Latvijas Televīzija 6. novembrī svinēs 70 gadu jubileju! Neliels vēsturisks ieskats, kā televīzija veidojās, bija mūsu raidieraksta sarunā ar žurnālistiem Jāni Dimantu un Sandru Zviedri. Viņu pārstāvētajam Ziņu dienestam, protams, ik dienas līdzās strādā arī vairākas citas redakcijas. Darbs dažādu raidījumu redakcijās, to pārraudzīšana, televīzijai īpaši nozīmīgu projektu īstenošana, scenārija rakstīšana televīzijas filmai un šobrīd atbildība par stratēģiskajiem projektiem bijusi un ir Ivetas Lepeško atbildība teju pusi no Latvijas Televīzijas pastāvēšanas laika.

Pilnu sarunu klausieties raidierakstā!

Danuta Juste: Studijā Iveta Lepeško. Labdien!

Iveta Lepeško: Labdien!

Vai šobrīd tik aktīvā darba posmā un kopumā esot iesaistītai tik dažādos pienākumos 33 gadu laikā, ir bijis laiks padomāt, kāda ir Latvijas Televīzija (LTV), sagaidot 70. jubileju?

Īstenībā ir iznācis laiks padomāt, jo tad, kad nāk jubilejas, tad jau parasti cilvēki pārcilā vai nu savas atmiņas, vai savus fotoalbumus, vai kastes, kur ir sakrātas vecas fotogrāfijas vai video faili. Tieši to darot, es savās atmiņās varēju nonākt gan deviņdesmitajos gados, gan divtūkstošajos gados un vēlāk. Un saprast to, ka televīzija šajā laikā, kamēr es šeit strādāju, ir izgājusi cauri tādiem ļoti lieliem pārmaiņu procesiem. Jo deviņdesmitajos gados – tad, kad es kā jauns, ļoti, ļoti lielām, platām acīm un izbrīnīts cilvēks ienācu televīzijā, – tas bija tas mirklis, kad televīzijai bija jāmainās tīri sistēmiski, jo iepriekšējais laiks bija uzlicis savu zīmogu televīzijai, un televīzijai bija jākļūst par sabiedrisko mediju. Deviņdesmitie gadi bija traks pārmaiņu process visās jomās. Un tad ir divtūkstošie gadi, kaut kāds iekšējais krīzes un stagnācijas periods. Un tad jau ir pagājuši 10, 15 gadi, kad televīzija arvien straujāk un straujāk, manuprāt, ieņēma to savu varbūt līdz šim neiegūto pozīciju cilvēku sirdīs, prātos. Un arī atguva to sabiedrības uzticību, kurs varbūt līdz šim nebija, jo mēs nebijām televīzija Nr. 1 un pat ne Nr. 2. Un tas nozīmē, ka televīzija ir mainījusies! Un kontekstā ar šo jubileju, es gribētu teikt tā – tie nav 70 gadi!

Jo mediju nevar novērtēt viņa dzimšanas dienu gados. Mums jāsaka, cik spēcīgi mēs esam!

Jo 70 gadi cilvēki vecumā ir jau tāds mūža briedums un ir sācies novecošanās process. Bet televīzija nenoveco. Tā, man liekas, šobrīd ļoti strauji attīstās, un mans vēlējums būtu – turēt buru! Un, nemitīgi attīstoties, uz priekšu paplašināt savu iespēju loku, kā sasniegt savus skatītājus, un es teikšu, klausītājus, vērotājus. Jo formāta ziņā tas ir tas laiks, kad mēs ejam uz priekšu tādiem soļiem, ko mēs pat aptvert pirms kāda laika nevarētu. Varbūt tāda pagara atbilde, bet man liekas, ka mēs esam procesā, ejot uz priekšu.

Ja ne 70 gadi, jo tas ir tas vecums, kad sāk novecot... Ja mēs liktu pretī cilvēka gadiem, kādu vecumu jūs dotu televīzijai šobrīd?

