Vai zini?

Stāsta diriģents Andris Veismanis Manas sievas Indras vecvecāki pa tēva līniju nāk no Nīcas un Bārtas. Vienmēr esmu apbrīnojis šo nelielo novadu tautas tērpus un daudzās Emiļa Melngaiļa savāktās tautas dziesmas un melodijas, Melngailis pat dažas bija pierakstījis no māsām Kairēm. Tāds meitas uzvārds bija arī Indrai līdz laulībai. Lietuviski tas nozīmē kreilis, ķeiris, bet es kaut kā jūtu šī vārda nozaudēto jēgas nospiedumu arī latviešu valodā. Kursenieku bekas Lilastē Bātciemā parādījās pirms dažiem gadiem [nez kāpēc tās sauc par Kanādas bekām, kaut arī pie mums tās esot nonākušas no Nidas Lietuvā, arī Latvijas pašos dienvidrietumos ir Nida]. Micēlijs ar 100 km ātrumu gadā izplata šīs sēnes uz ziemeļiem kāpās gar jūru. Nu taisni kā kursenieki – tikai pretējā virzienā… Diemžēl šis latviešu tautas zvejnieku atzars pēc otrā pasaules kara ir zudis pasaulei. Līgumā starp Padomju Savienību un Vāciju pēdējie nenogalinātie vai jau savulaik izceļot nepaspējušie kursenieki repatriējās uz Vāciju 1958. gadā. Vēl nesen, pagājušā gadsimta beigās, Zviedrijā lietuviešu uzņemtajā dokumentālajā filmā trīs brāļi runā tīrā latviešu valodā ar dažiem lietuviešu vārdiem pa vidu. Lietuviešu kinorežisora Aļģimanta Puipas (Algimantas Puipas) filmā "Moteros ir keturi jos vyrai" jeb latviski "Vienas sievas četri vīri" tik lieliski attēlota šī šaurā bezizeja, dzīvojot no rokas mutē starp jūru un Kuršu mari! Pārtiekot no zivju zvejošanas un dzintara lasīšanas. Cīnoties ar mūžīgajām klejojošajām smiltīm, kas sāka izplatīties neticamā ātrumā pēc pilnīgas koku izciršanas Septiņu gada kara laikā no 1756-1763. gadam Mēmeles kuģu būvētavām. Līdzīga problēma bijusi jau manis minētajā Bātciemā Lilastē, kur Katrīna II lika pilnībā izcirst priedes kuģu būvēšanai un darvas tecināšanai, kā rezultātā tikai 19. un 20 gs. tika iestādītas kāpu staigāšanas ierobežojošas kalnu priedīšu audzes. Bātciema pludmalē vēl 80. gados varēja salasīt no Prūsijas atpūstos dzintara gabaliņus... Kā varēja saglabāties šī mazā valodas saliņa apkārt dzīvojošo vāciešu un lietuviešu vidū? Kursenieku galvenais iztikas avots bija zvejniecība. Zvejoja vairāk marē nekā jūrā un zvejnieku vidū bija ticējums, ka zivis ķeras tikai tad, ja zvejnieki runā kursiski, ne vāciski. Pēc Pētera Šmita rakstītā, tāds pats ticējums bijis Rīgas jūrmalas zvejniekiem, tikai par latviešu valodu. Rezultātā šo valodu pārsvarā  nodeva tēvs dēlam. Sievietes pārsvarā runāja vāciski. Tāpēc arī saprotama diezgan nabadzīgā kursenieku mutvārdu daiļrade, zvejnieki nebija tik lieli runātāji un šo mākslu attīstītāji… Ja nu vienīgi – pārspīlējot noķerto zivju lielumu… Emilis Melngailis bija savācis pavisam nedaudz [tautasdziesmu] no Kuršu kāpas, atšķirībā no kontinenta zem Liepājas atrodošajās zemēs, ieskaitot zemēs zem Sventājas. Domāju, ka kursenieki jau no viduslaikiem bija labi kaimiņi senprūšiem. Gan kopā zvejojuši, gan karojuši. Tikai pēc prūšu izkaušanas kursenieki sāka iespiesties agrākajās prūšu apdzīvotajās teritorijās. Bet prūši pilnīgi nepazuda arī no kuršu apdzīvoto vietu vidus. Pēc manām domām, Latvijas Bārta un Nīca (agrāk Vārme), tāpat kā novadi Senajā Prūsijā, kā arī Bāta pie Vaiņodes un Bātciems [pēc Endzelīna "Batto" senprūšu valodā nozīmē – piere] Vidzemē pie jūras ir atbalsis prūšu zaram. Līdzīgi kā vietu nosaukumiem: Prūsija, Brusija, Beorusija, Belorusija ir zināmas konsekvences. Ne velti baltkrievu ģenētikā baltiskais gēna procents ir augstāks nekā latviešiem un vēl lielāks salīdzinājumā procentuāli kā lietuviešiem. Kurseniekiem tuvāk bija Karaļauči nekā Liepāja, kur nu vēl Rīga. Daži no tiem [kurseniekiem] pat bija pasaulē ievērojami zinātnieki. Tā filozofa Imanuela Kanta dzimta pa tēva līniju nāk no koklētāju ciema jeb prūsiski "Kantweinen" ciema. Viņa vectēvs Hanss Kants pārdevis muižiņu "Kummeter Keller" kādam vīram vārdā Andriets Vilks par 100 dālderiem. Kanta filozofijas grāvējs "Tīrā prāta kritika" pirmoreiz iespiests Apgaismības laika izdevēja Johana Frīriha Hartknoha spiestuvē Rīgā. Un droši vien savu radītāju jau iespiestā grāmatas versija sasniegusi pa tuvāko sauszemes ceļu cauri Mēmelei un Kuršu kāpai līdz Kēnigsbergai. Staigājot pa apraktajiem kursenieku ciemiem pa kāpām, kas ir pat 40 metrus virs šiem ciemiem, nāk prātā Ludviga Rēzas rindas no viņa poēmas "Ieputinātais ciems": Dārgais ceļotāj! Apstājies pie šīm drupām! Dažus gadus atpakaļ dārzi ziedēja apkārt mājām Un ciemats stiepās no meža līdz lagūnai. Ardievu tam! Ko tu šodien te redzi? Tikai vēja dzenātas smiltis. Rēzs kļuva par rektoru Kēnigsbergas universitātei līdzīgi kā viņa bijušais filozofijas pasniedzējs Imanuels Kants. Vēl 30. gados kursenieku mājas bija bez skursteņiem, līdzīgi mūsu brīvdabas muzejā redzamajai kuršu zvejnieku mājai. Dūmi cēlās bēniņos, kuros bija izkārti tīkli, jo dūmos noturēti tīkli bija daudz izturīgāki. Noslēgumam – teicēja Friča Tuoleiķa (Preiļi) sacītais: "Citureiz dižā kalnā dzievājš milži ir uz grunt tie būri. Tas milžens turējs dižu pil. Tā milžen meita gājs špacierāt. Viņa nuoiet nuo kalna zemuj ir redz;viens zemnieks savus laukus ar, ir tā meita nebij redzējus un duomājus, ka ir špēlītes, ir pasijēmusi iš klēpa, āznesus kalnā ir džiaugās [priecājās].Tēvs zinājs, ka zemenikus nereik jemt, ka viņi tad nesēs, nuo kā varēs maitināties, jēmis ir sarājs meit ir tā turiš nuonest tās zemeninkus."

Stāsta folkloras pētniece Aīda Rancāne Ziedošana ir darbība jeb rituāls, kādā dāvana tiek veltīta dievībai vai garam. Tā ir apzināta atteikšanās no resursiem augstāka mērķa labad. Latviešu tradicionālajā kultūrā šāda rituāla apzīmēšanai tiek lietots termins "ziedošana", kas sakņojas vārdā "zieds" – ar nozīmi "spīdēt, mirdzēt". Jēdziena "ziedot" senākā nozīme ir "apveltīt". Ar "zieda došanu" saprot plašāku ziedojamo objektu kopumu, piemēram, monētas, cimdus, prievītes, villaines, dvieļus, rotas, sviestu, alu, olas, graudus, maizi, vasku, arī puķes. Tajā neietilpst asins upuri – dzīvnieku nogalināšana rituālos vairāk saistīta ar vārdu "upurēt", kas aizgūts no vācu Opfer un minēts jau 17. gadsimta vārdnīcās. Latviešu tradīcijās ziedošana notikusi noteiktās vietās, noteiktā laikā un zināmos nolūkos. Šādai vajadzībai kalpojuši svētie koki, svētbirzis, akmeņi, avoti, upes, ezeri, salas, alas, koka vai akmens skulptūras, mājas pavards, rijas krāsns un citas sakrālas vietas. 18. gadsimta baznīcu revīzijas protokolos lasām, ka zem kokiem, pie akmeņiem, alās, kapličā vai uz kapenēm bieži atrastas dažādas ziedojamās lietas. Populāra bijusi ziedošana kādai konkrētai vietai. Tā skaidrojama kā labu attiecību nodibināšana ar noteiktu telpas daļu, kas ir jauna, bīstama vai nepierasta. To skaidri parāda kāzu tradīcijas, kurās līgava, ierodoties jaunajā dzīves vietā – līgavaiņa mājā dod ziedu mājas slieksnim, govju kūtij, dzirnavām, akai, pirtij, klētij, rijai, veltes atstāj mājlopiem, kāzu ceļā ziedo kokiem, ziedo arī jaunajiem radiem, līgavas vecākiem. Lai iegūtu zvejas laimi, ziedo ezeram vai upei, atsevišķus zvērus vai putnus medījot – mežam, sēju sākot – zemei utt. Kā gadskārtu svētkos, tā ģimeņu godos ziedoja arī priekšmetus, kas nepiederēja pārtikas sfērai, piemēram, tekstilizstrādājumus. Gan pirms, gan pēc dzemdībām ziedu deva Mārai, Laimai, Pirts mātei. Ziedoja krustabās – ūdenim, kurā mazgā bērnu, šūpulim. Arī bērēs ziedoja – uz krusta uzlika cimdu pāri, uz zārka – naudu, cimdus, zeķes vai kādus citus drēbju gabalus.  Lavijā bijuši sastopami arī celtniecības jeb būves upuri. Šajā teritorijā ir pastāvējusi tradīcija upurēt cilvēkus un dzīvniekus ēku celtniecības laikā. Zem 11. un 12. gadsimta celtnēm atrasti dzīvnieku galvaskausi un kauli. Sava veida būvupuris, piemēram, krāsni mūrējot, ir krāsns labajā stūrī iemūrētas trīs olas. Tās vienlaicīgi ir ziedojums Mājas garam. Ievērots tika arī pirmā kumosa ziedojums, ziedojums darbus sākot vai beidzot.   Mūsdienās daudzi ziedojumu veidi turpina senču tradīcijas – pie dziednieciskajiem avotiem un svētakmeņiem tiek atstāti auduma gabaliņi, lentas vai nauda, kapos vai traģēdiju vietās noliek ziedus, svecītes. Ziedojumi parādās arī izglītībā un medicīnā: ziedi kā pateicības un cieņas žesti skolotājiem, ārstiem. Cilvēki joprojām ziedo slimajiem, trūcīgajiem, baznīcām un citām organizācijām, kas nereti ieņem starpnieka lomu starp cilvēku un augstākajiem spēkiem. Ziedošanas pamatā ir ideja par apmaiņu ar labumiem, taču ziedošana vienmēr ir vairāk nekā tikai došana – tā ir saziņa ar neredzamo, vērtību apliecinājums un cilvēka attiecību ar pasauli izpausme.

