DiscoverZināmais nezināmajā
Zināmais nezināmajā
Claim Ownership

Zināmais nezināmajā

Author: Latvijas Radio

Subscribed: 770Played: 14,372
Share

Description

Populārzinātnisks radiožurnāls, kas aptver dažādas zinātnes nozares, izzina dabu, ekoloģiju, ģeogrāfiju, ornitoloģiju, zooloģiju, astronomiju, arheoloģiju, vēsturi, ielūkojas zinātnes un tehnikas sasniegumos, izcilu personību dzīvē un darbībā. Īpaša uzmanība veltīta latviešu zinātnieku sasniegumiem pasaulē un Latvijā.
Katrā raidījumā kopā ar pētniekiem iztirzājam „galveno tematu”, uz sadarbību aicinot arī savus klausītājus, vai kā citādi uzklausot cilvēku viedokļus un jautājumus.
699 Episodes
Reverse
Kāda būtu Daugavas lejtece, ja nebūtu HESu, vai Zemgalei vēl atliktu vieta, ja arī Lielupei būtu jāsteidz ražot elektrība, kāpēc Vidzemes upes čalo un smejas, bet Zelmgalē - lēni plūst? Latvija ir saldūdeņiem bagāta valsts un varam lepoties ar teju 20000 upju. Lielākās no tā veido "baseinus" un "nosaka toni". Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna par lielākajām Latvijas upēm - kā tās veidojušās, kā atšķiras to bioloģiskās un ģeoloģiskās īpašības un kā upes laika gaitā mainās? Stāsta Latvijas Univeristātes Ģeogrāfijas un zemeszinātņu fakultātes asociētais profesors vadošais pētnieks Māris Krievāns. Strauti, avoti un to ūdens izmantošana uzturā Dzidravoti,  kaļķavoti, dzelzsavoti, sēravoti, ģipšavoti – tā var iedalīt  šīs dabiskās ūdensteces Latvijā. Galvenais avotu raksturojošais lielums ir debits – tas ir  ūdens izplūdes daudzums laika vienībā. Un pēc šādas mērīšanas par  jaudīgāko Latvijas avotu var uzskatīt Siguldas Saltavotu. 2000. gada mērījumos tika noskaidrots, ka no avota izplūst 140 litru ūdens sekundē.  Bet  sīkāk par avotu rašanos un  to cik derīgs  ir Latvijas avotu ūdens dzeršanai stāsta Latvijas Universitātes  Ģeoloģijas nodaļas Ģeoloģisko procesu izpētes un modelēšanas centra vadošais pētnieks Andis Kalvāns. Vispirms skaidrojums, kas ir avots un kas ir strauts. Andis Kalvāns par avotiem ne reizi vien ir runājis  raidījumā Zināmais nezināmajā, pirms gada viņš kopā ar kolēģiem stāstīja par projektu „Ground eco”, kad projekta ietvaros teju divu gadu garumā tika veikti lauka pētījumi divās  avotiem bagātas vietās Kazu lejā Latvijā un Matsi avotu purvā Igaunijā.  Lielākais avotu komplekss Kazu lejā veido divus ūdenskritumus, tomēr lielā apmeklētāju skaita dēļ avotu veģetācija ir stipri izmīdīta un degradēta, īpaši ap lielāko ūdenskritumu. Pie tam ūdenskrituma strautā izplūst arī ūdens no apkārtējo lauku meliorācija sistēmas, kas rada bažas par paaugstinātu biogēno elementu pieplūdi, teikts projekta aprakstā, kurš nesen ir noslēdzies, tāpēc jautāju Andim Kalvānam par secinājumiem un pētījumiem Kazu gravā. Vēl saruna par avota ūdens sastāvu, ja cilvēki to lieto  uzturā. Secinājums, lai arī Latvijas teritorija ir bagāta ar avotiem, pirms to ūdens lietošanas dzeršanai, vēlams pārbaudīt konkrētā avota tīrību.
Baltijas jūras piekraste mainās. Tuvojoties rudenim un to pavadošajām vētrām, droši vien atkal uzzināsim par gadījumiem, kad jūra "paņēmusi gabaliņu krasta līnijas". Nereti mēs meklējam atbildes un mēģinām prognozēt, kā piekraste varētu izskatīties tuvākā un tālākā nākotnē. Taču kā Baltijas jūras piekraste ir mainījusies iepriekš: kur bijuši stāvi krasti un klintis, kur purvainas pļavas un cik strauji jūras piekrastes ainava ir mainījusies? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes docents ģeoloģijas zinātņu doktors Jānis Lapinskis. "Lielākā daļa, ko ir bijis vērts pētīt par Baltijas jūru, noskaidrots jau 20. gadsimta vidū. Par krastu vēsturi, kā pati Baltijas jūra veidojās un attīstījās. Šobrīd lielākoties varam precizēt secinājumus un kļūdas pielabot," vērtē Jānis Lapinskis. Viņš min, ka lielākajā daļā gadījumu Baltijas jūras piekraste mūsdienās ir ļoti līdzīgai tai, kāda tā bija pirms 80 un 100 gadiem. Tas ir laiks, par kuru droši var pateikt, kā izskatījās Baltijas jūras piekraste. "Ir vietas, kur var atrast krasta veidojumus, kas ir vairākus tūkstošus gadus veci, kas ir tikko pēc Ledus laikmeta beigām radušies un saglabājušies. Tādu vietu ir samērā maz. Vairumā gadījumu droši varam runāt par laiku, par kuru pieejamas kartes. Tas 20. gadsimta sākums. Ja gribam ieskatīties dziļāk pagātnē, jo tālāk skatāmies, jo bilde ir milglaināka. Arvien lielāka iespējamība, ka esam kaut ko nepareizi sapratuši," atzīst Jānis Lapinskis. Taču var arī atrast senākus veidojumus - stāvkrastu vai akumulatīvus smilšu vai grants sanesumus un tie galvenokārt ir no Baltijas ledus ezera laika posma. "Tas varētu būt pirms apmēram 11 tūkstošiem gadu, kad Kurzemes ziemeļos izveidojās tā dēvētie Slīteres zilie kalni, stāvā nogāze, par kuru var nokāpt pie Slīteres bākas, tas ir Baltijas ledus ezera stāvkrasts," atklāj Jānis Lapinskis.
