2024. gada izskaņa ir laiks, kad parunāt vispirms nākas ļoti daudz visiem, lai visu pagūtu un pēc tam var arī paklausīties, vai arī paklusēt... bet ne šodien! Šodien raidieraksta "Parunāsim" noslēdzošajā (vismaz uz nenoteiktu laiku) epizodē jūs uzrunā Ilze Dobele no LTV Ziņu dienesta. Ilze ir darbojusies pie teju 20 raidieraksta epizošu veidošanas, kad jūs uzrunāja Danuta Juste. Bet šoreiz Danuta ir studijā kā viesis, un te vēl ir arī Ieva Strazdiņa. Viņas ir vadījušas sarunas kopš raidieraksta izveidošanas 2020. gada rudenī, kad raidieraksts sākās. Tajā pirmais uz sarunām viesus aicināja Reinis Ošenieks. Viņš šoreiz nevarēja pievienoties, bet mēs viņu gan pieminēsim, gan vēl dzirdēsim viņa balsi.

Pilnu sarunu klausieties raidierakstā! 

Ilze Dobele: Kā būs meitenes, parunāsim?

Danuta Juste: Pilnīgi noteikti!                                                      

Vispirms, – kā jūs domājat, kāpēc ir svarīgi tā kārtīgi izrunāties? Par televīzijas cilvēkiem daudz mēs dzirdam intervijās, it kā jau mēs ļoti daudz ko zinām... Kāpēc jums bija svarīgi šīs sarunas veidot? Ko jūs tajās uzzinājāt?

Danuta Juste: Es domāju, ka mēs visu neuzzinām par visiem televīzijas darbiniekiem, sāksim ar to. Mēs uzzinām par tiem, kuri ir vairāk redzami kadrā. Bet mums ir ārkārtīgi daudz kolosālu, interesantu, inteliģentu kolēģu aizkadrā, kuri patiesībā veido visu to, ko pēc tam redzam televīzijas ekrānā. Kā arī iepazīt Latvijas Televīzijas cilvēkus ir interesanti ne tikai ārpusē esošajiem, bet arī mums pašiem! Vismaz man tas bija iemesls, kādēļ es vispār sāku klausīties šo podkāstu. Jo tas tika izveidots tad, kad es pati sāku strādāt Latvijas Televīzijā. Mēs esam liela māja, daudz cilvēku, un visi kaut kur izmētāti. Bet es šeit biju jauniņā, nevienu nepazinu, un tā man bija lieliska iespēja iepazīt kolēģus, pat ja viņi paši to tik ļoti neapjauta. Pastarpinātā veidā!

Februārī būs pieci gadi, kopš strādāju Latvijas Televīzijā. Kad es kopīgā pasākumā kādam kolēģim saku: "Es jūtos tā jocīgi, jo es nepazīstu to un to," tad tie kolēģi, kuri strādā trīsreiz ilgāk nekā es, skatās uz mani un saka: "Es arī nepazīstu." Tā ka, protams,  cilvēku ir daudz un arī kadru mainība, tādēļ ir tieši ļoti labi, ka mēs iepazītam! Ieva, kā bija tevi?

Ieva Strazdiņa: Viss tas, ko Danuta teica, un vēl arī ļoti interesanta šķiet tā pieredze – pasekot līdzi tam, kā pati televīzija ir mainījusies laika gaitā. Kā ir mainījies tas, kā cilvēki strādā, jo mūsdienās mēs daudz ko varam paņemt no interneta vai vienkārši palasīt brīvi pieejamos resursos. Tad man ļoti interesanti šķita tie stāsti, piemēram, par lentām, par translēšanām un caur satelītiem, skriešanām, stresošanām un tiešām lentu fiziskām graizīšanām... Tas bija ļoti iespaidīgi.