Stāsta arhitekte Dace Kalvāne Tas, ka Latvijas Radio ēka savulaik bija Rīgas Komercbanka, bet vēlāk – Latvijas Kredītbanka, droši vien ir zināms daudziem. Ēku projektēja ebreju izcelsmes arhitekts Pauls Mandelštams. 1926. gadā būve tika pilnībā pabeigta un nodota bankas vajadzībām. Prestižā ēka blīvajā Vecrīgas apbūvē pirms II Pasaules kara nebija vizuāli tik labi uztverama, kā tas ir šodien. Doma laukuma "atbrīvošana no apbūves" notika galvenokārt 1936. un 1937. gadā ar mērķi radīt plašāku laukumu ap Doma baznīcu, uzsvērt baznīcas monumentalitāti un sakārtot pilsētvidi, kā arī izveidot vecpilsētā autoritatīvā Ulmaņa režīma urbāno "vitrini" – vietu svinībām, mītiņiem un politiskai simbolikai. Pilsētvides pārveides rezultātā Komercbankas ēkas fasāde daudz labāk tika eksponēta atvērtajā pilsēttelpā, kur virs eksedras labi nolasāmas tēlnieka Augusta Folca skulptūras, kas simbolizē pārticību un labklājību, kā arī Rīgas ģerbonis. Arhitekta Mandelštama 1913. gada sākotnējais Komercbankas nama plānojums bija apbrīnojami mūsdienīgs – ar plašu bankas operāciju telpu kā divstāvu ātriju ar stiklotu virsgaismu, brīva plānojuma, apbpusēji labi izgaismotām darba vietām, optimāli izvietotām vertikālajām komunikācijām – gan kāpnēm, gan liftiem. Arī inženiertehniskajā ziņā sākotnējais projekts bija ļoti mūsdienīgs ar gaisa ieņemšanu apzaļumotajā iekšpagalmā un gaisa kanālu pa ēkas perimetru pagraba līmenī. Sniega novadīšanai no stiklotās ātrija virsgaismas uz iekšpagalmu, bija izbūvēta speciāla sistēma. Komercbankas vajadzībām divos pagraba līmeņos bija izbūvēts seifs, kuram drošības dēļ bija izveidotas dubultās sienas. Pēc II Pasaules kara 1946. gada 24. maijā tika pieņemts lēmums ēku pārbūvēt par Radionamu. Topošā Radionama pārbūves darbā tika iesaistīti vācu armijas gūstekņi, kas plēsa un kala milzīgās seifu sienas, bet rūpnīcas "Radiotehnika" strādnieki saražoja jaunas raidāmās ierīces, un 1948. gada novembrī jaunā koncertstudija bija gatava. Tā aizņem daļu no bijušās Latvijas Kredītbankas milzīgās kases operāciju zāles. Studijas sienas bija veidotas no liekta ozola finiera, aiz kura bija gumija, stikla vate, gaisa kārta, gāzbetons un divas mūra ķieģeļu kārtas, kas pasargāja telpu no ārpasaules trokšņiem. Gaišo, eleganto interjeru nomainīja slēgtas sienas ar liektajiem akustiskajiem paneļiem, stikloto virsgaismu aizvietoja ar dekoratīvajām griestu kasetēm, kur tika iestrādāti dekoratīvie ornamenti – zvaigzne (8 gab.), kokle (4 gab.), lira (4 gab) un saule (2 gab). Līdzīga tematika lietota cokolstāva griestu dekoratīvajā apdarē, bet kafejnīcas pārbūves laikā atklājās, ka padomju laikā kolonnu korintiskajos kapiteļos bija iestrādātas zvaigznes kādreizējo ziedu vietā. No sākotnējā bankas interjera ir saglabājušās majestātiskās betona kāpnes, kas reiz veda uz plašo bankas operāciju zāli, un vestibila lēzenais kupols. Taču bijušās Komercbankas ēkas atvērtā plānojuma darbinieku telpas tika sadalītas atsevišķos kabinetos un apkārt kādreizējam ātrijam tika izveidotas ierakstu studijas. 1949. gada 5. novembrī Latvijas Radio oficiāli sāka pilnvērtīgu darbību šajā namā. Pēdējos gados atsevišķu Latvijas Radio telpu pārbūves gaitā atklājušās vairākas interesantas nianses. Modernizējot gaisa apmaiņas sistēmu ieraksta studijā, padomju laika vēdināšanas kanālā tika atrasts vācu karagūstekņa ieraksts, kuru 1948. gada 28. septembrī rakstījis Otto Brathering - runa ir par to, ka gūsts ilgst vēl tikai 84 dienas... Pagājušā gada janvārī Latvijas Radio namā remontdarbu rezultātā sāka gruzdēt vate, kas radīja piedūmojumu. Darbiniekus evakuēja, un izrādījās, ka, veicot būvdarbus vienā no ierakstu studijām, sakarsušais urbis izraisījis akustisko paneļu pildījuma gruzdēšanu. Atsedzot akustiskos paneļus, izrādījās, ka akustiskais pildījums bija marlē ietīta vate... Pēdējo gadu pārbūvju rezultātā Latvijas Radio telpās pamazām tiek atjaunoti brīvā plānojuma biroji, restaurēti logi Doma laukuma fasādē arhitektoniski vērtīgās durvis. Latvijas Radio ir simbols 100 gadu raidīšanas vēsturei, bet pati ēka savu simtgadi svinēs pēc gada.

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba Iepriekšējo reizi minēju, cik daudz mūzikas kolektīvu sadzīvoja Radio paspārnē, mūsu lielajā 1. studijā, kur notika šo kolektīvu mēģinājumi un ieraksti. Skaidrs, ka to visu vajadzēja apsaimniekot. 80. gadu sākumā un 70. gadu beigās mēs, Mūzikas redakcijas redaktori, kas pasūtīja un izvēlējās ierakstus, varbūt pat ne līdz galam īsti apzinājāmies, kas tad notiek tālāk. Devāmies uz 103. istabu. Tur atradās liela kantora grāmata un tajā atbildīgais darbinieks skatījās un pētīja, kuri laiki ir brīvi un kurus varētu piedāvāt mūziķiem. Tā mēs staigājām vairākas reizes, jo, pirmkārt, vajadzēja uzzināt pieejamos laikus, bet pēc tam jau apstiprināt, ka mūziķim tie ir piemēroti. 103. istabā apgrozījās daudz slavenu cilvēku: tur varēja sastapt kolektīvu vadītājus un solistus, štata darbiniekus, kora direktoru un kora inspektoru, orķestra atbildīgos cilvēkus. Izrādījās, ka Radio bija arī speciāls cilvēks, kura uzdevums bija sadrukāt nedēļas plānus uz lielas lapas. Tas nemaz nebija tik vienkārši. To visu uz savas ādas vēlāk izbaudīju arī es... Vienā mirklī šīs štata vietas vairs neeksistēja, cilvēki pazuda, un pēkšņi izrādījās, ka par visu atbild producents. Līdz tam šāda amata nemaz nebija. Darāmā, lai visu šo saimniecību apkalpotu, netrūka. Vispirms jau plāni, ierakstu un mēģinājumu grafiku saskaņošana. Redzot, ka būs nepieciešamas klavieres, bija iepriekš jāparedz laiks to skaņošanai. Un tas nav īss. Nereti klavieru skaņošanai nepieciešamas pat divas stundas! Ja tikko mēģinājis orķestris, bet nākamais ir dziedātāja ieraksts, telpu vēdināšana aizņems ilgāku laiku, jo pēc liela kolektīva uzturēšanās skābekļa ir ļoti maz. Deviņdesmitajos gados uz savas ādas izbaudīju arī 1. studijas vēdināšanas nodrošināšanu. Man, lai gan esmu ļoti bailīga, bija jādodas uz Radio pagrabiem, kuri atgādināja katakombas. Iedomājieties garu koridoru ar bieziem mūriem, dzelzs durvis ar svirām. (Tas viss, protams, bija saistīts ar to, ka kādreiz šajās telpās atradās banka). Sekoja pagrieziens pa kreisi, un tad tikai sākās! Milzīgas, melnas kurtuves līdz griestiem. Domāju, ka tās bija no čuguna, ne jau gluži nokvēpušas. Pēc tam atkal bija jāgriežas pa kreisi, pilnīgā tumsā jāiet līkumu līkumi, jāuzmanās no kaut kādām sliedēm, jāatrod un jāparauj milzīgs kloķis un tad sākās vēdināšana. Un, nedod dievs, ja pēc tam kloķi aizmirsa atkal pacelt augšā! Vienu reizi tā arī gadījās. Es gan neatceros, kas un cik daudz toreiz nopietni sasala. Tāda mums bija saimniecība. Tagad atliek pieiet turpat 1.studijā pie panelīša un nospiest vienu podziņu, lai tūlīt sāktos vēdināšana. Arī klavieru skaņošana nebija vienkārša. Mums gan bija pašiem savs skaņotājs, kurš uzmanīja mēģinājumu telpās esošos pianīnus, bet pie 1. studijas flīģeļa šos skaņotājus nelaida. Viņu kvalifikācija nebija tika augsta. Tā nu Latvijas Radio bija līgumattiecības ar Latvijas Filharmonijas klavieru bāzes skaņotājiem. Viņi bija mācījušies vēl pie pirmās brīvvalsts slavenā meistara Grauda un izgājuši milzīgu skolu. Es kādreiz prasīju mūsu izcilajam skaņotājam Valdim Eglītim, vai viņam nav kāds māceklis, kurš varētu apgūt studijas instrumenta apkopi. Valdis atbildēja, ka, lai tiktu pie 1.studijas klavierēm, māceklim nepieciešami vismaz desmit gadi... Divtūkstošo gadu sākumā Latvijas Radio klavieru skaņotājs bija šobrīd pazīstamais klavierbūvētājs Dāvids Kļaviņš. Viņš šo jomu bija apguvis Vācijā.

Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane 1703. gadā tika uzskaitīti visi Islandes iedzīvotāji. Protams, tā nebija pirmā reize pasaules vēsturē, kad veikta kādas apdzīvotas vietas iedzīvotāju uzskaite. Pirmās liecības par to atrodamas jau Babilonijā — ap 3800. gadu pirms mūsu ēras. Tur uzskaitīja ne vien cilvēkus un mājlopus, bet arī sviestu, medu, pienu, vilnu un dārzeņus. Savukārt senākie daļēji saglabājušies tautas skaitīšanas dati nāk no Ķīnas. Haņ dinastijas valdīšanas laikā, mūsu ēras 2. gadā, tika uzskaitīti vairāk nekā 57 miljoni cilvēku. Tomēr šīs uzskaites kalpoja galvenokārt nodokļu un karaklausības vajadzībām, tāpēc tās nebūtu pielīdzināmas mūsdienu tautas skaitīšanām, kurām ir plašāki mērķi, regulāra norise un precīzākas uzskaites metodes. Islandes 1703. gada tautas skaitīšana nav ne pirmā, ne lielākā, bet tā ir unikāla ar to, ka tā ir senākā visaptverošā uzskaite, kurā iekļauti tika visi — arī nabagi un klaidoņi. Turklāt šie dokumenti ir saglabājušies pilnībā, un 2013. gadā tie tika iekļauti UNESCO programma "Pasaules atmiņa" starptautiskajā reģistrā. Tautas skaitīšanas veidlapu kopums, kas sastāv no 1798 lapām, glabājas Islandes Nacionālajā arhīvā. Veidlapās norādīti cilvēku vārdi, vecums un sociālais statuss. 18. gadsimta sākumā Islande bija Dānijas karalistes province Atlantijas okeānā. Iedzīvotāji dzīvoja galvenokārt gar piekrasti un nodarbojās ar lauksaimniecību un zvejniecību. Apstākļi šeit bija smagi — bargās ziemas un niecīgā zveja apdraudēja izdzīvošanu. Tāpēc 1701. gadā islandieši vērsās pie karaļa Frīdriha IV pēc palīdzības. Kurš savukārt uzdeva diviem islandiešiem — profesoram Ārni Magnusonam un kanclera vietniekam Palam Vidalīnam — veikt iedzīvotāju, mājlopu un zemes īpašumu uzskaiti. Statistikas dati bija jāievāc par 23 apgabaliem un 163 rajoniem. Tā kā nebija izstrādāts vienots veidlapu paraugs, ziņojumi apgabalos un rajonos atšķīrās gan pēc formas, gan izmēra. Uzskaite bija jāveic pa saimniecībām, norādot visus saimnieka ģimenes locekļus, kā arī saimniecībai piesaistītos kalpus, zvejniekus un īrniekus. Tika veidoti apgabalu un rajonu pārskati, kā arī atsevišķi saraksti par nabagiem un klaidoņiem. Interesanti, ka cilvēkus bez pastāvīgas dzīvesvietas reģistrēja tur, kur viņi bija pavadījuši nakti pirms Lieldienām. 1703. gada jūlijā tautas skaitīšanas dati tika iesniegti Islandes parlamentā – Altingā, un  saskaņā ar tiem tobrīd Islandē dzīvojošo skaits bija 50 366. Tas ir apmēram tikpat, cik mūsdienu Jūrmalā, un gandrīz astoņas reizes mazāk nekā Islandē šodien. Vairumā Eiropas valstu vispārējās tautas skaitīšanas aizsākās tikai 19. gadsimta sākumā. Savukārt pirmā tautas skaitīšana, kas aptvēra visu mūsdienu Latvijas teritoriju notika 1897. gadā, kad Viskrievijas tautas skaitīšanā pirmo reizi tika veikta iedzīvotāju uzskaite arī Latgalē, kura tobrīd ietilpa Vitebskas guberņā. Viens no galvenajiem draudiem dokumentārajām liecībām ir to aizmiršana. Šāds liktenis gandrīz piemeklēja Islandes tautas skaitīšanas datus. Ilgi tie neizmantoti glabājās Kopenhāgenas arhīvos, līdz 1777. gadā tie tika izmantoti  zemesgrāmatas sastādīšanai un Islandes iedzīvotāju skaita izpētei. Pēc tam tie atkal nogūlās dziļi arhīva plauktos un līdz pat 20. gadsimta sākumam tika uzskatīti par zudušiem. Tikai 1914. gadā, pēc Islandes Nacionālā arhīva lūguma un ilgstošiem meklējumiem, tie tika atrasti. Vēlāk starp Islandi un Dāniju tika panākta vienošanās par abu valstu vēsturisko dokumentu savstarpēju atdošanu. Un 1928. gadā tautas skaitīšanas datu veidlapas atgriezās Islandē.  Šodien lielākā daļa islandiešu veidlapās var atrast savus senčus. Pētnieki noskaidrojuši, ka dati ir ļoti ticami — tikai 497 cilvēki pieskaitīti divreiz. 54 % iedzīvotāju bija sievietes, iespējams, tāpēc, ka vīrieši smagā darba dēļ bada gados mira biežāk. Atklājās arī augsts neprecēto skaits un vēlīna laulību tradīcija. Tikai 58% sieviešu vecumā no 40 līdz 59 gadiem bija kādreiz precējušās. Arī ārlaulības līmenis bija augsts, jo Islandē bija izplatīta neprecētu pāru kopdzīve. Tautas skaitīšanas datos redzams arī, ka lielākā daļa islandiešu pēc nodarbošanās bija zemnieki un zvejnieki, bet atrodamas arī septiņi bendes un seši piekūnu ķērāji. Iedzīvotāju sarakstos ir uzskaitīti 725 personvārdi: 387 vīriešu un 338 sieviešu. Starp kuriem populārākie bija Gudruna (Guðrún), kas bija katrai piektajai sievietei, un Jons (Jón), kā sauca katru ceturto vīrieti.

