Raidījumā Diplomātiskās pusdienas šodien stāsts par Džibutijas Republiku. Valsts atrodas Āfrikas kontinenta austrumos un to apskalo Adenas līcis un Sarkanā jūra.

Džibutija ir stratēģiski ļoti nozīmīgās pasaules tirdzniecības krustcelēs. Un vienlaicīgi valsts teritorija atrodas arī Afāras trīsstūris jeb Afāras tektoniskā ieplaka, kurā sastopas Somālijas, Nūbijas un Arābijas tektoniskās plātnes. Šis padara Džibutiju par ļoti īpašu vietu uz zemeslodes.

Valstī ir nepilns miljons iedzīvotāju, no kuriem vairāk nekā puse ir vecumā līdz 25 gadiem. Turklāt, kas interesanti, valstī sieviešu skaits vīriešu skaitu pārsniedz par apmēram 100 tūkstošiem, jeb sievietes ir 55 procenti no iedzīvotājiem, kamēr vīrieši ir pārējie.

Papildus šim, valstij ir arī nevienlīdzīgs iedzīvotāju izvietojums. Proti, 600 tūkstoši no miljona iedzīvotāju dzīvo Džibutijas galvaspilsētā Džibuti. Jeb Džibuti Sitijā, kā to mēdz dēvēt. Pārējie iedzīvotāji valstī uzturas apdzīvotās vietās, kuru iedzīvotāju skaits nevienā vietā nepārsniedz 50 tūkstošus.

Gandrīz 95% Džibutijas iedzīvotāju ir sunni musulmaņi, bet ir sastopami arī šiītu musulmaņi, hinduisti, ebreji, kristieši un citas  konfesijas. Interesanti, ka valsts iedzīvotāji faktiski pieder divām ciltīm – afariem un issa. Pirmā ir apmēram trešā daļa valsts iedzīvotāju, kamēr otrā ir nepilnas divas trešdaļas. Afāri ir kušītu izcelsmes etniskā grupa, kamēr issa ir somāliešu klanu izcelsmes. Un neskatoties, ka plaši valstī tiek runātas abu šo cilšu valodās, oficiālās valodas valstī ir franču un arābu.

Džibutijas teritorija, tiek uzskatīts, ka ir apdzīvota kopš neolīta jeb Jaunā akmens laikmeta. Tas ir apmēram pirms 7000 gadiem. Citi atradumi liecina, ka mājdzīvniekus vietējie iedzīvotāji ir turējuši jau pirms apmēram 3500 gadiem. Islāms Džibutijas teritorijā ienāca ļoti drīz pēc tā rašanās. To, protams, skaidro fakts, ka Džibutija ir ģeogrāfiski tik tuvu Arābu pussalai. Lielāko daļu laika Džibutijas teritorijā ir atradušies Ifatas un Adālas sultanāti.

19. gadsimtā Eiropas koloniālās varas sāka aktīvāk konkurēt par stratēģiski nozīmīgiem jūrasceļu šaurumiem un tiem piegulošajām zemēm. Attiecīgi Lielbritānija kolonizēja Ēģiptes, Sudānas, Jemenas un Somālijas teritorijas, kamēr Džibutijas teritorija pēc līguma parakstīšanas ar vietējiem nonāca franču pārvaldībā sākot ar 1862. gadu. Teritoriju tad pazina ar nosaukumu Franču Somālilenda. Džibuti kā galvaspilsēta tika dibināta 1896. gadā.

Pēc Otrā pasaules kara valsts vairākkārtīgi referendumos izvēlējās palikt ciešā politiskajā saiknē ar Franciju. Piemēram 1958. gadā iedzīvotāji nobalsoja, ka vēlas kļūt par oficiālu Francijas aizjūras teritoriju. 1967. gadā atkal valsts nolēma saglabāt savu statusu kā daļa no Francijas, lai arī nosaukums tika nomainīts uz Afara un Issu Teritorija. Tas tika viltīgi izdarīts, lai formalizētu jau tā gadsimtiem ilgušo franču kolonistu priekšroku došanu Afariem, nevis somāliešu izcelsmes Isām. 1977. gadā Džibutija pasludināja neatkarību un, aizņemoties nosaukumu no savas galvaspilsētas Džibuti, kļuva par Džibutijas Republiku.

Daudzpartiju sistēma valstī formāli tika ieviesta 1992. gadā, bet valsts demokrātiskās funkcionēšanas vēsture gan nav bijusi nemaz tik veiksmīga. Piemēram, kopš valsts izveidošanas un līdz pat 1999. gadam to turpināja pārvaldīt somāļi izcelsmes vadonis Hasans Goleds Aptidons. Vēl vairāk, daudzpartiju sistēmas ieviešana neatrisināja etniskās domstarpības un atšķirīgās politiskās tiesības starp abām etniskajām grupām. Tas 1990. gados noveda pat pie pilsoņu kara, kas beidzās tikai 2001. gadā. 1999. gadā notikušās vēlēšanas rezultējās tajā, ka pie varas nāca prezidents Ismails Omārs Guellehs. Sākotnēji viņš valdīja noteiktos divus termiņus. Bet, kā varat iedomāties, konstitūcija tika mainīta un kopš 2021. gada viņš ir amatā jau piekto termiņu.

Bet tagad laiks parunāt detalizētāk par Džibutijas ārpolitiku un ar to šoreiz cieši saistīto ekonomisko situāciju. Džibutija ir ANO, Āfrikas Savienības, Mazo Valstu Foruma un Arābu līgas dalībvalsts. Valsts ir nodibinājusi diplomātiskās attiecības ar lielāko daļu pasaules valstu, tostarp arī Latviju 2012. gadā.

Par to, kas ir Arābu līga un kāda ir tās ietekme, stāsta Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sergejs Potapkins.