domājam – tādas atziņas izskan fotoalbuma atklāšanā par Baltijas romiem. Klajā nācis Lietuvas, Latvijas un Igaunijas romu vēsturei veltīts fotoalbums „(Ne)redzamās vēstures. Baltijas romi arhīvu fotogrāfijās”. Krāšņā izdevumā  apkopotas 100 fotogrāfijas no Baltijas valstu arhīviem un muzejiem, iekļauti arī pētnieku raksti par romu mantojumu. Apkopotais laika periods ir līdz Otrajam pasaules karam.

Zemapziņas iekustināšana Vidvuda Zviedra personālizstādē “Reiz bija zila zāle un zaļas debesis” Mākslas stacijā "Dubulti". Ar vērienīgu jaundarbu klāstu sevi piesaka mākslinieks Vidvuds Zviedris. Mākslas stacijā “Dubulti” līdz 2026. gada februārim aplūkojama viņa personālizstāde “Reiz bija zila zāle un zaļas debesis”. “Kas notiek ar mūsu psihi, ņemot vērā, ka vardarbība ir tik redzama, bet mūsu ietekme ir tik niecīga,” jautā Vidvuds Zviedris, kurš no 1995. gada dzīvojis un strādājis Amerikā, bet 2020. gadā atgriezies dzimtenē un tagad sarīkojis savu lielāko personālizstādi.

Oktobra kultūras notikumus pārskatām kopā ar kultūras žurnālistiem: "Delfi" kultūras nodaļas redaktori Noru Riekstu-Ķenģi, "TVnet" kultūras redaktoru Tomu Treibergu, Latvijas TV raidījuma "Kultūrdeva" vadītāju Henrietu Verhoustinsku, kura ir arī aizvadītās sezonas "Spēlmaņu nakts" žurijas priekšsēdētāja, un laikraksta "Diena" redaktoru Ati Rozentālu, kurš ir jaunās sezonas "Spēlmaņu nakts" žūrijas priekšsēdētājs. Oktobra kultūrslānis ir bijis tik biezs, ka bija jāizvēlas, ka dot priekšroku, lai arī apmeklēt gribētos visus pasākumus, kas notika vienlaicīgi. Mūsu oktobri, protams, ierāmē Latvijas Radio simtgade 1. novembrī. Aizvadīts kino festivāls "Riga IFF", kuru atklāja ar brāļu Ābeļu filmu "Dieva suns". Tajā bija arī Kristas Burānes filmas "Visi putni skaisti dzied" pasaules pirmizrāde un Jāņa Ābeļa "Testaments". Festivālā bija ļoti daudz vērtīgu filmu. Un pilnas skatītāju zāles. Šonedēļ Kristīne Opolais dziedās titullomu operas "Madama Buterfly” iestudējumā. Tas gan būs jau 1. novembrī. Bet Katrīna Paula Felsberga un Edgars Ošlejs uzvarēja Straptautiskajā Jāzepa Vītola vokālistu konkursā.  Teātros bijušas vērienīgas pirmizrādes – Raiņa ‘’Indulis un Ārija" Nacionālajā teātrī vēl septembra beigās un "Kritiens augšup" Jaunajā Rīgas teātrī. Arī vairāk saistoši iestudējumu nevalstiskajos teātris. Pasniegta gleznotājas Vijas Celmiņas stipendija jaunajai māksliniecei Ievai Putniņai. Mākslas centrā "Zuzeum" atklāta izstāde "Visa pasaule kā Bauhaus", papildinot Vācijas ekspozīciju ar divām pavadošām ekspozīcijām par Bauhaus sievietēm, kas cieši saistītas ar Rīgu. Līdz 15. novembrim pagarināta Maijas Tabakas izstāde "Ola Foundition". Bet aktuāls ir arī jautājums, kas saistās ne tikai ar mākslu, bet politiku. Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis ir paziņojis par iesaisītšanos jaunā politiskā kustībā "Bez partijām".

