Zināmais nezināmajā

Grūti atrast otru tādu slimību, ap kuru būtu apvīti tik daudzi mīti un aizspriedumi kā epilepsija. Lai arī par šo slimību aizvien ir daudz nezināmā, pētniekiem kļūst skaidrāki gan epilepsijas cēloņi, gan slimības gaita. Ko šobrīd zinām par šo slimību un kāpēc agrāk tā dēvētā “krītamā kaite” mūsdienās vairs nav spriedums dzīves garumā, par to stāsta bērnu neirologs, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra vadītājs Jurģis Strautmanis. Raidījumos iepriekš esam runājuši gan par gēnu redigēšanās tehnoloģijām, gan cilmes šūnu terapijām, un aizvien tiek meklēti jauni veidi, kā šīs tehnoloģijas uzlabot, kā atrisināt sarežģītus ētiskas dabas jautājumus un galu galā - kurām pacientu grupām ar šīm tehnoloģijām varētu palīdzēt. Vai gēnu terapija varētu palīdzēt epilepsijas pacientiem? Skaidrojam arī, kur meklējami slimības cēloņi, kā epilepsiju diagnosticē un kā to var ārstēt?   Raidījumā ievadā zinātnes ziņas, kurās līdzās stāstam par kādu baktēriju cilvēka organismā runa būs arī par to, kāpēc uz Zemes ik pa laikam piezemējas kaut kas dīvains no kosmosa. Vēl arī kāda skumja ziņa - aizvadītajā nedēļā 94 gadu vecumā mūžībā aizgāja viens no gadsimta dižākajiem daļiņu fiziķiem - Pīters Higss.

Šoreiz raidījuma uzmanības centrā visdažādākie roboti. Arī pats jēdziens “robots” var būt visai plašs. Tie nebūt nav tikai humanoīdi roboti un cieti materiāli. Kad domājam par robotiem, vienmēr vispirms prātā nāk pamatīgi smaga dzelžu sistēma. Tomēr stāsts neaprobežojas tikai ar cietām metāliskām vai plastmasas iekārtām. Agrāk raidījumā esam stāstījuši par kobotiem jeb robotiem, kas spēj paveikt darbus precīzi, efektīvi un vienlaikus spēj droši sadarboties ar cilvēku. Un izrādās, ir vesela nozare robotikā, kas strādā ar mīkstiem robotiem – tādiem, kuri līdzīgi kā koboti var nonākt ciešā saskarē ar cilvēku. Kas tie ir? Skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes, informācijas tehnoloģijas un enerģētikas fakultātes dekāns, profesors Agris Ņikitenko. Robots, kurš gatavo maltīti Bet robotu iespējas ir ļoti daudzveidīgas - tie var satvert un pārvietot priekšmetus, radīt tekstus un attēlus, un roboti var arī pagatavot maltīti. Droši vien pēc garas darba dienas, kad nav vairs spēka gatavot vakariņas, mēs tikai priecātos par šādu palīgu mājas dzīvē. Grūti pateikt, cik tuvā vai tālā  nākotnē līdzās robotiem-putekļu sūcējiem un robotiem-zāles pļāvējiem parādīsies arī roboti-ēst gatavotāji. Katrā ziņā pirmie soļi jau ir sperti un kaut kas līdzīgs uzlabotam virtuves kombainam jau ir pieejams pārdošanā, kur mikroviļņu krāsns lieluma agregātā cilvēks ievieto vajadzīgās ēdiena sastāvdaļas un tālāk ierīce pati samaisa, cep un vāra konkrēto ēdienu, uzmana tā temperatūru, kontrole garšvielu daudzumu. Ir arī cita vieda mehanizēti ēdiena smalcinātāji, maisītāji vai vārītāji, bet cik tāls ceļš ejams līdz pilnībā robotizētiem ēdiena gatavotājiem, kad cilvēks savā virtuvē izvēlas viedierīcē konkrētu recepti, savieto to ar agregātu un tas visu izvēlēto pagatavo? Par to stāsta Elektronikas un datorzinātņu institūta direktors Modris Greitāns.

Par Gada vēsturnieku Latvijā 2023 ir kļuvusi vēstures un politikas pētniece Una Bergmane. Viņas interešu lokā ir starptautiskās attiecības un 20. gadsimta Baltijas valstu vēsture. Aizvadītajā gadā nāca klajā pirmā pētnieces grāmata, kas atklāj mazzināmus faktus par ASV, PSRS un Latvijas savstarpējām attiecībām Aukstā kara un perestroikas laikā. Šī ir pirmā reize, kad par balvas saņēmēju ir izvēlēta vēsturniece, kas savu zinātnisko karjeru ir izveidojusi ārpus Latvijas. Una Bergmane pēc studijām Latvijas Universitātē ieguva doktora grādu vēsturē Parīzes Politisko studiju institūtā (Sciences Po Paris), ir nodarbojusies ar pētījumiem Jeila Universitātē, bijusi pētniece un pasniedzēja Kornela Universitātē un Londonas Ekonomikas augstskolā. Šobrīd Una ir Somijas Zinātņu akadēmijas pētniece Helsinku Universitātes Aleksanteri institūtā, kas ir viens no vadošajiem Krievijas, Austrumeiropas un Eirāzijas studiju centriem. Saruna ar pētnieci par to, kā tapusi grāmata, kādi fakti tur atklāti un kādas problēmas vēstures zinātnē Latvijā viņa saredz. Pēdējā ekskursija pagaidu mājās Bet pavisam drīz - 20. aprīlī - notiks pēdējā ekskursija Latvijas vēstures ekspozīcijā Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, kādu to redzam Brīvības bulvārī 32. Maija beigās ēku slēgs un muzejs sāks atgriešanos Rīgas pilī, kur jaunas ekspozīcijas tiks piedāvātas apmeklētājiem 2025. gada rudenī. Noslēdzošo ekskursiju muzejā vadīs vēsturnieks Toms Ķikuts. Sarunā ar viņu izzinām, kas interesentus muzejā vēl tuvākajās dienās sagaida.    Una Bergmane ir viesojusies arī raidījumā Krustpunktā.

Sahāras smiltis pavasarī Latvijā nav retums, tāpat arī sniegs no Aļaskas vai pat vulkānu pelni savulaik ir viesojušies pie mums. Kā nokrišņi, putekļi, putekšņi un smiltis pārvietojas atmosfērā un ceļo no tālām vietām? Kas to veicina un kā tas ietekmē laikapstākļus un gaisa kvalitāti Latvijā? Aprīļa sākumā, Lieldienu laikā, iedzīvotājus Eiropā sasniedza trauksmaina ziņa par Sahāras tuksneša putekļu radītu piesārņojumu. Sahāras tuksneša smilšu daļiņas sasniedza arī Latviju, un cilvēki tika aicināti Rīgā samazināt aktivitātes ārā ļoti sliktās gaisa kvalitātes dēļ. Arī sociālajos medijos cilvēki izteica savas bažas, tostarp par automašīnām, kas vēl vakar notīrītas, bet jau šodien noklātas ar Sahāras smiltīm. Cik bieži Sahāras tuksneša putekļi līdz mums nonāk, kāpēc, kādi vēl var būt pārrobežu piesārņojuma veidi un kā tie ietekmē mūsu veselību? Skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Monitoringa daļas vadītāja Iveta Indriksone. Vispirms stāsts par radioaktīvo vielu pārvietošanos Kodolkatastrofas gadījumā radioaktīvās vielas ar vēju un mākoņiem tiek ienestas atmosfērā, un tad atkarībā no vēja virziena šis bīstamais sakopojums nokrišņu veidā nonāk virszemē. Vairāk par to, kā radioaktīvās vielas pārvietojas atmosfērā, kur un cik lielā daudzumā pasaulē tiek aiznestas Čornobiļas un Fukušimas avāriju radioaktīvās sekas, stāsta Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūta pētnieki Gunta Ķizāne un Ingars Reinholds. Atsaucoties uz raidījuma otras daļas tematu par Sahāras putekļiem, Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes docents, Ķīmiskās fizikas institūta vadošais eksperts Ingars Reinholds teic, ka saistībā par radioaktīvo piesārņojumu nav jāuztraucas, jo ikviens var aplūkot 20 tiešsaistes kameras, kas uzrāda  radiācijas līmeni visā Latvijā un Sahāras atnestajos putekļos bīstama radioaktīvo vielu klātbūtne nebija manāma. Pirms noskaidrojam to, kā radioaktīvās vielas pārvietojas atmosfērā, ir jāatgādina, ka radiācija  dabā pastāv visu laiku un arī mēs cilvēki to izstarojam. To skaidro LU Ķīmiskās fizikas institūta vadošā pētniece, ķīmijas zinātņu doktore Gunta Ķizāne.

