Discover
Laikmeta krustpunktā
Laikmeta krustpunktā
Author: Latvijas Radio 1
Subscribed: 221Played: 3,818Subscribe
Share
© (C) Latvijas Radio 2026
Description
Raidījums "Krustpunktā" Latvijas Radio ierasti runā par aktuālajiem notikumiem un šeit satiekas dažādi viedokļi un vērtējumi par konkrētā brīža svarīgākajām norisēm.
"Laikmeta krustpunktā" stunda sestdienās veltīta tam, lai uz šodienas notikumiem paraudzītos ar krietnas pieredzes skatu. Un ne tikai uz šodien aktuālo, bet atgādinot arī par Latvijas liktenim un cilvēkiem svarīgiem notikumiem pirms 20 - 30 gadiem un vēl krietni senāk.
Raidījums "Laikmeta krustpunktā" balstās uz vienu no lielākajām Latvijas Radio bagātībām – fonotēku. Esam pārliecināti, ka tas ir Latvijas zelta fonds, jo Latvijas Radio audio arhīvs ir dokumentējis mūsu valsts vēsturi, cilvēkus, kultūru, politiskos un sabiedriskos notikumus. Izmantojam arī unikālo digitalizēto Latvijas Nacionālā arhīva materiālu klāstu – dokumentus, video un audio ierakstus.
"Laikmeta krustpunktā" sarunājamies ar cilvēkiem, kuru balss ierakstus glabā Latvijas Radio fonotēka, bet viņus pašus kādu laiku, iespējams, neesam tik plaši dzirdējuši.
"Laikmeta krustpunktā" stunda sestdienās veltīta tam, lai uz šodienas notikumiem paraudzītos ar krietnas pieredzes skatu. Un ne tikai uz šodien aktuālo, bet atgādinot arī par Latvijas liktenim un cilvēkiem svarīgiem notikumiem pirms 20 - 30 gadiem un vēl krietni senāk.
Raidījums "Laikmeta krustpunktā" balstās uz vienu no lielākajām Latvijas Radio bagātībām – fonotēku. Esam pārliecināti, ka tas ir Latvijas zelta fonds, jo Latvijas Radio audio arhīvs ir dokumentējis mūsu valsts vēsturi, cilvēkus, kultūru, politiskos un sabiedriskos notikumus. Izmantojam arī unikālo digitalizēto Latvijas Nacionālā arhīva materiālu klāstu – dokumentus, video un audio ierakstus.
"Laikmeta krustpunktā" sarunājamies ar cilvēkiem, kuru balss ierakstus glabā Latvijas Radio fonotēka, bet viņus pašus kādu laiku, iespējams, neesam tik plaši dzirdējuši.
202 Episodes
Reverse
Nedaudz pagarinu iecietības moratoriju pret Kulbergu un ceru, ka viņš neizdarīs liktenīgu kļūdu un neiedomāsies sevi par kādu pasaules valdnieku – tādas pārdomas dzejniecei Mārai Zālītei. Par šodienas varoņiem un mākslīgo intelektu, par muižas vagaru dzimtu un kā neturēt sevī naidu – saruna ar Māru Zālīti Laikmeta krustpunktā.
Ir vārdi, kas pieder savam laikam, un ir vārdi, kas pārdzīvo laiku, kļūstot par veselas paaudzes sirdsapziņu un balsi. Māras Zālītes vārdi ir piederīgi abiem laikiem. 1986. gadā laikrakstā "Literatūra un Māksla" tiek publicēts viņas dzejolis, kurā ir vārdi – "Es neesmu zvans, esmu tikai zvana mēlīte." Bet mēs zinām, ka bez mēlītes zvans neskan, lai cik to virvi kustinātu.
Varbūt tieši tāda ir dzejnieku un rakstnieku misija – nevis pašam zvanīt, nevis dot gatavas atbildes, bet iekustināt to cilvēkos, kas liek domāt, just un nepalikt vienaldzīgam. Toreiz šie vārdi skanēja laikā, kad Latvija vēl tikai meklēja ceļu uz brīvību. Un vārds patiešām spēja iekustināt. Māras Zālītes vārdi kļuva par Atmodas laika daļu. Bet vai jautājumi, kurus viņa uzdeva toreiz, ir zaudējuši aktualitāti sabiedrības sašķeltības populismu un naidīgu vēstījumu laikā? Kāda ir Latvija šodien? Vai vārdam, dzejai un kultūrai mūsdienu Latvijā joprojām ir spēks un ietekme? Vai Latvijai Saules mūžu nodrošinās tikai politiķi un valdība, vai arī pašu latviešu morālā un intelektuālā kvalitāte? Kā klājas latviešu valodai un kāds vārds par šo visu šodien ir sakāms Mārai Zālītei?
