Raidījumā Grāmatai pa pēdām piedāvājam 2. sēriju stāstam par veco un jauno druku. Turpinām sarunu ar Paulu Daiju, Pēteri Vanagu un Andu Baklāni un noskaidrojam, kā ortogrāfija grāmatām latviešu valodā mainījās 17. un 19. gadsimtā, kā to uztvēra sabiedrība, kādi notikumi vēsturē pielika punktu vecajai drukai un vai tā ir pavisam atstāta aizmirstībā.

Turpinām ceļojumu laikā, lai izprastu, kā gan Latvijā, gan citviet Eiropā iespiestajās grāmatās un rokrakstos veco druku nomainīja jaunā. Iepriekšējā raidījumā runājām, ka vecās un jaunās drukas saistībā vēl būtu jālieto virkne dažādu terminu, piemēram, gotiskais raksts jeb gotu burti un fraktūra, ja mēs runātu par veco druku, un antīkva, ja runātu par jauno druku, kaut jēdzienu ir vēl krietni vairāk.

Šoreiz pakavēsimies pie tām reformām, kas vecās drukas pierakstā Latvijas teritorijā pēc daudzajiem eksperimentiem un nekonsekvencēm ieviesa skaidrību 17. gadsimtā un pēc tam atkal radīja pilnīgu neskaidrību 19. gadsimtā. Kā pirmais pagrieziena punkts ir 1683. gads, kad Jelgavā pulcējās mācītāji un apsprieda Ernsta Glika vadībā sagatavoto Jaunās Derības tulkojumu. Mēs, protams, nezinām detalizēti, ko mācītāji toreiz izsprieda, taču Glikam viņa manuskripts tika atdots atpakaļ kā nederīgs, un viņam nācās vēl turpināt darbu, lai vienādotu rakstību. Zināms arī, ka Vidzemē iznākušajam Bībeles tulkojumam tika piemērota kurzemnieku rakstība.

Kopš Glika Bībeles laikiem stabila ortogrāfija pastāvēja līdz 19. gadsimta pirmajai pusei, kad atkal sākās eksperimenti. Bija neskaitāmi priekšlikumi, kā uzlabot ortogrāfiju, kā risināt garumzīmju jautājumu, piemēram, vai tā būs viena svītriņa virs burta, vai arī burtu kombinācija “a” un “h”, lai pateiktu “ā”. Tad arī, piemēram, vārds “ieiet” tiek rakstīts ar četriem “e” burtiem, tātad “eeeet”. Visa starpā notika arī koķetēšana ar kirilicu kā rakstības veidu.

 

Plašāk par projektu šeit: