Kinorežisors Jānis Streičs raksta. Šī ziņa no Lietuvas lauku mājām, kur tagad dzīvo Jānis Streičs ar sievu Vidu, sasniedz Rīgu, un Radio mazā lasītava ceļo, dodas parunāties un iegūt unikālu iespēju palasīt topošo darbu. Gundars Āboliņš to meistarīgi dara no Jāņa Streiča datorekrāna. Viņš lasa par kalēju Kazimiru un viņa zirgu Balkānu, par Bondaru Zosju un Vecās naudas ozolu, par "zababoniem", kā Latgalē sauca māņticīgus aizspriedumus, arī par divvaldībām, par Perpu, kurai bija bail no "vardivēm" (vardēm) un kādu strīdu - kad Ulmanis liek mājas būvēt pa čivļu modei, kamēr čangaļi grib pa savai - sentēvu. "Un uz mani no kurpju kastes raugās romāns," - arī tā saka Jānis Streičs, citējot rakstnieku Vladimiru Dudincevu, kura romāns "Ne no dienišķākās maizes vien" padomju Maskavas literārajās aprindās savulaik tika atzīts par kaitīgu. Jānim Streičam tas romāns sāka skatīties no kādas kurpju kastes gluži negaidītā veidā. Raidījuma laikā jūs arī uzzināsit, kas ir Kazimira mazdēls, bet galu galā - varbūt tas nemaz nebūs kultūrvēsturisks romāns ar daudzām retrospekcijām, bet gan atsevišķi stāsti - tas paliek autora ziņā, bet mums ir unikāla iespēja būt klāt literāra darba tapšanas procesā. Raidījumu atbalsta:
„Es sapņoju, ka piedalos pats savās bērēs, eju, iejucis starp draugiem, kas ģērbušies svinīgā sēru drānās, taču līksmu garu. Mēs visi izskatījāmies laimīgi, ka esam kopā,” tā Gabriels Garsija Markess raksta grāmatas „12 stāsti ceļinieki” prologā „Kāpēc divpadsmit, kāpēc stāsti un kāpēc ceļinieki”. Kolumbijā dzimušo, ilgus gadus Eiropā dzīvojošo rakstnieku Markesu pazīstam no darbiem „Simt vientulības gadiem” (pagājušajā gadā ar Markesa ģimenes atbalstu un Kolumbijas radošo komandu tapusi ‘”Netflix” 16 sēriju filma par dzīvi mītiskajā pilsētā Mokondo „One Hundred Years of Solitude”), ‘’Pulkvedim neviens neraksta” un „Mīlestība holeras laikos’’, bet „Patriarha rudens” Latvijā iedzīvojies topošo režisoru un aktieru festivāla nosaukumā. Grāmatā „12 stāsti ceļinieki” Markess ne tikai turpina maģisko reālismu, bet arī īsteno ideju uzrakstīt vairākus stāstus, kurus vieno kāds vārds, tēls, smarža vai darbības fons. Atgriežoties pie Markesa zīmīgā sapņa, kas iezīmēja šo stāstu ieceres sākumu, smeldzīgākā autora atziņa ir: „..nomirt nozīmē vairs nekad nesastapt draugus”. Gabriela Garsijas Markesa „12 stāstus ceļiniekus” no spāņu valodas tulkojis Edvīns Raups, izdevuši „Latvijas Mediji”. Raidījumu atbalsta:
Dianas Bogdanovas pirmā grāmata „Mana ome un vareņiki” bija veltīta viņas vecmāmiņai, Ukrainā pavadītajai bērnībai un garšīgu ēdienu receptēm. Jaunās grāmatas nosaukumā arī ir ēdiens – „Andalūzijas rasols”. Arī te ir vietējās virtuves smalkumi, bet pats galvenais – grāmata ir par sauli, prieku, deju un sapņu piepildīšanos. Andalūzija ir prāvs zemes gabals Spānijas dienvidos, to apskalo gan Atlantijas okeāns, gan Vidusjūra un no Āfrikas šķir vien 13 kilometrus