Bīstamākais pieredzējušam kara žurnālistam ir pazaudēt bailes, daudziem tas maksājis dzīvību – saka žurnālists Sandijs Semjonovs. Par pieredzēto karstajās zonās Irākā un Kosovā, par Televīzijas "Panorāmas" ietekmi deviņdesmitajos, par ko ciena Rubiku un kāpēc tagad veido filmas – saruna ar Sandiju Semjonovu Laikmeta krustpunktā.
Raidījuma viesi Sandiju Semjonovu pirmo reizi kā kolēģi satiku Latvijas Televīzijas ziņu raidījuma "Panorāma" redakcijā Zaķusalas garās mājas devītajā stāvā. Tas ir 90. gadu vidus. Mēs abi bijām jauni žurnālisti, tikko sākuši savu ceļu profesijā, kurā toreiz gribējās gan uzzināt visu par pasauli, gan pašiem paspēt būt klāt lielajos notikumos. Bijām gari, tievi un ar dīvainu matu bizīti pakausī. Mums blakus bija pieredzējušie panorāmieši Jānis Dimants, Maija Migla, Mirdza Tupiņa, Arta Andersone, Ināra Makarova un daudzi citi mīļi kolēģi. Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā 30 gadi. Abi esam kā ziņu reportieri dokumentējuši atjaunotās Latvijas dzīvi, tās cerības, vilšanās un pārmaiņas. Un arī skatījušies, kā mainās pasaule - dažkārt tik strauji un absurdi. Sandiju var droši saukt par vienu no pirmajiem Latvijas žurnālistikas kara reportieriem. Viņš ir devies turp, kur lielākā daļa no mums negribētu nonākt - kara zonās pasaules karstajos punktos pie cilvēkiem, kur dzīves vienā mirklī apgriež vēsture. Par žurnālistiku pirms 30 gadiem un šodien, par cilvēkiem, kurus šajās desmitgadēs esam satikuši. Par to, vai mūsos joprojām ir tā jaunā žurnālista ziņkāre un kur palika mūsu abu matu dīvainās bizītes? Saruna ar Sandiju Semjonovu.
Arnis Krauze: Tev pa šiem gadiem ir bijušas situācijas, kuras tu līdz šai dienai neesi savai dzīvesbiedrei Janai izstāstījis? Uz kādas robežas malas tu filmējot esi nonācis?
Sandijs Semjonovs: Tā, ka mana dzīvība karātos mata galā, tā laikam nekad nav bijis. Ir bijis Irākā, ka nonāc kaut kur uz ielas, tur notiek apšaude: tur amerikāņi kaut ko bļauj, un vietējie kaut kur slēpjas, un tiek šauts no vienas puses, un tu mēģini kaut kur noslēpties aiz kaut kā. Ir bijušas daudz bīstamas situācijas. Tā tikai filmās laikam rāda, ka šauj un nāk Van Damme vai Švarcenegers, un visus apšauj, un tu izvairies no lodēm. Tā dzīvē nenotiek. Protams, ir instinktīvas bailes. Tu esi piesardzīgāks krietni. Un tas nav tā, ka tu esi baigais varonis un tagad tur dosies sevi pierādīt, un iesi pret lodēm, lai kaut ko nofilmētu. Bieži vien arī pieredze rāda, ka bojā iet tie kara žurnālisti, kas brauc jau vairākas reizes, ceturto, piekto, desmito.
Arnis Krauze: Pazūd piesardzība?
Sandijs Semjonovs: Pazūd piesardzība. Viņš vienkārši pazaudē bailes. Tu gribi vēl labāku kadru, pietuvojies tuvāk kaut kur un tad nereti... Dzīvība mums visiem ir tikai viena, un tas varbūt pats vērtīgākais, kas mums arī ir.
Visa pamatā ir skolotājs un tā ir vērtība, kuru ir jāveido, jāciena un jāmīl – saka bijušais Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis. Par skolotājiem savā dzīvē un vai jābaidās no mākslīgā intelekta, par riskantajiem fiziķu eksperimentiem un vai augstskolām jādraudzējas ar politiķiem – saruna ar Ivaru Lāci.
