Laikmeta krustpunktā

Es varu sarunāt diezgan daudz, ja man ir ko teikt, bet galvenais jau ir sasniegt rezultātu – par savu apņēmību saka Žanete Grende, Ziedoņa un tagad arī Purvīša muzeja veidotāja. Kā sports izglāba no nabadzības bērnībā, kā iepazinās ar Ziedoni un taisīja kopīgu biznesu, arī par skandāliem ministres krēslā un mācīšanos pateikt nē – saruna ar Žaneti Grendi Laikmeta krustpunktā. Ejam dzert kafiju! Tā mūsu raidījuma viesi pirmo reizi uzrunājis dzejnieks Imants Ziedonis. Viņu satikšanās notikusi saulainā 1. aprīļa dienā Vērmaņdārzā, un pēc pirmās kafijas tika izdzertas vēl neskaitāmas krūzītes, vēlāk pievienojot arī mazu balzamiņu. Imants iemācīja man daudzas vērtīgas pamatlietas. Viena no tām – vienmēr teikt jā. Ja pasaki nē, tad nogriez Dieva tev noteikto ceļu. Saki jā, un tev nāks,”  šādus iedrošinājuma vārdus no dzejnieka tagad atminas Žanete Grende. Viņa ir Imanta Ziedoņa muzeja rosinātāja un veidotāja, daudzu radošu ideju īstenotāja, bijusi arī kultūras ministre un uzņēmēju organizācijas vadītāja. Bet agrākos gados arī aktīva sportā un savulaik ļoti populārās orientēšanās sacensības „Magnēts” arī ir viena liela daļa no viņas aktīvās dzīves. Vai tiešām dzīvē vienmēr ir jāsaka jā, pat ja uz to mudina Ziedonis? Vai ir jāsaka jā, ja tevi aicina politikā un piedāvā kultūras ministra krēslu? Krēsls saļodzījās un kritiens no tā bija gana smags. Varbūt šī bija tā reize, kad vajadzēja pateikt nē? Arī šo jautājam Žanetei Grendei. Mēs tiekamies jau rudens laikā un es atminu sev viena no nedaudzajām intervijām ar Imantu Ziedoni, un man bija liels pārsteigums, ka viņš teica, ka tieši rudens ir viņa mīļākais gadalaiks. Kad viss ir nobriedis. Man likās, kā – Ziedonis – tur pavasarim vajadzētu būt? Kurš ir jūsu mīļākais gadalaiks? Žanete Grende: Mans mīļākais gadalaiks noteikti ir pavasaris! Nav nekas skaistāks par laiku no maija līdz Jāņiem. Viss tas zaļums, tā mainība, plaukšanas smarža. Es gaidu ceriņus, tad jasmīnus, tad peonijas. Un tas ir brīnišķīgs laiks man. Arī martā esmu dzimusi. Un kā ar gada tumšāko laiku sadzīvojat, kad daudziem nāk arī tumšākas domas un varbūt tāds gurdenums? Žanete Grende: Pa dzīvi – bez tā, ka vienmēr ir jāsaka jā, es esmu iemācījusies, ka vienmēr jāpadomā – vienalga, kas notiek, kāpēc tas ir labi. Un ziemā man ļoti patīk slēpot ar distanču slēpēm un ziemā man patīk tā saule sniegā, un tas sniegs tik skaisti vizuļo. Un Ziedoņa sarmas, viņš saka – Žanete, tādas sarmas kā Latvijā nav nekur pasaulē. Un to visu skaisto ieraudzīt jau arī ir tas, kas dod tai dzīvei jebkurā situācijā prieku. Es jau saprotu, ka būs tūlīt novembris un tumšie vakari. Jāizdomā kaut kas, ko darīt, kas dod prieku, jo Imants Ziedonis jau saka: dzīves jēga ir prieks. Esmu dzirdējis, ka viens tāds gluži vai ik rīta jūsu darbiņš – jūs rakstāt tādas rīta pārdomas vai dienas apņemšanos. Vai kā jūs esat teikusi – "parindeņi", "rīta putras". Vai kaut kas tiek rakstīts arī šorīt? Un kas varbūt no pēdējā laikā uzrakstītā jums ir svarīgākie pieturas punkti? Žanete Grende: Es sāku rakstīt rīta putru 2019. gada 12. martā, kad sākās Covid un es tiešām nezināju, ko tagad darīt? Tādu kā uzmundrinājumu no sākuma savai komandai rakstīju – ko mēs tagad varētu darīt katrs mājās? Mēs varam lasīt un kaut ko domāt. Un tad 2020. gadā mēs bijām “Ceļā ar Baronu". Mums pievienojās 65 mūsdienu baroni, kas gāja ceļu no Tartu, Tērbatas universitātes, uz Dundagu, un es tiem 65 vēl klāt rakstīju, ko mēs darām katru dienu, kur mēs esam, un tādu vēsturisku. Un pēc tam tie 65 baroni teica: Žanete, mēs esam atkarīgi no tevis. Jo es mēnesi rakstīju. Rakstām tālāk.  Pieci gadi. Rakstīt katru darba rītu ir izaicinājums, un tai pat laikā es esmu ļoti zinātkāra. Es visu laiku skatos, kas ir noticis. Piemēram, šodien es no rīta rakstīju, ka šodien ir Zinātnieku nakts, un es redzēju, ka Latvijas Universitātē ir ļoti, ļoti interesanta programma. Tur ir tādi runātāji, ko mēs varētu satikt  – Vjačeslavs Kaščejevs, Mārcis Auziņš, Ambainis [Andris]. Iedomājies, aiziet uz universitāti, satikt Ambaini un paprasīt, kā top kvantu dators kaut kur pasaulē, pie kā viņš piedalās.  Es mēģinu skatīties, protams, visu laiku iet cauri arī Ukrainas kara tēma. jo es Ukrainā pavadīju diezgan ilgu laiku, būdama Ukrainas kultūras ministra padomniece 2014. gadā. Tajā dienasgrāmatā ir tikai tādas uzmundrinošas, iedrošinošas lietas vai tur arī ir Žanetes sapīkums dažreiz manāms? Žanete Grende: Man ir liels sapīkums par to, ka Ziedoņa un Purvīša muzejiem ir atņemts valsts finansējums. Un, protams, ka es savus 200 lasītājus visu laiku informēju, kā mums iet un ko mēs darām, jo man pilnībā nav saprotams, kā var atņemt finansējumu Ziedonim un Purvītim. Tas vienkārši manā galvā neiet, un es to nesaprotu. Līdz ar to es dažādos veidos meklēju izeju no šā jautājuma. Protams, es par to rakstu. (..) Par bērnību runājot, jūs kādā intervijā diezgan atklāti, esat teikusi, ka dzīve bija diezgan nabadzīga, arī apkaunojoša, bet tas ir devis to stimulu, pamatu, tā apņemšanās, ka es izaugšu liela, es pelnīšu un nekad vairs nedzīvošu nabadzībā. Žanete Grende: Es teiktu - ja nebūtu sporta, nezinu, kā tas būtu beidzies. Tā nabadzība bija briesmīga. Man liekas, mūs katru bērnība ietekmē. Un tikko bija iespējams, es traucos pasaulē pelnīt un orientēšanās deva ļoti lielas iespējas braukt pa pasauli. Pirmais biznesa veids bija ļoti smieklīgs un tajā pašā laikā peļņu nesošs. Es biju pie sava drauga Zviedrijā, jo zviedru orientieristi brauca uz Latviju, piedalījās sacensībās, un es ieraudzīju… Es esmu ļoti acīga, es visu redzu. Un es pēkšņi redzu, un es nespēju noticēt savām acīm - otrais Žigulis maksā 4000 kronu. Es arī labi rēķinu - ding ding ding - 400 rubļi. Un es vienkārši saprotu, ka ir jāņem. Man nav ne mazākās nojausmas, kā mēs tiksim mājās, kā tas viss tālāk notiks. Bet kaut kā impulss, intuīcija, spēja pieņemt ātru lēmumu. Drosme, esmu ļoti drosmīga. Un mēs nopērkam šo Žiguli. Un, protams, viss saliekas, un mēs tiekam uz mājām. Un mēs šo apli veicam kaut kādas 20 reizes savā mūžā. Tātad - iegājām orbītā, kā rezultātā mēs nopirkām pirmo māju Ogrē ar manu pirmo vīru Juri.  Un paralēli visu laiku arī veidojām "Magnētus". Tā ir arī kā tāda pirmā uzņēmējdarbība sportā, kur sapulcina ļoti lielu skaitu cilvēku, kas visi maksā naudiņu par iespēju iet mežā un skriet. Savukārt mēs zīmējam kartes un veidojam to. Desmit gadus mēs nodarbojamies ar "Magnētu". Mana laika rekords ir 2500 skrējēju vienā pēcpusdienā. Tātad vienā trešdienā atbrauc uz Šmerļa mežu divarpus tūkstoši. Un kā nomenedžēt, novadīt visu to procesu, lai visi tiek mežā, visi arī laimīgi iznāk ārā. Tūlīt mēs arī no kino arhīviem palūkosimies, kā, cik vērienīgs "Magnēts" tolaik bija, bet vēl paliekot pie skolas gadiem, es saprotu, piemēram, epizode, kas jums arvien ir prātā, ka jūs uz veļas mazgātavu nesāt vienu savu jaku un jums neņēma pretī, jo teica tik vecas drēbes mēs neņemam. Žanete Grende: Jā, tāds gadījums ir manā mūžā, un es to vienmēr  atceros kā tādu pagrieziena punktu, ka es neko tādu vairs dzīvē negribu piedzīvot. Skaidrs, ka tas ziemas mētelītis tika nēsāts jau ceturto gadu, skaidrs, ka viņš nodilst. Iekšā oderīte bija salāpīta. Es vēl līdz šim brīdim tik labi māku krustdūrienā viskautko izšūt, un es arī pati atšuju ar roku savas kleitas, ja man kaut kas ir pa garu vai pa īsu, piešuju kādu bantīti klāt. Un viņi paņem un viss ir kā mežģīnēs sašūts, tā odere. Viņa saka:  Nē, mēs šitādus nepieņemam. Es tā raudāju. Es tādos emocionālos brīžos raudu. Es izraudu visu, tad ir miers un eju tālāk. (..) Runājot par Nacionālo attīstības plānu, 2009. gadā toreiz Žaneta Jaunzeme-Grende, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras vadītāja, saka skarbus vārdus par Latvijas attīstību. Šajā video bija tā simboliski, tur bija starptautiskas izstādes un igauņi rāda savus IT produktus, mēs rādām savu rupjmaizi. Visu cieņu, protams, rupjmaizei, bet jau tad mēs redzam, kā redz savu attīstību un kā - otri. Žanete Grende: Un draugi mīļie, vai gadījumā pēc 16 gadiem mēs neesam turpat? Mēs esam tieši turpat. Un tas ir tas, kas mani ļoti apbēdina un dzen izmisumā, un es atkal būšu skarba. Piemēram, šī brīža situācija ar to trakumu ar vēja poligoniem. Tā vietā, lai valsts izveidotu samērīgu enerģētikas politiku kopā ar baltiešiem, kur skaidri saprastu, cik ūdens, cik TEC, cik vējš, cik saule, cik atoms, cik ūdeņradis, un attiecīgi izvēlētos vietas, kur nolikt šīs vēja turbīnas, lai ražotu tik, cik nepieciešams. Nevis tā, kā tagad - ir izveidots pilnīgākais haoss 110 vietās. Ir satracināti iedzīvotāji. Tāpēc, ka notiek  ietekmes uz vidi vērtējums. Viņi domā, ka pie viņu mājām 800 metru attālumā rīt uzcels milzīgos vēja poligonus 300 metru augstumā, bet īstenībā vajag kādus desmit. Mēs maksājam milzīgas algas valsts ierēdņiem, un viņi nespēj izdomāt šo vienkāršo lietu, kā ieviest enerģētikas politiku. Tas ir šausmīgi.  Un viss šis process, viss šis haoss, ko atzīst arī Meļņa kungs, ministrs, viņu nevar apstādināt vairs, un tas nodara divus lielus kaitējumus. Pirmais kaitējums tiek nodarīts vispār vēja industrijai, tāpēc, ka visi kliedz, brēc, ka visu to negrib. Un otrs, šobrīd ir ārkārtīgi svarīgs brīdis Latvijā, mēs esam - uzticības procents valdībai un Saeimai ir 13%, pats zemākais kāds bijis. Un tas ir tikai tāpēc, ka nav šis redzējums, kopīgais redzējums, kur mēs ietu un veidotu savu attīstību tādu, kā mums ir vajadzīgs. Es zinu, ka Latvijas Universitātē Mārča Auziņa vadībā kaut kāda "Formula 2050" notiek. Bet ir pēdējais laiks sanākt kopā un pateikt godīgi - tā vairs nedrīkst darīt. Punkts. (..) Palūkojot jūsu dzīves cēlienus, šībrīža cēliens - Ziedoņa muzejs, Purvīša muzejs, muzeju lietas un fondi un aktivitātes. No kurienes tā enerģija? Žanete Grende: Droši vien, ka no tēva, kurš bija ļoti enerģisks cilvēks, ļoti labi gēni. Viss jau ir gēnos… no Gruzijas kalniem. Bet Imantam ir viens tāds ļoti labs teiciens par cilvēkiem. Kas ir cilvēks? Un tad viņš saka - ļoti svarīgi ir gēni, tā dzimta, no kurienes es nāku, un skaidrs, ka tēvs u

Interneta paaudzei vainas nav, tikai vajag mācēt ar viņiem strādāt – saka režisors, skatuves mākslas pedagogs Pēteris Krilovs. Par neiecietību pret meļiem un liekuļiem, par feodālismu un krievu valodu teātrī, par tēva likteni un arī dzīvi ar četriem uzvārdiem – saruna ar Pēteri Krilovu Laikmeta krustpunktā. Šoreiz saruna ar cilvēku, kura dzīves pieredzējumi saskan ar mūsu raidījuma nosaukumu – Laikmeta krustpunktā. Viņa paša un viņa dzimtas stāsts ir liecība par dažādiem laikmetiem un Latvijas vēsturē pieredzēto. Viņš ir stundām un pat gadiem pētījis savas dzimtas vēsturi, tādēļ mūsu viesim tas šodien nebūs jaunums, ka viņa senču saknes atzari ved arī pie aktiera Ivara Kalniņa vai TV un radio personības Baibas Sipenieces-Gavares. Es nezinu otru tādu cilvēku Latvijā, kuram liktenis ir paredzējis dzīvot starp četriem dažādiem uzvārdiem. Viņš piedzimšanas brīdī bija Bileskalns, tad Kalniņš, viņa īstajam uzvārdam bija jābūt Teibe, bet viņš ir Krilovs. Tie ir ne tikai četri uzvārdi, bet aiz katra arī četri dažādi Latvijas laikmeta stāsti. Pēteris Krilovs, kino un teātra režisors, skatuves mākslas pedagogs, kurš teātra skolā ir skolojis krietnu daļu no šobrīd uz Latvijas teātru skatuvēm spēlējošajiem aktieriem. Nesen intervēju dziedātāju Žoržu Siksnu, arī runājām par 70.-80. gadiem, viņš teica, ka daudzas savas dziesmas tur pagātnē ir arī atstājis un pat virkni ir aizmirsis, jo ne visu var un ne visu vajag pārnest uz šodienu, uz šo laiku. Vai kinomāksla atšķiras, piemēram, no mūzikas? Vai arī kino noveco un varbūt ir daži darbi, kuriem pagātnē arī ir jāpaliek? Pēteris Krilovs: Ir ļoti dīvaina lieta ar kinomākslu, jo viņa noveco ļoti dažādi. Viņa noveco kā…  es nezinu, ar ko var citu salīdzināt, ar kaut kādām varbūt freskām, kuras kaut baznīcās vai telpās pie sienas. Un ir tādas sienas, kas pašas iznīcina ar mitrumu, ar visādām ķimikālijām, tā freska nobrūk un pazūd, un ir sienas, uz kurām daudz kas paliek, un tās ir interesanti skatīties. Un ir tādas lietas  kino mākslā, ka filma varbūt sižetiski un savā stāsta veidā, formas ziņā ir novecojusi, bet tur ir ārkārtīgi daudz izziņas momentu, kuri dod refleksijas un iespaidus cilvēkiem, kas pēta kino vai pēta laikmetu, vai pēta kaut kādu radošu domāšanu.  Piemēram, man ir zināma saistība ar Aloizu Brenču, es pie viņa sāku strādāt par “klapīti” slavenajā filmā “Kad lietus un vēji sitas logā”, un tur ir vesels stāsts par to ir. Bbet es esmu redzējis tās Brenča pirmās spēlfilmas, tur laikam bija “Līdz rudenim vēl tālu” un kaut kas vēl bija - “Kolumba mazdēli” vai kaut kas tāds bija. Viņas ir kā filmas drusku aizgājušas pagātnē, kurš viņas vairs atceras. Bet, kad es redzēju tās filmas, es skatījos, man liekas, arhīvā, tur ir tāda Rīga, tik dokumentāli uzfilmēta, pie tam nevis kā dokumentālajās filmās nu priekš kaut kāda mērķa, cik skaista vai cik viņa tur dažāda, vai kāda arhitektūra. Tur ir cilvēku dzīve reāla. Un tām filmām ir kaut kāda milzīga vērtība. Ja jūs gribat kaut ko par 60. gadiem uzzināt, kā Latvijā dzīvoja cilvēki, tad jums jāskatās tās Brenča spēlfilmas, kaut gan tās ir spēlfilmas, tur ir sižets, tur aktieri, protams, priekšplānā tur ir aktieru kaut kādas izdarības un likteņi un stāsti, kas varbūt pat ir drusku banāli. Bet tā Rīga ar interjeriem, ar kaut kādām sadzīves lietām, ar veikaliem, rindām, ar kaut kādām izklaides vietām un satiksmi Rīgas un visu to cilvēku sejām - tas tur ir tā iemūžināts, jo Brenčs bija ļoti pēc dabas dokumentālists, viņam ļoti patika realitāte, viņš viņa cienīja. (..) Atradu "Panorāmas" arhīvā vienu stāstu no 1999. gada un tolaik Latvijas Nacionālajā operā viesojas Eimonta Ņekrošus teātris ar Šekspīra "Hamletu". "Panorāmā" par to ir sižets, un Andrejs Volmārs jūs intervē un citus skatītājus. Bet tas, ko pēc šīs izrādes teica režisors Ņekrošus - "māksla nevar ietekmēt ne politiku, ne cilvēku dzīvi, mākslai ir vienkārši jāaizskar cilvēka dvēsele". Un tuvāk šai dienai atradu interviju, kādas ir jūsu pārdomas par mākslas mērķi. Jūs sakāt, ka "ir jārada mākslas darbi, kas vienkāršam cilvēkam palīdz dzīvot".  Vai starp jums abiem ir pretruna, vai jūs papildināt viens otru?  Pēteris Krilovs: Nē, es domāju, tur pretrunas nav, jo mēs runājam varbūt par dažādām plaknēm šai figūrai, ko sauc par ietekmēšanu. Mana pārliecība ir tāda, ka mūsdienu, tas jau nav tikai vakar vai aizvakar sācies, visa ir šī laika civilizācija tomēr ir veltīta, lai pēc iespējas ātrāk pakļautu jebkuru cilvēku, jebkuru būtni, kas piedzimis attiecīgajā teritorijā, attiecīgā ģeopolitiskā, kā tagad saka, struktūrā - ietekmēt viņu un sociāli pakļaut, lai viņš ir paklausīgs, lai viņš ir lietojams,. Kā saka, viņš ir vajadzīgs šim sociumam. Un sociums ļoti labi izdomā, kā viņu pakļaut. Un cilvēki lielākoties nodzīvo savu dzīvi, lielākoties, es uzskatu, nezinu pateikt tos procentus vai daļas, bet lielākā puse no cilvēkiem dzīvo faktiski visu dzīvi apjukuši. Viņi ir apjukuši, jo viņu vēlmes, viņu instinkti, viņu kaut kādi varbūt dvēseliskie impulsi un pat kaislības, un kaut kādas slēptās lietas - viņus visu laiku mudina kritizēt sevi, kritizēt citus, sabiedrību, varbūt būt nīgram, naidīgam, agresīvam. Tas ir "vissirslikti.lv"? Pēteris Krilovs: Gandrīz vai. Vai arī, protams, būt ļoti tādam mehāniski paklausīgam. Darīt to… Man ir vesela virkne ar stāstiem par to, kā es runāju vienā bankas, kur mani uzaicināja teikt runu par talantu audzināšanu Ziemassvētku korporatīva pasākumā. Vairāk viņi prasīja par to, kā aktierus audzināt, un es sapratu, ka es neesmu gatavs tādā īsā runā, ko es tur stāstīšu, kā es tur Skrastiņu vai Keišu vai Baibu Broku audzināju, es izstāstīšu viņiem par to, kā viņi paši ir spiesti spēlēt sociālas lomas savā darba lokā, savā sabiedrībā, kur viņi strādā. Un ka viņiem vajag ļoti rūpīgi kontrolēt, vai viņi nav pārāk vieglprātīgi šīs lomas uzņēmušies, un pakļāvušies un viņi ļoti ilgi būs tur. Viens būs čalis, kuru sūta pēc aliņiem, viena meitene būs tāda, kurai priekšniece uzticēs savas intīmās problēmas, viņai būs tas jāklausās. Es teicu, ka jums ir jāmāk šīs lomas pārkāpt, ka tās lomas jūs saista un viņas nav jums uz mūžu. Jūs esat varbūt netīšām viņām piekrituši, bet jums ir jāmāk…  Kad beidzu runu, priekšnieks teica: Man liekas, ka jums daži cilvēki grib kaut ko vēl pajautāt. Es atskatījos un stāvēja 60 cilvēku rinda, kur viņi visi prasīja - kā lai es pārkāpju to lomu? Es saprotu, ka tā ir problēma. Un es domāju, ka māksla, ja atgriežamies pie jautājuma, ka māksla tieši to dara, viņa tā kā pasaka priekšā, viņa pasaka, ka tu neesi vientuļš savās jūtās un savās problēmās, ka ir arī citi tēli, kas to dara. Un tu vari to ņemt vērā. Es nedomāju, ka mākslai jāmāca, kā rīkoties, kā kļūt, pieņemsim, pārgalvīgam vai ļoti drošam, vai tur nezin vai taisni otrādi, kur vajag būt agresīvam un uzstājīgam. Ne jau tā skola ir vajadzīga, bet tas, ka tu jūti, ka ir kaut kāda pieredze, ir citu cilvēku pieredze. Un tas man liekas tas būtiskākais. Par vērtībām mākslā un dzīvē. Jsu viens no pirmajiem studentiem aktieris Artūrs Skrastiņš reiz ir teicis, ka "ir tādas mēru sistēmas - pēc Celsija, pēc Fārenheita un pēc Krilova". Kas jums pašam ir jūsu mēru sistēma. Tie pieturas punkti? Pēteris Krilovs: Nav tā, ka es to varētu noformulēt. Bet es skaidri zinu, ka es ļoti esmu jūtīgs un to man iedeva, patiesību sakot, augstākā izglītība Maskavā, Kino institūtā. Es esmu ļoti jūtīgs, man ir sensors pret melošanu, falšumu un tādām nedabiskām vai arī klišejiskām reakcijām, ko aktieri lieto un man tie riebj. Es pilnīgi jūtu, ka man iedegas sarkana lampiņa galvā, ka šito nevajag, šito, lūdzu, tagad vai nu likvidējam, vai arī, ja to dara cilvēks, kuru es nevaru ietekmēt, tad es vienkārši atzīmēju - tas ir tas falšais un man nepieņemamais. Tas jau dzīvē ir ārprātīgi daudz. (..) Ir viedoklis, un viņš diezgan plaši pārstāvēts, ka šobrīd uz Latvijas teātru skatuvēm ir jāiepauzē ar krievu darbiem, arī ar krievu klasiķu darbiem. Jūsu skatījums par šo. Pēteris Krilovs: Es domāju, ka tas ir nepareizi. Tur ir daudz nianses. Tas nav vienkārši pasakāms, bet es domāju, ka cilvēki to proponē, viņi drusku emocionāli mētājas. Protams, ir ļoti viegli, un tā ir tāda arī sevis kacināšana un nomierināšana - šito izdarīsim, un tad gan mēs būsim īsti patrioti, un mēs cīnīsimies. Pret ko? Mans sapnis kādreiz bija vai nu kino vai teātrī uzvest Tolstoja romānu "Hadži Murats" par to, kā krievu cara armija sistemātiski nežēlīgi iznīcināja čečenus viņu tajā dzimtajā Čečenijas novadā. Tas bija ārprātīgi nežēlīgs, anti krievisks romāns par krievu politiku pret nacionālajām minoritātēm. Šodien par to varētu runāt viskautkur - teātrī, kino un tā tālāk. Bet lūk, nē, krievus mēs neaiztiksim, jo viņi ir visi apkaunoti. Nu nezinu.  Protams, tur ir ļoti daudz tādas lietas. Tiešām man arī drusku tagad ir tāda…. Pie tam ir arī izmaiņas krievu kultūras sabiedrībā jau ir notikušas. Patiesību sakot, tagad, ja tu arī saskaries vai nodibini sakarus ar kādiem krievu teātra vai kino darbiniekiem, tev vēl ilgi jāfiltrē, kāds viņš ir patiesībā? Krievi māk brīnišķīgi melot. Viņiem tas starp citu nāk līdz ar teātra kultūru. Viņi ir ļoti labi aktieri un viņiem, kā lai saka, izlikties, sameloties ir tfu – tā, viņi to izdara viegli. Un tāpēc ir jābūt...  Ne visiem. Pēteris Krilovs: Protams, jā. Tāpēc jābūt ļoti jūtīgiem pret to. Bet tāds totāls aizliegums, es domāju, tas ir muļķīgi.