Latvijas Universitātē aizstāvēts promocijas darbs, kas veltīts Latvijā ligzdojošajām pūcēm un to aizsardzībai. Tās autors Andris Avotiņš jau savulaik izstrādājis sugu aizsardzības plānu pūcēm, piedalījies Latvijas putnu apdraudētības novērtēšanā un darbojies citos Latvijas Ornitoloģijas biedrības īstenotos projektos putnu izpētei un aizsardzībai un sabiedrības izglītošanai. Kā klājas pūcēm Latvijā un ko zinām par šiem nakts putniem, saruna ar pētījuma autoru, bioloģijas zinātņu doktoru Andri Avotiņu. Kādas pūču sugas ir sastopamas Latvijā, kuras apsekojis pētnieks? Interesējamies arī, kā pūču populācijas ietekmē gan dzīvotņu, piemēram, vecu koku, gan barības, piemēram, strupastu, pieejamība. Pirms sarunas par pūcēm Latvijā zinātnes ziņu apskats.

Dienas tumšais laiks ir kluss laiks iedzīvotāju mājokļos, bet ne pilsētas ielās. Izklaide, infrastruktūras darbi, transporta plūsma un arī noziedzība ir daļa no lielpilsētu nakts dzīves, bieži šis ir laiks, kad tiek paveikti "neredzamie" darbi. Kā to uzraudzīt, regulēt un plānot tā, lai pilsēta būtu droša, sakārtota un ekonomiski aktīva arī dienas tumšajā laikā, vienlaikus netraucējot iedzīvotājiem? Ko par to saka pilsētpētnieki? Atbildes meklējam kopā ar pilsētvides pētnieku, politikas plānotāju Mārtiņu Eņģeli. Mūsu darba dzīve neapstājas arī naktī, un naktī nekad neapstājas pilsētas dzīve. Pat ja šķiet, ka ielas ir klusas un transporta plūsma ir mazāka, paraugoties uz pilsētu naktī šķērsgriezumā, tajā pavērtos liela rosība. Kas to veido? Un kā tiek saskaņoti dažādi procesi, lai naktī viss varētu noritēt tikpat sekmīgi kā dienā?   Nakti raksturo arī izklaides un jautrība, un kur jautrība, tur dažkārt sabiedrotais var būt alkohols. Bet ne visos laikos ar alkohola pieejamību bijis tik vienkārši. Par alkohola aprites vēsturi stāsta vēsturniece Ineta Lipša.  „Darba tauta visur dabon alkohola ģifti, kas grauj tautas kultūras līmeni un darba spējas, un turklāt atņem strādniekiem spēku un prātu un tādā ceļā pamazina viņu darba ražīgumu,” tā pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā Latvijas pretalkohola biedrība pamatoja savu prasību ierobežot traktieru darba laiku.   Pilnīgs alkohola aizliegums kā tolaik Amerikā, Latvijā netika noteikts, bet bija  laika posms no 1925. līdz 1928. gadam, kad alkohola tirdzniecība Latvijā tika stingrāk ierobežota. Par to, kādi bija šie aizliegumi, stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Ineta Lipša. Stingros alkohola ierobežošanas likumus mainīja pasaules ekonomiskā krīze 30. gadu sākumā, nelegālā alkohola tirdzniecība un nosacītais trīs gadu sausais likums Latvijā  tika atzīts kā neveiksmīgs, teic vēsturniece Ineta Lipša.

Mūsu Mēness ir tik ierasts objekts debesīs, ka ir grūti iztēloties, kāda ainava pavērtos citu planētu debess jumā. Taču Saules sistēmā ir arī citi mēneši. Ko par tiem zinām? Cik dažādi tie ir? Un kas notiktu, ja mūsu Zemes pavadonis Mēness pēkšņi pazustu? Gan jau, ka Mēness nekur nepazudīs, tomēr, lai kliedētu bailes un atklātu interesantus faktus par citiem mēnešiem, uz sarunu esam aicinājuši "StarSpace" observatorijas saimnieci, amatierastronomi Annu Ginteri. Savukārt Ints Ķešāns skaidro, kā notiek radioteleskopu un observatoriju izbūve un kādi zemes reljefa veidojumi un klimatiskie apstākļi jāņem vērā, būvējot teleskopus un observatorijas. Lielas teleskops Atakamas tuksnesī Čīlē, sausākajā tuksnesī pasaulē, Keka observatorija netālu no Havaju vulkāna Mauna Kea, Dienvidāfrikas lielas teleskops, kas atrodas Karū pustuksnešu reģionā Dienvidāfrikā, un vēl vairāki desmiti teleskopu visā pasaulē, kas būvēti tālu prom no apdzīvotām vietām,  pēc iespējas sausākā klimatā un augstienēs. Taču ne visiem teleskopiem ir, tā teikt, šādas prasības. Astronomijas entuziasts Ints Ķešāns skaidro, pēc kādiem parametriem tiek būvēti pasaules lielākie un jaudīgākie teleskopi un vai, piemēram, Latvijas teritorijā varētu uzsliet debesu vērojamo ierīci ar vairākus desmitus metru lielu  lēcas diametru. Paejot nostāk no pasaules gigantiskajiem debesu novērošanas aparātiem, apskatām arī, kā Latvijas teritorijā ir ar teleskopu būvi. Zināms, ka Latvijas Universitātes ēkā Raiņa bulvārī ir neliela observatorija, Baldonē atrodas profesionāla observatorija, dižākais debess novērotājs ir Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra radioteleskops Ances pagastā un šī raidījuma viešņa Anna Gintere sava prieka pēc un tūristu izklaidei piedāvā pašas veidotas observatorijas apciemojumu Suntažos. Pamatīga teleskopa būvei primārais ir pēc iespējas tīrāka atmosfēra, bez ūdens tvaikiem, putekļiem, urbānās gaismas piesārņojuma, maz nokrišņu,  daudz tumsas, kā tas, piemēram, Antarktīdā, kur vairākus mēnešus valda polārā nakts. Un pats par sevi saprotams – daudz naudas. Piemēram teleskopu kompleksa ALMA izbūve Atakamas tuksnesī maksāja aptuveni 1,4 miljardus ASV dolāru.

