"Skolotājiem ir jābūt politiski pratīgiem, tomēr ne visi tādi ir," podkāsta "LSMnīca" ciklā "Klases priekšā" uzsver Rīgas 40. vidusskolas direktore Jeļena Vediščeva. Jaunajam izglītības saturam "Skola2030" standartā cauri vijas pilsoniskā līdzdalība. Tā ir noteikta kā viena no būtiskākajām prasmēm visos mācību līmeņos. Kādā veidā šādu rezultātu sasniegt? Tā lielā mērā ir skolotāju pašu atbildība. Cik labi ir jāpārzina Satversme un vai skolotāji ir politiski pratīgi – par to raidieraksta "Klases priekšā" 3. epizodē "Vai audzinām labus pilsoņus?" sarunājās Rīgas 40. vidusskolas direktore Jeļena Vediščeva un "4. maija Deklarācijas kluba" prezidente Velta Čebotarenoka.

Jevgēnija pirms desmit gadiem mācījās mazākumtautību skolā. Viņa atceras, ka reizēm kāds skolotājs par Latviju stāstīja savādas lietas. Taču to, ka tās ir savādas, meitene apzinājās, vien pieaugot.

"Es atceros, ka mans vēstures skolotājs stundās teica, ka vārds okupācija Latvijas situācijai pagājušajā gadsimtā nav īsti atbilstošs. Viņš ieteica aizvietot ar citu, maigāku vārdu. Un visās mācību stundās, kad runājām par okupāciju, šis vārds tika apšaubīts. Ar klasi reiz bijām arī ekskursijā Okupācijas muzejā. Un skolotājs visu laiku laboja gidu un debatēja par vārdu "okupācija"," savu pieredzi atceras Jevgēnija.

Vienlaikus pretēja pieredze ir Kārlim. Viņš šobrīd ir sabiedriski ļoti aktīvs un tāds bija jau skolas laikos.

"Mana interese par politiskajiem procesiem radās tad, kad es sapratu, ka es varu kaut ko mainīt. Liela nozīme bija skolai. Es izglītību ieguvu Jelgavas Spīdolas valsts ģimnāzijā. Šajā skolā pilsoniskā aktivitāte, līdzdalība un dalība dažādos projektos tika vērtēta ļoti augsti. Tāpēc piedalījos dažādos projektos. Mana pieredze parāda, ka jaunieši var padarīt pasauli par labāku vietu," stāsta Kārlis.

Tātad cik cilvēku, tik pieredžu. Taču kā šādā situācijā nodrošināt pilnvērtīgu pilsonisko audzināšanu un standartos noteikto prasmju sasniegšanu? Vai skolotāji ir pietiekami prasmīgi, un kā viņi tiek galā ar tikpat dažādiem skolēniem?

"Jābūt izkoptai nacionālai, vēsturiskai un pilsoniskai apziņai"

Pilsoniskā audzināšana sākas ģimenē. Tā uzskata bijusī Latvijas Augstākās Padomes deputāte, "4. maija Deklarācijas kluba" prezidente Velta Čebotarenoka.

"Ja ģimenē nav izpratnes, kas ir valsts, kas ir tās pilsoņi, kā tā ir jāsargā, kā jāveido pilsoniskā aktivitāte, tad diemžēl skola no malas palīdzēt nevarēs. Es piederu pie tās paaudzes cilvēkiem, kur galvenā atbildība ir jānes ģimenē," saka Čebotarenoka.

Tomēr zināma atbildība ir arī skolā. Rīgas 40. vidusskolas direktore Jeļena Vediščeva skaidro, ka pilsoniskā audzināšana ir integrēta visā mācību procesā.

"Ļoti negribētu ķerties pie mākslīga mēģinājuma iedalīt pilsonisko audzināšanu kādā konkrētā priekšmetā. Tai jābūt jebkurā mācību priekšmetā, jebkurā skolas pasākumā, jebkurā skolas dzīves brīdī," skaidro Vediščeva.

Jaunais izglītības saturs sastāv no vairākām mācību jomām, kas viena otru papildina dažādos izglītības līmeņos. Mācībās ir jāapgūst vairākas caurviju prasmes – viena no tām arī pilsoniskā līdzdalība. Taču arī citas, piemēram, sadarbības prasmes, var ielikt pilsoniskās audzināšanas kastītē. Tās ir prasmes, kuru elementus apgūst visā mācību procesā visos priekšmetos.

"Skolēnam jāspēj saskatīt kopsakarības sabiedrībā un vidē, jāanalizē sava iesaiste lokālos un globālos procesos. Jābūt izkoptai nacionālai, vēsturiskai un pilsoniskai apziņai," noteikts izglītības standartā.

Tātad visos izglītības līmeņos dažādās mācību stundās un arī ārpus tām ir jāizkopj prasmju un zināšanu kopums, kuru var dēvēt par pilsonisko audzināšanu. Tas nozīmē, ka lielā mērā šī audzināšana ir visu izglītības procesā iesaistīto atbildība. Protams, tādā gadījumā no svara ir arī pašu pedagogu uzskati un zināšanas par konkrētiem jautājumiem.  

Vai var audzināt bez valodas?

Nav noslēpums, ka ir tādi pedagogi, kuri neprot latviešu valodu pietiekami augstā līmenī. Izglītības likums un tam pakārtotie Ministru kabineta noteikumi paredz, ka pedagogam jāprot valsts valoda vismaz C1 līmenī.

2022. gada Valsts valodas centra izpētē secināja, ka 10–30% skolotāju mazākumtautību skolās valsts valodu zināja nepietiekamā līmenī. Tolaik Valsts valodas centrs sodīja 139 skolotājus par valodas neprasmi, bet pērn – 166. Cik būtiska ir valsts valodas prasme pilsoniskajā audzināšanā?

"Valodas prasmes ir ļoti būtiskas. Ir skaidrs, ka visi skolotāji nerunā latviski augstākajā līmenī. Tomēr arī pedagogi, kuri runā ar akcentu, kuriem ir kļūdas, no kurām C1 līmenī neizvairīsimies, ir spējīgi mācīt piederības sajūtu," uzskata Rīgas 40. vidusskolas direktore Jeļena Vediščeva.

Skolotāju valodas prasmes un noskaņojums izglītības iestādēs gan krietni uzlabojies kopš neatkarības atgūšanas, atminas Velta Čebotarenoka.

"Aizbraucu uz kādu skolu Jūrmalā 90. gados. Ienāk skolotāju bariņš, nemana, ka es tur sēžu. Un runā, ka tūlīt būs klāt tā trakā no tautas frontes – es. Viņas mani principā redz, un man liekas, ka esmu pietiekami atpazīstama savā dzimtajā pilsētā Jūrmalā. Direktore saka: "Paklau, tas būs traki. Viņa ir indes pilna"," savu pieredzi atceras "4. maija Deklarācijas kluba" prezidente.

Čebotarenoka stāsta, ka tolaik arī sarunās ar skolēniem pārliecinājusies, ka lielai daļai attieksme pret Latviju bija slikta. Reiz kādā skolā viņa jautājusi, kur skolēni vēlētos mācīties tālāk. Lielākā daļa klātesošo atbildējuši, ka Sanktpēterburgā vai Maskavā.

"Pavisam nesen atkal biju šajā skolā, un man bija patīkams pārsteigums. Visi bērni saprata, ko es runāju latviski. Neviens uz šo pašu jautājumu neatbildēja ar "Maskava" vai "Sanktpēterburga". Turklāt bija barikāžu atceres laiks, ārā pie ugunskura kopā arī uzdziedājām un uzvārījām zupu," stāsta Čebotarenoka. 

Gan Vediščeva, gan Čebotarenoka uzsver, cik nozīmīga loma šajā procesā ir arī pārejai uz mācībām latviešu valodā.

"Jābūt visiem kopā. Kad bija 1990. gads un gribējām pārtraukt divplūsmu, tad pretī mums bija armija, piedraudēja. Teica, ka nekas mums nesanāks – paliks krievu un paliks latviešu skolas.

Tolaik brauca arī tāds van der Stūls [tā laika Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos Makss van der Stūls] un teica, ka, pārtraucot divplūsmu, netiksim ES un NATO. Ja šādi vērsīsimies pret mazākumtautību skolām," stāsta Čebotarenoka.

Peripetijas ap vēstures stundām

Daļa no pilsoniskās audzināšanas ir arī izpratne par Latvijas un pasaules vēsturi. Pērn pirms mācību gada vēstures un sociālo zinību skolotāji cēla trauksmi, jo, viņuprāt, vēsture vidusskolēniem jaunajā saturā palikusi novārtā.

Tolaik bija paredzēts, ka vidusskolā vēsturi un sociālās zinības māca apvienotā mācību priekšmetā, kuram atvēlētas 245 mācību stundas. Šajā mācību gadā ir panāktas izmaiņas un priekšmeti nodalīti. Tomēr kopējais mācību stundu skaits gan palicis nemainīgs. Vēsturei atvēlētas 105, bet sociālajām zinībām – 140 stundas.

Rīgas 40. vidusskolas direktore Jeļena Vediščeva skaidro, ka dažādas peripetijas ap šo mācību priekšmetu bijušas arī iepriekš.

"Ilgstoši mācījām vēsturi par Latvijas teritoriju un mēģinājām vilkt paralēles ar pasauli. Bērni nesaprata, kāpēc laikā, kad Ēģiptē bija jau piramīdas, Latvijā vēl pelēkais zaķis auļoja. Šāda pieeja jauc bērniem prātu. Un tad ir situācijas, kad bērni nespēj nosaukt konkrētu gadsimtu personības un hronoloģiski tās sarindot," stāsta direktore.

Vediščeva stāsta, ka problēmas ir tieši ar Latvijas vēsturi. Velta Čebotarenoka uzskata, ka šī tēma jāmāca atsevišķi no pasaules vēstures, ne vienā priekšmetā. Reiz arī izdevies tos atdalīt.

"Ap 2000. gadu "4. maija Deklarācijas klubs" cēlām trauksmi par skolēnu vēstures zināšanām. Vēlējāmies panākt, ka Latvijas vēsturi māca kā atsevišķu priekšmetu. Un toreiz tieši vēstures skolotāju biedrība nostājās pret. Skaidroja, ka Latvija nav atrauta no globālās sistēmas. Mēs gan bijām strikti un panācām savu. Tomēr neilgi pēc tam to atkal ieintegrēja pasaules vēsturē," atminas Čebotarenoka.

Skolotājam jābūt politiski pratīgam

Tātad izglītības procesā ir jāspēj skolēnam veidot izpratni par valsti un sabiedrību. Neizbēgami tajā ietilpst arī politisku procesu skaidrošana, kas daļēji arī ir vēstures un sociālo zinību mācību priekšmetos. Taču līdzīgi kā ar pilsonisko audzināšanu, sarunas par politiku ir sarežģīti ietilpināt konkrētā mācību priekšmetā. Par dažādām norisēm sko