Mediju anatomija

Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu jeb ar īso nosaukumu – Stambulas konvencija ir viens no apspriestākajiem starptautiskajiem dokumentiem. Ar ļoti polarizētiem viedokļiem, politisku fonu un nereti nozīmīgu dezinformācijas piešprici. Masu medijiem par to jāspēj sabiedrībai piedāvāt objektīvu, analītisku un daudzpusīgu informāciju. Kā tas izdodas, vai šis jautājums kā īpaši izceļas starp citiem – to skaidrojam Mediju anatomijā. Sabiedriskais medijs 6. novembra protesta akcijas dēļ bija mainījis programmu, tika nolemts to atspoguļot tiešraidē ar ekspertu komentāriem. Šāda programmas maiņa notiek tikai īpašos gadījumos. Kādēļ šis ir īpašs? Viens – ir liela sabiedrības iesaiste un interese, otrs – nozīmīgums, jo runa ir par fundamentāli svarīgu vērtību apdraudējumu, skaidro Latvijas Sabiedriskā medija galvenā redaktore Anita Brauna. Citos medijos pieeja atšķiras. "Latvijas Avīzē", kas sevi pozicionē kā nacionāli konservatīvu laikrakstu, šis temats nav ticis īpaši izcelts. Laikraksta galvenā redaktore Linda Rasa stāsta, ka laikraksts jau kādu laiku iepriekš bija ieplānojis rakstu sēriju par to, kas paveikts, kopš konvencija pieņemta un sagadījās, ka to sāka publicēt ap to laiku, kad Saeimā opozīcija šo jautājumu cēla galdā. Vai temats kļuvis īpašāks tagad, kad sāka šūpoties valdība un  aktivizējusies arī sabiedrība? Skaidro – Linda Rasa un papildina izdevuma portāla Lasi.lv galvenais redaktors Jānis Žilde. TV3 ziņu dienesta vadītājs Andrejs Mēters teic, ka jautājumā par Stambulas konvenciju redakcija darbojas pēc tām pašām vadlīnijām, kas attiecībā uz citiem notikumiem. Sabiedriskajā medijā īpašu vadlīniju kā runāt konkrēti par Stambulas konvenciju nav. Bet Medija redakcionālajā padome, protams, tas ir apspriests, saka Latvijas Sabiedriskā medija galvenā redaktore Anita Brauna. Stambulas konvencijas jautājumā dažādiem medijiem pieejas atšķiras, lielākoties tajā, cik nozīmīga vieta tiek iedalīta šim procesam. Tomēr tādus pamata principus, kā nekļūt par platformu politiķu savstarpējiem kariem un neizplatīt dezinformāciju, cenšas ievērot visi.

Tehnoloģiju pieejamība ir devusi tādas iespējas uzrunāt sabiedrību kā nekad agrāk. Vairs nav nepieciešama profesionāla tehnika vai apraides kanāls, pietiek ar telefonu un profilu sociālajā medijā. To izmanto arī politiķi, kas sākuši piedāvāt arī ziņas. Kā definēt partiju veidotās ziņas, vai šis fenomens ir uz palikšanu, interesējamies Mediju anatomijā. Savu skatījumu uz procesiem politiķi visdažādākajos formātos plaši piedāvā kopš sociālie mediji ir nodrošinājuši tam dažādas platformas. Tiek izmantots arī jēdziens ziņas, piemēram, Saeimas ziņas, lai pastāstītu, kas parlamentā ir paveikts. Tas, ka politiķi sarunājas ar vēlētājiem ir vērtējams labi, saka Latvijas Žurnālistu asociācijas vadītāja Anastasija Tetarenko-Supe. Bet saukt to, kas faktiski ir politiskā reklāma par ziņām nav korekti. „Ziņas ir konkrēts termins, kas raksturo žurnālistikas saturu, kas atbilst virknei kritēriju, tostarp objektivitāte, faktu pārbaude, neitralitāte un vēl virkne citu. Protams, ja mēs skatāmies uz politiska rakstura saturu, tas tā nav,” norāda Anastasija Tetarenko-Supe. Partija „Latvija Pirmajā vietā” ziņu veidošanai Saeimas frakcijas vienā no kabinetiem iekārtojusi nelielu studiju, kur reizi nedēļā top – ziņu izlaidums par Saeimā notikušo. To veidotāja Līga Krapāne skaidro, ka viņai kā bijušajai žurnālistei šis formāts ir tuvs, tādēļ līdzās daudzām citām aktivitātēm sociālajos medijos izvēlēts arī šis. Tas, ja kāds masu medijs pauž noteiktu politisku pozīciju –nav nekas ārkārtējs, saka Latvijas Žurnālistu asociācijas vadītāja. Galvenais, lai šī ideoloģiskā nostāja būtu skaidri pateikta, lai auditorija zina, ko patērē.