Apbrīnoju šodienas politiķu spēju paciest visu to, ko par viņiem raksta sociālajos tīklos, saka bijušais Augstākās Padomes un piecu Saeimu deputāts Jānis Lagzdiņš. Par kļūdām privatizācijā, ētikas kodeksu un rupjo žestu Zatlera pretiniekiem, par unikālo 18. novembra avīžu kolekciju un kāpēc vairs nesper kāju Saeimas namā – saruna ar Jāni Lagzdiņu Laikmeta krustpunktā. "Latvijas politiķi ļoti daudz spēku velta nevis, lai kopīgi sasniegtu mērķi, bet savstarpējai cīņai, lai cits citu noniecinātu un iznīcinātu. Turklāt politikā iet cilvēki ar lielām ambīcijām un ne vienmēr tie spējīgākie." Šie ir šīs reizes raidījuma viesa vārdi. Un, kā jau var noprast, šoreiz daudz runāsim par politiku. Vikipēdijā un interneta aprakstos Jānis Lagzdiņš ir raksturots šādi:  viņš ir Latvijas jurists un bijušais politiķis, liepājnieks. Viņš ir viens no tikai četriem Latvijas politiķiem, kas ir bijis Augstākās Padomes un piecu Saeimu deputāts. Sākums Tautas frontē, tad bijis „Latvijas ceļa” un Tautas partijas biedrs. Balsojis par Latvijas neatkarības atjaunošanu 1990. gada 4. maijā.  Vēlākajos gados preses aprakstos kopā ar savu kolēģi Dzintaru Ābiķi – žurnālisti abiem pieliek arī apzīmējumu “politiskie dinozauri”, jo abi spēja tik ilgus gadus panākt, ka vēlētāji viņus pārceļ no viena Saeimas sasaukuma uz nākamo. Jānis Lagzdiņš ir bijis klāt un pieredzējis, kā veidojas mūsu jaunāko laiku Latvijas politika un kā radās un pazuda dažādi politiskie varoņi. Viņš ir bijis klāt, kad pieņēma mūsu valstij svarīgus likumus, apstiprināja Valsts rezidentus un Ministru prezidentus. Viņš Latvijas politiskajā virtuvē daudzus gadus ir bijis pie tās galvenā galda. Pavisam netālu no Latvijas Radio ir arī Saeimas nams. Vai pa ceļam nogājāt pa Jēkaba ielu gar parlamentu, kur tik daudz gadus esat pavadījis? Vai jums ir vēlēšanās atkal atvērt Saeimas nama durvis un izstaigāt tos gaiteņus un kabinetus, kur tik daudzus gadus pavadījāt? Jānis Lagzdiņš: Es nevienu reizi, kopš es izgāju pa Saeimas durvīm, neesmu gājis pa Jēkaba ielu. Jau 15 gadus? Jānis Lagzdiņš: Jau 15 gadus es pa šo ielu garām Saeimai neeju. Ne tādēļ, ka man būtu kaut kādas īpaši negatīvas [emocijas], tieši otrādi, man ir diezgan daudz pozitīvu atmiņu no tiem laikiem. Bet man ir tāds princips, ja reiz esmu tur iegājis kā deputāts, tad citā statusā es tur vairs neiešu iekšā. Citi brīnās, kāpēc man ir tāda attieksme. Bet tā tas ir. Man nav vēlēšanās būt ne Saeimas ēkā, ne arī aktīvajā politikā. Arī tādēļ, ka jums ir kaut kāds aizvainojums vai kādi sāpīgi momenti, atceroties parlamenta gadus? Jānis Lagzdiņš: Nekādā gadījumā, tieši otrādi. Piemēram, 4. maijā vai 18. novembrī uz svinīgo sēdi tiek aicināti arī deputāti, kas balsoja par Latvijas neatkarību, jūsu bijušie kolēģi tur pulcējas. Jums nekad nav bijusi doma? Jānis Lagzdiņš: 4. maiju un citus tādus svētkus es svinu Liepājā. Un man nav īpaša nepieciešamība būt parlamentā. Es to daru savādāk. Katrā ziņā nekāda aizvainojuma nav, bet laikam ritot, tieši otrādi, man atmiņas par tiem laikiem kļūst arvien pozitīvākas, gan par kolēģiem, cīņu biedriem un arī daudziem pretiniekiem. Ar kolēģiem, ar cīņu biedriem, arī ar tā laika politiskajiem pretiniekiem arvien kontaktus uzturat, sazināties? Īpaši ar savu kolēģi Ābiķi, ar kuru jums kopīga vēsture tik ilglaicīga. Jānis Lagzdiņš: Jā, ir pusducis bijušo politiķu un daži esošie politiķi, arī ministri, ar kuriem es reizumis kontaktējos, it īpaši tad, kad man ir kaut kas sakāms par to, kā būtu pareizāk viena vai otra lieta parlamentā un valdībā jāvirza. Bet tie ir reti gadījumi. Tie tiešām ir ļoti reti gadījumi, un reizumis arī man piezvana. It īpaši priekšvēlēšanu periodā. Zinot manu lielo pieredzi vēlēšanu lietās, tad biežāk zvana. Šodien, ja tu neesi sociālajos tīklos,  ja tu neesi internetā, tu neesi nekur. Faktiski katrs politiķis šobrīd uzskata par pienākumu būt sociālajos tīklos. Jūs esat teicis, ka šajā sociālo tīklu laikmetā partijas un politiķi ir kļuvuši bailīgi, iztapīgi un populistiski, jo viņi bieži nespēj pieņemt valstiskos lēmumus tieši baidoties, ko rakstīs un ko teiks interneta komentētāji. Jānis Lagzdiņš: Es absolūti piekrītu šim savulaik manis teiktajam. Atklāti sakot, apbrīnoju šodienas politiķu izturību, spēju visu to, kas tiek rakstīts sociālajos tīklos, paciest, jo manā laikā manus darbus un nedarbus vērtējāt jūs, profesionālie žurnālisti, kas bija mācīti profesionāli izsvērt visus par un pret. Šobrīd sociālo tīklu lietotājiem pēkšņi ienāk galvā kāda doma, kāds slikts noskaņojums un viņš to žulti izgāž ne tik vien uz politiķiem, bet arī uz jums žurnālistiem, protams.  Arī uz dziedātājiem, uz valsts prezidentiem. Tāpēc es arī esmu zināmā mērā laimīgs un nevēlos būt ikdienas politikā, zinot to, cik šobrīd ir daudz grūtāk nekā manā laikā. Jūs redzat, ka sociālie tīkli pat vairāk kaitē gan politiķu darbam, gan lai pieņemtu sekmīgi dažādus lēmumus un likumus. Jānis Lagzdiņš: Diemžēl jā, un to mēs redzam ne tikai Latvijā. Bet sociālo tīklu un digitālās demokrātijas milzu ietekmi uz ārpolitiku un iekšpolitiku mēs redzam Amerikā, jo faktiski pasaules ietekmīgākais cilvēks Tramps šobrīd strādā uz sociālajiem tīkliem, uz publiku. Nevis lai sasniegtu kādus valstiskus Amerikas un pasaules rezultātus, bet strādā, lai būtu populārs, lai katru rītu uz brokastu laiku par viņu rakstītu, viņu slavētu, liekuļotu un tā ir ļoti bīstama tendence.  Paldies Dievam, Latvijā nav divpartiju sistēma, kur viena partija, viens līderis var iegūt absolūtu varu. Savulaik vēlētāji teica un arī dažādās diskusijās - cik žēl, ka mums nav kā Amerikā, ka mums nav divpartiju sistēmas. Protams, pastāvot divpartiju sistēmai, valdība un parlaments var pieņemt ātrāk lēmumus, bet pie reizes ir lielāka bīstamība. Ko mēs redzam Amerikā. Sociālos tīklus nevar ignorēt, tā ir šīsdienas realitāte. Ja mēs paraugāmies uz vēlēšanu rezultātiem - pašvaldībās vai Saeimas vēlēšanās, tad tieši pateicoties šiem tīkliem, daža laba partija varbūt vispār iekļuva Saeimā vai arī saņēma tik daudz balsis. Jānis Lagzdiņš: Sociālie tīkli un to aktīvie lietotāji politiķus un jebkuru populāru cilvēku vērtē nevis profesionāli, bet pēc šķietamības, kā viņš izskatās. Šobrīd, lai gūtu panākumus politikā, arvien vairāk - arī Latvijā - jābūt nevis profesionālam, gudram, profesionāli piemērotam politikai, valdībai un parlamentam, bet jābūt populāram. Šovmenim. Jānis Lagzdiņš: Amerikas precedents ir ļoti spilgts.

Klausieties Latvijas Radio un saglabājiet optimismu – saka atpazīstamākā radio balss Sandra Glāzupa. Par ziņu lasīšanu, smēķēšanu radio un kāpēc nestājās partijā, par mākslīgo intelektu un savu balsi filmās – saruna ar Sandru Glāzupu Laikmeta krustpunktā. Raidījums Laikmeta krustpunktā atsāk rudens sezonu un kopā ar producenti spriedām, ja reiz šis ir Latvijas Radio simtās jubilejas gads, mūsu pirmais viesis būs radio cilvēks, radio balss. Viņas balsi nevar sajaukt ne ar vienu citu. Tai ir īpaša vibrācija, siltums un pat nemierīgākā ziņa viņas balsīs skan ar mieru un nosvērtību. Uz sarunu esam aicinājuši Sandru Glāzupu.  Pusaudzes gados Sandra bija izdomājusi divus savas nākotnes ceļus. Viens – mācīties par ārsti. "Sandris ir dikti žēlīgs, dikti labs. Tu meitiņ, mācies par dakteri," tā teikusi Dundagas omamma. Tomēr bailes par ķīmijas eksāmenu atturēja no iestāšanās Medicīnas fakultātē. Otrs sapnis, klusais sapnis – darbs Latvijas Radio. Mazā Sandra stāvējusi virtuvē pie loga, paņēmusi rokās spogulīti un tajā uz sevi skatoties, teikusi – pie Latvijas Radio mikrofona bija Lauma Amatniece. Pagāja gadi un radio diktore Lauma Amatniece kļuva par Sandras kolēģi. Abām liktenis devis zemas un skaisti vibrējošas balsis. Latvijas Radio māja kļuva par Sandras māju daudzu gadu garumā, un Sandras Glāzupas balss ir viena no izcilākajām, kāda pie Radio mikrofona šo gadu laikā no šī senā nama Doma laukumā ir skanējusi. Sandra, arī radio leģenda Lia Guļevska ir teikusi, ka sakritību un nejaušību nav, bet gluži nejauši sanācis, ka pirms mūsu sarunas šajā pašā studijā raidījumu ierakstīja Gunārs Jākobsons. Arī radio leģenda. Droši vien pusaudža gados pie radioaparāta tu kā maza meitene vēl klausījies Gunāra balsi. Sandra Glāzupa: Jā, noteikti. Gunārs bija, šķiet, viens no atpazīstamākajiem, jo tajā laikā jau sākās raidījums "Mikrofons", un tur Gunārs ar savu balsi, ar savu dikciju, ar savu erudīciju izcēlās. Viņš bija, protams, tas, kas manā prātā, sirdī un ausīs bija iekritis. Bet, protams, bija arī visi pārējie, godājamie un cienījamie radio diktori. Sapnis bija par darbu radio, bet diez vai tu varēji sapņot, ka tik daudzus gadus kopā ar Gunāru Jākobsonu pie Radio mikrofona būsiet? Sandra Glāzupa: Gunārs jau vienmēr uzsvēra, ka es, salīdzinot ar viņu, esmu tīrais zaļknābis, kaut gan radio nostrādāju 42 gadus. Pirmā iepazīšanās ar Gunāru bija, kad es nācu uz radio diktoru konkursu. Tas bija 1979. gadā. Konkurss notika lielajā "Litdram" studijā un tur aiz loga sēdēja žūrija, un Gunārs tā paliecās, un es viņu redzēju loga stiklā. Viņš teica:  "Lūdzu, nolasiet operas pieteikuma programmu." Nezin ko viņš ar to bija domājis. Vai es izskatījos dikti intelektuāla, gudra? Jā, protams, ar Gunāru cieši sadarbība visu laiku. Tava nokļūšana radio, es saprotu, zināmā mērā bija nejaušība. Pie sava vīratēva diriģenta Riharda Glāzupa Tu atradi avīžu kaudzēs sludinājumu, ka Latvijas Radio meklē diktori. Sandra Glāzupa: Jā, tas ir pilnīgi neticami! Tētis un mamma atbrauca uz laukiem, kur es biju ar savu mazo dēliņu vasarās, skaistā vietā Amatas krastā. Viņi patiešām atveda avīzes, "Rīgas Balsi", lai laukos būtu ko kurināt krāsni un plīti. Un es kā ņemu pirmo avīzi, skatos - Latvijas Radio izsludina konkursu sieviešu balsij latviešu valodā vecumā līdz 26 gadiem, vēlams ar augstāko filoloģisko izglītību.  Tas tieši tā kā par tevi. Sandra Glāzupa: Es atbildu visām prasībām!  Cik liels bija konkurss uz vienu vietu? Sandra Glāzupa: Konkurss bija diezgan liels. Visas jaunās sievietes, kas mēs tur bijām, bija labas. 27 cilvēki uz vienu vietu. Tā man laimējās. Par tavu mūža profesiju - radio diktors. Vai var teikt, ka šī jau ir tāda izzūdoša vai izzudusi profesija? Mūslaikos ir moderatori, programmu vadītāji, ētera balsis, diktori vai vēl senāk – spīkeri, daiļlasītāji - šī profesija izzūd? Sandra Glāzupa: Jā, tādu "tīru" diktoru, protams, vairs nav, jo diktori, kurus es domāju šobrīd visvairāk mēs varam dzirdēt ziņās, nav tikai diktori, bet ir arī redaktori, kas paši gatavo un paši arī lasa. Kad es sāku strādāt, ļoti ilgu laika posmu mēs jau bijām tikai lasītāji, visu sagatavoja redaktors. Bija latviešu ziņu redaktors, ārzemju ziņu redaktors, daudzie korespondenti, un mums atnesa tikai apdrukātas lapas ar visām ziņām, sākot ar galveno un beidzot ar laika ziņām. Mūsu uzdevums bija precīzi, skaidri, saprotami nolasīt, tā, lai arī klausītājs to saprot. (..) Kādi bija tavi pirmie vārdi pie mikrofona, leģendārie - Runā Rīga. Pareizs laiks 12? Sandra Glāzupa: Jā, un pirms tam es piezvanīju mammai, un es teicu - mammiņ, papiņ, klausieties, es tūliņ pie mikrofona. Jā, tie bija tie vārdi. Runā Rīga. Un pagājuši būs 46 gadi jau kopš pirmoreiz tos pie mikrofona teici? Sandra Glāzupa: Jā, 42 gadus es biju Radio štata darbiniece, tagad es esmu radio klausītāja. Televīzijas diktori īpaši padomju gados bija ļoti atpazīstami un ierindojās atpazīstamībā līdz ar aktieriem. Kā bija ar radio diktoriem? Tev dzīvē ir bijušas situācijas, kad tevi atpazīsi pēc balss? Tu tirgū iepērcies un saka - es jūs kaut kur esmu dzirdējis. Sandra Glāzupa: Jā, ļoti daudz gadījumu. Es nezinu, tā balss laikam tomēr... Jā, tomēr laikam atšķiras no tādas vidējā līmeņa. Arī tagad veikalos, tirgū vienmēr tiek uzmests tāds jautājošs skatiens. Man ir prasījuši - vai jūs ierakstāt tās skaistās filmas, vai jūs dublējiet tās skaistās filmas? Tev nebija sapnis arī par diktora darbu televīzijā? Sandra Glāzupa: Nē, nē, nē, nekad mūžā. Kāpēc? Sandra Glāzupa: Tāpēc, ka es esmu vairāk vēlējusies būt neredzama. Man ir arī licies, ka es neesmu pietiekami izskatīga, lai es to varētu darīt. Un šī radio studija, mikrofons, tas man deva lielu drošības sajūtu. Es šeit esmu viena pati. Es esmu saimniece. Esmu izlasījusi visas ziņas vai pieteikumus. Es to visu pārzinu. Mikrofons ir mans draugs. Es ieslēdzu mikrofonu un jūtos pavisam droši. (..) Par radio diktoriem es jau tev gribēju vaicāt - tas bija tāds īpašs kodols radio mājā un kādas jums bija attiecības? Pieļauju, ka jūs bijāt diezgan lielas zvaigznes. Jums bija varbūt tāda "rīvēšanās", kuram ir balss skanīga un labāka? Kādas bija jūsu iekšējās attiecības? Sandra Glāzupa: Radio diktori bija patiešām, kā tu saki priviliģētās personas, jo radio diktoriem bija vienīgajiem atļauja iet pie mikrofona. Raidījumu, protams, gatavoja arī redaktori visās redakcijās, bet visu tekstu, ko bija sagatavojuši redaktori - vai tā bija celtniecības kaut kāda raidījuma programma vai par sasniegumiem zinātnē, vai mākslā, vai lauksaimniecībā. Teksts jau bija uzrakstīts un to lasīja diktors, un tikai pēc tam aizgāja fragments, kur uzstājas, vai nu tas bija kāds mežzinis, vai tas bija kāds lauksaimnieks. Tā kā mums katru dienu darba plānā, diktora darba plānā bija arī ierakstīts, piemēram, no divpadsmitiem līdz diviem Ierakstu studija. Un tad kurš redaktors nāca ar savu materiālu, to mēs arī lasījām. (..) Diktoram vienmēr jābūt labā omā? Sandra Glāzupa: Labā omā, priecīgam, un es jūtu, ka es eju ar prieku uz to studiju. Es vispār vienmēr nācu uz darbu ar lielu prieku. Man patika tas, ko es daru. Man patika šī vieta, šis skaistais Doma laukums. Vienmēr esmu teikusi, ka tā ir skaistākā vieta Latvijā, un es vienmēr esmu ļoti lepojusies ar to, ka es strādāju tieši šeit un tik ilgi vēl, tik ilgi. Man pat prātā nenāca mainīt savu profesiju vai pievērsties kaut kam citam. (..) Sandras Glāzupas balss izmantota, lai ar mākslīgā intelekta palīdzību veidotu dažādus tekstus, kurus var dzirdēt dažādās publiskās vietās. Vēl nupat Inita Kresa-Katkovska bija radio, un viņa teica, ka vienu dienu viņa iet autoostā uz savu autobusu un pēkšņi pa visu autoostu skan Sandra Glāzupa, kura saka uz kura perona viņai jāiet. Sandra Glāzupa: Un visi prasa - vai tu sēdi tur augšā tai mazajā būdiņā dispečeru punktā un skaties visus tos autobusus? Nē, nē. Tas ir kompānijas "Tilde" projekts. Milzīgs. Tas tapa pirms gadiem pieciem, ja es nemaldos. Viņi mani uzaicināja. Tā bija viņu izvēle, un tas bija ļoti liels darbs vairāku dienu garumā, ielasot dažādus vārdus, teikumus, frāzes dažādās intonācijās, un tad no visa tā milzīgā klāsta, ko es tur biju sarakstījusi, dators pats izvēlas, momentā tas viss tiek sakonektēts un tas autobuss pienāk astotajā pieturā.  (..) Es domāju, ka arī Nacionālā bibliotēka izmanto šo manu balsi, manu balsi arī Mākslas muzejs.  Bet tas, ko teici par autoostu. Es redzu atšķirības, kā tas bija sākumā, kad tikai mākslīgais intelekts centās visu saprast, un kā tas skan tagad. Pavisam nesen braucu uz Jūrmalu ar mikroautobusu. Es patiešām biju patīkami pārsteigta. Izdzirdēju sevi un nekas neliecināja, ka tas ir veidots mākslīgi. Patiešām viņi ir auguši un skolojušies. Viss mākslīgais intelekts. Bija labi. Tev nav bail, ka tavu balsi, kas daudziem ir atpazīstama, var izmantot arī kādi slikti cilvēki kaut kādās nelabās lietās? Sandra Glāzupa: Kad tas tikko sākās, es saskāros ar diezgan daudziem nepatīkamiem gadījumiem, kur manā balsī bija sarunāti visādi muļķīgi teksti un ne pārāk labi vārdi. Bet es arī sapratu un sevi nomierināju, ka tas ir tāds…, ja šobrīd to var izdarīt, pēc tam tas pāriet. Es vairs arī neesmu pārāk interesanta persona tiem jaunajiem, kas tagad ar to nodarbojas, tāpēc viņi izvēlas kādus citus. Samānīt tur var riktīgi cilvēkus. Jā, tā tas ir.