Raidījuma Zināmais nezināmajā galvenais varonis šoreiz ir Sahāras tuksnesis. Tas ir lielākais smilšu tuksnesis pasaulē, ko droši vien zina daudzi, taču interesantu stāstu par šo īpašo dabas objektu netrūkst - tas aizvien mainās un spēj būtiski ietekmēt kā laikapstākļus, tā arī gaisa kvalitāti arī gana tālu aiz savām robežām. Pirms kāda laika vienā no raidījumiem runājām par putekļiem, kur cita starpā noskaidrojām, ka daļa no tiem Eiropā nonāk tieši no Sahāras tuksneša. Tas mudināja paintersēties par šī tuksneša attiecībām ar pārējo pasauli. Par tuksnesi droši vien daudziem ir priekšstats, ka tur nekas nenotiek un dzīvības ir maz. Vai tā patiesi ir? Un kā tuksnesis Āfrikā var ietekmēt klimatu Eiropā, skaidro Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes pētnieks Juris Burlakovs. Sahāra periodiski ir zaļa. Šobrīd gan nav zaļais periods. Periodi mainās apmēram 15 tūkstošu gadu laikā un galvenokārt to nosaka astronomiskie faktori, skaidro Juris Burlakovs. “Būtu izdevīgi, ja Sahāra būtu zaļa,” vērtē Juris Burlakovs. "Varētu izaudzēt vairāk pārtikas un tas mazinātu badu, mazinātu arī spriedzi ar ūdeni uz pasaules." Sahāras tuksnesis ir trešais lielākais uz zemeslodes pēc Antarktīdas un Arktikas.
Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna par bioloģisko daudzveidību un konkrētāk par to, kā Latvija un Eiropa bioloģisko daudzveidību sargās turpmāk. Kā Latvijā, tā Eiropā šobrīd top svarīgi dokumenti, kam būtu jālīdz saglabāt dabas daudzveidību. Eiropas Savienība cenšas vienoties par Bioloģiskās daudzveidības stratēģiju 2030. gadam. Savs vārds, protams, būs sakāms arī Latvijai, tāpēc politiķi, eksperti un NVO pārstāvji diskutē arī par Latvijas pozīciju. Ko paredz topošā stratēģija, kā labos nodomus īstenot un kas aizvien apdraud dabas daudzveidību, raidījumā vērtē Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis. Muzikāls dzīvās dabas priekšnesums vasaras otrajā pusē Staigājot pa pļavu, ir diezgan tipiski dzirdēt kukaiņu radītas melodijas, un tikpat ierasts ir teikt, ka sisina sienāži. Patiesībā kukaiņu saime, kas rada dažādus skaņdarbus, ir krietni plašāka, un sienāži noteikti nav vienīgie. Turklāt atšķirīgas dziesmas dzirdēsim dienas un nakts stundās, bet atpazīt dziesmu autorus varētu būt īsts izaicinājums. Ko šobrīd varam doties klausīties dabā? Sienāžu, siseņu un citu kukaiņu dziesmu mehānismus skaidro bioloģijas zinātņu doktors, entomologs Voldemārs Spuņģis.
Mihails Tāls nenoliedzami ierindojams starp leģendārākajiem Latvijas iedzīvotājiem. Par izcilo šahistu stāstu netrūkst. Un tagad  mūsu vēsturnieki cenšas apkopot, ko tad zinām un nezinām par Mihailu Tālu. Vēsturnieks un šaha entuziasts Andris Tihomirovs sācis darbu pie grāmatas par leģendāro šaha lielmeistaru Mihailu Tālu. Darba ietvaros vēsturnieks apzina un tiekas ar šahista līdzgaitniekiem, kas viņu satikuši dažādos kontekstos. Ko zinām un nezinām par Mihailu Tālu? Kāpēc vispār Tāla dzīves stāsts ir vēl viena pētījuma vērts sarunas temats un ko mēs vēl varam uzzināt, pētījumā iesaistot plašāku sabiedrību? Raidījumā Zināmais nezināmajā tiekamies ar šaha entuziastu un Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrības valdes priekšsēdētāju Andri Tihomirovu. Andris Tihomirovs ir iecerējis grāmatu par Mihailu Tālu, jo par izcilo šahistu nav uzrakstīta biogrāfija. Savu ieceri viņš sauc par pirmo soli ceļā uz biogrāfiju, jo viņš apkopo Tāla draugu, arī nejauši satiktu cilvēku atmiņas. "Līdzīgas atmiņas ir jau sarakstījusi viņa pirmā sieva, vēl daži cilvēki, bet plašāka apkopojuma nav," norāda Tihomirovs. Grāmatas pamatu veidos intervijas ar cilvēkiem, ar kuriem Tihamirovs aktīvi tiekas. Lai labāk iepazīstu Tālu, viņš arī lasa agrāk publicētās intervijas ar viņu un par viņu. Iecere izdevumā varētu rezultēties tuvāko divu gadu laikā. "Vairāk interesē civilā puse, jo tā nebūs grāmata par viņa spēles stilu vai partijām, jo tādas gan ir. Tā būs grāmata, lai ikviens var izlasīt, kas bija Tāls, kāds viņš bija un arī kāpēc, jo tas parādās stāstos," atklāj Tihomirovs. "Kāds viņš bija kā cilvēks, ko patika darīt dzīvē." Viņš intervijām meklē ne tikai šahistus, bet arī Tāla klasesbiedrus, skolasbiedrus, kursabiedrus, bijušos kaimiņus. "Visus stāstus caurvij, ka viņš bija asprātīgs, ļoti dāsns cilvēks. Varēja veltīt cilvēkam daudz laika, neskatoties uz savu statusu sabiedrībā. Kaut gan stāsti arī parāda, ka viņam tas statuss neko daudz nenozīmēja," atzīst Tihomirovs.
Mūsdienās mācīšanās visa mūža garumā jau kļuvusi par normu un dažāda vecuma kursabiedri nav nekas pārsteidzošs. Varam apgūt vēl vienu profesiju, mācīties nezināmu svešvalodu vai vakaros apmeklēt deju kursus. Taču mūsdienās zinātnieki arvien biežāk norāda arī uz to, ka jaunu prasmju un zināšanu iegūšana arī pēc tam, kad garais izglītības iegūšanas process ir pabeigts, palīdz aizkavēt procesus, kas saistīti ar smadzeņu novecošanos. Noskaidrots, jo ilgāku laiku cilvēki velta mācībām, jo labāka atmiņa būs pēc 65 gadu vecuma. Kā mācīšanās palīdz ilgāk saglabāt mūsu kognitīvās funkcijas, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) asociētā profesore Zanda Priede un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas neiroloģe, RSU Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedras docētāja Santa Ašmane. Zanda Priede norāda, ka ikdienā cilvēki neizmanto visu savu smadzeņu potenciālu ikdienā. Lielākā daļa cilvēku smadzenes izmanto, lai uztvertu dzīvi.  "Gribētu mērķtiecīgi vērst cilvēku uzmanību apdomāt, ko investēt smadzenēs, tāpat kā ķermenī investējam. Kā ar mērķtiecīgi vērstām nodarbēm ietekmēt mūsu smadzeņu darbību nākotnē," mudina Zanda Priede. Santa Ašmane smadzeņu trenēšanu salīdzina ar skulptūras veidošanu.  "Ģenētiski mums ir katram dots šis akmens, tā stiprums, tālāk mēs veidojam šo smadzeņu darbību, aktivitāti. Pierādīts, ka visintensīvākais "skulptūras veidošanas process" ir sešu gadu vecumā. Tas atbilst bērnam, kurš iegūst jaunas zināšanas, maņas, pieredzi," skaidro Santa Ašmane. "Pakāpeniski dzīves laikā neironu aktivitāte, tīklojumi mainās un mazinās, jo mēs arvien mazāk darbinām jaunus neironus un tīklojumus, mēs pamatā izmantojam rutīnas prasmes un pieredze, atmiņu. Pareizāk būtu šo skulptūru veidot visas dzīves laikā, piešpaktelēt, ja kaut kas tiek noārdīts. "Ir otra galējība, ir cilvēki, kas pārāk intensīvi veido šo skulptūru un tad rodas izdegšanas sindroms un skulptūra sāk drupt," turpina Santa Ašmane. Ašmane mudina cilvēkus domāt par jaunām aktivitātēm, jaunu smadzeņu centru darbības aktivizēšanu arī pieaugušo vecumā. "Daudz pierādījumu tam, ka šādi varam vairāk neironus iesaistīt, saglabāt labāk mūsu smadzeņu aktivitāti," atzīst Santa Ašmane. Kā pozitīvu piemēru kognitīvo spēju saglabāšanai speciālistes min muzicēšanu un svešvalodu apguvi. Zanda Priede atzīst, ka nozīme ir dzīvesveidam - veselīgs uzturs, fiziskas aktivitātes un kognitīvais treniņš - nepārtraukti apgūt jaunas lietas. Censties novērst jebkādu augsta līmeņa stresu un censties izgulēties, jo nekvalitatīvs miegs ir augsts risks kognitīviem traucējumiem. "Pētījumi apstiprina, ka cilvēkiem ar augstāku izglītības līmeni ir mazāks kognitīvā deficīta risks vecumdienās. Ir augstāka smadzeņu rezerve, ir veicināta neironu plasticitāte, cilvēks ilgāk spēj palikt vesels un labu kognitīvo stāvokli," rezumē Zanda Priede.
"Līdz šim mums ir vispārīgs skats uz to, ko cilvēki senajos laikos ir ēduši, pēc tā, ko arheoloģiski izdevies atrast. Ir parādījušās jaunas metodes, un tagad tās iespējams arī izmantot Dzelzs laikmeta materiāliem un apskatīties, kādas ir mazās reģionālās atšķirības. Varbūt ieraudzīt kaut ko tādu, ko nebijām gaidījuši," raidījumā Zināmais nezināmajā atzīst Latvijas Nacionālā vēstures muzeja galvenā arheoloģijas keramikas krājuma glabātāja Alise Gunnarssone. Latvijas un Igaunijas arheologi, izmantojot jaunas pieejas, izpētījuši, kādi varēja būt mūsdienu Latvijas teritorijas iedzīvotāju ēšanas paradumi Vēlajā dzelzs laikmetā. Konkrētāk pētīta lībiešu apmetne Rauši, ko viņi ir ēduši un arī kā pagatavojuši, taču iegūtie dati ļauj izdarīt arī plašākus secinājumus. Alise Gunnarssone norāda, ka šajā pētījumā pievērsušies tieši traukiem, jo līdz šim bijis grūti salīdzināt, ko ēda vairāk gaļu vai putru. Pētījumā veiktas lipīdu analīzes. "Ja ir graudu sauja un kaulu čupiņa, īsti nevari salīdzināt un pateikt, kas bija pamata  ēdiens, kas piedeva. Mēs paņēmām podus no dzīvesvietām, konkrētiem pavardiem un apbedījumiem, jo lībieši ir vienīgie, kas dod līdzi traukus, kuros arī gatavoja ēdienu. Apskatījāmies, no kādiem produktiem tauki viņos iesūkušies. Varam redzēt, ko ikdienā vārija un nevārīja podos," skaidro Alise Gunnarssone. "Ieraudzījām, ka Daugavas salas Raušu ciema lībieši pamatā ēduši zivis un gaļu. Putru īsti neatrodam." Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta asistente, bioarheoloģe Dardega Lagzdiņa norāda, ka vērtīgi ir tieši tas, ka pētījums veikts mikroreģionā. "Tas nesasaucas ar līdzšinējo uzskatu, ka visi ir zemkopji, atkarībā no mikroreģiona, no reāli pieejamiem resursiem un vides, visa Latvija nav viendabīga un var būt atšķirības," atzīst Dardega Lagzdiņa. Alise Gunnarssone bilst, ka pētījums attiecas uz Daugavas upes lejteci, uz lībiešiem, kas dzīvo gar Daugavas krastiem. Secināts, ka lielu iespaidu atstāj upes ielejas ģeogrāfija. "Praktiski mēs runājam par kaut ko, ko man patīk iztēloties kāpiejūras diētu," tā Alise Gunnarssone. Plašāk ar pētījumu par lībiešu ēšanas paradumiem Vēlajā dzelzs laikmetā var iepazīties internetā.
Raidījumā Zināmais nezināmajā pievēršamies eksperimentālai arheoloģijai - nozarei, kas ar prakstiskiem eksperimentiem pārbauda pieņēmumus par to, kā ļaudis senatnē dzīvoja, strādāja un ieguva darbarīkus. Par eksperimentālās arheoloģijas izaicinājumiem un atklājumiem pieredzē dalās vēsturnieks Artūrs Tomsons. Viduslaiku dokumenti Rīgā Uzvilkusi baltus cimdus Latvijas Valsts vēstures arhīva Fondu analītikas un uzziņu sistēmu nodaļas vadošā pētniece Enija Rubina uzmanīgi ceļ ārā no kastēm un mapēm pergamenta loksnes un ādas vākos iesietas grāmatas, kas saglabājušās no 13. un 14. gadsimta un kurās latīņu, vidusvācu izloksnē un senslāvu valodā dokumentēti fakti no Rīgas vēstures. Pats senākais mūsu vēstures arhīvā ir bīskapa Alberta rakstīts pergaments par hospitāļa celtniecību. Vēsturnieku domas dalās vai dokumentā ir minēts Svētā Gara hospitālis vai Svētā Jura hospitālis, bet teksts ir iztulkots uz skan šādi: “Svētās un nedalāmās Trīsvienības vārdā. Alberts, no Dieva Žēlastības Rīgas bīskaps. Mēs paziņojam, ka esam jaunajā Rīgas pilsētā uzcēluši hospitāli nabago un slimo vajadzībām, un pasludinām, ka nevienam citam kā tikai mums pienākas virsuzraudzība pār to, tā, ka mēs iecelsim tur prasmīgus uzraugus un nederīgos atlaidīsim. Tā iemītniekiem arī jādod iespēja – tāpat kā tas parasts citos hospitāļos – noturēt savā namā dievkalpojumus, kuros viņi var pieminēt arī savus brāļus un labdarus.” Tik tālu fragments no šī dokumenta, bet Enija Rubina ceļ ārā nākamo pergamentu, kuru apakšpusē rotā vairāki zīmogi. Cita starpā vēstures arhīva speciāliste paskaidro, ka šie senie dārgumi tiek glabāti mapēs vai kastēs, kas gatavotas no īpaši atskābināta kartona, jo parastais papīrs, satur skābi, kas laika gaitā bojā šīs vērtības. Vēl viena grāmata, ko Enija Rubina demonstrē, ir interesanta ar savu pielietojumu: tajā 1360. gadā Rīgas rātes kungu rakstveži ir pierakstījuši gan zeltkaļu cunftes amata statūtus, gan arī pilsētas saimnieciskos darījumus.
Pirms nedēļas raidījumā runājām par to, kā klājas zušiem un ka globālā mērogā šo zivju ēšana būtu jāierobežo. Latvijā kā labais piemērs ilgtspējīgam zivju patēriņam tiek minētas vietējās saldūdens zivis. Bet cik labā vai sliktā stāvoklī ir Latvijas upes un ezeri un arī saldūdens tilpnes Eiropā, kā arī kuras no pašmāju saldūdens zivīm esam atstājuši novārtā? Par šiem un citiem ar saldūdens vidi saistītiem jautājumiem spriedīsim ar Vides Risinājumu institūta pētnieku Matīsu Žagaru un Pasaules dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāju Magdu Jentgenu. "Nav tā, ka pilnībā varētu aizvietot jūras zivis ar saldūdens zivīm. Nedrīkst pārprast, ka varēsim nesalīdzināmās tonnas, ko nozvejo jūrā, aizvietot ar saldūdens zivīm. Saldūdens to nav spējīgs piegādāt. 99,9% zivju produkti, kas redzami veikalu plauktos, ir no jūras zivīm," skaidro Matīss Žagars. Pētnieks norāda, ka veicinot konkrētu zivju sugu ēšanu no konkrētām ūdenstilpnēm ieguvumi būtu ļoti plaši. "Varētu aizvietot tādas sugas kā zuti kaut kādā mērā un varētu arī sildīt vietējo ekonomiku. Resursu lietošana ir pamesta novārtā. Saldūdens zvejnieku profesija ir ar zemu prestižu. Vietējais produkts nav pieejams," uzskata Žagars. Viņš arī min, ka Latvija nav iespēju izvēlēties vietējās saldūdens zivis. Kā savā ziņā nenovērtētus dārgumus Latvijas ūdenstilpnēs Žagars min līņus, plaužus, lielās raudas. Protams, atkarīgs, kas kuram garšo. Arī Pasaules dabas fonds, veidojot Zivju gidu, aicina dažādot ēdienkarti, vēlas "noņemt spiedienu" no populārajām jūras sugām, kuras pārzvejo. Tāpēc ir aicinājums izvēlēties arī saldūdens zivis uzturam. Retais ūdens augs - Dortmaņa lobēlija Jau vairākus gadus pēc kārtas vides eksperti aicina nepeldēties Carnikavas novada Ummja ezerā, lai pasargātu no izzušanas retu un īpaši aizsargājamu ūdens augu - Dortmaņa lobēliju. Gan par šo gan citiem retiem ūdensaugiem Latvijas ezeros vairāk stāsta vides eksperts un botāniķis Uvis Suško. Neliels trauslu baltu ziedu ķekars jūlija mēnesī paceļas virs ezera ūdens – tas ir laiks, kad zied šis retais ūdensaugs, Dortmaņa lobēlija. Taču pēdējo 100 gadu laikā ūdens aizaugšanas un piesārņotības dēļ ir izzudusi jau vismaz 25 Latvijas ezeros. Dortmaņa lobēlija ir tīru ūdeņu suga un aug tikai dzidros ezeros ar labu gaismas caurlaidību un bez straujām ūdens līmeņa maiņām. Ummja ezers Carnikavas novadā ir viens no tādiem, kur vēl šo lobēliju var atrast. Latvijas ezeros ir sastopamas 110 ūdensaugu sugas un vairāk kā trešdaļa no tām ir retas un aizsargājamas, teic Uvis Suško un piebilst, ka arī cilvēks ir tā pati daba, mēs sevi nevaram izslēgt no šī loka un tāpēc mums jānovērtē dabas dotā harmonija un skaistums, kas mūs, cilvēkus, sakārto.
Kopš 2005. gada Latvijā īsteno L'oreal Baltic programma "Sievietēm zinātnē", kuras ietvaros katru gadu tiek īpaši atbalstītas Baltijas valstu zinātnieces, kuras veic pētījumus dzīvības vides zinātņu, fizikas un inženierzinātņu jomā. Šogad no Latvijas apbalvojumu saņēmušas trīs zinātnieces, ar viņam arī sarunājamies raidījumā Zināmais nezināmajā. Raidījuma viešņas: Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta Polimēru laboratorijas pētniece, Rīgas Tehniskās universitātes doktorante Aiga Ivdre, Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Optisko materiālu laboratorijas pētniece un doktorante materiālu fizikā Latvijas Universitātē Ivita Bite un Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” vadošā zinātniece un Ķīmijas laboratorijas Hromatogrāfijas grupas vadītāja Iveta Pugajeva. Iveta Pugajeva balvu saņēmusi par darbu pie jaunas metodoloģijas izstrādes sabiedrības veselības novērtēšanai, pielietojot uz notekūdeņiem bāzētu epidemioloģijas pieeju. Šo inovatīvo pieeju izmanto, lai pētītu likumsakarības starp notekūdeņu ķīmisko sastāvu un dažādiem antropogēniem faktoriem, galvenokārt – iedzīvotāju uztura un alkohola lietošanas paradumiem un veselības stāvokli. Projektā iegūtie dati sniegs noderīgu un būtisku epidemioloģisko informāciju par Latvijas iedzīvotāju dzīvesveidu, uztura paradumiem, sabiedrības veselību un labklājību. Aiga Ivdre apbalvojumu saņem par pētījumu, kurā meklē iespējas izmantot kokrūpniecības blakusproduktu – koksnes putekļus no zirgu pakaišu un saplākšņa ražošanas – nanocelulozes iegūšanai, un tās pielietojumu kriogēnās izolācijas poliuretāna putuplastā. Mūsdienās ražošanas blakusproduktu izmantošanai ir liela nozīme, lai uzlabotu tehnoloģisko procesu, samazinātu ražošanas izmaksas un ieviestu tīrākas ražošanas principus. Ivitai Bitei “Sievietēm zinātnē” balva piešķirta par pētījumu, kurā analizē dažādu ķīmisko sintēžu metožu ietekmi uz materiālu morfoloģiskajām un fizikālajām īpašībām, piemēram, pašvielas defektiem un optiskajām īpašībām. Strauji attīstoties tehnoloģijām pēdējās pāris desmitgadēs, pieprasījums pēc kvalitatīviem oksīdu nanomateriāliem, kas ražoti ar viegli pielāgojamām ražošanas metodēm, ir lielāks nekā jebkad agrāk. Dagnijas Ločas ceļš zinātnē 2012. gadā balvu “Sievietēm zinātnē” saņēma Dagnija Loča, pētot kalcija fosfātus kaulu cementu izstrādei. Tie savukārt lieti noderētu, lai veidotu sacietējošu pastu kaulu defektu aizpildīšanai dažādu saslimšanu un traumu gadījumos. Šobrīd vēlējāmies noskaidrot, kā turpinājies zinātnieces ceļš pēc apbalvojuma saņemšanas un kā attīstījusies aizvien jaunu materiālu pētniecība. Par dzīvi, darbu un iespējām zinātni skaidrot sabiedrībai stāsta zinātniece Dagnija Loča. Nu jau 10 gadu Dagnijas Ločas darba vide ir saistīta ar Rīgas Tehnisko universitāti. Interese par ķīmiju pastiprinājusies ar katru nākamo studiju līmeni – no bakalaura līdz doktora studijām. Šobrīd Dagnija Loča ir Rīgas Tehniskās universitātes Rūdolfa Cimdiņa Rīgas biomateriālu inovāciju un attīstības centra direktore, Vispārīgās ķīmijas tehnoloģijas institūta asociētā profesore un vadošā pētniece. Ļoti iespējams, ka Dagnijas pieredze un degsme būt zinātnē varētu būt iedvesmas stāsts arī citiem, kuri vēl tikai izsver šādu iespēju. Ko sniedzis apbalvojums „Sievietēm zinātnē” un kāpēc nepieciešams pētīt mākslīgos kaulus, stāsta Dagnija Loča.
