Ja detektīvs var atklāt noziegumu ar pirkstu nospiedumu palīdzību, ārsts var uzstādīt diagnozi ar dažiem mililitriem laboratorijā izpētītu asiņu. Ikviens no mums nododot asins analīzes, laboratorijas darbiniekam ļaujam sevi iepazīt kā atvērtu grāmatu. Daži pilieni asins mikroskopā var pastāstīt gan par mūsu ikdienas dzīvi, iedzimtību, ar kādiem patogēniem ikdienā saskaramies un esošām vai draudošām saslimšanām. Ko mums priekšā pačukst mūsu bioloģisko šķidrumu izpēte? Kā tas notiek, ko laboratorijā redz mūsu asinīs, urīnā vai siekalās un ko tālāk no tā secina ārsti? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Jeļena Storoženko, Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas katedras asociētā profesore, Centrālās baboratorijas padomes locekle, un reanimatoloģe, anestezioloģe, internās medicīnas ārste Inga Orelāne.

Pilna asins aina - vai tās ir analizēs, kas ļauj mediķiem lasīt mūs kā atvērtu grāmatu, vai tās tomēr ir analizēs, kas nemaz tik daudz par mums nepasaka? 

"Visām analīzēm ir mērķis. Mēs kaut ko ar katru analīzi mēģinām analizēt. Nav tādas universālas analīzes, kas pasaka visu - tu esi vesels absolūti," skaidro Inga Orelāne. "Bieži vien man liekas tā paradoksāla situācija, ka atnāk cilvēks un viņam taisa analīzes, un tās analīzes ir absolūti normālas. Teiksim, tās visas skrīninga analīzes. Bet reālajā situācijā viņš ir smagi slims, pieņemsim, ar onkoloģiju. Mēs neesam ņēmuši ļoti specifiskus onkomarķierus, lai šo slimību diagnosticētu. Bet primāri mēs atkal atgriežamies pie tā skrīninga.


Ja runājam par pilnu asins ainu, tā atspoguļo reālo mūsu ikdienu, jo tas, kas ir pamatfunkcijās - mūsu skābekļa patēriņš, mūsu vielmaiņa, mūsu, teiksim, aktivitātes līmenis, mūsu atbilde uz infekciju - tajā pilnajā asins ainā mēs viņu redzam. Bet atceramies ka pilna asins principā neatspoguļo iekšējo orgānu darbību un funkcijas. Tāpēc, lai izvērtētu šos parametrus, mēs nosakām citus parametrus, tās jau ir bioķīmiskās analīzes, un tur katra analīze atbild par konkrēto orgānu vai par konkrētu orgānu funkciju. Nav tā, ka mēs varam nozīmēt vienu analīzi un mēs uzreiz visu redzēsim."


Tad kuri laboratotiskie izmeklējumi palīdz noteikt diagnozi precīzāk? 

"Praktiski mēs tos paraugus saucam - bioloģiskie paraugi. Tie ir visi paraugi, ko var iegūt no cilvēka. Tātad asinīs urīns, fēcēs, krēpas, siekalas, dažādas uztriepes un tā tālāk. Kaut kādi nokasījumi no ādas, piemēram, sēnīšu diagnostikai. Ja paskatās uz cilvēka organismu, vienkārši uz dzīvu būtni, tad organismā bez pārtraukuma notiek dažādu vielu maiņa, tātad vielmaiņa vai metabolisms. Metabolisms - tas ir grieķu vārds, tā ir transformācija. Mēs uzņemam ar uzturu dažādas vielas, kuras tālāk metabolizējas un tālāk tie produkti ir nepieciešami mūsu orgānu funkcionēšanai," norāda Jeļena Storoženko.

Kā neuzķerties uz viltīgiem piedāvājumiem internetā, veicot ģenētiskās analizēs?

„Pilns internets ar krāpnieciskiem piedāvājumiem nodot DNS analīzes, lai pateiktu, kas ir mūsu senči. Kur  reāli šādas analīzes var sūtīt?” tā pirms kāda laika mums vaicāja kāds klausītājs. Vairāk par to, kas jāņem vērā, sūtot savus siekalu paraugus uz kādu no daudzajām gēnu laboratorijām visā pasaulē un ko šīs analīzes var pateikt par mūsu senčiem,skaidro Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Jānis Kloviņš.