Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem apmēram 5% pasaules iedzīvotāju ir dažādas pakāpes dzirdes traucējumi vai pilnīgs dzirdes zudums. Latvijā proporcionāli šī iedzīvotāju daļa ir divas reizes lielāka. Taču zīmju valodas tulku... vien saujiņa. Ar vienu no viņiem – Elzu Veismani jaunākajā raidieraksta "Parunāsim" epizodē sarunājās Danuta Juste.

Īsumā par sarunu:

• Ceļš, kas Latvijas Televīzijā sākās 2014. gadā ar animācijas seriālu "Raķetēni" un ir aizvedis pie Satura adaptācijas nodaļas vadītājas amata un neskaitāmiem projektiem.


• Skaista un viegli apgūstama valoda, bet daudzi darbu neiztur psiholoģiski. Kādēļ Latvijā tik maz zīmju valodas tulku?


• Sākoties Covid-19 pandēmijai, žurnālistiem bija izaicinājums spēt tikt galā ar jauna veida terminoloģiju, milzīgu informācijas apjomu un daudzajiem speciālizlaidumiem. Kāds šis laiks bija zīmju valodas tulkiem?


• No Latvijas valsts himnas līdz pat repam jeb ne tikai tulkot ziņas, bet arī ļaut nedzirdīgajiem sajust, īpaši, runājot par mūziku un svētkiem.


• Vai zīmju valodas rādīšana arī dzirdīgajiem palīdz sabiedrībai mēģināt labāk saprast nedzirdīgo pasauli?

Pilnu sarunu klausieties raidierakstā!

Tev ir visai ievērojams darba stāžs šeit, Latvijas Televīzijā. Esi šeit jau kopš 2014. gada, kad pievienojies, lai tulkotu animācijas seriālu "Raķetēni", bet šeit esi vēl aizvien, turklāt jau ar ļoti raibu projektu klāstu.

Paldies! Jā, es pati esmu pārsteigta, cik ilgi jau esmu Latvijas Televīzijā, par ko man ir ārkārtīgi liels prieks. Un jā, taisnība arī faktā, ka mēs, es un kolēģis Ainārs Ostvalds, ielidojām Latvijas Televīzijā, kā tādi divi mazi, apjukuši raķetēni. Jā, šobrīd ir slodze, par kuru es neuzdrīkstos sūdzēties. Ir atbildība kā nodaļas vadītājai. Bet ir arī, kur augt, jaunas virsotnes, ko sasniegt.

Padalies ar savu zīmju valodas stāstu, lūdzu.

Mans stāsts ir šūpulī likts. Reizēm bērniņi izvēlas vecākus, laikam manā stāstā ir otrādi. Vecāki izvēlējās bērniņu. Zīmju valoda ir viena no manām dzimtajām valodām, man tādas ir  vairākas. Es neatceros, kā es sāku zīmju valodā runāt, gluži tāpat kā, es pieļauju, ka jūs neatceraties neviens savā mūžā pirmo izteikto vārdu. Pirmie vārdi, ko man mācīja, uz kuriem es reaģēju un rādīju ar pirkstu, ir: "lampa", "auto", "mamma", "tētis".

Es saprotu, ka tu esi CODA?

Jā, un tas nozīmē child of deaf adults – nedzirdīgu vecāku dzirdīgais bērns.

Profesijā ir dažādas prasmju pakāpes. Kā tas ir zīmju valodā?

Oficiāli, protams, mums ir Latvijas Nedzirdīgo savienība. Atestācijas pakāpes tiek piešķirtas, ņemot vērā kritērijus, kas ir jāizpilda katrā pakāpē, un to vērtē apstiprināta komisija. Ņemot vērā man piešķirto pakāpi, es drīkstu strādāt arī kā zīmju valodas tulks televīzijā. Bet kamera paņem savu enerģiju. Daži grib sevi arī no tā pasaudzēt.