Latvijas Sabiedriskie mediji pirmo gadu oficiāli ir viens vesels - Latvijas Televīzija, Latvijas Radio un portāls LSM.lv oficiāli ir viena vienība. Tomēr praktiskā saplūšana ir tikai sākusies. Vienlaikus ir jātiek galā ar izaicinājumiem, ko nes digitālais laikmets. Mēs neesam vienīgie sabiedriskie mediji, kas tam gājuši cauri. Šonedēļ uzklausām britu pieredzi.  Britu sabiedriskā raidsabiedrība BBC līdzīgi kā mūsu sabiedriskais medijs pieejama dažādās platformās - tās ir raidstacijas, televīzijas kanāli un interneta versija, protams, vēriens ir daudz apjomīgāks, ņemot vērā auditorijas plašumu un finansējumu. Tomēr problēmas, ar ko saskaras mediji, jau ir līdzīgas. Kā no juridiski apvienota sabiedriskā medija kļūt par patiesi vienotu sabiedrisko mediju? Par to sarunājamies ar BBC pārmaiņu konsultantu Semu Vaiplu (Sam Whipple) un ziņu moderatori Kasiu Madeiru (Kasia Madera).

Latvijas Sabiedriskie mediji pirmo gadu oficiāli ir viens vesels - Latvijas Televīzija, Latvijas Radio un portāls LSM.lv oficiāli ir viena vienība. Tomēr praktiskā saplūšana ir tikai sākusies. Vienlaikus ir jātiek galā ar izaicinājumiem, ko nes digitālais laikmets, kad mainās gan paši mediji, gan to patērēšanas paradumi. Mēs neesam vienīgie sabiedriskie mediji, kas tam gājuši cauri. Šonedēļ raidījumā Mediju anatomijā uzklausām britu pieredzi.  Britu sabiedriskā raidsabiedrība BBC līdzīgi kā mūsu sabiedriskais medijs pieejama dažādās platformās - tās ir raidstacijas, televīzijas kanāli un interneta versija, protams, vēriens ir daudz apjomīgāks, ņemot vērā auditorijas plašumu un finansējumu. Tomēr problēmas, ar ko saskaras mediji, jau ir līdzīgas. Kā no juridiski apvienota sabiedriskā medija kļūt par patiesi vienotu sabiedrisko mediju? Par to sarunājamies ar BBC pārmaiņu konsultantu Semu Vaiplu (Sam Whipple) un ziņu moderatori Kasiu Madeiru (Kasia Madera).

Lai kā attīstītos dažādi satura veidi – vai tās būtu grāmatas, filmas, ziņas dažādos medijos vai arī pēdējā desmitgadē tik populārie raidieraksti  – tā sauktais patieso noziegumu žanrs vienmēr ir bijis lielā cieņā. Iespējams tādēļ, ka cilvēkam vienmēr šķitis vilinoši, tēlaini izsakoties, ieskatīties tumsai acīs, bet sēžot drošā vietā savā dīvānā. Arī Latvijas Sabiedriskajā medijā ir tapis podkāsts par patiesiem noziegumiem. Tā nosaukums ir „Nāvīgs kokteilis” un šajā podkāstā tiks izstāstīti desmit stāsti par slepkavībām, ko izdarījuši jaunieši, būdami alkohola vai narkotiku ietekmē. Mediju anatomijā ielūkojamies šī raidieraksta tapšanā. Raidieraksts ir veidots kā stāsts, kas klausītājam dzīvi uzzīmē ainu, kas aizved no nozieguma brīža līdz pat tiesai, kur tiek izlemts slepkavas liktenis. Podkāsta balss pieder hiphopa māksliniekam Galeniex, bet tā radīšanā ir ieguldīts pamatīgs žurnālista darbs. Saruna ar raidījuma veidotājām Lindu Spundiņu un Baibu Runci.

