DiscoverZināmais nezināmajā
Zināmais nezināmajā
Claim Ownership

Zināmais nezināmajā

Author: Latvijas Radio 1

Subscribed: 812Played: 16,486
Share

Description

Populārzinātnisks radiožurnāls, kas aptver dažādas zinātnes nozares, izzina dabu, ekoloģiju, ģeogrāfiju, ornitoloģiju, zooloģiju, astronomiju, arheoloģiju, vēsturi, ielūkojas zinātnes un tehnikas sasniegumos, izcilu personību dzīvē un darbībā. Īpaša uzmanība veltīta latviešu zinātnieku sasniegumiem pasaulē un Latvijā.
Katrā raidījumā kopā ar pētniekiem iztirzājam „galveno tematu”, uz sadarbību aicinot arī savus klausītājus, vai kā citādi uzklausot cilvēku viedokļus un jautājumus.
753 Episodes
Reverse
Aizvien biežāk arī raidījuma Zināmais nezināmajā ēterā runājam par dabas daudzveidības samazināšanos un to, kādas sugas mūsu dabā vairs nav sastopamas. Tomēr dabas pētnieki aizvien atrod arī ko jaunu un līdz šim Latvijā neredzētu. Par atklājumiem dabā stāsta Latvijas dabas muzeja pārstāvji - vecākais entomologs Uģis Piterāns un vecākā mikoloģe Inita Dāniele.   Ezerrieksta daba un untumi Pirms vairākiem tūkstošiem gadu peldošais ezerrieksts bija izplatīts visā Latvijā, un cilvēki to labprāt lietoja uzturā. Gan klimata pārmaiņu, gan cilvēka darbības rezultātā šobrīd ezerriekstu iespējams atrast vien četrās vietās Latvijā, taču pavisam nesen zinātniska darba rezultātā pētniekiem jaunatklājums bijusi ezerrieksta fosilija Saukas ezerā. Ezerrieksta dabu un untumus skaidro Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētniece Linda Uzule. Peldošais ezerrieksts ir relikta auga suga. Ko tas nozīmē? Dabā tas saglabājies no seniem laikiem, un šādas reliktas augu sugas Latvijā ir vairākas. Ezerrieksts ir augs ar neparastas formas augli, izvēlīgs attiecībā uz dzīves vidi, un, lai gan tā ziedu laiki jau sen beigušies un Latvijā ir vien dažas ezerrieksta atradnes, augs pētniekiem mēdz sagādāt pārsteigumus arī mūsdienās. Par ezerrieksta izmantošanu pārtikā senatnē var spriest pēc arheoloģiskajiem izrakumiem un paleobotāniskajiem pētījumiem, kuros ezeru krastos kopā ar oglītēm atrastas ezerriekstu makroskopiskās atliekas vai arī ezerrieksta klātbūtni var novērot putekšņu analīzēs. Iespējams, ezerriekstus vārīja vai kādā citā veidā termiski apstrādāja. Turklāt mūsu senčiem ragaino augļu zvejošana no ūdens lielas problēmas visticamāk nesagādāja – ezerrieksts neauga dziļāk par vienu līdz diviem metriem, un tas ir tiešā veidā saistīts ar to, ka auglim nepieciešamas augstas temperatūras. Nesen Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Hidrobioloģijas laboratorijas pētnieki, veicot ikmēneša braucienu uz Saukas ezeru Viesītes novadā un ievācot gruntī un uz tās mītošo bezmugurkaulnieku paraugus, no ūdens izcēluši negaidītu atradumu - ezerrieksta fosiliju. No vienas puses, nevarētu teikt, ka pilnīgi nejaušs atradums, jo Saukas ezers pētīts apzināti projekta "LIFE GOODWATER" ietvaros, lai Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra vadībā uzlabotu ūdens kvalitāti visos Latvijas upju baseinu apgabalos. Bet, no otras puses, izzvejotā fosilā forma ir pārsteigums, jo projekta mērķis nav bijuši tieši ezerrieksta meklējumi. Šobrīd tas ļauj secināt – ezerrieksts Latvijā kādreiz audzis Saukas ezerā. Arī Saukas ezers ir aizsargājama teritorija, un, tā kā ezerā ieplūst pārāk daudz fosfora, kas ir augu barības viela un veicina aizaugšanu, tad arī veikta konkrētā apsekošana.
Turpinot stāstus par vardarbību ģimenē, pievēršamies pavisam konkrētai pieredzei - proti, vai un kā karadarbība un dalība dažādās militārās misijās ietekmē cilvēku? Cik tāls ir ceļš no varonības līdz vardarbībai? Droši vien vismaz daļēju atbildi varam gūt, pētot karavīru dzīves stāstus. Kas notika ar karavīriem pēc Latvijas neatkarības cīņām? Tiesībsargājošo iestāžu arhīvi vēsta, ka liela daļa no viņiem nostājās arī uz noziedzības takas. Vai un kā tas, ka esi bijis karavīrs un pieredzējis karu, veicina vardarbību? Ko mēs zinām par Latvijas karavīru spēju tikt pāri kara pieredzei agrāk un kā ar karavīriem Latvijā un pasaulē strādā mūsdienās, lai pēc misijām mājās atgrieztos aizvien cilvēki, ne varmākas, skaidro Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieks, Latvijas Nacionālās aizasrdzības akadēmijas vecākais pētnieks Kārlis Dambītis un Rīgas Stradiņa Universitātes profesors, Psihiatrijas un narkoloģijas katedras docētājs, Militārās medicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Māris Taube. Māris Taube skaidro, ka posttraumatiskā stresa sindroms ir raksturīgs militārpersonām, jo viņi atrodas dzīvību apdraudošās situācijas, visu laiku atrodas stresa situācijā, spriedzē, visu laiku ir apdraudējums dzīvībai, kas ir nopietns. "Cilvēks atrodas spriedzes situācijā kādu laiku, izolācijā, militārā režīmā, atgriežoties ir dabīgās reakcijas, aizsargmehānismi, viņš izlādējas," norāda Māris Taube. Mūsdienās pie karavīriem, kas dodas misijās uz pasaules karstajiem punktiem kapelāni, medicīnas darbinieki, psihologi, lai sagatavotu atgriezties ikdienas dzīvē. "Taču joprojām ir tā, ka cilvēki atgriežas, ir šī izlāde, alkohola lietošana, azartspēles. Tie ir būtiski faktori," norāda Māris Taube. "Ir arī attiecībās, ģimenē virkne problēmu. Tā ir kā izlāde, piedzīvojumu meklēšana." Pētnieks norāda, ka ar militārpersonām rūpīgi strādā, bet lielāka problēma ir veterāni. Viņš atsaucas uz ASV pieredzi, kur daudz strādā ar veterāniem, bet arī Latvijā ir dažādas veterānu kopas, piemēram, Afganistānas kara veterāni, un daudz nezinām par  viņu veselību, ir daudz, ko strādāt. "Viens ir ka lieto alkoholu, bet otrs - sāk iesaistīties kādās kriminālās situācijās. Tas ir ļoti bīstami," atzīst Māris Taube. Lai palīdzētu karavīriem, kas atrodas misijā, nav viena risinājuma un viennozīmīgas atbildes. Fundamentālisms Fundamentālisma definīcija skan šādi - tā ir konservatīva reliģiskā kustība, kurā iesaistītie cilvēki uzskata, ka ikviens svētajos rakstos rakstītais vārds ir skaidrojams burtiski. Trāpīgāku skaidrojumu šim jēdzienam ir devis Romas pāvests Francisks, sakot, ka fundamentālisms ir "visu reliģiju slimība". Šodienas fundamentālisma redzamākā seja ir islāma radikālisti, taču skatot plašāk ir jārunā ne tikai par reliģisko fundamentālismu. Viena patiesība, viens risinājums visām problēmām, brutāla attieksme uz kritiku - tie ir daži faktori, kas raksturo fundamentālistu uzskatus, skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs un kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters.