Latvijā ir reģioni, kur novērojami pieci gadalaiki - vismaz tā tos pieņemts dēvēt vietās, kur pavasarī notiek dinamiskas izmaiņas dabā. Kā šos piecus gadalaikus var novērot Dvietes palienēs? Kādi hidroloģiskie procesi pavasarī un citos gadalaikos notiek šajās teritorijās un ar ko Dviete ir īpaša Latvijas kontekstā? Šis pavasaris mums ir paspējis sagādāt gana daudz pārsteigumu. Vienu dienu ir silts un saulains laiks - tik ļoti silts, ka pat pavasara mētelis vairs nav nepieciešams -, bet nākamā diena ir vēsa, lietaina, un pēkšņi vēl no debesīm sāk krist sniegs. Šajā raidījumā tik daudz nerunāsim par klimata pārmaiņām, par to, kāpēc var būt straujas izmaiņas vienā gadalaikā, bet drīzāk pievērsīsimies kādam citam interesantam faktam, ko, iespējams, ne katrs būs dzirdējis. Izrādās, ka Latvijā mēs varam runāt par pieciem gadalaikiem, tos var novērot dažādās Latvijas vietās, un šis piektais gadalaiks var būt daļa no jebkura cita gadalaika - pavasara, vasaras, rudens un ziemas. Ar Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvi, Latgales reģionālās administrācijas vecāko valsts vides inspektori Irēnu Skrindu saruna par piektā gadalaika izpausmēm tieši pavasarī. Attālināti viesosimies Sēlijā, kur par piekto gadalaiku pat tiek lietots noteikts apzīmējums - atbūda. Skaidrojam, ko nozīmē šāds piektais gadalaiks un kā to šobrīd pavasarī novēro Dvietes upes palienē. Senie mēnešu nosaukumi Bet pavasara mainīgajā mēnesī aprīlī, sulu mēnesī, lūkojam arī, kā agrāk mūsu senči sauca gada mēnešus, kad orientējās pēc laukos darāmiem darbiem un mēness fāzēm. Vai senie mēnešu nosaukumi atbilst pēc datuma tagadējiem un kāpēc vairs šos nosaukumus nelietojam šodien, stāsta Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece un folkloras pārzinātāja Aīda Rancāne. Latviskos mēnešu nosaukumus blakus latīniskajiem pirmo reizi dod Kurzemes superintendants Pauls Eihorns savā darbā “Historia Lettica” 1649.gadā, kur lasāms, ka ziemas mēnesis – janvāris; sveču mēnesis – februāris; sērsnu jeb baložu mēnesis – marts un tā tālāk. Tā publikācijā par senajiem kalendāriem 2004. „Latvijas Vēstnesī” rakstīja Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas galvenā bibliogrāfe Gunta Jaunmuktāne. Šodien mēs mēnešus un nedēļas dienas skaitām pēc Gregora kalendāra, kas tika ieviests jau 16. gs. 80. gados, bet pagāja teju trīs gadsimti, līdz to pieņēma citviet pasaulē. Mūsu senči, pamatojoties uz vērojumiem dabā, lūkojuši parādības, kas raksturīgas konkrētam laikam un pēc tā arī veidojuši mēnešu nosaukumus. Ja šodien bieži vien kalendāros tiek drukāti ar senie mēnešu nosaukumi līdzās latīniskajiem mēnešu nosaukumiem, tas nenozīmē, ka agrāk tie sakrita pēc datumiem. Par to, kā senāk notika laika skaitīšana, kā radās trīspadsmitais mēnesis kalendārā un kā agrāk sauca nedēļas, stāsta pētniece Aīda Rancāne.

Šoreiz raidījumu veltām nezināmajam par šķietami zināmo Seno Ēģipti un vēl jo vairāk - par it kā tik ļoti pazīstamajiem matiem. Latvijas Universitātes Akadēmiskajā apgādā iznākusi profesora Valda Segliņa zinātniskā monogrāfija "Senās Ēģiptes sabiedrība. Matu kārtojums un parūkas". Monogrāfija veltīta Senajai Ēģiptei, kur multikulturālā sabiedrībā kopš aizvēstures sakņojas tradīcija valkāt parūkas un galvassegas. Monogrāfija ļauj tuvāk izprast šīs senās kultūras pārstāvju ikdienas dzīvi un svētkus, matu simbolisko nozīmi Senajā Ēģiptē, matu kopšanas paradumus vairākus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras un daudzus citus tematus. “Nespriedīsim par ēģiptiešiem tikai pēc parūkas, lai arī tā var ļoti daudz pastāstīt.” Savā jaunākajā monogrāfijā “Senās Ēģiptes sabiedrība. Matu sakārtojums un parūkas,” šādi aicinājis Valdis Segliņš. Izdevums lasītājam sniedz plašu un visaptverošu skatījumu par Ēģiptes zemēm senākajā vēsturē un matus aplūko no visdažādākajiem rakursiem - te ir runa gan par matu simbolisko nozīmi, ķermeņa apmatojumu, matu kopšanu, parūkām un šinjoniem, matu griezumiem un kārtojumiem vienkāršiem ļaudīm un valdniekiem, un arī tas nav viss. Kāpēc matu jautājums ir tik nozīmīgs Senās Ēģiptes kontekstā, par to no dažādiem rakursiem sarunājamies ar izdevuma autoru - Latvijas Universitātes profesoru Valdi Segliņu. Raidījuma iesākumā - stāsti no tuvākām un tālākām vietām zinātnes ziņās.

Pētnieku novērojumi Latvijas ezeros liecina, ka mikroplastmasa nonākusi daudz dziļākos ezeru nogulumu slāņos, mainot līdzšinējos uzskatus par to, kad sācies antropocēna laikmets. Ko tas stāsta par mikroplastmasu un tās dzīvi dabā? Pirms kāda laika raidījumā esam stāstījuši par Zemes ģeoloģiskās vēstures periodizāciju, un mūsdienās ģeologi itin bieži runā, ka nu jau varētu būt izšķirams jauns laikmets antropocēns. Skaidrs, ka cilvēka ietekmei uz apkārtējo vidi pēdējās desmitgadēs ir bijusi ļoti liela nozīme, bet ko izvēlēties par atskaites punktu antropocēnam, proti, ar ko tad cilvēks visvairāk ietekmējis vidi un kurā brīdī tas sācies? Viens no pieņēmumiem līdz šim bijis, ka šāds atskaites punkts varētu būt mikroplastmasa vidē, bet latviešu pētnieku novērojumi Latvijas ezeros mainījuši līdzšinējos uzskatus par to, kad sācies antropocēna laikmets. Kas īsti ir antropocēns? Kā mikroplastmasa nonāk ezeros un kādi ir pētnieku viedokļi par antropocēna sākumu, par to saruna ar Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošo pētnieci Intu Dimanti-Deimantoviču. "Šis pētījums patiesībā ir tas gadījums, kad sākotnējā hipotēze neapstiprinās. Jo sākotnējā visa doma pētījumam bija pavisam citādāka - mēs gribējām ņemt urbumus ezeros, datēt viņus un tad analizēt pēc mikroplastmasas un tur esošo dzīvnieku atlieku stāvokļa, vilkt kaut kādas paralēles, cik ļoti plastmasas piesārņojums ir vai nav ietekmējis. Bet kaut kādā brīdī izrādījās, ka kaut kas tur īsti nesaskan tajos datos, skaidro Inta Dimante-Deimantoviča. Ģeologu aprindās tiek plaši runāts par jauna ģeoloģiska laikmeta – antropocēna – oficiālu definēšanu, un arī mūsu raidījumā, runājot par Zemes vēsturi ar dažādām ērām un periodām, mazliet šo jautājumu esam skāruši. Šī gada februārī ASV zinātniskajā žurnālā "Science Advances" publicēts pētījums, ko sadarbībā ar citu valstu zinātniekiem īstenojusi Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Inta Dimante-Deimantoviča un citi pārstāvji no Latvijas, un Latvijas pētnieki apstrīd pieņēmumu, ka mikroplastmasa var tikt izmantota kā antropocēna rādītājs. Ar informāciju par pētījumu latviski var iepazīsties Latvijas Universitātes mājaslapā. "Mikroplastmasa, kas ir mūsu tiešais pētījuma objekts, ir viens no antropogēniem piesārņotājiem, kura izcelsme un masveida ražošana ir saistīta ar laika posmu, sākot no aptuveni 1950. gadu. Tad, protams, bija tikai loģiski, ka šis rādītājs, kuru var atrast arī nogulumos, jo mēs labi zinām, ka plastmasa nesadalās vai arī sadalās ļoti, ļoti lēnām, līdz ar to viņai vajadzētu būt atrodamai šajos slāņos, ģeoloģiskos slāņos noteiktā laika posmā," norāda Inta Dimante-Deimantoviča. Pētniece arī skaidro, ka antropocents joprojām nav apstiprināts tā kā oficiāls laiks. "Vēl pavisam nesen par to bijis balsojums, burtiski pirms dažām nedēļām, jo ģeologu aprindās visi patiesībā gaidīja šī gada vasaru, kad vajadzēja būt balsojumam, kad šis kļūtu par tādu kā oficiālu terminu, jo mēs viņu izmantojam kā neoficiālu, bet ļoti plaši izplatītu. TTomēr pēdējā ģeologu starptautiski atzītā ekspertu grupā ar ļoti garām diskusijām un kontraversālu balsojumu tomēr tika pieņemts, ka šobrīd vēl viņš kā oficiāls laika posms ģeoloģijā netiek apstiprināts," atklāj Inta Dimante-Deimantoviča. Upju plūsmas ceļi jeb kā veidojas upju gultnes Divreiz vienā upē neiekāpsi – ir teicis sengrieķu filozofs Heraklīts, un ikvienam ģeologam uzreiz ir skaidrs, ka runa te nav tik daudz par dzīves un situācijas mainīgumu, kā par pašas upes plūdumu, kur straume nes smiltis, mālus vai  koka gabalus, vai upes tecējums īsākā vai garākā laika periodā maina savu ceļu. Šoreiz paskatīsim, kādā veidā upes gultne jeb padziļinājums zemes virsmā, pa kuru plūst ūdens, mainās un kad ir būtiski šo gultni izmērīt. Viens no redzamākajiem piemēriem upju gultnes mainībai Rīgas tuvumā ir Lielupes ieteka jūrā, kas izveidojās 17. gs. beigās, kad stipras vētras laikā Lielupe, kas līdz tam ietecēja Daugavā, pārrāva kāpas un atrada sev ceļu uz jūras līci. Latvijas Universitātes Ģeoloģijas un zemes zinātņu fakultātes vadošais pētnieks, ģeoloģijas zinātņu doktors Andis Kalvāns teic, ka upju gultņu mainības cēloņi ne vienmēr ir tik dramatiski. Par upju gultnēm sauc arī vietas, kas vairs nav klātas ar ūdeni, kur upes jau sen ir izžuvušas. Pareizāk sakot, tās tagad ir ielejas, kur reiz plūduši ūdeņi. Kalnu upēs šādas ielejas var sasniegt par vairākus kilometrus lielu dziļumu, bet arī mūsu teritorijā var atrast vairākas, protams, krietni vien seklākas ielejas, kas liecina par seniem upju ceļiem. Latvijas  teritorijā šīs ielejas ir veidojušās pirms 10 - 12 tūkstošiem gadu, kad ledāji sāka atkāpties un kūstošie ledāja ūdeņi sāka veidot upes.