Cēsu pils dienvidu tornī, apsekojot vairākus gadsimtus nepieejamo vītņu kāpņu telpu, uz kāda akmens atrasts unikāls 16.gadsimta otrajā pusē ieskrāpēts uzraksts. Šis ir senākais un kultūrvēsturiskā ziņā nozīmīgākais akmens virsmā iegrieztais vēstījums, kas saglabājies Cēsu pilī. Latīņu un vācu valodā rakstīto tekstu jau daļēji izdevies atšifrēt. Latīņu valodā rakstītās rindas ir fragments no apustuļa Pāvila vēstules romiešiem: “Si Deus pro nobis quis contra nos” jeb “Ja Dievs par mums, kas būs pret mums”. Cēsu pils dienvidu tornis pirmo reizi būs pieejam apmeklētājiem. Kādus jaunus stāstus tas slēpj un ko vēl pētnieki atklājuši Cēsu pilī, raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta Cēsu muzeja Viduslaiku pils nodaļas vadītājs vēsturnieks Gundars Kalniņš. Ar dienvidu torņa vēsturi Gundars Kalniņš iepazīstina arī videostāstos. Muzikālā izglītība baroka laikmetā Papildus dziedātmākai, komponēšanai, instrumenta spēlei dziedātājiem bija jāpagūst arī Senās Grieķijas retorika. Par muzikālo izglītību un vokālās mākslas attīstību baroka laikmetā, stāsta senās mūzikas speciālists, orķestra „Collegium Musicum Riga" vadītājs Māris Kupčs.
Skaidrs, ka pieprasījums pēc zivīm un jūras produktiem pasaulē aizvien pieaug, taču dabas resursi, lai nodrošinātu šo pieprasījumu, ir ierobežoti. Šogad Pasaules dabas fonds, aicinot atteikties no Eiropas zušu patēriņa, turpina kampaņu par atbildīgu zivju patēriņu. Pērn kampaņas galvenais varonis bija Baltijas menca. Abu šo sugu dzīvesstāsts ir gana atšķirīgs, taču tās vieno tas, ka populācija ir ļoti sliktā stāvoklī. Eiropas zušu populācija pēc dažādām aplēsēm pēdejo 40 gadu laikā samazinājušies par 90 - 95 %. Kāpēc tā un vai zuti maz vairs var glābt? Kādas ir zušu nākotnes izredzes un vai zinātniekiem izdosies atminēt zušu dzīves lielāko noslēpumu - kāpēc tie vairojas vien Sargasu jūrā? Interesējamies arī par to, kas būtu tās izmaiņas ikdienas patēriņā, kuru virzienā jādodās. Stāsta Pasaules Dabas fonda projektu vadītāja Elza Ozoliņa un Vides risinājumu institūta vadošais pētnieks Matīss Žagars. "Man liekas, ka zutis ir viedokļu līderis vai influenceris, kurš iet pa priekšu stāstam par to, ka mums vispār jādomā par ilgtspējīgāku zivju vai dabas resursu patēriņu," uzskata Matīss Žagars. "Zutis ir superīgs stāsts un cilvēku acīm raugoties interesants stāsts un caur to var pastāstīt vispār par to, kā mēs ietekmējam ar saviem ikdienas paradumiem zivju resursus," turpina Žagars. Zutis ir dārgākā Latvijas zivs un 6% saka, ka ikdienā to patērē. Žagars retoriski jautā, kuri tie ir. Visticamāk kāds, kas zvejo zušus. "Tā zivs nav ne tik viegli pieejama, ne tik lēta, lai ikdienā ēstu. Arī ļoti trekna," norāda Žagars. Tāpat viņš min salīdzinājumu, ka ar zušu patēriņu ir līdzīgi kā ar ar plastmasas maisiņu lietošanu vai citām vides iniciatīvām, jautājums ir par izmaiņām cilvēka domāšanā, kam ir plašāki pozitīvi efekti.  "Vai mēs ar šo izglābsim Eiropas zuti - bez izlikšanās varu teikt, ka, visticamāk, nē. Tām ir jābūt daudz plašākām aktivitātēm un starptautiskā organizācijas darbojas pie tā, lai samazinātu zveju un pārējo. Nav tā, kā mēs viņu šādā veidā izglābsim, bet zutis kā "postera puisis" stāstam vispār par ilgtspējīgāku ūdeņu lietošanu," atzīst Žagars.
Latviešu valodas aģentūra nesen īstenojusi pētījumu par attieksmi pret latviešu valodu un tās mācību procesu. Pētījuma ietvaros tika veikti latviešu valodās kā dzimtās valodas un arī kā otrās valodas mācīšanās procesa izpēte, skaidroti cēloņi, kas kavē latviešu valodas apguvi un arī lietošanu. Ar pētījumu raidījumā Zināmais nezināmajā iepazīstina divi no tā autoriem - Latviešu valodas aģentūras un Latvijas Universitātes pētniece Gunta Kļava un Rēzeknes tehnoloģiju akadēmijas profesore Sanita Lazdiņa. Pētījumi par prūšu kultūru, vēsturi un valodu Par rietumbaltu tautu prūšiem būs dzirdēts, ka tā savulaik apdzīvojusi diezgan plašu teritoriju Eiropā un arī skaita ziņā bijusi ievērības cienīga. Taču mūsdienās, aktualizējot jautājumu par mazām tautām vai izmirušām valodām, ir skaidrs, ka prūšu valodas zinātāju diezin vai varētu būt daudz. Galu galā - kas noticis ar pašu vareno tautu un vai kaut kur tomēr varētu sastapt prūšu pēctečus, skaidro Latvijas Universitātes profesors, mākslas zinātņu doktors Valdis Muktupāvels.