Dežūras slimnīcā viņi pielāgo mēģinājumu grafikam, bet koncertceļojumos viņu aptieciņas ir tik profesionālas, ka vajadzības gadījumā var palīdzēt arī citu kolektīvu dalībniekiem. Tas ir deju kolektīvs „Ačkups”, kura piederība Rīgas Stradiņa universitātei izskaidro lielo mediķu īpatsvaru dejotāju rindās. Un šo kolektīva superspēju par savu ikgadējo koncertu vizītkarti vēlas padarīt pirms trim gadiem dibinātais „Ačkupa” vidējās paaudzes – jeb nu jau profesionālo ārstu – sastāvs. Tāpēc 1. novembrī pirms koncerta aicina klausītājus apmeklēt „veselības stacijas” pie profesionāliem dejojošajiem ārstiem un saņemt konsultācijas, uz kurām citkārt jāgaida garās rindās. Sarunā piedalās „Ačkupa” dejotāji - ārsts nefrologs Kārlis Rācenis un uztura speciāliste Lāsma Brenča un kolektīva vadītājs Kaspars Brauns. Jurjānu Andreja Simfoniskās svītas „Latvju dejas” ceturto daļu, kas skan sizeta ievadā, nakts vidū pazīst katrs „Ačkupa” dejotājs. Jo Jurjānu Andrejs šai daļai deva senas latviešu dejas vārdu „Ačikops”, un tieši no tās 1951. gadā savu nosaukumu aizguva jaundibinātais toreiz Latvijas Medicīnas akadēmijas deju ansamblis „Ačkups”. „Ačikopa” melodija ir pazīstama joprojām – šovasar Dziesmu svētkos to spēlēja skolēnu apvienotais simfoniskais orķestris, bet deju Ulda Žagatas horeogrāfijā zina katrs „ačkupietis”, jo tā ir kolektīva vizītkarte, ar ko dejotāji iesāks arī savu 1.novembra koncertu.  Koncertam dotais latīniskais nosaukums apzināti flirtē ar medicīnisko leksiku, kas ir daudzu „Ačkupa” dejotāju ikdienas sabiedrotā. „Dum spiro, salto” burtiskā tulkojumā nozīmē „Kamēr elpoju, dejoju”. Bet koncerta nosaukumā tas apzināti apvērsts otrādi. „Ačkupa” koncerts 1.novembrī Rīgas Stradiņa universitātes aulā, bet pa dienu turpat, RSU foajē – dejojošo mediķu piedāvātās „veselības stacijas” ikvienam, kurš vēlas pārbaudīt savu veselību un – kas zina – varbūt arī sākt dejot.

Forums "Womex" – etniskā mūzika un tīklošanās iespējas ar pasauli. Par Latvijas pieredzi, piedaloties forumā un sadarbojoties ne tikai ar Baltijas valstīm, bet arī ar kaimiņiem Ziemeļos, pārrunājam Kultūras rondo.  Par gatavošanos un līdzdalību šī gada forumā "Womex", kas šogad norisinājās Somijā, Tamperē, stāsta etnomuzikoloģe Lauma Bērza, kura veidoja latviešu etniskās mūzikas izlasi, kas bija Latvijas vizītkarte forumā, etnomūzikas grupas „Oga” mūziķe Igeta Ozoliņa, etnomūziķe un dziedātāja Liene Skrebinska, kura studē Tallinas Mūzikas un teātra akadēmijā, un mūziķe Elī Ellere, kura forumā reprezentēja tradicionālās dziedāšanas grupu "Saucējas", kā arī dažādus citu etnomūzikas projektus.

Cēsu Izstāžu namam šogad aprit 40 gadi. Bijušais Cēsu pilsmuižas zirgu stallis-ratnīca ar jaunu saturu un nosaukumu Cēsu Izstāžu nams tika atklāts 1985. gada 20. februārī. Un turpmākos gadus šī vieta kļuva par kultūras un sabiedriskās dzīves centru. Gadam izskanot, Cēsīs atklāta izstāde „Cēsu Izstāžu namam 40”, kas vienlaikus veltīta Izstāžu nama interjera autoram Raimondam Pinnim. Ekspozīcijā ieskats gan Izstāžu nama tapšanā, gan Raimonda Piņņa radošajā daudzpusībā.