"Šodien uzsāk darbību Rīgas televīzijas centrs," tā raksta laikraksts "Cīņa". No televizoru ekrāniem 1954. gada 6. novembrī skatītājus uzrunāja ar vārdiem – "Sākam mūsu televīzijas izmēģinājuma pārbaudi un latviešu mākslas filmu "Mājup ar uzvaru"". Televīzijas pirmā mājvieta bija pie Āgenskalna tirgus Nometņu ielā 62 (bijusī Linarda Laicena iela) un, kad tur palika par šauru, valdība piešķīra vēl arī baptistu baznīcas telpas Mārupes ielā, kuras ar laiku kļūst par studiju C (A un B bija Āgenskalna studijā).

1974. gada 28. janvārī ēterā iziet pirmā krāsu televīzijas pārraide Latvijā. Raidījumi no stacijām ir melnbalti, bet pēc diktora pieteikuma nereti seko krāsaina filma.

Šogad esam sākuši Latvijas Televīzijas 70. jubilejas sezonu, un šoreiz raidierakstā jeb podkāstā "Parunāsim" saruna ar Jāni Dimantu, kurš Latvijas Televīzijā nostrādāja 40 gadus (kopš 1962. gada), un Sandru Zviedri, kura LTV aizvada nu jau 26. gadu (kopš 1998. gada). Abi ir ziņu žurnālisti. Un viņiem pievienojas arī žurnāliste Danuta Juste sarunā par to, kas piedzīvots, kas ir nozīmīgākais darba posms un kā šajās desmitgadēs televīzija mainījusies.

Pilnu sarunu klausieties raidierakstā!

Danuta Juste (DJ): 1979. gada vasarā iedzen pirmo pāli LTV jaunajai ēkai Zaķusalā. Darbi kavējas, bet 1985. gada 26. sepembrī ir pirmais raidījums no Zaķusalas – "Teletilts ar Somiju". Puslīdz kārtībā gan ir tikai 1. studija. Jāni, jūs televīzijā sākāt strādāt 1962. gadā. Kā atceraties pāreju no Āgenskalna uz Zaķusalu?

Jānis Dimants (JD): O, cik smags jautājums! It kā jau būtu jāpriecājas, ka esam tikuši jaunajā, plašajā, skaistajā, augstajā namā. Bet, ja drīkst pateikt godīgi, pie Āgenskalna tirgus, bijušajā Linarda Laicena ielā 62, ir kaut kas tik fantastisks bijis televīzijas veidošanas pirmsākumos un attīstībā!  Man divas reizes gadā iznāk braukt uz Stradiņa slimnīcu, jābrauc garām Āgenskalna tirgum. Atbraucu, daktere mēra asinsspiedienu – atkal augšā! "Nu, dakterīt, ko lai dara, saprotiet mani tīri cilvēciski. Es tur esmu strādājis un braucu garām. Varat saprast, ka man saviļņojums. Galu galā tur esmu sācis, arī pavadījis visu savu apzinīgo dzīvi." Allažiņ uzpeld šī doma, kas tas bija par televīzijas kolektīvu! No teātriem, no kinostudijām, no mākslas pasaules operatori, žurnālisti... Tā veidojās radošais kolektīvs. Saskatīšanās, samīlēšanās, šķiršanās, kas tik vien tur nav bijis! Un tajā pašā laikā tiešām kolektīvs, un, ja godīgi jāpasaka, savā pagarajā mūžiņā tādu vairs nekad neesmu savās gaitās izbaudījis. Pēc raidījuma vai iestudējuma, vai vēl kaut kā, kad beidzās, visi apzvanījās: "Kā bija? Kas tur bija labi, kas tur bija slikti?" Nu fantastiski! Mēs visi dzīvojām līdzi katram, kas kaut ko darīja. Kolektīvs, kas ir bijis bijušajā Linarda Laicena ielā 62 – tas, savā ziņā ir pasaules ūnikums. Starp citu, Latvijas Televīzija ir dzimusi 1954. gada 6. novembrī. Vēsturisks laiks tas bija! Pirms pusotra gada bija miris Staļins. Kļuva vieglāk uzelpot. Tad nāca gadi, kad nāca Staļina visu neģēlību atmaskošana. Tas laikmets ļāva vēl vairāk uzelpot mums visiem un strādāt, tā sakot, mazliet citādā sistēmā. No tāda viedokļa tas laiks ir vārda tiešā nozīmē – vēsture.

