Kā veidojas skolotāja alga un slodze, nereti neizprot ne tikai sabiedrība, bet arī paši pedagogi. Formula ir sarežģīta, un procesā no valsts kases līdz skolotāja makam ir vairāki iesaistītie. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) arī nesola, ka tuvākajā laikā tā mainīsies, jo daudzas nianses joprojām iesprūdušas diskusiju fāzē. Par to, ka skolotāju algas jāceļ, šaubu nav nevienam iesaistītajam, taču kur ņemt naudu? Raidieraksta "LSMnīca" cikla "Klases priekšā" pēdējā epizodē saruna ar skolotāju arodbiedrības vadītāju Ingu Vanagu un Latvijas Bankas ekonomistu Oļegu Krasnopjorovu par to, kā uzlabot pedagogu atalgojuma sistēmu.

ĪSUMĀ:

• Skolotāju algu sistēma ir sarežģīta – paredzamā daļa ir valsts mērķdotācija, kas atkarīga no skolēnu skaita pašvaldībā, to pārdala pašvaldība, un savas piemaksas nosaka arī izglītības iestāde.


• Pašvaldību un skolas vadības kompetencē ir noteikt caurspīdīgus, saprotamus piemaksu kritērijus, taču tā ne vienmēr notiek.


• IZM pašlaik sistēmas vienkāršošanu nesola – daudzas nianses joprojām ir diskusiju fāzē.


• Ekonomists: skolotāju algas jāpielīdzina vidējai valstī jau šogad. Nauda tam jārod resorā.


• "Programma skolā" varētu atalgojumu padarīt paredzamāku, taču tā ieviešanai nauda pašlaik nav atrasta.

Pedagogu atalgojumu nosaka vairāki faktori, tostarp darba stāžs, kvalifikācija, slodze un reģionālā politika, kas kopā veido sarežģītu un daudzslāņainu sistēmu. Reizēm arī pašiem skolotājiem ir grūti saprast, kā veidojas summa, ko viņi katru mēnesi saņem savā bankas kontā. To atzīst Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku asociācijā (LIZDA), kā arī liecina pašu skolotāju vēstītais.

"Katrs pirmais septembris, katrs mācību gads sākas ar lielu neziņu, kā tad man šogad klāsies.

Ja mazliet var rēķināties ar stundām, kas ir pamatskolā, tad ar vidusskolas posmu, kur bērni izvēlas mācību priekšmetus, īsti rēķināties nevar. Līdz ar to mēs nezinām, vai nākamajā mācību gadā šīs stundas mums vispār būs. Var aprēķināt valsts noteikto samaksu par kontaktstundām. Tad vēl pastāv kritēriji, kurus nosaka pašvaldība vai skola," stāstīja skolotāja Zane.

Pilna pedagoga slodze ir 36 stundas nedēļā, no kurām 65% veido kontaktstundas, bet atlikušie 35% tiek veltīti gatavošanās darbam un citiem pienākumiem. Bet kopējais tarificēto stundu skaits nedēļā nedrīkst pārsniegt Darba likumā noteikto normālo nedēļas darba laiku – 40 stundas nedēļā, neskaitot promesoša pedagoga aizvietošanu.

No šī gada pedagogu zemākā vienas darba stundas likme ir 9,79 eiro, sasniedzot 1566 eiro mēnesī par slodzi 40 stundas nedēļā.

Birokrātiskās piemaksas

Pedagogu algas lielumu būtiski ietekmē arī dažādas pašvaldības un skolas noteiktās  piemaksas, piemēram, papildu darbs, sasniegumi, kvalifikācija un pašvērtējuma piemaksa. Un tas, cik daudz piepelnīt klāt ar šīm pozīcijām iespējams, atkarīgs no pašvaldības rocības.

Pašvērtējumi ir būtiska daļa no profesionālās kvalitātes pakāpes iegūšanas. Kvalitātes pakāpi iegūst uz trim gadiem, taču piemaksa realitātē var būt niecīga. Kā arī, ja pedagogs strādā vairākās izglītības iestādēs, profesionālā kvalitātes pakāpe katrā no tām jāiegūst atsevišķi. Savukārt pašvērtējumu skolotājs pilda katru gadu. Un piemaksa atšķirīga katrā vietvarā – tā var būt noteikta konkrētā apmērā vai atkarīga no tā, cik punktus pašvērtējumā pedagogs iegūst.

Lai arī atalgojuma mainīgā daļa kopumā vērtējama pozitīvi, ir skolotāji, kuri uzskata, ka process ir pārāk birokrātisks, bet piepelnītā atalgojuma daļa – niecīga.

"Ir situācijas, kad nesamērīgi daudz laika jāpavada, pildot atskaites un veidlapas. Uzskatu, ka kvalitāšu pakāpes un pašvērtējumi ir jāpārskata. Šī sistēma sevi ir izsmēlusi," uzskata skolotāju arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga.

Piemēram, mūsu kaimiņos Lietuvā un Igaunijā noteikts karjeras izaugsmes modelis.

Lietuvā tas jau darbojas, bet igauņi to ieviesīs no nākamā gada. Tas paredz vairākas skolotāju kategorijas, skolotājs tās var iegūt atkarībā no darba rezultātiem un stāža. Katrai kategorijai piemēro attiecīgu koeficientu, ar kuru reizina likumā noteikto zemāko darba samaksas likmi par pilnu slodzi.

Arodbiedrībā uzskata, ka jāvirzās tieši šādā virzienā.

Izglītības un zinātnes ministrijā skaidroja, ka raugās šādā virzienā. Tomēr esot jāsaprot, vai karjeras izaugsmes modeļa kritērijus nostiprina valstiskā līmenī, vai atstāj autonomiju skolas vadībai šos principus noteikt.

Arī Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs uzsvēra, ka ir jāsaglabā iespēja pelnīt vairāk, ja skolotājs strādā labi.

"Nebūtu labi, ja neatkarīgi no tava darba kvalitātes tev par stundu ir tik daudz un viss.

Ir jābūt iespējai pretendēt uz augstāku algu. Tas, kas ir jāizdara, ir jānosaka skaidri un objektīvi kritēriji, kas skolotājam jāpaveic," skaidro Krasnopjorovs.

Atalgojums ir neparedzams

Viens faktors, kas daudzu citu profesiju pārstāvjiem nebūtu pieņemams, ir atalgojuma neparedzamība.

Ik mācību gadu algu skolotāji uzzina tikai oktobrī. Tātad – jānostrādā vesels mēnesis, lai uzzinātu, cik par to saņems.

Teorētiski skolai ir iespējas informēt pedagogus vismaz par aptuveniem skaitļiem un slodzi. Taču realitātē atalgojums no tā var atšķirties. Kā arī raksta sākumā minēja skolotāja Zane – tas atkarīgs gan no skolēnu izvēlētajiem priekšmetiem vidusskolā, gan arī no skolēnu skaita.

Šeit rodas arī dažādi pārsteigumi. Piemēram, izrādās, slodze tomēr ir krietni mazāka, nekā plānots, un līdz ar to daļa ienākumu, ar kuriem skolotājs rēķinājies, tomēr makā neiekritīs. Te liela atbildība arī pašvaldībām. Piemēram, iepriekšējā mācību gadā, kad valstī palielināja samaksu par vienu skolotāja darba stundu un pirmsskolas pedagogu atalgojumu beidzot pielīdzināja vispārējā izglītībā strādājošiem, bija situācijas, kur skolu pedagogiem samazinātas algas pašvaldību pusē, kaut arī valsts mērķdotācija ir palielināta. Vietvaras tolaik atrunājās ar naudas trūkumu.

Vairākās pašvaldībās arī pirmsskolu skolotāji netika pie gaidītā. Vietvarās saīsināja bērnudārzu darbalaiku, lai skolotājiem varētu maksāt par mazāk darba stundām, nekā ierasts.

To, ka atalgojumu katra mācību gada sākumā ir grūti paredzēt, nodrošina arī pašreizējā algu finansēšanas kārtība – nauda seko skolēnam. Skolēni nereti izglītības iestādi izvēlas vasaras izskaņā vai maina skolu mācību gada sākumā, tāpēc, piemēram, mācību gada beigās ir grūti paredzēt, kāds varētu būt finansējuma apjoms. Turklāt pašvaldībām ir tiesības valsts mērķdotāciju pārdalīt pēc saviem ieskatiem.

"Diemžēl situācija ir tāda, ka pašvaldības var pārdalīt. Tad vēl direktori pārdala. Un te ļoti no svara ir labas pārvaldības princips gan darba vietā, gan vietvarā, gan nacionālā līmenī," uzskata Inga Vanaga.

IZM skaidroja, ka pie vainas neskaidrībai ir arī "nauda seko skolēnam" princips. Proti, finansējums ir atkarīgs no katra skolēna, kas atnāk vai aiziet no izglītības iestādes. Tā kā lielākā skolēnu migrācija starp skolām notiek jūnijā un augustā, visprecīzākie dati pieejami vien mācību gada sākumā. Tad vēl finansējums jāaprēķina un valdībai jāapstiprina. Un tas aizņem laiku.

"Skolas vadītājam gan ir iespēja aprēķināt provizorisko finansējumu mācību gada beigās un par to informēt skolotājus. Tiesa, tas mainīsies skolās, kurās mainās skolēnu skaits.

Tomēr jaunajā finansējuma modelī "programma skolā" naudu aprēķinās uz konkrētiem klašu lielumiem. Līdz ar to atšķirības provizoriskajā un reālajā atalgojumā būs retāk," uzsvēra izglītības ministres padomniece Edīte Kanaviņa.

Risinājums daļēji ir jaunajā algu modelī, bet tam nav naudas

Tātad sistēma ir sarežģīta, turklāt arī algu finansēšanas modelis "nauda seko skolēnam" – neefektīvs. Tāpēc Izglītības ministrija iecerējusi jau no nākamā mācību gada to mainīt. Nauda sekos nevis skolēnam, bet programmai. Tātad mācību programmai nepieciešamā nauda nonāks skolā. To, cik daudz skola saņems, noteiks arī dažādi kritēriji. Viens no būtiskākajiem ir kvantitatīvais. Būs noteikti konkrēti klašu lielumi, par kuriem attiecīgi paredzēts finansējums. Turklāt šādā modelī mainīsies arī pašvaldības loma. Tā vairs naudu pārdalīt pēc saviem ieskatiem nevarēs. Līdz ar to nevarēs arī no lielāko skolu budžeta donorēt ma