Stāsta diriģents Andris Veismanis. Bērnībā biju ļoti slimīgs. Katru gadu laikā starp ziemu un pavasari, pēc ilgstošām sniega piku kaujām un sniega cietokšņu būvēšanām, nonācu slimnīcā ar plaušu karsoni. Kad pēc kārtējā plaušu karsoņa atrados izmeklējumā pie vietējā daktera, viņš noteica – tev jārūdās, puis! –  vasarā jūrā vismaz 70 reizes jāpeldas. Tā es sāku šīs procedūras, un tas tiešām līdzēja. Bet jūra mani ne tikai ārstēja, bet deva savus augļus tiešā veidā. Tēvs, iecienīts dziedāšanas un mūzikas skolotājs, varēja pa taisno dabūt zivtiņas no zvejnieku kuģa, kur braucām pēc tām uz Zvejniekciema ostu. Bet citkārt zvejnieki paši veda zivis mums uz mājām Skolas ielā 4. Ar lieliem motocikliem un blakusvāģiem tika atgādātas dažādas zivis – iecienītākās žāvēšanai, protams, luči, citkārt reņģes, bet, visu to pašiem nožāvējot, par apetītes trūkumu nevarēja sūdzēties. Parasti šie gastronomiskie notikumi bija svētku vai gaidāmu ciemiņu gaidīšanas laikā. Tādos brīžos pie mūsu mājas bija atkal piebraukuši zvejnieki ar lašiem. Mana ome Alma vienmēr iztecēja pretī un iztaustīja visus lašus, lai būtu vairāk ikru. Kādreiz vecāki atveda no kādām dzīrēm jau nožāvētus zušus, par ko mums ar māsu Stellu bija liels prieks. Kad tēvs Jānis jau bija tiktāl pabeidzis darbus pie jaunās mājas būvniecības, lai varētu dzīvot Palejas ielā, visas problēma ar veselību arī man izbeidzās. Palejas ielā dažas mājas tālāk dzīvoja Kārlis ar savu dēlu Artūru. Kārlis bija Daiļrades cilvēks, mans tēvs bez mūziķa un skolotāja darba arī piestrādāja Daiļradē. Tā, daloties pieredzē par dzintara apstrādi un rotu veidošanu, arī māju būvniecību, viņi kļuva draugi. Arī mēs ar Artūru iedraudzējāmies un bieži klejojām gar jūru un apkārtnes mežos. Vienu reizi Artūrs atskrēja uz manu māju ar noslēpumu. Skrienam uz jūru, tur smiltīs ieskalota koka laiva! Nevienam nepiederoša. Laivu ar lāpstām ātri atrakām, pa Pēterupi aši atgādājām pie mūsu mājām, un tā laiva kļuva par svarīgu nodarbes avotu. Izgatavojām airus, no jūras atnesām resnu enkura ķēdi un pieķēdējām pie liepas. Atjaunojām koka daļas, pielabojām un nokrāsojām metāla apšuvumu, un rezultātā bija laba laiva braucieniem pa Pēterupi.Drīz jau nolēmām pabraukāties pa jūru un sākām arī vakaros likt nakts šņores uz sēkļiem jūrā, bet no rīta agri braucām pakaļ . Citus rītus bija patukšs, kāds asarītis vai vimba, bet  dažkārt vairākas vimbas, un pat zuši. Ziemā katru gadu jūra aizsala, tad devāmies makšķerēt uz ledus. Bija laba salaku zveja. Pat lielu aukstumu grādos līdz –20. Un uz jūras vēl vējš. Vienu gadu Dānijā bija atrauts vaļā šaurums, kas savienots ar Ziemeļu jūru, arī vasara bija vēsa, un jūrā bija īpaši auksts. Tā cauru gadu varēja noķert mencas – lielu daudzumu, bet pēc tam, kad krasta vējš bija aizdzinis no krasta ledus gabalus ar makšķerniekiem, noskatoties mākslas filmu „Nāves ēnā”, kas tika uzņemta netālajā Zvejniekciemā, centos ar apdomu doties uz ledus. Un tikai, ja bija jūras vējš. Arī slidošana uz vēl neapsnigušas jūras vai upītes, hokeja spēlēšana bija mūsu ziemas labākā izklaide. Kad iestājos Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā Rīgā kordiriģentu nodaļā, 4. kursā piedalījos republikas Jāzepa Vītola kordiriģentu konkursā. Konkursa viens no pamatpunktiem bija kolokvijs par Jāzepu Vītolu. Mans pasniedzējs bija sadabūjis divas labas grāmatas – Jēkaba Graubiņa rediģēto „Jāzeps Vītols” un Vītola paša sarakstīto „Manas dzīves atmiņas”. Izlasot par  trīs neaizmirstamajām Vītola Pabažu jūrmalā pavadītajām vasarām, sapratu, ka esmu to pašu darījis, ko mūsu klasiķis, un dzīvojis, likdams zušu šņores uz Pabažu jūras sēkļiem – tikai 65 gadus vēlāk… Blakus zaļajam Vītola bieži izspēlētājam un izskatītajam kora dziesmu krājumam 18 gadu vecumā lasīju tādas Vītola rakstu rindas: „No 1909. līdz 1911.gadam bijām divatā ar dabu – jūru un mežu. Šinī Dieva svaidītajā vientulībā burtiski aizmirsu, kā mana balss skan. (..) Dīderihs no Pēterpils man piegādāja skaistu flīģeli – iemesls arī darbam ceļu negriezt. Starp citu, kādā burvīgā mēness naktī no jūras noklausījos savu „Viļņu dziesmu”. Kā makšķerniekam man tuvā Pēterupīte atmaksāja apmeklējumus diezgan bagātīgi… Tagad skaistie Pabažu meži esot gāzti. Dzelzceļu svilpe griezīgi traucē agrāko Dieva mieru…”  Ejot Vītola pēdās dabā, pagājušogad padzīvoju brīnišķīgajā 18. gs. būvētajā Gaujienas mācītājmuižā pie mācītāja Viļņa Sliņķa. Ar viņu kopā pamakšķerējām Vītola tik bieži pieminētajā Gaujiņā… Paldies, Vilni!

Stāsta folkloras pētniece Aīda Rancāne. No juridisko, morāli ētisko, reliģisko normu viedokļa raugoties, zagšana ir nosodāma rīcība, jo saistīta ar slepenu sveša – materiāla vai nemateriāla – īpašuma piesavināšanos. Neskatoties uz to, tradicionālajā kultūrā attiecībā uz zagšanu vērojama divējāda attieksme. Saskaņā ar tautas priekšstatiem dažādu labumu sadale ir Dieva funkcija. Tādējādi zagšana būtu iejaukšanās Dieva darbības sfērā, tamdēļ tā kategoriski netiek sankcionēta. Taču zagšana ir leģitimēta dažādos kalendāro svētku  un cilvēka mūža godu rituālos. Tā ir akceptēta, taču pakļauta noteiktām normām, tādējādi ritualizēta. Vienīgi rituālā ir atļautas korekcijas labumu sadales sistēmā, nepārkāpjot Dieva likumus. Kas īpaši raksturo zagšanu rituālajā norisē? Tā ir rituāla darbība, kas šādā veidā iegūtiem priekšmetiem piešķir īpašu sakralitāti un maģisku spēku. To plaši izmanto gan aizsargājošos, gan auglību veicinošos rituālos. Eiropas tautu tradīcijās ir vairāki šādi piemēri – lai izsauktu lietu, zog no kaimiņa uz žoga uzspraustos māla podus un met tos akā; lai nodrošinātu druvas auglību, sējai izmanto zagtus graudus; lai govs dotu daudz piena, rekomendē pabarot to ar kaimiņa pļavā zagtu zāli; lai saimei nodrošinātu laimi, bluķi zāģē no svešā zemes gabalā augoša koka utt. Zog masku gājienos maskotie ļaudis – ne vien susekli, bet pat kādu mājlopu, gaili vai suni. Līdzi var paņemt arī meitu vai puisi, kuru nākamajā mājā izpērk. Līdz mūsdienām ir saglabājusies tradīcija pirms mičošanas nozagt līgavu un vēlāk prasīt tās izpirkšanu vai arī zagt gulošo kāzinieku apģērba gabalus, apavus, lai nākamajā rītā saņemtu par tiem izpirkšanas maksu. Zagšanas piemēri atrodami arī latviešu mītiskajos stāstos par Dieva un Velna attiecībām akmens un uguns radīšanā, par to, kā Mēness vai Velns zog līgavas, kā mītiskā pele zog zirņus. Tādējādi zagšana ir kosmogonijas un antropogonijas daļa mītos un pielīdzināma radīšanai. Rituālās zagšanas tradīcijai pamatā ir sekojoši priekšstati. Vispirms tie ir arhaiskie priekšstati par telpu, kurā tiek nodalīts – savējais un svešais. No savējiem nezog, zog no svešajiem. Svešais, citādais nenoliedzami saistās ar sakrālo. Objekts, kas iegūts no svešās, sakrālās sfēras, vienmēr būs apveltīts ar īpašām spējām. Otrs priekšstats ir par ierobežotu labumu daudzumu – pasaulē ir nemainīgs dzīves labumu, laimes un nelaimju apjoms un saistībā ar to darbojas kompensācijas princips. Cik daudz tiek zaudēts vienā vietā, tik daudz tiek iegūts citā vietā. Rituālā nozagtais priekšmets bieži vien nav materiāli vērtīgs. Svarīgāks ir tā simboliskais statuss un pati darbība. Projicējot ārējās pasaules struktūru – savējais/svešais – uz cilvēka iekšējo pasauli, rituālās zagšanas kontekstā labuma iegūšana krīžu situācijās individuālajā līmenī varētu būt meklējama arī indivīda apziņas-zemapziņas procesu virzienā. Tādējādi rituālā darbība ārējā pasaulē, šajā gadījumā – rituālā zagšana, kalpo par aktivatoru  sevis paša iekšējo spēka resursu iegūšanai. Rituālā zagšana ir tāda kultūras forma, kas demonstrē, kā sabiedrība konstruktīvi reaģē uz krīzēm: tā izmanto simbolu valodu, robežu loģiku un rituālu noteikumus, lai mobilizētu gan kopienas, gan individuālos resursus.