Izraēlas dalība 2026.gada Eirovīzijā ir kļuvusi par karstu diskusiju tematu. Īrija, Islande, Nīderlande un Slovēnija ir paziņojušas, ka nepiedalīsies konkursā, ja piedalīsies Izraēla. Savukārt, Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs šonedēļ paziņoja, ka viņa valsts boikotēs Eirovīziju, ja Izraēlas nebūs starp dalībniekiem. Ko par Izrāelas dalību Eirovīzijā saka vietējie konkursa fani un konkursa rīkotājs Latvijā – Latvijas Sabiedriskais medijs? Par to interesējamies Mediju anatomijā. Pēc vairāku valstu ultimātiem, Eiropas Raidorganizāciju savienība nolēma to risināt demokrātiski - EBU dalībniekiem balsojot.  Latvijas Sabiedriskajā medija pozīcija vēl tiek diskutēta, šobrīd arī nav zināms, kā juridiski tiks formulēts, par ko notiek balsojums. Tomēr iekšējās diskusijās tiek ņemts vērā, ka Eirovīzijā piedalās Izraēlas sabiedriskā medija, nevis valsts izvirzīts pārstāvis – tā uzsver Latvijas Sabiedriskā medija valdes priekšsēdētāja Baiba Zūzena. Kamēr nojaušams, ka mūsu sabiedriskā medija pozīcija varētu būt Izraēlu atbalstoša, Eirovīzijas aktīvo sekotāju pārstāvji ir daudz kritiskāki. Ko no viņiem dzirdējām? Pirmkārt, lai arī konkurss sevi pozicionē kā pilnībā apolitisku, tas ir politisks, otrkārt – Izraēlai vismaz uz laiku no konkursa būtu jāpazūd. Vērtē Eirovīzijas līdzjutēji un regulārie komentētāji Edgars Bāliņš un Toms Akmens. Mūzikas producents un dīdžejs Rūdolfs Budze jeb DJ Rudd atzīst, ka mazo valstu izpildītājiem dalība Eirovīzijā un tās atlasē ir ļoti laba iespēja sevi parādīt plašākai publikai, bet te svaru kausos ir nolikta izklaide un humānā traģēdija. Arī viņš domā, ka Izraēlai pašai būtu jāatkāpjas. Bet, vai konkurss var pajukt, daļai valstu to boikotējot – viss atkarīgs no tā, cik šādu boikotētāju būs. Balsojums par Izraēlas piedalīšanos notiks novembra sākumā. Lēmums tiks pieņemts ar vienkāršu balsu vairākumu, kas nozīmē, ja vairāk nekā puse no 68 dalībvalstīm nobalsos par Izraēlas izslēgšanu, šī valsts nākamgad dziesmu konkursā nepiedalīsies.