"Esmu laimīgs, ka man ir iespēja palīdzēt Latvijai un mūsu ārsti ir pasaules līmenī," saka latviešu ķirurgs ortopēds Bertrams Zariņš. Mūsu saruna ir par bērnību Amerikā un dienestu Saigonā, kā ārstēja amerikāņu hokeja un futbola zvaigznes un ko domā par Trampu, arī to, kā Atmodas laikā 1989. gadā rīkoja pirmo Pasaules latviešu ārstu kongresu, toreiz vēl okupētajā Latvijā. Kad šī saruna skanēs Latvijas Radio ēterā, raidījuma viesis jau būs devies prom no Latvijas. Pirmoreiz viņam Latvija bija jāatstāj 1944. gada rudenī divu gadu vecumā, kad Zariņu ģimenei pēdējā brīdī izdevās paglābties no krievu okupācijas. Sākumā ar laivu, tad ar kuģi viņi nokļuva Zviedrijā. Tālāk ceļš veda uz Savienotajām Valstīm. Tēvs Rihards bija cienīts luterāņu mācītājs, abi dēli – Bertrams un Kristaps – Amerikā kļuva par izciliem ārstiem. Bertrams Zariņš ir latviešu ķirurgs, ortopēds un sporta medicīnas atzīts speciālists. Viņu par savu skolotāju sauc arī Valsts prezidents Valdis Zatlers (2007–2011).  Abi brāļi Zariņi ir ļoti daudz palīdzējuši Latvijas medicīnai, izglītojot mūsu zināmākos ortopēdijas un kardioķirurgus, atbalstījuši mūsu jaunos mediķus arī ar stipendijām. Viņi daudz devuši Latvijai, un Latvija ir novērtējusi brāļu Zariņu veikumu. Šogad jūnijā abi Rīgas pilī no Valsts prezidenta saņēma cildinājuma rakstu. Kopš astoņdesmito gadu beigām droši vien vairs pat nevar saskaitīt, cik reizes jūs esat atgriezies dzimtenē. Vai arvien katru braucienu vēl uzskaitāt, vai jau ir tās reizes sajukušas? Bertrams Zariņš: Es nezinu, cik reizes, bet katru reizi, kad atbraucu, it sevišķi sākuma gados, katru reizi izskatījās labāk. Kādu jūs ieraudzījāt šajā reizē Latviju, Rīgu? Bertrams Zariņš: Es domāju, pēdējos gados daudz nav mainījies, bet sākuma gados bija manāmi labāk katru reizi pēc 1987. gada. Un pirmais iespaids 1987. izkāpjot no lidmašīnas, ko jūs ieraudzījāt, kas šodien vēl ir acu priekšā? Bertrams Zariņš: Tas bija tāds pārdzīvojums uz Latvijas zemes spert soli. Atceros, tas bija vēlu naktī, mēs braucām no lidostas un visur bija krievu zīmes, ceļazīmes. Bet vienā veikalā es redzēju zīmīti, kas teica "piens". Jā, tā ir Latvija. Kādu jūs toreiz redzējāt Latvijas medicīnu, ja salīdzinām ar šodienu? Bertrams Zariņš: Tas bija, salīdzinot ar mūsu standartiem, ļoti sliktā stāvoklī. Tas palika pat sliktāk 1991. gadā, kad Latvija palika brīva, tāpēc mēs ar Kristapu [brāli] veidojām to Medicīnas fondu, lai kaut ko mēģinātu palīdzēt. Jūs abi ar brāli esat sasnieguši lielas medicīnas virsotnes. Prezidents Rinkēvičs Latvijas vārdā jums pateicās ar cildinājuma rakstu. Tos pasniedz ļoti reti un ļoti īpašiem cilvēkiem. Ko jums nozīmē šī pateicība no Latvijas par jūsu devumu Latvijai? Bertrams Zariņš: Mēs, protams, to ļoti novērtējam un labi jūtamies, bet mēs faktiski labi jūtamies te atbraukt un esam ļoti laimīgi, ka mēs kaut ko varam izdarīt. Mēs neesam aizmirsuši, no kurienes mēs nākam. Dažreiz ienāk prātā – varētu būt, ka mēs šeit būtu un kāds no ārzemēm atbrauktu un mums palīdzētu. Mēs darām, ko varam. Latvijā mēs esam pateicīgi ikdienā mūsu mediķiem, mūsu izcilajiem ārstiem. Bet vai ik dienas presē un citur Latvijas medicīnas sistēma tiek kritizēta - garas rindas pie speciālistiem, ir dažādi skandāli ar slimnīcu būvniecību vai ar slimnīcu vadību. Jūs pirmoreiz ieraudzījāt Latvijas medicīnu 80. gadu beigās, jūs to redzat arī tagad. Kas ir tas svarīgākais, kuras lietas un kā ir mainījušās Latvijas medicīnā? Bertrams Zariņš: Par sistēmu es daudz nezinu. Es dzirdu, ka ir problēmas, bet es neko nevaru īsti pateikt par to. Zinu, ka ārsti šeit, kurus satiekam, tagad ir ļoti augstā līmenī, pasaules līmenī. Domāju, ka ārsti ar zināšanām ir pasaules līmenī. Mēs priecājamies par mūsu ārstiem un novērtējumu, kuri ir pasaules līmenī, bet saskaramies arī ar tādu stāstu, ka ļoti daudz mūsu speciālistu, sākot no medmāsām un ārstiem, diemžēl aizbrauc prom no Latvijas uz Zviedriju, Vāciju, citām valstīm, kur, protams, tas atalgojums ir krietni lielāks. Jūs esat virknei Izcilību devuši savas stipendijas un vēlāk ļaudis aizbrauc. Un ne visi atgriežas. Ko ar to darīt? Bertrams Zariņš: Protams, tā ir liela problēma. Valsts varbūt neatzīst, ka tas ir svarīgi, citādi viņi paaugstinātu algas, un tie cilvēki paliktu šeit. Bet tas ir liels trūkums Latvijai, ja vairāk un vairāk ārstu aizbrauc. Mēs, kad stipendijas dodam, sākumā mēģinājām kaut kā teikt viņiem, ka jāpaliek Latvijā, bet mēs to nevaram kontrolēt. Mums ir žēl, ka cilvēki aizbrauc. Brīdī, kad skanēs saruna radio, jūs jau būsit atgriezies Savienotajās Valstīs. Mēs šeit daudz brīnāmies par Latvijas politiku, bet, ja paraugāmies uz Savienotajām Valstīm, dažbrīd šķiet, ka tur brīnumi ir vēl lielāki. Es domāju par visu, kas ir ap prezidentu Trampu un viņa administrāciju. Bertrams Zariņš: Nesauksim tos par brīnumiem. Žēl, ka mums tā iet, ka Amerika nevarētu būt labāka. Ja jums būtu jāraksturo, kas šobrīd notiek Amerikā, kā jūs pats uz Amerikas politiku raugāties? Bertrams Zariņš: Es domāju, ir trakums un nemiers. Izskatās, ka viņš [Tramps] paliek par diktatoru un ka viņš visus tagad valdīs un nevar viņam uzticēties. Tā kā es nevaru teikt, ka mēs par to labi jūtamies. Jūsu paziņu lokā vairāk bija republikāņu vai demokrātu atbalstītāji? Ja drīkstu vaicāt arī, kāda bija jūsu paša izšķiršanās vēlēšanās? Bertrams Zariņš: Es negribu par politiku runāt, vairāk gribētu par medicīnu runāt. Bet bez tās politikas neiztikt. Bertrams Zariņš: Katrā štatā ir citādi. Masačūsetsa ir citāda nekā Kalifornija. Masačūsetsa ir vairāk demokrāti. Bet, tā kā es ar politiku neņemos un tur neko nevaru izdarīt, medicīnā…

Esmu Tautas frontes paaudze un man tās vērtības nav mainījušās – saka bijušais diplomāts Andris Teikmanis. Kāpēc kļuva par tiesnesi un kā nonāca Rīgas mēra krēslā, ko domā par Putinu un vēstnieka darbu, arī par dziedāšanu korī - saruna ar Andri Teikmani Laikmeta krustpunktā. Ļaudīm šī brīža ģeopolitiskajā situācijā nevajadzētu krist histērijā. Tā gada sākumā, vērtējot aktuālos pasaules notikumus, teica pieredzējušais diplomāts Andris Teikmanis. Viņaprāt, šodien mēs dzīvojam daudz drošākā laikā nekā, piemēram, astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā, kad Latvijā vēl bija padomju okupācijas vara un dzīve varēja beigties jebkurā brīdī. Andris Teikmanis ir balsojis par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tieši pirms 35 gadiem viņš kļuva arī par Rīgas pašvaldības vadītāju, nomainot amatā Alfrēdu Rubiku. Andris Teikmanis savā diplomāta karjerā ir bijis Latvijas vēstnieks virknē pasaules lielvaru un savām acīm pieredzējis, kā pasaule ir mainījusies pēc aukstā kara un kā esam nonākuši līdz Krievijas agresijai Ukrainā. Jūsu vārdi - nevajag krist histērijā. Šonedēļ Kanādā notika pasaules ietekmīgāko valstu līderu tikšanās G7 samitā un namatēvs Kanādas premjers Marks Kārnijs teica: „Mēs dzīvojam briesmīgā laikā.” Kā briesmīgā laikā nekrist histērijā? Andris Teikmanis: Es domāju, ka jātic, pirmkārt, sev un jātic tam, ko tu dari. Varbūt esmu vairāk intraverts cilvēks, bet salīdzinot ar to laiku, ko es atceros pirms trīsdesmit pieciem gadiem, es esmu Tautas frontes paaudze - tas ir brīdis, kas izmainīja pilnībā visu manu dzīvi, un tās bija vērtības, kas toreiz tika definētas kā jaunas, kas izmainīja arī Latviju. Un man kopš tā laika arī tās vērtības nav mainījušās. Šodien pasaule varbūt ir dinamiskāka, varbūt ir vienkārši vairāk iespējas skaļi kaut ko pateikt. Varbūt ir vairāk iespējas paust savas emocijas. Es cenšos savas emocijas paturēt pie sevis, bet koncentrēties uz to, kas ir jāizdara. Ja tu esi izgājis cauri astoņdesmito gadu beigām un deviņdesmito gadu sākumam, cauri visām barikādēm, šaušanām, pučiem, cauri OMON trakošanai, cauri ekonomiskajai transformācijai, cauri milzīgai inflācijai, kas pilnībā mainīja ekonomiku pa dienām, ne tikai pa gadiem... Arī droši vien caur augusta pučam, kad tiešām viss varēja beigties vienā brīdī. Andris Teikmanis: Tas varēja beigties vienā brīdī un atkārtoties arī vēsture, bēdīgā vēsture, jo mēs nezinājām, kā tas beigsies. Un tāpēc tagad, kad cilvēki ir gatavi "šūmēties"par būtībā sīkumiem, man liekas, ka tas nav tā vērts. Sargāsim savas nervu šūnas. Kuri ir tie sīkumi? Andris Teikmanis: Jebkurš. Ja palasa sociālos tīklus, teiksim, mašīna ne tā aizbrauca garām, kas te notiek? Nekur pasaule nav ideāla, bet man ir pilnīgi nepieņemami, un tas mani tiešām "pavelk", ja kaut kur kaut kas nenotiek tā, kā vajag un tad cilvēki uzreiz to visu transformē – Latvijā viss ir slikti, Latvijā nekas nenotiek tā, kā vajag. Nav tā. Latvija ir tik fundamentāli mainījusies, salīdzinot ar to Latviju, kādu es atceros, kad es biju divreiz jaunāks. Tāpēc ir jānovērtē viss tas, kas ir mainījies uz labu, bet nav jāsamierinās, protams, ja kaut kur nenotiek, kā jābūt. Bet katrai sliktajai lietai ir savs uzvārds un sava adrese. Runāsim par tiem, kas par to atbild, nevis vispārināsim to uz mūsu valsti. Mūsu valsts esam mēs, tie esam mēs paši. Ja tu saki kaut ko sliktu par savu valsti, tad tu saki, pirmkārt, sliktu par sevi pašu, jo tu esi tas, kas to valsti veido. Kanādas premjers šo laiku sauc par briesmīgu. Kā jūs raksturotu laiku, kurā mēs šobrīd esam? Andris Teikmanis: Viņš ir neparedzams. Laiks patiešām ir neparedzams, un mēs šodien nevaram zināt, kas notiks rīt un kāda tam būs ietekme. Protams, Kanādas premjers, kas uzņem lielo septītnieku pie sevis un ne tikai lielo septītnieku, viņš ir tik daudz investējis, lai visu sagatavotu perfektā veidā, ielūdzis vēl daudz citu valstu un reģionu valstu līderus, un Amerikas līderis vienkārši aizbrauc projām. Dabīgi, ka tas nav paredzēts, nav ieplānots, bet tas ir sakritis, ka tieši tajā brīdī norisinās ļoti karstā fāzē vai turpinās Tuvo Austrumu konflikts ar neparedzamu iznākumu. Mēs vēl joprojām nezinām, kā tas beigsies un kādas būs sekas, kādi līdzekļi tiks pielietoti. Bet arī pats Amerikas prezidents šīs karstās fāzes ietvaros jau ir mainījis savus it kā sākotnējos uzstādījumus, ir mainījis savu attieksmi, ir mainījis savus vēstījumus. Saglabāsim mieru un skatīsimies, kā attīstīsies šis konflikts tālāk. Šajā gadījumā ļoti daudz var tiešām mācīties no britiem. Tas viņu leģendārais teiciens – „Keep calm and carry on”, kas faktiski iet cauri visam Otrajam pasaules karam. Saglabā mieru un dari, kas tev ir jādara, un tad viss būs kārtībā. No tevis ir atkarīgs. (..) No milicijas kabineta nokļūt tiesas zālē Andris Teikmanis: Tas bija veids, kā tikt vaļā no milicijas. Kļūt par tiesnesi? Andris Teikmanis: Jā, jo tiesnesis skaitījās vēlēts amats. Ievēlēja tāpat kā deputātus. Neviens jau nezināja, ko viņš vēl, viņiem visiem bija vienalga. Kad bija vēlēšanas, tad bija jāvēl. Bet tas bija veids, kā tikt prom no milicijas. Un es atceros, tas nebija pārāk vienkārši, jo toreiz vēl bija tāda diezgan odioza persona Gončarenko, Iekšlietu pārvaldes priekšnieka vietnieks, kurš man teica – Teikmani, kā tu drīksti iet projām no milicijas, mēs tevi aizsūtīsim uz Afganistānu vispār. Nemēģini nemaz. Es teicu – bet mani taču ievēlēja tauta, man ir jāiet, tas ir arī cienījams un goda pilns amats.  Par tiesnesi tiešām nebiju pārāk ilgi, kādus divus gadus, bet pa šo laiku man  ir saglabājušās ļoti labas atmiņas, jo tas bija arī laiks, kad sākās pārmaiņas. Es sāku savu tiesneša darbu 1988. gada sākumā, tātad jau šie pārmaiņu vēji bija. Un manā rakstāmgaldā bija gan kriminālas, gan civillietas, ļoti dažādas, sākot ar zādzībām vai laulības šķiršanu… Visa veida lietas, kas toreiz bija rajona tiesai jāizskata. Līdz brīdim, kad pie manis nonāca pirmā politiskā lieta, un tas bija 1988. gada jūlijs, tātad vēl nebija pat Tautas fronte. Un toreiz Augstākajā tiesā notika tiesas process pret… kā to puisi sauca? Modris Lujāns? Andris Teikmanis: Jā, Modris Lujāns. Savukārt Helsinku grupa pie prokuratūras protestēja, regulāri stāvēja piketos un protestēja pret šo tiesas procesu. Darbojās pilnīgi automātika – kā atnāca "Helsinku" pārstāvji, tā viņus sagrāba ciet, aizstiepa pie tiesneša, iedeva divas nedēļas aresta un tad gaidīja nākošos. Tā tas turpinājās līdz kāds no grupas tika pie manis, un es viņus attaisnoju. Tā bija pirmā reize, kad kāds tika par demonstrāciju attaisnots, un kopš tā laika arī mani kolēģi tiesneši sekoja šim piemēram un vairs neviens netika arestēts.  Dzenīša prokuratūra vēl pārsūdzēja šo manu lēmumu Augstākajā tiesā, un Augstākā tiesa atstāja to spēkā. Būtībā tas bija tas brīdis, kad Latvijā arī pavērās demokrātijas jauna iespēja brīvam vārdam, brīvām demonstrācijām. Un tas arī bija tas brīdis, kad es taisīju vēlreiz savu lielo kūleni un pieslēdzos Tautas frontei, pieslēdzos politikai. (..) Kas Putina acīs ir, piemēram, Latvija. Kā viņš mūs redz? Andris Teikmanis: Es domāju, tā attieksme noteikti ir mainījusies ar laiku pirms 20 gadiem. Bet gan toreiz, gan šobrīd mēs varam būt kaut kādā mērā apmierināti par to, ka jau toreiz, pirms divdesmit un arī pirms 35 gadiem Baltija bija kaut kas nošķirts, kaut kas atsevišķs no Padomju Savienības, kaut kas atšķirīgs no pārējās Padomju Savienības. Un šobrīd mēs varam kaut kādā mērā no tā profitēt tādā ziņā, ka Krievija lielu daļu no apkārtējā reģiona, es teiktu, iedala divās kategorijās - ienaidniekos un nodevējos. Mēs esam ienaidnieki. Labi, ka tā. Un, ja mēs būtu… Andris Teikmanis: Ukraiņi ir nodevēji. Ā, tādā veidā. Andris Teikmanis: Un tas ir sliktāk. Arī citas padomju republikas ir nodevēji. Mēs, kas īsti tā arī nekad neiedzīvojās Padomju Savienībā… Ja Putins ir teicis, ka Padomju Savienības izjukšana ir lielākā ģeopolitiskā katastrofa, es gribētu teikt, ka Staļins pieļāva lielāko ģeopolitisko gadsimta kļūdu četrdesmitajā gadā okupēdams Baltijas valstis, jo Baltijas valstis bija tās, kas saindēja pārējo Padomju Savienību ar šo brīvības, neatkarības vīrusu. Un tas vīruss ļoti ātri 80. gadu beigās izpletās visā Padomju Savienībā. Ja tas tā nebūtu, ja četrdesmitajā gadā Baltija nebūtu okupēta, es nezinu, vai šobrīd Krievija būtu tajās robežās, kurās tā ir pašlaik. (..) Kam jānotiek, lai Maskavā atkal atgrieztos Latvijas vēstnieks? Lai atkal Latvijas vēsturniekiem būtu pieejami Krievijas arhīvi, lai Maskavā brīvi atkal varētu pulcēties viņu demokrāti. Kad tas varētu notikt, vai mēs to piedzīvosim? Andris Teikmanis: To ir grūti pateikt. Var notikt pārmaiņas pēc varbūt pāris gadiem un tās var nenotikt vēl piecdesmit gadus. Krievija ir valsts, kur attīstību patiešām ir ļoti grūti paredzēt, un pat tad, ja notiktu kādas demokrātiskas pārmaiņas, tad man vēl būtu liels jautājums - cik noturīgas varētu būt šīs pārmaiņas. Deviņdesmitajos gados šādas pārmaiņas notika, bet nebija noturīgas. Viņas tika visas likvidētas, un Krievija atgriezās būtībā pie skaidra autoritāra režīma, kāds tur ir pašlaik. Krievija atgriezās pie sava vecā modeļa. Vai Krievijas tauta ir spējīga dzīvot demokrātijā? Šeit vairāk ir cerības kā pārliecības.