Latvijas Nedzirdīgo savienībā man norādīja, ka zīmju valoda ir ļoti skaista, neesot arī pārāk grūti apgūstama, bet daudzi šo darbu neiztur psiholoģiski, un te es vairs nerunāju par tiešraides kamerām, bet par kaut ko citu. Vai vari pastāstīt, par ko?

Par dzīviem cilvēkiem, kas ir līdzās. Psiholoģiski ir grūti. Ir jābūt gan augstākajā mērā empātiskam, gan tieši otrādi, jāspēj stikla burku uzlikt. Man ir bijušas daudzas situācijas, kad turos, bet iekāpju mašīnā un vienkārši sāku raudāt. Sanāk palīdzēt nedzirdīgajiem pēc pulksten 17.00, pēc pulksten 22.00, arī 02.00 naktī tāpēc, ka vai nu ir nelabi, vai ir nomiris tuvinieks, vai dzimst bērniņš, vai ir spontānais aborts. Tas ir grūti.

Latvijā šobrīd ir apmēram 30-40 latviešu zīmju valodas tulku. Tas ir daudz vai maz?

Maz. Es uzskatu, ka ikdienas darbā trūkst tulku, un šeit es runāju tieši par Latvijas Nedzirdīgo savienību. Jo mēs gribam palīdzēt itin katram klientam, taču nereti ir situācijas, kad diemžēl esam spiesti atteikt. Ir jāvērtē situācijas svarīgums. Mums ir kolēģe, kuru es saucu par eņģeli, viņa strādā ar grūtniecēm. Un mirklī, kad viņai bija jāpalīdz "parastam" klientam, vienai grūtniecei ātrāk, nekā plānots sākās dzemdības, un tad viņa man sešos no rīta rakstīja: "Klau, esmu dzemdību nodaļā un man ir vajadzīgs kolēģis, kurš varētu palīdzēt paņemt manu izsaukumu citur!" Un var arī gadīties, ka mēs nevaram neviens tikt, jo, protams, mums ir citi darbi un galu gala arī dzīve.

Vai vari pastāstīt, kā ir uzbūvēta zīmju valoda? Saprotu, ka ne katrs vārds vienmēr ir jauna zīme.

Mums ir, protams, kā jebkurai valodai, savs alfabēts. Vai visiem vārdiem visā pasaulē ir sava zīme? Nē, jo vārdi nāk klāt arī latviešu valodā. Mums ir jaunvārdi, kurus komisija apstiprina, Piemēram, Covid-19 laikā bija daudz jaunvārdu – kovids, omikrons. Es kā tagad atceros, ka man  viena no pirmajām tulkošanas reizēm bija preses konference, kur visi gaidīja kaut ko, bet neviens no Ministru kabineta nenāca ārā. Es gaidīju, kad kāds no komisijas man pateiks, kā jārāda Covid-19. Un man toreiz atsūtīja video, kurā parādīja. Kreisā roka dūrītē un labā roka ir ar izplestiem pieciem pirkstiem un itkā pagriež uz augšu. Tā kā izskatās omikrons. To arī zīmē, kā bumbulīti ar tādiem kā stariem. Un tā dzimst zīme vārdam. Te jāpiebilst, ka citās pasaules valstīs katrai ir sava zīmju valoda, un tad ir arī starptautiskā zīmju valoda, kuru pārsvarā izmanto konferencēs. Tās pamatā ir angļu valoda. Taču starptautisko valodu nejaukt ar senlaiku angļu valodu, kas ir britu zīmju valoda.

Turpinot runāt par kovida laiku... daudziem žurnālistiem tas bija ārkārtīgi milzīgu izaicinājumu pilns laiks. Kāds tas bija tev? Sapratām, ka nāca jauni vārdi, bet kāda vispār bija tava darba specifika, vai tā tika ietekmēta, jo bija arī daudz ziņu izlaidumu pa šo laiku.