Tumšakā diena ASV vārda brīvībasvēsturē - tā virkne televīzijas, kino un skatuves zvaigznes nosauca TV kanāla ABC lēmumu apturēt Džimija Kimela vakara šovu. Pēc pāris dienām kanāls paziņoja, ka šovs atgriezīsies ēterā un 30. septembra vakarā tas piesaistīja rekordlielu skatītāju uzmanību.   Kimmels: “Un man ir kauns atzīt, ka es to uzskatīju par pašsaprotamu, līdz viņi no ētera novāca manu draugu Stīvenu un mēģināja piespiest mūsu raidījuma vadītājus pilsētās, kurās jūs dzīvojat, pārtraukt mana raidījuma pārraidi. Tas nav likumīgi. Tas nav amerikāniski. Tas ir neamerikāniski, un tas ir tik bīstami.” Mediji no ASV prezidenta ir dabūjuši vēl. "Associated Press" žurnālistiem tika liegta pieeja Baltā nama Ovālajam kabinetam, jo medijs atteicās Meksikas līci saukt par Amerikas līci. Arī "The Washington Post" viedokļu slejas politikas maiņa tiek saistīta ar Donalda Trampa atgriešanos Baltajā namā. Vai vārda brīvība ASV ir apdraudēta un kā šodien strādā žurnālisti Amerikā, par to interesējamies raidījumā Mediju anatomija. ASV jau divus gadus strādā Čehijas Sabiedriskā radio žurnālists Pāvels Novaks. Viņš stāsta, ka viņam kā ārvalstu žurnālistam iespējas saņemt informāciju vai iegūt kādu pasākumu akreditāciju ir aptuveni tādas pašas kā bija iepriekš. Tas, ar ko viņš saskaras ir – cilvēki baidās runāt. "Es jūtu, ka cilvēki baidās runāt. Dažreiz viņi skatās apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens neklausās, vai vienkārši atsakās sniegt jebkādu informāciju. Ja es veicu kādu pētījumu vai vēlos runāt par jutīgu tēmu, viņi vienkārši negrib atbildēt uz jautājumiem. Savukārt, ja tēma ir pozitīva – piemēram, nesen, kad Fīniksā notika bēru ceremonija, es jautāju par viņu viedokli par Čārliju Kērku – viņi labprāt runāja, bija atvērti. Bet, ja jautāju par cenām, par tarifu ietekmi, tad bieži vien sastopos ar atteikumiem. Viņi nevēlas runāt par politiku." Vārda un preses brīvība ir viena no lietām, ar ko ASV ir īpaši lepojušās un vēl ar finansiālu palīdzību centušās nodot to citiem. Tā viena no pamattiesībām, ko noteic ASV konstitūcijas 1791. gadā pieņemtais Pirmais grozījums, uz ko atsaucas brīvu mediju aizstāvji. Raidījumā Mediji anatomija sarunājamies Tenesijas Universitātes Vārda brīvības centra direktoru Kenu Polsonu. "Viena no svarīgākajām lietām, kas jāatceras par Amerikas Savienotajām Valstīm, ir tā, ka šis viss jēdziens par vārda brīvību pastāv jau no pašiem pirmsākumiem. Kopš 1791. gada Savienotās Valstis ir īpaši lepojās ar to, ka garantē vārda brīvību. Reizēm tas ir izdevies labāk, reizēm sliktāk. Bet, kas ir interesanti – amerikāņi ļoti stingri uzskata, ka Pirmais grozījums ir jāaizsargā, taču viņi paši bieži nepamana, ka piedalās tās apspiešanā." Mediju īpašnieku nevēlēšanās iet pretī prezidenta Donalda Trampa administrācijai tiek uzskatīta par vienu no lielākajiem draudiem mediju brīvībai. Vai situāciju ASV mainīs vidustermiņa vēlēšanas – to rādīs tikai laiks.

"Policists kabatā" – tas ir viens no apzīmējumiem, ko izpelnījusies Krievijā izveidotā saziņas lietotne „Max”. Pagaidām gan tā, salīdzinot ar „Whatsapp” vai „Signal” lietotnēm, kam ir līdzīgas funkcijas, nav izpelnījusies tādu popularitāti, bet varas iestādes ļoti cenšas, lai to ieviestu visur, brīdinot, ka valsts e-pakalpojumus bez šīs lietotnes saņemt nevarēs un tai jābūt uzstādītai arī visās jaunajās viedierīcēs. Kādēļ Krievija tik ļoti pūlas, lai dabūtu šo aplikāciju savu iedzīvotāju telefonos un planšetēs, to skaidrojam raidījumā Mediju anatomija. Krievijas plašsaziņas līdzekļos un sociālajos medijos tiek izplatītas sajūsminātas atsauksmes par šo Krievijā izstrādāto tērzētāju. Tāpat kā apgalvojums par to, ka jebkādas aizdomas par iespējamu izsekošanu ir pilnīgas muļķības. Cert.lv kiberdrošības eksperts Armīns Palms norāda, ka šāda aplikācija nav tik nevainīga, jo to izstrādā par valsts naudu, uztur par valsts naudu, tātad valsts var tikt pie datiem, ko nevar dabūt no populārajām „Whatsapp” un „Signal” lietotnēm. Kādēļ tik ir uzstājīgs valsts mēģinājums Krievijas iedzīvotāju viedierīcēs uzstādīt tērzēšanas aplikāciju „Max”, analizē NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centra pētniece Nika Aleksejeva un Austrumeiropas politiskās pētniecības centra pētnieks Mārcis Balodis. „CERT.lv” eksperti silti iesaka neizmantot lietotnes, kas izstrādātas nedraudzīgajās valstīs, un tas attiecas ne tikai uz aplikāciju „Max”, jo tādējādi šīs valstis var iegūt ļoti plašu datu klāstu par lietotāju.