""Karoga dziesma" Mežaparkā lielā kora izpildījumā bija milzīgs saviļņojums, un šo kopības izjūtu ļoti gribētos vairāk piedzīvot ikdienā," saka komponists Jānis Lūsēns. Par dzimtas četriem Jāņiem un darbošanos amatierkino, par "Zodiaka" dzimšanu un kā tagad piepilda mūža sapni Ozolu skolā, saruna ar Jāni Lūsēnu Laikmeta krustpunktā. „Ārēji ikdienas situācijās viņš bieži ieņem nihilistisku pozu, mēdz būt savrups un ass, bet, komponējot mūziku, šī čaula nokrīt. Tad viņš ir mīļš dabas bērns no visas sirds. Un, kad beidz komponēt, atkal ielien savā čaulā un intervijās stāsta visādas muļķības.” Tā komponistu Jāni Lūsēnu reiz ir raksturojis viņa uzticamais sabiedrotais mūzikā daudzu gadu garumā Zigfrīds Muktupāvels. Arī pārlasot dažādas intervijas, to ievadā gandrīz vienmēr tiek uzsvērts, ka Jānis Lūsēns esot mazliet neiecietīgs, mazliet nīgrs cilvēks, kurš labprāt nedēļu nevienu nesatiek un nesarunājas. Garas sarunas neesot viņa iecienītākā nodarbe. Lūkosim, cik šie priekšstati par viņu ir precīzi vai gluži otrādi pārspīlēti. Sarunas ieraksts notiek dienu pirms pašvaldību vēlēšanām. Kad intervija skanēs ēterā, vēlēšanu rezultāti jau būs zināmi. Vai Jānis Lūsēns arī klusumā noraugās uz šo pirmsvēlēšanu laiku? Vai ir kaut kādas lietas, kas arī mierīgajam Jānim Lūsēnam uzsit asinis? Jānis Lūsēns: Nezinu, kas tur var īpaši uzsist asinis. Katrs ietiepīgi turas pie saviem izvēlētajiem mērķiem pamatā, es domāju, un ļoti daudz ir liekvārdības un tukši solījumi, un visādi brīnumi. Es diezgan distancēti to vēroju. Esmu Valkas rajonā [novadā], man ir skaidrs, mēs jau novēlējām ar sievu, es tur nevienu negribu aizskart konkrēti. (..) Rīgā, domāju, brīnumi būs. (..) Ar distanci raugoties, tomēr kāds ir skats uz Latvijas politiku šodien, uz to, kādā valstī dzīvojam? Jānis Lūsēns: Tā ir ļoti gara saruna, bet, manuprāt, šobrīd trūkst cilvēku, kas ir līderi, kas var pārliecināt, kuros vēl ir godaprāts un kaut kāda vērtību sistēma. Jo es tikko arī skatījos pašvaldību debates, kur vienai dāmai prasīja, kā viņa attiecās pret Ukrainas karu, viņa izvairījās, cik nu varēja. Bet jautājums jau ir par vērtībām. Un galu galā tu vēlē nevis partijas programmas, kuras, es domāju, neviens īpaši nav lasījis, ejot vēlēt, bet tu vēlē par cilvēkiem, kas pārstāv. Kas ir sarakstījis šo programmu, kas domā vai nedomā, vai strādā pie tā, lai visiem būtu labāk. Man saistībā ar jums prātā "Karoga dziesma", kuras laikā 2018. gada Dziesmu svētkiem, kas īpaši uzrunāja arī mani toreiz. Tā enerģija Mežaparka estrādē. Šīs dziesmas laikā, kad tika pacelts virs estrādes sarkanbaltsarkanais karogs, kaut kas īpaši īpašs rezonēja. Jānis Lūsēns: Jā, tieši tā! Un man šī dziesma ir ļoti tuva. Katru reizi viņu dzirdot lielā kora izpildījumā, man ir milzīgs saviļņojums. Bet, ja mēs patinam mazliet filmu atpakaļ, tad atceramies to, ka pēdējos Dziesmu svētkos šī dziesma neskanēja un karogs netika iznests. Un nekāda cepšanās par to nebija. Bija cepšanās par cīsiņiem, par rīsiem, par ēdienu, par biļetēm, par viskautko, bet par šo faktu nebija. Tāds ir klimats sabiedrībā. Diemžēl. Dziesmu svētki 2018.gadā, Mežaparka estrāde. Šis ir vienam latvietim, vienam komponistam viens no dzīves augstākajiem punktiem? Jānis Lūsēns: Absolūti, absolūti, Tas ir gan m gribētos to vairāk piedzīvot ikdienāilzīgs stimuls arī tālāk kaut ko darīt un just, ka cilvēki ir kopā. Tā ir brīnišķīga sajūta. Un ļoti. Arī pirms vēlēšanām. Ka cilvēki tomēr ir vienoti kādas idejas vārdā un mūs vieno kaut kāda kolektīva apziņas forma un kaut kādas vērtības un uzdevumi, kas mums liekas svarīgi. Ar komponistu Raimondu Tigulu šajā raidījumā runājām par to, kādēļ Mežaparkā mēs varam būt tik vienoti dziesmā un par Latviju un jau izejot pa vārtiem, jau dodoties uz 11. tramvaju varbūt jau sākas pirmie strīdi. Ja mēs paraugāmies, kas notiek sociālajos tīklos un visa komentāru vide un arī noskaņojums, ka Latvija ir neizdevusies valsts, arī tādu varam dzirdēt. Kādēļ, jau izejot ārpus Mežaparka vārtiem, daudz kas no šīs vienotības pazūd? Jānis Lūsēns: Es domāju, tā ir tāda varbūt vilšanās. Visi šie komentāri un attieksme ir tāda dīvānā sēdētāju izpausme. Jautājums katram, kas komentē un izsakās nevis konstruktīvi, bet aizvainojoši, - ko tu pats esi izdarījis, ko tu esi paveicis nesavtīgi, nevis par maksu, nevis kā algots darbinieks? Kāda ir ir bijusi tava iniciatīva, tava personīgā iniciatīva valsts veidošanā? Tava personīgā iniciatīva, bez samaksas. Vai tu esi, nezinu, savācis kādu ziedojumu, kaut kam atdevis vai pats noziedoja kaut ko, vai aizgājis un ar savām rokām kaut ko izdarījis. Tas ir tas jautājums katram. Es domāju, ka tie, kas to ir izdarījuši, tie arī ir vienoti.  Ļoti daudzi cilvēki ir vienkārši, es teikšu, - izlaidušies. Tas nāk no padomju iekārtas - ko jūs man dosiet, cik man par to, kas man par to? Nevis ko tu dosi.  Tas bija arī mans lielais jautājums Dacei Melbārdei toreiz lielās Latvijas jubilejas sakarā - tik un tik miljoni un tagad mēs tur taisīsim. Es gribēju teikt otrādāk - tu esi šeit mācījies, tu esi šeit apguvis zināšanas -  ko tu dosi Latvijai? Mācoties Briselē, Londonā, vai tu kā mūziķis vari aizbraukt uz Līvāniem un vienu koncertu vienkārši nospēlēt par velti cilvēkiem kā dāvanu. Lūk, tā ir tā lielā atšķirība. Taisīt projektus, rakstīt projektus, tērēt naudu - nekāda māksla nav, tur tāmes var būt bezgalīgas un idejas tāpat.

Daudz kas man nav saprotams šīgada svētkos un arī tas, kāpēc tik daudz netalantīgu, saceptu deju – saka horeogrāfe un deju pedagoģe Baiba Šteina. Par "Danci", "Zelta sietiņu" un kā būtu jāģērbjas dejotājiem, par darbu kinostudijā, cenzūru un spītīgo raksturu – saruna ar Baibu Šteinu Laikmeta krustpunktā. Raidījuma viešņai ir divas meitas un viņas abas diezgan līdzīgi ir raksturojušas savu mammu. Dace ir teikusi, ka mamma ir neatlaidīga un centīsies sasniegt visu, ko iecerējusi. Anna uzsver mammas enerģiju, ar kuru varot darbināt pat kādu mazu elektrostaciju. Viņu mamma ir Baiba Šteina, deju ansambļa “Zelta sietiņš” ilggadējā vadītāja, horeogrāfe un pedagoģe. Arī Rīgas dokumentālā kino zelta paaudzes aculieciniece un dalībniece, sava darba mūža lielu daļu veltot Rīgas kinostudijai. Baiba Šteina dejo no sešu gadu vecuma, ar deju kopā viņa ir arī savos tikai 85 gados un Baiba par sevi saka: “Mani nav iespējams ielikt rāmjos, lai esmu pareiza. Tieši otrādi – gribu būt nepareiza!”. Par deju mūža garumā, par pieredzēto Rīgas kinostudijā un par to, kādēļ arī seniora gados ir stilīgi būt nepareizam, saruna ar Baibu Šteinu. Ievadā es citēju jūsu meitas, kā viņas jūs raksturo, bet pati par sevi Baiba, jūs esat teikusi – esmu bezgala uzticīga, bet arī ārkārtīgi spītīga kā angļu buldogs. Ir kādi pēdējā laika notikumi, ar kuriem jūs varat dalīties, kā tad izpaužas šī jūsu spītība un neturēšanās pieņemtajos rāmjos? Baiba Šteina: Mani pēdējā laikā sāk kaitināt un es vairs negribu – ja par dejas līniju runājam – šo ārkārtīgo unificēšanu, visi ir vienādi, frizūras vienādas, galviņas vienādas ,apģērbs vienāds, visi kā armijā. Tad es strīdos pretī, taču nevar būt, ka senos laikos tā meita gribēja izskatīties tāpat kā otra meita, visticamāk – nē. Visticamāk, viņa piesprauda puķi vai sapina bizi savādāk, vai uzvilka svārkus citādus.  Varbūt es pārspīlēju, bet es gribētu teikt, ka „Zelta sietiņš” bija viens no pirmajiem kolektīviem, kur mēs atsevišķās dejās neģērbām vienādi. Jo mani tas vienkārši kaitināja. Manuprāt, mēs bijām pirmais kolektīvs, kas bērniem uzvilka linu krekliņus un aizgājām dejot. Un tajā laikā, Ingrīda Saulīte varbūt atcerēsies, mēs ar šo uzvedumu braucām uz Maskavu, un viņi ieraugot, tā žūrija, jo toreiz nevarēja uz Maskavu aizbraukt, to skatījās un pieņēma. Kā – linu kreklos latviešu bērni, mēs taču neesam tik nabadzīgi! Bet es pastāvēju – jā, tas bērns, kad viņš piedzima, viņam bija linu krekliņš. Viņš nevilka neko citu. Tad viņš pamazām apģērbās. Tagad, piedodiet, ar linu krekliem dejo, meitas pusplikas pa laukumu skraida. Varbūt tieši šī nevēlēšanās līdzināties man nepatīk. Tāpēc varbūt arī es neģērbjos, neizturas tā, kā pienāktos maniem gadiem. (..) Jau drīz Skolēnu dziesmu un deju svētki, pirmie pēc 10 gadiem, jo vienu ciklu izjauca Covid laiks un tas būs atstājis ietekmi uz to, kādi šie svētki būs šogad, jo ļoti daudziem jaunajiem dejotājiem, dziedātājiem un mūziķiem šis piedzīvojums būs pirmreizējs. Kādu, jūsuprāt, šis desmit gadu pārtraukums būs atstājis ietekmi? Baiba Šteina: Man ir ļoti grūti pateikt par citiem. Par "Sietiņu" es varu pateikt, ka tā ir leģenda par pārtraukumu. Mēs pandēmijas laikā nepārtraucām. Pat man liekas, mēnesis nepagāja. Sākās pandēmija, un es nežēlīgi savus pedagogus un savus bērnus – mēs strādājām. Jā, mēs strādājām zoomā, bet mums bija uzdevumi. Mēs gatavojam mazus uzvedumiņus. Mēs paņēmām tēmu uz Ziemassvētkiem "Uzsniga sniedziņš balts", kas bija jāsagatavo bērniem kopā ar vecākiem. Ak, Kungs, cik tas bija skaisti, ko tēvi ar bērniem dejoja un bēra sniedziņu! Un katrs nofilmēja gabaliņu. Beigās mums bija uzvedumi vesela strīpa.  Otrs - man ir sakrājusies kaudzīte, ko es saucu par pandēmijas laika darbiņiem. Praktiski visi sakrātie materiāli un tādu ļoti daudz. Televīzijā ir tikai 32 stundas mūsu uzvedumi. Mēs viņus izlaidām skatīties, un bērni rakstīja par viņiem recenzijas un rakstīja savus ieteikumus. Nepaņēmu līdzi, bet tur bija arī ieteikumi, kādi izskatīsies nākamie deju svētki. Bērni paši apcer. Respektīvi, viņi visu laiku bija procesā iekšā.  Visskaistākā bija, to es atceros, jo tā man vienmēr izraisa mazu asariņu, jautājums - kādu jūs redzat "Sietiņa" simtgades svētkus? Un tad bija tāda atbilde - svētki notiek Mežaparka Lielajā estrādē, ir nakts, pie debesīm ir īstās zvaigznes un skatītāju rindās - simtgades! - sēž skolotāja Baiba un skatās mūs. Patiesībā mēs visu laiku strādājām. Un tikko kā pandēmija beidzās, mums pirmais uzvedums bija ar mūziku "Atgriešanās", un mēs atgriezāmies jau kopā un dejojām. Mēs momentā izdejojām ārā atkal, lai nebūtu telpās – VEF priekšā, skatītājiem, kas brauc ar tramvajiem, kas nāca – mēs izdejojām visu to neizdejoto svētku repertuāru. (..) Saklausu, ka jūsu mudinājums ir vairāk turēties pie saknēm, pie pamata. Un jūs redzat, ka dažbrīd varbūt par daudz moderni viss paliek. Baiba Šteina: Es pat neteikšu, ka tas ir moderni. Šoviski? Baiba Šteina: Nē, netalantīgi.  Netalantīgi? Baiba Šteina: Jā! Jo es domāju, varbūt tagad es izklausīšos atkal slikta, es domāju, ka vismaz šī gada svētkos ir ļoti daudz netalantīgas, es viņas saucu par saceptām dejām. Mēs tā sacepam un tad palaižam. Kāpēc tā tas ir noticis? Es nezinu. Man, kas nav saistīts ar dejošanu, kā saprast, kas ir sacepta deja? Baiba Šteina: Tāda – salikt vienkārši kustības un kombinācijas pēc kārtas, bez iekšējas domas, bez iekšējas dramaturģijas. Katrai dejai ir dramaturģija iekšējā – sākums, kulminācija, beigas. Visparastākais dramaturģijas veids. Bet es tiešām atļaujos teikt, ka šī gada svētkos ir tādas, kurās ir vienkārši saliktas kombinācijas pēc kārtas. Bet varbūt viņas atkal televīzijā vizuāli labi izskatās? Baiba Šteina: Te ir nākošā lieta. Uzskatu, ka jau pasen, jau gadus desmit vai cik – skolnieku svētkos mazāk, jo skolnieku svētki nav bijuši desmit gadus, bet lielajos svētkos tie vairs nav deju svētki. Tos mēs varētu saukt par zīmējumu svētkiem. Jo laukumā deja kā tāda vispār praktiski neeksistē, ir tikai pārvietošanās. Čik, čik, čik, čak, čak, čak… zīmējums skaists. Bet zīmējumu redz tikai no augšas, tikai televīzija. Un šādā veidā skatoties, praktiski gandrīz neko neredz. Sevišķi, ja tas notiek naktī kā tagad pēdējie visi svētki. Tērpus neredz, kājas neredz, soļus neredz. Redz šo zīmējumu un tad vēl to milzīgo "krabi", kas aizmugurē ir kaut kur. Jo es domāju, atkal droši vien es atkal izklausīšos briesmīgi, tā ir nemācēšana vai nevarēšana, mēs visu nosedzam ar milzīgu dekorāciju.