Mēs esam pārvarējuši bērnu un tīņu vecumu, esam izgājuši cauri divdesmitgadnieka kategorismam... Es pat teiktu, mēs esam starp 30 un labajiem 40 gadiem, kad mums ir gan pieredze, gan prasmes, arī iespējas, un mums šķiet, ka visa pasaule ir mūsu priekšā, un mēs visu varam sasniegt. Tas varbūt ir arī vēlējums, lai mēs tā justos.

Tas ir ļoti skaists vecums, es ietilpstu šajā vecuma kategorijā. Par jūsu šā brīža darbu runājot, jūs esat stratēģisko projektu vadītāja. Tas ir saistīts ar to, kā televīzija var turpināt strādāt "X stundā". Ko paredz mūsu, Latvijas Televīzijas, uzdevumi?

Stratēģiskās attīstības projektu vadītāja pienākumi nav tikai tie, kas ir saistīti ar televīzijas darbības nepārtrauktību "X stundā". Jā, viens no maniem pienākumiem ir šīs sagatavotības nodrošināšana. Bet kā stratēģisko projektu vadītāja es esmu realizējusi arī projektus, ko 2021. gadā, kad televīzija rokādes ceļā mainīja studijas un Ziņu dienests ieguva jauno, skaisto, gaišo, universālo studiju, kurā šobrīd realizējam visus savus ziņu un informatīvos raidījumus. Šajā amatā tika realizēta arī LSM+ redakcijas izveide, tehniskais nodrošinājums un ļoti daudz citi projekti.

Ja jūs jautājat par televīzijas gatavību "X stundai", tad, jā, pirms diviem gadiem šis pienākums pie manis atnāca un, jāsaka godīgi, sākumā es biju ļoti, ļoti pārsteigta par to, jo, protams, ar šāda tipa jautājumiem es vispār nekad nebiju nodarbojusies. Atceros, kad valdes priekšsēdētājs deva šo uzdevumu – iepazīties ar attiecīgajiem likumdošanas aktiem, uz kuru pamata televīzijai ir jāizstrādā visa šī dokumentācija un jāievieš dzīvē darbības nepārtrauktības principi, es tos Ministru kabineta noteikumus Nr. 508 un Nr. 507 pirmo reizi izlasīju un sapratu to, ka es pilnīgi neko no šī lietas nesaprotu. Tad es palielināju burtu lielumu, lai vēlreiz un varbūt koncentrētāk izlasītu. Arī tas man nespēja nostiprināt uzmanību. Tad es izdrukāju, pasvītroju atsevišķas vietas. Un tikai tad es savu domāšanas veidu, kas līdz šim bija vairāk koncentrēts uz saturu, uz projekta virzību televīzijas satura jomā, spēju pārfokusēt uz tādiem jautājumiem, kas līdz šim vispār manā dienaskārtībā nekad nav bijuši. Jo tie ir jautājumi par to, ko mēs darām situācijā X, bet situācijas X var būt ļoti dažādas. Arī ugunsgrēks vai plūdi, vai elektrības padeves trūkums uzņēmumā var izraisīt mini situācijas, kad televīzija tajā brīdī nespēj nodrošināt satura ražošanu. Un tad mums jābūt risinājumiem, ko tad mēs tādos brīžos darām. Tas tad ir mans un manu kolēģu uzdevums – apzināt visus šos riskus, kas var būt televīzijai kā traucējošs faktors tieši satura izveidē. Zināt plānu B; izstrādāt šo plānu B. Pēc tam mācību vidē testēt, kā tad mēs varam strādāt vai nestrādāt. Un tad jau, kā saka, ieviest dzīvē un vēlreiz, un vēlreiz cilvēkiem atkārtot, ka vienmēr jāpaskatās uz visām lietām no šāda skatpunkta – vai tev ir plāns B un ko tu pratīsi darīt tad, ja kaut kas notiks.

Šīs mācības, šie plāni B, kas paredzēti daudz plašākam Latvijas Televīzijas darbinieku lokam, – kādas tās jau bijušas līdz šim? Vai varat padalīties?