Pēc tam, kad Kultūras ministrijas Mediju politikas konsultatīvā padome nāca klajā ar plānotajā izmaiņām Mediju atbalsta fonda darbībā, dažādi mediji un to organizācijas nāca klajā ar pilnīgi pretējiem paziņojumiem. Vieni pauda, ka jau esošā kārtība nodrošina sabalansētu un daudzveidīgu atbalstu sabiedrībai svarīga satura radīšanai un tagad tā tiek apdraudēta. Otri savukārt  teica, ka visiem tirgus dalībniekiem šobrīd nav nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas un ir labi, ka to plānots mainīt. Kur tieši saduras dažādo mediju intereses un ko iegūs vai neiegūs auditorija no plānotajām izmaiņām Mediju atbalsta fondā, skaidrojam Mediju anatomijā. Uz sarunu esam aicinājuši dažādas iesaistītās puses. Kultūras ministriju pārstāv Mediju politikas nodaļas vadītāja Gunta Līdaka, reģionālos medijus – asociācijas vadītāja un laikraksta „Neatkarīgās Tukuma ziņas”galvenā redaktore Ivonna Plaude. Jāpaskaidro, ka Reģionālo mediju asociācija, kopā ar preses izdevējiem un Raidorganizāciju asociāciju, kura apvienojušās privātās televīzijas un radio, iebilst piedāvātajām izmaiņām. Savukārt pretējā pusē ir Latvijas Žurnālistu asociācija un divi lielie interneta portāli – "TVNET Grupa" un "Delfi", no šī flanga sarunā piedalās "Delfi" galvenais redaktors Filips Lastovskis.

Latvijas Radio 4 raida vairāk nekā divdesmit gadus, nākamgad tas lineārajā apraidē vairs nebūs dzirdams. Saturs svešvalodās, tātad arī krieviski, sabiedriskajā medijā turpmāk tiks veidots un izplatīts tikai digitālajā vidē. Lai gan līdz LR4 slēgšanai ir vēl vairāki mēneši, jau tagad kolēģi sastopas ar situāciju, kad daļa politiķu atsaka sniegt intervijas šim kanālam arī latviešu valodā. Par ko tas liecina, skaidrojam Mediju anatomijā. „Partijā nav pieņemtu lēmumu ar kādu no medijiem nesadarboties. Mēs iespēju robežās sniedzam atbildes visiem medijiem.” Šādas atbildes saņēmām no valdības koalīcijas partijām, vaicājot – vai ir pieņemti kādi oficiāli vai neoficiāli lēmumi par dalību LR4 pārraidēs. Raidījumā diskutē Latvijas Radio 4 galvenā redaktore Anna Stroja un Rīgas Stradiņa universitātes profesore Anda Rožukalne. Vai līdzīgas situācijas ir arī citos medijos, kas uzrunā auditoriju krievu valodā. Viedokli izska „TVnet” grupas galvenais redaktors Toms Ostrovskis.

“Youtube” platformā var atrast gandrīz jebko – noskatīties multfilmu, iecienīto mūzikas video, cita spēlētu videospēli, pierādījumus tam, ka zeme ir plakana, un pierādījumus tam, ka zeme ir apaļa; noskatīties televīzijas ziņu sižetus no dažādām pasaules malām un tikai “youtube” pieejamu diskusiju par Ziemeļatlantijas alianses nākotni. Tā ir izklaides, jaunumu, vecu un jaunu ideju vietne – gandrīz kā televīzija tikai ar bezgalīgi plašu programmu. Kā ir mainījusies “youtube” savos 20 pastāvēšanas gados un vai tā ir kļuvusi par pilnvērtīgu masu mediju, interesējamies Mediju anatomijā. Komunikācijas pētnieks Jānis Buholcs atgādina, ka “youtube” sākās kā platforma, kur katrs varēja dalīties ar lietām, kas viņu interesē, bet pēc tam kāds sāka domāt, ar kādu saturu var ieinteresēt jau plašāku auditoriju, ne tikai savu draugu loku. Nākamais līmenis bija iespēja nopelnīt naudu un galu galā arī tradicionālie mediji, mūzikas ierakstu studijas un citi sāka izmantot šo platformu. Rezultātā “youtube” ir kļuvusi par nozīmīgu daļu no informācijas plūsmas. “Youtube” ir pārpildīta ar reklāmām. Tās parādās gan video sākumā vai vidū, arī paši youtuberi reklamē preces un pakalpojumus. Vai šī platforma atņem maizi tradicionālajiem medijiem? To vaicājam Latvijas Reklāmas asociācijas valdes priekšsēdētājai Baibai Liepiņai.