Raidījumā saruna par trokšņiem, kas, līdzīgi kā putekļi, rada arī piesārņojumu. Kas rada trokšņu piesārņojumu, kā to mēra un kā dažādi trokšņi ietekmē cilvēku un vidi? Par trokšņu piesārņojumu stāsta VAS "Starptautiskā lidosta "Rīga" vides trokšņa pārvaldības speciālists Jānis Brižs, SIA "Estonian, Latvian & Lithuanian Environment" vides konsultants Oskars Beikulis un Rīgas Stradiņa univerisitātes Darba drošības un vides veselības institūta vadošā pētniece Žanna Martinsone. Pētām skaņas dabu Kopā ar Rīgas Tehniskās universitātes Elektronikas un telekomunikāciju fakultātes Elektroakustikas laboratorijas vadītāju, docentu Vitāliju Aišpuru atrodos vietā, kur nedzīvo atbalss, aptuveni 13 kvadrātmetrus lielā telpā, kuras sienas un griesti klāti lieliem dzelteniem konusiem, no malas tas izskatās kā laikmetīgās mākslas objekts, bet ar mākslu tam nav nekāda sakara. Konusi ir gatavoti no stikla jeb akmens vates un kalpo kā skaņas slāpētāji, telpas vidū finiera saplāksnī ir iebūvēts skaļrunis un tiek veikti elektroakustiskie mērījumi. Vitālijs Aišpurs stāstījumā atklāj, ka skaņai piemīt gaismas daba, tas ir izskaidro to, ka fizikā pastāv skaņas iedalījumi pēc krāsu spektra. Visbiežāk dzirdēto jēdzienu „baltais troksnis” skaidro arī Vitālija Aišpura skaidrojumu.
Oža ir viena no cilvēka pamatmaņām. Tomēr informāciju, ko iegūstam ar degunu, proti, smaržu, mēs katrs mēdzam uztvert atšķirīgi. Kāpēc tā? Kāda nozīme tam, vai Jāņu zāļu smaržu sajūtam pļavā vai ziedu veikalā? Lai skaidrotu, ko zinām un nezinām par smaržu uztveri, ciemos esam aicinājuši Latvijas Universitātes Datorijas fakultātes profesoru, Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītāju un kognitīvo zinātņu pētnieku Jurģi Šķilteru. Smaržu tapšanas noslēpumi Parfimērija  no vienas puses ir zinātne no otras puses – māksla, atzīst parfimēre Vita Augstkalne. VIņa atklāj, kā veido maijpuķīšu aromātu un skaidro, kā top slavenās smaržas „Chanel No 5". Skatot zinātniski smaržu radīšanas procesu, te katrs aromāts tiek ņemts šķērsgriezumā un tajā “var redzēt”, kādi ir tie ķīmiskie savienojumi, kas veido to vai citu aromātu. Parfimērijā runā par citrusu nokrāsām, par ziedu, kas ietver sevī lavandas, koksnes, ozola sūnu, un vēl citas notis, tad ir šipra notis, kas veido rūgtu un piesātinātu aromātu, vēl ir koksnes notis, tā smaržu veidošanas buķeti skaidro Vita Augstkalne, kura agrāk ilgus gadus strādāja parfimērijas uzņēmumā „Dzintars”, tur vadītāja smaržu laboratoriju bet tagad darbojas savā smaržu darbnīcā „Bonne”.
Aktīvās atpūtas cienītājus varētu interesēt, kas ar cilvēka organismu notiek brīžos, kad atrodamies augstu virs jūras līmeņa. Kā cilvēka fizioloģiskos procesus ietekmē tas, cik augstu vai zem attiecībā pret jūras līmeni atrodamies? Vai šūnas patiešām spēj atcerēties to, ka kādreiz jau tādā vidē ir pabijušas un labāk adaptējas jaunajiem apstākļiem, skaidro zinātnieki, kuri arī paši gana bieži uz savas ādas izjūt šīs pārmaiņas, jo aizraujas ar alpīnismu. Raidījuma viesi: Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētā profesore Līga Plakane un Rīgas Stradiņa Universitātes Ķirurģijas katedras lektors un urologs Linards Rēdmanis. Jaunas tehnoloģijas krūmcidoniju audzēšanā Lielveikalā, paejot garām plauktam ar krūmcidoniju sukādēm, diezin vai analizējam zinātnieku un ražotāju lielo ieguldījumu, lai šādi iepakojumi taptu. Bet patiesībā sukādes ir pavisam neliela daļa no darba, ko realizē Dārzkopības institūta pētnieki Dobelē. Līdztekus šādām augļu uzkodām tiek meklēti veidi, kā paplašināt krūmcidoniju pārstrādes produktu sortimentu un kā atrast aizvien inovatīvākas to audzēšanas tehnoloģijas. Ar krūmcidoniju audzēšanu un pārstrādes produktiem iepazīstina Dārzkopības institūta vadošā pētniece Edīte Kaufmane, kā arī Dārzkopības institūta vadošā pētniece, Pārstrādes un bioķīmijas nodaļas vadītāja Dalija Segliņa.
Ceļojam uz viduslaikiem, lai pētītu dažādas organizācijas un brālības mūsu pašu Rīgā. Runājam par transportstrādnieku brālībām, uz kurām šodien varam lūkoties arī kā vienu no pirmajiem tā laika biedrošanās mēģinājumiem. Ar ko šīs brālības nozīmīgas un kā tās ietekmēja viduslaiku Rīgas sociālo dzīvi? Vismaz daļu atbilžu uz šiem jautājumiem ir atradis Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Gustavs Strenga savā Tallinas Universitātē veiktajā pēcdoktorantūras pētījumā. Alus nesēju brālība, Nesēju brālība un arī Liģeru brālība bija tās, kuru mērķis ir organizēt tos, kas nevar iestāties citās brālībās, un pieņemt ļaudis no elites, kuri atvēl brālībai noteiktas materiālas vērtības un par to vēlas, lai viņus piemin pēc nāves ar lūgšanām un dievkalpojumiem, skaidro Gustavs Strenga. "Preču pakošana, iecelšana kuģī, tās bija sfēras, kurās visvairāk darbojās vietējie. Tomēr šīs grupas nevar saukt par latviešu brālībām, jo tajās iestājās dažādi cilvēki, brālībās iestājās gan tie, kas nodarbojās ar transportēšanu, gan dažādi amatnieki, kas nebija arī vietējās izcelsmes," atklāj Gustavs Strenga. Viņš min, ka brālību dalībnieku sarakstos var redzēt arī rātskungus, viņu kundzes, augsta ranga garīdzniekus un priesterus. "Tas liecina par to, ka 15. gadsimta otrajā pusē šīs brālības bija reliģiski sociālas vienības. Rātskungi, kas bija arī tirgotāji, mēdza iestāties šajās brālībās, jo viņi bija arī kolēģi," norāda Gustavs Strenga. Dokumenti liecina, ka pašas brālības nevēlas uzņemt savā vidū linu vērpējus, kā arī tos, kuru darbs saistīts ar asins nolaišanu, jo šis darbs tika uzskatīts par necienīgu. Notiek zināma iespējamo biedru šķirošana. Savukārt pilsētas rāte nosaka, ko šīs amatnieku brālības dara un nosaka viņu statūtus. Piemēram, 15. gs. vidū Alus nesēju brālībai tiek noteikts, ka alus nesējiem vairs nav jāizpilda pilsētas bendes pienākumi. Brālība ir priecīga un savās šrāgās raksta, ka šis ir necienīgs amats. Amatnieku biedrības jeb cunftes senajā Rīgā Kalēji, virvju vijēji, smalkmaiznieki, atslēdznieki, mūrnieki, drēbnieki, bārddziņi, grāmatsējēji, ratnieki, cepurnieki, krāsotāji - šie un citu amatu meistari veidoja teju 40 cunftes, jeb amatnieku biedrības, kuru pirmie aizmetņi viduslaiku Rīgā meklējami 13. gadsimtā. Cunftes sāka veidoties Rietumeiropā - Vācijā, Itālijā un citviet jau 9.- 10. gadsimtā. Rīgā cunftes pastāvēja no 13. līdz 20. gadsimtam un vairums no tām bija apvienotas Mazās ģildes sastāvā. Rīgā lielākoties šajās cunftes bija vācu tautības pārstāvji. Nevācu amata meistari drīkstēja savus izstrādājumus pārdot tikai Rīgas un tās apkārtnes latviešu pircējiem, tāpat še dzīvojošiem nevāciem bija lielāki nodokļi un parasti bija atvēlēti  smagākie un netīrākie darbi. Arī pašās cunftēs valdīja hierarhija. Vairāk par to stāsta Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja pedagoģe, vēsturniece Irēna Strēle.