Daudz nezināmā ir par gandrīz ikvienu vēstures periodu, jautājums tikai - cik lielas ir mūsu iespējas mūsdienās šos baltos plankumus "aizkrāsot," cik daudz šajā jomā strādā pētnieki un kādas ir pētniecības metodes. Ja skaidrs, ka mēs visu vēl nezinām par 20. gadsimta vēsturi, tad cik gan daudz mīklu varētu būt par cilvēku dzīvi akmens laikmetā? Mīklas noteikti ir, bet vienlaikus ir arī daudz atklātā, un pētnieki nepagurdami strādā, izmantojot aizvien precīzākus instrumentus. Akmens laikmeta pēdējais periods neolīts bijis pētnieku uzmanības centrā Latvijas Universitātes zinātniskajā konferencē pavisam nesen, un mūsu šīs dienas raidījumā mēs īpaši izcelsim divus konferencē aplūkotos tematus, un tās ir Aboras un Kreiču akmens laikmeta apmetnes. Vispirms uzzināsim ko vairāk par akmens laikmeta cilvēku ēdienkarti un  amatnieku prasmēm tagadējā Madonas novadā. Šī gada arheoloģijas piemineklis ir Aboras apmetne, kas atrodas Lubānas mitrājā, un tā ir lielākā apmetne šajā reģionā akmens laikmetā. Šo apmetni atklāja jau pagājušā gadsimta 60. gados, taču arī pēdējie atradumi Aborā piesaista arheologu uzmanību. Ko par vēlā akmens laikmeta iedzīvotāju uzturu liecina apmetnē atrastie dzīvnieku kauli un augstvērtīgi tolaik tapuši dzintara izstrādājumi, stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Gunita Zariņa. Gunita Zariņa neslēpk pārsteigumu par Aboras apmetnē atrasto rotu kvalitāti. Kā tajā laikā ar toreiz pieejamiem darba rīkiem bijis iespējams kaut ko tādu izgatavot? Atradumi liecina par vēlā akmens laikmeta apmetnes iedzīvotāju prasmēm dzintara apstrādē pirms aptuveni četriem līdz pieciem tūkstošiem gadu. Šī apmetne atrodas Madonas novada Indrānu pagastā Lubāna mitrājā, Aboras upītes labajā krastā. Arheoloģiskos izrakumus te uzsāka Ilze Biruta Loze 1963.  gadā un te tika uzietas vairāk nekā 27 akmens laikmeta apmetnes. Pēdējos gados šai vietai arheologi pievērš pastiprinātu uzmanību, lai ar jaunākajām izpētes tehnoloģijām turpinātu rast atbildes uz jautājumiem par tālaika cilvēku dzīvi. Par akmens laikmeta cilvēku prasmēm liecina izrakumos atrastie gandrīz četri tūkstoši senlietu, no tām aptuveni 30% ir dzintara izstrādājumi – krellītes, piekariņi, ripas un riņķi, kā arī pusfabrikāti un neapstrādāta dzintara gabali. Tas norāda, ka Aboras apmetne bijusi viens no lielākajiem dzintara apstrādes centriem Lubāna mitrāja teritorijā. Kreiču akmens laikmeta apmetnes pētniecība Latvijas Universitātē arī aprīlī turpinās 82. starptautiskā zinātniskā konference, sniedzot plašu ieskatu aktuālajos pētījumos dažādās zinātņu nozarēs. Pavisam nesen konferences ietvaros aizritējusi sekcija ar nosaukumu "Vide un cilvēks: jaunākie pētījumi par neolīta periodu Austrumbaltijā" Tas arī mums raidījumā radīja vēlmi palūkoties tuvāk, kā šobrīd norit pētniecība par akmens laikmeta jaunāko periodu neolītu, ko mēs aizvien jaunu varam uzzināt par tik senu laika posmu un īpaši par akmens laikmeta apmetnēm. Kur atradusies Kreiču apmetne, kāpēc par to zinām mazāk salīdzinājumā ar citām tā laika apmetnēm un kādas keramikas kultūras apmetni raksturojušas, skaidro Latvijas Universitātes pētnieki Mārcis Kalniņš un Vanda Haferberga.

Lieldienu noskaņās dodamies "ekskursijā" pa Vecrīgu, iepazīstot senos dievnamus pilsētā. Šādu izzinošu nodarbi piedāvā Rīgas kuģniecības un vēstures muzejs. Kas zināms par bīskapa Alberta pili, kur atradās senās baznīcas, kādi un kur senajā Rīgā bijuši klosteri, kad un kāpēc izzuduši, atklāj Rīgas kuģniecības un vēstures muzeja muzejpedagogs Vidvuds Bormanis. Par baznīcu un klosteru mantojumu sarunājamies gan muzejā, gan ārpus tā, un iepazīstam nelielu daļu no minētās ekskursijas maršruta. Pirms 824 gadiem, 1200. gada aprīlī, ar 23 kuģiem, daudzu krustnešu pavadīts, Daugavas krastā ieradies Livonijas bīskaps Alberts. 1201. gadā tika dibināta Rīga. Un te arī sākas stāsts par senās Rīgas baznīcām un klosteriem, kas tapa gadsimtu gaitā.

Lieldienu noskaņās raidījumā Zināmais nezināmajā pievēršamies lieliem jautājumiem, kas nevienu vien zinātnisku un ticīgu prātu ir nodarbinājuši gadsimtu garumā - vai ticība dievišķajam izslēdz ticību zinātniskajai metodei vai tieši otrādi - zinātnisks pasaules skatījums itin labi sadzīvo ar ticību kam tādam, ko ar datiem, eksperimentiem un zināntisko metodoloģiju nevaram pierādīt un varbūt nemaz negribam pierādīt. Kur šajā pasaulē ir vieta zinātnei, kur ticībai un abas šīs jomas konfliktē vai papildina vienu otru? Diskutē Latvijas Universitātes (LU) tenūrprofesors fizikā Vjačeslavs Kaščejevs, LU Bioloģijas fakultātes docents un Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātniskās grupas vadītājs Zigmunds Orlovskis un LU Teoloģijas fakultātes dekāne, profesore Dace Balode.

Pavasaris ir klāt. Drīzumā dzims savvaļas dzīvnieku mazuļi. Tas parasti ir laiks, kad iedzīvotāji daudz biežāk ar saucienu pēc palīdzības savvaļas dzīvnieku glābašanā vēršas zoodārzā. Kāda ir savvaļas dzīvnieku glābšana, rehabilitācija un sagatavošana dzīvei savvaļā vai zoodārzā? Ko vajag un ko nevajag glābt, skaidro Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza Veterinārās nodaļas vadītāja, veterinārārste Solvita Valaine un zoodārza pārstāvis Māris Lielkalns. Saruna aizrit Zooloģiskā dārza telpās, kur karantīnas procesam iet cauri vairāki dzīvnieki. Pēc slimošanas, pēc dažādām traumām un ievainojumiem cilvēkiem bieži ir nepieciešams rehabilitācijas process, lai no jauna pielāgotos ikdienas dzīvei. Dažkārt tas pat nozīmē, ka cilvēki no jauna mācās staigāt un veikt citas ierastas darbības. Tieši tāpat tas ir ar mūsu četrkājainajiem, peldošajiem, lidojošajiem brāļiem - citiem dzīvniekiem, kuriem arī var būt nepieciešama rehabilitācija. Var gadīties pamosties nelaikā, var gadīties ievainojumi. Tiesa, dažkārt cilvēks domā, ka ronim vai citam zvēram vajadzīga palīdzība, bet patiesībā tā nebūt nav nepieciešama. Rīgas Nacionālajā zooloģiskajā dārzā jau vairākus gadus notiek savvaļas dzīvnieku rehabilitācija, un tā ietver arī karantīnas periodu.

Inovatīvs pētījums atklāj klimata pārmaiņu ietekmi uz migrējošo putnu populāciju sarukumu. Jaunā pētījumā, kas publicēts žurnālā "Ecology Letters", starptautisks autoru kolektīvs Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta vadošā pētnieka Mārtiņa Brieža vadībā atklāj: pavasaris ik gadu iestājas agrāk, un tas ietekmē putnu populāciju sarukumu. Pētījumā autori plaši skaidro arī fenoloģijas jēdzienu, ņemot vērā ne tikai pavasara iestāšanās laiku, bet arī pavasara ilgumu un pavasara iestāšanās laika mainību no gada uz gadu. Šāda pieeja palīdz aptvert niansētas klimata pārmaiņu ietekmes uz dzīvnieku populācijām. Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidrojam, kā iespējams konstatēt nobīdes gadalaiku maiņā vairāku desmitu gadu garumā, kā šīs nobīdes skar putnu dzīvesveidu un kuras putnu grupas tas ietekmē visvairāk. Saruna ar Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta vadošo pētnieku Mārtiņu Briedi. Viņa gaitas aizrit Latvijā un Šveicē, un dažas stundas, pirms Mārtiņš atkal ir iekāpis lidmašīnā, lai dotos uz Šveici, pārrunājam pētnieku komandas paveikto. Putnu dziesmas pavasarī pēc ziemas klusuma saklausām un vēl saklausīsim aizvien krāšņāk. Būtu skumji iedomāties, ja mēs piedzīvotu klusu pavasari bez putnu dziesmām. 1962. gadā amerikāņu bioloģe Reičela Kārsone izdeva grāmatu “Klusais pavasaris”, stāstot par to, kā pesticīds ar saīsinājumu DDT iznīcinājis tūkstošiem putnu pagājušā gadsimta 50. un 60. gados. Šobrīd mēs to nepiedzīvojam un noteikti ne Latvijā, taču zinātnieki jebkurā gadījumā vērš uzmanību uz putnu populāciju izmaiņām, ko ietekmē klimata pārmaiņas un to izsauktās nobīdes gadalaiku nomaiņā. Vienā no jaunākajiem pētījumiem starptautisks autoru kolektīvs atklājis, ka pavasaris ik gadu iestājas agrāk, un tas ietekmē putnu populācijas sarukumu. "Iepriekš mēs zinājām, ka notiek klimata pārmaiņas un ka tās atstāj ietekmi uz putnu populācijām. Un tas, kā mēs visvairāk to redzam, ir tas, ka pavasaris atnāk katru gadu aizvien agrāk, un ir tās sugas, kuras nespēj tikt līdzi šīm te pavasara izmaiņām, un tās ir tās, kas cieš no tā kaut kādā mērā," skaidro Mārtiņš Briedis. "Tas inovatīvais nāk no tā, ka mēs liekam klāt dažādus citus parametrus, ja mēs runājam par fenoloģiju, kas nozīmē, kurā brīdī kas dabā notiek. Noteikt klimata pārmaiņas, pavasaris mums paliek agrāks, bet mēs sākam domāt arī, kāds tas pavasaris mums ir - cik ilgs viņš ir un cik gadu no gada viņš ir mainīgs. Otra šī inovatīvā daļa ir tas, ka mēs liekam kopā teorētisku modelēšanu un mēs liekam tai klāt atkal empīriskus datus, dabā ievāktus datus. Mēs salīdzinām, ko rāda teorētiskie modeļi un ko rāda dabā ievāktie dati, un cik labi tas sasaucas kopā." Futurologi reizēm zīmē biedējošas ainas par to, kas notiks nākotnē, klimata pārmaiņu kontekstā norādot, ka var draudēt pavasari bez putnu dziesmām. "Tā ir viena no lietām, kur varu vilkt kontrastus starp Latviju un Šveici. Šveicē ne tikai klimata, bet vairāk tās ir globālas pārmaiņas saistībā ar lauksaimniecību un intensifikāciju, un apdzīvotības blīvumu ļoti kontrastē ar to, kā ir Latvijā. Daudzas populācijas Rietumeiropā ir izzudušas, vai ir minimālas, vai sugas ir atrodamas tikai aizsargājamās dabas teritorijās, kamēr Latvijā aina, lai gan pasliktinās, no gada uz gadu, vēl nav tādā stāvoklī, kā tas ir Rietumeiropā. Mums vēl ir ķīvītes laukos un dzērves ir diezgan plaši sastopamas. Bet tas ir laika jautājums, kad arī šeit varētu tā aina izskatīties stipri līdzīga," atzīst Mārtiņš Briedis.

1949. gada 25. martā Padomju Savienības okupācijas iestādes uz attāliem PSRS apgabaliem izveda vairāk nekā 42 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Traģiskā notikuma 75. atceres gadadienā raidījumā Zināmais nezināmajā pārlūkosim, kā tas tika īstenots, kurus cilvēkus tas skāra un vai mēs zinām visu par šo operāciju. Stāsta brīvvēsturnieks, zemessargs Zigmārs Turčinskis. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā valdošā padomju režīma seja bija brutalitāte, vardarbība un iespēja izrēķināties ar gandrīz ikvienu. Gadu pēc okupācijas Latvijas sabiedrība piedzīvoja pirmās lielās masveida deportācijas, padomju varas pretinieku apcietināšanu un nošaušanu. 1949. gada 25. martā nāk vēl viens milzīgs vilnis, un Padomju Savienības okupācijas iestādes īsteno operāciju "Krasta banga" ("Priboi"), uz attāliem PSRS apgabaliem izvedot vairāk nekā 90 tūkstošus Baltijas valstu iedzīvotāju, un gandrīz puse no viņiem bija no Latvijas. "Deportācijas ir šoks tādā nozīmē, ka tās ir vienlaikus, vienā reizē, vienā dienā faktiski veikta milzīga operācija," vērtē Zigmārs Turčinskis. "No 1944. līdz 1953. gadam jau visu laiku notiek aresti, un kopumā Latvijā čeka ir arestējusi, par politiskiem noziegumiem notiesājusi 47000 cilvēku. Tas ir pat vairāk nekā deportēto. Bet aresti notiek pakāpeniski, vienu, divus cilvēkus paņem, atkal paņem kaut kur vienu, divus, kaut kur kādreiz kādas lielākas operācijas - 10 - 20 cilvēkus arestē. Pārējie jau paliek mājās, ģimenes turpina dzīvot. Bet deportācijas ir šoks ar to, ka tiek paņemtas visas ģimenes, paliek tukšas mājas, vienkārši izved visus cilvēkus ārā. Tur neviens nepaliek vairs dzīvot. Tas ir tas lielais šoks, kas īstenībā ir deportācijām tieši raksturīgs. Un tas arī principā bija tas, ko režīms vēlējās panākt - radīt šo te šoku, lai saprastu, ka ir režīmam jāklausa, ka nav iespējams pretoties, ir jāklausa viņu pavēlēm. Ja teikts, ka ir jādibina kolhozus, tad viņi ir jādibina, nevis jāizsaka kaut kādas savas domas un jāizdomā, ka varbūt varētu vēlāk. Režīms pieprasa entuziasmu tajā visā, un tas entuziasms tiek panākts ar represijām." Lietuvā pēc Otrā pasaules kara īstenotās deportācijas Latvijas un Lietuvas likteņi Otrā pasaules kara laikā un pēc kara ir līdzīgi, un to noteikti varam attiecināt arī uz 1949. gada marta deportācijām. Vienlaikus būtiski pieminēt vēl citus gadus, kad masu deportācijas notika tieši Lietuvā. Par to plašāk stāsta Lietuvas iedzīvotāju genocīda un pretošanās izpētes centra vēsturnieks Bens Navakausks (Benas Navakauskas).  Ja Latvijā lielākās masveida deportācijas notikušas 1949. gada martā, tad Lietuvā lielākais deportēto skaits sasniegts 1948. gadā, pavasara operācijā “Vesna”. Visu Baltijas valstu gadījumā šīs deportācijas pēc kara notika, lai iznīcinātu pretošanos kolektivizācijai, lai atbrīvotos no pretošanās kustības dalībnieku ģimenēm un atbalstītājiem, tāpēc kādus iemeslus var minēt “Vesna” īstenošanai tieši Lietuvā? Atbildi sniedz Bens Navakausks.