DJ: Pagrieziena punkts arīdzan, vai ne?

JD: Jā. Ir pagrieziena punkts un brīvāk varēja uzelpot un darboties, un likt savas spējas lietā.

DJ: Es redzēju, kā Sandra māj ar galvu tajā mirklī, kad Dimanta kungs komentē to sazvanīšanos pēc ētera. Tā ir bijis? Ir vēl aizvien?

Sandra Zviedre (SZ): Ir, ir bijis! Bet tagad jau ir tehnoloģijas, visi sarakstās: "Vai cik labs sižets!" Bet par to pārvākšanos es mazliet no citas puses.. Man arī bija viena pārvākšanās. Man liekas, ka vairāk nevienam no raidījuma vadītājiem nekas tāds nav bijis. Raidījums gāja ēterā no trešā stāva pie liftiem, kur ir 4. studija. Man liekas, tur vēl joprojām ir kafijas automāts. Un tur bija vienkārši galds, es, operators un kamera. Jo notika ziņu studijas pārbūve, un viņi vienkārši kaut kā tehniski nepaspēja līdz tam ziņu ēteram. Un tad es tur sēdēja pie tā lifta un, lai gan bija brīvdiena, domāju: "Tikai tagad, lai neviens nebrauc ar liftu, tikai lai neviens nenāk pa tām durvīm un lai neviens nenāk pēc kafijas!" Tāda man pieredze, tā bija ļoti jocīga sajūta.

DJ: Par tādām pieredzēm, kas jāzina tikai tiem, kuri darbojas televīzijā, kas skatītājiem paliek, visticamāk, nemanītas – vismaz tā tam vajadzētu būt. Arī par pēdējā brīža lietām atmiņās tiek minēts, ka pie pirmā raidījuma no Zaķusalas sakari tiek ierīkoti pēdējā mirklī, un jāsaka, ka pēdējā mirklī televīzijā notiek ārkārtīgi daudzas lietas vēl aizvien un tā tas arī ir bijis vēsturiski. Piemēram, raidījuma viesi dažkārt nav zināmi pat īsu brīdi pirms raidījuma, sižeti tiek montēti pēdējā brīdī, dažkārt pat raidījuma laikā, kad tie ir jārāda. Jāni, kā jūs strādājāt, kā jūs plānojāt savus notikumus, kurus rādīt, par kuriem runāt un rādīt ziņās?

JD: Televīzija dzimusi 1954. gadā. Pēc četriem gadiem pie informatīvajām debesīm ir parādījusies "Panorāma".

SZ: "Pēdējās ziņas!"

JD: Jā, sākotnēji "Pēdējās ziņas", pēc tam "Panorāma". Vēl pēc četriem parādījos es, jauns zēniņš. Sasukāju matus un devos uz pārrunām, un tiku pieņemts. Leons Rudzišs toreiz veidoja "Panorāmas" kolektīvu. Es arī tur nokļuvu par lauku korespondentu – kā lauku pazinējs. Un cik ļoti interesanti – kā lauku korespondents sāku, tā pēc gandrīz 40 gadiem, kad beidzu, atkal biju kļuvis lauku korespondents.

DJ: Pilns cikls noiets!

JD: Jā, aplis. Drīz vien pēc tam, nezinu, kā tā sanāca, laikam liktenis, kļuvu par vecāko redaktoru. Diezgan ilgu laiku bija arī galvenais redaktors.

DJ: Bet, tieši par korespondenta darbu runājot, kāda bija šī darba plānošana?

