Gada dzīvnieks šogad - ezis. Kamēr to cildinām, pats varonis guļ dziļā ziemas miegā. Ko adatainais dārza kaimiņš dara tad, kad ir nomodā? Ko zinām par ežu dzīvi un paradumiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Inta Lange, Latvijas Nacionālā dabas muzeja pārstāve, un Velga Vītola, dabas aizsardzības vecākā speciāliste Līgatnes dabas takās.

"Ezi istabā turēt neiesaku nevienam. Viņš ir nakts dzīvnieks, viņš taisa troksni, viņš būkšķina, krāc, šņāc un gāž visu, ko vien var apgāzt, un stumda gandrīz mēbeles. Labāk uzreiz viņu iekārtot ārā," atzīst Velga Vītola.

Pašai viņai ir izveidots neliels voljērs ežiem, ja kādu nepieciešams izbarot, lai putni vai kaķi netiek klāt.


"Man ļoti patīk, ka ezīšiem ir uzkrītoši katram savs raksturs. Pat ja viņš ir maziņš, viņš ir kulaka lielumā, bet viņam būs tāds raksturs! Ja paredzēts, ka brokastis tiek dotas piecos, tad pamēģini tik dažas minūtes nokavēt. Tas mazais kulaka lieluma bērniņš tev nāks šņākdams, rūkdams virsu, ko tu vispār čammājies. Un konservus no trauciņa ar karotīti vajag izņemt ātrām, ežaprāt. Ļoti prasīgs," par ezi stāsta Velga Vītola.


Ežiem labāk patīk dzīvot pie mājām, kur ir dārzi, kur var vieglāk atrast barību. Nevajag ezi nest uz mežu. Tas ir mīts, ka ežiem garšo sēnes.

Latvijā ir divas pēc ārējām pazīmēm ļoti līdzīgas ežu sugas – baltkrūtainais ezis Erinaceus roumanicus un brūnkrūtainais ezis Erinaceus europaeus. Biežāk sastopams baltkrūtainais ezis, jo tā izplatības areālā ir visa Latvijas teritorija. Brūnkrūtainais ezis sastopams reti, galvenokārt Latvijas ziemeļaustrumos, norādīja muzejā.

Ezis ir neliela auguma apaļīgs dzīvnieks, kura raksturīgākā pazīme ir ar adatām segta ķermeņa virspuse. Galva neliela, ar smailu, kustīgu un mitru purniņu. Ežiem ir mazas, apaļas acis, nelielas, noapaļotas ausis un ļoti īsa aste. Kājas salīdzinoši īsas, spēcīgas, ar pieciem pirkstiem un nagiem, kas piemērotas arī zemes rakšanai.

Eži pārvietojas vienmērīgos, ātros soļos, bet spēj arī ātri skriet un pat lēkt.

Muguru un sānus klāj 2 centimetru garu adatu kažoks, bet galva, vēders un kājas klātas ar raupju apmatojumu. Briesmu gadījumā ezis spēj savilkties kamolā, uz ārpusi izslienot adatas.

Eži apdzīvo teritorijas, kas bagātas ar krūmiem, lapu kokiem un bagātu zemsedzes veģetāciju – meža malas, lauksaimniecības zemes, dārzus un parkus. Labprāt uzturas apdzīvotu vietu tuvumā, arī pilsētās. Aktīvi gada siltajā sezonā, diennakts tumšajā laikā. Tie ir visēdāji, tomēr galvenokārt pārtiek no bezmugurkaulniekiem – vabolēm, kāpuriem, gliemežiem, tārpiem un zirnekļiem. Ēd arī augļus un mazus mugurkaulniekus, piemēram, vardes, čūskas, ķirzakas, putnu mazuļus, olas. Ežu dzīves ilgums ir 5–7 gadi. To dabiskie ienaidnieki ir lapsas, āpši, caunas, meža cūkas, pūces un suņi. Dzīvniekus apdraud arī transporta līdzekļi, kūlas dedzināšana un pesticīdu izmantošana.

Gada kukainis un gada bezmugurkaulnieks

Zaļi spīdošais jāņtārpiņš, kas gan nav nekāds tārps, bet vabole, ir ticis pie šī gada kukaiņa titula, savukārt gada bezmugurkaulnieka gods pienākas dižajam mājas zirneklim - radījumam, ko daļa cilvēku  nelabprāt redz savā mājoklī.  Kāpēc jāņtārpiņi spīd un vai tiešām dižais mājas zirneklis ir  tik briesmīgs kā izskatās?

Šogad Latvijas Entomoloģijas biedrība par Gada kukaini  ir ievēlējusi jāņtārpiņu, tādējādi vēršot uzmanību gan uz interesanto dabas fenomenu - bioluminiscenci, jeb šo kukaiņu spīdēšanu, gan arī uz šo sugu šķietami arvien retāku sastopamību.

Jāņtārpiņiem, kā tos nosaukuši latvieši, nav radniecības ar tārpiem, bet gan ar vabolēm, - tie pieder Spīdvaboļu dzimtai, kurā ietilpst vairāk nekā 2000 sugu, kas lielākoties ir  tropu iemītnieces. Latvijā sastopamas tikai divas ar spīdorgāniem apveltītas sugas – jāņtārpiņš un mazais jāņtārpiņš. Tā teikts entomoloģijas biedrības izplatītajā paziņojumā presei. Bet mazie jāņtārpiņi nav tik izteikti spīdētāji, šo kukaiņu izdalīto gaismu ir grūti samanīt, tā skaidro Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns.