Aprīļa nogalē Robert Castro viesojās Dublinā, Īrijā un mums bija lieliska iespēja ar Robert sarunāties par postmodernisma izaicinājumiem 21.gs. baznīcās. Roberts runā par pusaudžiem, par jauniešiem, par zudušo paaudzi. Par paaudzēm X, Y un nu jau arī Z. Katrai sava specifika, katrai nepieciešama sava pieeja, ko ir sapratusi patērējošā pasaule, kā komunicēt, kā runāt, kā panākt atsevišķiem indivīdiem vai grupām vēlamo patēriņa rezultātu. Bet kur tajā visā paliek garīgums? Robert runā par jaunajiem kristiešiem. Par tiem, kas kristīgajai ticībai pievienojas divdesmit, trīsdemit vai vēlāk gadu vecumā. Kas notiek ar kristīgo ticību šodien? Vai tā ir tāda pati kā 50 gadus atpakaļ? Kāda tā ir un kādai tai vispār ir jābūt šodien? Kā uzrunāt jauniešus, jaunienācējus kristīgajā ticībā? Kā uzrunāt tos, kam nav ģimeniskās pieredzes kristīgajā ticībā, nav pieredzes no iepriekšējām paaudzēm, nav pieredzes no sabiedriskās kultūras? Pagātne ir atstājusi savas pēdas. 

Robert runā par dzīvo ūdeni – evaņģēliju, un trauku, kurā tas ir iepildīts – veidu, kā mēs labo vēsti pasniedzam dažādu paaudžu cilvēkiem. Vai viens un tas pats der visiem? Nav jāatsakās no dzīvā ūdens, bet ir jāpārdomā vai nav pienācis laiks mainīt trauku, kurā tas tiek pasniegts. Vai baznīca tam ir gatava šodien, mainīties? Var iebilst un argumentēt, tas jau notiek Amerikā, bet mums jāatzīst - pasaule mainās, mainās Latvija un maināmies arī mēs, latvieši. Kā šajās pārmaiņās būt mums, kristiešiem. Kā aizsniegt, kā uzrunāt, kā paturēt, kā atvērt sirds durvis Dievam? Tie ir galvenie jautājumi, par ko runājām.

Pilnu sarunas ieraksts un tās tulkojums ir atrodams www.svetdienassarunas.online/postmodernisms-intervija