Stāsta arhitekte Dace Kalvāne Vai zini baletdejotāju, kurš kļuva par arhitektu? Tas ir Aleksandrs Klinklāvs, dzimis 1899. gadā Sējas pagastā. Studiju gados viņš pelnīja sev iztiku kā Nacionālās operas baleta trupas dalībnieks. 1918. gadā Klinklāvs uzsāka arhitektūras studijas, bet tās nācās pārtraukt, lai kā brīvprātīgais piedalītos Latvijas atbrīvošanas cīņās. Četrus gadus vēlāk, atsākot studijas, Klinklāvs kļuva par studentu korporācijas “Selonija” filistru. Arhitektūras studijas Latvijas universitātē Ernesta Štālberga meistarklasē, Klinklāvs pabeidza 1930. gadā, un toreiz tika uzskatīts  par talantīgāko Štālberga audzēkni. Salīdzinoši īsajā profesionālajā darbībā Latvijā no 1930. gada līdz II Pasaules karam, Klinklāvs bija viens no vadošajiem tā laika jaunās paaudzes funkcionālisma arhitektiem, īpaši izceļoties  ar medicīnas iestāžu projektiem .Viņš tika uzskatīts par sava laika kompetentāko slimnīcu arhitektu Latvijā. Tūlīt pēc studijām Aleksandrs  Klinklāvs iestājās darbā Latvijas Sarkanajā krustā kā būvniecības daļas vadītājs. Viņš projektēja un vadīja būvdarbus Tērvetes tuberkulozes sanatorijas jaunceltnei, kas plānojuma ziņā bija vislaikmetīgākā celtne Baltijas valstīs. Klinlāvs izstrādāja jaunbūvju un pārbūvju projektus slimnīcām Bauskā, Limbažos, Liepājā, Jelgavā, Smiltenē, Rēzeknē, arī māsu skolai Rīgā. Sarkanā krusta uzdevumā un studiju nolūkos Klinklāvs apceļojis daudzas Rietumeiropas valstis — Zviedriju. Somiju, Franciju, Vāciju, Itāliju un Poliju. Līdztekus darbam Sarkanajā krustā, Klinklāvs izveidoja arī savu arhitektūras biroju, kurā izstrādāti projekti vairāk nekā 30 dažādām ēkām- tai skaitā Latvijas Finanšu ministrijas ēkai Vecrīgā, Neiburga īres namam Brīvības ielā 40, Rīgas pilsētas slimo kases ēkai , kurā tagad atrodas medicīnas centrs  ARS arī Kuzes saldumu fabrikai, Hoffman La Roche laboratorijai Miera ielā, Ērenpreisa velosipēdu rūpnīcas kompleksam un vēl citām publiskām celtnēm, kā arī daudzām savrupmājām. Aleksandrs Klinklāvs darbojās arī Latvijas Amatniecības kamerā kā kvalifikācijas pārbaudes komisijas loceklis. Otrā pasaules kara beigās Klinklāvs nonāca Vācijas pilsētā Eslingenē, kur pasniedza arhitektūru Latviešu tehnikumā un darbojās arodu pārbaudes centrā. 1948. gadā Aleksandrs Klinklāvs pārcēlās uz Monreālu, kur strādāja arhitektu birojā Barott, Marshall & Merritt un drīz vien kļuva par galveno projektētāju. Klinklāvs galvenokārt specializējās slimnīcu un dziedniecības iestāžu projektēšanā. Ārpus saviem tiešajiem darba pienākumiem Aleksandrs Klinklāvs  piedalījās arī Monreālas latviešu teātra dibināšanā, kļūstot  par tā direktoru, un  kādu laiku rediģēja arī  latviešu laikrakstu “Ziņotājs”. 1959. gadā arhitekts pārcēlās uz Čikāgu (ASV), kur strādāja arhitektu firmā Jensen, Halstead & Rummel kā galvenais projektētājs. Klinklāvs Kanādā un ASV projektējis ap 18 nozīmīgu sabiedrisku ēku – slimnīcas, viesnīcas, bankas, tirdzniecības centrus, kā arī baznīcu, regulāri iegūstot balvas arhitektūras konkursos. Savas karjeras pirmsākumā Klinklāvs aizrāvās ar funkcionālismu un Bauhaus ietekmi, taču vēlāk pievērsās arī monumentālākai arhitektūrai, kura dominēja Eiropā, sekojot laikmeta arhitektūras tendencēm. Ārvalstīs Aleksandrs Klinklāvs bija pazīstams kā  viens no panākumiem bagātākajiem latviešu arhitektiem, un daļa no viņa radošā mantojuma šobrīd ir iepazīstama izstādē Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba. Latvijas Radio, protams, ir milzīga vēsture. Mēs šogad atskatāmies uz veseliem simts gadiem, un dabiski, ka arī mūzikas jomā vēsture ir tikpat ilga, jo mēs taču sākām ar „Madama Butterfly” pirmizrādi. Latvijas Radio gan neatrodas simts gadus šajā Doma laukuma ēkā, un simts gadus mēs arī neveicam mūzikas ierakstus. Mana vēsture Latvijas Radio aizsākās 1977. gadā vēl kā studentei. Līdz ar to es varu atcerēties šādu periodu. Tad, kad šeit ienācu, Radio mūzikas ziņā pilnā mērā varēja konkurēt ar Latvijas filharmoniju. Viņiem nebija simfoniskā orķestra, bet mums bija. Valsts akadēmiskais koris „Latvija” tur, protams, bija, savukārt mums bija Latvijas Radio koris.  Mums bija no orķestra atvasināts Radio kamerorķestris, mums bija Lauku kapela, kā arī Estrādes un vieglās mūzikas orķestris. Tam dažādos laikos ir bijuši dažādi nosaukumi, tāpat kā Radio orķestrim, kurš vienubrīd bija arī Valsts simfoniskais orķestris un tagad jau ir Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Laika gaitā viss mainījās. Viens pēc otra šie kolektīvi no Radio aizgāja. Bet tas nenozīmē, ka mūsu Pirmā studija, kurā tie visi kādreiz satilpa gan mēģinot, gan nereti arī ierakstot (lielie kolektīvi gan biežāk ierakstījās citās, plašākās telpās), kļuva klusa. Tāpat šeit turpinājās kā mēģinājumi, tā ieraksti. Nekad nebija aizdomājusies, kā tas viss toreiz 1. studijā varēja sadzīvot. Bet kolektīviem tas izdevās ļoti labi. Radio orķestris un Radio koris savulaik ne tikai spēlēja koncertus, bet viņiem bija arī ierakstu normas. Un jāteic, ka tieši tādas pašas ierakstu normas bija arī mūsu štata koncertmeistariem. Cik atceros, Radio pārsvarā vienmēr bija divi pianisti. Savā laikā tā bija Vilma Cīrule un Hermanis Brauns, pēc viņiem sekoja Inta Villeruša un Ventis Zilberts. Pēc tam šādas štata vietas Latvijas Radio vairs nebija. Mēs ierakstījām simfonisko mūziku, kora mūziku, dažādus solistus ar mūsu štata pianistiem, tāpat 1. studijas ierakstos piedalījās dažādi kameransambļi. Tas, pēc kā mēs vienmēr esam tiekušies jebkurā jomā – tie ir ļoti augsti standarti. Mums katram bija jāparāda savs teksts redaktoram. Manuprāt, tas arī mūs pieradināja pie labas sarunu valodas. Droši vien rodas jautājums, kurš šajā raibajā jūklī spēja saprast, ko tad ieskaņot? Kuru mūziku, kuru mūziķi? Radio, pirmkārt, vienmēr ir sekojis aktuālajam mūzikas dzīvē. Aktuālais nenozīmē tikai to, kas notiek šobrīd. Skatījāmies arī uz mūsu mantojumu. Lielākoties parasti centrējāmies uz lielākām jubilejām. Ņemot vērā, ka mēs rakstījām dažādus izpildītājus, aicinājām tos, kuri bija konkrētajā brīdī sasnieguši savu labāko formu un spēja mums dot ko interesantu. Rezultātā mums veidojās sava veida izlase no vislabākā, ko piedāvā mūzikas dzīve. Kad pēkšņi mūžībā devās Ringolds Ore, Alnis Zaķis tika uzaicināts strādāt par Radio estrādes orķestra vadītāju. Ņemot vērā, ka Raimonds Pauls vadīja Latvijas Filharmonijas paspārnē esošo Rīgas estrādes orķestri, Alnis Zaķis bija vienīgais pietiekami augsta līmeņa mūziķis, kuram uzticēja ierakstu atlases pienākumu veikšanu. Ierakstos mēs nevarējām „šķaidīties” ar pilnīgi visu, kas iespējams. Mums bija jāseko mūziķu gaitām, jāiet uz koncertiem, jāklausās. Mums bija jābūt informētiem par to, kas ir labākais, lai  laikus sarunātu un aicinātu šos mūziķus uz studiju.   Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados neierakstīja arī jebkuru estrādes dziesmu. Komponisti nesa savus skaņdarbus. Tā saucamajā „tirdziņā” bija atsevišķa speciālistu komisija, un šie augstākās raudzes profesionāļi izvēlējās tikai labākās dziesmas. Skaidrs, ka kādam vienmēr bija jāsaka pēdējais vārds. Bieži vien to, tiesa, pēc koleģiālas apspriešanās, pieņēma mūsu vadītāji. Es domāju, ka tad, kad Jānis Ivanovs vadīja Mūzikas redakciju, varēja būt līdzīga sistēma. Manā darba vēsturē bija tikai viens periods, kad skaņdarbu izvēli apspriedām ģenerāldirektora kabinetā. Tas notika Mākslas zinātņu doktora Arnolda Klotiņa laikā. Izvērtējām tiešām rūpīgi, jo deviņdesmito gadu sākumā līdzekļu ierakstiem gandrīz nebija. Man šķiet, ka tobrīd mēnesī visiem ierakstiem mēs varējām atlicināt vien deviņdesmit latu. Tieši Arnoldam Klotiņam arī radās doma, ka ierakstiem jāvelta īpašs raidījums. Tā kā es tajā laikā jau strādāju ar  mūzikas ierakstiem un jau pirms tam biju veidojusi daudzus raidījumus, tad jaunā ideja bija jārealizē man. Man šķiet, ka nosaukumu „Autogrāfs pēc ieskaņojuma” izdomāju es pati. Ēterā šo raidījumu varēja dzirdēt padsmit gadus. Šajā laikā uz sarunu aicināju vairāk nekā simts mūziķu, tāpat komponistus un skaņu režisorus. Ļoti priecājos, ka varējām saglabāt ne tikai mūsu mūziķu ierakstus, bet arī viņu pārdomas un atmiņas. Man šķiet, ka vēsturei tas noderēs.

Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja galvenais mākslas eksperts Ingus Barovskis. Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijas piektā daļa, kurā ierodas viesi, ir veltīta tiem, kuriem ir svarīga ne tikai radošā intimitāte, radošā vientulība un vienatne, bet arī sabiedrība, atrašanās cilvēkos, troksnis, iespējams, varētu teikt, skaņu telpas intensitāte, kas rezultējas unikālos dzejas un prozas tēlos, aizgūtos no reālās dzīves. Ar viesiem šeit saprotam ne tikai viesus, kas ierodas mājās, bet arī to, ka cilvēks pats kļūst par viesi, piemēram, radošās prokrastinācijas momentos dodoties uz dažādām publiskām vietām vai vienkārši ciemos pie kāda. Šajā laikā – tas ir  20. gs. sākumā – ir attīstīta t. s. kafejnīcu kultūra, kurās pulcējas ne tikai svinētgribētāji, krogusbrāļi, spēcīgu vai ne tik spēcīgu dziru cienītāji, bet arī radošās personības, gan lai vienatnē pasēdētu, gan lai komunicētu ar citiem, gan lai novērotu dažādo pūli, vācot raksturus, vācot tēlus saviem radošajiem darbiem. Šajā aspektā kā vienu no ievērojamākajiem tēlu vācējiem var minēt Jāni Ezeriņu. Viņš strādājis ļoti intensīvi, bet tikpat intensīvi arī prokrastinējis, dodoties uz dažādām kafejnīcām, kur dažkārt pavadījis visu nakti, vērodams cilvēkus, notikumus, jā, arī noklausīdamies sarunas. Vai arī – ja intensīvi strādājis, arī tad Ezeriņš ir devies garā pastaigā, kuras laikā mēdzis ieklīst kādā krogā, kur sagaidījis rītu ļaužu vidū. No šiem krogu un kafejnīcu apmeklējumiem izaugusi lielākā daļa Ezeriņa noveļu, turklāt tēlus un stāstus viņš fiksējis piezīmju grāmatiņā. Un, kad stāsts nobriedis, Ezeriņš varējis rakstīt jebkur – viesnīcā, svešās mājās, laikrakstu redakcijās, publiskā vidē. Uz galda bieži vien atradusies alus pudele, apkārt izmētāti papirosu gali un sērkociņi. Iegrimis darbā, viņš pilnīgi mehāniski aizdedzinājis papirosu pēc papirosa, telpa pildījusies ar dūmiem. Visbiežāk stāstu viņš uzrakstījis vienā vakarā, vienā paņēmienā. Minētā piezīmju grāmatiņa ieraudzīsiet arī ekspozīcijā, tāpat arī Ezeriņa radošās telpas recepciju. Sabiedriskā dzīve ir aktuāla un radošo potenciālu gan sekmējoša, gan, kā atzīst pati dzejniece, brīžiem traucējoša Austrai Skujiņai. Skujiņas ikdiena noris aktīvā sabiedriskajā dzīvē: dienā viņa strādā Zemkopības ministrijā, bet vakarus pavada saviesīgos pasākumos, kafejnīcās, restorānos, arī Darba jaunatnes sanāksmēs. Bohēma ir neatņemama Skujiņas ikdienas dzīves daļa, ar kuras palīdzību viņa mēģina kliedēt vientulību, baudot vīnu un līksmojot starp cilvēkiem. Laikabiedri Skujiņas publisko dzīvi uztvēruši dažādi, piemēram, Kārlis Fimbers saka, ka “Viņas uzvešanās Šīrona restorānā neko neatšķīrās no ielasmeitas izturēšanās”. Taču  ikonisks ir viņas dzejolis “Meitenei kafejnīcā”, kas, šķiet, izsaka pašas Skujiņas būtību. Skujiņas dzīve ir ļoti intensīva, viņa raksta: ”Nu cik tad atliek man priekš sevis laika? – Naktīs! Jā, naktīs es satinos vecajā mētelī un nolieku sev priekšā veselu kaudzi grāmatu un papīru, bet laiks aizvien par īsu, un aizvien man jāredz, ka padarīts bezgala maz. Ap diviem, trim es nospriežu līst gultā, jo otrā dienā ir darbadiena, un, lai arī miegs nenāk, mazākais, acis jāatpūtina.” Un tad atkal ir jauna diena Zemkopības ministrijā un jauni vakari viesību dzīvē. Pie viesību cienītājiem pieder arī  Linards Tauns, kuram bija daudz draugu un paziņu, kas iegriezās Elles ķēķī viņa miteklī viesos pie Tauna un izmantoja arī tur esošo otro gultu brīžos, kad viesības jau bija tā nogurdinājušas, ka mājas šķita saviem spēkiem vairs nesasniedzamas. Linards Tauns, lai arī strādāja V. Štāla spiestuvē par burtlici, savu ikdienu Ņujorkā pavadīja diezgan bohēmiski, tāpēc gadījās reizes, kad pietrūka naudas rēķiniem. Vienā no šādām reizēm Tauns nebija samaksājis par elektrību, tāpēc draugs un domubiedrs Gunars Saliņš izsludināja akciju ķēķiniekiem, lai tie samet naudu. Jānis Krēsliņš šo palīgā saucienu kolorīti iedēvēja par “Linarda Tauna apgaismošanas fondu” – par to liecina ekspozīcijā atrodamais glāzes paliktnis un citi Tauna saviesīgās dzīves elementi. Noslēgumā: viesības, publiskā dzīve, kas mijas ar radošā darba vientulību, vai tieši pretēji radīšanas process, kam nepieciešama publiskā telpa, kur cilvēks var justies viens pūlī, ir viens no tiem veidiem, kā nonākt pie radošā darba rezultāta, to mēs redzēsim M6 ekspozīcijas piektajā daļā, kurā ierodas viesi.

Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane. No 13. līdz 19. oktobrim Latvijā atzīmēsim ikgadējo UNESCO nedēļu. Tā mums atgādina, ka jau vairāk nekā trīsdesmit gadus esam daļa no šīs starptautiskās organizācijas, kas visā pasaulē rūpējas par izglītību, zinātni un kultūru. Šogad nedēļas uzmanības centrā būs dokumentārais mantojums un UNESCO programma “Pasaules atmiņa”. Tās mērķis ir saglabāt mūsu kolektīvo atmiņu un nodot to nākamajām paaudzēm. Daudzi no jums zina par UNESCO Pasaules mantojuma vietām – piemēram, Tadžmahalu, Versaļas pili vai mūsu pašu Rīgas vēsturisko centru. Daži noteikti ir dzirdējuši arī par nemateriālā kultūras mantojuma sarakstiem, kurā iekļauta Dziesmu un deju svētku tradīcija. Taču reti kurš zinās, ka savs nozīmīgāko vērtību saraksts ir arī dokumentārajam mantojumam. Tajā iekļautas liecības, ko cilvēce pierakstījusi vai citādi iemūžinājusi grāmatās, vēstulēs, rokrakstos, fotogrāfijās, skaņu ierakstos, filmās, pat zvanos un zīlēšanas kaulos. Pasaules atmiņas izveide diemžēl cieši saistās ar kara radīto postu. 1992. gadā Sarajevas bombardēšanā tika iznīcināta Nacionālā bibliotēka ar simtiem gadu laikā uzkrātu zināšanu bagātību. Pēc tā UNESCO nolēma: cilvēces kopīgā atmiņa ir jāsargā. Un jau 1995. gadā tika izveidots starptautiskais Pasaules atmiņas reģistrs, kurā šobrīd ir 570 unikālas liecības no visas pasaules. Kādas liecības reģistrā ir atrodamas? Bēthovena Devītās simfonijas manuskripts un Astrīdas Lindgrēnas arhīvs, Čornobiļas atomelektrostacijas katastrofas dokumenti un Austroungārijas telegramma, kas aizsāka Pirmo pasaules karu. Pasaules Veselības organizācijas programma baku izkaušanai, Annas Frankas dienasgrāmata, Amundsena Dienvidpola ekspedīcijas materiāli un Īzaka Ņūtona rokraksti. Šīs un citas liecības stāsta gan par notikumiem, kas izmainīja vēstures gaitu, gan zinātnes atklājumiem, gan par izcilu personību radošo devumu un cilvēka gara diženākajiem sasniegumiem. Arī Latvijas vēstures un identitātes aspekti ir ierakstīti šajā kopīgajā cilvēces atmiņā: Dainu skapis, kurā glabājas vairāk nekā 200 000 tautasdziesmu tekstu, Baltijas ceļš, kas vienoja Baltijas valstis vienotiem centieniem pēc brīvības, dokumenti par Hanzas vēsturi, kas raksturo visa Baltijas jūras reģiona vēsturi, un Ļubļinas ūnijas akts, kas, lai gan glabājās Polijā, tomēr, ir svarīga liecība arī mūsu vēsturē. Lai arī Latvijas arhīvos, bibliotēkās, muzejos un citās atmiņas institūcijās meklētu, atrastu un izceltu izcilākās dokumentārās vērtības 2009. gadā tika izveidots “Pasaules atmiņas” Latvijas nacionālais reģistrs. Šobrīd tajā ir iekļautas 10 nominācijas, kuru iepazīšana ir kā ceļojums laikā. Strenču fotodarbnīcas stikla plašu kolekcijā redzam, kāda pirms simts gadiem bija mazpilsētas ikdiena. Eduarda Krauca stikla negatīvos soli pa solim izsekojam Ķeguma spēkstacijas celtniecības gaitām. Pieminekļu valdes ekspedīciju fotogrāfijās varam ieraudzīt prasmes un dzīvesveidu, kas mūsdienās gandrīz izzudis. Fonogrāfa valču ierakstos saklausām latviešu tautas mūzikas skanējumu no pagājušā gadsimta sākuma. Rīgas rātes protokolu grāmatas paver vēstures lappuses Latvijas galvaspilsētas attīstības iepazīšanai gandrīz triju gadsimtu garumā. Nozīmīgs pavadonis šajā pagātnes izpētes ceļā ir arī Johans Kristofs Broce, kura rūpīgajos zīmējumos un rokrakstos iemūžināta Latvijas teritorijas vēsture no 13. līdz 19. gadsimtam. Tāpat Latvijas nacionālajā reģistrā tiek sargāti mūsu literārie un garīgie dārgumi: Raiņa un Aspazijas vēstules vairāk nekā 30 gadu garumā, Hernhūtiešu rokraksti, kas apliecina latviešu identitātes dzimšanu, un Sibīrijā rakstītās vēstules uz bērza tāss, kas atklāj cilvēka spēju saglabāt cerību pat vissmagākajos apstākļos. Tāpat reģistrā glabājas arī Latvijas Centrālās Padomes 1944. gada 17. marta memorands – apliecinājums mūsu gribai pēc neatkarīgas valsts. Šogad notiks Latvijas Nacionālā reģistra papildināšana, un pavisam drīz uzzināsim, kādas jaunas vērtības to bagātinās. UNESCO programma “Pasaules atmiņa” mums atgādina, ka dokumentārais mantojums nav tikai papīru kopums arhīvā. Tie ir dzīvi stāsti, kas tver pagātnes liecības, veido mūsu kopīgo identitāti, un ir nozīmīgi saglabāšanai nākotnē.

Stāsta skaņas dizainere, komponiste un audio entuziaste Kristīne Botrosa. Kad runājam par mūzikas ierakstu industrijas pirmsākumiem, bieži domājam, ka tie meklējami tādos žanros kā rokenrols, popmūzika vai džezs. Taču īstenībā mūzikas ierakstu pirmsākumi meklējami daudz senāk. 1902. gadā itāļu tenors Enriko Karūzo ierakstīja āriju “Vesti la giubba” no Ruggero Leoncavallo operas “Pagliacci” (Pajaci). Vēlāk Karūzo šo āriju atkārtoti ierakstīja 1904. un 1907. gadā, sadarbojoties ar Victor Talking Machine Company, kas vēlāk kļuva par RCA Red Seal zīmola priekšteci. 1907. gada ārijas ieraksts kļuva par pirmo pasaulē, kas sasniedza vairāk nekā vienu miljonu pārdotu kopiju. Šis sasniegums ir tik unikāls, ka ir ierakstīts arī Ginesa rekordu grāmatā. Taču pats fakts par miljonu pārdoto kopiju būtu grūti izskaidrojams, ja nesaprastu tehnoloģiju, kādā šis ieraksts tapa. Karūzo balss tika iemūžināta, izmantojot akustisko ierakstīšanas metodi. Tā bija mehāniska sistēma: skaņas viļņi tika savākti ar lielu metāla ragu, kas pēc izskata atgādina lielu konfekšu tūtu, un tie skaņas viļņus novadīja tālāk uz diafragmu. Vibrācijas mehāniski kustināja adatu, kura iegrieza šīs kustības vaska cilindrā. Ir vērts atcerēties, ka tajā laikā nebija mikrofonu un skaņas pastiprinātāju, kā arī elektrība bija jauns ienākums sabiedrībā, kas vēl nebija ienākusi ierakstu studijā. Ieraksta kvalitāte bija ar ierobežotu dinamiku un frekvenču diapazonu. Tas nozīmēja, ka mūziķiem un dziedātājiem burtiski bija jāstāv pie raga — ļoti tuvu, lai skaņa vispār tiktu uztverta. Vāji instrumenti un klusākas balsis šajā sistēmā pazuda. Bet Karūzo balss bija citāda. Tā bija tik spēcīga, tik skaidra un tik bagāta ar tembru, ka pārspēja tehnoloģijas ierobežojumus un piepildīja ierakstu ar jaudu, kādu klausītāji nebija pieredzējuši. Un tieši tas padarīja viņu par pirmo īstās ierakstu industrijas zvaigzni. Klausītāji varēja paņemt viņa balss spēku līdzi uz mājām, klausīties to uz gramofona un piedzīvot patiesu operas dramatismu savā viesistabā atkal un atkal. Karūzo sasniegums nebija tikai komerciāls. Tas parādīja, ka ieraksts var būt mākslas darbs pats par sevi — ne tikai koncerta ēna, bet pilnvērtīga mūzikas pieredze, ko var atkārtot atkal un atkal, katru reizi ierakstā atklājot ko jaunu. Karūzo ieraksts pavēra ceļu visai ierakstu industrijai, kādu mēs to pazīstam šodien. Karūzo ietekme saglabājās gadu desmitiem. 1987. gadā viņam tika piešķirta Grammy balva par mūža ieguldījumu, apliecinot, ka viņa balss un viņa ieguldījums ierakstu vēsturē ir dzīvs arī ilgi pēc viņa nāves. Šis stāsts atgādina, ka pirmie mūzikas industrijas lielie rekordi — gan pārdošanas apjoma, gan vēsturiskās nozīmes ziņā — nāk no operas. Un tieši tur sākās mūsu laikmetīgās mūzikas ierakstu industrijas stāsts.