Šobrīd ļoti labi zinām, kas ir dažādu pārtikas produktu sastāvā, ko varam iegādāties. Visām sastāvdaļām ir jābūt rūpīgi uzskaitītām. Taču citādi ir nepārtikas precēm - sadzīves tehniku, apģērbu, bērnu rotaļlietām un visu citu. Kā zināt, kas ir pašu džempera vai radio sastāvā? Kas šobrīd ir tās kaitīgās vielas, kam tiek pievērsta īpaša nozīme un kāda ir ražotāju atbildība, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Baltijas Vides foruma vides eksperte Līga Pakalna un Patērētāju tiesību aizsardzības centra Preču un pakalpojumu uzraudzības departamenta direktore Linda Rinkule. Pētījumi palīdzēs rasties viedajiem ceļiem Optisko šķiedru diametrs pielīdzināms cilvēka matam, tāpēc pētniekiem tās nav ar aci ieraugāmas. Tajā pašā laikā optiskām šķiedrām un impulsiem, kas pa tām pārvietojas, ir būtiska nozīme, lai iegūtu informāciju par temperatūras, spiediena un citām ietekmēm uz pilsētas ceļiem. Turklāt darbu ar šķiedrām iespējams vadīt arī daudzu kilometru attālumā. Radīt tehnoloģiju, kas būtu nepieciešama ne tikai universitātei, bet arī industrijai. Šāda iecere ir Rīgas Tehniskās universitātes lektoram, pētniekam un industriālajam doktorantam Jānim Braunfeldam, un šobrīd, izstrādājot disertāciju, iecere pārtop praksē. Zinātnieku interesē optiskās šķiedras, un daudzi par tādām būs dzirdējuši saistībā ar informācijas vai datu pārraidi, piemēram, lai būtu piekļuve internetam. Jānis Braunfelds optisko šķiedru izmanto sensoru risinājumiem, lai veiktu uzraudzību ceļiem un tiltiem un novērotu, kā tos, piemēram, ietekmē spiediens, temperatūra, deformācija, mitrums. Viņš stāsta par optisko šķiedru un impulsu nozīmi, lai apsekotu izmaiņas uz ceļiem un radītu viedos ceļus. Pētījuma ietvaros tiek strādāts gan pie tā, lai attālumu mērījumiem starp divām vietām varētu palielināt un sasniegt, piemēram, 50 kilometru distanci, gan arī aizsardzības mehānismiem optiskajām šķiedrām jeb smalkajiem stikla diegiem. Disertācijā tiek strādāts ar temperatūras un deformācijas pētījumiem, taču tiek analizēti arī citi parametri, piemēram, mitruma daudzums gruntsslāņos. Un, tā kā ar risinājumiem viedajiem ceļiem strādā arī uzņēmums “Latvijas Mobilais telefons”, tad gan šīs, gan Jāņa Braunfelda disertācijas ietvaros izstrādātās tehnoloģijas vēlāk varētu veiksmīgi savienot kopā.
Šodien raidījumā runājam par tādu ierastu ziemas sezonas sabiedroto kā gripas vīrusu. Citus gadus gripa ir galvenais vīrusu sezonas varonis, šogad situācija ir mainījusies – mediju un sabiedrības uzmanības fokusā ir Covid-19. Par to, ko varam gaidīt no gripas šogad un kā mums jau gana pazīstamais vīruss šajā sezonā ir mainījies, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro infektologs, hepatalogs, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Infekciju uzraudzības dienesta vadītājs un Rīgas Stradiņa Universitātes  docētājs Māris Liepiņš. Pēta, kā jūtas cilvēki darba vietās Covid-19 ierobežojumu laikā Uz tumša fona redzami sīki krāsaini kustīgi punktiņi – tik vienkārši izskatās  Elektronikas un datorzinātņu institūta speciālistu izstrādātā sistēma, kas saucas „Malas  sistēmas prototips”, kas saglabājot cilvēku privātumu ar video iekārtām var noteikt cilvēku atrašanās vietu un pētniekiem nodrošināt uzticamu informāciju par attālumu starp cilvēkiem telpās laika griezumā. Tas ir viens no valsts pētījumu projektiem saistībā ar Covid-19 un citu nākotnes epidēmiju uzraudzību, kontroli un ierobežošanu. Nesen šādu iekārtu institūta darbinieki izmēģināja Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā  un tuvākajā  laikā to testēs kādā ražotnē un arī operas namā. Tas tiek darīts, lai  noteiktu, kā konkrētas darba vietās – mācību vai kultūras iestādēs, slimnīcās un ražotnēs – cilvēki ikdienā pārvietojas. Plašāk par to stāsta Elektronikas un datorzinātņu institūta pētnieks Krišjānis Nesenbergs. Šajā projektā ir iesaistīti arī citu pētniecisko iestāžu darbinieki un speciālisti. Kā cilvēki, kas strādā minētajās vietās – konkrēti skolā un ražotnē – jūtas savā darba un mācību vidē, vai skolēni uzskata skolu par drošu vietu šajā pandēmijas laikā un kas būtiski ir ražotnes darbiniekiem, stāsta Latvijas Universitātes  Medicīnas fakultātes docente un pētniece – antropoloģe Zane Linde-Ozola. Pagaidām ir iegūti daži dati, pilnīgāku ainu varēs iegūt, kad pētījums šī gada beigās noslēgsies. Jau tagad ir skaidrs, ka minētajās darba vietās tur strādājošie justos drošāk, ja ierobežojumi un aizliegumi būtu piemēroti viņu konkrētai  darba videi, jo šobrīd tie ir pārlieku vispārīgi.  Tāpat cilvēkiem šādās vietās būt nepieciešams emocionāls atbalsts, lai viņi justos droši, norāda speciāliste.