Es esmu priecīga, ka kovids gājis zudumā. Bija tik daudz nezināmā! Nav jau tā, ka ziņu tulkojumu skatās tikai nedzirdīgais cilvēks. Fonā to redz patiesībā jebkurš cilvēks. Un es ziņas biju salīdzinoši nesen sākusi tulkot, un tā ir specifiska lieta, bet kovida periods uzlika dubultu slodzi. Varētu arī godīgi pateikt, man vienu brīdi šķita, ka arī es vienkārši nomiršu. Ziņas un speciālizlaidumi bija tik intensīvi. Bija tik daudz nezināmā satura ziņā. Bija jāsaglabā profesionalitāte visu iztulkot saprotamā veidā. Vēl fonā bija iespēja jebkuru katru brīdi saslimt. Bet mūsu nav daudz un tad mums būtu jāmainās. No otras puses skatoties, tā man bija ļoti laba skola.

Projekta "Demokrātijas kultūras laboratorija" pētījumā secināts, ka aptuveni 40% Latvijas nedzirdīgo nav skaidra viedokļa vai zināšanu par savām pilsoniskajām tiesībām un pienākumiem. Arī ziņās esam stāstījuši par nedzirdīgo cilvēku vēlmi būt aktīvākiem sabiedriskajos procesos un to, ka tam traucē informācijas neesamība vai ierobežota pieejamība. Vai aktīvāk strādājot televīzijā pie svarīgiem tematiem, esi izjutusi atšķirību par cilvēku informētību?

Jā, arvien pieaug tulkotu raidījumu skaits, bet, sākot strādāt ar ziņām Latvijas Televīzijā, radās sajūta, ka vajadzētu nedzirdīgo publikai speciāli veidot raidījumus. Viņiem radītus, nevis pielāgotus. Pirms daudziem gadiem tāds raidījums ir bijis, kad moderatori zīmju valodā atspoguļoja dažādus notikumus. Man atkal gribētos kaut ko tādu, ka viņi paši nāk un iefilmē un vai nu apakšā ir subtitri, vai pa virsu ir ierunāts dzirdīgajai auditorijai. Jo ir būtiska lieta – man kā tulkam ir jānodod loģika. Verbālajā valodā runājot, mēs varam kaut ko iestarpināt, mētāties no tēmas uz tēmu, bet nedzirdīgais jautās – kur ir loģika? Viņiem domāšanas veids ir citādāks. Viņi gan redz, gan arī dzird ar acīm. Mēs ar acīm redzam, bet ar ausīm dzirdam. Tā ir tā specifika. Man ir bijuši raidījumi, kurus būtu varējusi daudz interesantāk un paskaidrojošāk iztulkot. 

Gribētu uzlikt pauzi raidījumam, lai vari paskaidrot?

Jā! Bet es to nedrīkstu. Mans pienākums ir, nezaudējot jēgu, nepamainot katru otro vārdu, nodot to galveno domu skatītājam. Bet, piemēram, kad diskusiju raidījuma dalībnieki runā viens otram virsū, pārbļauj, man tiešām gribas nostopēt un paskaidrot: "Jānis saka to, Pēteris saka to". 

Un cik svarīga loma informācijas saņemšanas iespējām ir sociālajiem medijiem? Tajos ziņas ir īsā veidā, bieži tie ir lasāmi citāti. Vai sociālos medijus izmanto kopiena? Varbūt tā ir vēl neapgūta platforma?

Jā, sociālajiem medijiem ir ļoti liela loma. Bet atkal saturs ne vienmēr ir pielāgots nedzirdīgajiem. Ja dažādu iemeslu dēļ mēs tajā ekrānā nevaram iekadrēt vēl arī surdotulku, tad taču var likt subtitrus. Bet ar subtitriem ir tā, ka tie bieži ir tik sīki, ka grūti salasīt vai arī parādās uz ļoti īsu brīdi. Starp citu, lielisks piemēr