""Nespēlē kārtis un neej politikā!" – šim tēva padomam esmu sekojis vienmēr un domāju, ka tagad viņš ar mani lepotos," saka uzņēmējs Gunārs Ķirsons. Par bērnību Sibīrijā un rūdījumu sporta skolā, par zagšanu padomju laikos un čeku, par reketu deviņdesmitajos un ēdināšanas biznesu – saruna ar Gunāru Ķirsonu Laikmeta krustpunktā. Vienā no savām pirmajām intervijām, kas bija publicēta laikrakstā "Padomju Jaunatne" 1993. gadā, viņš teica šādus vārdus: "Es mēģināšu izvērst Rīgā bistro ēdināšanas tīklu, jo neizbēgami Latvijā ienāks "makdonaldi", picas, amerikāņu hotdogi. Es gribu izveidot mūsu pašu latviešu bistro ar gaumīgu latvisku mēbeļu interjeru." Abi viņa 1993. gadā teiktie pareģojumi piepildījās. Jau drīz "McDonalds" ienāca Latvijā, bet arī viņš jau drīz izveidoja savu ēdināšanas tīklu ar latvisku interjeru un nu jau leģendāro "Ķirsona kotleti". Gunārs Ķirsons ir dzimis latviešu izsūtīto ģimenē Sibīrijā, Omskā, un iespējams, tieši bērnības gados pieredzētais, tēva stingrais tvēriens un pusaudža gadu dzīves rūdījums Murjāņu sporta internātskolā veidoja viņu par vienu no Latvijā zināmākajiem uzņēmējiem. Arī viņa tēvs pirms izsūtīšanas bija uzņēmējs Balvu pusē Latgalē un jau bērnībā mazajam Gunāram mācījis dzīves likumus. Viens no pirmajiem bērnībā dzirdētajiem: "Kad izslaucīta istaba, vēl jānoslauka slota, tikai tad darbs ir padarīts." Jūsu tēvs jau sen ir mūžībā, bet jūs arvien viņa dzīves padomus un atziņas savās intervijās esat pieminējis. Ko jūsu tēvs Alberts varētu teikt par laiku, kurā viņa dēls dzīvo šodien? Kādu padomu viņš Gunāram dotu šim laikam? Gunārs Ķirsons: Es domāju, ka tēvs lepotos ar mani un es vienmēr saviem bērniem un mazbērniem saku – vai jūs lepojaties ar mani? Viņi atbild – jā. Es domāju, ka mans tēvs arī lepotos ar mani. Un es viņiem vienmēr saku, mīļie mani, dariet tā, lai Latvija ar jums lepojas, tā, lai es varētu lepoties ar jums, kā ar mani lepojas tēvs. Tad dzīve jums būs daudz patīkamāka un nebūsiet pa velti kaut ko darījuši. Es domāju, ka māte un tēvs ļoti lepotos, bet es ar viņiem vairāk lepojos, kā viņi ar mani varētu lepoties. Iedomājaties, māti izsūtīja. Tēvu ļoti cienīja darba ņēmēji un atskrēja un teica: Albert, tevi rīt ņem ciet čeka. Alberts, mans tēvs, paķēra zirgu un projām uz mežu. Viņš nebija domājis, ka māti aizsūtīs, paķers. Tad atbrauca krievs ar… ….ar maziem bērniem. Gunārs Ķirsons: Jā, manai jaunākajai māsai bija tikai pāris mēnešu. Ar krūti baroja mamma. Atbrauca un paņēma. Un tēvs. Iedomājaties, tēvs gadu meklēja, kur viņi ir. Padevās. Cietumā bija jāiet tur, viņš brauca uz turieni, jo Esteri bija aizveduši ar visiem bērniem. Tas ir varoņdarbs no vīrieša, kad viņš... Bija iespēja braukt uz ārzemēm, paņemt briljantus, zeltu un visu pārējo, mukt. Mans tēvs to neizdarīja. Tēvs aizbrauca pakaļ Esterei. Un pats galvenais, es zinu, kad tēvs nomira, mammai bija pāri 80 gadu. Bieži mammai teicām - aizej uz teātri, nopērkam biļetes. Mēs esam pieci bērni tev. Uz ko viņa man atbildēja: Dēls, tu zini, kur ir mans teātris? Pie tēva kapiņos.  Katru rītu cēlās augšā un gāja uz kapiņiem. Un vakarā nāca atpakaļ. Es gribu teikt, ka tāda ģimene, kāda man bija, paraugģimene – māte un tēvs. Es lepojos ar viņiem, tiešām lepojos! (..) Jūsu vārdu arvien daudzi saista ar "Lido". Bet kas šobrīd Gunāru Ķirsonu saista ar "Lido"?  Gunārs Ķirsons: Gribētu teikt, ka es esmu padarījis darbu, ar ko es lepojos. Pats galvenais, lai viņš tālāk turpinās. Bet es neapstājos. Es izgāju ārā, jo…. Jūs esat pilnīgi prom? Gunārs Ķirsons: Man vēl ir kādas akcijas, bet es iziešu ārā, domāju, kādi 2-3 gadi. Bet gribētu teikt, ka tur es atstāju savus kolēģus, tiešām ilgi strādājuši kolēģi, kuriem var uzticēties, kuri strādā, kuri zina to darbu, kuri to "drēbi sajūt". Vienīgais, kas mani biedē, vai igauņu īpašnieki nepiespiedīs kaut ko darīt tādu, kas sabojās to 37 gadu manu darbu. Jūs ziniet, jebkuru darbu var sabojāt. Cerēsim, ka tā nebūs. Ir kādas pazīmes, ka tā tas varētu būt? Gunārs Ķirsons: Man negribas neko teikt pašreiz, lai nedomā, ka es kaut ko ļaunu vai kā… Man gribas, lai tas tomēr ir, lai strādā, lai tā vērtība… Kā "McDonalds" - īpašnieku nav, bet "McDonalds" strādā. Un es atceros, kā man mācīja "McDonald's", kad es mācījos -  no tā, kad cilvēkam nav ko darīt, viņš galdu slauka, no tā viņš netīrāks nepaliek. Un es pie tā paša esmu gājis, kad tautai jātaisa viss. Kā man tēvs teica vienmēr - dēls, tēvs ēd pēdējais, bērni no sākuma. Un man uzņēmumā "Lido" ir bērni, tā ir Latvija. Un cik tev paliek, tas tev paliek.  Ne vienmēr katrs biznesmenis vai kolēģis, vai partneris, kas man bija, tā domāja. Es domāju tāpat kā agrāk esmu agrāk, un es gribu tagad uztaisīt jaunu vērtību. Man daudz ko prasa, kā tur būs. Es saku mazāk es runāšu, lai runā par mani darbi. Vienīgais, ko es varu pateikt, es sāku Mežaparkā taisīt vienu objektu. Nu ja Dievs dos, izdosies. Es gribu tiešām radīt, jo Mežaparks bišķiņ ir tāds - viena no skaistākajām vietām Rīgā…. Bet īsumā - jūs atkal vienu savu lietu sākat faktiski pilnīgi no nulles? Gunārs Ķirsons: Pilnīgi no nulles. Un jūs pat nevarat iedomāties, cik tas ir grūti. Saviem kolēģiem teicu - tas ir tik grūt. Gribētu teikt, ka mums, latviešiem laikam tā ir, ka, ja man kaimiņam ir slikti, tad man ir labi, ja kaimiņam labi, tad man ir slikti. Un es pat jūtu to nedaudz, ka ne katrs vēlētos, lai es radītu kaut ko tādu, bet es radīšu. Man gribas radīt, un man rada gandarījumu, ka es varu līdz pusnaktij domāt, cik grūti tas ir… Bet man jāpāriet grūtībām pāri, ir jāpierāda, ka es to varu izdarīt un varu izdarīt vēl labāk. Man tā gribētos. Jūs dzīvē un arī biznesā esat cēlies un kritis. Ja jums būtu jānosauc uzņēmēja Ķirsona gudrākais lēmums un arī sliktākā ideja, kuras pirmās nāk prātā? Gunārs Ķirsons: Gudrākais ir tas, ka domā no sākuma par biznesu, nedomā par savu egoismu, savu privāto lietu. Un esi pārliecināts, ka tas tev izdosies. Pārliecībai [jābūt], tad tikai tu drīksti to darīt.  Sliktākā biznesa ideja. Gunārs Ķirsons: Lielākā un sliktākā mana kļūda bija, kad es kādu paklausīju, atkal neteikšu uzvārdu, bet nu ko - vainīgs jau vienmēr es. Es sev saku, kad kaut kas notiek, vainīgs tikai es esmu, neviens cits. Un šeit es arī vainoju tikai sevi. Sliktākā bija tad, kad sāku taisīt kokapstrādes rūpnīcu, lai varētu interjerus taisīt un mājas, un paralēli taisīju Gaiziņā viesnīcu, ar ko es lepojos, tiešām. Arī rūpnīca ir ļoti laba, tur kādi tagad strādā. Es visu no sirds taisīju. Divus paralēlus biznesus nevarēja. Uz kotleti, kā es saku, uzliku pārāk lielu ekonomisko masu, to nedrīkstēju darīt. Tā ir lielākā mana kļūda. (..) 70.gadu beigas, 80. gadi ir laiks, kad jūsu dzīve pagriežas vēl vienā jaunā gultnē - bārmenis, restorāni, restorāns "Ščecina, arī "Ruse" kādu brīdi. Šo sadaļu arī sākšu ar citātu no periodikas. Laikraksts "Rīgas Balss" 1980. gads. Reportāža no Tallinas. PSRS notiek olimpiāde un raksta nosaukums "Paldies rīdziniekiem par meistarību!". "Burātāju Olimpisko svētku laikā daudzās Tallinas kafejnīcās un ēdnīcās strādāja labākie meistari - kulināri no Viļņas, Kostromas, Vologdas, Pleskavas, bet ļoti atzinīgi tika novērtēti kafejnīcas "Kadriorg" virtuves izstrādājumi. Šajā kafejnīcā strādāja speciālistu grupa no Rīgas sabiedriskās ēdināšanas uzņēmuma "Ruse" direktora Pavloviča vadībā. (..) Kāds no apmeklētājiem nenogurdināmos, aristokrātiskos, artistiskos Gunāru Ķirsonu un Uldis Skudru nosauca par super bārmeņiem. Vajadzēja redzēt, cik veikli viņi žonglē ar maisītājiem, cik meistarīgi gatavoja kokteiļus pēc 32 receptēm." Runājot par šo jūsu dzīves periodu, ir jāpiemin arī bārmenis Kārlis Bilders, kurš pats mācījies ārzemēs, un devu jums pamatus. Gunārs Ķirsons: Ar lielāko cieņu pret Kārli un gribu teikt, ka viņš man deva ļoti daudz.  Gribu teikt, ka man neizdevās kā sportistam aizbraukt uz olimpiādi, bet kā bārmenim jā. Mani aizsūtīja uz turieni. Bet es arī mīlēju šo darbu, tur es ieraudzīju..., priekš "Lido" man tas palīdzēja. Es agrāk strādāju par bārmeni, es zagu, visi zaga bārmeņi, lai stāsta man, ko grib. Tāda bārmeņa nebija, pat neviena, kas ne… Tas nebija kā zagļi, bet nepieliet, tak ir nozagšana no otra cilvēka. Jūs arī to darījāt? Gunārs Ķirsons: Jā. Tu savādāk nevarēji. Tā dzīve bija. Toreiz jau Padomju Savienība, padomijā, kad strādāja rūpnīcā, pāri sētai vai kaut ko nesa ārā, un to darīja daudzi. Tāda tā dzīve, un lai neviens nestāsta… Arī lējāt tajās smalkajās pudelēs kaut ko citu iekšā? Gunārs Ķirsons: Nē. Cik nu katram ir tā robeža. Cik cilvēks ir iekšēji audzināts. Es nevarēju taisīt to žļurgu saucamo. Nē, tā nebija, bet kaut ko tomēr bišķiņ, bet es tā darīju. Un tad, aizbraucot uz olimpiādi, jūs nevarat iedomāties, ārzemnieki, kad tu viņu apkalpoji, viņi deva tev "tējas". Un tad es sapratu - ak, Dievs… Tējas naudu? Gunārs Ķirsons: Protams, tīrā, to, ko tev iedod, un nevis to, ko tu nezodz. Tev dod. Un tad es saku - man jāuztaisa ir noteikti tāds bārs, lai man nebūtu jāzog, bet lai es varētu, lai cilvēki ir pateicīgi. Un tas mani tā audzināja, ka arī jāuztaisa ēdināšana, lai cilvēki ir pateicīgi. Nu negrāb, neapšmauc, nedari tā, lai tu ļoti būtu bagāts un cilvēks spiests pie tevis nākt. Nē, dod cilvēkam un tev pietiks no tā. (..) Starp citu, es varu pateikt, ja es būtu ticis PSRS izlasē un būtu brauciens uz ārzemēm, es būtu pamucis tanī pašā dienā. Momentā būtu pamucis. Man jau bija tādas domas, ja es izlasē tikšu, mani aizvedīs uz ārzemēm…  Nu Āris Rudzītis aizmuka no mums. Viņš gan tiesāja, tiesnesis bija PSRS. Un es arī biju domājis tā. Un tad man neizdevās. Tad bija jādomā, kā pelnīt naudu. Es jutu, ka es ar sportu nevarēšu tālāk un gāju tur strādāt. Bet es izglītojos tā strādāt, lai varētu. Un šodien man tas deva daudz ko.

Es protu zīmēt, dziedāt un muzicēt – bet tikai ar vārdiem, tā man sanāk labāk, saka dzejniece un daudzu dziesmu tekstu autore Inese Zandere, un ir pārliecināta, ka bērniem lasīt atkal būs stilīgi. Par pirmo mīlestību un bēgšanu no mājām, par pirmajiem dzejoļiem un kāpēc ar bērniem jārunā arī par karu un nāvi – saruna ar Inesi Zanderi Laikmeta krustpunktā. Raidījumu šoreiz sākam ar dzejas rindām, jo saruna būs ar dzejnieci. Stundas garumā dzejas rindas un dažādu stāstu fragmenti skanēs ik pa brīdim. Šis dzejolis publicēts žurnālā "Liesma" 1976. gadā. "Nekad savam mazajam rotaļu tīģerim / Es nestāstīšu par džungļiem / Nekad neteikšu viņam / Ka ir lieli un dzīvi tīģeri / Lai tas paliek noslēpums / Es negribu rotaļu tīģeri sāpināt / Ar viņa niecīgumu / Un sevi ar to / Ka mīlestība uz lieliem tīģeriem / Priekš manis ir pārāk sarežģīta." Tālāk zem dzejoļa ir arī piebilde: "Šādos gadījumos mēdz pievienot tādu kā jaunā dzejnieka priekšā stādīšanu. Atzīstos, man tas ļoti nepatīk, jo izskatās samāksloti. Tādēļ par sevi varu pateikt tikai to, ka man ir 17 gadu. Mācos Dobeles Roberta Eihes vidusskolas 11.klasē un es vēl neesmu ne slikts, ne labs, bet topošais cilvēks." Un paraksts - Inese Zandere.  Dzejolim par mazo rotaļu tīģeri nākamgad jau varēs svinēt 50 gadu jubileju. Inese Zandere: Ja tu būtu turējis rokā to žurnālu, tad redzētu, ka tur viņš bija arī uzzīmēts. Tas rotaļu tīģeris. Tava fotogrāfija tur arī bija. Inese Zandere: Jā, fotogrāfija arī bija. Un tā fotogrāfija bija fragments no vienas lielākas fotogrāfijas, kas arī bija uz žurnāla "Liesma" vāka. Jo tad, kad žurnālam palika 18 - tas arī būtu varējis teikt - es esmu ne labs, ne slikts, bet topošs žurnāls. Viņi izvēlējās tādu noformējumu šim žurnāla vākam, ka nofotografē kādus cilvēkus, kuriem arī ir 18. Un izvēle krita uz mani un maniem skolas biedriem. Un tad mēs saģērbāmies tolaik populārajās, piemēram, man bija strīpaini adīta veste dažādās krāsās, tāda novēlota hipiju laika atblāzma, varētu teikt. Un nez no kurienes tika izvilktas lielas ragavas. Puiši no mūsu skolas, kuriem bija ansamblis un kuriem bija ģitāras, tie bija ar visām ģitārām. Pārējās bija manas klasesbiedrenes. Un man arī iedeva ģitāru rokā. Un tad mēs pozējām uz sniegota pakalna žurnāla vākam. Vispār šausmīgi patīkamas atmiņas, tādas draudzīgas, tādas jautras. Un lai arī tā bija pozēšana, sevišķi samākslota nelikās. Un no tās pašas lielās bildes viņi bija izgriezuši to mazo bildīti. Līdz ar to man mati plīvo vējā, ģitāras nav redzamas. Bet nu tā lietas būtība jau tajā bildītē izpaužas. Inese 11.klasē raksta: "Mīlestība uz lieliem tīģeriem priekš manis ir pārāk sarežģīta." Arvien tā ir? Inese Zandere: Nevajag jau ticēt tam, kas tur rakstīju tajos dzejoļos. Sevišķi tajos jaunības laika dzejoļos ir ļoti daudz tādu lietu, par kurām es brīnos, kas tur ir uzrakstīts. Šī varbūt ir tā, kur es varu brīnīties par savu naivumu un varbūt pat apbrīnot to savu naivumu, bet droši vien kaut kādā dzīves posmā ir labi būt tādam galīgi nevainīgam. Bet no otras puses, ir arī tādas rindas, kas skolā zem sola bezmazvai ir uzrakstītas, kur es brīnos, kā tāda doma man vispār ir ienākusi prātā, jo es neatceros, ka es kaut ko tādu būtu domājusi. Un tā ir pavisam cita sajūta. Tāda varbūt pat drusku biedējoša, jo kļūst skaidrs, ka tu pats sevi un savus kambarus, visus prāta kambarus un jūtu kambarus līdz galam nekad nepazīsti un no turienes izpeld kaut kas, ko tu pat īsti neapzinies un dzejoļos paliek. Daudz runāsim par bērnu literatūru, par bērniem dažādos sarīkojumos un pasākumos. Raugoties uz tavām rokām, šķiet vēl pavisam nesen tu esi bijusi blakus bērniem, jo tās izskatās ar flomāsteriem aprakstītas. Inese Zandere: Tās ir jau krietni berztas flomāsteru pēdas, kuras nav nogājušas līdz galam. Protams, ka es esmu bieži ar bērniem. Bet ar flomāsteriem darīšana bija tādēļ, ka svētdien es piedalījos izdevniecības "Liels un mazs" un Stricka villas kopīgi rīkotajos ikmēneša lasītāju kluba pasākumos. Mums ir lasītāju klubs, dzīvo grāmatu klubs "Piena zobs". Tāpēc, ka piena zobi ir jāpucē un jākopj, lai pēc tam būtu stipri kaula zobi, un lasīšana bērnībā ir jākopj, lai pēc tam būtu labs lasītājs kā pieaugušais.  Sarunas ierakst notiek dienā, kad Doma laukums ir ļaužu pilns. Uz lielā ekrāna rāda Latvijas - Austrijas hokeja spēli un sporta komentētājs saka, ka Latvijai šī ir izšķirīga spēle. Ja mēs paraugāmies ārpus hokeja arēnas, vai mēs šobrīd arī varam teikt, ka mēs dzīvojam brīdī, kad pasaules politikā Latvijai šī ir izšķirīga spēle, redzot visu, ko mēs redzam ziņās šobrīd. Inese Zandere: Protams, ka tā ir izšķirīga spēle. Un tā ir spēle, kurā Latvija diezgan daudz ko ir nogulējusi un ko dara novēloti. Es ceru, ka mūsu hokejisti ir čakli trenējušies un varēs to Austriju uzvarēt. Bet Latvijai nav pagaidām nekas jāuzvar, bet vienkārši ir jābūt līdzvērtīgam spēlētājam. Un faktiski arī tas hokejs ir par to pašu. Ir jānoturas tā, lai būtu līdzvērtīgs. Ir lietas, kuras vienkārši vajadzēja sākt darīt jau daudz, daudz ātrāk. Es ar to domāju Latvijas aizsardzības lietas, protams. Un arī, ja tā varētu sacīt, mazliet ir nogulēts tas, bet es nevienam to negribu inkriminēt kā kādam lielam gulētājam, kurš būtu to speciāli nogulējis, bet ir nogulēts tas, ka cilvēkiem būtu jāapzinās sava konkrētā vieta situācijā, jebkādā situācijā, vienalga, vai tā būtu labvēlīga Latvijai situācija vai tā būtu nelabvēlīga situācija. Ja vienīgā plānošana ir galvā cilvēkam tāda – kur es sprukšu, kur es aizmukšu, ja būs kaut kādas ziepes, tad var uzskatīt, ka tas cilvēks vispār šeit nedzīvo. Viņš nedzīvo arī šeit un tagad, kamēr nekas slikts nav noticis, jo ar tādu plānošanu galvā var tikai Latviju nogremdēt. Tas ir skaidrs.  Tas nogulētais ir tas, ka pārāk piesardzīgi visu laiku ir runāts ar cilvēkiem par to, kā būs, ja kaut kas būs, un tur neder ne tas mazumiņš par 72 stundu somu, ne tas, ka ielido drons un neviens negrib atklāti runāt par to, kā tas noticis un ko tas īsti nozīmē. Vienkārši tā konkrētība. Man vajag zināt, kas būs un ko es darīšu tad, ja tas notiks. Man liekas, ka Latvijai jātrenējas tieši šajā virzienā visvairāk. (..) Vēl šodien gribēju ar tevi runāt arī par jauno paaudzi, viņu latviešu valodu un lasīšanu turpmāk. Bet tas droši vien ir atsevišķs stāsts. Mēs jau reiz Krustpunktā ar par to runājām, un tu biji cieši pārliecināta, ka bērni lasīs, bērniem interesēs burti. Vienīgi tagad vairāki latviešu valodas skolotāji saka, ka tas, ko mākslīgais intelekts dara, tas gan ir posts skolās: ja tu bērnam lūdz izanalizēt grāmatu un atrast dzejoļus, piemēram, par sauli, nelasa vairs neviens, ieliek meklētājā, un tie dzejoļi uzreiz izlec priekšā. Inese Zandere: Labi, bet pēc tam lieciet viņiem iemācīties no galvas tos dzejoļus, ko viņiem mākslīgais intelekts ir piespēlējis. (..) Pagaidām es esmu sajutusi, ka mode var pagriezties, kā tā grib. Tas nav tā, ka viņai ir jāvirzās kā novilktai taisnei. Un lasīšana - tikpat labi kā mēs tagad visi plēšam matus un žēlojamies, ka tur jau vairs neviens neko nespēs glābt, viņa var vienkārši ņemt un svārsts var aiziet uz otru pusi. Viņa var kļūt atkal savā veidā populāra. Kā kaut kas tāds, ko darīt - lietošu šo drausmīgo vārdu stilīgi -, ko darīt ir moderni. Un varbūt arī, ka tas, par ko mēs visu laiku klaudzinām pie cilvēku apziņas, ka lasīšana kā process ir vajadzīga nevis tāpēc, lai izpildītu kaut kādus iepriekšējo paaudžu izdomātus standartus, bet tāpēc, ka lasīšana, it īpaši grāmatā vai drukātā veidā uz papīra, ir citādāka nekā lasīšana datorā. Lasīšana datorā arī ir svēta lieta, bet lasīšana grāmatā nozīmē to, ka tu lasot savieno laiku un telpu, jo tu visu laiku pāršķir lapas. Tev ir jāapgūst kaut kāda telpa, ar acīm un ar prātu jāapgūst telpa, un tu virzies uz priekšu laikā. Šis process ir lēnāks. Lēnāks process dod cilvēkam iespēju saprast teksta jēgu. Un tāpēc es loloju aizvien vēl zināmu optimismu attiecībā uz to, ka lasīšana no cilvēces ikdienas nepazudīs. (..) Vēl kāds citāts no "Padomju Jaunatnes", 1976. gads, raksta nosaukums - "Jaunie tiekas atkal", autors Andris Bergmanis.  "Šis jauno autoru seminārs bija neparasts. Pirmdienas rītā semināra dalībnieki sasveicinājās kā veci paziņas. Nebija ierastā bikluma, ar kuru jaunie pārkāpj Rakstnieku nama slieksni. Šāgada semināra dalībnieku lielākā daļa - Rīgas Jauno literātu studijas biedri, autori ar respektējamu literāro stāžu, autori, kuri saistījuši lasītāju uzmanību. Mani saistīja dažu autoru īstums un īstumu es visspilgtāk saskatīju tieši Antona Kūkoja un semināra jaunākās dalībnieces Ineses Zanderes dzejoļos. Nav tajos izsmalcinātu aforismu, toties ir sirds klātesamība Inesei Zanderei un latgaliski svaigais kolorīts Antonam Kūkojam." Inese Zandere: Saliec mūs ar Kūkoju blakus, toreiz es biju labi ja trešdaļa no Kūkoja. To semināru es ļoti labi atceros, un paldies Bergmanim, protams, par tādiem sirsnīgajiem vārdiem.  Man vispār no tās sirsnīgas lauku meitenes tēla vajadzēja tikt ārā kaut kā, jo vienu brīdi es biju tiešām jaunākā un dumjāki, un visādi citādi. Tur lēju asaras un jutu līdzi tiem, kurus dikti nokritizēja un… Jā, es jutu līdzi. Jo tajos semināros uz glaudīšana nebija neviens orientēts. Šķiet, ka tas nebija tieši tas seminārs, kurā es klausījos Vizmu Belševicu, kas vērtēja jaunos autorus, tas bija varbūt jau kāds nākamais seminārs. Bet man ļoti ir iespiedies atmiņā, ka Vizma sāka vienmēr ar vārdiem - Ja vari nerakstīt, neraksti. Tur nemudināja rakstīt. Tur drīzāk mudināja ieskatīties sevī un saprast, vai tas tev ir tiešām tik nepieciešams un likties mierā, ja nav. Bet jā, pret mani izturējās kaut kā ļoti mīļi un draudzīgi tajā pirmajā reizē. Tur es iepazinos ar tiem kolēģiem, kuri ir mani kolēģi visu mūžu bijuši.