Viena no tēmām, par kuru Latvijas vēsturē trūkst godīgas sarunas, ir stāsts par vācbaltiešiem un to, kāpēc viņi lielā mērā ir tikuši izslēgti no latviešu vēsturiskās atmiņas. Vēlme šo nosacīto tukšumu aizpildīt bijusi arī viena no tikko iznākušās grāmatas “Latvieši, vācbaltieši un Krievija. Polemiska saruna” autoru motivācijām. Par mītiem saistībā ar vācbaltiešiem saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Kāpēc aizvien tik maz runājam par vācbaltiešiem. Kāpēc viņi lielākoties tiek asociēti ar ļaunajiem baroniem un kāpēc līdz pat 1940. gadam latviešu par savu galveno draudu uzskatīja Vāciju nevis Krieviju, vērtē vēsturnieks Gints Apals, kurš ir arī viens no grāmatas “Latvieši, vācbaltieši un Krievija. Polemiska saruna” autoriem. Izdevniecība "Aminori" ir uzsākusi izdot populārzinātnisku grāmatu sēriju "Latvijas vēstures mīti un versijas", kas tapusi kā žurnālista Māra Zandera polemiskas sarunas ar profesionāliem vēsturniekiem par Latvijas vēsturē strīdīgām un maz cilātām tēmām. Vēstures zinātņu doktora, diplomāta Ginta Apala grāmata “Latvieši, vācbaltieši un Krievija. Polemiska saruna” ir viens no pirmajiem sērijas izdevumiem. Izcili zinātnieki, kuri nākuši no Latvijas Sagaidot Latvijas 102. dzimšanas dienu, klājā laista grāmata  "CEĻŠ UZ IZCILĪBU. Latvijas izgudrotāji pasaulē". Datorzinātnieks Andris Padegs, hologrāfijas celmlauzis Juris Upatnieks,  pīpes konstrukcijas  izveidotājs Kārlis Pētersons, Estere Sāns-Takeuči, kura izveidojusi ilgstoši strādājošu bateriju  sirds stimulatora nēsātājiem,  un vēl virkne citi, kuru nopelni ir apkopoti šajā grāmatā. Ar  grāmatu „CEĻŠ UZ IZCILĪBU. Latvijas izgudrotāji pasaulē" iepazīstina tās teksta autore – žurnāliste Ilze Grīnuma.
Rudens un ziemas sezonā, kā jo sevišķi Covid-19 pandēmijas laikā jautājums par to, vai un kā stiprināt imunitāti, lai pretotos šim un citiem vīrusiem, kļūst aizvien aktuālāks. Vai un kā vajadzētu imunitāti stiprināt un kādos gadījumos spēcīga imunitāte ir drīzāk drauds, ne palīgs? Netrūkst arī dažādu mītu par to, kas un kā būtu jādara, lai nesaslimtu. Kāds ir, ja tā var teikt, imunitātes CV, skaidro Rīgas Stradiņa Universitātes asociētā profesore Bioloģijas un mikrobioloģijas katedras docētāja Inese Mihailova. "Imunitāti par daudz stiprināt nevar. Ja imunitāte ir pārāk vāja, tas ir imūndeficīts. Šādā situācijā cilvēks biežāk slimo ar infekcijām. Piemēram, iesnas, kakla sāpes var būt četras reizes gadā," skaidro Inese Mihailova. "Tāda jēdziena - pārmērīgi stipra imunitāte - praktiski nav. Runā par slimībām par nepareizu imūnās sistēmas regulāciju." Runājot par Covid infekciju, profesore norāda, ka neskatoties uz to, ka bērniem ir relatīvi sliktāka imunitāte, viņi neslimo ar šo infekciju, bet saslimst gados vecāki cilvēki. "Jādomā, ka imunitāte ir viena lieta, bet otra - ir daudz citi riska faktori, tas ir vecums, diabēts, arteriāla hipertenzija, aptaukošanās, kas ir atsevišķi riska faktori un, acīmredzot, ir saistīti ar šī vīrusa spēju savādāk ievainot cilvēka organismu ar tādu saistīšanas vietu palīdzību, kuras bērniem nav. Bērni pārnēsā slimību, izplata iespējami, bet paši slimo viegli vai neslimo vispār," atzīst Inese Mihailova. Nav tādu vitamīnu, kuri nebūtu svarīgi cilvēka organismam, jo imunitāte ir daudzveidīgas organisma reakcijas. Pētījumi rādam, ka īpaši svarīgi ir A, D, C vitamīni un B grupas vitamīni. Tie ir vitāli nozīmīgi cilvēka organisma imūnām reakcijām.
Raidījumā Zināmais nezināmajā stāstām par dažiem Latvijas zinātnieku pētījumiem, kam pievērsties mudinājusi Covid-19 pandēmija. Vai un kāda ir liekā svara saistība ar Covid-19? Un vai vīrusa izplatību un saslimšanu ietekmē citi faktori, piemēram, etniskā piederība un dzimums? Vai ir pamats domāt, ka cilvēki, piemēram, cilvēki Latvijā ar Covid-19 slimo citādi nekā Ķīnā. Vismaz daļa atbilžu ir Latvijas Universitātes asociētajam profesoram Indriķim Kramam, kurš pavisam nesen par šo tēmu arī publicējis pētījumu. Latvijas zinātnieki izstrādājuši uzkopšanas robotu Ar datorredzi apveltīts  agregāts spēs ieraudzīt  durvis, to rokturus, logus un citas vertikālas virsmas un  tās dezinficēt – tā izskatīsies jaunais uzkopšanas robots, kuru ir izstrādājuši mūsu zinātnieki. Stāsta Rēzeknes Tehnoloģu akadēmijas profesors, Metālapstrādes un mehatronikas pētnieciskā  centra  direktors Andris Martinovs un  Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes dekāns, profesors Agris Ņikitenko. „Iedomājieties I-robotu, jeb robotu putekļu sūcēju, tikai daudz lielāku un aprīkotu ar papildus iekārtām,” tā pirms kāda laika kolēģiem “Rīta Panorāmā” stāstīja profesors Agris Ņikitenko no Rīgas Tehniskās universitātes. Šī ierīce – industriāla uzkopšanas iekārta, kas ir automatizēts un robotizēts aprīkojums gaisa un virsmu dezinfekcijai jau tika izgatavots krietni agrāk citos projektos, bet tagad, sākoties Covid-19 pandēmijai šis robots tika aprīkots ar papildus iekārtām un mehānismu, piemēram, automātiskām sprauslām, kas izsmidzina dezinfekcijas šķīdumu. Ierīce, tā teikt, tiek apmācīta, lai tā atpazītu virsmas, kuras ir jāapsmidzina. Rēzeknes Tehnoloģiju augstskolas speciālisti ir tie, kas strādā pie šīm smidzināšanas iekārtām, tāpēc sazināmies ar Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas profesoru, Metālapstrādes un mehatronikas pētnieciskā centra direktoru Andri Martinovu. Viņš stāsta, kā šis robots darbojas un kādu aprīkojumu tam gatavo Rēzeknē. Minētais robots ir tapis valsts pētījumu programmu projekta Covid-19 seku mazināšanai ietvaros, decembra sākumā ir paredzēts šo uzkopšanas robotu testēt un tad jau nākotne rādīs, cik ātri robots parādīsies lietošanā. Šis robots ir tapis sadarboties vairāku organizāciju pārstāvjiem: RTU tiek izstrādāta visa vadības sistēma un Elektronikas un datorzinātņu institūtā veido aparāta tehnisko redzi. Kā šāds aparāts var redzēt, kur, piemēram, atrodas durvju rokturi vai citas virsmas, kas robotam ir jāapsmidzina ar dezinfekcijas šķīdumu, skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes dekānu, profesoru Agris Ņikitenko.