Kā universitāti vadīt, ja atbildība ir koleģiāla. Un kā to septiņus gadus rektora amatā izdevās īstenot Ivaram Lācim. Savulaik ievēlēts ar lielu balsu pārsvaru, viņš iespēju būt par rektoru uzskatīja par misiju, kas dzima, kad fiziķi „salaulājās” ar acu ārstiem. Cik nozīmīgs starptautiski ir šajā savienībā radītais? Kuras ieceres viņš vēl gribēja īstenot un kāpēc katram beidzējiem būtu kaut nedaudz jāatbalsta savas Alma Mater? Par to saruna ar goda profesoru, profesoru, emeritus, akadēmiķi Ivaru Lāci.
"Visa pamatā ikvienai sabiedrībai ir skolotājs. Un skolotājs ir vērtība, kuru ir jāveido, jāciena, jāmīl, un arī savādāks skolotājs tevi skolo. Un ne visi ir šeit, ir tādi, kas ir tur, bet viņi visi skolo. Un skolotājs ir visa pamatā, un neviens ministrs, neviens direktors un ministra padomnieks nevar mainīt to, ko skolotājs dara klasē ar saviem bērniem. Un tās visas formālās pārstrukturēšanas, pārmainīšanas, tā ir gan modes lieta, gan nelaime. Skolai jābūt brīvākai. Skolu nedrīkst pakļaut Ministru kabineta noteikumiem. Lai man piedod Valsts iekārtas pārvaldes likuma autori un visi, kas uzbūvējuši Latvijas struktūru. Mēs pārāk regulējam, ir jādod vieta brīvībai. Un skola reiz ir tā vieta, kur ir brīvība," sarunā atzīst Ivars Lācis.
Pārāk daudz runu, nekompetences un milzīga neizlēmība, nevis reāli darbi – tā savu aiziešanu no politikas pamato Skaidrīte Ābrama. Par jaunajiem ideālistiem "Progresīvajos" un Kulberga darba spējām, par Lemberga ietekmi un karteļiem Latvijā, arī par savu Latgales igauņu dzimtu – saruna ar Skaidrīti Ābramu Laikmeta krustpunktā.
Jaunībā viņa studēja automātiku un telemehāniku, pēc tam vācu valodu un literatūru, bet vēlāk atrada savu īsto aicinājumu ekonomikā. Pēc studijām viņa strādāja par zinātniskās literatūras redaktori, vēlāk pievērsās mārketingam un uzņēmuma vadībai, līdz nonāca Konkurences padomē, kuru vadīja gandrīz astoņus gadus. Tur bija gan būvnieku karteļi, gan uzņēmēju slepenas vienošanās, gan jautājumi par to, kāpēc par vienu un to pašu preci vai pakalpojumu Latvijā mēs reizēm maksājam pārāk dārgi. Vēlāk viņa nolēma, ka valsts lietas jācenšas mainīt arī no otras puses, un kļuva par Saeimas deputāti, kura iestājās par deputātu kompensācijas sistēmas maiņu un amatpersonu atalgojuma caurskatāmību. Latgales saknes un, iespējams, arī latgaliskais spīts viņai palīdzējuši nebaidīties iet pret straumi un uzdot neērtus jautājumus. Taču politika izrādījās arī kompromisu un vilšanās pasaule. 2025.gadā viņa pameta partiju „Progresīvie” un šogad izlēma nekandidēt Saeimas vēlēšanās. Par politiķu karteļiem, Latviju šodien un arī par viņas Ludzas igauņu saknēm, saruna ar Skaidrīti Ābramu.
Tagad, kad vēlēšanas jau ir aiz muguras un 14. Saeima aizvada savas pēdējās dienas, protams, jautājums kāpēc nekandidējāt?
Skaidrīte Ābrama: Kāpēc nekandidēju? Droši vien tāpēc, ka man ir ar ko salīdzināt – darbu Saeimā un darbu pirms tam. Ja pirms tam, it sevišķi Konkurences padomē, es tiešām ļoti spēcīgu profesionāļu komandu vadīju, arī milzīga atbildība, ko es uzņēmos. Un arī tas, ka es gāju uz rezultātu, jo gan lietas, gan uzraudzība, gan likuma grozījumi ir vērsts uz to, lai būtu rezultāts, nevis tikai process. Saeimā es vairāk sajutos, ka es esmu iesaistīta procesos. Ļoti daudz manu priekšlikumu, kurus es biju paņēmusi no profesionālās vides, kurus redzēju, ka ir jāsakārto, vienkārši neguva atbalstu. Un pret bija tie cilvēki, kuriem varbūt nav nekādas izpratnes par tiem jautājumiem, kāpēc tas būtu jāgroza.