Vajag popularizēt latviešu dziesmas un reizē arī latviešu valodu, jo māksliniekiem sava zeme ir jāmīl un jāmīl sava tauta – pārliecināts latviešu estrādes leģenda Žoržs Siksna, kuru liriskā balss savulaik pasargāja no propagandas dziesmām. Arī par skandināvu saknēm un sirdssāpēm ne tikai dziesmās – saruna ar Žoržu Siksnu Laikmeta krustpunktā. Kad nesen ar Raimondu Paulu runāju par mūsdienu dziedātājiem un viņu vokālajiem talantiem – Maestro teica: “Tu labāk paklausies, kā joprojām dzied Žoržiks. Noturēt tādu līmeni tik ilgus gadus, tas nav viegli. Publikai viņš patīk joprojām un arī jaunā paaudze viņa izpildījumu novērtē. Žoržiks ir malacis, tur nav ko teikt.”  Šos vārdus Raimonds Pauls teica par dziedātāju Žoržu Siksnu, kura balsi klausītāji iepazina 70. gadu beigās un kura joprojām skan izcili gan seno, zināmo dziesmu izpildījumā, gan modernos mūsdienu ritmos, jo ar Žoržu kopā vēlas dziedāt mūslaiku reperi, hiphoperi un citi jaunās paaudzes mūziķi. Maestro saka, ka Žoržiks ir malacis! Žoržs Siksna: Man patīk, ka viņš sauc par Žoržiku, tā mīļi. Tā mani bērnībā arī sauca vecāki, daudzi paziņas. Tikko satiku viņu Doma laukumā un mīļi apmainījāmies ar laipnībām. Pldies Maestro par skaistām dziesmām un ka viņš novērtē, jo viņš liela autoritāte ir man un, es domāju, mūsu paaudzei. Un tas darba tikums, kas viņā ir, tā kā tāds labs skolotājs. Man laimējies dzīvē strādāt kopā ar daudz izciliem cilvēkiem, no kuriem var mācīties. Tie kolēģi bija vecāki, un tā ir laba veiksme. Tā kā jauniešiem arī daudz ieteikšu strādāt ar vecākiem kolēģiem kopā, no kuriem var mācīties. Žorž, drīz jau būs 50 gadi, kopš pirmo reizi jūs vērāt Latvijas Radio durvis un pašas zināmākās dziesmas ir tapušas tieši šeit, Latvijas Radio studijā. Un tieši šeit jūs satikāt Raimondu Paulu. Žoržs Siksna: Pirms tam es viņu satiku Filharmonijā 1977. gadā. Es mācījos pie brīnišķīga vokālā pedagoga – Leonīda Zahodņika. Viņš visu laiku teica – labāk nedziedi filharmonijā, ja tevi gadījumā aicina. Mums visiem bija "Modo" un Pauls, un Lapčenoks. Tie bija mani jaunības elki latviešu estrādē. Un tad pienāca brīdis – bet varbūt, ka tev tomēr jānāk uz Rīgu dziedāt? Kā, bet jūs visu laiku bijāt pret Rīgu? Nē, nē. A tu gribētu? Es saku – protams, ka gribētu.  Bija zvans Paulam. Viņi kopā strādājuši, jo pirmos vokālistus Zahodņiks Paulam sagatavoja – Noru [Bumbieri], Margitu [Vilcāni], Ojāru [Grīnbergu], Viktoru [Lapčenoku], Lihtenbergu. Mēs bijām ar Laimu Vaikuli nākošais posms. Un Maestro atbrauca otrā dienā noklausīties mani pie Zahodņika mājās, un tad jau aiznākamajā dienā es biju pie Maestro dzīvoklī uz noklausīšanos, kur ieradās arī trīs brīnišķīgas meitenes kolēģes man topošās – Mirdza Zīvere, Aija Kukule, nu jau nelaiķe Pārsla Gerbharde. Un Maestro lepni paziņoja – tas jūsu jaunais kolēģis. Tā es nokļuvu "Modo". Ātri. Pēc nedēļas jau mēs stāvējām uz Filharmonijas skatuves. 1977. gads. Tikko Maestro bija uzrakstījis "Māsu Keriju", izcils darbs. Un tā ļoti ātri aizgāja tas viss. Bet prakse man bija liela , pirms tam Jelgavā no 1974. gada jau koncertēju, nevis tikai ballītes, bet koncerti bija ar orķestri. Mums bija bigbends "Gamma" Jelgavā, kurā es dziedāju, kādus trīs gadus jau es biju pa Jelgavu pamaisījies. Žorž, vai atminat pirmās reizes, kad ieslēdzat radio un dzirdat –radio atskaņo dziesmas ar jūsu balsi.  Žoržs Siksna: Jā. Pirmā bija Paula dziesma ar Jāņa Petera vārdiem "Top un esi", tā bija pirmā, ko es ierakstīju 1978. gadā un kas skanēja radio. To vēl piedzīvoja mana māte. Viņa gan ātri aizgāja, bet to dziesmu viņa dzirdēja. Tā savdabīgi mums ģimenē sanāca, ka mamma bija mans fans. Viņai patika dzeja. No tēva puses, Siksnu pusē ne visai, viņi bija lieli Noras Bumbieres fani. Manu novadniece. Mēs esam no vienas mājas, starp citu, arī Augstkalnē, pie Leišmales. Vienā mājā? Žoržs Siksna: Jā, skaistā ezera krastā ir tāda vieta Augstkalne, Mežmuiža, skaista pils pie ezera. Ļoti skaista vieta. Mēs pēc tam iepazināmies un arī kopā pastrādājām. Un toreiz, kad pirmoreiz sāka jūsu dziesmas skanēt radio, un arī televīzijā… Žoržs Siksna: Dīvaini, ka ne visai ģimenei patika, bet māte bija mans fans. Bet televīzija arī sāka jūs rādīt koncertos. Vai Žoržs gāja pa ielu un lūkojās, vai uz jums atskatās? Žoržs Siksna: Tas bija jau 1979. gadā, kad sākās atpazīstamība vairāk. Bet tas man nav…. Es esmu vairāk tāds ziemeļnieks. Man nav tā tīksmināšanās. Bet tagad jūsu dziesmas dungo arī jaunā paaudze, kura varbūt pat maz ko zina par savulaik leģendārajiem "Mikrofona" koncertiem, par mūsu estrādi 70. un 80. gados. Kādēļ jums pašam ir interesanti šobrīd iesaistīties šajos muzikālajos piedzīvojumos ar mūsdienu reperiem un citu žanru izpildījumu? Žoržs Siksna: Vajag popularizēt latviešu dziesmas un reizē arī latviešu valodu, lai tie jaunieši… Kaut kur šis laiks ir briesmīgs, pasaulē briesmīgs laiks, ko mēs pārdzīvojam. Pasaule pārdzīvo lielas krīzes - kari, nemieri, lielvaras grib atkal valdīt pār pasauli un tamlīdzīgi. Un tajā brīdī, es domāju, tā ir tāda laba misija - popularizēt savu valodu, savus dzejniekus, savus komponistus un tāpēc jauniešiem varbūt ka labi, ka viņi lieku reizi neklausās kaut kādas ārzemju… Protams, ka daudz kas ir ārzemēs arī labi, bet nevar teikt, ka tikai viņiem un nekas labs mums nav. Tā nevar teikt, ka pie mums viss ir slikti. Bet jūsu mērķis, sadarbojoties ar jaunajiem, ir, lai latviešu valoda skan? Žoržs Siksna: Valoda, jā, latviešu dziesma, latviešu valoda. Lai viņi neaizmirst savas saknes. Tā kā jūsu kolēģi arī to labi dara, ka pēta arī tos ciltskokus, izcelsmi. Lai mēs neaizmirstam, no kurienes mēs esam, ar ko mēs esam savādāki. (..) Pirmie ieraksti. Saprotu, ka toreiz ierakstu tehnika bija tāda, ka nevarēja atsevišķi ierakstīt fragmentu, vajadzēja visu vēlreiz. Žoržs Siksna: No sākuma līdz beigām. Pirmajās reizēs daudz bija jāpārraksta? Žoržs Siksna: Jā, it sevišķi trakāk, ja vēl ar ansambli kopā. Ja kāda no meitenēm nokļūdās pie beigām, tad vēlreiz no sākuma. Skaņuvīri bija ļoti augstas klases mūziķi, diezgan nejauki, kuriem ne visai patika populārā mūzika. Tad viņi uz mums labi atspēlējas uz tiem populārās mūzikas dziedātājiem. Lika diezgan ilgi pamocīties, nepieņēma visas versijas, kamēr ar laiku piešāvās un tad jau aizgāja. (..) 15-16 gados izvēlējāties dziedāšanas ceļu, jo tas bija vieglākais no visiem... Žoržs Siksna: Protams, protams, visiem iesaku dziedāt, jo klavieres - tas ir šausmas, vijole - tas ir 5-6 stundas katru dienu, klavieres tāpat. Taurīte arī vismaz trīs četras piecas, lai būtu profesionāls klarnetists, lai tiktu augstā līmenī, jo arī Jelgavā es mācījos pie Jūlija Grūtupa, kuram bija augstas prasības, jo viņam bija toreiz izcili audzēkņi, profesors Ģirts Pāže un augstas klases mūziķi, kas spēlē simfoniskos orķestros. Tās prasības bija augstas, un es sapratu, ka man nav tik daudz pacietības. Un dziedāt..., vienīgais, kas ir jādara, katru katru dienu jātrenējas. Un ja jums šodien vajadzētu spēlēt klarneti? Žoržs Siksna: Ļoti patiktu, bet es nopietnāk pieietu tam visam. Es mācoties uzspēlēju, nav, ka es pavisam aizmirsis. Protams, ka es neesmu tādā līmenī kā profesionāls klarnetists, man koncertos parasti līdzi brauc saksofonists. Bet kaut ko jau es varētu nospēlēt. (..) Lai 50 gadu garumā dziedātu un balsi noturētu formā, lai gan jūs sakāt, ka tajos pirmajos gados vēl kaut kas nebija atvēries, bet tāpat šodien arvien dziedāt. Ko tas nozīmē jums? Žoržs Siksna: Katru dienu trenējos. Katru dienu trenējaties? Žoržs Siksna: Balss ir kā stīgu instruments. Ja pazudīs šī izjūta… Klarneti es varu nepaspēlēt kādas četras piecas dienas vai pat pianists var kādu dienu izlaist, bet stīdziniekiem, vokālistiem nē, jo nav jau atzīmēta tā nots kaklā, cik augstu un cik zemu jātrāpa. Tas ir katru dienu, nedaudz, bet ir katru dienu... Tas tāpat kā jūsu mīļo futbolu, basketbolu, ja grib profesionāli spēlēt, tad jātrenējas. Žoržs Siksna: Jā, to izjūtu, lai trāpītu tai grozā ar aizsietām acīm, tev jāizjūt tas grozs. (..) Kāpēc Žoržam šobrīd ir svarīgi runāt tiešu un skaidru valodu? Žoržs Siksna: Mēs par daudz... Es uzskatu, ka Atmodas gados mūsu inteliģence ļoti daudz panāca, ka sākās Atmodas gadi. Bija tomēr mums stāvēja priekšā. Jā, toreiz Zigmara [Liepiņa] rokopera bija laikā un vietā ar Māru Zālīti un Igo skaisti nodziedāja. Un jā, tas laiks, kad inteliģence bija kaut kādi, šobrīd to inteliģenci kaut kā neredzu. (..) Kaut kā visi radošie stāv, actiņas nodūruši un nezina, gaida, vai būs "Jaunais vilnis" vai kā viņš sauksies savādāk un cer vēl tikt uz tiem Dzintariem varbūt atkal. Varbūt kaut kāds brauciens būs atkal kaut kur uz Krieviju.  Tāpēc skumji bija klausīties, Kaupers sūdzējās par to pašu Sipenieci, redzēji varbūt to fragmentu pēc Koru kariem, kā viņš brauc un ka Sipeniece viņam nav pateikusi veikalā tieši, bet aizmuguriski runā, ka viņš ir savā laikā, bet viņš uzstājas diemžēl tajā armijas festivālā pie tiem krievu tankiem. Atceros, ar kādu patosu mans novadnieks Roga, izcilā mākslinieka dēls, teicis, ka Krievija - tā ir iespēju zeme, tur jābrauc, tur jāuzstājas, tur ir nauda. (..) Un tad man gribas teikt: jaunais cilvēk, kādu laimes zemi tu tur redzi, tad brauc un dzīvo tur. Kāpēc jūs braucat atpakaļ? Un dziedāt pie tankiem nevajadzētu.

