Lai arī ne vienmēr kritiķu cienīts, detektīvam vienmēr bijusi īpaša vieta lasītāju sirdīs, ne velti detektīvi aizvien ir centrālā vietā grāmatnīcu plauktos vai seriālu piedāvājumā. Taču, kā detektīvs varēja funkcionēt Padomju Savienībā, kad noziedzība "nedrīkstēja" pastāvēt? Kāpēc filma "Aveņu vīns" bija tik iecienīta un ko detektīvi stāstīja par padomju laika noziedzības pasauli?

Vasara ir atvaļinājumu laiks un, manuprāt, atvaļinājuma labākā formula ir patverties ēnā no kodīgās saules un lasīt labu detektīvu. Un, ja lasīt negribas, tad detektīvu var arī slinki skatīties, jo nu jau aizraujošus noziegumu stāstus kino un literatūras pasaule ražo citu pēc cita gluži kā fabrikā. Atliek vien nobrīnīties, kur autori rod jaunas ierosmes un dažbrīd arī pasmaidīt, kad sižeta līnija un varoņu portretējums aizdomīgi atgādina kaut ko jau reiz redzētu un lasītu. Piedāvajam ielūkoties padomju detektīvu lappusēs un iepazīt, ko tā laika autoru darbi stāsta par noziedzību padomju periodā. Par to saruna ar vēsturnieku, Latvijas Universitātes docentu un Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Mārtiņu Mintauru.

"Nekad detektīvromānu rakstnieku nav bijis pārāk daudz, jo tā ir tomēr ļoti specifiska literatūra, kas var šķist lasītājam no malas un varbūt arī dažam labam kritiķim, ka tas ir ļoti vienkārši, ka tur ir gatavas receptes, kuras var izmantot. Tas varbūt ir tieši grūtāk tāpēc, ka vienmēr ir jāizdomā kaut kas jauns, jāizdomā kaut kas, lai nerastos tā sajūta, kuru sākumā pieminējāt, ka es jau to kaut kur esmu lasījis vai redzējis kādā filmā kādu līdzīgu sižeta pavērsieni un tamlīdzīgi," norāda Mārtiņš Mintaurs.


"Tāpēc detektīvromāna autoram droši vien ir diezgan grūta dzīve, tev ir ne tikai jāizdomā sižets un notikums, bet arī jāizdomā, kā tu to izstāstīsi, lai tas neatgādinātu kaut ko jau reiz lasītu un dzirdētu."


"Andris Kolbergs izmantoja arī, piemēram, reālu notikumu detaļas un fragmentus no reālām krimināllietām, kas tika izmeklētas un atšķetinātas, tāpēc tur arī lasot var just, ka ir zināma tāda autentiskuma piegarša, ka tas nav tikai rakstnieka fantāzijas auglis, pilnīga izdoma, kas varbūt arī ļoti rafinēta un ģeniāla, bet to jūt, ka tas ir konstruēts.


Kolbergs joprojām ir interesants un vērtīgs, jo viņa darbos ir tā laikmeta garša diezgan labi jūtama, vērtē Mārtiņš Mintaurs.


"Tas, kas atšķir varbūt to padomju perioda detektīvu no citiem detektīviem, arī no tiem, ko mēs šodien lasām, tur nav nekādu sensacionālu noziegumu, kas arī ir pilnīgi dabiski, tāpēc ka uz to, no vienas puses, diezgan stingri raudzījās cenzūra, jo padomju sabiedrībā nevar notikt nekas ārkārtējs, tur nevar būt, teiksim, maniaki vai kaut kādi smagi dzimumnoziegumi, vai kaut kas tamlīdzīgs, par ko mēs šodien lasām ziņās ikdienā un par ko arī gan filmas, gan gan literatūra," turpina Mārtiņš Mintaurs.

"Tāpēc tas padomju detektīvs atšķiras ar to, ka tur ir tā pelēkā ikdiena, kurā notiek it kā sadzīviskas lietas, kas noved, piemēram, līdz slepkavībai. Un tad uzdevums tam, toreiz milicijas izmeklētājam, kurš nodarbojas ar šo noziegumu atrisināšanu, ir saprast, kas tad radīja situāciju, kāpēc cilvēks nonāca līdz tam, ka kļuva par noziedznieku.

Tas ir tas, kā dēļ tie padomju laika latviešu detektīvromāni ir interesanti, jo tad tu redzi visu to sabiedrības šķērsgriezumu. Kā mēs arī to seriālos redzam un arī detektīvliteratūrā. Lai saprastu, kas tad īsti ir noticis un kādēļ ir noticis, vajag parasti izmeklētājam vai detektīvam satikties ar dažādiem cilvēkiem, un tu redzi visu sociālo vidi, kāda tā tajā laikā bija.

Ne tikai vienas grupas pārstāvji, ne tikai viena sociālā slāņa pārstāvji, bet tu redzi tur visu, sākot no sētnieka, kurš ir nejaušais liecinieks kaut kādam noziegumam, beidzot ar to upura vai, vai, vai aizdomās turamā draugu un paziņu loku, kā jau tas kriminālizmeklēšanā notiek. Ejot cauri tām biogrāfijām, tu būtībā ieraugi caur detektīvu visu tā laika situāciju, kā cilvēki dzīvo, ar ko viņi nodarbojas, kādas ir viņu intereses, vēlmes, problēmas un kas rada to nozieguma augsni un noziegumu padara iespējamu," stāsta Mārtiņš Mintaurs.

Prāta mežģis – bridžs un šīs spēles vēsture

“Es sāku spēlēt bridžu mājās. Mani vecāki spēlēja, viņiem nāca draugi. Visticamāk, tā bija kāda 5. – 6. klase, kad viens cilvēks no tās četrotnes nevarēja tikt vai nevēlējās, un tad vajadzēja ceturto spēlētāju. Tā es tiku ievilkts.”

To saka Jānis Bethers, kurš šobrīd ir Latvijas bridža federācijas valdes loceklis, gan Eiropas, gan pasaules bridža federāciju meistars, Latvijas lielmeistars un starptautisks bridža spēlētājs jeb bridžists – tā sevi dēvē bridža spēlētāji. Jau pēc šīs „ievilkšanas” spēlē bridžam nopietnāk viņš pievērsies 8. klasē, kad sācis apmeklēt bridža pulciņu un tas kļuvis par nopietnāku hobiju un sporta veidu.

Bridžs ir pasaulē populārākā kāršu spēle, un tās saknes ietiecas jau 16. gadsimtā. Bridžu spēlē četri cilvēki, no kuriem veidojas divi pāri, un spēlei nepieciešamas 52 kārtis. Bridža attīstību plašāk skaidro Jānis Bethers.

Bridžs ir spēle, kas pieminēts vairākos literatūras un kinomākslas darbos. Viens no tiem ir Agatas Kristi romāns “Kārtis galdā”. Romāna sižeta pamatā ir mājas saimnieka Šaitana slepkavība viesību laikā, kamēr četri izmeklētāji un četri aizdomās turamie spēlē bridžu. Erkils Puaro pēc bridža partiju pierakstiem spēj atrisināt slepkavības norisi un atrast vainīgo. 

Bridžs ir Starptautiskās olimpiskās komitejas atzīts sporta veids. Latvijas bridža federācija ir gan Eiropas bridža līgas, gan Pasaules bridža federācijas biedrs, un abas federācijas rīko čempionātus, kuros Latvija ir aktīvs dalībnieks. Protams, arī Latvijas bridža federācija rīko dažādas sacensības.