platais Gibraltāra šaurums. Pirms doties uz Andalūziju, Diana pie Barselonas deju zālēs sastop cilvēkus no dažādām valstīm, kuri dejo tango un arī apvieno darbu ar ceļošanu. Pēc pusgada arī Dianai izdodas uz diviem mēnešiem īstenot šo „workation” Andalūzijā. Darbs sabiedriskajās attiecībās un labdarībā, kaislība uz tango dejošanu, ceļošanu un valodu mācīšanos – tā varētu raksturot Dianu, kuras iespaidi tagad apkopoti „Andalūzijas rasolā”. Izdevusi ‘’Zvaigzne ABC”. Pēc grāmatas izlasīšanas jūsu ēdienkartē varētu parādīties arī aukstā mandeļu biezzupa, cūkgaļa sarkanvīna mērcē vai fritēti virtuļi. Dianas Bogdanovas „Andalūzijas rasolu” gandrīz neiespējami lasīt bez vēlmes pašam aizbraukt uz Andalūziju… Raidījumu atbalsta:
Somu rakstnieci Rīku Pulkinenu pazīstam jau no viņas latviešu valodā tulkotā romāna "Patiesība". Tagad "Jāņa Rozes apgāds" laidis klajā viņas romānu "Burvība", to arī no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga. Viņa pieļauj, ka "Burvību" var lasīt arī kā sava veida nāves izmeklēšanu, kurā ir gan līķa autopsija (ar kuru, starp citu, sākas grāmata!), gan izmeklēšana, gan protokoli un liecības. Bet var lasīt citādi – kā stāstu par meitenību, fantāzijām, spoguļošanos un maldīšanos starp pieaugušajiem. Galvenā varone ir septiņpadsmitgadīgā Filipa Lākso. Te ir arī kāda ļoti pieaugusi sieviete, kurai ir nopietns darbs un ģimene ar diviem bērniem, viņa romāna nosaukta par sastrēgumgadu sievieti, kurai jāspēj tikt galā ar savām dusmām. Protams, ir arī puiši un vīrieši, gan literatūras skolotājs, gan iepazīšanās aplikācijās atrastie. Mūsdienās filmēt vairs nav nekas ekskluzīvs, un video ierakstiem – inscenētiem vai ikdienišķiem – arī šeit ir svarīga loma, tāpat kā skaņu celiņam, literatūras un filmu sarakstam. Vēl kāda svarīga piebilde – iespējams, Rika Pulkinena viesosies Rīgas grāmatu svētkos oktobrī. Saruna ar Maimu Grīnbergu arī raidījumā Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta:
Šogad izdotajai Ēvalda Valtera grāmatai "Rusiāde. Manas skatuves un kara gaitas" ir sarežģīta vēsture. Tajā gan poēma "Rusiāde", kuru Ēvalds Valters bija parakstījis ar pseidonīmu Ints Baltarājs un sarakstīja padomju okupētajā Latvijā, gan Valtera rakstāmgaldā atrastais atmiņu manuskripts. To atrada Aina Sļisarenko, kurai aktieru Ēvalda Valtera un Veras Gribačas dēls Raits uzticēja glabāt vecāku bibliotēku Kurmāles pagasta pārvaldes ēkā. Tā ir Ēvalda Valtera dzimtā puse, dēla vēlme ir, lai bibliotēka dzīvo, nevis paliek ieslēgta kādā dzīvoklī. Sazinoties ar Kurmāles cilvēkiem, tagad piemiņas istabu iespējams apmeklēt ikvienam, bet apgāda "Jumava" izdotajā grāmatā "Rusiāde. Manas skatuves un kara gaitas" lasāms gan par Ēvalda Valtera strēlnieka gaitām, gan dažādajām teātru pieredzēm un piedzīvojumiem, gan darbu radiofonā. "Radio mazās lasītavas" interneta versijā pieejams arī Latvijas Radio arhīva materiāls, kurā 1990.gadā Ēvalds Valters Aldai Briedei stāsta par "Rusiādi". Raidījumu atbalsta:
Mīms, kura sejai pat nav vajadzīgs grims, kustību režisors, pedagogs, vizionārs, intelektuālais disidents mūzikā, jumtu staigātājs – Ansis Rūtentāls (1949–2000). Grāmatu par viņu sarakstījusi viena no kustību teātra („Kustoņu") dalībniecēm Guna Bīriņa, daudz sarunājoties ar laikabiedriem un izmantojot ierakstus Mīmu ansambļa un Kustību teātra dienasgrāmatās. Neatņemama sastāvdaļa ir apstādināti kustību izrāžu un videofilmu kadri. Grāmatas struktūru veido Anša Rūtentāla izrādes "Krāsas (Noskaņu spēles). Ceļojums" (1982) sižetiskā līnija. Saglabājot izrādes daļu oriģinālos nosaukumus un pakārtojot tiem Rūtentāla dzīves posmus. Grāmatas nosaukums „Ansis Rūtentāls. Ceļojums". Izdevis „Neputns". Monogrāfiju ievada teātra zinātnieces Edītes Tišheizeres priekšvārds par Ansi Rūtentāla un viņa nozīmi Latvijas teātra vēsturē. Gundars Āboliņš lasa gan par jumtiem, gan izrāžu tapšanu kustībā, gan mīlestību, bet pats viņš atceras Anša Rūtentāla izcilo mūzikas gaumi. Raidījumu atbalsta:
"Pulkstenis ir divpadsmit, un viss ir labi!" – esiet mierīgi, zagļi zog, vazaņķes vazaņķējas, brāļi brāļojas un slepkavas slepkavo. Terija Pračeta radītajai Diska pasaulei piedien gan rūķi un slepena brālība, gan troļļi, gan Neredzētās Universitātes arhikanclers, nemaz nerunājot par pirmo municipālo pūķi. Ja jums kaut kas no tā visa šķiet biedējoši pazīstams, arī tad esiet mierīgi, jo Diska pasauli sargā Sardze. Angļu rakstnieks sers Terenss Deivids Džons Pračets par Diska pasauli radījis 41 komisku fantāzijas romānu sēriju, kas nāca klajā no 1983. līdz 2015. gadam. Tulkotāja Māra Poļakova gan atzīst, ka Pračetu grūti ielikt kādā "kastītē", viens gan ir skaidrs, ka jābūt gataviem britu humoram, absurdai sabiedrības kārtībai un sienai, uz kuras rakstīts: "Atceries Vārdus!" Terija Pračeta Diska pasaules romānu "Sardze! Sardze!" no angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova, izdevis "Prometejs". Lieki piebilst, ka Gundaram Āboliņam šis romāns ļoti gāja pie sirds… Raidījumu atbalsta:
Divi izcili režisori vienlaikus uzņem katrs savu filmu. Viņiem ir katram savs darba stils, arī katram savs atbalstītāju un pretinieku loks. Pēc kāda laika mēs viņus abus sauksim par itāļu kino grandiem, bet "Skaistā apjukuma" laikā, 60. gadu sākumā viņi sacenšas par aktrises Klaudijas Kardināles laiku. Viņi ir - Lukīno Viskonti, kas tobrīd filmē "Gepardu", un Federiko Fellini, kura radošajā procesā top "8 ½". Sadarboties ar abiem tik atšķirīgajiem lielmeistariem spēj vien komponists Nino Rota, kam arī ir savas dīvainības… Grāmatas "Skaistais apjukums" autors Frančesko Pikolo ir scenārists un rakstnieks, kuram jau bērnībā bija nepārvarama vēlme skatīties kino. Lasot grāmatu "Skaistais apjukums. Fellīni un Viskonti gads", ir sajūta, ka autors būtu bijis klāt gan abos filmēšanas laukumos, gan starp un aiz tiem, taču viņa dzimšanas