Viens no vardarbības cēloņiem var būt empātijas trūkums. Mūsdienās gana bieži datorspēles un viedierīču lietošana tiek raksturotas kā tādas, kas var traucēt bērnu attīstību un arī pieaugušo pasaulē bieži dzirdam, ka visa tā ir krietni par daudz. Tomēr, kā izrādās, šādas spēles var arī pozitīvi ietekmēt smadzeņu attīstību un attīstīt empātiju. Kā veidojas empātija un kāda ir tās saistība ar agresiju un tieksmi pret vardarbību, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro attīstības psiholoģijas speciāliste, Latvijas Universitātes asociētā profesore Anika Miltuze. "No cilvēka empātijas ir atkarīgs, vai konkrētā situācijā viņš palīdzēs citiem cilvēkiem, vai nē," skaidro Anika Miltuze. "Ir daudz pētījumu, kas parāda, ka empātija ir cieši saistīta ar agresiju. Jo cilvēks ir empātiskāks, jo viņam būs mazāk agresīva uzvedība. Ja es sāpinu kādu un daru kādam pāri, un redzu, ka šis cilvēks cieš, jo esmu empātiskāks, jo tas mudinās nedarīt nākamreiz pāri vai izlabot pāridarījumu.  Empātijas trūkums pētījumos daudz saistās ar antisociālu uzvedību, pāridarošu uzvedību. Viens no viens no veidiem, kā mazināt agresīvu uzvedību, ir veicināt agresoru empātiju," norāda Anika Miltuze. Runājot par to, kā veicināt empātiju Anika Miltuze atzīst: "Piemēram ir liels spēks. Nestrādās tas, ka teikšu bērnam, ka vajag palīdzēt citiem, bet darīšu pāri. Tas ir jāredz." "Ģimenē, pirmām kārtām, tas ir stāsts par vecāku piemēru. Ja bērns redz, ka vecāki rūpējas par saviem vecajiem vecākiem, izrāda gādību, bērns to skatās un saprot, ka šis ir tas uzvedības modelis, ko varu mācīties," norāda Anika Miltuze. "Ja bērnam ir piemērs, ka ejot pa ielu kāds cilvēks ir pakritis, ja vecāki demonstrēs, ka apstājas, viņi izsauc palīdzību, bērns redz šo palīdzošo uzvedību un mācās." "Otrs svarīgs moments ir palīdzēt bērnam saprast, kā citi cilvēki jūtas. Arī skaidrot, kā citi jūtas, ja tu dari tā, vai nedari tā. Tas ļoti labi strādā situācijā, kad viens bērns otram ir atņēmis mantiņu un pirmais raud. Bieži vien, ka bērns atņem otram rotaļlietu, viņš pats var satraukties, ieraugot, ka otrs sāk raudāt, bet viņš varbūt nesaprot šo sakarību. Tāpēc svarīgi, ka iesaistās pieaugušais, kurš skaidro par cita cilvēka jūtām," turpina speciāliste. Tāpat empātiju attīsta mazie ikdienas darbiņi mājās - rūpes par mājdzīvniekiem, augiem. "Datorspēļu izmantošana empātijas veicināšanai ir šobrīd labs atklājums un prakse. Bērni var spēlēt empātiju rosinošas spēles, sākot no nelieliem elementiem - palīdzēt trusītim iziet labirintu un nonākt pie burkāna. Tā arī ir palīdzēšana," vērtē Anika Miltuze. Protams, jāņem vērā, ka spēļu industrija ir plaša un dažāda un ir spēles, kas tieši pretēji veicina agresiju. Attālināta  psiholoģiskā palīdzība, iespējams, kļūs par ierastu pakalpojumu Izrādās, ka attālinātas psihologa un psihoterapeita konsultācijas pasaulē notiek jau kopš 2013. gada. Bet Covid-19  uzliktie ierobežojumi ir palielinājuši šo iespēju - sniegt un saņemt  psiholoģisku palīdzību attālināti. Kādas ir šīs tendences pasaulē un Latvijā un kāda ir šo pakalpojumu specifika, stāsta Rīgas Stradiņa Universitātes docētāja, praktizējoša klīniskā un veselības, izglītības un skolu psiholoģe Zane Gulbe. Protams, šī gada laikā Covid-19 pandēmijas iespaidā daudzi pārgāja uz attālinātu strādāšanu un izglītošanos, taču jau krietni agrāk, pateicoties tehnoloģu attīstībai, daļa cilvēku izmantoja iespēju mācīties un strādāt neizejot no mājas. Tāpēc Rīgas Stradiņa Universitātes docētāja, praktizējoša klīniskā un veselības, izglītības un skolu psiholoģe Zane Gulbe uzsāka pētījumu par attālinātu psiholoģisko palīdzību. Attālinātu psiholoģisku konsultāciju sniegšanas tendence pieaug un kā Zanei Gulbei atbildēja vairāki viņas kolēģi, arī pēc pandēmijas beigām viņi turpinās konsultēt gan klātienē, gan arī attilināti, jo ir arī pieaudzis pieprasījums tieši pēc šāda veida saziņas ar speciālistu.
Apģērbu ražošana atstāj būtisku ietekmi uz vidi, sākot no dažādu šķiedru ražošanas līdz cilvēku paradumiem un industrijas biznesa mērķiem, kas ļāvuši attīstīties ātrās modes konceptam. Tekstilražošanas industrija šobrīd rada lielāku piesārņojumu pasaulē, nekā aviācija un kuģniecība. Kā būt jāmainās tekstila ražošanai un kāds apģērbs nākotnē varētu būt "viszaļākais", raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Pasaules dabas fonda Latvijā direktors Jānis Rozītis un Rīgas Tehniskās universitātes Dizaina un tehnoloģiju institūta zinātniskā asistente Linda Austra Ārende. Lagūnu pētniecība Latvijā Lagūnas ir seklas iesāļas ūdens tilpnes jūras malās, kas no jūras ir atdalītas ar smilšu vai akmens joslu, bet ne visas jūras krastā redzamās peļķes var par tādām uzskatīt, skaidro pētnieki. Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Vides zinātnes nodaļas pētniece Linda Dobkeviča kopā ar kolēģiem šajā vasarā sāka īstenot projektu „Lagūnu ekoloģiskās kvalitātes novērtējums”. Rezultāti būs zināmi nākamā gada septembrī, bet līdz tam noskaidrojam, cik un kādas lagūnas ir Latvijas teritorijā. Vārds lagūna ir cēlies no latīņu valodas vārda “lacuna”, kas nozīmē – ezeriņš. Pēc Lindas dotā apraksta varam domāt, ka visas pludmalē sastopamās siltās seklās peļķes, kurās parasti patīk plunčāties bērniem, ir nule minētās lagūnas, tomēr tā nav tiesa, lai iegūtu lagūnas statusu, šādām ūdenstilpēm jāatbilst vairākiem citiem kritērijiem. Šobrīd pastiprinātā interese par konkrētam lagūnām Mērsragā un Randu pļavās Salacgrīvas novadā ir saistīta ar pētījumu, kurā piedalās LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Vides zinātnes nodaļas un LU Bioloģijas institūta Hidrobioloģijas laboratorijas pētnieki. Šajā projektā zinātnieki analizēs lagūnu ūdens ķīmisko sastāvu, gan tur mītošos augus un dzīvniekus un tādējādi tiks iegūti dati par sastopamo sugu sastāvu un daudzveidību. Kā uzsver pētnieki - līdz šim Latvijā šādi kompleksi pētījumi nav veikti, un iegūtā informācija būtiski papildinās zināšanas par lagūnu dabas vērtībām.