Gadījums, kad policists ASV nogalināja melnādaino Džordžu Floidu, raisījis plašus nemierus un diskusijas par rasismu visā pasaulē. Lai gan pastāv arī viedoklis, ka rasisms īsti nav Latvijas problēma, diskusijas vismaz publiskajā telpā liecina, ka par to noteikti ir vismaz jārunā. Turklāt, Latvijas vēsturiskā pieredze liecina un arī virkne datu liecina par to, ka varam būt gana aizspriedumaini. Par to, vai un kā Latvijā iespējams rasisms, diskutē Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošie pētnieki Didzis Bērziņš un Kaspars Zellis, kuri plaši pētījuši holokaustu un antisemītisma izpausmes. Didzis Bērziņš sociālajos tīklos ziņojis, ka dzīvojam otrajā antisemītiskajā reģionā pasaulē. Pētnieks min, ka tas ir bijis nedaudz provokatīvs izteikums, taču ir aptauja, kurā pasaule sadalīta septiņos reģionos, kur esam iedalīti Austrumeiropā, un šis reģions aptaujā ir otrs antisemītiskākais reģions uzreiz aiz Tuvajiem Austrumiem. "Skatoties pasaules griezumā, mums antisemītisma indeks šajā aptaujā ir nedaudz virs vidējā pasaulē, bet, ja noņemam nost Tuvos Austrumus, esam ar lielāku atrāvienu virs vidējā," skaidro Didzis Bērziņš. Aptaujā ir 11 izteikumi, kurus tās veidotāji atzinuši par antisemītiskiem. Piemēram, ebrejiem ir pārāk liela ietekme uz pasaules ekonomiku; ebrejiem ir pārāk liela vara medijos. Ja cilvēks atbild uz sešiem apgalvojumiem apstiprinoši, viņu uzskata par antisemītisku uzskatu paudēju. Citās aptaujās Latvijas sabiedrība izskatās labāk, bet tajās arī jautājumi ir citādi, piemēram, vai Latvijā pastāv anitsemītisms, vai esat sastapušies ar antisemītiskiem izteikumiem. "Ja mums jautā, vai Latvijā pastāv anisemītisms, mēs sakām nē, tāpēc ka to neatpazīstam, nevis tas nepastāv. Savukārt, kad mums jautā jautājumus no sērijas, vai ebreji ir slikti, tad tā aina diemžēl ir nedaudz bēdīgāka," atzīst Didzis Bērziņš. Kaspars Zellis atzīst, ka Latvijā antisemītisms pastāv gandrīz zemapziņas līmenī. Bieži paši neizprotam daudzus jautājumus un skatāmies uz problēmām caur antisemītisko prizmu paši varbūt pat neapzinoties, ka tas ir antisemītisks "Bieži, kad runā par šo problēmu publiski, cilvēki to uztver ļoti personiski, ka tieši viņiem pārmet antisemītismu. Ja pārmetumi ir pilnībā nepamatoti, kāpēc nepieciešama tāda sakāpināta reakcija," vērtē Kaspars Zellis. Pūļa uzvedības fenomens Cīņa pret rasismu un iestāšanās par cilvēktiesībām daudzviet pasaulē šobrīd ieguvusi citu seju - ir vērojams vandalisms, grautiņi, pieminekļu demolēšana. No vienas puses, tas vairs neizskatās kā cīņa par tiesībām, bet, no otras puses, tas parāda iesīkstējušas problēmas sabiedrībā, kas izpaužas destruktīvā veidā. Tieši tas lielā mērā paskaidro pūļa uzvedības fenomenu, taču neapšaubāmi tas ir novērots jau krietni agrāk un ne tikai Amerikas Savienotajās Valstīs. Kādos gadījumos šis fenomens veidojas un vai tas vienmēr ir destruktīvs, skaidro Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļas profesore, socioloģijas doktore Aija Zobena. Sekošana pūlim, ar prātu nemaz racionāli neizsverot, ko un kāpēc daru, - šādi varētu raksturot tādu fenomenu kā pūļa uzvedība. Pašreizējos apstākļos, kad pasaulē pretrasisma protesti bieži pārauguši grautiņos, arī pūļa uzvedības pētnieki vairāk sākuši skaidrot, kāpēc cīņa par reālu problēmu pāraug nekontrolētā vandalismā. Pūļa uzvedība nav jauna 21. gadsimta parādība, jo to jau 19. gadsimtā savā darbā skaidrojis franču zinātnieks Gustavs Lebons pēc paša piedzīvotā Parīzes komūnā franču-prūšu karā un lielajiem postījumiem pilīs, bibliotēkās un citviet. No mūsdienu socioloģijas perspektīvas raugoties, pūļa uzvedība tiek interpretēta tajā brīdī, kad mūsu izturēšanos regulējošās normas vairs nedarbojas. Vai nu mēs no tām mākslīgi un labprātīgi esam atteikušies, piemēram, dodoties uz rokkoncertu vai sporta spēli, vai arī pūļa efekts veidojas stihiski. Vēl pūļa efekts tiek izmantots, gan uzkurinot sporta spēļu un koncertu skatītājus, gan tad, ja cilvēki ir ar kaut ko neapmierināti un sabiedrībā ir gadiem nerisinātas problēmas. Tas attiecināms uz protestiem ASV, kur rasu attiecības ir sens un sāpīgs jautājums. Uzplēšot strutojošu augoni, iespējams izsaukt tādus spēkus, kas nav kontrolējami un ir bez racionālas rīcības, piemēram, daudzviet notikusī pieminekļu demolēšana. Protesti ASV nav jaunums, plaši nemieri notika savulaik arī pēc Martina Lutera Kinga slepkavības un citiem gadījumiem. Vēl var pieminēt citu ASV fenomenu – linča tiesa, kas paredz spriest tiesu tūlīt un tagad. Arī te ir nozīme pūļa efektam, jo, rīkojoties individuāli un izvērtējot rīcību racionāli, piekaušana vai nomētāšana ar akmeņiem nemaz nenotiktu. Sabiedrībā pastāvošo nevienlīdzību var atrisināt paaudžu, nevis vienas dienas laikā, un ir jābūt gribai. Bet kādas vēsmas pūļa uzvedības sakarā bijušas novērotas Latvijā? 1985. gada 6. jūlijs, pēc grupas „Pērkons” koncerta Ogres estrādē grupas fani izdemolēja vilciena vagonus, un grupas darbība uz laiku tika aizliegta. Vagonu demolēšana kā protests pret padomju iekārtu? Varbūt par skaļu teikts, bet visticamāk, ka mūzikai un pūlim nozīme bija gan. Bet viens no jaunāko laiku notikumiem neapšaubāmi ir 13. janvāra Vecrīgas nemieri 2009. gadā, saukti arī par Bruģa revolūciju, kas parādīja sabiedrības neapmierinātību ar ekonomisko situāciju Latvijā. Tomēr Aija Zobena norāda, ka kopumā latvieši ir grūti izprovocējami, un te zināmu lomu varētu spēlēt arī ziemeļnieciskā kultūra.