Es varētu teikt par to laiku, kad es atbildu par šo darbības jomu. Mēs šogad pirmoreiz, vismaz manā darbības laikā, imitējām visu darbinieku evakuāciju no uzņēmuma saistībā ar feiko apdraudējumu. Tās bija civilās aizsardzības mācības pagājušā gada janvārī, un tieši trāpījās, ka tā bija viena no aukstākajām janvāra dienām, kad mēs visi atstājām televīzijas ēku, pulcējāmies drošajā pulcēšanas laukumā. Tad sapratām, cik ātrā laikā mēs vispār visi varam iziet no ēkas ārā, kur ir šis pulcēšanās laukums, un ko un kā mēs darām. Tad mēs šogad vēlreiz izmēģinājām arī mācību veidā – kas notiek tad, ja mēs nevaram realizēt saturu uz vietas. Un tad mēs devāmies uz divām alternatīvām mūsu darbības vietām šeit pat Rīgā. Viena bija Latvijas Radio ēka, Latvijas Radio Multimediju studija, kur mēs mēģinājām, kādā veidā mēs varētu arī ziņu izlaidumus realizēt.

Tas nozīmē laiku, kad teorētiski mēs nevaram nodrošināt tiešraidi? 

Jā, ka mēs nevaram nodrošināt tiešraidi no studijām. Un vēl vienas mācības mums priekšā šī gada novembrī, kad mēs vēlreiz un vēlreiz testēsim mūsu spējas saņemt informāciju, ka ir briesmas, un reaģēt uz to. Protams, televīzijai ir jāizstrādā savs plāns arī par to, kā rīkosies televīzija, Latvijas Radio kā mūsu sadarbības partneris nākotnē un citi mediji brīdī X, kad Latvija varētu būt apdraudēta no kāda ārējā ienaidnieka puses. Un šāda versiju uz papīra, protams, ir salikta un reāli pie tā daudz vairāk šobrīd jāstrādā, lai šo gatavību mēs arvien vairāk un vairāk nostiprinātu. Un es ļoti ceru, ka tāda situācija nekad nepienāks. Bet lai vismaz, kā saka mūsu filmu klasikā, lai visi dokumenti ir kārtībā!

Bet nav svarīgi tikai dokumenti, ir svarīgi, lai cilvēka apziņā ir nostiprinājusies doma, ka es zinu, kā rīkoties tādos gadījumos, es zinu, ka manam uzņēmumam ir savs plāns un es vismaz sapratīšu, kas ir plānots un kā man tajā brīdī jārīkojas.

Svarīgs un atbildīgs darbs, pie kura cītīgi strādājat, izveidojot dažādus scenārijus, kuri, ļoti cerams, nekad nepiepildīsies.

Jā, un es varu pateikt to, ka šobrīd arī kolēģu attieksmē ir ļoti lielas izmaiņas. Tad, kad pirms diviem gadiem mēs ar šiem Ministru kabineta rīkojumiem sākām staigāt pa kabinetiem un runāt par šādiem jautājumiem, tad, saku godīgi, mani vairāk gribēja redzēt ejam, nekā nākam. Jo reāli cilvēka apziņā katra krīzes situācija it kā pieļaujama, bet cilvēki par to īsti negrib runāt. Bet šobrīd izpratne jau ir mainījusies, jo reāli visi ļoti labi saprot, ka netālu no mums, 1000 kilometru attālumā ir reāls karš. Ukrainas sabiedriskie mediji savu darbības nepārtrauktību ir demonstrējuši praktiskā dzīvē. Un noteikti arī viņiem bija garš sagatavošanas periods, bet šobrīd viņu prakse ir apliecinājums tam, ka medijs strādā, viņi savu apraidi faktiski nepārtrauca ne uz vienu brīdi.

Jūs vairākkārt pieminējāt Ministru kabineta noteikumus. Vai tikai tie mums liek strādāt pie šiem scenārijiem?