Mēdz teikt, ka sastapšanās ar nāvi, ļauj daudz labāk novērtēt dzīvi. Runāt par nāvi daudziem nav patīkami, un ir arī bail. Iespējams, bailes izsauc sastapšanās ar nezināmo, bet, kad vienu reizi dzīvē noslēpumainības plīvuru esam notraukuši, varētu šķist, ka nāvi esam izpratuši labāk. Un tomēr - atkal atgriežamies steidzīgajā ikdienā, lai pēc kāda laika no jauna teiktu, ka viens vai otrs negadījums, viena vai otra cilvēka nāve mums ir mācījusi kādu dzīves vērtību. Kas ietekmē mūsu nāves uztveri un kā šī uztvere laika gaitā ir mainījusies? Kā nāvi var pētīt un vai sociālie mediji ar mirušu cilvēku profiliem kļūs par nākotnes kapsētām un sērošanas vietām? Tuvojas Lieldienas, kad tradicionāli runājam par dzīvības spēku, par jaunā dzimšanu, tikai - pirms šīs piedzimšanas no jauna kaut kas arī nomirst. Lai gan nāve nav temats, par kuru vislabprātāk sarunāsimies draugu lokā, raidījumā pievēršamies tieši ar nāvi saistītiem jautājumiem un tam, kā pret nāvi attiecamies. Iespējams, tas patiešām ļaus nāvi uzlūkot kā dzīves sastāvdaļu, kā būtisku mūžības cikla komponentu. Par nāves pētniecību un attieksmes maiņu pret nāvi, kā arī sērošanu dzīvē un virtuālajā vidē saruna ar pētniekiem - Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja pētnieci, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pētnieci un Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta pētnieci Annu Žabicku un Eiropas Nāves un sabiedrības pētnieku asociācijas biedru, reliģijpētnieku un mācītāju Rinaldu Gulbi. "Tas, ko es esmu mēģinājis gan pētīt, gan arī runāt ar cilvēkiem, ir atgriezt šo sarunu par nāvi mūsu ikdienā," atzīst Rinalds Gulbis. "Kā mēs zinām, vēl ne tik senā laika posmā iepriekš mēs esam redzējuši un piedzīvojuši varbūt mūsu vecvecāku vai vēl paaudzi iepriekš stāstos par zārku glabāšanu mājās, par vāķēšanām un apstāvēšanām, un līdz ar to nāve ir bijusi klātesoša un daudz vieglāk varbūt arī saprotama, piedzīvojama, pārdzīvojama.  Šodien, kad mēs esam mūžīgi jauni, kur feisbukā mēs bildi varbūt nomainām reizi 10 gados, mēs nāvi esam izslēguši no savas ikdienas un nonākuši līdz tam, ka nāve mums ir kļuvusi par vēl lielāku nezināmo. Tad, kad mēs saskaramies ar tādas, es gribētu teikt, praktiskās nāves pieredzēm, nonākot hospisos, nonākot ilgstošas aprūpes namos, gerontoloģijas klīnikās un tamlīdzīgi, šīs ir tās vietas, kas mums varbūt tieši Latvijas sabiedrībā rada vēl lielāku nezināmo. Piemēram, gerontoloģija, atļaušos teikt, ka Latvijā ir bērna autiņos un šīs rūpes par to paaudzi, kas noveco, ir ļoti mazas. Un tad, kad šī stunda pienāk, tās racionāla iracionālas bailes varbūt ir pat lielākas, nekā viņām vajadzētu būt.  Līdz ar to, jā, man personīgi tas ir bijis tāds pieņemšanas posms, un katru gadu, arī ar studentiem esot Zviedrijā tādā praktiskās teoloģijas praktikumā, mēs esam redzējuši un piedzīvojuši tos stāstus, kā cilvēki pieņem nāvi. Un tad ir daudz grūtāk atgriezties Latvijā un ieraudzīt, cik daudz no tā visa mums nav, lai mēs varbūt veselīgi pieņemtu nāves faktu." Orgānu ziedošana: arī pēc savas bioloģiskās nāves varam palīdzēt citiem “Mums vēl aizvien ir latviešu brīvības cīnītāju kauli, kas noder topošo mediķu apmācībā,” tā saka Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Anatomijas un antropoloģijas institūta jeb Anatomikuma direktore Māra Pilmane. Viņa stāsta, kas notiek ar cilvēka ķermeni, kad tas nonāk Anatomijas un antropoloģijas institūtā jeb anatomikumā, kāpēc reāls līķis ir labāks par mākslīgi veidotu un kā tiek parādīta cieņa tiem, kuri savu ķermeni ir ziedojuši medicīnas zinību apgūšanai. Līdzās Anatomijas un antropoloģijas institūtam atrodas piemineklis ar uzrakstu „Pasaules labklājībai”. Tas ir veltīts tiem 2154 cilvēkiem, kuru ķermeņi nedaudz vairāk nekā 100 gadu laikā pēc nāves tikuši un vēl arvien tiek izmantoti medicīnas studijām. Savukārt Pārdaugavā, Mārtiņa kapos, ir apglabātas urnas ar, jā, skan savādi, bet ja runa ir par ķermeņu preparēšanu, tad apglabātas urnas ar atliekām, kad konkrētā cilvēka ķermeni vairs neizmanto anatomikuma apmācībās un reizi 10 gados notiek svinīga atvadu ceremonija, kurā tad apglabā kremēto urnas. Māra Pilmane stāsta, kādā veidā cilvēka ķermenis var nonākt anatomikumā un kā tas tiek izmantots medicīnas studijām. Vispirms profesorei Pilmanei vaicāju, kāpēc vēl aizvien medicīnas studenti preparēšanai izmanto reālu cilvēku ķermeņus, ja reiz šodien ir iespēja visus uzskates materiālus pagatavot no silikona, plastmasas, izprintēt telpiskā formā. "Mūsu cilvēki ir ļoti dāsni ziedotāji," Māra Pilmane un teic, ka viņa ļoti novērtē tos, kas izšķiras par šādu soli. Zinot latviešu kapu kultūru, to, cik svarīga ir aizgājēja pēdējā griba atdusēties zem baltā bērza vai līdzās saviem tuviniekiem, bet viņš tā vietā izvēlas ziedot savu ķermeni zinātnei.