Mēs dzīvojam nemierīgos laikos. Karš notiek tepat netālu Ukrainā, miera nav Tuvajos Austrumos un arī citviet pasaulē laiku pa laikam uzliesmo lielāki vai mazāki konflikti. Medijos redzam sagrautas mājas, cietušus cilvēkus, kādai no pusēm jūtam līdzi, kādam ne, un tas ir nereti atkarīgs no tā, kādus akcentus mediji ieliek savā vēstījumā. Kā tiek atspoguļotas konfliktsituācijas, to skaidrojam Mediju anatomijā. Viena lieta ir, kā kari un konflikti izskatās redakcijā, jau cits stāsts ir ziņot par to no notikuma vietas, tādēļ uz sarunu aicinājām Latvijas Sabiedrisko mediju portāla ārzemju ziņu redaktoru Ģirtu Kasparānu un Latvijas Televīzijas žurnālisti Inu Strazdiņu, kura pēdējos gados ir daudz bijusi Ukrainā un ziņojusi no turienes.

Pirms pieciem gadiem Baltkrievijas prezidentam Aleksandram Lukašenko parādījās īsti konkurenti vēlēšanās, kas ātri vien tika arestēti un apsūdzēti kā ārvalstu aģenti. Baltkrievi izgāja ielās. Protesti bija lieli, ilgstoši un tika brutāli apspiesti. Šodien mūsu kaimiņvalstī valda režīms, kuru apraksta kā briesmīgāku par Staļina valdīšanu. Kas šajā laikā noticis ar medijiem un ziņošanu par vien pārsimts kilometrus no Rīgas notiekošo, interesējamies Mediju anatomijā. Žurnāliste Nasta Zahareviča Baltkrievijā protestu laikā apcietinājumā nokļuva divreiz. Pēc tam, lai atgūtos no pārdzīvotā, piedalījās atbalsta programmā un nonāca Latvijā. Sākumā domāja, ka būs te īsu brīdi, bet viņu Baltkrievijā sāka meklēt kriminālpolicija. Arī draudzene, pie kuras kādu brīdi slēpjoties bija apmetusies, atmuka uz Latviju. Tagad Nasta ar bēgļa statusu te dzīvo jau piecus gadus. 2020.gads žurnālistiem bija pavērsiens, ja līdz tam vēl kaut kā varēja strādāt, tagad ir vēl sliktāk nekā Krievijā. Nasta joprojām mazliet raksta par Baltkrievijā notiekošo. Informāciju iegūt ir ļoti grūti. Kam ir radi, draugi, kas ko pastāsta, bet ļoti daiļrunīgs esot Baltkrievijā ļoti populārais "TikTok".  Biedrība "Free Belarus" izveidojās sociālajā tīklā "Twitter", apvienojies cilvēkiem, kuri vispirms vienkārši izplatīja ziņas par Baltkrievijā notiekošo, pēc tam sāka palīdzēt fiziski. Ar biedrības "Free Belarus" valdes locekli Ilvu Everti runājām par to, kādu palīdību sniedz Baltkrievijai šobrīd un arī to, kas noticis šajā valstī kopš lielajiem protestiem, pēc kuriem brīvu mediju Baltkrievijā vairs nav.

Mēs bieži runājam par mediju neatkarību, bet neatkarībai līdzi nāk arī liela atbildība. No medija tiek sagaidīta objektivitāte, precizitāte, godīgums un galu galā sabiedrības interešu ievērošana. Tas, kā tas tiek ievērots – demokrātiskā valstī tam jābūt pašas nozares ziņā. Kā tad notiek mediju pašregulācija Latvijā, skaidrojam Mediju anatomijā. Tam, vai medijs ievēro žurnālistikas pamatprincipus, seko ne tikai pats žurnālists vai medija redaktors, tam tiek veidotas īpašas institūcijas. Šoreiz uz sarunu esam aicinājuši to pārstāvjus – Sabiedrisko mediju ombudu Edmundu Apsalonu un Mediju ētikas padomes pārstāvi, TVNET grupas galveno redaktoru Tomu Ostrovski.