Galvenais, lai bērniem dziedot sirds un dvēsele ir klāt – pārliecināta ilggadējā "Dzeguzītes" vadītāja Daila Martinsone, kas šos pienākumus nodevusi meitai Zigdai. Tagad Daila klausās kārtīgu džezu un risina krustvārdu mīklas. Kādi bija dzeguzēnu "zelta gadi", kāpēc viņai patīk būt igaunietei un kādu atceras savu pirmo mīlestību – saruna ar Dailu Martinsoni Laikmeta krustpunktā. Raidījuma ieraksts ir tapis ārpus Latvijas Radio studijas Doma laukumā, bet mēs tiekamies ar cilvēku, kura otrās mājas daudzu gadu garumā bija Latvijas Radio ēka. Daila Martinsone kopš 1965. gada ir savu mūžu savijusi ar radio. Dailas pirmie gadi radio ir pavadīti Mūzikas redakcijā, bet tad 1973.gadā viņas paspārnē nonāk bērnu vokālais ansamblis "Dzeguzīte" un tas tagad jau ir vesels laikmets latviešu bērnu mūzikā. Viņas pirmie dzeguzēni šobrīd jau paši ir vecuma grupā 50 plus. Bērni Dailu mīļi sauca un arvien dēvē par "učenīti" un tagad daudzi no šiem bērniem ir lieli cilvēki lielajā dzīvē – aktieri, žurnālisti, mūziķi, juristi, krietni cilvēki. Par garajiem darba un muzikālajiem gadiem Latvijas Radio, par sadarbību ar Raimondu Paulu un citiem komponistiem, par ceļu uz mūziku un par bērnību Limbažu pusē Svētciema pagasta Ieviņu mājās runājam ar Dailu Martinsoni, pie kuras ciemojamies viņas mājās Ikšķilē. Kā jums šobrīd klājas? Tas pavasaris ir tāds diezgan slinks šogad, bet es skatos pa jūsu mājas logu – kaut kas jau te sāk plaukt un ziedēt. Jau pirmie ceriņi aizmetušies. Daila Martinsone: Tas ir mans darba lauks. Šis logs, jo kaimiņos dzīvo lēdija, kura strādāja Salaspilī, Botāniskajā dārzā. Un tad es redzu, cik viņa iesprauž tās zīmītes, kas kurā strīpiņā būs. Un es jau zinu un gaidu. Kā ziedēja tā forsītija, kura ir noziedējusi jau tagad, ķirši vēl zied un ābeles zied. Nu labāk nevar būt. Es minēju, ka Latvijas Radio māja ir jūsu otrās mājas. Cik bieži vēl arvien jums ir acu priekšā radio nams, radio gaiteņi, telpas, kur gadu garumā mēģinājāt ar "Dzeguzīti" un ierakstījāt daudzas dziesmas. Daila Martinsone: Tas ir interesanti. Es esmu tāds tips - kur es esmu, tur man ir labi. Es neesmu tāda briesmīga latviete, jo man saknes laikam nemaz nav īsti Latvijā. Es nezinu, tagad jūs būsiet izpētījuši. Esam izpētījuši, to mēs uzzināsim. Daila Martinsone: Un tāpēc, kur es esmu, tur man ir labi. Bet Radio māju, protams, jūtu kā savas otrās mājas, jo pirms sāku strādāt Radio, jau man ar bija sakars ar radio, ar Radio kori, bērnu kori. Toreiz bija tāds. Un es gāju vienmēr atvietot, jo man bija… Te laikam no tām saknēm, ka es neesmu tik dziļi skolota un mācīta, kā es visu pati izdomāju un jūtu un tveru. Un ja vajadzēja kādu aizvietot, vienmēr tā bija… toreiz gan es biju Daila Pēce. Tāpēc es visur jūtos ļoti labi un savā Ikšķilē, savā dārzā, kur tagad viss plaukst un zied, nu vai var kaut ko skaistāku izdomāt? Un pavasaris tas ir…. Ansis Pavasaris - tas ir mans laiks atkal. Rudenī, paldies Dievam, ir baigi daudz darba vienmēr. Un tad nejūt, kad aizskrien tie rudens tumšie mēneši un ja janvāris klāt, tad jau saulīte pagriežas uz otru pusi un atkal nāk atpakaļ. Un tā man visa dzīve ir viens pavasaris! (..) Ja tā pavisam īsi būtu jāizstāsta "Dzeguzītes" paši sākumi. Es saprotu, ka tos pirmos pamatus lika jūsu māsa Alda Strazda un arī Gunārs Stade, kas bija radio skaņu režisors. Viņi bija tie, kas iekustināja "Dzeguzīti"? Daila Martinsone: Mana māsa strādāja Mūzikas redakcijā jau pie Diānas Albinas. Viiņai trūka kaut kādas minūtes, kas jānostrādā nedēļā laikam, tāpēc norunāja, ka Bērnu redakcijā visas bērnu dziesmas, ko dzied Vera Singajevska... Paldies viņai, protams, tas ir skaisti un ārkārtīgi patīkami. Bet kāpēc nevarētu arī bērni uzdziedāt? Un tāpēc nodibināja "Dzeguzīti". Bet sākumā tas bija ļoti grūti. Un paldies arī Gunāram Stadem Gunāram un arī viņa famīlijai faktiski, kas arī piedalījās visā tajā darīšanā. Daigas Mazvērsītes grāmatā “No vienas ligzdas” par "Dzeguzītes" vēsturi ir arī viens citāts, kur jūs raksturojat darbu un ko tas nozīmē - vadīt bērnu ansambli. "Esmu mācījusies dažādas metodikas, taču vēlāk atklāju, ka tās mani traucē. Sapratu, ka ir jāiet savs ceļš, kā redzu un jūtu, nav jātaisa no bērniem opera, galvenais ir dabiska elpošana." Daila Martinsone: Es vēl šodien tā domāju, ka tas ir pareizi un ka briesmīgi runā par visām tām metodēm un par visām... Tur ir domes un padomes apkārt uzreiz un kas dod. Bet galvenais jau ir lai ir sirds un dvēsele klāt! Lai viņi nav vienaldzīgi. Lai viņi parāda to, kas ir viņos, un viņu attieksmi pret to. Tas man laikam no Paula iedzimts, jo viņš vienmēr, kā viņš atnesa dziesmu… man vajadzēja pa kluso tiem bērniem drusciņ kaut ko ātri parādīt, lai viņi kaut ko var nodziedāt, kā viņš grib dzirdēt, kā tie bērni reaģē uz tām dziesmām. Un, ja tie bērni dziedāja savādāk, viņš teica - pagaidi, tātad tam jābūt tā, nevis tā, kā es tur esmu uzrakstījis. Tas laikam ir mūsu kopējs, tāpēc mēs varējām saprasties un tik daudz ko radīt. Bet vajadzēja jau kaut ko citu ar vēl vienmēr. (..) Tas satikšanās stāsts ar Raimondu Paulu: "Dzeguzītei" tuvojas 10 gadu jubileja, un jūs metat kaunu pie malas un zvanāt Maestro un mudināt viņu rakstīt. Daila Martinsone: Kāpēc viņš nevarētu bērniem uzrakstīt speciāli dziesmu? Un tā laime man bija Jānim Peteram, arī lai viegls lidojums.   Un viņi abi uzreiz atsaucās? Daila Martinsone: Viņi bija kopā abi tajā brīdī, kad es piezvanīju Paulam. Un es tiku apcelta piecas reizes apkārt. Un otrā rītā man bija dziesma uz klavierēm, viņš man spēlēja. Un tā bija "Dzegu meitenes un zēni". "Dzegu meitenes un zēni". Šo var uzskatīt arī par sava veida dzeguzēnu himnu? Daila Martinsone: Protams, tā bija pirmā himna, bet pēc tam vēl nāca klāt daudz. Braukājām pa pasauli apkārt un tur jau katrs izvēlējās savu himnu. Vēlāk arī "Cielaviņa" un citas.

Mēs pārāk daudz ko noslepenojam, bet tas dod brīvāku ceļu dezinformācijai – uzskata bijušais Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Kažociņš. Par dienestu britu armijā un kā saņēma karalienes apbalvojumu, par krieviem dzimtas saknēs un kā bērnībā plānoja Latvijas atbrīvošanu  – saruna ar drošības ekspertu Jāni Kažociņu Laikmeta krustpunktā. Raidījuma viesis pēdējā laikā publiski redzams un dzirdams daudz, komentējot aktuālākos starptautiskās politikas notikumus. Bet bija laiks, kad viņš sniedza labi ja vienu interviju pusgadā. Tas bija laiks, kad Jānis Kažociņš divus termiņus pēc kārtas vadīja vienu no Latvijas slepenākajiem dienestiem – Satversmes aizsardzības biroju. Dienesta specifikas dēļ par Jāņa Kažociņa gaitām un domām pēdējās desmitgadēs mēs publiski varējām uzzināt maz. Toties trimdas prese palīdz uzzināt daudz par viņu. Laikā, kad Jānim Kažociņam bija vien desmit gadu, viņš bija ļoti aktīvs dalībnieks Anglijas latviešu trimdas dzīvē. Desmit gadu vecumā Jānis spējis no galvas noskaitīt 150 latviešu tautasdziesmas, par to saņemot atzinību. Viņš aktīvi iesaistījās sava tēva Induļa rīkotajos Anglijas latviešu jauniešu pasākumos. Jau no pusaudža gadiem uzstājās arī ar referātiem, mudinot latviešu trimdas jaunatni izzināt savas tautas vēsturi, aicinot interesēties par politiku un daloties pārdomās, kā apkarot komunismu, lai Latvija atkal būtu brīva valsts. Bijušais britu armijas ģenerālis, bijušais Satversmes aizsardzības biroja direktors, drošības jautājumu eksperts un arī latvju dainu zinātājs Jānis Kažociņš ir raidījuma viesis. Ar dainām arī sāksim - bērnībā 150 tautasdziesmas no galvas, cik jūs varētu noskaitīt tagad? Jānis Kažociņš: Atklāti sakot, mums ar sievu ļoti patīk šad tad piesēsties pie klavierēm un padziedāt tautasdziesmas, ziņģes, šādas tādas dziesmas. Jo mums dziedāšana ir ļoti tuva bijusi gan viņas ģimenē, gan manā ģimenē. Un ņemot vērā, ka jau parādīsies vēlāk, mans vectēvs bija tieši saistīts ar koriem un komponēšanu, tad tas nav nekāds brīnums, ka gribas padziedāt. Un ne vien padziedāt, skatos jaunības gados arī akordeons rokās turēts. Jānis Kažociņš: Ne jau tikai tas, jo akordeons bija tad, kad tēvs nodibināja kopā ar Imanta Lieģa tēvu deju kopu "Ritenītis" Koventrijā. Sākumā, kad mēs to darījām, tēvs bija pasniedzējs - mācīja jauniešiem tautas dejas un es spēlēju uz klavierēm. Bet, protams, tas jau nekam neder. Tāpēc dabūjām beidzot akordeonu. Man bija jāiemācās spēlēt akordeonu, bet pēc tam es arī biju ērģelnieks laikam divās vai trijās latviešu draudzēs Lielbritānijā, luterāņu draudzēs, un spēlēju ērģeles dievkalpojumos. Tā kā mūzika ir vienmēr bijusi tuvu. Par jūsu jaunības gaitām, arī par jūsu senčiem mēs vēl runāsim, arī par pasaules politikas notikumiem, bet man jau sen ir bijusi vēlēšanās pie iespējas pavaicāt, ko vispār nozīmē vadīt un ko nozīmē strādāt valsts drošības iestādēs, piemēram, Satversmes aizsardzības birojā? Tu zini daudz informācijas, kuru tev pie sevis ir jātur faktiski līdz kapa malai. Tu pat saviem tuvākajiem radiem tā īsti nevari stāstīt, kur tu strādā un ko tu darbā dari. Tu nevari, piemēram, būt soctīklos vai pat it kā tāds nieks – tev nevar būt veikalu atlaižu kartes, lai nekur tu neatstātu savas pēdas. Ko nozīmē strādāt drošības dienestos? Jānis Kažociņš: Ja ir dienesta priekšnieks, tad tik traki īsti nav, jo dienesta priekšnieks ir pazīstams. Ja ir dienesta darbinieks, kuram varbūt ir jāveic operatīvie darbi, tad, protams, pēdas nedrīkst atstāt. Bet man ir jāsaka, ka tas man nebija nekas tik jauns, jo patiesībā man ir bijušas trīs dzīves. Vēl ir trešā. Pirmā - līdz universitātes beigšanai bija kā latviešu trimdiniekam lielā mērā latviešu vidē, bet dzīvojot Apvienotajā Karalistē. Otrs bija 30 gadi britu bruņotajos spēkos, kur man tiešām bija ļoti, ļoti uzmanīgi jādomā par to, ko es runāju un ar ko. Un tad Latvijā, tad jā - Satversmes aizsardzības birojā, protams. Un mana sieva Līvija. Viņa jau arī ļoti labi saprata, ka tas ir diezgan grūti, ka viņa redz, ka domā par kaut ko, bet stāstīt, kas tas ir un kāpēc pēkšņi ir no atvaļinājuma agri jāatgriežas un jātiekas ar cilvēkiem, bet skaidrojumu nekādu nav. Bet tā ir, ka, ja tu izvēlies šo darbu strādāt valsts labā valsts drošības dienestā, tev daudz no kā arī jāatsakās un ka tu tiešām pat sievai vai vīram nedrīksti stāstīt, ko tu dari? Jānis Kažociņš: Tie bieži vien ir valsts noslēpumi. Tanī pašā laikā es esmu kādus 30-40 [gadus], gandrīz pusgadsimtu darbojies ar valsts noslēpumiem gan Lielbritānijas, gan NATO, gan Latvijas kontekstā. Un, manuprāt, mēs klasificējam daudz, daudz, daudz par daudz, jo speciālo dienestu, sevišķo dienestu galvenais uzdevums ir dot valsts augstākajām amatpersonām tāda veida informāciju, kas ļauj viņiem pieņemt visizdevīgākos lēmumus valsts interesēs. Un lai to darītu, varbūt ne tikai pietiek dot informāciju valsts augstākajām amatpersonām, bet ir arī jāizglīto tauta, jo tā saikne starp politiskām aprindām un tautu visā Eiropā, es domāju, pat visā pasaulē, lēnām paliek tā plaisa paliek plašāka. Un, ja politiķi un pat dienesti neskaidro lietas cilvēkiem, tad viņi meklē risinājumus un atbildes soctīklos. Tad ir ļoti viegli viņus apmānīt ar…. Viltus ziņām. Jānis Kažociņš: Iestāstīt visādas blēņas. (..) Komentējot pēdējos gadus - karu Ukrainā un Krievijas agresiju, vienmēr jūsu balsī dzirdu tādu mieru, pārliecību un drošību. Bet Putina agresija daudziem mūsu sabiedrībā ir radījusi nemieru, īpaši vecākajai paaudzei, kura piedzīvoja arī krievu okupāciju vai arī Sibīrijas moku ceļus. Kur rast mieru un kur rast pārliecību, ka mūsu Latvija būs drošībā? Jānis Kažociņš: Tas ir atkarīgs no mums pašiem, tikpat daudz kā no Krievijas vadības. Es gribētu nerunāt tieši par to, kas notiek šinī brīdī, par politiskiem notikumiem, arī pārjūrā Amerikas Savienotās Valstīs, cik stabila ir Krievija. Bet par to, kā Krievija pati izturas. Un es salīdzinātu stāvokli, kurā mēs tagad esam, ar to, par kuru ziņoja ASV un Lielbritānijas dienesti pirms 2022.gada 24. februāra iebrukuma Ukrainā. Un viņi ļoti pareizi prognozēja mēnešiem iepriekš, ka būs iebrukums. Viņi ļoti pareizi prognozēja, ka tas iebrukums notiks un viņi apmēram divu nedēļu laikposmā to sagaidīja un tā arī bija. Un viņi pilnīgi, pilnīgi greizi prognozēja iznākumu. Kāpēc jūs domājat viņiem tas iznākuma prognoze bija tik greiza? Droši vien briti un angļi nevarēja paredzēt, ka ukraiņi cīnīsies par savu zemi? Jānis Kažociņš: Es domāju, ka atbilde, un man šeit nav nekāda klasificēta informācija, es domāju, atbilde ir daudz vienkāršāka, un tas ir, ka tie paši avoti, kas ir gan cilvēki, gan sakaru segmenta informācija, pareizi prognozēja abus divus tos un no tā viņi arī dabūja to, ko krievi paši ticēja, ka trīs dienu līdz divu nedēļu laikā viss būs cauri.  (..) Ja krievu prognoze būtu piepildījusies, tad tagad mums nebūtu tikai tas pats, kas mums bija uz austrumu robežas pirms iebrukuma Ukrainā, kas bija jau milzīgs spēks, bet tam klāt vēl ukraiņu tauta, kurus varēja vienkārši paņemt tā, kā to dara Donbasā un likt karot pret Rietumiem. Un Ukrainas militārā tehnoloģija, ko viņi attīsta ļoti strauji tagad. Zelenskis teica, ka apmēram 40% no viņu militārām vajadzībām viņi ražo paši. Ja tas tagad būtu viss krieviem pie rokas, tad mums būtu diezgan slikti, jo mēs esam kā Rietumi vispār nogulējuši pēdējos 30 gadus pamatā. Mēs domājām, ka pasaule ir mainījusies un negribējām saskatīt, kāda Putina Krievija īstenībā ir un kādi ir viņu mērķi. Bet tā īsā atbilde uz jautājumu - kur rast mieru, pārliecību, drošību šajos juku laikos? Jānis Kažociņš: Gatavoties uz sliktāko un cerēt uz labāko. Un rīkoties tā, ja sliktākais notiek, lai mēs būtu gatavi, lai mēs varētu sevi aizsargāt, lai mums būtu sabiedrotie, ar kuriem mēs kopā varētu aizsargāties. Un, ja tas būs tik skaidri redzams, tad potenciālais ienaidnieks sapratīs, ka viņa zaudējumi būs daudz lielāki nekā potenciālie ieguvumi. Tā ir atturēšana. Un mums ir jāstrādā pie atturēšanas. Tādēļ valdība ir pieņēmusi lēmumu, ka mums ir jāiet uz pieciem procentiem IKP aizsardzībai. Ļoti pareizi. Bet mums arī ir jāsaprot, ka ar bruņotajiem spēkiem vien nepietiek, jo visticamāk nākamais, ar ko mums būs jātiek galā, ir tas, ko sauc par hibrīduzbrukumiem, kas nav atklāti militāri uzbrukumi, bet citāda veida. Tā kā, piemēram, mūsu zemjūras kabeļu pārgriešana, pārraušana, to jau mēs esam piedzīvojuši un dažādi citi. (..) Es atgriežos pie jautājuma, ka virkne mēru, mēra kandidātu, īpaši Latgalē, viņi no Ukrainas jautājuma burtiski kratās nost, neko negrib, ka viņiem par to prasa. Jānis Kažociņš: Tieši tā! Tas savā ziņā ir saprotams. Ir mums jāsaprot arī, ka mūsu krievi ir vecā paaudze - tā, kas bija valdošā tauta, un pēkšņi viņi vairs nav valdošā tauta. Viņiem jāmācās šī suņu valoda, latviešu valoda, kas viņiem grūti un negribas. Un kāda velna pēc viņiem tas būtu jādara? Viņiem ir tāds riebums pret to visu. Viņi šobrīd daudzi jau ir aizgājuši, īpaši vīriešu kārtas cilvēki ir aizgājuši aizsaulē, babuškas vēl paliek. Un otrā un trešā paaudze tā ciena tās babuškas, un babuškas vēl turās. Bet otrā trešā paaudze, izņemot vienu daļu un vienmēr tā daļa būs, viņiem svarīgāk ir, ka viņiem ir Eiropas Savienības pase kabatā, kas viņiem dod tādas iespējas, kuras krieviem nav kā Krievijas krieviem, un ka pie mums ir likumība. Un tas nozīmē, ka kāds no VDD [Valsts drošības dienests] nevar vienkārši pieiet pie viņiem vēlu vakarā mājās un teikt uzņēmējam: "Es tagad gribu 51% no tava uzņēmuma akcijām, ja tu man nedosi, tad tevi iesūdzēts tiesā un 99% iespēja, ka tu nonāksi cietumā." Mēs zinām, ka tā ir Krievijā. Tas vēl joprojām tā notiek. Un tā ir liela brīvība un cilvēkiem, kuri ir pieraduši pie tās brīvības, viņiem negribētos no tās atteikties.