gads (1964.) liecina, ka viņš ir tikai dzimis laikā, kad tas viss notiek. Tomēr Frančesko Pikolo šo klātbūtnes sajūtu rada, izmantojot tā laika presi, filmēšanas laukumu dienasgrāmatas, pat tiekoties ar Klaudiju Kardināli un, protams, labi orientējoties itāļu kino vēsturē, tā laika valdošajos baznīcas un partiju viedokļos. Frančesko Pikolo grāmatas "Skaistais apjukums" tulkotāja no itāļu valodas Līva Trektere iesaka noskatīties abas filmas, tad izlasīt grāmatu un tad - noskatīties filmas vēlreiz, jo, visticamāk, jūs paši savām acīm gribēsit pārliecināties, ka Klaudijas Kardināles nav divās hrestomātiskās filmas "8 ½" ainās. Grāmatu izdevis "Aminori". Fragmentus lasa Gundars Āboliņš, kurš ir iedvesmots vēlreiz noskatīties kādu no šiem itāļu kino šedevriem. Raidījumu atbalsta:
Ievai Strukai Astrīda Kairiša sākās ar Lauras lomu filmā "Ezera sonāte", bet uz skatuves – ar Antoniju "Skroderdienās Silmačos". Daudzas nefiksētas sarunas pie bezgalīgām kafijas tasēm un Astrīdas izsmēķētām cigaretēm - tā ir liktens dāvana, Ievai Strukai strādājot Nacionālajā teātrī, pierunāt Astrīdu, kura jau sen nesniedz intervijas par sevi, sarunai "Teātra Vēstnesim" viņas 70. jubilejas sakarā un palūgt dažas bērnības dienu bildes rakstam izdevumā "100 izcili Latvijas aktieri". Varbūt tas ir sākums, lai taptu grāmata "Kafija un cigaretes. Astrīda", kas prasa gan striktu struktūru, gan spēju sabalansēt emocionālo ar racionālo, attēlu ar tekstu. Varat to saukt arī par savdabīgu fotogrāmatu, kuras līdzautors ir fotomākslinieks Kristaps Kalns. Diplomdarba izrādē Astrīda spēlē Zani, pēc tam šī loma seko līdz filmai un visbeidzot – līdz Elmāra Seņkova iestudētajiem "Pūt, vējiņi!" Nacionālajā teātrī. Astrīdai ir daudz dots kā māksliniecei, bet cilvēciski - sarežģīts liktenis. Un arī kā jaunai aktrisei jādzird Smiļģa verdikts, ka nebūs… Tad seko liktenīgā Liepāja un atgriešanās Rīgā. Ievas Strukas grāmatu, kas veltīta aktrisei Astrīdai Kairišai (1941–2021), "Kafija un cigaretes. Astrīda"izdevuši "Latvijas Mediji". Noslēpuma klātbūtne paliek – sejā un balsī. Raidījumu atbalsta:
Spāņu autore Irene Valjeho grāmatā "Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās" sajaukusi stilus, pētniecību un iztēlošanos, lai stāstītu par Oksfordas bibliotēkas pazemes krātuvēm, par Rosettas akmeni, par pozām, kādās vajadzēja stāvēt senajam lasītājam, par izredzēto nišām, par tīstokļiem, ādām, nosaukumiem, kuru sākumā nebija… Grāmatas "Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās" autore Irene Valjeho ir spāņu rakstniece, literatūrzinātniece un vēsturniece. Antīkās literatūras pētniece un popularizētāja, sarakstījusi vairākus romānus un bērnu grāmatas, ik nedēļu publicē publicistiskas slejas laikrakstos. Darbs "Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās" tulkots un izdots jau 30 valodās, tagad arī latviski. No spāņu valodas tulkojusi Dace Meiere. Izdevis Jāņa Rozes apgāds. Bija laiks, kad tas, kam piederēja grāmatas, piederēja vara. Tas bija sen. Raidījumu atbalsta:
Vismaz reizi gadā Latvijas Televīzija rāda videofilmu "Likteņa līdumnieki". Virdžīnija Lejiņa ir "Līdumnieku" režisore. Kopā ar vīru Jāni Lejiņu sarakstījusi grāmatu "Straupes pilskungi", kas lielā mērā bija sākotnēji iecerēta kā scenārijs. Ja radošam cilvēkam enerģija plūst pāri malām, bet vairs nav iespēju filmēt televīzijā, tad jārodas kam jaunam – tā Virdžīnija Lejiņa radīja dokumentālo filmu par aktrisi Elvīru Baldiņu "Es esmu runājusi. Elvīra Baldiņa". Par latviešu aktrisi, kura aizgāja mūžībā 105. gadu vecumā, kura esot mācējusi ar tautasdziesmām vien izvadīt. Viņai vispār bija tautasdziesmas katram dzīves gadījumam. Tagad Virdžīnija Lejiņa (draugu un kolēģu saukta par Džīnu) ir grāmatas autore. Tās nosaukums „Reizēm. Vienmēr. Nekad." Grāmatas pirmajā lappusē ir Marģera Zariņa citāts: „Kur tas vējš aprakts un no kuras puses tas suns pūš? Labs jautājums." Virdžīnijas Lejiņas romānu "Reizēm. Vienmēr. Nekad" izdevusi "Dienas Grāmata". Raidījumu atbalsta:
"Ir paaudze, kam "Osiris" saistās ar brīvību, neatkarību, pieaugšanu, mājām, pirmo balzamu ar kolu, pēdējo oficiālo cigareti iekštelpās un dejām uz galdiem. Šis stāsts lielā mērā ir tieši par viņiem. Un par Andreju Žagaru, kurš nenoliedzami bija un joprojām ir "Oziris" sirds," tā grāmatu "Oziris. Sākums" ievada Anete Konste, kura pati noteikti nepieder tai paaudzei, kurai "Oziris" bija tā brīvības un neatkarības vieta. Viņa ir jauna. Tagad viņa ir uzklausījusi atmiņu stāstus (arī pretrunīgus), lasījusi 90. gadu presi ar ēdienu, viesu un kokteiļu aprakstiem (tādu vairs mūsdienu Latvijas presē nav), papētījusi arī dažus dokumentus un, protams, ēdienkartes. Anete Konste atbild, ka, protams, viņa ir bijusi "Ozirisā", bet grāmatas dizaina autors Ģirts Reiniks gan tikai tagad esot aizgājis, taču grāmatas apvāks ir precīzs trāpījums. Kāpēc no daudzajiem Andreja Žagara restorāniem izdzīvoja tieši šis? Ko 90. gadu realitātē nozīmēja ledus? Kāpēc putekļusūcēju bija jāved no Šveices? Kāpēc viesi atdauzīja kājas? Kas ir "binoklis"? Kas ir Aivara Vilipsōna mīļākais ēdiens? Kāpēc Edīti Piafu nevarēja spēlēt no rīta? Šie un daudzi citi jautājumi tiek atbildēti vai arī atstāti bez skaidrām atbildēm, jo katram ir tiesības strīdēties par grāmatā aprakstīto. Tāpat kā domās pievienot grāmatas tekstam un fotogrāfijām paša piedzīvoto Lāčplēša un Krišjāņa Barona ielas stūra telpās. Anete Konste "Oziris. Sākums". Ideja - Katrīna Jaunupe. Izdevis fonds „Mākslai vajag telpu". Raidījumu atbalsta:
Visdrīzāk šo grāmatu labāk ielikt psiholoģiskās literatūras plauktiņā, jo grāmata jau nav par kalniem, bet par cilvēkiem, kuri kāpj kalnos un piedzīvo visas cilvēciskās emocijas, piedzīvo bailes un konfliktus, protams, piedzīvo arī neprātīgi skaisto virsotņu sajūtas. Kristīne un Kristaps Liepiņi kāpj kalnos, raksta grāmatas un fotografē. Laikā starp kalniem mēs ar Kristīni un Kristapu Liepiņiem tiekamies radio studijā, kad viņi vēl paraksta savu otro grāmatu "Andīnisms. Pirmatnības vilinājums". Izrādās, andīnisms ir citur pasaulē labi pazīstams jēdziens, kaut arī latviešu valodā ne tik izplatīts. "Stāstos attēloti mūsu pirmie soļi augstkalnu ekspedīcijās, kurās guvām jaunu pieredzi, mācības un atklāsmes par īpašu kalnos kāpšanas veidu – andīnismu," tā raksta grāmatas autori Kristīne un Kristaps Liepiņi. Sarunās ar viņiem, uzzinām arī, kāpēc Kristīne mazajā piezīmju grāmatiņā katru rūtiņu vēl sadala uz pusēm, kāda pildspalva kalnos ir svarīga, kāds fotoaparāts fiksē kalnu kadrus un kāpēc disciplīna ir svarīga ne tikai kalnos, bet arī rakstīšanā. Kristīnes un Kristapa Liepiņu otro kalnu pieredzes grāmatu "Andīnisms. Pirmatnības vilinājuma" izdevusi "Zvaigzne ABC". Raidījumu atbalsta:
Hesuss Karrasko romānu "Zem klajas debess" tulkotājs Edvīns Raups ieraudzīja jau pēc tā iznākšanas. "Zem klajas debess" ir Karrasko debijas romāns, kurš Spānijā kļuva par 2013.gada grāmatu, bet autors Hesuss Karrasko tagad tiek dēvēts par vienu no spilgtākajiem un pārsteidzošākajiem spāņu literatūras atklājumiem pēdējos gados. Apjomā neliels, bet ārkārtīgi intensīvs romāns, kurā zēns bēg no vajātājiem pa vientulīgu, saules izdedzinātu klajumu, bet ceļā sastaptais kazu gans gan rūpējas, gan biedē. "Brīžiem laika plūdums romānā it kā apstājas, un lasītājs lielā mērā sakūst ar bēgļu skarbo likteni, kurā par galvenajām vērtībām kļūst piesardzība un savstarpēja uzticēšanās," tā raksta tulkotājs Edvīns Raups, vadot mūs cauri sausuma piemeklētam līdzenumam nezināmā laikā un vietā Spānijā. Hesuss Karrasko romānu "Zem klajas debess" no spāņu valodas tulkojis Edvīns Raups, izdevis "Jāņa Rozes apgāds". Raidījumu atbalsta:
Ieteikusi un tulkojusi Silvija Brice – tā varam lasīt uz Monikas Helferes romāna "Bagāža" latviešu izdevuma vāka. Tā ir dzimtas triloģijas pirmā daļa, taču dzimtas sāgas esam pieraduši redzēt daudz, daudz biezākas. Šajā romānā ir lakoniski un koncentrēti teikumi, bet teju aiz katra teikuma ir noslēpums. Varbūt tāpēc, ka kalnos šī ģimene dzīvo noslēgtu un mazvārdīgu dzīvi, runā un aprunā tikai tur lejā – ciematā. Fonā notiek karš, kāds – aiziet karā, kāds – krīt, kāds pārnāk mājās ar naudu, bet kļuvis gandrīz nepazīstams. Centrā ir Marija, kura kopā ar bērniem sēž baznīcas sieviešu pusē, viņi turas kopā, viņus iesauc par ‘’Bagāžu”. Austriešu rakstnieces Monikas Helferes romānu „Bagāža” izdevusi „Zvaigzne ABC”, no vācu valodas tulkojusi Silvija Brice. Raidījumu atbalsta:
Viņš jau bija uzbūvējis eklektisma un jūgendstila ēkas kosmopolītiskajā Rīgā. Bet kāpēc viņš pēc Pirmā pasaules kara pievērsās arī funkcionālismam? Ebreju arhitekts Pauls Mandelštams arī pēc Ulmaņa apvērsuma, kad tika kultivēta „latviskās Rīgas arhitektūra”, saglabāja uzticību Bauhaus ideāliem – forma seko funkcijai, mazāk ir vairāk un patiesību nosaka materiāli. Mūs, protams, visvairāk interesē tagadējā Latvijas Radio nama tapšana, kuras autors ir Pauls Mandelštams. Celta kā Rīgas Komercbanka, pirms tam nojaucot vairākas ēkas Vecrīgā, veidojot neparastu arkveida nišu visas ēkas augstumā, nams, iespējams, vairāk līdzīnās baznīcai, ne bankai, bet skulptūru grupā ir gan Rīgas ģerbonis, gan Hermejs, gan pārticības un veiksmes simboliskās figūras. Arhitektūras pētnieks Jānis Lejnieks grāmatā "Arhitekta Paula Mandelšatama trešais stils", protams, ne tikai par mūsu eklektisko namu, bet arī par daudzām citām publiskajām un privātajām ēkām Rīgā. Sarunā ar Jāni Lejnieku Gundars Āboliņš ik pa laikam pajautā, vai tik šis nams arī nav Mandelšatama projektēts? Jāņa Lejnieka grāmatā koncertētā veidā iezīmēta arī ebreju līnija Rīgā, gan 30. gadu spožums, gan politisko varu ietekmes arhitektūrā. 1941. gadā Paulu Mandelštamu nacisti nogalināja, iznīcinot arī viņa arhīvu, bet viņa nami paliek. Jāņa Lejnieka grāmatu "Arhitekta Paula Mandelštama trešais stils" izdevusi "Zinātne". Raidījumu atbalsta:
Ja Fricis Treilands Maskavā nebūtu saticis Krišjāni Valdemāru, tad Krievzemē būtu par vienu ierindas mērnieku vairāk un mums nebūtu nekādas intereses par viņu uzzināt ko vairāk. Bet Fricis satika Krišjāni Valdemāru, kas sev raksturīgā manierē jauno puisi pierunāja sastādīt vārdnīcu, bet vēlāk – doties etnogrāfiskā ekspedīcijā un vākt latviešu gara mantas. Fricis Treilands kļuva par Frici Brīvzemnieku, ko varam uzskatīt par pirmo latvieti, kas vāc tautas folkloras vērtības. Viņš pats arī raksta un tulko, bet pa vidu starp pārvāciskošanas un pārkrievošanas tendencēm Kurzemes skolās nosargā latviešu valodu. Ja rakstnieks Osvalds Zebris nebūtu saticis Aizputes skolotāju un novadpētnieci Mirdzu Birznieci, iespējams, viņš neuzrakstītu romānu par Frici Brīvzemnieku, bet viņš satiek un uzraksta, apliecinot, ka joprojām dzīvs ir stāsts par latviešu tautas pašapziņas urdīšanu 19. gadsimta beigās un latvieti Frici Brīvzemnieku, kurš nekļuva par mērnieku. Osvalda Zebra romānu "Dzīvs!" izdevusi "Dienas Grāmata". Plašāka saruna ar Osvaldu Zebri skanēja raidījumā Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta:
Šo grāmatu viņš veltīja savai sievai Marijai, kas ir vijolniece. Pastaigājoties un sarunājoties, somu komponists un mūzikas žurnālists Osmo Tapio Reihele radīja grāmatu, ko varētu ielikt "populāri populāro" grāmatu plauktiņā, ja vien teksts kaut kur ap vidu nekļūtu sarežģītāks, kā atzīst pats autors. Un tātad – grāmatas nosaukums ir "Kāpēc laikmetīgā mūzika ir tik sarežģīta". Osmo Tapio Reihele lieto terminu "laikmetīgā mākslas mūzika" un pierāda, ka jūs noteikti esat dzirdējuši šo mūziku, jo jūs taču skatāties filmas un seriālus, kur dramatiskos spriedzes brīžos tiek izmantota laikmetīgā mūzika. Viņš pats bija pārsteigts, ka par šo grāmatu, kad tā iznāca Somijā, bija tik liela interese, galu