Stāsta etnomuzikoloģe, koklētāja, Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Laima Jansone. Frīdrihs Jēgermanis (Jägermann, Friedrich, 1803/1804?–1871) dzimis 1803. vai 1804. gadā Kroņrendā. Mūsdienās tā ir apdzīvota vieta Kuldīgas novadā. Vēstures avotos Renda minēta jau ap 1230. gadu. Tas ir bijis viens no senās kuršu valsts Vanemas centriem. Kurzemes hercogistes laikā, neskatoties uz kariem, mēri un citām ligām, bija vērojams novada uzplaukums, jo īpaši 17. gadsimtā jeb hercoga Jēkaba (1642–1682) valdīšanas laikā. Renda kļūst par centru, kurā attīstās kokapstrāde, kaļķu cepļi, ūdensdzirnavas, linu austuves, bijusi pat stikla fabrika un ziepju vārītava. Lai gan Ziemeļu kara (1700–1721) laikā Renda pārcietusi lielus postījumus, iespējams, tieši attīstītā mežu un kokapstrāde, kalpoja par pamatu Frīdriha Jēgermaņa iespējām doties plašajā pasaulē. Netālu esošās Kabiles baznīcas grāmatā minēts, ka Frīdrihs Jēgermanis bijis vietējā brīvā latviešu mežziņa Jākoba un Katrīnas dēls. Tēva uzvārds norāda tieši uz nodarbošanos, jo Jägermann var tulkot gan kā mednieks, gan mežsargs. Vācu apdzīvotajās teritorijās šāds uzvārds visbiežāk kalpoja kā amata apzīmējums: tas ir cilvēks, kas strādājis kā mežzinis, mednieks vai muižas medību uzraugs. 19. gs. šāda uzrauga uzdevumos ietilpa arī kokmateriālu ieguves plānošana, ceļu un robežu uzturēšana, kā arī citi pienākumi. Sākotnēji Frīdrihs Jēgermanis mācījies par dzirnavnieku un dzirnavu būvētāju Kabilē. Sešus gadus kalpojis kā māceklis un trīs gadus kā zellis dažādās Kurzemes vietās, līdz nonācis Popē pie dzirnavu īpašnieka Baumgarta, kurš darbojies kā ērģelnieks un būvējis klavieres. 24 gadu vecumā Frīdrihs Jēgermanis mācījies klavierbūvi pie Kristiāna Benjamina Zorgevica, un vēlāk gadu strādājis kā zellis Jelgavā. Tomēr šeit Frīdriha Jēgermaņa gaitas pasaulē  tikai sākas. Pēc Jelgavas gadiem Frīdrihs Jēgermanis pārceļas uz Hamburgu. Tur septiņus mēnešus strādājis pie Šulca, pie Šulcu dzimtas, kura līdz mūsdienām saglabājusi amata noslēpumus un turpina darboties kā viena no lielākajām klavierbūves firmām cauri gadsimtiem. Neizpalika klavierbūves prasmju izkopšana pie Johana Jākoba Vāgnera (Johann Jacob Wagner) tur pat Hamburgā. Pēc tam viņš dodas uz Kornhilu Anglijā (1833. g.), kur aktīvi darbojas klavierbūvez uzņēmumā Gerock & Wolff, arī tas līdz mūsdienām ir ievērojams angļu klavierbūves zīmols. Izskatās, ka Frīdrihs Jēgermanis ir bijis liels piedzīvojumu meklētājs, jo pēc Kornhilas Anglijā viņš atgriežas uz vēl vienu gadu Hamburgā, Vācijā, lai vēlāk (1834. gadā) dotos uz Parīzi, kur bijis darbinieks slavenajā Erard klavierbūves firmā. Jāpiebilst, ka Erārs ir viens no mūsdienu flīģeļa būves pamatlicējiem. Turpinot dzīves un darba gadus Parīzē, Frīdrihs Jēgermanis gūst pieredzi arī pie citiem meistariem, visbeidzot septiņas nedēļas strādājis pie Līdekes (Lüdecke) Sanktpēterburgā. Atgriežoties Latvijā, Frīdrihs Jēgermanis vairākus gadus strādājis Jelgavā, kur izgatavojis ap 15 klavieru. 1843. gadā pārcēlies uz Rīgu, būvējis tāfelklavieres, flīģeļus un pianīnus. Jēgermaņa darinātie instrumenti bijuši ļoti augstu novērtēti un rakstos rodamas atsauces, ka Frīdriha Jēgermaņa flīģeļi bijuši tikpat labi kā tie, kurus izgatavo Londonā un Parīzē! Frīdriha Jēgermaņa vārds minēts kā trešais Mazās Ģildes meistaru – instrumentu būvētāju – sarakstā, te rodamas atsauces par viņa saistībām ar citiem latviešu meistariem, kā Karlu Lindi, kurš ir bijis viņa meitas krustēvs. Vairāk gan par Frīdrihu Jēgermani, Karlu Lindi un citiem mūzikas instrumentu meistariem Latvijā iespējams uzzināt Elmāra Zemoviča katalogā “Mūzikas instrumentu būvētāji Latvijā”. Būtiski arī piebilst, ka divas no ievērojamā Frīdriha Jēgermaņa tāfelklavierēm glabājas Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā, kā arī Jūrmalas muzejā un Alsungas novada muzejā. Jo vairāk, – Frīdriha Jēgermaņa instrumenti nu skatāmi arī digitālajā katalogā MIMO, kur atrodami mūzikas instrumenti no visas pasaules.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja glezniecības kolekcijas glabātāja, mākslas zinātniece Aija Brasliņa. Franču metropole kļuva par svarīgāko no Rietumeiropas lielajiem mākslas centriem, kuru latviešu mākslinieki tolaik apmeklēja visvairāk. Parīze ir arī flanērisma vēsturiskās izcelsmes vieta, kur 19. gadsimta otrajā pusē kā literārs tēls radās jauns modernās pilsētas kultūras personāžs – franču dzejnieka Šarla Bodlēra (Charles Baudelaire, 1821–1867) klasiskais Parīzes flanērs (flâneur). Dīkais lielpilsētas staigātājs un vērotājs, kuru asociēja arī ar dendiju un bohēmisku mākslinieku, klejoja pa bulvāriem un pasāžām, izrādīja sevi pūlim un krāja iespaidus, kļūstot par pilsētvides uztvērēju un atspoguļotāju. Nākamajā gadsimtā flanēra figūru kā mainīgu urbānās modernitātes simbolu konceptualizēja filozofs Valters Benjamins (Walter Benjamin, 1892–1940). Francijas galvaspilsētā līdz Pirmā pasaules kara sākumam izdevās nokļūt Latvijas klasiskā modernisma aizsācējam un neapšaubāmam flanēram Jāzepam Grosvaldam (1891–1920). Paralēli mākslinieciskajām interesēm dendijiskais, labi situētais gleznotājs nodevās bezrūpīgai flanēšanai pa savu sapņu pilsētu, kā “dzīves mākslinieks” un “mākslīgo paradīžu” baudītājs iekļaudamies belle époque laikmeta “zelta jaunatnes” izpriecās. Eiropā pieredzēto Grosvalds talantīgi dokumentējis autobiogrāfiskā vēstījumā, atstājot flanērisma fenomena izpētei bagātīgu rakstīto un vizuālo mantojumu – dienasgrāmatas, korespondenci, mākslas darbus. Emigrējis uz ārzemēm pēc 1905. gada notikumiem, pirmskara Parīzē aizrautīgi gleznoja arī viņa laikabiedrs Ģederts Eliass (1887–1975). Jēdzienu “flanērs” starpkaru Latvijas presē lietojis viens no pirmajiem latviešu profesionālajiem tēlniekiem Gustavs Šķilters (1874–1954), kurš, Ogista Rodēna (Auguste Rodin) akadēmijā papildinoties, Parīzi iepazina vēl pirms jaunākās paaudzes “svētceļojumiem”. Pēc neatkarīgās Latvijas valsts pasludināšanas uz “mākslu metropoli” ar jaundibinātā Kultūras fonda atbalstu 1922.–1923. gadā devās pirmie Grosvalda iedvesmotie Rīgas mākslinieku grupas biedri. “Tagad Monparnasa, Monmartra kvartāli mudž no māksliniekiem, kas sabraukuši no visas Eiropas, Amerikas un Āzijas,” sprieda Uga Skulme (1895–1963), sūtot rakstniekam Antonam Austriņam aculiecinieka reportāžas publicēšanai “Latvijas Vēstnesī” un sarakstē piebilstot: “Vai ticēsat man, ka esu paradīzē?” 20. gadsimta 20. gados Latvijas modernistu jaunradi nenoliedzami ietekmēja kosmopolītiskā Parīzes skola (École de Paris) – vēlīnie franču kubisti, pūristi, japānis Cuguharu Fudžita (Tsuguharu Foujita) un citi. Franču citadelē daži Rīgas grupas dalībnieki avangardiskā žurnāla L’Esprit Nouveau redakcijā satika izdevējus – arhitektu Lekorbizjē (Le Corbusier) un gleznotāju Amedē Ozanfānu (Amédée Ozenfant), kā arī iegriezās franču kolēģu darbnīcās. Ieteikumus gādāja Jāzepa Grosvalda brālis – Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962), kas pūristu izdevumu bija atbalstījis kā viens no pirmajiem tā akcionāriem. Ar diplomāta starpniecību Romans Suta (1896–1944) varēja tajā popularizēt jaunāko Latvijas mākslu. Diemžēl neīstenota pagaisa gan iecere izdot kopīgu latviešu-franču žurnālu, pārpublicējot rīdzinieku abonētā L’Esprit Nouveau autoru rakstus, gan utopiskā ideja jau 1922. gadā atvest uz Latvijas galvaspilsētu franču modernistu zvaigznāja – Pikaso, Braka, Ležē (Picasso, Braque, Léger) un citu slavenību – izstādi. Dendijiskais Valdemārs Tone (1892–1958), kopā ar Konrādu Ubānu (1893–1981) Parīzē gleznojot pa studijai vai ik dienu, atzinies: “Tāds varens nogurums vakaros, jo no rīta muzeji, izstādes, pavakarē izstādes, vakarā gleznošana. Tad kājām stiepjam visus krāmus un audeklus no Sēnas līdz mājām.” Dienas pirmajā pusē parasti apgūtas Luvras un citu muzeju ekspozīcijas vai kreisā krasta modernās mākslas galerijas, bet pēcpusdienā apmeklēta ārzemnieku iecienītā privātā Kolarosi akadēmija (Académie Colarossi). Tone gan paudis neapmierinātību ar to, “jo modeļi dažreiz slikti nostājas un apkārt bezjēdzīgi smērējas angļu diletanti.” Vakaros vilināja Monparnasa bohēmiskās kafejnīcas Le Dôme, La Coupole un La Rotonde, kas bija modē, klejojumi Latīņu kvartālā vai garas pastaigas pa “mūžīgo svētku pilsētas” bulvāriem, atlicinot laiku arī teātra izrādēm un koncertdzīvei. Citkārt mērķis bija leģendārā Monmartra, izbraukumi uz Versaļu vai Parīzes dienvidu priekšpilsētu Medonu. Maltītes nereti ieturētas nelielā, mākslas ļaužu iemīļotā Monparnasa restorānā Chez Rosalie, kas piederējis izbijušai itāļu modelei. Tie ir tikai daži spilgti momenti Parīzes iespaidu, maršrutu un stāstu karuselī, kur starp Sēnas krastmalu, kafejnīcu vai Versaļas motīviem uzmirdz Ludolfa Liberta (1895–1959) tvertie izgaismoto naksnīgo bulvāru skati, Sigismunda Vidberga (1890–1970) eleganti grafiskie pilsētas “portretējumi” un citu ceļotāju redzējums.