Lietas ir jāizmeklē un neko nedrīkst paslaucīt zem tepiķa – saka bijusī Eiropas Savienības tiesas tiesnese Ingrīda Labucka par sākto pārbaudi pret ģenerālprokuroru Stukānu. Par savu tēvu leģendāro policijas ģenerāli Blonski un latgaliešu dzimtu, par izmeklētājas darbu padomju gados un kā kļuva par Latvijā pirmo sievieti tieslietu ministri  – saruna ar Ingrīdu Labucku Laikmeta krustpunktā. Saruna ar cilvēku, kuras dzimtai ir stipras saknes Latgalē. Viņas tēvs bija leģendārais policijas ģenerālis Aloizs Blonskis un arī viņa pati savu dzīves ceļu izvēlējās iet ar juristes kurpēm. Arī viņa savu karjeru sāka kā izmeklētāja 80. gadu beigās, tad – tiesnese rajona tiesā vēl Padomju Latvijā un tieši viņa ministres amatā 90. gadu beigās sāka pārveidot Latvijas tieslietu sistēmu ceļā uz mūsu iestāšanos Eiropas Savienībā. Ingrīda Labucka 2004. gadā kļuva par Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesnesi, atbildīgajā amatā Luksemburgā pavadot 16 gadus. Kāds bija ceļš no kriminālās Latvijas uz tiesiskas Latvijas izveidi, cik tiesiskā valstī dzīvojam šodien un kā bija kļūt par pirmo sievieti tieslietu ministri Latvijas vēsturē – par to saruna ar Ingrīdu Labucku. Ingrīda, kā jums šobrīd klājas? Ingrīda Labucka: Man klājas labi, es esmu pensijā jau otro gadu. Atklāti sakot, es jūtos brīnišķīgi. Daudzi baidās no šī vārda – pensijā, aiziet pensijā, īpaši, ja ir bijis garš, aizrautīgs, aizraujošs, interesants darba mūžs. Ko es darīšu? Vai man nebūs garlaicīgi? Es gribētu teikt – laika ir mazāk nekā strādājot. Bet ir fantastiska brīvības sajūta. Un pa ilgiem laikiem, kad nav jābūt uzvalkā un no septiņiem rītā līdz deviņiem vakarā gatavībā strādāt, darboties. Baudu vecmāmiņas godu, un tas man ļoti patīk. Cik jums tā atbildība liela un cik daudz jums jāuzpasē tagad to mazo? Ingrīda Labucka: Tas mazais, kas ir jāuzpasē, ir viens. Tas ir manas māsas meitas, māsa man mira, kad viņas meitai bija 9 mēneši. Faktiski viņus es uzskatu arī par saviem mazbērniem. Pašreiz vienam bērnam ir astoņi gadi, pārējie jau ir lielāki vecumā no 13 līdz 23 gadiem. Tie jau ir vairāk sarunu partneri un kultūras pasākumu līdzgājēji, bet mazais ir palicis viens, kas ir tiešām jāpieskata, jāaizved uz skolu, uz pulciņiem, un tāds pilns vecmāmiņas spektrs. Tā gluži nav, ka jums ir tikai tāda pensionāres dzīve. Redzu arī jums ir publikācijas „Jurista Vārdā”. Jūs piedalāties dažādās konferencēs, diskusijās par tieslietu jautājumiem. Liela interese par šo jomu ir? Ingrīda Labucka: Neapšaubāmi. Protams, es joprojām esmu aktīvs cilvēks. Ja mani uzrunā, parasti neatsakos. Īpaši par mani interesējošiem jautājumiem. Tas ir arī par mūsu tieslietu sistēmas vēsturi. Par tiem pašiem 90. gadiem, kā tā veidojās, kādas bija problēmas. Es sekoju notikumiem līdzi un, jā, piedalos arī katru gadu, arī šogad 16. maijā noteikti piedalīšos tiesnešu kopsapulcē. Jā, mani tas interesē un jābūt aktīvam, vismaz piedaloties, uzklausot un, ja nepieciešams, arī padaloties pieredzē. Raidījumā palūkosim, kāds bija laiks 90. gadu beigās - 2000. gadu sākumā. Laiks, kad jūs bijāt tieslietu ministre. Ja pāris minūtēs būtu jāsalīdzina šie pēdējie 20 un vairāk gadi. Laikā, kad jūs bijāt ministre, bija arī ļoti melnas lappuses, bija tiesneša slepkavība, bija gadījumi, kad tiesneši tika aizturēti aizdomās par korupciju un arī tiesāti, bija dažādi neizprotami spriedumi, bija salīdzinoši zema sabiedrības uzticība tieslietu sistēmai. Šobrīd mēs skatāmies sabiedrības aptaujas – tiesas, tiesu sistēma ir uzticības augšgalā. Ingrīda Labucka: Ir jāsaprot, ka 90. gadi bija ļoti sarežģīti, jo bija kaut kas jārada nevis pavisam no jauna, bet bija tāds mikslis zināms. Un, manuprāt, tā svarīgākā lieta bija domāšanas maiņa, ar ko gāja diezgan grūti, jo ir jāsaprot, ka 90. gadu sākumā vairums tiesnešu nebija dzirdējuši neko par cilvēktiesībām. Vairums tiesnešu izmantoja tikai vienu likuma interpretācijas metodi, proti, gramatisko. Neviens nebija dzirdējis, ka, rakstot spriedumus, jāieskatās arī likuma normu hierarhijā, ka ir Satversme. Līdz ar to, protams, un...   No otras puses, atjaunots Civillikums, Privatizācijas likuma paketes, viens pēc otra jaunie likumi, kas ir jāpiemēro. Deviņdesmitajos gados tiesnešu apmācības bija absolūti haotiskas. Es arī, man liekas, "Jurista Vārdā" vienā rakstā pieminēju, ka finanšu līdzekļi tiesnešu apmācībai faktiski no valsts budžeta tika piešķirti tikai pēc 2000.gada. Līdz tam tie bija starptautiskie donori. Un arī Tiesnešu apmācības centra viens no pirmajiem direktoriem strādāja bez atalgojuma. Viņš bija Amerikas latvietis un ļoti patīkams cilvēks, kas veidoja šo sistēmu pilnīgi bez naudas, bez algas. Līdz ar to ir jāsaprot, kādā situācijā mēs bijām. Visi mācījās. Protams, bija kļūdas. Arī lielā problēma - komunikācija ar presi. Milzīgas diskusijas, arī neizpratne par to, kas tad ir tiesas un tiesnešu neatkarība. Nonāk līdz tam, ka tiesnesis ir neatkarīgs, spriežot tiesu, bet pārējā laikā viņš nav neatkarīgs. (..) Saruna skan nedēļā, kad mūsu tieslietu sistēma ir piedzīvojusi salīdzinoši lielu satricinājumu, Augstākās tiesas priekšsēdētājs ir ierosinājis pārbaudi, vai ir pamats atcelt no amata ģenerālprokuroru Stukānu. Mēs, protams, nevaram komentēt vai analizēt šo gadījumu detaļās, jo maz vēl to publiski zināmo faktu. Bet šāds piemērs, kā tas veicina vai mazina sabiedrības uzticību tiesu varai? No vienas puses, mēs kā sabiedrība redzam, ka neviens nav pasargāts no pārbaudes. Arī ģenerālprokurors, ja ir kādas aizdomas. No otras puses, uzticību tas neveicina. Ingrīda Labucka: Vienādi un otrādi ir slikti. Protams, mēs gribam, lai Augstākās tiesas vadībā, Ģenerālprokuratūras vadībā, parlamenta vadībā ir fantastiski cilvēki, lai viss ir skaisti, gludi, bet acīmredzot dzīve tāda nav. Un es domāju, fakts, ka šāda pārbaude ir ierosināta, ir tikai labi. Labi gan "per se", gan arī, es domāju, arī Stukānam tas nāk par labu. Lietas ir jāizmeklē un neko nedrīkst paslaucīt zem tepiķa - tas ir daudz ļaunāk, jo tas kā aste vilksies līdzi gadu desmitiem.  Es domāju, ka tas ir labs solis un pareizs solis, un tas arī rāda mūsu sabiedrības briedumu. Kāds būs iznākums? To mēs redzēsim, bet es domāju, ka tas ir pareizi. Ja ir aizdomas vai ir pietiekoša informācija, lai šādu pārbaudi uzsāktu, tas noteikti bija jādara. (..) Vai ir prātā tāda pirmā lieta, kuru jums pašai bija jāšķetina? Ingrīda Labucka: Nu nekas tur tāds ļoti šķetinošs nebija. Bija kāda kabatzādzība. Interesanti bija, tas bija saistīts ar čigānu meiteni, kas bija no Kaļiņingradas atbraukusi un bija aizturēta, jo kabatzādzības… Bija speciāla grupa, kas ļoti labi mācēja šos kabatzagļus atšifrēt gan uz ielas, gan sabiedriskajā transportā. Bija aizturējuši šo meiteni un viņai bija tikai 16-17 gadi, bet izrādās, ka viņa bija kāda čigānu barona meita. Un tad bija atbraukuši visi tie Kaļiņingradas čigāni… Viņa bija aizbēgusi no vecākiem. Un tas bija arī interesanti, jo vienmēr arī kāds kolēģis bija kabinetā, jo bija doma varbūt, ka tas čigānu barons gribēs kukuli dot. Bet tā man bija tāda pirmā saskarsme ar to, kā tiek pierādītas kabatzādzību lietas, kā strādā šī grupa. Tādā ziņā tas bija ļoti interesanti. Un tas trakākais bija, ka viņa bija nozagusi maciņu ar 11 kapeikām. Un tam nav nozīmes, vai tur ir 11 kapeikas vai lielāka summa. Pats fakts.

Nēsājiet tikai sirsnību savā kabatā vai sirdī, nevis duncīti vai āmuriņu – aicina profesors Romāns Lācis un to sauc par vislabāko sirdsmiera recepti. Par pirmo sirds pārstādīšanu un ticību augstākiem spēkiem, par kuplo ģimeni un kāpēc nekļuva par kuģa kapteini – saruna ar Romānu Lāci Laikmeta krustpunktā. Par godīgu, iejūtīgu un vienkārši labu cilvēku mēs mēdzam teikt – viņš prot atvērt sirdi. Viņš ir sirds cilvēks. Un tāds ir arī šīs reizes raidījuma viesis. Turklāt atvērt sirdi viņš spēj vārda tiešā nozīmē. Sirds ķirurga Romana Lāča kontā ir 26 sirds pārstādīšanas operācijas, vairāk nekā 5000 dažādu sirds operāciju un profesors ir pirmais Latvijā, kurš veica sirds transplantāciju.  1970. gadā laikrakstā "Dzimtenes Balss" tolaik 24 gadus jaunais topošais ārsts Romans Lācis saka šādus vārdus: “Kur strādāšu pēc institūta beigšanas, vēl nezinu. Kur velētos? Tā būtu sirds ķirurģija. Man šķiet, ka nav iespējams dzīvot bez ķirurģijas. Tā ir mana  interese un mana kaislība. Kāpēc? Tāpēc, ka ķirurģija ir vienīgā no nozarēm, kas visradikālāk spēj palīdzēt cilvēkam. Terapeiti gan iebildis, izceļot ārstniecības nozīmi, kas arī ir pareizi, taču ķirurģija ir viss.” Kad mēs jūs uzrunājām nākt ciemos pie mums, vēl nezinājām, ka Latvijas Ārstu biedrība jums piešķirs īpašu balvu par mūža ieguldījumu medicīnā. Mūža ieguldījums, ja raugos, piemēram, uz aktieriem, māksliniekiem, kad viņiem pasniedz balvu  par mūža ieguldījumu, daudzi no viņiem jau cienīgi savu mūžu uz skatuves, piemēram, ir nokalpojuši un ir devušies pelnītā atpūtā. Gadījumā par jums šķiet, ka nekāda atpūta vēl pat nav tuvumā - arvien operācijas, darbs ar studentiem. Romans Lācis: Tieši tā! Vispirms ir liels gods ar jums runāties, ar klausītājiem, skatītājiem. Gods ir saņemt visādas balvas un atzinības. Bet kaut kur cauri visam šim iet kāda skumjā nots, ko es pieminēju - ka ir šīs atmiņas. Kad jūs lasījāt to ievadu, man jau asaras sariesās asaras acīs, jo tie vecākie ļaudis, kļūst kādreiz sentimentāli. Arī tā ir taisnība. Vai tas ir labi vai slikti, bet tā tas ir.  Vēsture jau ir diezgan gara, ko atcerēties. Es daudz ko aizmirstu. Daudz ko atceros, kas ir bijis, bet es priecājos, ka viss iet uz priekšu. Pasaule attīstās, dzīve attīstās. Droši vien, ka ir taisnība filozofijā, ka viss attīstās pa spirāli ejot, kaut kas it kā bijis, bet kaut kādā jaunā labākā, augstākā kvalitātē viss notiek. Varu piekrist to, ko teicāt ievadā. Atmiņās šodien būs jāatgriežas, gan no kino arhīva, gan no televīzijas, gan no periodikas. Dažādi interesanti fakti, tās būs pārsvarā gaišas un pozitīvas atmiņas. Bet profesor, iesākumā mēs daudz runāsim par sirdi. Par ko šodien priecājas jūsu sirds un par ko varbūt viņa ir skumja. Romans Lācis: Protams, es priecājos par to, ko esmu darījis. Pats pie sevis domāju - patiešām ļoti raženas manas darba gaitas ir bijušas. Tiešām priecājos par to. Numurs viens, ko es priecājos, jūs rādījāt vienu bildīti. Mans puika, ko jūs rādījāt, maziņš Jānis Lācis, un šodien viņš ir sirds ķirurgs. Es teikšu labs sirds ķirurgs, centīgs, godīgs, cilvēku un pacientu mīlēts un arī savu kolēģu cienīts un mīlēts. Tas ir ļoti svarīgi. Tātad ir puika, kas turpina sirds ķirurģiju. Bet mani jau daudz tie bērni ir. Man ir acu ārsts Ilze Lāce-Sāmīte, kas ir centīga, ļoti laba. Man ir bērni, kuri dzīvo un strādā Norvēģijā, Oslo, valodnieki.  Man ir bērni, man ir divas ģimenes kādreiz bija, kas ir godīgi, daudz strādājuši kā producenti, kas strādā šeit, Latvijā, pārtikas rūpniecībā. Tā ir mana ģimene. Man ļoti patīk, esmu gandarīts, ka arī bērni ir darba rūķi. Jo, skatoties atpakaļ vēsturē, ir jau tā, ka mans tētis, mana mamma, kurus jūs vēl droši vien kaut kā parādīsiet, viņi nebija nekādi skolotāji, dakteri. Es pirmais dakteris veidojos, bet viņi bija ļoti strādīgi cilvēki. Un tētis Jānis Lācis. Viņš bija… Es biju mazs puika un manā uztverē viņš visu zināja. Viņš bija ārkārtīgi darbīgs cilvēks. Toreiz bija cita ekonomiskā politiskā formācija. Mēs zinām, kā tas bija. Bet viņš bija ārkārtīgi darbīgs jau toreiz, ja viņš dzīvotu un strādātu tagad, es domāju, viņš ļoti daudz darītu Latvijai, tautai, kaut ko veidotu. Viņš nevarēja būt mierīgs ne mirkli. Un tas darba veids, kā viņš darīja, tas droši vien kaut kur atstāja iespaidu. (..) Šodien daudziem ļaudīm ir sirds nemierīga, gan raugoties uz to, kas notiek pasaulē, un visas ziņas, ko mēs šobrīd dzirdam, redzam vai arī varbūt ir kāds kāds nemiers par par notikumiem pašu dzīvē. Jums, profesor, kā sirds ārstam ir nereti vaicāts, kur iegūt cilvēkam sirdsmieru? Šo jautājumu radio kolēģi jums vaicāja arī 2004.gadā, bija raidījums "Sirds miera recepte".  Toreiz Romans Lācis teica, lai būtu sirds miers vispirms ir jābūt labai apkārtējai videi, labiem draugiem, ģimenei, lai darbā nebūtu konfliktu, lai būtu stabilitātes sajūta... Vai šodien pie šīs jūsu sirdsmiera receptes vēl kaut ko piebilstu? Romans Lācis: Es priecājos, cik es gudrs kādreiz es biju, šodien tik gudrs droši vien vairs neesmu, bet tajā visā iepriekšējā runā, ko jūs atskaņojāt, es uztvēru vienu lietu - ir jābūt stabilitātei. Plašākā [nozīmē]… Jā, sirdsmieram.  Saprotiet, mēs esam dzīvi, mēs esam cilvēki. Mēs esam bioloģiska vienība, lai mēs runātu, domātu, kustētos, elpotu - viss, kas notiek, var būt pat dzīvnieciņa līmenī - ir tas, kas to stabilitāte nodrošina. To, ka mums maz kas mainās. Mums ļoti mazā diapazonā mainās temperatūra iekšējā vidē - kā vienībai, bioloģiskajai vienībai. Mums ļoti maz mainās daži rādītāji, piemēram, cukura līmenis un daudz kas cits. Maz. Tā ir stabilitāte, kaut kas to nodrošina. Tikai tad šis komplekss - mēs kā cilvēks, sabiedrība - varam darboties. Mūsu sabiedrība visplašākā nozīmē. Nu pašreiz. Viņa jau raksturojas ar nepārtrauktām izmaiņām, nepārtraukti kaut kas jauns, visu laiku ārkārtīgas izmaiņas, un no vienas puses, tās ir vajadzīgas. Kas nemainās, tas neattīstās. Ja tās ir katru dienu, katru nedēļu, katru dienu kaut kas jauns utt., cilvēks kā vienība, vienalga, kur viņš dzīvo, šeit vai Amerikā, viņš nespēj tam pielāgoties. Un cilvēkam iekšējā vide - mēs saucam homeostāze, un mēs viņam visādas analīzes varam nodot - viņa nemainās, un sabiedrībai ir jābūt mazliet stabilākai, kas mazliet lēnāk mainās. Es esmu pensionārs. Es zinu, ka mana iekšējā vide sabiedrībā ir stabila. Man pensija ir. Skolotājiem, kad viņam ir ienākumi, viņam ir ģimene, bērni, viss ir stabili. Un visādas izmaiņas. Nezinu, kā mani saprata. Es sapratu ļoti labi. Romans Lācis: Jūs mani sapratāt. Bet vai citi cilvēki to sapratīs? Un ir daži, kas var ietekmēt šo…  sabiedrības ziņā šo homeostāzi. Man liekas, ka viņi to ne vienmēr izdara. Varbūt viņi arī saka - Mēs neko nevaram izdarīt… (..) Pirmais, kur jums bija jāņem skalpelis rokā, bija vienam pacientam bija pirksts sastrutojis. Romans Lācis: Bergmanis ļoti labs ķirurgs bija Stradiņa slimnīcā, un viņš vadīja ķirurģijas nodarbības jaunajiem bērniņiem, kas mācījās medicīnas skolā. To pacientu droši vien viņam bija jāoperē un viņš teica: Kas grib palīdzēt? Es teicu, ka es gribu palīdzēt. Cik gadu jums bija toreiz? Romans Lācis: Maz, es nezinu, kādi 15-16 varbūt. Tādi bērni, kas šodien visiem klausītājiem, skatītājiem un domātājiem liekas, tas nav iespējams, bet tā tas bija. Un to panarīciju es pārgriezu, visu izdarīju tā, kā vajag darīt, anestēziju izdarīju. Parādīja man visu, es to sapratu, un tā bija pirmā operācija, kad es iegriezu ar nazi kādam citam cilvēkam un par to dabūju uzslavu, savu skolotāja uzslavu - labi izdarīji.  Jebkurš cilvēks, kas izdara iegriezumu ādā, vienalga kur, otram ar nazi, ir pakļauts tiesai, nosodījumam, izņemot ķirurgu. Vēsturē fiksēts, ka viņš ne vien teica - tu labi izdarīji, bet viņš teica - tu būsi ķirurgs. Romans Lācis: Tieši tā! Jā, tā tas bija.  (..) Nu, es atceros pirmo operāciju, ko man profesors Volkolākovs, mans skolotājs ir profesors Jānis Volkolākovs. Viņš man ļoti daudz ko iemācīja, ne tikai sirds ķirurģijā, vispār - attiecībā pret darbu, pret dzīvi, ar domāšanu. [..] Mēs bijām Gēteborgā, kur es personīgi pirmo reizi redzēju sirds transplantāciju. Un es jau biju sirds ķirurgs. Un es biju pārsteigts, es biju šausmīgi pārsteigts, kad krūšu kurvis atvērts un sirds tika izņemta ārā un ir cilvēks dzīvs, kuram nav sirds.  To no malas jau tā nemaz nevar neviens novērtēt, kas ir kas? Bet es to atceros. Tas bija tā - nu kā tas ir iespējams? Tad atnesa sirdi, atnesa kāds tur speciālā maisā sirdi, un tad notika šī operācija Gēteborgā. Un pēc tam. Nu pēc tam gāja laiks, mēs to arī realizējām. Nu jā, tās atmiņas ir ārkārtīgi… Un tad kādreiz, runājot ar studentiem, ar jums runājot, man liekas kaut kādu multeni kādreiz redzēju. Pielāgotu. Man šķiet. Varbūt, ka es izdomāju. Ka notiek šāda operācija, sirdi izņem ārā un kāds to sirdi nes. Un pieskrēja suns un to sirdi aiznesa, to transplantātu. Es domāju, ka tas nav nopietni, bet man kaut kur tādas atmiņas ir. Ja kāds būtu liels speciālists par multenēm, varbūt Simpsoni varētu būt slavenie? (..) Jūsu mīļākā filma esot "Limuzīns Jāņu nakts krāsā". Un filmā ir arī leģendāra frāze: "Dagnij, tev ir salta sirds salta sirds". Dzīvē, kad jūs satiekat ļaudis, par kuriem var teikt, ka viņiem ir salta sirds, jums ir kādi paņēmieni, kā jūs mēģināt šīs saltās sirdis atkausēt. Romans Lācis: Es, satiekot un komunicējot, tos vārdus nerunāju. Es nesaku nevienam to. Tie ir tie saucamie konflikti vai ko, kas kādreiz notiek kaut kur, es nesaku otram. Ļoti varbūt pat nevaru atcerēties kādreiz kādam kaut ko sliktu... Bet jūs kā sirds ārsts pamanāt, ka cilvēkam ir salta sirds? Romans Lācis: Jā, protams, Mēs visi pamanām savā darbā jebkurā darbā, kad, teiksim kādam nav patiesa interese par kaut ko. Viņam ir kaut kur... Es kādreiz saku, vai jums nav tikai vadošais kaut kur naudu nopelnīt naudu. Naudu visiem vajag, bez šaubām. Bet ja tas ir tikai un vienīgi, tad tas neder. Ir jābūt kaut kam vairāk. Un mūsu sabiedrība joprojām, es domāju, ir sirsnīga sabiedrība, kaut gan daudz ir..., es te par tiem tiltiem ieminējos, ir kaut kas pretrunīgs