Es allaž domāju par to, ka mēs, kā televīzijas cilvēki, protams, visvairāk strādājam ar attēlu. Vai jums nebija tāda sajūta, ka pietrūkst bildes, ka gribētos kaut ko parādīt, ne tikai ierakstīt sarunas? Bet, ja varētu parādīt vēl to un to, ja varētu piemontēt klāt kaut ko?

Danuta Juste: Jā, pilnīgi noteikti! Šī man bija pirmā pieredze, vairāku gadu garumā strādājot medijos, darboties bez attēla. Jutos nedaudz ierobežota. Kaut arī apzinājos, uz ko mēs ejam, uz kādu formātu, bet tik un tā sarunas laikā ir žestikulācija, ir kāds, kurš kaut ko parāda, cik liels vai mazs, vai kā tur ir gājis, un man ļoti gribas to nodot arī klausītājiem. Tad ir jāspēj kaut kā aprakstīt to situāciju, kas šobrīd notiek – ko man šis sarunu biedrs rāda, vai viņš smaida, vai ir bijuši mirkļi, kad ir arī asaras acīs... Gribu, lai tas nepaliek tikai šajā telpā, bet klausītājs to sajūt.

Ieva Strazdiņa: Oi, man grūti kaut ko piebilst tam visam, ko tikko Danuta pateica, jo tiešām dažreiz mīmika un cilvēku neverbālā valoda pasaka tik daudz! Es tiešām neesmu pārliecināta, ka es tam pievēršu tik daudz uzmanības, jo dažreiz sarunā viss šķiet ļoti pašsaprotami tiem diviem cilvēkiem, kas runā, bet tas ir būtiski!

Man visvairāk tieši arī bija tā doma, ka man visu laiku jāatceras, ka strādājot pie radio un audio formāta, jāapraksta tas, ko cilvēks, kurš klausās, neredz! Jo skaidrs, ka mēs jau tajā mirklī, kad sarunājamies, to redzam, mēs varam reaģēt, mēs varam ātri pateikt, un bilde, šajā gadījumā kā televīzijā, mums vienmēr ir, palīdz.

Danuta Juste: Man, starp citu, palīdzēja tevis pierakstītie komentāri pirms sarunām! Jo mēs arī kopīgi gatavojāmies šīm sarunām, kādi tad varētu būt jautājumi, kāda secība un kaut kādos mirkļos, kur varēja jau prognozēt, ka būs kaut kāda emocija, kas, iespējams, nenolasīsies skaņas ziņā, Ilze jau bija pierakstījusi: "Ja nepieciešams, lūdzu neaizmirsti aprakstīt šo situāciju!"

Es jau biju piemirsusi! Bet kopumā, es vēlos atgādināt, ka raidieraksts "Parunāsim" sākās pirms četriem gadiem. Bija sākusies jaunā sezona Latvijas Televīzijā, un šīs visas sezonas moto bija "Parunāsim", kas bija šī televīzijas saziņa ar skatītāju. Kāpēc? Ja vēl mēs atceramies to brīdi, kad viss tik totāli izmainījās, bija pandēmija, mūsu dzīves gājums pilnīgi izmainīts! Un, protams, ka mēs joprojām katru dienu bijām ēterā, bet šis mūsu sezonas sauklis "Parunāsim" bija tas, kas aicināja cilvēkus – satiecieties, parunājieties, neatstājiet viens otru, uzklausiet viens otru, mēģiniet sajust viens otru, ja vajadzīgs – atbalstiet. Šis raidieraksts bija kā daļa no šīs visas kopīgās Latvijas Televīzijas sezonas gaitas. Protams, arī šobrīd turpinām skatītājus uzrunāt ar jebkuru mūsu raidījumu, un šīs sarunas, protams, bija Latvijas Televīzijas cilvēkiem par televīziju, par darbu televīzijā, arī par viņu dzīvi, par hobijiem, par daudz ko citu... Kopumā ir diezgan daudz šo epizožu. Danuta, vai tu esi saskaitījusi, cik tev ir?