Nesen par Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Gada zinātnieku 2020. gadā ir atzīts Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes (MLĶF) dekāns profesors Māris Turks un tas nu ir svarīgs iemesls, lai aicinātu pētnieku arī mūsu studijā un runātu par pētījumiem, kas izpelnījušies šādu kolēģu novērtējumu. Veikts pētījums par ražošanas sektoru ietekmi uz notekūdeņu attīrīšanas procesu Apzināt potenciālos ražošanas sektorus, kas var ietekmēt notekūdeņu attīrīšanas procesus, kā arī meklēt risinājumus, lai šo ietekmi pēc iespējas mazinātu. Ar šādiem izvirzītiem mērķiem starptautiskā Baltijas jūras reģiona līmenī izgaismota problēma, proti, itin bieža situācija, kad notekūdeņu attīrīšanas iekārtām ir papildus slodzes attīrīt rūpnieciskos notekūdeņus. Projekta ietvaros situācija izpētīta Somijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Polijā un Kaļiņingradā, un, projektu veidojot, jau bija aplēses par ražošanas nozarēm, kas varētu radīt ietekmi uz kopējo notekūdeņu sistēmu. Situāciju plašāk skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens pētniecības un vides biotehnoloģiju laboratorijas vadošais pētnieks Sandis Dejus. Projekta ietvaros Latvijā izveidotas notekūdeņu priekšattīrīšanas iekārtas piena pārstrādes uzņēmumā “Latvijas piens”, jo līdz šim, ražojot piena produktus, tīklā tika novadīti augstas koncentrācijas notekūdeņi, un Jelgavā bija problēmas ar notekūdeņu attīrīšanu. Šobrīd slodze uz Jelgavas pilsētas attīrīšanas iekārtām ir samazināta. Bet to, ka dažkārt par lielām finansēm daudz svarīgākas ir zināšanas un komunikācija, pierāda vēl kāds labās prakses piemērs no aizvadītā projekta. Sandis Dejus min gaļas pārstrādes uzņēmumu Igaunijā, kurš pēc intervijas ar projekta īstenotājiem mainījis savu ražošanas procesu, lai ražošanas procesā radītos asiņu atkritumus, kurus iepriekš novadīja notekūdeņos, izmantotu jauna produkta ražošanai.
Profesors Andris Jumtiņš nule kā saņēmis Paula Stradiņa balvu par izcilu ieguldījumu ortopēdijā. Tas mudināna arī mūs pievērsties pētījumiem ortopēdijā un skaidrot, kas ir tie jautājumi, uz kuriem zinātnei šajā jomā aizvien nav atbilžu. "Tas ir ļoti augsts novērtējums manam darbam. Tas ir augstākais apbalvojums ķirurģijā Latvijā," atzīst Andri Jumtiņš. "Pauls Stradiņš teicis, ka medicīna ir arods, zinātne un māksla. Ceru, ka man ir izdevies katrā no šiem punktiem iedot kaut mazumiņu." “Rokas nomazgāji?” izstāde atgādina - rokas mazgāt vajag “Rokas nomazgāji?” - tas ir jautājums, ko Covid-19 pandēmijas laikā cilvēki noteikti būs sākuši cits citam uzdot aizvien vairāk. Taču ar šādu pašu nosaukumu interesentus aicina arī izstāde Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Tā iepazīstina ne tikai ar pašreizējās globālās situācijas saistību ar roku mazgāšanu, bet arī higiēnas vispārīgo nozīmi, vēsturi un dažādu infekciju izplatīšanos. Nereti, pieminot vārdu “viduslaiki”, tiek runāts par netīrību, nemazgāšanos un slimību izplatīšanos. Jā, tā tas bija, naktspodu saturs un viss cits tika izgāzts vienuviet, taču nebūtu pareizi uzskatīt, ka viduslaiki ir atskaites punkts tam visam. Patiesībā pilsētas, kurās nevaldīja nekāda tīrība, pastāvēja vēl agrāk, un problēmas ar tīrību bija arī pēc viduslaikiem. Lai gan ziepes vārīja jau no seniem laikiem un veļas mazgāšanai izmantoja arī pelnus, tikai pamazām cilvēki saprata, kā rodas saslimšanas un kā higiēna var pasargāt no dizentērijas, holeras, tuberkulozes, spāņu gripas, parazītiem un citām slimībām. Nekas nav mainījies arī šobrīd, Covid-19 apstākļos, un par mazgāšanās vēsturi stāsta Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja galvenais speciālists Artis Ērglis. Izstādi ar šim laikam tik atbilstošu nosaukumu “Rokas nomazgāji?” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā bija plānots atklāt šī gada martā, taču ironiskā kārtā izstādi par roku mazgāšanu ārkārtējās situācijas dēļ nācās slēgt, lai sabiedrība gan ievērotu distancēšanos, gan valkātu sejas maskas, gan mazgātu rokas. Atklāšana notika virtuālā vidē, bet kopš maija, kad muzeji atkal atvēra savas durvis, izstādi apmeklējuši daudzi interesenti. Lietojot mutes un deguna aizsegus un ievērojot citus drošības pasākumus, izstāde interesentiem apskatāma līdz šā gada 30. decembrim. Aktuālā informācija un izstādes fotogrāfijas pieejamas Paula Stradiņa Medicīnas vēsture muzeja mājas lapā un “Facebook” lapā.
Par vidi un dabu raidījumā Zināmais nezināmajā esam runājuši daudz, bieži nonākot pie secinājuma, ka nepieciešama kā valstu un iedzīvotāju, tā arī uzņēmēju labā griba un sapratne par to, cik nozīmīgi ir veikt dažādas pārmaiņas, lai saglabātu vidi arī nākamajām paaudzēm. Tomēr šodien aizvien skaļāk tiek runāts par to, ka zaļās izvēles var būt arī pamats un arguments peļņai. Par ilgtspējīgām finansēm stāsta vides eksperte Elīna Kolāte un "Swedbank" ieguldījumu pārvaldes vadītājs Pēteris Stepiņš. Uzņēmumam "Madara Cosmetics" ilgtspējas stratēģija līdzējusi kļūst par Baltijas biržas veiksminieku Akciju sabiedrība "Madara Cosmetics" ir uzņēmums, kas šobrīd darbojas visās Eiropas Savienības valstīs, bet pirms 14 gadiem darbu sāka ar mērķi izmantot kosmētikā ekoloģiski sertificētas izejvielas. Šobrīd videi draudzīgas izejvielas nav vienīgais, ar ko uzņēmums pazīstams, ja runājam par tā ilgtspēju. Par "Madara Cosmetics" labās prakses piemēru ilgtspējīgai attīstībai, kas būtiski arī investoru piesaistei, stāsta uzņēmuma valdes loceklis Uldis Iltners.