Vasara ir laiks, kad virs galvas mums tiek piedāvātas aizvien jaunas izrādes, jo pelēkās svina debesis ir nomainījis zils debesu jums, kur tad mākoņi saveļas visdažādākajās formās. Pēdējā laikā arī sociālajos tīklos cilvēki publicē dažādu, agrāk neredzētu formu mākoņu fotogrāfijas un ir nedaudz pārsteigti. Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidrojam, kā un kāpēc mākoņi rodas, kā tie atšķiras un kā tos var vai nevar ietekmēt cilvēks. Stāsta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītājs Andris Vīksna un fizikas skolotājs Valdis Zuters. Kā veidojas lodveida zibens? Zibens šautras debesīs būs redzējis katrs, bet, ja runājam par lodveida zibeni, tik precīzu datu gan nav. Drīzāk ir atsevišķu aculiecinieku vērojumi, piezīmes no zinātnes vēstures lappusēm un pat mākslas darbi ar mirdzošu lodi. Šī lode var parādīties debesīs, bet citu reizi - ripot pa zemes virsu dažādos lielumos un dažādās krāsās. Kāpēc zibens var veidoties lodveida formā un vai tas cilvēkiem uz zemes būtu bīstams, skaidro Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes lektors un lāzera centra pētnieks Artūrs Mozers. Lodveida zibens teorētiski varētu veidoties mājās, kamēr darbojaties virtuvē, tomēr pētnieks norāda, ka elektriskajiem laukiem, kuros uzkrātos elektriskais lādiņš no mājās esošām ierīcēm, jābūt pietiekami lieliem, lai rastos lodveida zibens. Visticamāk, ka interneta rūteris mājās šādu elektrisku lauku neradīs. Bet lodveida zibens parādība ir konstatēta arī lidmašīnas iekšpusē, un Artūrs Mozers piemin divus konkrētus gadījumus. Vienā no tiem lidmašīna lidoja cauri mākoņiem negaisa laikā, kad bija spēcīga zibeņošana, un šeit tad ārējie apstākļi sekmējuši lodveida zibens rašanos; otrā gadījumā negaisa nebija, taču veidojās migla. Ziņas par lodveida zibens parādību saistītas arī ar traģisku notikumu 18. gadsimtu vidū, kad Pēterburgā, Krievijā, eksperimenta laikā ar lodveida zibeni saskāries zinātnieks Georgs Vilhelms Rihmanis. Lodveida zibens turpina nodarbināt zinātnieku un pat radošās jomas pārstāvju prātus. Starp citu, šo parādību ar tieši tādu nosaukumu „Lodveida zibens” savā darbā atainojis izcilais latviešu gleznotājs Auseklis Baušķenieks 1982. gadā. Artūrs Mozers ir pārliecināts, ka kādā brīdī mīkla, kas saistīta ar lodveida zibens novērojumiem, tiks atminēta.
Sociālie tīkli ļauj gana ātri uzzināt, ka šur tur mežā salasāmas jau pirmās bekas, tuvojas gaileņu sezona un tūlīt, tūlīt jābūt arī meža zemenītēm. Pēcāk jau būs pieejamas meža avenes un mellenes, no kurām pēdējās kļuvušas arī par būtisku Latvijas eksporta preci. Un vēl pēc tam jau laiks rudens veltēm. Pastāv uzskats, ka Latvijas iedzīvotāji ir gana čakli meža velšu lasītāji, lai gan precīzu datu par to trūkst. Skaidrs gan ir tas, ka mūsu stratēģijas - kā un kāpēc mēs ejam mežā, lai lasītu sēnes un ogas, atšķiras un šīs prakses ir arī pētnieku uzmanības lokā. Ko var uzzināt, skaidrojot, kāpēc un kā cilvēkiem vajag ogot un sēņot, atklāj Baltijas studiju centra vadošais pētnieks, pēcdoktorants Miķelis Grīviņš. Dabas muzeja pētnieki atklājuši retu orhideju sugu - garlapu cefalantēru Pirms pāris dienām Latvijas Dabas muzejs izziņoja priecīgu jaunumu - šī gada 5. jūnijā Dabas muzeja botāniķes Līvānu novada Turku pagastā atradušas Latvijā ļoti retu orhideju sugu - garlapu cefalantēru. Garlapu cefalantēra sastopama skrajos, saulainos lapkoku mežos, krūmājos un meža pļavās. Zied maijā un jūnija sākumā. Ilgus gadus tika uzskatīta par izzudušu. Dabas pētnieki iet dabā meklēt augus pēc trim metodēm- viena, kad dodas uz konkrētu vietu, kur ir zināma atradne, otra metode, kad pētnieki vienkārši dodas nezināmā virzienā un vietā un cer kaut ko uziet un trešā metode, kad meklējot citus augus atrod ko retu un interesantu – tā savas darba metodes izskaidro Latvijas Dabas muzeja botāniķe Lauma Miķelsone-Šibeika, kura jūnija sākumā kopā ar kolēģi uzgāja garlapu cefalantēru – ļoti retu savvaļas orhideju sugu. Laumas kabinetā varu apskatīt datorā ievietotu attēlu, jo augs ir ļoti rets, ļoti aizsargājams un tāpēc pētnieces to tikai nofotografēja – garam šaurām lapām un uz kātiņa rindā balti apaļi ziedi sarindojušies, kā teikusi Laumas kolēģe – kā tādi putniņi satupuši. Tiešām, ieskatoties vērīgāk, atgādina resnus mazputniņus uz zara. Kā teic Lauma Miķelsone-Šibeika, nevar apgalvot, ka šī suga Latvijā būtu izzudusi, jo jau agrāk dabas pētnieki šo augu ir uzgājuši. Taču tas ir noticis ļoti reti.
loading
Comments 
Download from Google Play
Download from App Store