JD: Daudz kas, varbūt pat simtprocentīgi viss, atkarīgs no paša. Vismaz man tā bija. Ko es uzskatīju par vajadzīgu, aktuālu tajā brīdī. Bet, protams, bija arī norādījumi no augšas.

DJ: Kā gadu gaitā ir mainījies temps un veids, kā veidot materiālus? Vai jutāt atšķirību?

JD: Bez šaubām! Kāda atšķirība? Mēs taču sākām, pirmkārt, jau ar mutisko informāciju. Otrkārt, tikai un vienīgi ar fotogrāfijām. Tad sāka parādīties kino, šaurā lente. Tikai vēl pēc gadiem kaut kāds sinhronais sāk parādīties. Tā ka mēs esam izgājuši no paša sākuma, no nekā, varētu sacīt, līdz mūsdienām, kā tagad. Mūsdienās, ja tu gribi, uzreiz sazinies ar Briseli, kas tur notiek, sazinies ar Vašingtonu, kas tur notiek. Tas ir nesalīdzināmi! Un es tikai priecājos, pat savā ziņā apskaužu, kā tagadējie var rīkoties. Viss notiek! Man liekas, ka televīzija un arī konkrēti "Panorāma" turas pasaules līmenī!

DJ: Ahā, uzreiz vērtējums!

SZ: Man liekas, ka Dimanta kungs visu laiku seko tam, kas notiek "Panorāmā", kas notiek ziņās. Cik ir sanācis tikties, viņam vienmēr ir viedoklis. 98% vienmēr ir ļoti pozitīvs, bet profesionāls! Un, ja būs kaut kādi iebildumi: "Tu tur tā vai šitā!" – ļoti normāli, tas tikai dod citu impulsu. Bet es vēl gribēju pajautāt Dimanta kungam, jums taču bija tā, ka jūs pat vienas dienas laikā, piemēram, izbraucot uz laukiem, nevarējāt tikt atpakaļ to materiālu parādīt?

JD: Jā, protams, visādi varianti bijuši. Bet, ja tāda vajadzība bija, attiecīgi izplānoja. Ja kaut kas notika pēcpusdienā kaut kur tālāk pierobežā, protams, tajā dienā nevarēja izdarīt, parādījām nākamajā dienā. Tad mierīgāk varēja samontēt un tekstiņus izslīpēt.

DJ: Un toreiz tā arī tik ātri nekļuva par "vecu" ziņu. Bet, Sandra, par darba plānošanu – es zinu, ka tā ir tava ikdiena. Šobrīd arī katru rītu ziņu producenti satiekas, sazvanās, plāno korespondentiem, kādi būs darbi. Kā tā dinamika atšķiras no tā, kas reiz bijis, kas ir bijis Dimanta kunga laikā?

SZ: Tas ir ļoti garš vēstures nogrieznis. Pie pašreizējām iespējām, kā Dimanta kungs saka, sazvanies, sarunā, vienas dienas laikā korespondenti var pat divus sižetus uztaisīt. Tas ir pilnīgi cits temps. Bet, atceroties, kad maza biju, tas, ko Dimanta kungs saka, un tas, ko tu mini, vai tā nav veca ziņa – nē! Jo šie sižeti, stāsti bija tādas mazas gleznas, kas nenoveco. Ir gan bijuši kuriozi, ka kaut kādu apstākļu pēc vai nu sajuka kasetes, vai sajuka fotogrāfijas un tas sižets neaiziet un neaiziet. Un bija pat izteikts rājiens, jo, izrādās, kamēr tas sižets nav izgājis ēterā, stāsta varonis jau ir pamanījies nomirt. Mums televīzijā drošā vietā glābjas tādas biezas klades ar pierakstiem, jo bija padomju laiki un viss bija jāizanalizē. Mēs arī, protams, tagad analizējam, kas bija labi, kas varēja būt labāk. Bet tad, kad Dimanta kungs bija tas galvenais [redaktors], bija ar roku rakstīts ik rīta sapulces protokols: "Vada