Saistībā ar Covid-19 zinātnieki dažādās jomās veikuši pētījumus. Aicinājumam pētīt dažādus šī vīrusa aspektus atsaucās arī Latvijas zinātnieki. Kurš meklē vīrusa izcelsmes ceļu, kurš vakcīnu, bet līdzās dabas pētnieku veikumam Covid-19 izrādījies interesants pētījumu objekts arī sociālajās zinātnēs. Svarīgi ir arī skaidrot, kā vīrusa radītās izmaiņas ietekmē sabiedrību gan kā pilsoņu kopumu, gan indivīdus un mājsaimniecības. Pētījumi vēl turpinās, taču zinātnieku rīcībā jau ir pirmie dati par to, kādu psiholoģisko, sociālo un ekonomisko iespaidu uz cilvēkiem atstājusi pandēmija un tās ierobežojumi Latvijā. Ar pētījumu iepazīstina Rīgas Stradiņa Universitātes profesors un studiju programmas Komunikācijas kultūra un multimediji vadītājs Sergejs Kruks un šīs pašas augstskolas Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedras docētāja Elīna Akmane. Sergejs Kruks norāda, ka Covid situācijas reprezentācija medijos ir ļoti vienveidīga. "Diemžēl arī starp sabiedriskajiem medijiem un jauns.lv lielas atšķirības nav. Lielākā žurnālistu problēma ir paļaušanās uz valdību, amatpersonām kā avotiem. Tas saucamais "mazais cilvēks" parādās tikai 3%. Medijos neparādījās personiskā pieredze, mēs neredzam citus cilvēkus, mēs redzam tikai to, ko valdības departaments ir izdomājis un iedevis," vērtē Sergejs Kruks. Arī viņš pats personiskās pieredzes par Covid vairāk atrod Facebook, ne medijos. Tāpat viņš norāda, ka šī brīža covid disidentisms, kas saistīts ar iebildēm pret maskām, vairāk liecina par dažādu pieredžu atspoguļošanas trūkumu. "Visi sašūmējušies pret maskām. Bet maskas ir tikai simbols visai situācijai. Ne valdība, ne žurnālisti nesaprot, ka tas ir tikai kā karodziņš. Nav jau runa par to, ka smoku nost maskā, runa ir par to, ka es negribu, lai jūs pieņemat lēmumus par manu dzīvi bez manas līdzdalības," uzskata Sergejs Kruks. "Nav arī runa par to, ka mums trūkst informācijas, mēs nezinām, kādi ir pozitīvie un negatīvie efekti no maskas. Nav tā. Ir tā, ka dzirdiet vienkārši manu pieredzi par citiem jautājumiem, manu ekonomisko pieredzi ar dīkstāves pabalstiem, ar konfliktiem darbā, lai es atpazītu sev līdzīgo šajā kopējā ainā pieredzi. Mums piedāvā vienu skatījumu. Mēs savu pieredzi neatpazīstam, tāpēc sakām - nost ar maskām. Tas nenozīmē noraut maskas no mutes, bet tas nozīmē, ka valdībai vajadzētu runāt kā ar vienlīdzīgiem, un žurnālistiem vajadzētu parādīt citas pieredzes." Latvijā maz pētītā dizaina sociāli ekonomiskā ietekme Dizains var būt saistīts ar kaut ko estētiski skaistu, taču tas var sniegt arī praktisku un funkcionālu labumu un pat vēl vairāk – ar dizaina starpniecību cilvēki var gūt labsajūtu, lietojot noteiktus produktus un pakalpojumus. Tā visa rezultātā dizains var radīt labvēlīgu sociāli ekonomisko ietekmi, un tieši šie jautājumi Latvijā līdz šim tikuši pētīti maz. Kādu informāciju par dizaina pievienoto vērtību sniedz jauns pēcdoktorantūras pētījums, kā arī dizaina pētniecību stāsta mākslas zinātņu doktore, pēcdoktorantūras pētniece dizainā, Latvijas Mākslas akadēmijas asociētā profesore Aija Freimane.
Ēšanas traucējumi. Kurā brīdī rūpīga diētas ieturēšana kļūst jau bīstama, kā un kāpēc rodas ēšanas traucējumi un kāpēc vairs nevaram tik vienkārši sev pateikt - lūdzu, ēd? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro ārste-psihoterapeite, pieaugušo un bērnu psihoanalītiķe Silvija Lejniece.
"Vīrusi nav radniecīgi. Līdz ar to salīdzināšana ir nosacīta," raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē  Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Kaspars Tārs, runājot par tendenci salīdzināt situāciju pirms simts gadiem, kad Eiropā plosījās Spāņu gripa, ar mūsdienām un Covid-19 izplatību. Bet tajā, kā norises uztver sabiedrība, gan var vilkt paralēles ar notiekošo pirms simts gadiem, uzskatā vēsturniece Inna Gīle. Viens no veidiem, kā censties izskaidrot nezināmo, ir salīdzināšana. Mūsdienu Covid realitātē, kad jautājumu aizvien ir vairāk, nekā atbilžu, iespējams, palīdz stāsts par citu epidēmiju, kas Eiropu skāra ļoti plaši pirms simts gadiem, proti, Spāņu gripu. Tiek veikti salīdzinājumi un izdarīti arī secinājumi. Taču cik līdzīgi šie ir abi vīrusi, vai salīdzinājumiem ir pamats un vai pēc Spāņu gripas scenārija varam prognozēt arī Covid-19 attīstību? Vai vēsture var atkārtoties, kā saka, pa apli, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē vēsturniece Inna Gīle un Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Kaspars Tārs. Kaspars Tārs atzīst, ka inficēšanās veids ir zināmā mērā līdzīgs Spāņu gripai un Covid-19, tāpat abi ir respiratorie vīrusi.  "No epidemioloģiskā viedokļa var vilkt attālas paralēles. Bioloģiski tie ir dažādi. Nevajag pārsteigties ar secinājumiem," norāda Kaspars Tārs. No vēsturiskā viedokļa skatoties tajā, kas notiek ar sabiedrību paralēles noteikti ir. "Izvairīšanās iespējas no vīrusa līdzīgas kā pirms simts gadiem rekomendēja. Tāpēc arī mūsdienās velk  paralēles, kā sabiedrība to uztver un izpausmes sabiedrībā tomēr ir līdzīga," skaidro Inna Gīle. Kaspars Tārs atzīst, ka inficēšanās veids ir zināmā mērā līdzīgs Spāņu gripai un Covid-19, tāpat abi ir respiratorie vīrusi.  Tolaik galvenais saziņas avots ar sabiedrību un bija prese. "Presē var lasīt uzsaukumus sabiedrībai, ko darīt saslimšanas gadījumā, kā izvairīties. Viens no galvenajiem veidiem, kā izvairīties no slimības, bija distancēšanās. Ieteica neapmeklēt pasākumus, jo parādījās raksti, ka ar šo gripu slimo daudz kultūras darbinieku, teātra trupas saslimušas," atklāj Inna Gīle. Tāpat cilvēkiem ieteica stiprināt imunitāti. Saslimšanas gadījumos ieteica vairāk dzert tējas, palikt mājās, karsēties, stipru vīnu lietot mazās devās, lai izsildītos. Kopumā vairāk bija preventīvi pasākumi un tautas metodes ārstēšanai. Latvijā laiks, kad ir Spāņu gripas uzliesmojums, sakrīt ar Neatkarības kara laiku. Tas bija laiks, kad Latvijā vienlaikus bija vairākas varas un katra īstenoja savu medicīnas politiku un arī līdzekļi vairāk tika novirzīti armijas vajadzībām. Cilvēkiem nebija pieejami medicīniskie līdzekļi. Bet šajā laikā uzliesmo arī citas slimības. "Vairāk ārsti runā par citām slimībām, piemēram, par vēdertīfu, ne spāņu gripu. Spāņu gripa nebija tik liels bieds, kā dizentērija un tīfs," atzīst Inna Gīle. Slimības uzliesmojumi notika armijā, piemēram, armijas vienībām atkāpjoties. Bet