Stāsta mūziķe un diplomāte Vita Timermane-Moora. Tas ir viens no publiskās diplomātijas instrumentiem. Pasākumu diplomātija ir ļoti spēcīgs instruments starptautisko attiecību stiprināšanai, valsts tēla jeb uzticamības un pozitīvas attieksmes veidošanai. Tas ietver gan ekonomiskus, gan politiskus, gan kultūras un sporta pasākumus. Iedomājies Olimpiskās spēles, EXPO, starptautiskus mākslas festivālus un konferences – tie visi ir pasākumu diplomātijas instrumenti. Vai kāds atpazītu nelielo Davosas pilsētiņu, ja nebūtu Pasaules ekonomikas foruma? Minhenes drošības konference starptautiskās sabiedrības apziņā kļuvusi par elitāru augstākā līmeņa drošības politikas forumu, kam seko arī Rīgas drošības konference. Tas ir labs aizsākums. Kultūra? Protams! Venēcijas biennāle, Frankfurtes grāmatu mese, Kannu kinofestivāls ir tikai daži pasākumi – diplomātijas piemēri ar milzīgu sadarbības potenciālu. Tās ir iespējas sevi parādīt un citus apskatīt. Starptautiskās sabiedrības un mediju uzmanība ir garantēta. Tā ir izcila platforma savu ideju, vērtību un pārliecību paušanai. Tomēr jāatceras, ka pasākumu diplomātijā īpaša nozīme ir sadarbības kvalitātei un attiecībām. Pasākumu diplomātija prasa savstarpēju uzticību attiecību veidošanā. Laiks savstarpējās attiecībās, tātad sadarbībā, vienmēr ir kā trešais spēlētājs. Tas var būt palīdzošs, bet tas var būt iznīcinošs, ja esam neizlēmīgi, neaktīvi un šaursirdīgi. Termiņi un norunas ir jāievēro un jāatver sirds un prāts jaunām idejām, kas rodas kopīgās sarunās. Kopīgi intelektuālie un emocionālie piedzīvojumi ir ikvienu attiecību pamatā, un tas veido attieksmi.

Stāsta skaņas dizainere, komponiste, audio entuziaste Kristīne Botrosa. Par atkārtojumu mēdz domāt kā par kaut ko vienkāršu vai pat traucējošu, taču tieši tas ir mehānisms, ar kura palīdzību konkrēta skaņa vai mūzikas fragments kļūst par daļu no mūsu atmiņas. Iztēlojies paziņojuma toni telefonā, klikšķi lietotnē vai signālu, kas pavada kādu zīmola pieredzi. Skaņa, kas sākumā šķita nejauša vai neievērojama, atkārtojoties kļūst par kaut ko atpazīstamu. Pazīstamais ienes uzticību, tuvumu un piederību. Ja ļaujamies mazam skaņas eksperimentam ar atkārtojumu, tas var atklāt kaut ko būtisku — mūsu prāts ar katru atkārtojumu dzird vairāk. Skaņa, kuru sākumā uztvērām kā tukšu, kļūst par struktūru. Tā ieguva formu, virzienu un nozīmi tikai tāpēc, ka mēs tai pievērsām uzmanību atkārtoti. Atkārtojums padara skaņu par kaut ko, ko mēs atceramies. Tā kļūst par fonu mūsu dzīvei — neuzkrītošu, bet paliekošu. Šīs atkārtotās mikroskaņas, signāli, reklāmu džingli — ar laiku iespiežas mūsu atmiņā daudz dziļāk, nekā mēs spējam to apzināties. Mēs tās dzirdam bērnībā, pusaudžu gados, ikdienā. Mēs tās nedziedam līdzi, bet, tiklīdz tās atskan, pazīstam no pirmās milisekundes. Šo ideju spilgti apraksta muzikoloģe un pētniece Elizabete Margulis, kura savos darbos pētījusi mūzikas uztveres mehānismus. Viņa piedāvā domu, ka mūsu muzikālā gaume var būt veidota no tā, ko mēs esam dzirdējuši visbiežāk. Tas, kas sākumā šķiet svešs, caur atkārtojumu kļūst pazīstams. Un pazīstamais — bieži vien arī patīkams. Tās skaņas, kuras mūs pavada visu dzīvi, kļūst par mūsu uztveres un atmiņas neatņemamu sastāvdaļu.

LSM: Vai zini, kuriem dziedātājiem un komponistiem paticis relaksēties, darot mājas darbus? Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune. Šeit mēs varam satikt tos, kuri, būdami izcili savā mākslā, bija arī pragmatiski savas mājas kopēji un uzturētāji, pie tam viņi to uztvēra kā relaksāciju un atslēgšanos no iemīļotās skaņu pasaules. Viņu vidū ir ar spēcīgu temperamentu apveltītā pasaules mēroga latviešu dziedātāja Alīda Vāne (1899–1969), kura teikusi, ka viņas “mākslas dzimtene ir Itālija!” Lauku darbus Alīda iepazinusi jau agrā bērnībā, un pēc atgriešanās Latvijā 30. gadu nogalē tie viņai kļuvuši par svarīgu relaksācijas veidu. Viņa teikusi: „ Tikai tagad izjūtu, ko nozīmē vārds – dzimtene. Barojot savas 30 vistas Ventas krastā, es jutos laimīgāka, nekā aplausu vidū uz Santjago vai Losandželosas operu skatuves.” (Jaunākās Ziņas, 1937. gada 24. augusts). Māju sajūta bijusi svarīga arī mūsu izcilajam tenoram Jānim Zāberam (1935–1973). Viņš pratis visus lauku darbus un mācējis apieties arī ar tehniku. Vasarās, vecāku mājās dziedātājs piedalījies ierastajos lauku darbos – siena talkās, ogu lasīšanā un ievārījumu vārīšanā, ābolu vākšanā un sulu spiešanā. Zābers ļoti mīlējis ūdeņus - vizinājies ar laivu un makšķerējis, piedalījies arī medībās. Studiju laikā Itālijā dziedātājs brīvajā laikā rakstījis vēstules, sevišķi daudz sievai Birutai, kurās cita starpā aprakstījis iepirkšanos Itālijas veikalos, domājot par dzīvesbiedri un  mājām. Šajā ekspozīcijas daļā mūs gaida arī tikšanās ar liepājnieku, komponistu Agri Engelmani (1936–2011), kurš līdzās mūzikai izglītojies arī koktēlniecībā. Savās lauku mājās “Ausekļos” viņš radījis senatnīgu kurzemniecisku vidi, vācis senus mājas priekšmetus un darbarīkus. Pats iekārtojis arī mājas apkārtni – izracis dīķi, uzbēris tur saliņu, vācis un stādījis retus augus. Lauku mājas viņam bijusi kā saikne ar Latvijas dabu un tautas dzīvesziņu. Uz Jāņiem pie viņa uz laukiem parasti sabrauca Liepājas koristi un mūziķi. Tad Engelmanis kūra Jāņu guni augstu stabā, visi dziedāja, spēlēja un svinēja. Romualds Kalsons (1936–2024) komponējis daudz un žilbinājis ar savām orķestra krāsām un enerģijas pilnajiem Allegro. Viņš prokrastinējis, ceļot māju Garciemā  un pievēršoties būvdarbiem. Bērnībā Kalsons sapņojis, ka būs šoferis un pieaudzis tiešām nopirka automašīnu un pats ar to brauca. Tā bijusi īsta relaksācija. Operas “Uguns un nakts” un daudzu citu talantīgu darbu autors Jānis Mediņš (1890–1966) bijis ļoti sabiedrisks cilvēks, liels anekdošu stāstītājs, sabiedriskās dzīves dvēsele. Ārpus mūzikas viņam bijušas vēl vairākas aizraušanās: makšķerēšana, tepiķu aušana vai izšūšana un mēbeļu gatavošana pēc paša zīmējumiem. Jāni Mediņu mēdza dēvēt par visražīgāko latviešu komponistu. Viņš rakstīja spontāni. Arvien ar iedvesmu un aizrautību un, kā mūziķi saka, ar “vieglu roku” it kā  rotaļādamies. Ekspozīcijas 7. daļā sastopam arī spožo dziedātāju Žermēnu Heini-Vāgneri (1923–2017),Viņa ļoti mīlējusi un pati kopusi dārzu, un bijusi kārtīga mājasmāte: tīrījusi māju, gatavojusi ēst, ar rokām mazgājusi un gludinājusi veļu. Savā dzīvoklī  Elizabetes ielā, labprāt rīkojusi viesības ar ģimenes draugiem. Mīlējusi skaistus traukus un labas, senas mēbeles. Nozīmīga skatuves zvaigznes dzīvē bijusi drošības sajūta, ko sniedz kārtība mājās un tuvinieku atbalsts. Pa atvērtām ledusskapja durvīm redzamās konservu bundžas mūs aizved pie čella mākslas izcilības Ēvalda Berzinska (1891–1968), kurš izaudzinājis veselu plejādi latviešu čellistu. Viens no viņiem Māris Villerušs, kuram savukārt bijusi sena kaislība uz dažādiem braucamrīkiem, motocikla blakusvāģī vairakkārt savu profesoru vedis no konservatorijas (tagadējās J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas) uz medībām un otrādi. Jā, Berzinskis bijis aizrautīgs mednieks un savulaik viņa māte tik spējusi konservēt irbes un cept zaķu cepešus. Medības ir bijušas viņa mīļākā nodarbe un aizrautība visa mūža garumā. Tomēr galvenais dzinulis, kā viņš pats izteicies, nav bijis medību azarts, bet gan iespēja būt labi nopļautā āboliņa laukā ar ideālu aromātu, būt pavasarī lapu mežā, kad visapkārt smaržo vijolītes un maijpuķītes, ar baudu noskatīties negaisa liesmojošos zibeņos. Otra Ēvalda Berzinska aizraušanās bijusi dārzkopība – viņš siltumnīcā audzējis vīnogas un pats potējis augļu kokus. Arī pianistam un komponistam Jānim Ķepītim (1908–1998) svarīga bijusi mājas izjūta un mājas apziņa. Ķepīša mīļākās nodarbes bija bites, patika darboties dārzā, jo sevišķi potēt augļukokus, brūvēt vīnus un liķierus. Patika viņam arī ūdeņi un makšķerēšana. Vēl 60 gadu vecumā viņš būvējis māju Baltezerā un iekārtojis dārzu. Tiesa gan, strādājot viņam bieži gadījās aizsist garām naglai, trāpot pa pirkstiem. Tomēr sāpīgā pieredze nespēja mazināt darba prieku un enerģiju. Ķepīšu mājās pulcējusies sava “štata kompānija” un tad tika spēlētas brīnišķīgas šarādes, sacerēti mazi teatrāli uzvedumi, bet pats Jānis Ķepītis pasniedzis viesiem paša komponētas veltījuma dāvaniņas.