Pašvaldību vēlēšanas būs jau nākamnedēļ un jo tās tuvāk, jo medijos parādās vairāk satura par to, kā vietvaras strādājušas pēdējos četrus gadus. Protams, arī Sabiedriskajā medijā, tostarp Latvijas Radio, to var pamanīt pēc skaņām, kas ievada sižetus un raidījumus par gaidāmajām vēlēšanām. Pašvaldību vēlēšanām pievēršas arī Mediju anatomijā, bet mazliet citā aspektā. Gribam saprast, kā priekšvēlēšanas ietekmē mediju darbu. Oficiālais priekšvēlēšanu aģitācijas periods sākās jau februārī, kad sāka uzskaitīt partiju tēriņus vēlēšanām. Bet, vai šie četri mēneši pirms balsošanas ir robežšķirtne, kad mēs – žurnālisti – kaut ko īpaši rādām vai varbūt izvairāmies rādīt? Varbūt tie nav četri mēneši, bet īsāks vai garāks periods? Kāds ir mediju uzdevums priekšvēlēšanu laikā? Sarunājamies ar divu televīzijas kanālu pārstāvjiem – ar  ReTV ziņu producenti Elīnu Lapiņu un Latvijas TV galveno redaktori Sigitu Roķi. Ir skaidrs, ka mediju uzdevums šajā laikā ir ne tikai sniegt faktus par politiķu darbu aizejošajā sasaukumā, bet arī veicināt sabiedrības izpratni un līdzdalību demokrātiskos procesos. Un šis uzdevums nav viegls.

Vēstules no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) ar pieprasījumu skaidrot, pēc kādiem kritērijiem redakcijas izvēlējušās politiķus un pašvaldības, par kurām rakstīt pirms vēlēšanām, un vai par šīm publikācijām nav saņemta nauda, Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centram "Re:Baltica" un ziņu aģentūrai LETA bija kā zibens no skaidrām debesīm. Vai tā ir nepamatota iejaukšanās žurnālistu darbā vai nepieciešama neērtība godīgu vēlēšanu vārdā, skaidrojam Mediju anatomijā.    "Re:Baltica" pirms jūnijā gaidāmajām vēlēšanām padziļināti analizēja triju pašvaldību – Rīgas, Rēzeknes un Daugavpilis darbu. Kādēļ tieši šīs trīs – to redakcija skaidroja daudz un visur, tajā skaitā arī Mediju anatomijā – Rīga ir galvaspilsēta, bet Rēzeknē un Daugavpilī praktiski nav neatkarīgo mediju un tās ir svarīgas pašvaldības pierobežā. Ziņu aģentūra LETA pieprasījumu saņēmusi saistībā ar intervijām ar deputātu kandidātiem, kādas tiek gatavotas pirms katrām vēlēšanās, skaidro aģentūras galvenais redaktors Pēteris Zirnis. KNAB interesi tās iepriekš nav raisījušas. KNAB Politisko organizāciju pārkāpumu izmeklēšanas nodaļas vadītāja Amilija Raituma skaidro, ka  vēstules medijiem ir sūtītas, reaģējot uz saņemtajām sūdzībām. Pašas šīs publikācijas biroja uzmanību uzmanību nesaistīja. KNAB pārstāve sarunā vairakkārt uzsvēra, ka biroja mērķis noteikti nav bijis apdraudēt žurnālistu neatkarību vai iejaukties redakciju darbā un to kritizēt. Tomēr jautājums paliek – vai KNAB rīkojās pareizi, vispirms pieprasot informāciju medijiem, iepriekš nenovērtējot, vai patiešām ir pamats aizdomām par slēptu aģitāciju vai saņemtu samaksu? Turklāt ir svarīgs veids, kā birojs vēršas pret medijiem, lai tas nav iztulkojams kā uzbrukums. Sabiedrības par atklātību Delna direktora pienākumu izpildītāja Krista Asmusa atzīst, ka situācija nav vienkārša. Lai arī ir izteiktas bažas, ka šāda tiesībsargājošo iestāžu uzmanība var izraisīt mediju pašcenzūru, LETA galvenais redaktors pārliecināts, ka vismaz viņa redakcijai tas noteikti nedraud. Bet lieka resursu tērēšana gan tā ir.