Jums bija vilšanās vienā konkrētā partijā – "Progresīvajos", vai Latvijas politikā tajā visā sistēmā kopumā?
Droši vien abējādi. Politiskajā sistēmā kopumā, jo es redzu politikā ļoti daudz runu, izdabāšanu vēlētājiem, lai tiktu ievēlēti, bet nevis reālus darbus. Milzīga neizlēmība ir.
Es saskatīju glābiņu kamerā un ceru, ka mans "Sērošanas ceļvedis" vēl kādam palīdzēs – saka dokumentālists Ivars Zviedris un filmā fiksē savas izjūtas pēc meitas zaudējuma. Kas notika ar Purva Intu un kāpēc neizdevās Piejūras kino, par sumbriem pierobežā un filmēšanu kapos, arī par savulaik nodibināto videobāru "Vējiņš" – saruna ar Ivaru Zviedri Laikmeta krustpunktā.
Šī raidījuma viesis ir teicis, ka dokumentālajam kino vajadzīgi trīs stūrakmeņi – laiks, varonis un notikums. Taču, runājot par režisoru un operatoru Ivaru Zviedri, šķiet, jāpieliek vēl ceturtais – ziņkārība, nepārejoša vēlme paskatīties, kas notiek otrpus durvīm, aiz birokrātijas, aiz cilvēka publiskās sejas un reizēm arī aiz paša režisora robežām. Varbūt tieši tāpēc Ivara Zviedra dokumentālie stāsti nav tikai par to, ko redzam uz ekrāna. Tas ir par mums pašiem, par Latviju, kas reizēm ir absurda, reizēm smieklīga un reizēm skarba. Viņa dokumentālajās filmās ir interese par latvietību un Latvijas laukiem, jo īpaši nomalēm un cilvēkiem tur, interesi par cilvēku. Latvijas dokumentālajā kino šis meklējums gan nav nekas jauns. Herca Franka, Ulda Brauna, Aivara Freimaņa, Ivara Selecka, Jura Podnieka un citu dokumentālistu kino savulaik pavērsa kameru prom no ideoloģiskajām dekorācijām un pretī dzīvajam cilvēkam. Ivars Zviedris ir šīs tradīcijas mantinieks. Tikai viņa Latvija bieži vien ir daudz raupjāka. Purva Inta, zāģeri, robežšķērsotāji, kaprači, vientuļi pensionāri.
„Lai kāds tu sūdu muša būtu, bet tevī kaut kas cilvēcisks arī ir iekšā,” – Purva Inta filmā „Dokumentālists” to teica par Ivaru Zviedri, un, iespējams, viņa neapzināti pateica arī ko būtisku par dokumentālo kino. Ka aiz visa, ko kamera fiksē, beigās tomēr jāatrod cilvēks.
Ivar, tu Latvijas Radio studijā esi ieradies ar kameru. Vai tu esi tagad kā politiķi pirms vēlēšanām, kuri fiksē un dokumentē visu, ko viņi dara? Vai kā influenceri, kas dokumentē katru savu minūti?
Ivars Zviedris: Es filmēju filmu ar darba nosaukumu „Sērošanas ceļvedis”. Redzēsim, vai tas nosaukums tāds arī paliks. Droši vien jau daļa sabiedrības zina, ka no manis atvadījās pirms pāris gadiem mana meita un es īsti nezināju, ko darīt, un es saskatu to glābiņu vienmēr kamerā. Kā mans kino skolotājs Kalvis Zalcmanis teica – kamera ir tāda māte barotāja vai māte sargātāja. Dokumentālais kino jau, ja tu gribi kādu filmu uztaisīt no sirds un labi, ir dzīvesveids tev, un tas arī psihoterapijas seanss. Tad, es domāju, noteikti ir jāfilmē. Es sāku filmēt divu iemeslu dēļ – viens, es gāju pie cilvēkiem, kas bija ar mieru ar mani runāt, un teicu - palīdzi man. Runājām sērošanas procesā. Otra lieta, es domāju, varbūt, ka no tās filmas arī kādam citam kļūs labāk un kādam tā palīdzēs, noskatoties, kādas ir iespējas sērot un ko var darīt sērojot.