šāda slimības izplatība neattiecas tikai uz Spāņu gripu, arī uz dizentēriju un holēru. "Ja saslima viens, tajā pašā vienībā bija vairāki citi gadījumi, bieži vien pat puse vienības bija saslimusi ar kādu infekcijas slimību. Tas saistās ar to, ka dzīvošanas apstākļi bieži bija zem klajas debess vai saspiestībā, šaurībā, arī netīrībā. Tās palīdzēja slimībām strauji izplatīties," norāda Inna Gīle. Vēl viena riska grupa bija bēgļi. Ir vēsturnieki, kas Spāņu gripu Latvijā saista tieši ar bēgļu atgriešanos no ārzemēm. "Piemēram, caur Liepājas ostu 1918. gadā sākās bijušo karagūstekņu atgriešanās dzimtenē. Ir reģistrēti gripas gadījumi. Tādēļ bēgļiem veidoja karantīnas zonas. Atgriežoties sākotnēji bija paredzēts karantīnā uzturēties vairākas nedēļas, tā kā bēgļu bija daudz, visus nevarēja uzņemt, karantīna bija tikai trīs dienas. Tas ir par maz un bija slimības uzliesmojumi. Minimāla filtrācija bija, lai slimība nenokļūtu teritorijā, kur tās nav," stāsta Inna Gīle. Kaspars Tārs norāda, ka nebija ne pretvīrusa preparāti, ne arī antibiotikas, tāpēc nevarēja  ne tiešā veidā  ārstēt vīrusa saslimšanu, ne arī sekundāro saslimšanu ar baktērijām. Simptomātiska ārstēšana bija. Daudz izplatīti bija tautas līdzekļi.
Noslēdzot sarunas par šī gada Nobela prēmiju saņēmējiem, raidījumā pievēršamies ekonomikai, kur prestižais apbalvojums ticis ASV Stenforda universitātes pētniekiem Polam Milgromam un Robertam Vilsonam par izsoļu teorijas pētījumiem. Kas ir izsoļu teorija un kāpēc šie pētījumi tik nozīmīgi, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes lektors Mārtiņš Danusēvičs.
2020.gadā Nobela Miera prēmija piešķirta Pasaules pārtikas programmai (WFP) par tās centieniem cīnīties ar badu un uzlabot apstākļus mieram konfliktu zonās. Kāda ir šī apbalvojuma nozīme? Kā vērtēt ANO Pārtikas programmas ieguldījumu bada mazināšanā un cik aktuāla ir pārtikas pieejamības problēma mūsdienās, analizē sociālantropoloģe, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes pētniece Agnese Cimdiņa. Pērn ANO Pasaules pārtikas programma palīdzēja teju 100 miljoniem cilvēku 88 valstīs un prognozes liecina, ka Covid-19 izraisītā pandēmija bada riskam pakļauto cilvēku skaitu tikai palielinās. "Darbs, ko dara šī Pasaules pārtikas programma ir ārkārtīgi sarežģīts un grūts. Tas faktiski ir nenovērtējams. Ar šīs programmas palīdzību ir izglābti miljoniem cilvēku un tas joprojām turpinās. Un diemžēl šāda programmā ir nepieciešama," vērtē Agnese Cimdiņa. Programma ir dibināts 1961.gadā ar mērķi veidot organizāciju, kas krīzes laikā var organizēt un koordinēt tūlītēju pārtikas palīdzību. "Daudziem arī tagad šī programma saistās ar baltām lidmašīnām ar attēliem, kas lido un met ārā pārtiku. Tā tas sākotnēji ir daudz bijis. Par laimi mūsdienās tas nenotiek tik bieži un organizācijai jānodarbojas ar ļoti sarežģītu loģistiku, lai saprastu, kam, ko un kādā veidā nogādāt," norāda Agnese Cimdiņa. Cimdiņa min, ka pārtikas programmas ir arī pretrunīgi vērtētas organizācijas vēsturē. Viens šāds piemērs ir bada laiki Etiopijā 80.gados, kur ANO Pārtikas programma plaši iesaistījās. Šajā laikā Etiopiju piemeklēja pamatīgs sausums, bet pārtikas krīzei valstī bija arī politiski  iemesli. Toreizējo diktatoru vēlāk apsūdzēja par bada izmantošanu kā masu iznīcināšanas ieroci pret iedzīvotājiem. "Pasaules pārtikas programma palīdzēja cilvēkiem, bet tika uzdoti jautājumi, vai šī humānā operācija nemaskēja politiskos iemeslus," atzīst Agnese Cimdiņa. "Tas, kāpēc kāds ik pa laikam kritiski izsakās par šo programmu, ir tas, ka šī programma jau tikai ārstē simptomus, tā neārstē bada cēloņus, jo bada cēloņi parasti ir politiski un cilvēku radīti. Mūsdienās arī klimata pārmaiņu radīti. Te ir šis pretrunīgums. Bet arī šis pretrunīgums neliek domāt, ka šī Nobela miera prēmija nebūtu godam nopelnīta. Darbs, ko šī organizācija dara, ir milzīgs," bilst Agnese Cimdiņa. Kopienā balstīti pakalpojumi sniedz ieguldījumu sociālās atstumtības un vientulības mazināšanā Sociālā atstumtība un vientulība ir parādība, kas jau labu laiku skar lielu daļu sabiedrības, īpaši seniorus. Taču, īstenojot konkrētai ģeogrāfiskai vietai piesaistītas, uz sabiedrību vērstas idejas, pozitīvas pārmaiņas var piedzīvot ne tikai seniori vien. Kopienā balstītas iniciatīvas ir vārdu salikums, ko varam attiecināt uz dažādu paaudžu satikšanos un lietderīgu laika pavadīšanu, un tās var kliedēt ne tikai vientulību senioriem, bet arī risināt ekonomiskās problēmas jauniešiem. Par to, kas ir kopienā balstītas iniciatīvas un kādus labās prakses piemērus redzam gan Latvijā, gan citās ziemeļvalstīs, iepazīstina Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā padomniece sociālās labklājības un pilsoniskās sabiedrības jautājumos Daina Mežecka. Pateicoties gan labākai veselības aprūpes sistēmai, gan tehnoloģiju radītajām iespējām, mūsdienās mēs dzīvojam arvien ilgāk. Saskaņā ar iedzīvotāju prognozēm no 2020. līdz 2060. gadam Ziemeļvalstu reģionā 65 gadus vecu un vecāku cilvēku īpatsvars pieaugs no aptuveni 20 līdz 26 procentiem, un attiecībā uz 80 gadus veciem un vecākiem cilvēkiem īpatsvars augs no aptuveni četriem līdz astoņiem procentiem. Līdz ar to dažādos līmeņos svarīgi domāt un runāt par cieņpilnām vecumdienām, lai seniori nejustos vientuļi un atstumti. Pētījumi arī uzrādījuši, ka vientulība ir veselībai divreiz bīstamāka par aptaukošanos un tikpat bīstama kā alkoholisms vai 15 cigarešu smēķēšana dienā. Kā vienots risinājums attiecībā uz dažādu paaudžu iesaisti vairākās Ziemeļvalstīs darbojas kopienā balstīti pakalpojumi jeb iniciatīvas. Kā stāsta Daina Mežecka, tad šādas iniciatīvas ir labi aizmirsta veco zināšanu atjaunošana par to, kā agrāk vairākas ģimenes dzīvoja kopā, vecākie guva iespaidus caur jaunāko paaudzi, savukārt jaunākie saņēma uzmanību no vecākajiem. Tas ir būtiski arī šobrīd. Kopienā balstītas iniciatīvas dizaina kategorijā ir lietotāja vajadzību apzināšana un izpēte. Ziemeļvalstīs tiek projektētas daudzdzīvokļu mājas, kurās ir koplietošanas telpas, un šādas iniciatīvas piemērs līdz 20. novembrim darba dienās aplūkojams izstādē “Ziemeļu ilgtspējīgās pilsētas” Latvijas Arhitektūras muzejā. Šādās daudzdzīvokļu mājās nevienam netiek atņemta privātā telpa un neviens ar varu netiek piespiests koplietošanai, taču tiek radīta fiziska telpa, satikšanās vieta, kas ietekmē mūsu ikdienas pašsajūtu.