22. marts – Pasaules ūdens diena. 1992. gada jūnijā Zemes samitā jeb Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencē „Vide un attīstība” tika ierosināts atzīmēt Pasaules ūdens dienu. Šī paša gada decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, un 1993. gadā tika atzīmēta pirmā Pasaules ūdens diena. Šo dienu katru gadu 22. martā atzīmē joprojām. Tā tiek rīkota, lai uzsvērtu saldūdens nozīmi, iestātos par saldūdens resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un pievērstu uzmanību tematiem, kas saistīti ar tīru ūdeni, sanitāriju un higiēnu. Vai Pasaules ūdens diena vieš pārmaiņas tīra ūdens pieejamībā iedzīvotājiem dažādos kontinentos, cik tīrs ir Latvijas dzeramais ūdens un kas tam seko līdzi? Šos jautājumus raidījumā Zināmais nezināmajā pārrunājam ar pētnieku, kurš, šķiet, par ūdeni ir gatavs runāt vienmēr. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus. Tieši tāpat kā ikdienā īpašu uzmanību nepievēršam tam, ka elpojam, tā arī daudz nedomājam par to, ka mums ir pieejams tik ierasts produkts kā dzeramais ūdens. Bet, ja mums pietrūktu gaisa, traucēta elpošana būtu izšķirošana dzīvībai. Un tieši tāpat ir ar dzeramo ūdeni. Ja mūsu organisms to neuzņems pietiekamā daudzumā, dzīvība būs apdraudēta. Ūdens nepieciešams ne tikai dzeršanai, bet arī higiēnas nolūkos, ūdens ir pamats enerģijas ieguvei un ūdens ir resurss, kas kā viens no pirmajiem var tikt iznīcināts kara apstākļos. Ūdens nozīme ir nepārvērtējama, un kopš 1993. gada 22. martā tiek atzīmēta Pasaules ūdens diena. Cik liela nozīme ir vienai atzīmējamai dienai, kas veltīta ūdenim? Sandis Dejus: Katrā ziņā ūdens ir svarīgākā lieta, kas mums, cilvēkiem, ir iespējama. Līdz ar to, protams, arī politika tam visam seko līdzi. Un ne velti arī bijušais ASV prezidents Kenedijs ir teicis: ja tu atrisināsi ūdens problēmas, tu dabūsi divas Nobela prēmijas - vienu par zinātni, otru par mieru. Līdz ar to arī ūdens svarīgumu viņš ir gana spilgti izcēlis.  Manuprāt, ir ļoti svarīgi kaut vai reizi gadā visiem cilvēkiem tomēr atgādināt par šo ūdens pieejamību un nepieciešamību, par aktuāliem jautājumiem, kas ir saistīti ar ūdeni. Piemēram, vai mēs katru dienu aizdomājamies par to, ka katrs trešais pasaules iedzīvotājs nevar padzerties drošu ūdeni ikdienā un būtībā satraucas par to, vai viņš sagaidījis rītdienu pēc skata ūdens malka. Varbūt ir vērts par to arī atcerēties un novērtēt to, kādā pasaules veiksmīgākajā vai veiksmīgā vietā mēs dzīvojam, cik laimīgi cilvēki mēs esam. Katru gadu, tuvojoties Pasaules ūdens diena, klajā nāk Apvienoto Nāciju Organizācijas Pasaules ūdens attīstības ziņojums. Iepriekšējos gados šie ziņojumi ir vēstījuši par ūdeni un klimata pārmaiņām, ūdeni un darba vietām, ūdeni un enerģiju. Šīgada, 2024. gada, ziņojums vēstīs par ūdeni labklājībai un mieram, uzsverot to: "kā drošas un taisnīgas ūdens nākotnes attīstīšana un uzturēšana ir labklājības un miera pamatā visiem un kā nabadzība un nevienlīdzība, sociālā spriedze un konflikti var pastiprināt ūdens drošību." Sākoties Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, redzējām, kā Krievijas spēki mēģināja iznīcināt tos resursus, kas tiešā veidā ietekmē cilvēka dzīvi, - ūdens un energoapgāde. Vai tā ir, ka ne tikai militārie konflikti, bet arī jebkāda veida citas spriedzes automātiski atsaucas uz ūdeni?  Sandis Dejus: Noteikti.  Ūdens ir svarīgākā lieta mums ikdienā, un ar to ir gana vienkārši radīt dažādas emocijas un stresu cilvēku vidū, jo bez ūdens vairāk par trijām dienām izdzīvot nevari. Tādā veidā gan dažādu militāro konfliktu gadījumā tas ir viens no pirmajiem objektiem, ar ko droši vien ir jārēķinās, ka viņš būs pastiprināti jāaizsargā pret jaunajiem ļaudīm. Gan arī tas ir fantastisks veids, kā veicināt savu finansiālo labklājību droši vien un meklēt risinājumus, kā izmantot šo resursu, bez kura neviens nevar iztikt savā labā un gūt papildus, iespējams, arī peļņu.  Ne velti pasaulē ir ļoti daudz vietas, kur, piemēram, ir ūdens birža, kur lauksaimnieki ir spiesti saldūdeni iegādāties ūdens biržā par biržas cenu savu lauku apūdeņošanai, kas manuprāt, Latvijā ir kaut kas neiedomājams. Tomēr cilvēki pasaulē ir spiesti tā darboties, jo vienkārši ūdens pieejamība ir mazāka nekā pieprasījums. Mēs varbūt bieži par to neaizdomājamies, bet tajā pašā laikā arī pieminētās tēmas par ūdens pieejamību, par klimatu noteikti arvien vairāk aktualizē jautājumu par ūdens drošumu, par cilvēces izdzīvošanas spējām, jo mums jābūt atbildīgiem par šo resursu, jāizmanto lietderīgi, efektīvi. Arī tam, ko mēs pēc tam novadām vidē, jābūt ir gana kvalitatīvi attīrītam, lai neradītu pēc tam nākotnē draudus jau nākošajām paaudzēm. Iespējas tikt pie tīra dzeramā ūdens senatnē „Cik veca civilizācija, tik sena arī problēma ar piesārņotu ūdeni,” tā, runājot par ūdens apgādi un dzeramā ūdens tīrību senatnē, teic medicīnas vēsturnieks un Jūrmalas muzeja pētnieks Mārtiņš Vesperis. Kopā ar viņu izsekojam  ūdens piegādes gaitai pilsētās, slimībām, kas radās no piesārņota ūdens, un dzērieniem, kas savulaik bija alternatīva slāpju dzesēšanai, gadījumos, ja tīrs ūdens nebija pieejams. Saslaukas no miesnieku galdiem, mēsli, iekšas, asinis Slīgst dubļos kucēnu līķi un smirdīgas brētliņas Peld pa dubļainu straumi beigti kaķi  un rāceņu gabali. Tādu nepievilcīgu ainu dzejas rindās uzbūra  angļu rakstnieks un satīriķis Džonatans Svifts  par Temzas upi Londonā 1710. gadā. Bet, domāju, līdzīgas ainas varēja rakstīt teju par jebkuru pilsētu tolaik. Atceramies, ka dažus gadsimtus pirms Svifts rakstīja šīs rindas, tepat Rīgā  pilsētas iedzīvotāji savus atkritumus meta Rīdzenes upē, līdz upi smakas un netīrumu dēļ 1733. gadā aizbēra. Lai arī ūdens pievadīšanai pa caurulēm ir vairāk nekā tūkstošiem gadus sena vēsture, tomēr par tīru dzeramo ūdeni varam sākt runāt tik 19. gs. otrajā pusē, kad gan pieauga iedzīvotāju skaits pilsētās, gan arī  ļaudis masveidā inficējās ar holeras baktērijām, kas mājoja ūdenī. Kopā ar medicīnas vēsturnieku un Jūrmalas muzeja pētnieku Mārtiņu Vesperi ielūkosimies dzeramā ūdens tīrības vai netīrības vēsturē.