galā – viņš 30 gadus bija pats rakstījis mūziku, bet pastiprināta interese par viņu radās tikai pēc grāmatas "Kāpēc laikmetīgā mūzika ir tik sarežģīta". Grāmata arī 2021. gadā ieguva Somijas vissvarīgāko literāro balvu "Finlandia’" populārzinātniskās literatūras kategorijā. Osmo Tapio Reiheles grāmatu "Kāpēc laikmetīgā mūzika ir tik sarežģīta" no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, izdevis Jāņa Rozes apgāds. Tā kā autors viesojās Rīgā Grāmatu svētkos, mums ir iespēja dzirdēt arī fragmentus no viņa sarunas ar "’Klasikas" kolēģi Orestu Silabriedi. Raidījumu atbalsta:
Pārcelties no Ungurpils uz Rīgu vai no Rīgas uz Barselonu – kas ir sarežģītāk? Kā skaidrot svešuma sajūtu? Un kāds Viļa Kasima "Svešuma grāmatai" sakars ar portugāļa Pesoa "Nemiera grāmatu"? Sarunā ar rakstnieku Vili Kasimu vairakkārt pieminām vārdu "aģents", jo Vilis Kasims ir viens no nedaudzajiem Latvijas literārajiem aģentiem. Viņa literārā aģenta pieredzei gan nav īsti nekāda sakara ar viņa romānu esejās "Svešuma grāmata". Ilgi rakstījis eseju par tēva nāvi, viņš nonācis līdz tēva jautājumam, pašam esot meitiņas tēvam. Protams, esejās ir arī paša pieredzes no Londonas, Rīgas un Barselonas. Viļa Kasima romānu esejās izdevuši "Latvijas mediji". Radio mazajā lasītavā tiekamies ar autoru, kurš tagad atkal pārcēlies uz Latviju. Fragmentus no "Svešuma grāmatas" lasa Gundars Āboliņš. Saruna ar Vili Kasimu raidījumā Kultūras rondo: Raidījumu atbalsta:
Izdevniecības "Omnia mea” grāmatas vienmēr ir īpašas. Tās izvēlējusies un izdevusi franču valodas tulkotāja Inta Geile. Šogad viņa saņēma balvu par mūža ieguldījumu grāmatniecībā. Viņa ir tulkotāja, pasniedzēja un izdevēja. Radio mazajā lasītavā esam lasījuši gan Denī Didro "Paradokss par aktieri", Semjuela Beketa Stāstus par neko", Albēra Kamī "Piezīmju grāmatiņu", Van Goga "Vēstules no Provansas" un daudzas citas. Tā arī esam iepazinuši franču literatūras īpašās grāmatas un dažādu paaudžu tulkotājus. Viena no viņām ir Gita Grīnberga, šoreiz mums priekšā viņas tulkotā Agotas Kristofas stāstu grāmata "Nav svarīgi". Agota Kristofa (1935.-2011.) ir ungāru izcelsmes rakstniece, kas 21 gada vecumā pameta dzimteni, dzīvoja Šveicē un rakstīja franču valodā. Iespējams, tāpēc, ka tā nav viņas dzimtā valoda, Kristofas franču valoda ir īpaša, tajā nav nekā lieka. Franču valodu viņa pat uzskatījusi par savu ienaidnieku, jo tā nogalināja viņas ungāru valodu un Šveicē viņa sākumā jutusies kā analfabēte. Agotai Kristofai ir pat stāsts "Analfabēte". Stāstu izlasē "Nav svarīgi" apkopoti iepriekš nepublicēti teksti, pārsvarā agrīnās jaunības darbi, 25 stāsti, kas pēc forma atgādina dzejprozu, bet viņas prozu nereti pielīdzina Semjuela Beketa un Ežēna Jonesko darbiem. Agotas Kristofas stāstu izlasi "Nav svarīgi" no franču valodas tulkojusi Gita Grīnberga, izdevusi "Omnia mea". Raidījumu atbalsta:
Olesja Konnova
u.kmuptchckchckhjhcb pb Kmart