Stāsta etnomuzikoloģe, koklētāja, Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Laima Jansone. Pagājušā gadsimta 50-tajos gados Nigērijā arheologs Bernhards Fags (Bernhard Fagg, 1915–1987) atklāja kādu fenomenu: lielus, skanošus akmeņus ar apaļām iedobēm. Kā arheologs norāda, tās radušās muzicēšanas rezultātā. Tādēļ pētnieki šos akmeņus nodēvējuši par akmens gongiem. Turpmākajās gadu dekādēs akmens gongi tiek atrasti arī citos kontinentos. Akmens gongu atklāšana pavērusi pētniekiem arī tādu sfēru, kā arheoakustika. Tā pēta ainavas ar skaņām, ko veidojusi daba, piemēram, atbalsis, otrkārt – litofonus jeb skanošos akmeņus un akmens gongus, un treškārt – cilvēka apzināti radīto skaņu noteiktā vidē. Vietās, kur skaņu rada vairāku akmeņu kopums jeb tādas kā akmeņu pļavas, šie gongi tiek pārsaukti par zvanošajiem akmeņiem. Mūsdienās tāda vieta atrodama Pensilvānijas štatā ASV. Tur apmeklētāji akmeņus ieskandina, sitot tos ar āmuriem, tā radot neparastu skaņu ainavu. Šī zvanošo akmeņu vieta radusies vulkānu darbības rezultātā pirms 200 miljoniem gadu.    Akmens gongus, tāpat zvanošo akmeņu laukus mūzikas instrumentu pētniecībā sauc par litofoniem. Tā ir mūzikas instrumentu grupa, kurā skaņas avots ir akmens pats, – ne āda, ne gaiss, ne kas cits. Savā būtībā akmens ir dabisku minerālu kopums, un tā skanīgumu nosaka minerālu sastāvs un kristāliskā struktūra jeb režģi. Akmenim jābūt pietiekami cietam un vienmērīgam, lai trieciena radītās vibrācijas izplatītos bez liela enerģijas zuduma. Tam jābūt ar zemām plaisāšanas īpašībām, lai tas rezonētu kā viens veselums. Akmenim var piemist arī citas īpašības, piemēram, Pensilvānijas zvanošie akmeņi satur iekšēju kristālisko spriegumu, kas trieciena rezultātā radītās vibrācijas padara ilgskanīgākas. Līdzās dabā atrodamajiem un spēlējamajiem akmens gongiem, dažādi perkusīvie mūzikas instrumenti tiek izgatavoti arī no apstrādātām akmens plāksnēm. Liecības par akmens zvaniem atrodamas Ķīnā jau tūkstoš gadu pirms mūsu ēras. Tiek pat uzskatīts, ka bianqing, jeb 16 „L” veida akmens zvanu komplektu spēlējis Konfūcijs. Savukārt, Haņu dinastijas traktātos bianqing skanējums tiek raksturots kā “atgādinājums valdniekam par viņa virsniekiem, kuri gājuši bojā, sargājot robežas”. Ir vēl kāds pavisam sens mūzikas instruments, kas nācis no basku zemēm, bet sākotnēji darināts no koka. To sauc par čalapartu (txalaparta). Tas ir mūzikas instruments, ko veido vairāki, paralēli novietoti koka dēļi, un tradicionāli to spēlē divi vai četri spēlētāji, ar koka vālēm vertikālā stāvoklī. Mūsdienu grupa Oreka, kas viesojusies arī Latvijā, savu čalapartu izveidojusi no akmeņiem, radot neparasti dzidru skanējumu. Par prieku klausītājiem un par raizēm festivāla Porta rīkotājiem, jo bija jātransportē 120 kg instruments ar lidmašīnu. Bet vai zināji, ka Latvijā tapusi akmens kokle? Iespējams, vienīgais akmens stīgu instruments visā pasaulē!  To darinājuši mūsu pašu tēlnieki – Ronalds un Līga Jaunzemi. Koklei ir sešas stīgas, tā sver 14,5 kg un pieredzējusi jau vairākus publiskus atskaņojumus. Bet pats interesantākais, ka šī ir tikai pirmā kokle no akmens, jo taps vēl – un spēlēsim!

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja glezniecības kolekcijas glabātāja, mākslas zinātniece Aija Brasliņa. Ceļotājiem pievilcīgajā “atpūtas paradīzē” latviešu modernists Niklāvs Strunke (1894–1966) uzturējās sava pirmā Itālijas brauciena laikā – no 1924. gada vasaras beigām līdz 1925. gada pavasarim. Vidusjūras ieskautajā salā piedzīvots “reālā kubisma” sapnis un sastapti gan Romā iepazītie itāļu futūristi, gan latviešu draugi no Rīgas kreiso intelektuāļu un teātra aprindām, gan Anakapri dzīvojošais zviedru ārsts un rakstnieks Aksels Munte (Axel Munthe, 1857–1949) – tobrīd vēl neuzrakstītā “Stāsta par Sanmikelu” autors. Līdzīgi kā iepriekš Rīgā, Berlīnē vai Itālijas galvaspilsētā Strunkes gaitas Kapri kārtējo reizi krustojās ar avangarda teātra režisori Annu Lāci (1891–1979), kas mākslinieka un viņa dzīvesbiedres Olgas ziņā atstāja savu Marina Grande (Lielās ostas) apkārtnē īrēto mitekli. Asja saulainajā salā, kas kļuva arī par kosmopolītisku sabraukušo radošo personību tikšanās un domu apmaiņas oāzi, bija satikusi ievērojamo ebreju izcelsmes vācu filozofu Valteru Benjaminu (Walter Benjamin, 1892–1940), ar ko Niklāvs iepazinās vēl pirms abu līdzradītās, slavenās esejas “Neapole” (1925) publicēšanas. Porainais Neapoles arhitektūras būvmateriāls, pilsētvides vērojumi un telpiskās sajūtas pamudināja autorus formulēt nebijušu filozofisko jēdzienu “porainība”. Laikmeta avangardisko ideju un estētikas gaisotnē futūrisma ideologs Filipo Tommazo Marineti (Filippo Tommaso Marinetti, 1876–1940) savukārt bija pasludinājis Kapri par futūristu salu, izceldams vietējās arhitektūras racionālo struktūru. Salinieku “futūristiskās dzīves” vīziju Marineti aprakstījis utopiskā romāna“Vita futurista di Capri” manuskriptā. Realitātē Strunke gleznainajā futūristu vasaras “rezidencē” atkal personīgi satika Marineti, ar ko bija iepazinies Romā. Latviešu modernists izteicies, ka, studējot klinšainās ainavas un balto celtņu konstruktīvās būvformas, tieši Kapri pirmoreiz aptvēris “reālā kubisma būtību”. Kā primitīvisma cienītāju viņu fascinēja “šīs salas brīnišķā zemnieku celtniecība – savā vienkāršā telpiskās formas apjomā”, iemīlēta gluži kā Vecpiebalgas rijas. Strunkes ainaviskais redzējums tolaik zīmētajos un gleznotajos Kapri skatos, kur nevalda klasiska lineārā, gaisa vai krāsu perspektīva, sasaucās ar starpkaru Eiropas modernistu centieniem piešķirt vizuālajai izteiksmei arhitektoniskas iezīmes. Kopīga valoda atrasta ar Kapri mēru, itāļu rakstnieku, arhitektu, aizrautīgo salas vēstures pētnieku un autentiskuma aizstāvi Edvīnu Čerio (Edwin Cerio, 1875–1960), kura apceres “Architettura minima di Capri” mašīnraksts glabājas mākslinieka dokumentu arhīvā Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā. Iespējams, šis teksts, kurā Strunke atzīts par Kapri ainavas sapratēju, bijis paredzēts tulkošanai un publicēšanai latviski. Lai uzlabotu veselību, latviešu “itālis” uz Kapri devās pēc Romas ārstu ieteikuma, vienlaikus pēc saviem ieskatiem ārstējās “ar saules un vīna kūri”. Pie Niklāva viesojās draugi un paziņas no Latvijas – literāti, skatuves mākslinieki, Itālijā studējošie latviešu mūziķi. Tūristu un futūristu galamērķī iegriezās rakstnieks Linards Laicens, kopā ar Strunki kājām dodoties garā gājienā pa Neapoles līča un Amalfi piekrasti līdz Pozitāno. Kapri rakstniekam sagādāja vilšanos, jo, viņaprāt, atgādināja “eiropeisku Rīgas jūrmalu”. Strunke kā Kapri iemītnieks ieskicēts operdziedātāja Marisa Vētras atmiņās: “Čau! – Viņš mēdza apsveicināties pēc Kapri salas zvejnieku parauga. Bija dienas, kad čau tika izsviests kā granātas sprādziens un tam sekoja stāsti par zvejniekiem, draugiem, vīnu un nedraugiem – mietpilsoņiem. (..) Bija dienas, kad čau tikai čaukstēja un mazajam māksliniekam pat ar skābo Kapri sarkanvīnu nevarēja izspiest sarunu.” Atgriezies Rīgā, Niklāvs dalījās ar iepatikušos sveicienu “čau” un ieradumiem, kas minēti kādā preses intervijā: “Viesiem jānogaršo arī pēc itāļu receptes pagatavota ārkārtīgi stipra kafeja un jāizpīpo itāļu “zvejnieku pīpe”, kuras tas atvedis līdz vai veselu desmitu.” Itāliskie iespaidi apzīmogo Strunkes populāro fotogrāfisko portretu uz leģendārās Vecrīgas darbnīcas balkona Mārstaļu un Grēcinieku ielas stūrī – bijušās Aleksandra Groseta tipogrāfijas nama augšstāvā. Laikabiedri turpināja viņu salīdzināt ar itāli – impulsīvā rakstura, temperamenta un saziņas dēļ, ko pavadīja itāļu izteicieni, žestikulācija un, protams, neiztrūkstošais “čau”.

Stāsta mūziķe un diplomāte Vita Timermane-Moora. 2018. gadā, kad Latvija svinēja savu simtgadi, Orsē muzejs pieteica savu loloto izstādi „Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs” ar vārdiem: „Baltijas valstis, kas starptautiskajā apritē ir atgriezušās jau vairāk nekā pirms 25 gadiem, vēl arvien ir maz pazīstamas. Vēstures pavedienu šķetināšana ir viena no atslēgām, kas palīdzēs tās labāk izprast. Kā pārliecinātie eiropieši baltieši iekļaujas šodienas pasaulē, kas iet savu gaitu uz priekšu?” Atzīmējot Baltijas valstu simtgades, izstāde „Nepieradinātās dvēseles” bija apskatāma Orsē muzejā Parīzē no 2018. gada 10. aprīļa līdz 15. jūlijam. Kā tas radās? 2015. gadā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs nāca ar iniciatīvu veidot sadarbības projektu kopā ar kolēģiem Baltijā, kā arī uzrunāja franču kuratoru un simbolisma pētnieku Rūdolfu Rapeti, lai radītu vienotu mākslas skati Eiropas kultūras metropolē Parīzē. Par vietas atrašanu ir atsevišķs stāsts. Bet jau izstādes laikā tikās visu četru valstu prezidenti – tas bija milzīgs publiskās diplomātijas sasniegums. Izstādi pavadīja plaša kultūras programma, un no 22. līdz 29. maijam Orsē muzejā notika Baltijas festivāls jeb Festival Baltique, ierādot īpašu vietu mūzikai, kas ir bijusi Baltijas valstu identitātes veidošanā un saglabāšanā. Tika iekļauti vairāk nekā desmit koncerti, lekcijas, diskusijas, elektroniskās mūzikas koncerti, vizuālās mākslas instalācijas un, protams, arī mūsu prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas lasījumi. Jāatzīst, ka lielāko sajūsmu izraisīja Baltijas amatieru koru koncerti, bet par kulmināciju kļuva 27. maija vakars, kad latviešu kori no Parīzes, Strasbūras, Briseles un Luksemburgas sniedza koncertus lielajā muzeja foajē. Latvijas diasporas kori, kas piedalījās pasākumā, dziedāja kopīgo Dziesmu svētku repertuāru, prezentēja latviešu tautastērpu valkāšanas tradīcijas, sniedza ne tikai divus koncertus, bet arī vienojās zibakcijās muzeja lielajā foajē un izstādes zālēs. Tika sniegta arī meistarklase, kas muzeja apmeklētājiem un arī muzeja darbiniekiem nodrošināja latviešu tautasdziesmas „Pūt, vējiņi!” iemācīšanos, ar kuru šie meistarklases dalībnieki varēja piedalīties noslēguma koncertā. Ja koncerta programmā bija minēti gan abi pasākuma koncerti un arī meistarklase, tad zibakcijas bija kā milzīgs pārsteigums visiem izstādes un muzeja apmeklētājiem.  Divu latviešu koru – Briseles kora „Ugunis” un Parīzes kora Latve” – dziedātais „Pūt, vējiņi!” pie Purvīša gleznām izraisīja milzīgu emocionālu pacēlumu visos izstādes apmeklētājos. Visu dienu muzejā dziedātāji staigāja latviešu tautas tērpos, tika uzņemti ar milzīgu entuziasmu un atbalstu. Visi muzeja darbinieki bija iesaistīti latviešu koru uzņemšanā. Visās iespējamās vietās stāvēja darbinieki, kas varēja norādīt kādu eju vai izeju kora dalībniekiem. Muzeja restorānā latviešiem tautastērpos tika dota priekšroka ārpus garās apmeklētāju rindas. Staigājot pa impresionistu izstādi, bija tik interesanti dzirdēt meistarklasē apgūtās dziesmas „Pūt, vējiņi!” dziedājumu, ko katrs izmēģināja, lai sagatavotos dalībai vakara koncertā. Šajā pašā dienā notika arī Vairas Vīķes-Freibergas diskusija, un tas bija ātrs lēmums uzaicināt Vairu Vīķi-Freibergu pievienoties mūsu korim koncerta noslēgumā. Īpaši tāpēc, ka bija paredzēta Latvijas vēstnieka Francijā Imanta Lieģa uzruna un tikšanās ar Orsē muzeja direktori Loransu Dekāru, kā arī Latvijas dāvinājuma – mākslas grāmatu – pasniegšana. Savā uzrunā, atbildot uz Lieģa atzinīgajiem vārdiem par izcilo organizāciju un sadarbību, Loransa Dekāra teica, ka, staigājot pa muzeju 2018. gada 27. maijā, viņa iztēlē un sajūtās redzēja virs Orsē muzeja plīvojam Latvijas karogu.