Loģikā un ekonomikā, politoloģijā un psiholoģijā, datorzinātnēs un bioloģijā - šajās un, iespējams, ne tikai šajās zinātņu nozarēs tiek pielietots kāds instruments - matemātiska metode ar nosaukumu “spēļu teorija”. Tie ir matemātiski modeļi, kas pēta konfliktus un sadarbību starp inteliģentiem un racionāliem lēmumu pieņēmējiem. Par spēļu teorijas pētījumiem vairāki zinātnieki ir saņēmuši Nobela prēmijas ekonomikā, un, pat ja šādas teorijas nosaukumu dzirdat pirmo reizi, nav izslēgts, kā ar tās izpausmēm dzīvē būsiet saskārušies paši vai vērojuši no malas, piemēram, kādos politiskos procesos. Kā spēļu teorija tapusi un ko tā nozīmē praksē, par to saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Skaidro ekonomists, jaunievēlētais Latvijas Universitātes rektors, Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns, profesors Gundars Bērziņš un fiziķis, Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesors Mārcis Auziņš. Ikdienā noteikti būs dzirdēti tādi vārdu salikumi kā “psiholoģiskās spēlītes” vai arī “politiskās spēlītes”, ar to domājot kāda indivīda vai konkrēti kāda politiķa viltīgos gājienus, lai, piemēram, atbrīvotos no saviem konkurentiem un iegūtu labumu sev. Bet viss neaprobežojas tikai ar mūsu ikdienas teicieniem, jo nu jau vairākas desmitgades dažādās zinātņu nozarēs tiek aplūkota spēļu teorija. Kas interesanti - plašāka atpazīstamība spēļu teorijai ir no pagājušā gadsimta 50. gadiem, kad matemātiķi modelēja iespējamās pieejas lēmumu pieņemšanai par atomieroču pielietošanu. Tolaik, Aukstā kara apstākļos, tas bija aktuāls jautājums. Raidījuma iesākumā ieskats vēsturē par to, kā tapušas veiksmes spēles un galda spēles. Pirmie spēļu kauliņi tika gatavoti no aitas vai kazas potītēm, kas ir četrkantīgā formā, un tika atrasti pirms aptuveni 4000 gadu. Par senajām prāta un veiksmes spēlēm stāsta dzīvās vēstures kopas “Rodenpois” biedrs, kā arī kaulu un raga apstrādes un kokgriezumu drukas darbnīcas vadītājs Cēsu viduslaiku pilī Viesturs Āboltiņš. Zināms, ka Romas konsuls Gajs Jūlijs Cēzars, uzsākot pilsoņu karu Senajā Romā, lietojis frāzi no romiešu rakstnieka Menandra darba, sakot – „Kauliņi ir mesti!” Tādejādi viņš raksturojis negrozāmu svarīgu darbību izšķirošā brīdī.  Tāpat Jaunajā Derībā lasām, ka kareivji, sēžot pie krustā piesistā Kristus, dalījuši viņa drēbes, metot kauliņus, lai redzētu, kurš apģērba gabals kuram piederēs. Taču spēles ar kauliņiem cilvēces vēsturē ir vēl senākas par šiem minētajiem avotiem. Par kauliņiem un cita materiāla spēles priekšmetiem, par  galda spēlēm, kas prasa prāta asumu vai piesaista veiksmi, un kā agrāk sauca galda spēli, ko šodien zinām ar nosaukumu „Cirks”, stāsta Viesturs Āboltiņš. Viesturs Āboltiņš arī aicina padomāt par spēļu rašanās iemesliem cilvēces vēsturē. Spēles parāda cilvēka prāta spējas un stratēģiju, lai iegūtu vairāk pupas vai oļus, vai citus spēles atribūtus savā lauciņā vai bedrītē, kas nu kurā spēlē tiek izmantots, tad paļaušanās uz augstākiem spēkiem, kas vada kauliņu un liek tam nokrist konkrētā veidā, un veiklības spēles, kur kauliņa nokrišanu panāk ar savu izveicību. Skatot  senus pierādījumus atjautības spēlēm ir jāpiemin „desas” jeb „krustiņi un nullītes” – ar šādu nosaukumu mēs pazīstam šo spēli šodien, kad  vairākos ievilktos lauciņos vienam no diviem spēlētājiem pēc iespējas ātrāk ir jāizveido taisna līkne, lauciņos ievelkot vai nu krustus vai apļus. Jau  viduslaikos kas līdzīgs tika spēlēts ar nosaukumu „Dzirnavas”. Liecības par šādu spēli savulaik tika atrastas  arheoloģiskajos izrakumos viduslaiku Rīgā, kur šāda spēle tika spēlēta uz, piemēram, mucas vāka.

Lai gan mūsu prātos jau varbūt ir nostiprinājušies priekšstati par to, kāda veida apģērbu konkrētā laikā nēsāja cilvēki vienā vai otrā pasaules vietā, rūpīga pētniecība ļauj no jauna izvērtēt, cik korekti mūsu pieņēmumi līdz šim ir bijuši un atklāt, ka varbūt esam domājuši maldīgi. Mūsu visu ikdienas neatņemama sastāvdaļa - apģērbs - būs Latvijas Universitātes 82. starptautiskās zinātniskās konferences programmas sastāvdaļa šonedēļ. Konferences ietvaros rīt, 15. martā, organizē sekciju “Apģērba vēsture Latvijā”. Konferences sekcijā tiks pārlūkotas definīcijas par to, kas ir tautastērps, tradicionālais apģērbs, skaidroti maldīgie priekšstati par zemnieku apģērba nemainību laika gaitā, tiks runāts par apģērbiem no kažokādām, dzelzceļnieku apģērbu un citiem tematiem.  Pasākuma iecere ir aktualizēt apģērba vēstures izpētes teorētiskos un metodoloģiskos aspektus, attīstīt komunikāciju starp dažādu vēstures periodu apģērba vēstures pētniekiem Latvijā, kā arī pievērst uzmanību modernām pētnieciskām pieejām un starpdisciplinaritātei apģērba vēstures izpētē. Attīstoties pētījumiem šajā jomā, pasākuma rīkotāji cer, ka apģērba vēsturei veltītas konferences turpmāk varēs organizēt katru gadu. Raidījumā Zināmais nezināmajā saruna gan par konferenci, gan apģērbu pētniecību kopumā Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošajām pētniecēm Ievu Pīgozni un Aneti Karlsoni, kā arī šī paša institūta zinātnisko asistentu Eduardu Plankāju. Bet pirms tam pievēršamies citam vēsturiskam un ar apģērbu saistītam tematam - gludināšanai. Sākot no vangalēm  jeb drēbju gludināmām vālēm līdz pirmajiem elektriskajiem gludekļiem jaunsaimnieku sētās - īso kursu latviešu zemnieku gludināšanas kultūrā sniedz Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājuma glabātāja Gundega Skagale. Ogļu gludekļus lietoja vēl salīdzinoši nesenā pagātnē, kad vietumis pagājušā gadsimta 80. gados lauku viensētās nebija ievilkta elektrība. Šie, ar oglēm kurināmie gludekļi, Eiropā parādās sākot ar 17. gs., bet Latvijas lauku sētās tie ienāk ap 19. gadsimtā. Un tā kā šajā reizē aplūkojam tos gludināmos priekšmetus, kas tika lietoti latvju zemnieku saimniecībās, tad stāsts ir jāsāk ar vangalēm jeb gludināmām vālēm, ko izmantoja galvenokārt lina auduma gludināšanai. Tās Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja jaunsaimnieka klētī rāda muzeja krājuma glabātāja Gundega Skagale. Līdztekus vangalēm jau krietni agrāk citās kultūrās un arī Latvijas teritorijā gludināšanai izmantoja mežacūku ilkņus un gludināmos stiklus. Ilkņi lieti noderēja ieloču, apkaklīšu, volānu un citu mazāku un krokotāku apģērba gabalu detaļu gludināšanai. Ilkni uzsildīja vai nu uz plīts vai ņēma tādu pašu nesildītu aiz viena gala, braucīja šurpu turpu pa apgērbu un tas uzsila pats no sevis. Tādejādi varēja minētas cakas un rišas gludākas padarīt. Citviet pasaulē vēl izmantoja gludināmos stiklus - tādus kā plaukstas lieluma pusapaļus akmeņus. Vienu šādu var aplūkot Valmieras muzejā. Bet atgriežoties latviešu zemnieku sētā, skatām tālāk galdu, kas bija parocīgs palagu vai galdautu gludināšanai. Koka galds ar dēļu malām kā tādu žodziņu. Turpinot iepazīt gludekļu vēsturi, esam nonākuši Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājuma telpās, kur krājuma glabātāja Gundega Skagale  iepazīstina ar tiem metāla priekšmetiem, kuru forma jau ir stipri līdzīga tai, ko šodien saprotam ar vārdu gludeklis.