Par klimata pārmaiņām mūsdienās šaubās retais, arī raidījumā Zināmais nezināmajā daudz esam runājuši par sekām, ko tās rada. Taču tagad klimata krīzes kontekstā arvien biežāk runā arī par  tādu jēdzienu, kā klimata skumjas. Kā tās rodas un kāpēc tieši jaunieši ir tā sabiedrība daļa, kas ļaujas klimata skumjām, skaidro ārsts-psihoterapeits Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās klīnikas ārsts Artūrs Miksons un Latvijas Universitātes pētnieks Elgars Felcis.
Nobela prēmija medicīnā šogad piešķirta ASV virusologiem Hārvijam Alteram un Čārlzam Raisam, kā arī viņu britu kolēģim Maiklam Hotonam par viņu ieguldījumu C hepatīta pētniecībā. C hepatīts ir vīruss, par kuru, pateicoties šiem pētniekiem, mēs zinām gana daudz, lai ar to varētu sadzīvot un ārstēt. Ko šis atklājums nozīmē un kādas iespējas pavēra bīstamā vīrusa ārstniecībā, kopā ar pašmāju pētniekiem skaidrojam raidījumā Zināmais nezināmajā. Tāpat lūkojam, kāda šobrīd ir situācija ar C hepatīta izplatību un ārstēšanu Latvijā. Stāsta Latvijas Universitātes asociētā profesore un Rīgas Austrumu klīniskās slimnīcas (RAKUS) Latvijas Infektoloģijas centra Aknu slimību nodaļas vadītāja Ieva Tolmane un Rīgas Stradiņa Universitātes Infektoloģijas katedras docente, (RAKUS) stacionāra "Gaiļezers" ambulatorās nodaļas ārste-infektoloģe, hepatoloģe Sniedze Laivacuma. Arī ieskats vīrusu rašanās procesā Pirmais vīruss, ko pasaulē atklāja bija Tabakas mozaīkas vīruss,  to uzgāja uz tabakas augu lapām pagājušā gadsimta 30. gados. Nerunāsim par šī brīža  daudzinātāko vīrusu, bet palūkosimies uz tiem plašāk, kā vīrusi rodas, kādi tie izskatās un kā funkcionē. Stāsta Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Kaspars Tārs.
Turpināim iepazīstināt ar pētījumiem un zinātniekiem, kas pavisam nesen izpelnījušies Nobela komisijas augstāko novērtējumu un ieguvuši prestižo Nobela prēmiju. Tāpēc ķīmija un DNS pētījumi raidījuma Zināmais nezinamajā uzmanības lokā. Šogad Nobela prēmija ķīmijā piešķirta franču zinātniecei Emanuelai Šarpentjē un viņas kolēģei no ASV Dženiferai Dudnai par gēnu rediģēšanas tehnoloģiju, kas pazīstama kā "CRISPR-Cas9" jeb DNS "šķēres". Ko šis atklājums nozīmē, kāda ir bijusi tā nozīme zinātnes attīstībā un vai šīs "šķēres" izmanto arī Latvijā, skaidro Latvijas Biomedicīnas un studiju centra direktors, molekulārās bioloģijas profesors Latvijas Universitātē Jānis Kloviņš. Uz šī gada Nobela prēmiju ķīmijā attiecināmais atklājums bijis sens zinātnieku sapnis, un aizmetņi sapņa realizācijai veidojušies vēl pagājušā gadsimta 80. gados. Skaidrojam, kādos veidos vispār iespējams rediģēt organismu ģenētisko materiālu un vai pasaules zinātniskās norises atbalsojas arī Latvijas pētniecībā. Par genoma rediģēšanas iespējām un to, kas šajā sakarā tiek veikts Latvijas zinātnieku lokā, stāstīja Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētais profesors, kā arī Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes ģenētiski modificēto organismu paneļa eksperts Nils Rostoks. Nils Rostoks atzīst, ka genoma jeb gēnu rediģēšana patiešām bija sapnis, lai veiktu kādas genoma izmaiņas. Rediģēšanu var izdarīt ar dažādām metodēm, tostarp ar 2020. gada Nobela prēmiju ķīmijā saistīto CRISPR-Cas sistēmu. Pirms nododamies tālākajam stāstam, vērtīgi paturēt prātā jēdzienus “nukleotīds” un “nukleāze”. Ar nukleotīdu saprotam nukleīnskābju, proti, DNS un RNS elementārposmu, kas daudzkārt atkārtojas un veido polimērus, savukārt nukleāzes būtu specifiski proteīni jeb enzīmi, kas šķeļ DNS. Pirmie eksperimenti ar genoma rediģēšanu bija pavisam vienkārši, tos uzsāka ap 2012./2013. gadu, un drīz rediģēšanu sāka veikt augu, dzīvnieku un cilvēku audu kultūru pētījumos. Tagad metode uzskatāma par izmantojamu gēnu terapijā pieaugušam cilvēkam ģenētisku saslimšanu gadījumā, tiesa gan ne tuvāko gadu laikā, bet gan 20-30 gadu laikā, kad būs izvērtēti visi riski. Bet augu selekcijā šī metode jau tiek plaši izmantota.
loading
Comments 
Download from Google Play
Download from App Store