Danuta Juste: Jā, tās ir 17 gatavas, jau noklausāmas, apskatāmas sarunas. Ir šī, kas šobrīd top, un ir viena, kura jau ir ierakstīta, bet šobrīd tā ir pēcapstrādē. Tātad kopā es esmu novadījusi 18, bet šī, 19., ir ar manu dalību.

Ieva, tevi skatītāji sākumā... Ieva tagad skaita (smejas), skatās, kaut kur nofiksējusi skatienu! Ieviņ, es tev palīdzēšu, neuztraucies! Bet es gribēju teikt, ka Ievu skatītāji iepazina kā pārtikas revidenti – pirki, pētīji, svēri, garšoji, daudz ko miksēji un stāstīji mums par to, kas mums būtu jāēd labāk, kas ir tas, ko varbūt nevajadzētu ēst, un tām sarunām tiešām nekad, likās, nevarētu būt gana... Tu pievienojies arī šai komandai, un tev bija trīs sarunas. Vai tu atceries, ar ko?

Ieva Strazdiņa: Bija pavisam noteikti viena ļoti iespaidīga saruna ar Gintu Amoliņu, kurš tieši bija atgriezies, šķiet, samērā nesen no Ukrainas un stāstīja par tur pārdzīvoto, jo par piedzīvoto to ir grūti nosaukt.

Jā, es piebildīšu, ka tas bija jau 2022. gada marta beigās. Tātad tieši mēnesi pēc kara sākuma.

Ieva Strazdiņa: Jā, viņš bija tieši pašā kara sākumā Ukrainā, un tas, kā viņš stāstīja, kādas bija tās sajūtas, kā viņi brauca atpakaļ... Nu to ir grūti aprakstīt! Tad es atceros, ka man bija saruna ar mūsu foršajiem teātra cilvēkiem, kuri stāstīja par to, kā ir tapis "Teātris.zip", kā ir ierakstītas izrādes, daudz un dažādas specifikas, kas zem tā visa ir.

Jā, režisore Laura Hirša, Armands Zvirbulis. Ieskaitīts, Ieviņ. Un vēl viena!

Ieva Strazdiņa: Sporta studijas veidotāji – Dīvs Reiznieks un Dāvids Ernštreits. Tā arī bija ļoti feina saruna. Dāvids diezgan daudz stāstīja arī par savu cīņu par līvu tautas, tā teikt, neaizmiršanu, un kultūras bagātību. Savukārt, Dīvs bija tas, kurš ļoti iespaidīgi stāstīja par televīzijas evolūciju, kā bija kādreiz, kā viņi skraidīja un translēja olimpiskās spēles.

Nu, lūk, tā lentu griešana tev palikusi vēl joprojām atmiņā! Dīvs būs atstājis lielu iespaidu. (smejas) Danuta, tu pieminēji savas veidotās epizodes, un es uzdrīkstēšos teikt – mūsu kopīgās epizodes! Kas tev visvairāk palicis atmiņā? Kādi bija tavi viesi?                                                         

Danuta Juste: Mani pārsteidza, cik var būt dažādi cilvēki! Jo man vienmēr ir licies, ka man pašai piemīt īpašība labi nolasīt cilvēkus, jau iepriekš sajust un saprast, kādi tad viņi ir. Bet es diezgan daudz kur maldījos, jo mani priekšstati tika apgāzti daudzkārt, lielākoties, es pat teiktu, 95% gadījumu ar ļoti pozitīvām lietām un kaut kādām negaidītām! Šur tur arī varbūt kāda ne tik šarmanta raksturīpašību iezagās, parādījās, ko es nebiju gaidījusi, bet tas arī ir cilvēcīgi un tas lai paliek pie manis... Jā, man ļoti patika iepazīt kolēģus, uzzināju daudz ko interesantu un jaunu par viņiem, par viņu darbu! Un par tiem, kuriem ir tas lielais stāžs – nu jā, viņiem bija iespaidīgi stāsti par to, kā ir u