Trāpīga sporta spēles gaitas novērtēšana un sportistu snieguma analīze ir tas, ar ko parasti asociējas sporta žurnālista darbs. Un protams, aizrautīga līdzjušana mūsējiem. Bet vai sporta žurnālists drīkst būt kritisks? Vai tam ir jāizgaismo sporta pasaules tumšākie nostūri? Par sporta žurnālistikas aizkulisēm interesējamies raidījumā Mediju anatomija. Pavisam nesen Latvijas futbola virslīgas spēles aizēnoja kāds ar futbolu ne tieši saistīts notikums – spēles organizators, futbola klubs  "Metta", aizliedza spēles apmeklēt portāla "Sportacentrs.com" akreditētajiem žurnālistiem un liedza arī komentēšanas iespējas.  Pamatojums – neapmierinātība ar atsevišķiem portāla rakstiem un virsrakstiem, kas pēc kluba domām, kā teikts oficiālajā paziņojumā, „liecina par apzinātu atšķirīgas attieksmes izrādīšanu, necieņu un objektivitātes principu pārkāpumiem sporta žurnālistikā”. Žurnālistiem nebija liegts ierasties stadionā, bet tad bija jāpērk biļete. Raidījumā analizējam šo situāciju kopā ar "Sportacentrs.com" galveno redaktoru Jāni Celmiņu un Latvijas Žurnālistu asociācijas vadītāju Anastasiju Tetarenko-Supi.

Sliktas ziņas ir labas ziņas. Ar šādu pieeju ir darbojušās daudzas redakcijas, jo skaļi virsraksti un šokējošs saturs vienmēr ir pievērsis lielu auditorijas uzmanību. Tomēr mūsdienu pasaulē mediji saskaras arī ar tādu izaicinājumu kā ziņu nogurums. Vai pret to palīdz konstruktīvā žurnālistika un kas tā vispār ir par pieeju, skaidrojam Mediju anatomijā. Konstruktīvā žurnālistika – tā, pāris vārdos skaidrojot, ir ne tikai problēmu izgaismošana, ar ko nodarbojas daudzi mediji, bet arī šo problēmu risinājuma meklēšana. Par konstruktīvās žurnālistikas nozīmi sarunājamies ar Akureiri Universitātes Islandē pasniedzēju Sigrunu Stefansdottiru (Sigrún Stefánsdóttir) un Islandes mediju komisijas medijpratības projekta vadītāju Skulli Bragi Geirdālu (Skúli Bragi Geirdal). Bet, kā ir ar konstruktīvo žurnālistiku Latvijā – vaicājām portāla „Delfi” galvenajam redaktoram Filipam Lastovskim.

Konstruktīvā žurnālistika – tā, pāris vārdos skaidrojot, ir ne tikai problēmu izgaismošana, ar ko nodarbojas daudzi mediji, bet arī šo problēmu risinājuma meklēšana. Par konstruktīvās žurnālistikas nozīmi sarunājamies ar Akureiri Universitātes Islandē pasniedzēju Sigrunu Stefansdottiru (Sigrún Stefánsdóttir) un Islandes mediju komisijas medijpratības projekta vadītāju Skulli Bragi Geirdālu (Skúli Bragi Geirdal).

Kā žurnālisti pieņem lēmumus, par ko stāstīt? Kā stāstīt? Cik daudz pozitīvā, cik negatīvā rādīt pirms vēlēšanām? Žurnālisti nereti saņem pārmetumus par neobjektivitāti, īpaši jau, ja rakstītais nav sakritis ar lasītāja uzskatiem. Bet, vai uzticēšanos medijiem var stiprināt atklātība – kā tad redakcijas strādā? To skaidrojam Mediju anatomijā sarunā ar "Re:Baltica" redaktori Sanitu Jembergu. Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs "Re:Baltica" pirms jūnijā gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām uzsācis rīkot atklātas redakcijas sapulces, lai cilvēki var redzēt, kā tiek izvēlēti temati un arī padalītos ar kādu sev zināmu informāciju. "Re:Baltica" šāda mijiedarbība ar sabiedrību nav pavisam jauna lieta, jo jau pērn tā kopā ar neatkarīgo Daugavpils mediju "Chayka.lv" pilsētā nedēļas garumā atvēra mobilo redakciju. Tagad pirms vēlēšanām atvērtās sapulces bijušas Daugavpilī, Rīgā, būs arī Rēzeknē.